Nīkuļi rada nīkulību

Indulis Emsis [1] stāsta, ka Valsts Prezidenta V.Zatlera 2011. gada Saeimas atlaišana ievadīja politiskās elites kvalitātes pazemināšanos. Viņam ir taisnība, taču tikai daļēja. Plašāks skatījums atklāj, ka politiskās elites degradācija bija procesā jau sen pirms tam. Tā saknes meklējamas ekonomiskās mirāžas, jeb, kā tautā to dēvēja - "gāzi grīdā" politikā vēl 2004.–2008. gados. Šī laika posma Latvijas politiskā un ekonomiskā trajektorija ir sava veida paradokss starp strauju integrāciju Eiropas ekonomiskajā un politiskajā telpā no vienas puses un iekšēju stagnāciju, no otras.

Lielākā modernā laikmeta Latvijas ekonomiskā kļūda ar sekām paaudžu garumā bija nespēja regulēt galvu reibinošo hiperizaugsmi pēc iestāšanās ES 2004. gadā. Tā visspilgtāk izpaudās kā produktivitātes un algu plaisa. Laikā no 2004. līdz 2007. gadam Latvijas IKP pieaugums sasniedza virsotni – 12,2%. Tas nebija nekāds Baltijas tīģeris, kā to dēvēja sajūsminātie Rietumi, bet uz "steroīdiem" balstīta izaugsme, ko veicināja samilzis nekustamā īpašuma burbulis un kredītu patēriņš, nevis ražošana vai strukturālas investīcijas. Par šīm un citām Latvijas ekonomiskajām un sociālajām problēmām šo rindu autors dažādas elitāras auditorijas brīdināja vēl ilgi pirms Lielās Dižķibeles belziena [2]. Visi klausījās, piekrita, tikai neviens neko nedarīja, jo "gāzi grīdā" bija aptumšojusi prātu un paralizējusi gribu. 

Tad arī nāca paredzamais 2008. gada krahs - 22,5% IKP kritums joprojām ir viens no dziļākajiem mūsdienu vēsturē. Taču tā bija pusbēda. Īstā bēda bija veids kā Latvija no tās rāpās ārā. Pēckrīzes "iekšējā devalvācija" koncentrējās uz krasu izdevumu samazināšanu (9,5% apmērā no IKP), jeb "budžeta konsolidācija". Lai gan tā arī bija nepieciešama, daudz svarīgākas bija sistēmiskas  reformas - produktivitātes uzlabošana, konkurences veicināšana, valsts pārvaldes efektivitātes paaugstināšana un tml. Taču tas bija brīdis, kad valsts vadības grožus jau bija pārņēmusi nemanot uzplaukusī vietējā eirobirokrātija. Tieši ar to arī aizsākās Latvijas valstiskuma sistēmiskā erozija, pārejot no suverēna savu valsti būvējoša arhitekta uz Eiropas Komisijas "filiāles" statusu apvienojumā ar Latvijas Bankas katastrofālajām neveiksmēm. Šī, joprojām politikas analītiķu neapzinātā pārbīde, fundamentāli mainīja valsts sociālo un politisko struktūru.

Kā tas notika? Pēc pievienošanās ES 2004. gadā Latvijas politiskā vadība faktiski pārgāja uz "autopilota" režīmu. Sasniedzot vienīgo mērķi – integrāciju Rietumu pasaulē, elite no tālredzīgiem līderiem, kuri vairumā bija nolēmuši ka viņu misija ir izpildīta, pārgāja uz vienkāršiem sistēmu administratoriem. Šī pāreja radīja stratēģisku vakuumu; vietējo vadību lielā mērā nomainīja uzplaukusī eirobirokrātija un arī Briselē Latviju uzskatīja par paklausīgu reģionālu biroju, nevis suverēnu partneri. Šī otrās šķiras elite, lai izvairītos no atbildības, apguva gļēvulības politiku, nepopulārus vai sarežģītus lēmumus formulējot kā "Briseles prasības".

Par Latvijas Banku. Kamēr politiķi bija atdevuši vadību Briselei, Latvijas Banka Ilmāra Rimšēviča vadībā darbojās kā nelokāms katastrofāla ekonomiskā modeļa īstenotājs. "Gāzes grīdā" laikmetā (2004.–2007. g.) banka praktizēja apzinātu regulatīvo aklumu, ļaujot kredītu pieaugumam pārsniegt 40% gadā, neskatoties uz acīmredzamiem brīdinājumiem par burbuļa veidošanos.

Kad pienāca 2008. gada krīze, bankas dogmatiskā lata un eiro piesaistes aizstāvēšana kļuva par tās nozīmīgāko kļūdu. Atsakoties no vismaz daļējas devalvācijas, Latvijas Banka visu krīzes nastu pārnesa uz pilsoņu pleciem, piespiežot valdību veikt t.s. "iekšējo devalvāciju". Šī politika aizsargāja ārvalstu bankas un vietējos oligarhus, vienlaikus piespiežot par 30% samazināt valsts sektora algas un pensijas. Banka faktiski prioritāti piešķīra sistēmiskajai finanšu mehānikai, nevis valsts sociālajai izdzīvošanai.

