Ievads

Nāciju veidošanās notiek daudzu paaudžu nomaiņas gaitā. Kā valsts Latvija tika nodibināta 1918. gadā. Taču valsts var izveidoties un tikt starptautiski atzīta tikai tad, kad tās tauta ir sasniegusi noteiktu ekonomiskā un politiskā brieduma līmeni un spējīga sevi aizstāvēt. Latviešiem tas izdevās Pirmā Pasaules kara gaitā un tam sekojošo neatkarības cīņu rezultātā.

Pirmā Pasaules kara postošās ​​sekas atbalsojās visā Eiropas sabiedrībā vairāku gadu desmitu laikā. Sajā karā bojā gāja ap 20 miljoniem cilvēku, tika izpostītas ģimenes, sagrauti to īpašumi, iznīcināta vai degradēta infrastruktūra un kultūras vērtības. Papildus tam kara beigās pasauli pārņēma vairāki Spāņu gripas viļņi, kas nonāvēja vēl 2,64 miljonus cilvēku Eiropā.

Uzvarētāju pusē kādu brīdi valdīja līksmība. Taču augsto inflāciju, preču un pakalpojumu deficītu un bezdarbu skarbi izjuta gan zaudētāji, gan uzvarētāji. Vidusslānis - sabiedrības galvenā ekonomiskā un sociāli politiskā bāze, bija lielā "vecā" kontinenta daļā gandrīz izzudis. Kara izraisītie satricinājumi un pēcgara grūtības veicināja vispārēju vilšanās un nedrošības sajūtu, bija zaudēta stabilitāte, ko iepriekš Eiropa bija ilgstoši baudījusi pirms kara. 

Līdz ar to izpostītā Eiropa bija zaudējusi arī politisko stabilitāti. Daudzas demokrātiskās valdības veidoja dažādas partijās spontāni konsolidējušās interešu grupas, kas nespēja risināt aktuālos jautājumus, radot labvēlīgu augsni pakāpeniskai autoritāru režīmu attīstībai. Ekonomiskie un sociālie satricinājumi bieži rada spēcīgu līderības pievilcību – tas viss ietekmēja autoritāru un pat galēji radikālu, totalitāru (fašistisku vai komunistisku) režīmu rašanos tādās valstīs kā Itālija, Vācija, Spānija, PSRS un virknē citu Eiropas valstu. Arī Baltijas valstīs, tajā skaitā Latvijā, trīsdesmitajos gados izveidojās autoritāri režīmi, kas nebija totalitāri, taču ierobežoja daudzas politiskas brīvības. Līdz demokrātijas atjaunošanai vēl bija ejams sarežģīts ekonomiskās attīstības un sabiedrības politiskās briedināšanās ceļš, kā tas vēlāk bija vērojams, piemēram, Spānijā, Grieķijā vai Čīlē.

Taču nākamais Otrais Pasaules karš šo dabīgo procesu pārtrauca, Baltijas valstis tika okupētas un nonāca pusgadsimtu ilgā PSRS totalitārā režīma žņaugos, kas deva jaunu triecienu latviešu sabiedrības un valsts izaugsmei.

Savukārt PSRS ekonomikā okupētā Latvija bija svarīgs posms, jo tā bija viena no republikām, kas bija iesaistīta dažādu svarīgu, tajā skaitā militāru rūpniecības nozaru produkcijas ražošanā. Arī nemilitārajā jomā Latvija bija zināma ar savu ražošanu tekstilrūpniecībā, pārtikas un kokaizstrādājumu nozarēs. Tā arī veica nozīmīgu lomu kā PSRS ostu un dzelzceļa tranzīta ceļš uz Eiropu. Okupētā republika bija nozīmīga arī ar savu lauksaimniecības produkciju un mežrūpniecību, nodrošinot dažādus pārtikas un citus resursus valsts iedzīvotājiem un citām PSRS daļām. Taču tajā pašā laikā Latvijas ekonomika bija pakļauta centrālajai padomju plānošanas sistēmai, kas lika stingrus ierobežojumus tās attīstībai un autonomijai lēmumu pieņemšanā, kas vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, atklāja politiski atjaunotās valsts ekonomisko atpalicību no citām Eiropas valstīm, pat tām, kurām pirms okupācijas tā bija priekšā.

