Tūrisms

Valsts nozaru politikas redzeslokā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas drīz vien parādījās arī tūrisma nozare. Ministru Padomes Ārējo ekonomisko sakaru departamenta sastāvā 1991. gadā tika izveidota tūrisma nodaļa. Tai darba pietika jau no pirmajām dienām, gan sakarā ar ārzemju latviešiem, kuriem apmeklēt savu vai savu senču dzimteni vairs nebija nekādu ierobežojumu, gan arī citiem ārvalstu tūristiem, kuriem bija augsta interese par līdz šim nezināmām valstīm.

Turklāt šajā laika posmā bija samazinājušies ne tikai ārvalstu ceļotāju skaits Latvijā, bet arī to kopējie izdevumi un vidējais uzturēšanās ilgums valstī – no 2,4 līdz 2 dienām. Savukārt vidējie diennakts izdevumi bija, attiecīgi, samazinājušies par 8 latiem – no 27 līdz 19. Tajā pašā laikā Latvijas ceļotāju kopējie izdevumi 1999. gadā ārzemnieku izdevumus Latvijā pārsniedza gandrīz 2,3 reizes. [1]

Šāda situācija norādīja uz to, ka iepriekš minētās tūrisma nodaļas izveidošana un tās darbība nav bijis pietiekams valdības politikas instruments. Tādēļ papildus tai tika izveidota Latvijas tūrisma padome, pēc tam Valsts tūrisma pārvalde, līdz 2000. gada 1. martā tika nodibināta Latvijas Tūrisma attīstības aģentūra. 1998. gadā tika pieņemts arī Tūrisma likums, bet nacionālo programmu saraksts 1999. gadā tika papildināts ar Latvijas tūrisma attīstības nacionālo programmu. 

Taču reālajā dzīvē situācija mainījās lēni. Tā bija viena no liecībām kas norādīja uz valdības industriālās un nozaru politikas zemo efektivitāti, ja tā tiek izprasta formāli – kā birokrātisku institūciju dibināšana, likumu pieņemšana, koncepciju un programmu rakstīšana un tml. Īstās problēmas slēpās dziļāk. Tās parādījās pašas Ekonomikas ministrijas analīzē: “Raksturojot faktorus, kas kavē tūrisma attīstību, galvenie joprojām ir šādi: informācijas un reklāmas nepietiekamība Latvijā un ārvalstīs…konkurētspējīgs Latvijas tūrisma tirgus (piemēram, 2 un 3 zvaigžņu viesnīcu kategorijā Rīgas uzņēmumu cenas individuālajiem tūristiem ir par 13-18% augstākas nekā vidēji Tallinā, Viļņā, Stokholmā un Helsinkos, arī citu ar tūrismu saistītu pakalpojumu cenas (sabiedriskā ēdināšana, automašīnu īre utt.) ir augstākas nekā kaimiņvalstīs), nekvalitatīva tūrisma infrastruktūra, īpaši lauku rajonos (pagaidām neapmierina kvalitātes ziņā vairums tūristu mītņu ārpus Rīgas, nepietiekamas ir aktīvās atpūtas un sporta iespējas ārpus Rīgas), kā arī tūrisma pakalpojumu sniedzēju nepietiekamā izglītība (īpaši marketingā, trūkst profesionālo iemaņu, nav pietiekami plašas svešvalodu zināšanas). [2]

[1] Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Ekonomikas ministrija, Rīga, 2000. gada decembris, 90.lpp.

[2] Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Ekonomikas ministrija, Rīga, 2000. gada decembris, 90.lpp.