Skats no ceturtās dimensijas

Cik ilgi vēl pastāvēs Eiropas Savienība?

Pastāv gara virkne dažādu iemeslu un to kombināciju, kādēļ valstis pakļaujas vēsturiskai cikliskai attīstībai, tās gaitā daļēji vai pilnībā transformējoties atšķirīgos ģeopolitiskos veidojumos. Taču, valstu vai impēriju uzplaukuma vai pagrimuma laikabiedri ne vienmēr šos procesus pamana, jo tas mēdz notikt ļoti lēni. Piemēram, Senās Romas (Rietumromas) sabrukšanas periods no tās augstākā attīstības punkta līdz pastāvēšanas beigām aizņēma vairāk nekā trīs gadsimtus. Šajā laikā nomainījās daudzas paaudzes, kas Romas impērijas norieta posmā un vēlākos mūsdienu Eiropas (ģeopolitiskā izpratnē) veidošanās gadsimtos etniski, sociāli un politiski te saplūda (integrējās), te diferencējās, veidojot arvien jaunas civilizācijas un etniski politiskās kopienas (valstis). Ne Senās Romas gadījumā, ne mūsdienu Eiropas ģenēzē neviena no paaudzēm īsti neapzinājās un neuztvēra valsts vai impērijas dekadenci un jaunās Eiropas rītausmu kā likumsakarīgus un neizbēgamus procesus. Šķiet arī šī brīža Eiropa to neapzinās, bet, kam to vajadzētu zināt, saprast un rīkoties to dažādu iemeslu dēļ nespēj vai uzskata par labāku izlikties, ka viss ir daudz maz kārtībā. Bet tā nav un nav jau sen.

Eiropas līderi, vēl jau patālajā 2000. gadā, kad Latvija jau kopš 1997. gada bija uzsākusi gatavoties pievienoties ES, bija vienojušies par Lisabonas stratēģiju - ES līdz 2010. gadam ir jākļūst par dinamiskāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, ar ilgtspējīgu attīstību, ar vairāk un labākām darba vietām, lielāku sociālo kohēziju un respektu pret apkārtējo vidi.

Latvijas, tāpat kā citu tā laika kandidātvalstu politiskajai elitei tas deva iedvesmu darīt visu, lai tikai būtu iespējams pievienoties šai "dinamiskākai ekonomikai" pasaulē. Drīz, 2004. gadā, bijušā Nīderlandes premjerministra Vima Koka vadībā, tika nozīmēta augsta līmeņa darba grupa, kuras uzdevums bija pārliecināties, kā tad Eiropai sokas ar Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu. Secinājumi izrādījās satriecoši. Darba grupa atzīmēja, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis "dinamisma" vietā ir acīmredzami veicinājušas lēnu progresu, nespējot pietiekami enerģiski rīkoties atbilstoši vairumam Lisabonas stratēģijas mērķu. Sarūgtinošās izpildes iemesls esot pārslogota darba kārtība, slikta koordinācija un pretrunīgas prioritātes, bet galvenais jautājums - apņēmīgas politiskās darbības trūkums. [1]

Brīdī kad šo rakstu (2024.g. vasara), Kopš Lisabonas stratēģijas pieņemšanas Ir pagājis ceturdaļgadsimts. Varbūt tomēr kaut kas ir mainījies? Uz šo jautājumu intervijā The Economist savas prezidēšanas karjeras sākumā atbildēja Francijas prezidents Emanuels Makrons - Eiropa ir kraujas malā. Ja mēs nepamodīsimies, pastāv ievērojams risks, ka ilgtermiņā mēs izzudīsim ģeopolitiski, vai vismaz nespēsim vairs noteikt paši savu likteni. Viņš gan pārāk neiedziļinājās šādas neiepriecinošas perspektīvas iemeslos, bet, viņš jau tā pateica par daudz, kas parasti nepieklājas smalkos Eiropas politiskajos salonos un, kā sekas, par šādu izrunāšanos saņemot frau Merkeles mātišķu kritiku.

