Latvija un Eiropas Savienība

Šaubas par Eiropas Savienību

Latvijas virzība uz iestāšanos ES aizsākās vēl ilgi pirms oficiālā šī notikuma 2004. gadā. Vēl 1994. gada 18. jūlijā starp Eiropas kopienu, Eiropas atomenerģētikas kopienu un Eiropas ogļu un tērauda kopienu un Latviju tika parakstīts brīvās tirdzniecības līgums. [1]

Pirmo reizi tas kā konkrēts politiskais mērķis tika formulēts M. Gaiļa valdības deklarācijā. Iepazīstinot Saeimu ar savas jaunveidojamās valdības prioritātēm, M. Gailis atzīmēja: “Latvijas ārpolitikā un ārējā drošībā valdība kā īpašu prioritāti redz sadarbības padziļināšanu un paplašināšanu ar Baltijas valstīm, Eiropas valstīm un ar Eiropas Savienību kā galveno Eiropas integrāciju īstenojošo institūciju. Par savu mērķi valdība atzīst pēc iespējas drīzāku iestāšanos Eiropas Padomē, kā arī vēlāk iekļaušanos Eiropas Savienībā. Pirmais solis šajā virzienā ir ar Eiropas Savienību noslēgtā brīvās tirdzniecības līguma ratifikācija. Nākamais solis Latvijas integrācijai Eiropā būs Asociācijas līguma noslēgšana ar Eiropas Savienību. Valdība darīs visu nepieciešamo, lai Latvija tuvinātos Eiropas Savienības likumdošanai, standartiem un normām visās valsts dzīves jomās. Tomēr mēs atzīstam tikai tādu ieaugšanu Eiropā, kas neiznīcina Latvijas savdabību, bet gan ļauj tai vispusīgi attīstīties."[2]

Latvijas sabiedrības vairuma viedokli par Latvijas pievienošanos ES divdesmito gadu sākumā varētu raksturot kā mēreni pozitīvu. No vienas puses tika plaši diskutēti jautājumi par ES ēnas pusēm – lēnā ekonomiskā attīstība, nepārliecinošā ES ārējās drošības loma, protekcionisms, konkurences ierobežojumi, birokrātija u.c. Lielbritānijas premjerministre Margarēte Tečere vienā savā runā ES bija apzīmējusi kā “fundamentāli nereformējamu". [3] Tas raisīja bažas, ka Latvijas pievienošanās ES varētu nevis veicināt, bet gan drīzāk bremzēt Latvijas ekonomisko attīstību.

Skepticismu Latvijas sabiedrībā raisīja arī tādas parādības ES politikā, kā mēģinājumi ieviest diskriminējošas normas darbaspēka kustībā no kandidātvalstīm, nevēlēšanās piešķirt kandidātvalstīm lauksaimniecības sektorā līdzīgas priekšrocības kā jau esošajām dalībvalstīm u.c. Lielu neapmierinātību Latvijā izraisīja dažu EDSO ierēdņu ieteikumi ieviest krievu valodu kā otru valsts valodu.

Tomēr gatavojamies pievienoties

Sagatavošanās process Latvijas pievienošanās ES faktiski aizsākās ar ES ārlietu ministru Kipras apspriedes lēmumiem 1998. gada 30. martā, kur tika noteiktas galvenās sagatavošanās darbu prioritātes.

Taču oficiāli Eiropas Komisija uzaicināja Latviju sākt sarunas par iespējamo pievienošanos ES 1999. gada decembrī Helsinku samitā. [4] Tas nebija tikai politisks lēmums. EK atzina, ka Latvija pēc būtības ir gatava tuvāko dažu gadu gaitā pievienoties ES, jo kopumā atbilst Kopenhāgenas kritēriju nosacījumiem. [5] Tas nozīmēja arī oficiāla Latvijas monitoringa uzsākšanu par Kopenhāgenas, kā arī Māstrihtas kritēriju [6] ievērošanu, kuriem Latvija bija samērā tuvu. Latvijas pirmsiestāšanās ES monitorings nozīmēja, ka, sākot ar 1998. gada beigām EK kopīgi ar Latviju, tāpat kā arī ar citām kandidātvalstīm, gatavo ikgadējos ziņojumus par Latvijas progresu ieviešot vai adaptējot ES likumdošanas un citu normatīvo aktu principus, tiesu praksi, tirgus regulēšanas principus un tml. (Union acquis). [7] Uz šo ziņojumu pamata notika regulāras dažāda līmeņa ES un Latvijas pārstāvju sarunas par iestāšanās ES procesu.

