Virzība uz niecību

Indulis Emsis apgalvoja, ka 2011. gada Saeimas atlaišana pazemināja politiskās elites kvalitāti, plašāks skatījums atklāj, ka elites degradācija bija jau iepriekš eksistējošs stāvoklis, kura saknes meklējamas "gāzi grīdā" ekonomikā un sistēmiskā politiskā nolemtības sajūtā.

Ekonomiskā mirāža: "Gāzi grīdā" (2004–2008)

Latvijas politiskā un ekonomiskā trajektorija laikposmā no 2000. gadu sākuma līdz 2026. gadam ir definējama kā paradokss starp strauju integrāciju un iekšēju stagnāciju.

Lielākā modernā laikmeta ekonomiskā kļūda bija nespēja regulēt hiperizaugsmi pēc iestāšanās ES 2004. gadā.

• Produktivitātes un algu plaisa: Laikā no 2004. līdz 2007. gadam Latvijas IKP pieaugums sasniedza virsotni – 12,2%. Tomēr tā bija uz "steroīdiem" balstīta izaugsme, ko veicināja nekustamā īpašuma burbulis un kredītu patēriņš, nevis ražošana vai strukturālas investīcijas.

• 2008. gada krahs: Ignorējot tekošā konta deficītu, kas pārsniedza 20% no IKP, elite pieļāva ekonomikas pārkaršanu. Tam sekojošais 22,5% IKP kritums joprojām ir viens no dziļākajiem mūsdienu vēsturē.

• Neefektivitātes saglabāšanās: Pēckrīzes "iekšējā devalvācija" koncentrējās uz krasu izdevumu samazināšanu (9,5% apmērā no IKP), nevis sistēmiskām reformām. Šī "gyvīgā" pieeja pasargāja esošās varas struktūras, vienlaikus izraisot masveida emigrāciju – no 2000. līdz 2020. gadam valsti pameta vairāk nekā 250 000 cilvēku.

Politiskā erozija: No oligarhiem līdz sadrumstalotībai

Politiskās elites galvenā neveiksme ir bijusi nespēja mazināt plaisu starp institucionālo izdzīvošanu un sabiedrības uzticēšanos.

• Kvalitātes degradācija: Kā atzīmējuši tādi vērotāji kā Uldis Osis, laikā pirms 2011. gada dominēja "oligarhu" intereses, kas par prioritāti izvirzīja īstermiņa ieguvumus, nevis nacionālo stratēģiju. 2011. gada atlaišana, kurai vajadzēja kļūt par sistēmas "restartu", tā vietā ievadīja politiskās nolemtības periodu.

• Vēlētāju atsvešināšanās: Vēlētāju aktivitāte ir strauji kritusies no 71,5% 2002. gadā līdz prognozētajam zemākajam līmenim 2026. gadā, kad gandrīz 48% vēlētāju ir vai nu neizlēmuši, vai neplāno piedalīties vēlēšanās. Šī atsvešinātība 2026. gada sākumā ir "lielākais izaicinājums Latvijas demokrātijai".

• "Glābējpartiju" cikls: Kopš 2011. gada vēlētāji konsekventi ir sodījuši valdošās partijas, tās aizstājot ar nepieredzējušām, populistiskām "vienas reizes" partijām. Tas kavē profesionālas, ilgtermiņa politiskās šķiras veidošanos un noved pie trauslām, sadrumstalotām koalīcijām, ko redzam 2026. gada politiskajā ainavā.

2026. gada realitāte: Trausls līdzsvars

Līdz 2026. gada janvārim elites mantojums ir kļuvis par "menedžeriālu piesardzību". Lai gan Latvija ir sasniegusi fiskālo stabilitāti un augstus izdevumus aizsardzībai (prognozēti 4,9% no IKP 2026. gadā), tā joprojām ir iestrēgusi "vidēju ienākumu slazdā" ar zemām investīcijām un vājinātu konkurētspēju. Etniskais dalījums, kas kādreiz bija politiskās mobilizācijas instruments, ir sadrumstalojies, atstājot 2026. gada Saeimu polarizētāku un mazāk spējīgu risināt dziļo demogrāfisko krīzi un darbaspēka trūkumu, kas apdraud valsts ilgtermiņa dzīvotspēju.