Alvja Hermaņa iniciatīva par pāreju uz jaukto vai mažoritāro vēlēšanu sistēmu (personāliju vēlēšanām) bija ļoti vajadzīga. Tā ir kā spogulis Latvijas sabiedrības neapmierinātībai. Tomēr galvenais skepses arguments — vai vēlēšanu sistēmas maiņa tiešām risinātu strukturālās valsts problēmas — paliek atklāts.

Dziļāk analizējot Latvijas situāciju, redzams, ka politiskā kvalitāte valstī ir cieši saistīta ar ekonomisko stagnāciju un sociālo noslāņošanos.

Pašreizējā proporcionālā vēlēšanu sistēma veicina "sarakstu politiku", kurā vēlētājs bieži balso par partijas zīmolu, nevis konkrētu cilvēku. Tas rada situāciju, kurā deputāti jūtas atbildīgi partijas vadības, nevis vēlētāju priekšā. Pat ja Hermaņa ierosinātā sistēma uzlabotu deputātu sastāva "kvalitāti" (pazīstamāki, lokāli autoritatīvi līderi), tā neatrisinātu Saeimas politisko fragmentāciju.

Latvijas politikas lielākā problēma ir nespēja vienoties par ilgtermiņa mērķiem, pat ne īsti saprast kādiem tiem jābūt, jo koalīciju veidošana starp mazām, ideoloģiski līdzīgām, bet personāliju ziņā konfliktējošām partijām patērē visu enerģiju.

Tādēļ ekonomikā padziļinās stagnācija, lēnāka izaugsme un atpalicība no kaimiņiem ir jau sena Latvijas samilzusī problēma.

Tam visam pamatā ir strukturālie šķēršļi: Augsts darbaspēka nodokļu slogs, it īpaši zemo algu grupā, vājš investīciju piesaistes mehānisms un birokrātiskie šķēršļi, it īpaši būvniecības saskaņošanā.

Te nu ir tas jautājums - vai vēlēšanu sistēma to mainītu? Ir taču redzams, ka ekonomiskos un sociāla rakstura lēmumus pieņem ne tik daudz "slikti deputāti", bet gan vāja izpildvara - ministrijas, citas valsts institūcijas un NVO, ko "regulē" intereses kas stāv aiz partiju finansētājiem. Bez spēcīgas, profesionālas valsts pārvaldes reformēšanas tikai vēlēšanu modeļa maiņa nedotu tūlītēju grūdienu izaugsmei.

Savukārt sociālā nevienlīdzība un demogrāfiskā krīze ir nostādījusi Latviju par vienu no Eiropas Savienības līderēm ienākumu nevienlīdzības ziņā. Sociālā spriedze pieaug, tā veicina reģionu iztukšošanos un "divu ātrumu Latvija" (Rīga pret pārējo valsti) rada vispārēju atsvešinātību no valsts varas.

Atgriežoties pie vēlēšanu sistēmas - personāliju vēlēšanas varētu dot reģioniem spēcīgāku balsi Saeimā, tomēr pastāv risks, ka tas drīzāk veicinātu "lokālo egoismu" (cīņu par budžeta līdzekļiem savam novadam), jo nav jau stratēģiska redzējuma par valsts attīstību.

Vēl viens būtisks aspekts: pašreizējos apstākļos jebkura diskusija par fundamentālām Satversmes izmaiņām tiek vērtēta arī caur stabilitātes prizmu. Bet te slēpjas risks: mažoritārā sistēma varētu radīt "vietējos valdniekus" un palielinātu populistu iespējas iekļūt varā uz viena harizmātiska līdera rēķina, kas pieaugošā hibrīdkara apstākļos varētu būt bīstami valsts drošībai.

Hermaņa iniciatīva nebija neveiksme. Tā parādīja, ka Latvijas problēmas ir daudz dziļākas, tās ir institucionālas un saturiskas, nevis tikai ar vēlēšanām saistītas procedūras. Lai risinātu ekonomisko atpalicību un sociālo netaisnību, nepieciešama nevis tikai "labāku cilvēku" ievēlēšana, bet gan valsts attīstības vīzija, ko pašreizējā sadrumstalotā politiskā elite nespēj noformulēt neatkarīgi no vēlēšanu kārtības.

Viktors Igo teicis: "Revolūcijas sagatavo filozofi, īsteno fanātiķi, bet to augļus bauda blēži." Mēs laikam vēl neesam no blēžu laikmeta pārgājuši filozofu posmā. Nu tad laiks ķerties tam klāt!