Taču, E.Makrona teikto vairāk nekā uzskatāmi apstiprina arī Eiropas attīstības ekonomiskie rādītāji jau daudzu gadu laikā. Šajā kontekstā, atšķirīgi no oficiālās ES nostājas pieņemtajiem uzskatiem, var aplūkot arī Brexit procesu, kur Lielbritānija drīzāk mēģina glābties no nedroša, sūci ieguvuša kuģa, kura kapteinis un stūrmaņi izliekas, ka viss ir kārtībā un ne tikai neko nedara lai bojājumus novērstu, bet ar savu rīcību situāciju pat pasliktina. Par to esmu rakstījis un manis tolaik izdarītie secinājumi laika gaitā tikai nostiprinās, lai gan arī Apvienoto Karalisti sāpīgi skāra jau iepriekš zināmie negatīvie izstāšanās no ES faktori, bet, Brexit sniegtās iespējas tajā pat laikā netika pilnībā izmantotas. Taču, par to citreiz. Šeit vērts atsaukties uz manu agrāko analīzi par Latvijas attīstības tendencēm ES kontekstā.

No iepriekš minētajiem maniem un daudzu citu analītiķu, piemēram [2] vai [3], pētījumiem secināms, ka Eiropas - tajā Eiropas Savienības un eirozonas ietvarā, kāds bija izveidojis no tās dibināšanas un tālākajām modifikācijām, acīmredzot, savu potenciālu ir izsmēlis, jo nespēj ģenerēt vismaz stabilu, nedegradējošu ekonomisko attīstību. Savukārt virkne sociālo eksperimentu, it īpaši "atvērtās sabiedrības" politika, kuras rezultātā virkne Eiropas lielāko un vecāko valstu tika un tiek masveidā pārplūdinātas ar svešu kultūru iedzīvotājiem, visdrīzāk draud ar ekonomisko, politisko un pašas Eiropas tradicionālās kultūras sabrukumu līdzīgi, kā tas kontinenta vēsturē jau ir vairākkārt noticis. Raksta sākumā es atsaucos uz Senās Romas (Rietumromas) piemēru, kad impērija, kas bija sasniegusi tam vēstures periodam augstu attīstības līmeni, dažādu iekšējo un ārējo procesu rezultātā sabruka un uz vairākiem gadsimtiem, kurus dažkārt dēvē par "tumšajiem" gadsimtiem, vienkārši izzuda.

Skatoties ļoti plašā vēsturiskā kontekstā, tas nebūt vēl nenozīmē slikti. Galu galā uz sabrukušās Senās Romas drupām izveidojās jauna Eiropa, kas daudzu dažādu politisku transformāciju un nemitīgu karu rezultātā izveidojās par to "konstruktu", kurā dzīvojam pašlaik. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka arī šim pašreizējam Eiropas "konstruktam" ir jāpārveidojas, lai tas savu mūžu varētu vēl paildzināt. Taču, varbūt, šādas iespējas vairs nav, iziršanas procesi ir uzņēmuši pārāk lielu inerci, jeb kā teicis austriešu ekonomists J.Šumpēters, tas ir radošais sabrukums [4], un varbūt būtu prātīgāk cerēt, ka pēc vairākām paaudzēm Eiropā būs radusies cita, jauna, vēl attīstītāka kultūra.

Latvija pēc pievienošanās Eiropas Savienībai un eirozonai

Latvijas ekonomikas attīstība pēc pievienošanās ES un eirozonai vērtējama kā anēmiska. Daudzo problēmu "kokteilis", no kura Latvijai pēc neatkarības atgūšanas tā arī nav izdevies atbrīvoties, veda pie smagiem ekonomiskiem un sociāliem satricinājumiem, kurus  provocēja  arī ārējie faktori. 

Konkurētspēja

Apskatīsim vienu no būtiskākajiem valsts attīstības faktoriem - konkurētspēju un, kā tā palīdz pārvarēt ekonomiskās krīzes. Dažādas valstis, atkarībā no to konkurētspējas, uz krīžu izraisošiem faktoriem reaģē atšķirīgi. Tieši konkurētspējas analīze ir, vismaz jābūt, galvenajam pamatam, no kā veidojama valsts attīstības stratēģija. Latvijas konkurētspējas novērtējums globālās konkurētspējas indeksā allaž bijis visai viduvējs, kā par to esmu 2019.g. jau rakstījis. Vai turpmāko 5 gadu laikā bija vērojamas kādas izmaiņas?

Kā varam vērot attēlā (Attēls 1), Latvija, neiedziļinoties detaļās, joprojām pozicionē sevi kā valsti ar visai vidēju konkurētspējas līmeni, ievērojami atpaliekot no Igaunijas un Lietuvas, lai gan darbaspēka produktivitātes ziņā liela atšķirība starp Baltijas valstīm nav vērojama.

