Rūpniecība

Deviņdesmitie gadi

Pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas apstrādes rūpniecības nozīme IKP struktūrā, neskatoties uz straujo ražošanas apjomu kritumu, joprojām veidoja ap 40 procentiem lielu daļu. Augstās inflācijas apstākļos rūpniecības izlaides apjomi faktiskajās cenās šķietami strauji pieauga. Kā liecina Ilustrācija 1, tas it īpaši ietekmēja starppatēriņu. Savukārt pievienotā vērtība kopējā ražošanas apjomā, izteikta faktiskajās cenās, palielinājās daudz lēnāk (ilustrācija 3).

Visvairāk tas apgrūtināja lielo valsts uzņēmumu darbību. Turklāt ārējā vide deviņdesmito gadu sākumā rūpnieciskajam sektoram bija izteikti negatīva – enerģija un izejvielas sadārdzinājās, to piegādes bija nestabilas, tādēļ daudzviet pieauga ražošanas pašizmaksa. Liela daļa uzņēmumu izrādījās nespējīgi pielāgoties šiem ārējās vides apstākļiem, tiem nekādi neizdevās samazināt ražošanas izmaksas uz gatavās produkcijas vienību. Daļēji tas bija izskaidrojams ar novecojušo energo- un materiālietilpīgo tehnoloģiju, kas tika ieviesta, kad resursu cenas PSRS ilgstoši bija mākslīgi pazeminātas. Daļēji traucēja arī daudzu uzņēmumu vadības inertums, kas bija pieraduši dzīvot ekstensīvā PSRS ekonomikas attīstības modeļa apstākļos [1].

Tā visa rezultātā gandrīz visā deviņdesmito gadu laikā bija vērojamas negatīvas strukturālas pārmaiņas tautsaimniecībā (Ilustrācija 1). Kā varam vērot minētajā ilustrācijā, rūpniecības daļa IKP gadu no gada strauji samazinājās. No 34.2% no IKP 1993. gadā tā nokritās līdz 22.5% 1998. gadā, lai gan pēc Krievijas finanšu krīzes 1995. gadā, nozares pievienotā vērtība atsāka nedaudz pieaugt (Ilustrācija 3). Rūpniecības intensitātes kritums turpinājās arī turpmākajos gados – 1999. gadā 15.3%, bet 2000. gadā tā jau bija mazāka par 15%. Tik krass rūpniecības kritums starp Baltijas un Austrumeiropas valstīm bija vērojams vēl tikai Lietuvā – no 34.2% 1993. gadā līdz 22.5 % 1998. gadā.

Acīmredzot šajā sadaļā pārsvarā ietilpst jaunas apakšnozares, kuras tā laika statistika atsevišķi vēl neidentificēja, piemēram, dažādi starpniecības pakalpojumi, radošās industrijas, juridiskie, konsultatīvie u.c. pakalpojumi.

Daļēji rūpniecības problēmas izskaidrojamas arī ar valsts likumdošanas un izpildvaras institūciju nespēju organizēt nepieciešamos pārveidojumus tautsaimniecības institucionālajā struktūrā atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Gala rezultātā liela daļa uzņēmumu, izmantojot savu monopolstāvokli, risināja problēmas visvienkāršākajā veidā – paaugstinot produkcijas cenu. Ražošanas izmaksas un cenas pieauga arī tādēļ, ka vairums uzņēmumu, samazinoties to ražošanas apjomiem, turpināja uzturēt pārmērīgu skaitu lieka darbaspēka, kas pat pie nosacīti pilnas ražošanas jaudu noslodzes padomju laikā, bieži vien bija pārspīlēts.

Tas gan pārsvarā attiecās uz privatizējamiem valsts uzņēmumiem un bija paredzēts privatizācijas noteikumos. Saprotams, ka tas ietekmēja uzņēmumu vērtību un tā pārdošanas cenu, kas šī iemesla dēļ no investoru viedokļa nereti bija manāmi “uzpūsta”.

