Atgriežoties pie lata

Daži no jautājumiem, kurus uzdodu un mēģinu atbildēt, domās "intervējot" pats sevi

Kāpēc Latvija hroniski atpaliek un pēc dažādiem ekonomiskiem, sociāliem un citiem rādītājiem Eiropas Savienībā ir pēdējās vietās?

Mēs atpaliekam augsto tehnoloģiju eksportā – mums to maz, jo mums ir zemāks inovāciju līmenis. Savukārt tās ir loģiskas sekas tam, ka mazāk investējam pētniecībā un attīstībā. Uzņēmējdarbības brīvības indekss arī mums ir viszemākais, kas liecina par birokrātijas alkām visu kontrolēt un regulēt. Tas ir dīvaini, jo, neskatoties uz to, korupcijas uztveres indekss mums arī ir lielākais, tāpat kā ēnu ekonomikas līmenis. Nelikumīgu saturu internetā starp Baltijas valstīm visvairāk lieto tieši Latvijas iedzīvotāji. Arī izdevumi veselībai uz vienu iedzīvotāju mums ir zemākie, bet mirstības līmenis augstākais, tāpat kā alkohola patēriņš. Šo uzskaitījumu var turpināt vēl tālāk.

Tas viss kopumā saistās arī ar virkni iekšējo un ārējo ekonomisko un sociālo pretrunu. Atteikšanās no lata un pāreja uz eiro ir viena no tām. Ja jāsecina īsi, tad atbilde varētu būt, ka eiro ieviešanai nebija gatavas ne Eiropas Savienība kopumā, ne arī Latvija. Tie visi bija nevis ekonomiski, bet politiski lēmumi. Taču dažādas valstis eiro ieviešana ietekmēja atšķirīgi.

Ja godīgi, Latvija īstenībā nebija gatava arī pati savas nacionālās valūtas – lata izmantošanai. Valdībai un it īpaši Latvijas bankai, tā drīzāk kalpoja kā nacionālā lepnuma simbols, nevis līdzeklis ekonomikas un finanšu sistēmas regulēšanai. Citēšu, ko šinī sakarā rakstīju Latvijas 2008.–2010. gada finanšu krīzes laikā, tieši brīdī, kad Latvijas ekonomika atradās brīvā kritienā: “…ārējais tirgus Latvijas precēm un pakalpojumiem kļuvis gandrīz nepieejams nesamērīgi augstā lata kursa dēļ attiecībā pret vairumu kaimiņvalstu valūtām, kuras atrodas gandrīz nepārtrauktā devalvācijas procesā. Lats ir pārvērtēts arī attiecībā pret eiro, pie kura tas piesaistīts. Rezultātā mēs pašlaik nevis atrodamies pārejas procesā uz jaunu ekonomisko ciklu, bet pat ar visu ārvalstu palīdzību būvējam ceļu kaut kur uz pazemi.” [1]

Ieteicu arī virkni veicamo pasākumu iziešanai no krīzes, to starp, arī kā izmantot latu: “Lata atbrīvošana no pašreizējās piesaistes eiro, ļaujot tam brīvi svārstīties. Tādā veidā tiks veicināta Latvijas uzņēmumu eksportspējas līdzsvarošanās ar ārvalstu konkurentiem. Ja tas netiks izdarīts, jau tuvākajos mēnešos sagaidāms daudzu uzņēmumu bankrotu vilnis. Cik liela jēga no lata stabilitātes, ja tā nav spējusi nodrošināt stabilitāti ekonomikā.” [2]

Arī šodien es būtu gatavs parakstīties zem katra sava pirms gandrīz piecpadsmit gadiem teiktā vārda ne tikai citētajā publikācijā, bet arī daudzās tā laika pietiekami augsta līmeņa apspriedēs, konsultācijās un darba grupās, kurās piedalījos. Taču daudziem gan Latvijas bankā, gan politiskajās aprindās, prātu jau bija aizmiglojusi vīzija par eiro ieviešanu.

Vai tiešām ne Latvijas banka, ne valdība neizprata šīs situācijas absurdumu?

To, ka Latvijas ekonomika ir saskārusies ar nopietnām problēmām, ka esam pamatīgā krīzē, to saprata. Taču daudziem lēmumu pieņēmējiem bija naiva ticība, ka lata nomaiņa ar eiro un pat tikai gatavošanās tam, visas problēmas kā ar burvju nūjiņu drīz vien atrisinās. Tiem šķita, ka lata devalvācija varētu visu valsti sakompromitēt un tad uzņemšanu it kā prestižajā eiro “klubā” tik drīz vairs neredzēt.

