Guntis Berelis par troksni Vecrīgā

"Pagājušovasar mani traki aizkaitināja kāds sīks un īstenībā nenozīmīgs atgadījums. Vasaras kafejnīcā – šķiet, tā atradās uz Triangula bastiona – gaišā dienas laikā uz pilnu klapi uzlikts kaut kāds absolūti idiotisks umpapā meldiņš. Vālē kā ar bomi pa pieri, sarunāties nav iespējams, skats uz Daugavu sagandēts ar trulu troksni. Palūdzu oficiantei, lai nogriež drusku klusāk. Meitene no sirds iebļāva man ausī atvainošanās frāzi un paziņoja, ka nedrīkstot – saimnieks neļaujot. Nekā darīt – nācās aizvākties, bet puslīdz kluss un ciešams krodziņš atradās tikai pēc ilgākas ekspedīcjas pa trokšņu pārsātināto Vecrīgu. Krogos nesen aizliedza pīpēt. Kāpēc gan nevarētu būt no trokšņa brīvas zonas? Vasaras nakts sapnis: vienlaikus uzspert gaisā visus Vecrīgas krogus – droši vien izrādītos, ka Rīga ir itin pieņemama pilsēta."