Makroekonomiskās reformas - problēmas un risinājumi

Ekonomiskā politika Latvijā pārejas periodā no centralizētās plānošanas uz tirgus ekonomiku balstījās uz trim “vaļiem” – liberalizācija, stabilizāciju un restrukturizācija. Šo politiku, lai tā būtu veiksmīga, bija jārealizē pēc iespējas ātrāk. Tādēļ svarīgs šīs politikas priekšnoteikums bija arī plaša starptautiskā sadarbība. Kopumā Latvijai trīs “vaļu” ekonomiskās politikas īstenošana izdevās, lai gan atsevišķos aspektos bija zināmas grūtības un pat virzīšanās atpakaļ pie administratīvām metodēm, kā, piemēram, mēģinājums atgriezties pie lauksaimniecības un pārtikas produktu tirgus aizsardzības ar nesamērīgi augstu importa tarifu pielietošanu 90. gadu pirmajā pusē.

Pirmās Latvijas valdības pēc neatkarības atgūšanas, it īpaši I.Godmaņa (1990.-1993.g.) un V.Birkava (1993.-1994.g.), nereti tika kritizētas par steigu, kādā tās ieviesa reformu politiku. Taču, kā vēlāk atzīmēja SVF izpilddirektors M.Kamdesī, tieši tā valstu grupa (Albānija, trīs Baltijas valstis, Ķīna, Ungārija, Polija, Slovākija un Vjetnama), kur visas trīs ekonomiskās politikas sastāvdaļas tika īstenotas izlēmīgi un ātri, savā tālākajā attīstībā izrādījās ievērojami priekšā grupai (Bulgārija, Kirgīzija, Rumānija, Krievija u.c.), kas bija izvēlējusies mērenu “pakāpenības” politiku [1]. 

Tā laika ekonomikas eksperti reformu "pakāpenības" politiku apzīmēja kā "suņa astes nociršanu pa gabaliņam". Jāsaka gan, ka patiesībā reformas vairumā valstu tik un tā tika veiktas pakāpeniski, jo visu ar vienu cirtienu tāpat nevarēja izdarīt. Atšķirības starp valstīm galvenokārt bija reformu procesa organizācijas līmenī un tempā.