Būvniecība

Astoņdesmito gadu beigās PSRS arvien jūtamāka kļuva ekonomiskās stagnācijas smagā elpa. Tā bija krasi izjūtama arī Latvijā. Agrākajos padomju laika gados it visur sabūvētās dažādas gigantiskās “triecienceltnes” nedeva tādu ekonomisko atdevi, kāda no tām tika gaidīta. Tādēļ investīciju un tām atbilstošie jaunas būvniecības apjomi gadu no gada samazinājās. Arvien lielāks uzsvars tika likts uz uzņēmumu un infrastruktūras rekonstrukciju un atjaunošanu. Līdz ar to, neskatoties uz joprojām akūto mājokļu problēmu, vairs nebija nepieciešamības būvēt jaunus ciematus un pat pilsētas, kā tas bija “komunisma celtniecības” mērķiem atbilstošajos plānos un programmās. Rezultātā pēdējos PSRS pastāvēšanas gados būvniecības apjomi gandrīz vairs nepalielinājās. 

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā būvniecības apjomi piedzīvoja dramatisku kritumu, jo tirgus pieprasījuma un piedāvājuma attiecība un tā brīža ekonomiskā situācija beidzot izgaismoja reālo būvju nepieciešamību. Tikai pakāpeniski nākamajos gados ekonomikai kopumā atveseļojoties, pieauga arī būvniecības apjomi. Ja būvniecības produkciju 1990. pieņem par 100, tad 1995. gadā tās apjoms bija vien 12.8%. Līdz 1998. gadam tas pieauga līdz 16.2% un turpināja palielināties arī nākamajos gados – 1999. gadā tas pārsniedza 1995. gada līmeni par 44.1%.

Nākamajā 1995. gadā tā jau palielinājās līdz 71%, bet 1998. gadā tā sasniedza 96%. [1]

Nepieciešamība pēc būvniecības pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atsevišķās jomās tomēr saglabājās augsta, jo, piemēram, mājokļu deficīts nebija mazinājies, arī tautsaimniecības infrastruktūra (ūdensapgāde, kanalizācija, ceļi, tilti, ostas u.c.) bija tuvu sabrukumam.

Tirgus ekonomikas apstākļos bija nepieciešamas arī pavisam citas, nekā plānsaimniecībā, nozares regulēšanas metodes. Plašāka būvniecības regulēšanas reforma Latvijā pēc neatkarības atgūšanas aizsākās ar “Būvniecības likuma” pieņemšanu. [2] Šis likums būvniecībā ieviesa vienotu terminu sistēmu latviešu valodā, kā arī noteica būvniecības dalībnieku savstarpējās attiecības būvniecības procesā un citas organizatoriskās un tehniskās normas un normatīvus.

Gatavojoties iestāties ES, bet vēlāk arī eirozonā, tika pilnveidota pakalpojumu sniegšana nekustamo īpašumu jomā – valsts kadastra informācijas sistēma, izveidots valsts adrešu reģistrs.

Pēc smagās 2008.-2009. gadu krīzes, kad arī būvniecības apjomi krasi samazinājās, nozare kopumā attīstījās samērā nedroši, piedzīvojot nemitīgas svārstības celtniecības darbu funkcionālajā struktūrā. 2014. gadā būvniecības nozares pieauguma tempi bija līdzīgi kā 2013. gadā, kad būvniecības produkcijas apjomi pieauga par 6,9%. Vienlaikus 2013. gadā nozares izaugsmi pamatā sekmēja inženierbūvju būvniecības apjomu pieaugums, bet 2014. gadā lielāko devumu nozares izaugsmē nodrošināja nedzīvojamo ēku būvniecības apjomi (pieaugums par 34,6%).

2014. gadā vienlīdz strauji pieauga gan dzīvojamo, gan nedzīvojamo ēku būvniecības apjomi (attiecīgi 31,1% un 34,6%). Nedzīvojamo ēku kategorijā visstraujāk pieauga viesnīcu un tām līdzīga lietojuma ēku būvniecības apjomi. 2014. gadā mērens būvniecības apjomu pieaugums bija vērojams rūpnieciskām ražošanas ēkām un noliktavām. Dzīvojamo māju kategorijā visstraujāk pieauga divu dzīvokļu māju būvniecības apjomi.  Inženierbūvju celtniecības apjomi 2014. gadā saruka par 10%. Visstraujākais sarukums bija vērojams ostas un dambju, kā arī tiltu un tuneļu būvniecībā, savukārt pieauga rūpniecības komplekso būvju būvniecības apjomi.

Tik nevienmērīgi celtniecības apjomu rādītāji dažādās būvju kategorijās liecināja gan par nevienmērīgo ekonomikas attīstību kopumā, gan par atsevišķu iekšējo un ārējo faktoru ietekmi – likumdošanas izmaiņām, ārvalstu investīcijām, ES fondu apguvi u.c.

[1] Latvijas makroekonomika skaitļos 1998. Latvijas statistika, 1999.

[2] “Būvniecības likums”. Latvijas Vēstnesis 131 (414), 30.08.1995.