Latvijā bija pieņemts vairumā ES valstu ieviestais, tā sauktais “iekšējās” devalvācijas plāns kā valūtas devalvācijas alternatīva cerībā, ka tas visas problēmas arī atrisinās. Tas nozīmē izmaksu samazināšanu tautsaimniecībā, ierobežojot darba apmaksas kāpumu, samazinot valsts un pašvaldību budžetu izdevumus, veicot strukturālās reformas un tamlīdzīgi, ar mērķi padarīt valsts ekonomiku ārējā tirgū konkurētspējīgāku. 

Teorētiski  šāda politika no konkurētspējas nostiprināšanas viedokļa var būt pat efektīvāka nekā valūtas devalvācija, it īpaši ilgtermiņā. Taču praksē tas atkarīgs no tā, kā tā tiek īstenota. Piemēram, Vācija to pakāpeniski veica – sākot jau no 2010. gada nacionālās programmas Agenda 2010 ietvaros: tika samazināts nodokļu slogs, atcelti virkne atvieglojumu pensiju saņēmējiem, medicīnas pakalpojumiem un bezdarbnieku atbalstam, soli pa solim veikti dažādi tirgus liberalizācijas un birokrātiju ierobežojoši pasākumi. Tas ievērojami nostiprināja Vācijas konkurētspēju pasaules tirgū.

Turpretī Latvijā tas viss notika jau pašā krīzes karstumā, novēloti un nemākulīgi, galvenokārt uz mehānisku valsts budžeta izmaksu samazināšanas rēķina. Arī tā brīža valdības vadītājam Valdim Dombrovskim vēlāk nācās atzīt, ka “sakārtojot” valsts finanses, lielāko daļu jeb divas trešdaļas, veidoja izdevumu samazināšana, bet vienu trešdaļu – nodokļu paaugstināšana. Tika paaugstināti gandrīz visi nodokļi.

Šinī sakarā Starptautiskais valūtas fonds atzīmēja, ka pārāk liels uzsvars tika likts uz vispārēju izdevumu “cirpšanu” tā vietā lai identificētu liekas vai mazsvarīgas funkcijas un naudu vienkārši ietaupītu. Arī daudzi investīciju un uzturēšanas izdevumu samazinājumi bija pārmērīgi un nevietā, vēlāk tie veda pie palielinātām izmaksām.

Bet kurš kādā uzņēmumā vai projektā investēs, ja redz, ka valdība visu ārda ārā? Arī līdz krīzei vāji uzraudzītās bankas krasi samazināja uzblīdušos kreditēšanas apjomus un atsauca daļu jau izsniegtos kredītus, bet palikušajiem saglabāja nesamērīgi augstās procentu likmes. Tas piespieda arī vairumu uzņēmumu “apcirpt” izmaksas, galvenokārt “iesaldējot” daudzu pasūtījumu izpildi un atlaižot strādājošos. Bezdarba līmenis, kas pirms krīzes 2007. gadā bija pieci procenti, 2009.–2010. gadā sasniedza 21 procentu. Tas radīja milzu iedzīvotāju emigrācijas vilni. Negatīvais iedzīvotāju starptautiskās migrācijas saldo, kas pirms krīzes jau bija gandrīz neitrāls, 2009.–2010. gados vairāk nekā četrkāršojās. Pastiprināta emigrācija bija vērojama arī nākamajos pēckrīzes gados, kad pēc īsa ārvalstu kredītu uzpumpēta ekonomikas uzrāviena, ko daži varasvīri nosauca par “veiksmes stāstu”, iestājās “lienošs” attīstības temps, faktiski depresija, jo, neskatoties uz dažādiem ekonomikas stimulēšanas pasākumiem, emigrācija, kaut arī lēnākā tempā, turpinājās un darba roku trūkums kļuva aizvien jūtamāks. 

Tā Latvijas gadījumā sasteigtā, vāji organizētā “iekšējā” devalvācija nodarīja ievērojami lielāku ļaunumu, nekā, ja būtu devalvēts lats, kā to ar savu nacionālo valūtu veica vairākas citas ES valstis, kā, piemēram, Lielbritānija, Zviedrija un Ungārija. Arī Polija 1990. gadā ieviesa fiksētu valūtas politiku, bet jau nākamajā 1991. gadā, redzot ka valsts sāk zaudēt starptautisko konkurētspēju, tā zlotu devalvēja un pārgāja uz “peldoša” valūtas kursa stratēģiju, kas, līdz ar sabalansētu banku kredītu politiku, nodrošināja arī cenu stabilitāti, nepieļāva augstu inflāciju un šī valsts faktiski izvairījās no finanšu krīzes. 

