Noteikumu maiņa

Latvijas eksistenciālā izvēle 2026. gadā ir stipri sašaurinājusies - vairs tikai starp stagnāciju un "motorzāģi". Politiskā sistēma pieaugošo drošības apdraudējumu situācijā ir sasniegusi kritisku lūzuma punktu. Kamēr ārējie draudi pie mūsu austrumu robežām ir sasnieguši augstāko intensitāti kopš neatkarības atjaunošanas un turpina pieaugt, valsts iekšējais "dzinējs" – tās pārvaldes aparāts un politiskā kultūra – darbojas ar bīstamu, arvien zemāku lietderības koeficientu.  Tagad padomāsim - kādas tad ir Latvijas politikas vājās vietas un mēģināsim esošo stagnāciju pretstatīt radikālākām reformu alternatīvām Latvijas (Alvja Hermaņa MMN), Argentīnas (Havjera Mileja) un ASV (Donalda Trampa MAGA) modeļiem), un iezīmēt stratēģisku ceļu valsts noturības saglabāšanai.

Jāsāk ar diagnozi. Tā jau sen ir daudzviet noformulēta un labi zināma - sistēmiska paralīze un kolektīvā bezatbildība. Latvijas lielākais drošības risks nav tikai ārējs agresors, bet gan iekšējā lēmumu pieņemšanas mazspēja. Gadiem koptā koalīciju kultūra ir radījusi sistēmu, kurā atbildība tiek "izšķīdināta" neskaitāmās darba grupās, padomēs un starpinstitūciju saskaņošanās.

Stratēģiski projekti kā Rail Baltica vai robežas nocietināšana ir kļuvuši tam visam par simboliem. Problēma nav naudas trūkumā, bet gan nespējā to efektīvi un caurspīdīgi pārvērst reālā infrastruktūrā.

Politiskā elite gadiem ir pieļāvusi bīstamu plaisas padiļināšanos starp "Rīgas burbuli" un reģioniem (īpaši Latgali). Ekonomiskā nevienlīdzība un lēna pakalpojumu pieejamība ir radījusi labvēlīgu augsni hibrīdkara operācijām, kur ārējā un tās jau "izperētā" iekšējā propaganda iedzīvotājiem sēj izkropļotu pasaules uztveri, nereālas cerības un ilūzijas.

Šobrīd radikālākā reakcija uz šo stagnāciju, manuprāt, ir Alvja Hermaņa partijas "Mēs mainām noteikumus" (MMN) parādīšanās, kas iedvesmojas arī no citiem globāliem "sistēmas lauzējiem".

Piemēram, Argentīnas pieredze - (Mileja "motorzāģis") rāda, ka radikāla ministriju un birokrātijas samazināšana var atbrīvot ievērojamus resursus. Latvijas gadījumā tas nozīmētu valsts aparāta "liekā ūdens izžāvēšanu" par labu tiešajām drošības un attīstības investīcijām.

Savukārt ASV pieredze - MAGA un "Dziļās valsts" iegrožošana  māca, ka bez stingras politiskās elites un sabiedrības kontroles pār administratīvo aparātu jebkura reforma iestieg ierēdniecības pretestībā. MMN piedāvātā individuālā atbildība ir tiešs mēģinājums šo "purvu nosusināt". Cerams, ka bez MMN ar efektīviem dziļu reformu risinājumiem parādīsies arī citi politiskie spēki un personības.

Taču jāņem vērā, ka šāda "invāzīvā terapija" reāla ārējā apdraudējuma apstākļos ir augsta riska darījums. Institucionālās atmiņas zaudēšana un īslaicīgs haoss drošības dienestos (VDD, SAB) var atvērt durvis, kuras kritiskā brīdī vairs nevarēs tik viegli aizvērt. Līdz ar to, atkarībā no tā, cik fundamentālas izmaiņas 15. Saeimas vēlēšanas oktobrī ienesīs tās politiskajā struktūrā, Latvija var saskarties ar vienu no diviem scenārijiem.

Pirmais - lēnā erozija: turpinoties esošajam politiski administratīvajam kursam, Latvija var kļūt par militāri spēcīgāku, bet sociāli un administratīvi iztukšotu "buferzonu". Pieaugošā iedzīvotāju emigrācija un neuzticība valstij tad padara mūs ievainojamus pat bez tieša militāra konflikta.

Otrais - radikālo spēku (kā MMN u.c.) uzvara ievada sistēmas restartu. Tas var nākotnē novest pie "Ziemeļu Izraēlas" modeļa (nosauksim to tā) izveides – augsti efektīvas, drosmīgas un tehnoloģiski attīstītas valsts –, vai arī pie valsts pārvaldes sabrukuma, ja reformas netiks vadītas profesionāli.

Kāda būtu nepieciešamā rīcība lai līdzsvars nepazustu? 15. Saeimai būtu jāievieš "Drošības un efektivitātes likums", vai kaut kas tamlīdzīgs, kas apvienotu stabilitāti ar efektivitāti.

Pirmkārt. Tā ir iIndividuālā atbildība (MMN elements). Likumdošanas līmenī jānosaka konkrētu amatpersonu mantiskā un kriminālā atbildība par stratēģiskiem valsts drošības projektiem (robeža, krīzes krājumi, enerģētika) izgāšanu vai tīšu kavēšanu.

Otrkārt. Strukturālais motorzāģis (Mileja elements, ko piedāvā arī MMN). Jāveic ministriju, valsts un valsts atbalstītu ("nevalstisku") institūciju skaita samazināšana un to funkciju centralizācija, likvidējot lieko ierēdniecības un tai pielīdzināto slāni. Ietaupītie līdzekļi nekavējoties jānovirza civilās aizsardzības (patvertņu, autonomu energosistēmu) izveidei vai citām stingri ierobežota skaita kritiskām prioritātēm.

Treškārt. Suverenitātes stiprināšana (MAGA elements). Prioritāte valsts iepirkumos jādod vietējai, it īpaši militārajai industrijai un tehnoloģijām. Atkarība no ārējām piegāžu ķēdēm kritiskos brīžos ir nacionālās drošības apdraudējums. Runa, protams, nav par iekārtām, kas pieejamas tikai no dažām tehnoloģiski attīstītām pasaules valstīm un ar vietējās industrijas potenciālu nav aizstājamas.

Ceturtkārt. Pierobežas revitalizācija - Latgalei ar likumu jau ir piešķirts speciālās ekonomiskās zonas statuss ar nodokļu un citiem atvieglojumiem un stimuliem. Taču aiz formālajām regulējuma normām jābūt arī filozofijai - Latgalei ilgtermiņā jākļūst par valsts drošības un ekonomikas enkuru. Taču ar šo likumu vien par maz. Pieredze jau pierādījusi, ka tas nedarbosies, ja nebūs pārmaiņu arī izglītības, veselības, kultūras u.c. jomās, kas veido pamatu stabilai un sevī pārliecinātai sabiedrībai.

Secināsim. Latvijas drošība nav atkarīga tikai no NATO 5. panta, bet no mūsu pašu spējas pieņemt lēmumus zibsnīgi un atbildīgi. Mums vairs nav laika "lēnai evolūcijai". Ir nepieciešama politiska drosme ieviest efektivitāti kā augstāko drošības standartu, pretējā gadījumā mēs riskējam pazaudēt valsti nevis kaujas laukā, bet nebeidzamās mīkstčaulīgu politiķu diskusijās un birokrātijas labirintos. 

22.04.2026.