Ar akūto plastisko ķirurģiju parasti saprot pilnīgi vai daļēji traumatiski amputētu ķermeņa daļu replantācijas, kā arī devaskularizētu ekstremitāšu revaskularizāciju un akūtu defekta slēgšanu ar lokāliem vai mikrovaskulāriem, brīviem lēveriem. 

Visbiežākā pacientu kategorija ir ļaudis ar amputētiem pirkstiem, to daļām vai arī cīpslu un nervu bojājumiem. 80% no visa akūtā plastikās ķirurģijas kontingenta ir rokas traumas pacienti. Pārējie ir citu ķermeņa daļu, piemēram, sejas, deguna un apakšējās ekstremitātes rekonstrukcijas.

        Replantācijas ir atrautu ķermeņa daļu atpakaļ pievienošana izmantojot mikroķirurģisko metodi. Ar šo metodi tiek atjaunota kritiskā asinsrite amputētajā daļā, kas ļauj tai izdzīvot un piedzīt. Atkarībā no amputētā segmenta lieluma, kā arī traumas veida ir atkarīgs laiks, kurā amputāts ir jāpiešuj atpakaļ. Piemēram, pirkstu, pareizi saglabājot, var piešūt pēc 12 stundām, plaukstu pēc 6 stundām, bet augšdelmu pēc 3-4 stundām. Jo lielāks ir segments un tā muskuļu masa, jo lielāka bīstamība pēc replantācijas attīstīties fasciālās telpas, jeb „Crush” sindromam. Šī iemesla dēļ gandrīz nekad netiek replantētas kājas, izņemot pēdas un to daļas. Pirmā palīdzība pie amputētas ķermeņa daļas ir sekojoša:

• spiedoša pārsēja uzlikšana. Spiedošs pārsējs tiek uzlikts ar kokvilnas marles pārsēju un elastīgu saiti daudzās kārtās tikai uz paša amputācijas stumbra. Nereti nākas sastapties ar pārsējējiem, kuri nospiež tikai vēnas, tādējādi tikai radikāli pastiprinot asiņošanu, sāpes un apdraudot pacienta dzīvību. Mūsdienās žņaugam ir tikai nozīme lielu segmentu amputācijām. Arī žņaugs ir jāuzliek tā, lai tiktu nospiesta gan venozā, gan arteriālā asinsrite. Jāatceras, ka uz žņauga vienmēr ir jāpiestiprina zīmīte ar laiku, kurā tas ir uzlikts. Ja pacienta ceļš līdz slimnīcai ir ilgāks nekā 1,5 stundas, tad žņaugs starplaikos ir obligāti jāatlaiž uz 15 minūtēm. Visprecīzāk var nodozēt digitālos, pneimatiskos žņaugus.

• Brūci drīkst skalot tikai ar tīru ūdeni. Nekādā gadījumā nedrīkst lietot ūdeņraža pārskābi, jodu vai citus kodīgus dezinficējošus līdzekļus.

•  Imobilizēt bojāto ķermeņa daļu.

• Nodrošināt pretsāpju terapiju un adekvātu asins zuduma kompensāciju ar intravenoziem kristaloīdiem un koloīdiem šķīdumiem.

•  Amputētās ķermeņa daļas saglabāšana. Ietīt to sausā, tīrā drāniņā, ievietot polietilēna maisiņā un cieši nosiet. Šo maisiņu savukārt ievietot konteinerā, kurš satur ledus ūdeni (ūdens un ledus maisījums). Parasti šāda ūdens temperatūra ir ap 3°C. Amputātu nekādā gadījumā nedrīkst novietot tieši uz ledus vai sniega, jo to temperatūra parasti ir no -20°C (ledus no ledusskapja) līdz -5,-10°C (sniegs). Novietojot amputātu uz šādas temperatūras objekta, tas sasals un vairs nav replantējams. Amputātus nedrīkst arī likt spirtā vai ar to mazgāt.