Savukārt Latvija atteicās no savas nacionālās valūtas un pievienojās eirozonai krīzes, daudzo finanšu un ekonomiskās politikas aplamību novājināta. Tās konkurētspēja pasaulē bija niecīga, ja neskaita abas pārējās Baltijas kaimiņvalstis, kur situācija bija samērā līdzīga. 

Latvijas politiķi akli sekoja Briseles diriģentiem

Diemžēl, neskatoties uz varas maiņu, Latvijai neatkarību atgūstot, iedīdītie pakalpības un lišķības gēni nekur nav pazuduši pat mūsdienās. Lata sakarā tas man vienmēr licis aizdomāties par to, kurš ir lielāks ļaunums – neprasme vai nevēlēšanās izmantot savu nacionālo valūtu valsts labuma un nevis savu personīgo interešu bīdīšanai, vai lata nomaiņa ar eiro. Man uz šo dilemmu, vērojot, kas arī šobrīd notiek Latvijas politikā, skaidras atbildes joprojām nav.

Es šobrīd neatbalstītu atteikšanos no eiro un lata kā nacionālās valūtas atjaunošanu, jo Latvijā politiku nosaka kaut kāda mannā putra ar ķīseli, kurai, ar dažiem izņēmumiem, neticu un neuzticos. Neticu, ka tai arī šobrīd izdotos veikt ekonomikas restrukturizāciju, jeb “iekšējo” devalvāciju pēc Vācijas piemēra, par kuru runāju iepriekš. Tas nav izdevies 15 gadu laikā un nekas neliecina, ka kaut kas varētu mainīties. Tieši otrādi – kreisie un populisti ar svārstīgo viduvējību atbalstu mūs ved arvien dziļāk purvā. Bet, ja kādreiz izveidotos patstāvīgi domājoša valstsvīru elite – kāda spēcīga un stabila labēja partija ar lata atjaunošanas eiro vietā ideju kā vienu no programmas punktiem, tad to varētu atbalstīt.

Tomēr jāatceras, kas vispār ir nauda kā nacionālā valūta. Viena no tās galvenajām funkcijām ir mērīt vērtības, tajā skaitā valsts un pašvaldību budžetus, nacionālo kopproduktu, investīcijas un daudzas citas lietas. Arī regulēt attiecības starp pircējiem un pārdevējiem, tātad tirgu. Nauda ir tikai tirgus un valsts ekonomiskās un finanšu politikas instruments. Pirms atjaunot latu, vispirms jāsaprot, ko mēs ar to gribam darīt? Jo arī pareiza ekonomikas restrukturizācija ir iespēja. Galu galā arī vāciešiem atteikšanās no “doičmarkas” bija un ir joprojām ļoti sāpīgs jautājums, bet viņi atrada alternatīvu – nostiprināja konkurētspēju, kas krietni paputināja pārējās ES valstis, it īpaši vārgulīgākās kā mēs.

Kādēļ krīzē naudu nevarētu vienkārši “piedrukāt”

Īstenībā naudu, saskaņā ar ES un SVF izstrādāto krīzes glābšanas plānu, starptautiskie aizdevēji Latvijai piešķīra 7,5 miljardu eiro apmērā. Turpretī Latvija izmantoja tikai 4,5 miljardus eiro. Būtu vajadzējis izmantot visu piešķirto summu ienesīgiem projektiem un varbūt palūgt vēl, kaut vai lai nevajadzētu atlaist kvalificētu darbaspēku. Taču tanī brīdī neviens par to pārāk neaizdomājās.

Tā radās milzu problēma ar algu izmaksu aizkavēšanu, it īpaši privātajā sektorā sakarā ar strauju banku kredītu sarukumu, par ko minēju iepriekš. Daudziem uzņēmumiem tiešām vairs nebija naudas algām, tie pārtraukto kredītu dēļ bija “iesaldējuši” pasūtījumu izpildi, bet strādnieki darbu bija padarījuši. Sākās bankrotu vilnis un tad jau arī aizsākās emigrācijas vilnis.