Latvijas sagatavošanās iestāšanās ES nenozīmēja tikai ES Union acquis normu ieviešanu un sarunas. Jau minētajā Kipras apspriedē tika nolemts būtiski paplašināt ES finansiālo palīdzību Latvijai ar mērķi nostiprināt tās ekonomisko potenciālu un administratīvo kapacitāti, it īpaši ar PHARE un citu finanšu instrumentu palīdzību. [8]

Vai Latvija bija gatava pievienoties ES?

Latvijas pievienošanās ES nebūt nebija tikai politiska kampaņa. Arī privātais tirgus Latvijas ekonomiku vērtēja kā stingru un stabilu. Par to liecināja atkārtoti augstie starptautisko kredītreitingu aģentūru Moody’s, Fitch un Standard & Poor’s Latvijas emitēto eiroobligāciju reitingi investīciju kategorijā.

Pītersona institūta pētnieki rakstīja: “Sākot ar 2000. gadu Latvijas tirgus ekonomika bija izcilā stāvoklī: inflācija bija zema, valdības finanses gandrīz sabalansētas un ir sācies neparasti straujš ekonomikas attīstības periods. [9]

Strauji  bija augusi privātā sektora daļa kopējā nodarbinātībā, proti, no 41% 1992.gadā līdz gandrīz 71% 2000.gadā.  Izmaiņas sadalījumā starp sabiedrisko un privāto sektoru bija veicinājis privatizācijas process, kurā lielu lomu spēlēja tiešās ārvalstu investīcijas. 1998.gadā uzņēmumi ar tiešajām ārvalstu investīcijām (TĀI) nodarbināja 24% visu ekonomikā nodarbināto personu, un īpaši liels šādu personu skaits bija  finanšu pakalpojumos (93%), sakaru jomā (42%) un ražošanā (34%). [10] Neņemot vērā tradicionālos sabiedriskos pakalpojumus (centrālo un vietējo administrāciju, izglītību un veselības aprūpi), valsts loma kā darba devējai gadsimtu mijā pārsvarā aprobežojās ar komunālajiem pakalpojumiem (elektroapgādi, gāzes un ūdens apgādi), kā arī daļēji transporta un sakaru jomām.

Līdz ar to, Latvijai pietuvojoties divdesmit pirmajam gadsimtam, tika kopumā pabeigta arī valsts ekonomikas transformācija no centralizētās plānošanas uz tirgus ekonomiku. Veiksmīgi tika īstenota arī ekonomiskā politika, kuras pamata elementi bija cenu liberalizācija, makroekonomiskā stabilizācija, institucionālā restrukturizācija un privatizācija (skatīt Makroekonomiskās reformas - problēmas un risinājumi).

Vēsturē aizejot 90. gadiem Latvija arvien vairāk koncentrējās uz gatavību iestāties ES. Gadsimtu mijā jau pilnā sparā ritēja sarunas par Latvijas iestāšanās ES nosacījumiem. Iestāšanās sarunu sākumā tika panākta vienošanās par nozarēm, kur Latvijai jāformulē sava pozīcija attiecībā pret ES. Tās ietvēra lauksaimniecību, zivsaimniecību, transportu, enerģētiku un rūpniecību.

Pavisam Latvijai bija nepieciešams formulēt savu pozīciju 31 sadaļā. Sarunas ar ES par šīm sadaļām noritēja samērā raiti un līdz 2000. gada beigām lielākā to daļa jau bija slēgta un kārtējā EK progresa ziņojumā Latvijas ekonomikas stāvoklis saņēma samērā pozitīvu vērtējumu. Taču par konkrētajām nozarēm un ekonomikas jomām (sarunu tēmām (sadaļām)) tika noteikti detalizēti uzdevumi, kas Latvijai jāveic līdz nākamajam progresa ziņojumam.

Latvijas ekonomika paātrinās, bet sāk izkristalizēties arī problēmas

Pēc pievienošanās ES viens no iepriekš minētajiem uzdevumiem bija arī turpmāk nodrošināt tautsaimniecības izaugsmi. ES dalībvalsts statuss tam deva papildus iespējas – Latvijai pieauga investoru uzticība, ko apliecināja paātrinājusies ārvalstu investīciju ieplūde. Tas arī radīja pamatotas cerības par dinamisku valsts ekonomikas turpmāko attīstību. Ekonomiskā izaugsme tiešām sāka strauji paātrināties. Vienlaikus sāka mainīties arī tautsaimniecības struktūra, kas ne visos aspektos bija vērtējama pozitīvi. Pirmkārt, rūpniecības attīstība bija kļuvusi anēmiska. Pēc sabrukuma deviņdesmito gadu pirmajā pusē šī nozare tā arī nespēja pilnībā atgūties. Par rūpniecības nozīmes samazināšanos var spriest, salīdzinot preču un pakalpojumu savstarpējo attiecību IKP struktūrā – 1995. gadā preču īpatsvars IKP struktūrā bija 43%, bet pakalpojumu daļa 57%. Turpretī 2002. gadā preču īpatsvars bija vairs tikai 29%, attiecīgi pakalpojumi – 71%.