Taču galvenā šajā attēlā vērojamā atziņa ir - cieša saikne starp darbaspēka produktivitāti un konkurētspēju. Latvija, tāpat kā mūsu Baltijas kaimiņvalstis, izvietojas ļoti tuvu abu parametru mediānai, kas nozīmē būtisku korelāciju starp tiem. Līdz ar to varam atzīmēt, ka viens no galvenajiem valsts konkurētspējas faktoriem ir tieši darbaspēka produktivitāte. Šim vajadzētu būt visu šī brīža un nākamo valdību programmu vienam no galvenajiem punktiem.

Pēdējos gados, saistībā ar izglītību, starptautisko popularitāti ieguvis globālais talantu konkurētspējas indekss (GTCI) [5], kura joma ir šaurāka nekā konkurētspējas vai produktivitātes indekss kopumā, taču tas precīzāk fokusējas uz valsts un sabiedrības izaugsmes "saknes" faktoriem. Kā jau liecina indeksa nosaukums, tas analizē un sarindo valstis pēc to darba tirgus kvalitātes - talantu lomu, darba organizācijas līmeni, spēju radīt inovācijas, pašorganizēties un tml. Ko šis indekss stāsta par Latviju?

Latvija no kopējā 134 indeksā iekļauto pasaules valstu skaita ieņem 33. vietu, atpaliekot no Igaunijas (20) un Lietuvas (31), kā arī no vairuma citu ES valstu (Tabula 1). Līdzīgi tas ir arī reģionālās grupas (Eiropa) indeksā, kur Latvija ieņem 23. vietu. Turklāt Latvijas pozīcijas 10 gadu laikā ir manāmi pasliktinājušās. Ja Latvija sākotnēji bija priekšā vismaz Lietuvai, tad pēc jaunākā indeksa vērtējuma, tā noslīdējusi par 4 vietām, bet Lietuva pakāpusies par 3 vietām (Attēls 2).

Kādi tieši faktori ietekmējuši šādu Latvijas "dreifu" atpakaļ?

Globālajā konkurētspējas indeksā tiek izdalīta virkne faktoru, jeb t.s. pīlāru, kuri katrai valstij tiek vērtēti piešķirot atsevišķus rangus, kuru kopvērtējums arī veido valsts vietu kopējā indeksā (Attēls 3).

Kā varam redzēt tabulā zemāk (Tabula 2), relatīvi augstākais Latvijas rangs (29) ir pīlārā globāla līmeņa spējas. Tomēr tas joprojām ir zemāks nekā Lietuvā (27) un Igaunijā (13). Savukārt vājākais Latvijas pīlāra vērtējums ir izglītības (Grow) jomā. Tas var šķist nedaudz pretrunīgi - kā var būt, ka salīdzinoši zema izglītības sistēmas kapacitāte tomēr spēj "ražot" starptautiska līmeņa profesionāļus?

Patiesībā tas var būt samērā viegli izskaidrojams. Maza demokrātiska ekonomika ir atvērtāka citām kultūrām, starptautiskām preču, kapitāla un informācijas plūsmām. Cilvēki biežāk dodas garākos ceļojumos uz citām valstīm, tajā skaitā studijām vai citiem dažādiem (intelektuāliem) pasākumiem. Arī šo rindu autors pēc pamata mācībām padomju universitātē un aspirantūrā, studējis arī Džordžtaunas universitātē ASV, papildinājies virknē citu apmācības programmu ASV un Eiropā, piedalījies neskaitāmās starptautiskās konferencēs, semināros un tml. Līdz ar to ieguvums profesionālās izaugsmes ziņā var izrādīties ievērojami lielāks, neko to sniedz formālā pamata izglītība, lai gan arī tā ar dažādām starptautiskām studiju apmaiņas programmām arvien vairāk internacionalizējas. Taču, salīdzinoši zemais Latvijas izglītības indekss (pīlārs GROW 40) liecina, ka šajā jomā ir vērojama atpalicība, kas darba tirgū izpaužas kvalificēta darbaspēka trūkumā, bremzē investīciju piesaisti (Attract 35) un rezultātā ievērojami ierobežo produktivitātes izaugsmes iespējas

Par lielām nepiepildītām cerībām inovāciju jomā  detalizētu pētījumu veikusi Latvijas Bankas ekonomiste Linda Ozoliņa, uzsverot gan Latvijas valsts atpalicību inovāciju atbalstīšanā, gan arī privātā sektora jaunrades pasivitāti [6].