Vienotu valūtu vairākām valstīm ir pamatoti ieviest, ja to ekonomikas attīstības līmenis ir vairāk vai mazāk līdzvērtīgs. Kad eirozona tika izveidota 1999. gadā, tās bija vienpadsmit valstis. Nedaudz vēlāk – 2011. gadā – tai pievienojās arī Grieķija, un tajā pašā gadā apgrozībā tika ieviestas eiro banknotes un monētas. Taču jau tad ekonomikas attīstības ziņā starp šīm valstīm bija ievērojamas atšķirības – Spānija, Portugāle un Grieķija gan toreiz, gan arī šobrīd ir ekonomiski vājākas par, piemēram, Vāciju, Franciju vai Nīderlandi. Tāpēc nav negaidīti, ka 2008.–2009. gadu krīzē tieši šīs vājākās valstis piedzīvoja lielāko ekonomikas triecienu, jo tām nebija vienas no svarīgākajām aizsardzības svirām – nacionālās valūtas. Atšķirības kļuva vēl ievērojamākas, kad eirozonas valstu skaits pieauga līdz divdesmit, kā tas ir šobrīd. Līdz ar to pieauga arī eirozonas ekonomisko un sociālo zaudējumu riski ekonomiski vājākajām valstīm dažādu kolīziju gadījumā. Tā šobrīd ir arī ar Latviju – Latvijas bankas prezidents M. Kazāks nesen bija spiests atzīt, ka “…kopumā ekonomika šogad būs ļoti nīkulīga”. Taču Latvijas problēmas ir ekonomiskas, sociālas un iekšpolitiskas ilgtermiņa attīstības problēmas. Tādēļ, ja šīs problēmas netiks risinātas, nīkuļot var sanākt ne vienu gadu vien.

Valūtas statuss ne vienmēr nosaka attīstību

Paskatīsimies no valstu konkurētspējas reitingu viedokļa. Labāko Eiropas desmitniekā redzam Šveici, kura nav ne ES, ne eirozonas valsts, arī Dāniju un Zviedriju, tāpat arī Apvienoto Karalisti, kura arī nav ne ES ne eirozonas dalībvalsts.

Savukārt, Grieķija, līdz ar Latviju un Lietuvu ierindojušās zem šī saraksta vidējā līmeņa. Taču jāpiebilst, ko konkurētspējas līmeni ietekmē daudzi faktori – arī ģeopolitiskie, vēsturiskie, tradīcijas un tamlīdzīgi. Jebkurā gadījumā izvēle starp nacionālo valūtu un eiro ir atkarīga no valsts spējām izmantot vienu vai otru, vai to kombināciju. Latvijai, manuprāt, līdz šim īsti nav veicies ne ar vienu variantu. Par citiem reitingiem, kur Latvija arī “nespīd” minēju pašā sākumā. Tas ilgi tā vairs nevar turpināties - pašreizējā lietu kārtība Latvijā brūk un tās vietā agri vai vēlu izveidosies jauna. Tādi ir vēsturiskās loģikas ceļi. Varbūt tā būs jauna Atmoda - nav svarīgi kā to nosauks, bet jāmainās pilnīgi visam. Lata, kā Latvijas nacionālās valūtas atjaunošanai, jābūt vienai no galvenajām pārmaiņām. 

Nobeigumā

Apkopojot visus “par” un “pret” es teiktu: kā jau parasti dzīvē, viss sākas no galvas. Ja politiskā elite Latvijā paliek tāda, kāda tā ir pēdējos 20 gadus, tad arī nekas nemainīsies. Manuprāt, vajadzīgs kaut kas līdzīgs jaunai Atmodai, jo tā “galva” jau atkarīga no vēlētājiem. Ja nāks gudra “galva”, spējīga veikt reālas ekonomikas reformas, es būtu par izstāšanos no eirozonas un lata atjaunošanu, līdz ar to arī par neatkarīgu Latvijas banku un fiskālo politiku. 

Piebildīšu tikai, ka Eiropas konkurētspējīgāko valstu vidū, papildus iepriekš minētajām, ir arī Nīderlande, Vācija vai Somija – valstis, kuru valūta ir eiro. Tādēļ, kā arī iepriekš jau teicu, valsts konkurētspēja ir atkarīga no daudziem faktoriem. Jautājums, kā tie tiek izmantoti, tajā skaitā, protams, arī valūta.

2023.g.

[1] Uldis Osis. Ekonomiskā krīze - kritiens uz augšu. Latvijas ekonomists, 7/8 (175/176), jūlijs/augusts 2009. 

[2] Turpat.