Kāds tā visa rezultātā ir sociālais mantojums? Birokrātisko un finansiālo neveiksmju sintēze radīja vistraģiskāko iznākumu: "aktīvās vidusšķiras" iznīcināšanu. Nācijas enerģija un talants negaidīja, kamēr "Briseles filiāle" salabos sistēmu, ko tā īsti nemaz negrasījās darīt; viņi emigrēja. Laikā no 2000. līdz 2020. gadam vairāk nekā 250 000 aktīvo iedzīvotāju aizbrauca, atstājot aiz sevis sociālā inercē nonākušu un politiski nomāktu sabiedrību.

Sekas ir skarbas. Kamēr Ārlietu ministrija svin tuvojošos "pozitīvo migrācijas bilanci", atgriezušies cilvēki atklāj sadrumstalotu un cinisku politisko ainavu. Elites vēsturiskā "gļēvulība", kas radusies no atkarības no Briseles direktīvām un atteikšanās apstrīdēt makroekonomisko status quo, ir atstājusi Latviju vidējo ienākumu slazdā. Valsts ir fiskāli stabila, bet demogrāfiski iztukšota, un to pārvalda "atbilstības amatpersonu" klase, kas izceļas ar paklausīgu ES mandātu izpildi, bet joprojām nespēj iedvesmot nogurušu, inertu iedzīvotāju grupu.

Šī masveida cilvēku aizplūšana, nebija tikai skaitliski zaudējumi, bet gan milzīga "smadzeņu un enerģijas aizplūšana", kas fundamentāli mainīja Latvijas sabiedrības psihi - tā bija vidusslāņa erozija. Cilvēki, kas aizbrauca, galvenokārt bija tie, kuriem bija augsta horizontālā mobilitāte: jaunie speciālisti, kvalificēti amatnieki un topošie uzņēmēji. Šī demogrāfiskā grupa parasti ir pilsoniskās sabiedrības "dzinējs". Viņi ir tie, kas dibina mazos uzņēmumus, pieprasa pārredzamību no valdības un vietējām pašvaldībām un veido stabilu nodokļu bāzi izglītībai un veselības aprūpei. Taču viņu aiziešana vairumā atstāja vidusslāni iztukšotu. Spēcīgas, neatkarīgas pilsoņu kopienas vietā sociālā struktūra nosliecās uz tiem, kas ir atkarīgi no valsts (pensionāri un valsts sektora darbinieki) un nelielu, turīgu eliti. Tāpēc Latvija hroniski turpina cīnīties ar darbaspēka trūkumu un zemu produktivitāti.

Kad aktīvākie iedzīvotāji aizbrauc, atlikušo iedzīvotāju kolektīvais "enerģijas līmenis" krītas, izraisot sociālo inerci. Politikas zinātnē pilsoņi var reaģēt uz sliktu pārvaldību, izmantojot "balsi" (protests/reforma) vai "iziešanu" (emigrācija). Latvija izvēlējās "iziešanu". Tas mazināja spiedienu uz politisko eliti faktiski mainīties, jo skaļākie kritiķi vienkārši pārcēlās uz Dublinu, Londonu vai Oslo. Līdz ar to iestājās sociālās inerces laikmets, kuru nekavējās izmantot elite apgūstot ērto "politisko bezpalīdzību".

Inerce ir kā drošības mehānisms. Tiem, kas palika, cinisms un apātija kļuva par aizsardzības mehānismu, kas šobrīd aumaļām izpaužas sociālajos tīklos. Tas izskaidro, kāpēc vēlētāju aktivitāte ir pastāvīgi samazinājusies un kāpēc populistiskie solījumi par "viegliem risinājumiem" tik labi darbojas aptaujās — cilvēki ir pārāk noguruši no partiju ķīviņiem un uz retajām sarežģītu, ilgtermiņa strukturālo reformu idejām vienkārši nereaģē.

Vēlētāju aktivitāte ir strauji kritusies no 71,5% 2002. gadā līdz prognozētajam zemākajam līmenim 2026. gadā, kad gandrīz 48% vēlētāju ir vai nu neizlēmuši, vai neplāno piedalīties vēlēšanās. Šī atsvešinātība 2026. gada sākumā ir "lielākais izaicinājums Latvijas demokrātijai".

Politiskās partijas šai situācijai veiksmīgi pielāgojās, par prioritāri izvirzot pensijas un sociālos pabalstus, nevis inovācijas vai izglītības izdevumus. Arī 2026. gada vēlēšanu ainavā mēs redzam politisko eliti, kas ir “gļēva”, jo tās atlikušā vēlētāju bāze baidās no pārmaiņām, dodot priekšroku status quo stagnācijai, nevis reformu riskam - sistēmiskā politiskās nolemtības sajūta.

Ar visu šo ekonomisko un sociālo mudžekli Latvija ir apburtajā lokā: inerce noved pie lēnas izaugsmes; lēna izaugsme noved pie atlikušo jauno talantu turpmākas emigrācijas, kas vēl vairāk palielina inerci. Šī sociālā transformācija, iespējams, ir lielāka kļūda nekā jebkura atsevišķa budžeta deficīts, jo tā samazina cilvēkkapitālu, kas nepieciešams, lai sauktu pie atbildības eliti un motivētu reformas.