Vēl viens no iemesliem, raugoties no Latvijas konkurētspējas viedokļa - visai vājais finanšu sektors, izņemot dažas ārvalstu banku filiāles, kas netieši liecina arī par uzņēmējdarbības jomas stagnāciju. Runa ir par zemo Latvijas privāto uzņēmumu kapitalizācijas līmeni, ko uzskatāmi atspoguļo biržas rādītāji un citu finanšu instrumentu izmantošana, kā par to rakstīju 1919. gadā (Finanses dzied romances), analizējot Latvijas konkurētspēju vēl pirms Covid-19 krīzes sākuma. Secināju, ka vairums kompāniju orientējas uz īstermiņa stratēģiju, īstenībā pakļaujot savu biznesu daudz lielākam riskam un lēnākai attīstībai nepietiekamās tirgus kapitalizācijas dēļ. 

Tas uzskatāmi pierādījās, piemēram, pēc Covid-19 pandēmijas (2020-2022), kad Latvijas ekonomika atkal iegrima stagnācijā. Tā, līdzīgi kā finanšu un ekonomiskā krīze 2008.-2010.gg. viskrasāk izpaudās nekustamo īpašumu sektorā - arī par to rakstīju (Stagnācija smacē Latviju). 

Secinājumi

Vērtējot Latvijas ekonomisko un sociālo attīstību daudzu gadu laikā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un pievienošanās eirozonai nākas secināt, ka tā kopumā ir hroniski stagnatīva, lai gan dažu makroekonomisko rādītāju, piemēram, IKP uz 1 iedzīvotāju u.c., atšķirība no ES vidējā rādītāja ir samazinājusies. Taču jāņem vērā, ka arī pašas ES attīstība plašākā vēsturiskā kontekstā jau daudzu gadu tecējumā stipri atgādina norietošu impēriju, kas bagāta ar dažādiem ārišķīgiem fasādes izrotājumiem un ambiciozām, attīstību imitējošām, taču maz noderīgām vai pat kaitīgām aktivitātēm. Kā beidzas šādas civilizācijas, par to vēsture ir pārpilna ar dučiem piemēru. Taču, kā jau vairākkārt esmu atzīmējis, vietā vienmēr nāk jaunas, bieži stipri atšķirīgas kultūras. Ne tūlīt, parasti vēl nākas izdzīvot juku un haosa periodu, kad tiek sarautas sabiedrības vecās sistēmiskās saites un izkristalizējas izdzīvojušie spēki, jeb runājot jau iepriekš pieminētā austrieša Jozefa Šumpētera vārdiem - radošā sabrukuma laiks.

Vai Latvija var paglābties no šādas notikumu attīstības un, vai vajag? Mēģināt vajag noteikti, jo radošais sabrukums ir daudzu iekšējo un ārējo spēku savstarpējā cīņa. Taču tad ir jāsaprot situācija, ir jābūt vēlmei un aktīviem mēģinājumiem to mainīt vismaz savās robežās. Vai neliekas dīvaini, ka pat pavirši apskatot pieejamos datus par Latvijas starptautiskās konkurētspējas, tajā skaitā intelekta (talantu) vērtējumus, kā uz delnas kļūst acīmredzamas valsts vājās vietas, kuru nostiprināšanai nepieciešams REĀLI novirzīt pietiekamus resursus? Dažādās attīstības programmās tas tiešām tā tiek atspoguļots, taču reālajā dzīvē tā nav noticis praktiski nevienā laika posmā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kas tas ir - liela mēroga krāpniecība, valsts "nozagšana", korupcija, nodevība vai vienkārši hronisks masveida garīgs pagrimums? Un, vai tas jau nenozīmē latviešu kā nācijas norietu?  Vai tieši šie nav pirmie jautājumi, uz kuriem jāmeklē atbildes?

19.07.2024.

[1] FACING THE CHALLENGE. The Lisbon strategy for growth and employment. Report from the High Level Group chaired by Wim Kok. November 2004 

[2] Larry Elliott and Dan Atkinson. Europe Isn't Working. Yale University Press, 2016.

[3] Joseph E. Stiglitz. Rewriting the Rules of the European Economy: An Agenda for Growth and Shared Prosperity. W.W.Norton & Company. 2020.

[4] Joseph Schumpeter. Capitalism, Socialism, and Democracy. Simon & Schuster, 2012, p.151.

[5] The Global Talent Competitiveness Index (GTCI).

[6] Linda Ozoliņa. Inovācijas - lielas cerības, bet ceļš uz panākumiem līkumains. Latvijas Banka. Makroekonomika. 24.04.2024.