Pašas par sevi šīs tendences nav pamata vērtēt kā negatīvas. Tieši otrādi, ja vairumā ekonomiski attīstīto valstu apstrādes rūpniecība ap 1970. gadu veidoja ap 25-30% no IKP, tad 2010. gadā šī proporcija vairs reti kur bija augstāka par 20%. [11] Tomēr Latvijas rūpniecībā iezīmējās cita problēma – lēns augstas pievienotās vērības preču īpatsvara pieaugums kopējā produkcijas izlaidē. Ja deviņdesmito gadu beigās apstrādes rūpniecības apjoma pieauguma temps vidēji gadā bija vairāk nekā 20%, tad pievienotās vērtības pieaugums nesasniedza pat 10%. [12] Tas liecināja par to, ka Latvijas rūpniecības un, lielā mērā arī ekonomikas attīstības modelis joprojām vairāk balstās uz mazkvalificētu darbaspēku un produkcijas ražošanu ar mazu un vidēju pievienoto vērtību.

Turklāt IKP pieaugums īstenojās pārsvarā uz neražojošo sektoru – finanšu institūcijas, nekustamie īpašumi, tirdzniecība rēķina. Rezultātā sāka veidoties neveselīga makroekonomiskā sabalansētība un arvien vairāk auga atkarība no ārvalstu finanšu plūsmām.

[1] Likums “Par Līgumu par brīvo tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītajiem jautājumiem starp Eiropas kopienu, Eiropas atomenerģētikas kopienu un Eiropas ogļu un tērauda kopienu, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses.” Latvijas Vēstnesis. 139 (270). 29.11.1994.

[2] M. Gailis. Runa Saeimas plenārsēdē 15.09.1994.g. Stenogramma.

[3] The Guardian. 18 March 2002.

[4] Helsinki European Council 10 and 11 December 1999. Presidency Conclusions.

[5] Kopenhāgenas kritēriji nosaka, ka, lai kandidātvalsts varētu pievienoties ES, tai jābūt rīcībspējīgām institūcijām, kas nodrošina demokrātisku valsts iekārtu, funkcionējošu tirgus ekonomiku un atbilstību citām konkrētām ES prasībām. Kopenhāgenas kritēriji tika formulēti Eiropas Padomes Kopenhāgenas prezidentūras noslēguma dokumentā – Copenhagen European Council – 21-22 June 1993. Presidency Conclusions.

[6] Māstrihtas kritēriji nosaka valsts gatavību dalībai Eiropas Monetārajā Savienībā (EMS), kas definējot pieļaujamo valsts budžeta deficīta apmēru, valdības parāda apmēru u.c. kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus (Treaty on European Union. Council of European Communities. Commission of European Communities. Luxembourg: Office for Official Publications of the European Communities, 1992.).

[7] Union acquis, jeb Community acquis, jeb acquis communautaire, jeb EU acquis ir ES tiesisko aktu kopums, Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi un citas tiesiskās normas, kuras veido ES likumdošanu.

[8] ES izmantotie galvenie finanšu instrumenti, lai paātrinātu un uzlabotu Latvijas un citu kandidātvalstu gatavību pievienoties ES, ietvēra PHARE, ISPA un SAPARD. PHARE programmas finansēšana tika izmantotas galvenokārt Latvijas likumdošanas sagatavošanai un administratīvās kapacitātes paaugstināšanai. Savukārt SAPARD fokusā bija lauksaimniecības problēmu risināšana, bet ISPA līdzekļi tika novirzīti infrastruktūras un apkārtējās vides projektu atbalstam.

[9] Latvia’s Post-Soviet Transition. Peterson Institute for International Economics, 2012.

[10] Latvijas valdības un Eiropas Komisijas kopējā deklarācija par Latvijas nodarbinātības politikas prioritātēm, 06.02.2003.

[11] Mark J. Perry. Manufacturing’s Declining Share of GDP is a Global Phenomenon, and It’s Something to Celebrate. U.S. Chamber of Commerce Foundation. March 22, 2012.

[12] U. Osis. Latvija – kurp dosies? Kapitāls Nr. 8, 2003.