Pēc 1998.-1999. gada finanšu krīzes tika veikti daudzi pasākumi uzņēmējdarbības vides sakārtošanā, uzlabotas studiju programmas, tās tuvinot tautsaimniecības vajadzībām, vienkāršotas daudzas administratīvās procedūras un tml. Tam bija savi rezultāti.

Rūpniecība stabilizējas

Kā redzams attēlā zemāk (Ilustrācija 4), sākot ar 2011. gadu apstrādes rūpniecības nozares sāka visai krasi diferencēties. Tās no attīstības viedokļa var iedalīt trīs kategorijās – strauja izaugsme, mērena izaugsme un stagnācija. Īpaši straujš attīstības temps vērojams elektronikas (datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana) jomā – salīdzinājumā ar 2000. gadu tās produkcijas apjoma indekss pieauga par 243 punktiem.

Strauji pēc 2008.-2009. gadu finanšu krīzes pieauga arī elektrisko iekārtu ražošana. Nedaudz mērenāks, tomēr stabils bija arī dažādu citu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu produkcijas apjoma pieaugums.

Pakāpeniski kāpa arī mēbeļu ražošanas temps, kas strauji palielinājās 2000.-2006. gadu laika posmā, bet piedzīvoja krasu kritumu sekojošajā finanšu krīzē. Tas īpaši atzīmējams uz samērā mērenā koksnes produkcijas pieauguma tempa, kas tomēr joprojām fiziskā apjoma ziņā saglabāja noteicošo lomu Latvijas rūpniecībā.

“Čempionu” lomu kopējā rūpniecības produkcijas apjomā tomēr "līdzsvaroja" atpalicēji. Lielākais kritums bija vērojams metālu ražošanā – indeksa vērtība no 62.3 punktiem 2000. gadā samazinājās līdz 29.7 punktiem 2014. gadā, lai gan no 2000. gada līdz 2007. gadam bija vērojams mērens kāpums. Šī, kā arī apstrādes rūpniecības  indeksa dinamiku kopumā, galvenokārt ietekmēja viena liela uzņēmuma – a/s “Liepājas metalurgs” krasās ražošanas apjoma svārstības. 

Arvien vairāk kritās arī tekstilrūpniecības ražošanas apjomi. To lielā mērā ietekmēja Austrumāzijas uz zemu izmaksu darbaspēka balstītas tekstilprodukcijas masveida ienākšana pasaules tirgū, kas ierobežoja Latvijas tekstila uzņēmumu konkurētspēju.

Kā pozitīva tendence jāmin pakāpenisku rūpniecības pārorientāciju vēlākajos gados no nestabilajiem NVS uz Rietumu tirgiem. Nedaudz vairāk nekā 70% produkcijas eksporta 2010. gadā bija saistīti ar ES valstu tirgiem un, 29% - ar Igauniju un Lietuvu. Uz NVS tirgiem minētajā gadā tika eksportēti vairs tikai 15% saražotās produkcijas [4].

Tajā pašā laikā apstrādes rūpniecībā kopš 2000. gada bija vērojamas strukturālas pārmaiņas, kas netieši liecināja par ekonomikas pārkaršanas priekšnosacījumu veidošanās sākumu – investoru interesēs sāka dominēt spekulatīvi elementi. Proti, ieguldījumi nekustamo īpašumu jomā un ar tiem saistītajos pakalpojumos likās pievilcīgāki, to atdeve ātrāka, šķietami mazāk sarežģīta un riskanta.

[1] Ar ekstensīvu ekonomiskās attīstības modeli saprot tādu, kur iekšzemes kopprodukta un ražošanas apjomu pieauguma pamatā pārsvarā ir papildus resursu piesaiste. Efektivitātes kritēriji un resursu taupīšana šādā modelī spēlē pakārtotu lomu. 

[2] The Transition Economies. UNECE 2000, p.93.

[3] Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību 2000. Ekonomikas ministrija, 2000.g. decembris, 109.lpp. 

[4] Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību 2010. Ekonomikas ministrija, 2010. gada decembris, 29.lpp.