Tirdzniecība

Tirdzniecība tirgus ekonomikas izpratnē Latvijā sāka veidoties līdz ar cenu liberalizāciju 1991.-1992. gadu laikā. Nozares struktūra radikāli mainījās, jo Latvijai atgūstot neatkarību 1990. gadā, īpašuma statusa ziņā pastāvēja divas atšķirīgas tirdzniecības formas – valsts un kooperatīvā tirdzniecība. Sākotnēji bija priekšlikumi šīs divas formas apvienot vienā kopējā. Pastāvēja arī sadalījums, ka valsts tirdzniecība tiek īstenota tikai septiņās lielākajās Latvijas pilsētās. No institucionālā viedokļa tas nozīmētu apvienot Tirdzniecības ministriju un Patērētāju biedrību savienību.

Par trešo īpašuma formu – privātajiem tirdzniecības uzņēmumiem, diskusijas 1990. gada pavasarī bija vēl tikai aizsākušās, bet konkrētu priekšlikumu kā rīkoties, vēl nebija. Taču tukšie veikalu plaukti spieda šādus priekšlikumus meklēt nekavējoši. Viens no tiem bija atļaut vairumtirdzniecības bāzēm un veikaliem iepirkt no kolhoziem, sovhoziem un zemnieku saimniecībām pārtikas produktus par kalkulācijas cenām.

Virknē tirdzniecības jomu Latvijas valdība tiecās saglabāt arī valsts monopolu. Viena no jūtīgākajām bija energoresursu apgāde. Šajā sfērā 1992. gada sākumā saasinājās apgādes problēmas, it īpaši degvielas sakarā. Tās piegāde bija paredzēta saskaņā ar Krievijas noslēgtajiem klīringa līgumiem. Tā kā PSRS jau bija pārstājusi eksistēt, līgumsaistības formāli bija pārgājušas uz tās bijušajām sastāvdaļām – Krievijas Federāciju un citām republikām. Tomēr reālajā dzīvē nekādas saistības, tāpat kā arī bijušās PSRS laikā, faktiski nepildījās. Krievijā vairums degvielas sagādes uzņēmumu jau bija privatizēti un tie vairs neuzskatīja starpvalstu līgumus par sev saistošiem. Šajā bezizejas situācija Latvijas valdība paziņoja, ka tā var uzņemties atbildību tikai par publiskās sfēras institūciju – policija, ugunsdzēsēji, medicīniskie dienesti un tml., nodrošināšanu ar nepieciešamajiem resursiem. Taču, no otras puses, vienīgie uzņēmumi, kuriem bija atbilstoša infrastruktūra, bija “Latvijas Nafta”, “Latvijas Kurināmais”, “Latvijas Ogles” u.c. Taču šie uzņēmumi joprojām bija valsts rokās, bet atbilstošas privātās komercstruktūras vēl nebija pietiekamā skaitā izveidojušās – tam bija nepieciešamas investīcijas. Tādēļ gribot negribot, valdībai bija jāmeklē risinājumi, kā tautsaimniecību nodrošināt ar energoresursiem vismaz minimālajā apjomā. Citu risinājumu nebija, kā vien ļaut minētajiem valsts uzņēmumiem, to vadītājiem, izmantojot senus kontaktus un pazīšanās, patstāvīgi meklēt vitāli nepieciešamo resursu piegādātājus. Tā tirgus attiecības neapturami lauzās sfērās, kuras valsts pagaidām vēl uzskatīja par nepieciešamu paturēt savā kontrolē. Vienlaicīgi šie procesi spieda valdību aktīvāk risināt privatizācijas jautājumus, jo nebija jēgas saglabāt kontroli pār sfērām, kuras reāli valsts ietekmēt vairs nespēja.

Papildus valdība pieņēma lēmumu no 1992. gada 1. jūnija atcelt agrāk ieviestās licences tirdzniecības uzņēmumu dibināšanai. Tas bija viens no soļiem kā risināt smago norēķinu krīzi, kas šajā laikā bija iestājusies tautsaimniecībā, it īpaši tirdzniecībā, kur naudas un preču apgrozījums ir ļoti ātrs.

Cieta arī lauksaimnieki – tie tirgotājiem, pārsvarā vairumtirdzniecības bāzēm preces piegādāja, bet tirgotāji ar samaksu kavējās, aizbildinoties ar naudas trūkumu. Daļēji tas tā arī bija. Liels savlaicīgu norēķinu traucēklis bija arī tas, ka preču un naudas apgrozījumu joprojām regulēja padomju laika instrukcijas un normatīvi. Tā 1992. gada vidū Rīgā bija privatizēti tikai daži tirdzniecības uzņēmumi.

Piemēram, 1996. gadā, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, nozarē identificēts krass apjoma samazinājums par -9%. Savukārt nākamajā 1998. gadā pieaugums par 18.6%. [1] Savukārt, dati par tirdzniecības apgrozījumu ceturkšņu griezumā krīzes pārņemtajā 1998. gadā, uzrāda apbrīnojamu noturību gan minētā gada ceturkšņu ritējumā, gan salīdzinājumā ar parējām Baltijas valstīm, gan arī uz citu tautsaimniecības nozaru, piemēram, rūpniecības fona. Arī 1999. gadā bija vērojams būtisks mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums (Ilustrācija 42. Mazumtirdzniecības apgrozījums Baltijas valstīs 1998. gadā, % pret iepriekšējo periodu. Avots: UNECE 2000).

Kopumā mazumtirdzniecības uzņēmumu apgrozījums Latvijā attīstījās saskaņā ar strauji augošu trendu visā laika posmā pēc 2000. gada (Ilustrācija 2).

[1] The Transition Economies. UNECE 2000, p.107.