19.12.2025.

A.Hermaņa iniciatīva (2)

Kad nesen analizēju Alvja Hermaņa vēlēšanu reformas iniciatīvu, atzīmēju virkni tās trūkumu, taču nebija doma ka tā tāpēc būtu nederīga. Tā vienkārši ir attīstāma, jo...

Jo šī iniciatīva par vēlēšanu sistēmas maiņu kalpoja kā spēcīgs katalizators diskusijai par Latvijas valsts "kapitālo remontu". Tiesa, tās iepauzēšana, bez manis minētajiem, atklāja arī citus būtiskus sistēmiskus šķēršļus. Taču, lai šī iniciatīva nepazustu vēstures arhīvos, bet kļūtu par reālu reformu dzinējspēku, tai ir nepieciešama transformācija — no emocionāla manifesta uz racionālu un drošu valsts reformu un attīstības plānu.

Pirmkārt, galvenais klupšanas akmens bija pārliecinoša valsts tālākās attīstības modeļa trūkums. Taču tieši no tā visām pārmaiņām arī vajadzētu sākties. Sabiedrība intuitīvi alkst pēc lielākas personīgās atbildības un atbildīgu un kompetentu līderu ienākšanas politikā, taču tajā pašā laikā pamatoti baidās no haosa. Lai stiprinātu iniciatīvu, būtu varbūt jāpāriet no lozunga "pret partijām" uz piedāvājumu par jaukto vēlēšanu sistēmu (konkrēts variants diskusijai). Tas ļautu saglabāt partiju kā ideoloģisku struktūru stabilitāti, bet vienlaikus dotu iespēju vēlētājam tieši deleģēt savu pārstāvi no konkrēta reģiona. Šāds modelis mazinātu "sarakstu lokomotīvju" efektu, kur aiz viena populāra līdera Saeimā iekļūst nezināmi un pasīvi personāži.

Otrkārt, iniciatīvai nepieciešama decentralizācija. Kā atzina pats Hermanis, kustības veidošana no "Rīgas kabinetiem" rada elitārisma pieskaņu. Lai reforma patiesi "iedzīvotos", tai jāsākas reģionos. Stiprinot lokālo līderu lomu un skaidrojot, kā vēlēšanu maiņa palīdzēs risināt, piemēram, reģionālo ceļu kvalitāti vai skolu tīkla sakārtošanu, varētu radīt kritisko masu, kas nepieciešama pārmaiņām.

Treškārt, ir būtiski izveidot stingru vērtību filtru. Viens no lielākajiem riskiem, ko es jau iepriekš uzsvēru, bija iespēja, ka jaunajā sistēmā pie varas nonāks "vietējie baroni" vai populistiski harizmāti bez konkrētām idejām, bet ar apšaubāmu finansējumu. Attīstot iniciatīvu, būtu jāparedz stingrāki mehānismi politiskās naudas kontrolei un deputātu atsaukšanas iespējai, ja tie nepilda savus solījumus. Tas mazinātu bažas par to, ka sistēmas maiņa ir tikai jauna izkārtne vecajām problēmām.

Visbeidzot, jebkura politiska reforma ir tikai instruments. Lai Hermanis vai jebkurš cits sekotājs spētu pārliecināt skeptiķus, vēlēšanu kārtības maiņa ir jāsasaista ar skaidru valsts ekonomiskā izrāviena plānu. Ir jāparāda, ka atbildīgāks deputāts nozīmē efektīvāku, mērķtiecīgāku nodokļu izlietojumu un mazāku birokrātiju, kas galu galā mainīs pašreizējo sabiedrības apātiju un palīdzēs vismaz mazināt Latvijas atpalicību no kaimiņvalstīm.

Rezumējot, Hermaņa iniciatīvas lielākā vērtība bija diagnozes uzstādīšana, taču tās turpinājumam ir jākļūst par profesionāli izstrādātu "terapijas plānu". Tikai sabalansējot vēlētāju vēlmi pēc personālijām ar valsts iekšējās un ārējās drošības un stabilas izaugsmes interesēm, ir iespējams panākt kvalitatīvu lēcienu Latvijas politikā.

Bet par perspektīvu valsts attīstības vīziju diskusijas vēl tikai priekšā. Tomēr šobrīd tā vairs nav pilnīgi balta lapa - vēlēšanu sistēmas maiņa ir viens no pirmajiem ieskicētajiem punktiem uz tās.

30.12.2025.