Te tad arī aizsākās politiskās erozijas laikmets, kurā "mierā un saticībā" turpinām dzīvot joprojām. Politiskās kvalitātes degradācija turpinājās pēckrīzes laikā un pirms 2011. gada, kad dominēja "oligarhu" intereses, kas par prioritāti izvirzīja īstermiņa ieguvumus, nevis nacionālo stratēģiju. I.Emsim taisnība, ka 2011. gada Saeimas atlaišana, kurai it kā vajadzēja kļūt par sistēmas "restartu", tā vietā  pastiprināja jau iepriekš aizsākušos politiskās neizlēmības periodu. Kopš 2011. gada vēlētāji konsekventi ir sodījuši valdošās partijas, tās aizstājot ar nepieredzējušām, populistiskām "vienas reizes" partijām. Tas kavē profesionālas, ilgtermiņa politiskās šķiras veidošanos un noved pie trauslām, sadrumstalotām koalīcijām, ko redzam 2026. gada politiskajā ainavā.

Līdz 2026. gada janvārim elites mantojums ir kļuvis par "menedžeriālu piesardzību". Lai gan Latvija ir sasniegusi fiskālo stabilitāti un augstus izdevumus aizsardzībai (prognozēti 4,9% no IKP 2026. gadā), tā joprojām ir iestrēgusi "vidēju ienākumu slazdā" ar zemām investīcijām un vājinātu konkurētspēju. Etniskais dalījums, kas kādreiz bija politiskās mobilizācijas instruments, ir sadrumstalojies, atstājot 2026. gada Saeimu polarizētāku un mazāk spējīgu risināt dziļo demogrāfisko krīzi un darbaspēka trūkumu, kas apdraud valsts ilgtermiņa dzīvotspēju.

 Vai viss patiešām ir tik bezcerīgi? Prognozēts, ka līdz 2026. gada beigām reemigrācijas tendences Latvijā mainīsies no spontānas reakcijas uz 2008.–2011. gada krīzi uz strukturētāku, ekonomikas virzītu “aktīvā vidus” atgriešanos.

Lai gan “sociālais portrets” paliek inerts, 2026. gadā reemigrācijas ainavu raksturo šādas tendences:

Gandrīz pozitīva migrācijas bilance: Pirmo reizi kopš 2000. gadu sākuma Latvija tuvojas neitrālam vai nedaudz pozitīvam migrācijas bilances līmenim attiecībā uz saviem pilsoņiem. 2024. gadā atgriezās aptuveni 9973 Latvijas pilsoņi, kas gandrīz atbilst 9621 aizbraukušajam. Paredzams, ka šī tendence stabilizēsies līdz 2026. gadam, jo ​​algu pieaugums Latvijā, kas 2026. gadā tiek prognozēts 5,0% apmērā, samazinās plaisu no Rietumeiropas.

Darbspējīgā vecuma demogrāfiskā atgriešanās: Aptuveni 79% no atgriezušajiem ir darbspējīgā vecumā (15–64 gadi). Šie indivīdi bieži atgriežas ar augstāku kvalifikāciju, starptautisku pieredzi un kapitālu, potenciāli atdzīvinot "iztukšoto" vidusšķiru, kas aizbēga pēc 2008. gada.

Strukturēts valsts atbalsts: Latvijas Ārlietu ministrija pašlaik īsteno Plānu darbam ar diasporu (2024.–2026.), kurā reemigrācija ir noteikta par galveno valsts mērķi. Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) tagad reizi ceturksnī rīko virtuālus seminārus potenciālajiem atgriezušajiem, kas atspoguļo organizētāku institucionālo centienu salīdzinājumā ar iepriekšējās desmitgades reaktīvo politiku.

Ekonomiskie pievilkšanas faktori: Neskatoties uz vēsturisko politisko "gļēvulību", ekonomiskā stabilitāte cilvēkus piesaista atpakaļ. Paredzams, ka IKP pieaugums 2026. gadā paātrināsies līdz 2,5%. Paredzams, ka inflācija līdz 2026. gada beigām samazināsies līdz 2,0%, padarot vietējo pirktspēju pievilcīgāku atgriezušajiem, kuri ir iekrājuši augstākas algas valstīs, piemēram, Vācijā vai Apvienotajā Karalistē.

Sadrumstalota ārzemnieku integrācija: Lai gan tiek veicināta Latvijas iedzīvotāju reemigrācija, 2026. gadā ir paredzēti arī stingrāki ierobežojumi trešo valstu pilsoņiem. Jauni uzturēšanās atļauju noteikumi, kas paredz minimālos ikmēneša ienākumus 950 eiro apmērā un A2 līmeņa latviešu valodas zināšanas laulātajiem, ir izstrādāti, lai prioritizētu "lojālu" pilsoņu atgriešanos, nevis vispārējo darbaspēka migrāciju.