Piecdesmit gadus ilgstošais okupācijas režīms atstāja Latvijā tās pašas ekonomikas problēmas, ar kurām pirms sabrukuma saskārās PSRS kopumā un, kuras ietekmēja tās likteni daudzu nākamo gadu desmitu laikā. Dažas no galvenajām:

1. Centralizētā plānošana un birokrātija: Centralizētā plānošanas sistēma, kurā ekonomiku kontrolēja komunistu partija - PSKP, bija nekompetenta un birokrātiska. Tas liedza elastīgumu un bremzēja efektivitāti ekonomikā.

2. Neproduktīvas un videi bīstamas rūpniecības nozares: Vairums PSRS rūpniecības nozaru bija neproduktīvas, neefektīvas un pat bīstamas apkārtējai videi. Tika tērēti ievērojami resursi nozarēs, kas nebija ilgtspējīgas vai konkurētspējīgas pasaules tirgū.

3. Resursu izšķērdēšana: Resursu izšķērdēšana bija izplatīta PSRS. Tas ierobežoja iespējas ekonomiskai attīstībai un radīja vispārēju zemu darba motivāciju.

4. Inovāciju trūkums: PSRS cieta no inovāciju trūkuma un tehnoloģiskās atpalicības, galvenokārt, iepriekš jau pieminētās zemās darba motivācijas dēļ. Tas ierobežoja tās konkurētspēju starptautiskajā tirgū un ekonomisko izaugsmi savienotajās republikās, arī Latvijā.

5. Marksisma ideoloģijas paliekas daļā sabiedrības domāšanas, nereti pat augstskolu studiju programmās, dažu politisko partiju uzskatos un valsts pārvaldes institūciju rīcībā. Tas parasti izpaužas ne kā atklāti marksa teorijas postulāti, bet, piemēram, kā valsts noteicošā loma ekonomiskās un sociālās sabiedrības dzīves aprisēs.

Šīs un citas problēmas kopā veidoja stagnējošu ekonomisko vidi republikās un PSRS kopumā, kas arī noveda pie impērijas izjukšanas un visas sociālisma sistēmas sabrukuma. Taču neatkarības atgūšana Latviju tajā pašā mirklī vēl neatbrīvoja no okupācijas laikā uzkrātajām iepriekš minētajām ekonomiskajām problēmām. Vēl jo vairāk, kā smags slogs valsts attīstību bremzēja neatrisinātie politiskie jautājumi - neveiktā valsts deokupācija, jeb okupācijas laikā Latvijā iebraukušo militārpersonu un civiliedzīvotāju repatriācija atpakaļ uz viņu dzimteni.

Piezīme. Daļa teksta šajā pētījumā izmantota no manām sadaļām agrākā izdevumā ("Latvijas tautsaimniecības vēsture", 2017, Jumava), taču ievērojami pārstrukturēta un papildināta, t.sk. ar jaunākiem un precizētiem datiem.  Tas bija nepieciešams arī tādēļ, ka šī jubilejas (veltīts Latvijas valsts simtgadei) izdevuma saturu lielā mērā ietekmēja tā veidotāju - autoru un ekspertu sastāvs, tajā skaitā bijušie un tajā brīdī arī aktīvie politiķi un citas augstas valsts un uzņēmumu amatpersonas, kas notikumus un procesus Latvijā apzināti vai neapzināti tiecās atspoguļot sev izdevīgā gaisotnē. Līdz ar to virknes aprakstīto notikumu un procesu objektivitāti nevar uzskatīt par pilnībā neatkarīgu un dažviet tie ir visai diskutējami, lai neteiktu - apoloģētiski. Līdz ar to minētā izdevuma vēstījums par Latvijas attīstību ir sanācis daudz rožaināks, nekā tas ir bijis patiesībā. Esmu šeit mēģinājis to labot.

Un pēdējais. Kā jau esmu citviet to uzsvēris, neviena šī pētījuma daļa nav uzskatāma par pilnībā pabeigtu. Tas tiek vairāk vai mazāk regulāri papildināts atkarībā ar jauniem manis veiktiem pētījumiem. Līdz ar to tas ir bez maksas un autors būs pateicīgs, ja tas izrādīsies noderīgs citu analītiķu darbiem un vienkārši interesentiem.

17.06.2024.

Uz Galveno lapu.