Kompetencēs balstīta izglītība
Jēdziens kompetence nav viennozīmīgs, un laika gaitā tas ir ticis lietots ar dažādām vērtībām un semantiskām nozīmēm. Pēdējās desmitgadēs interese par prasmēm dažādās jomās ir pieaugusi, no ekonomikas līdz biznesa vadībai, no psiholoģijas līdz izglītībai.
Jēdziens “kompetence” laika gaitā ir piedzīvojis interesantu attīstību, un visbiežāk lietotā definīcija ir šāda: ”Kompetence ir zināšanu integrācija (zināt), spējas (zināt kā), metakognitīvās un metodiskās prasme (zināšanas kā darīt, kā transformēt, vispārināt, apgūt un organizēt informāciju, risināt problēmas), personiskās un sociālās spējas (sadarboties, mijiedarboties ar citiem, uzņemties iniciatīvu, saskarties un vadīt jaunas un sarežģītas situācijas, uzņemties personisko un sociālo atbildību)” [Franca Da Re “La didattica per competenze” Pearson 2013]
No šī skatu punkta nav kompetences, kurām nepiemistu visi šie minētie faktori. Tādēļ kompetence tiek uzskatīta par zināšanu, spēju, personisko resursu problēmas risināšanai, uzdevumu uzņemšanos un risināšanu profesionālajā, sociālajā, mācību, darba, personības attīstības kontekstā mobilizāciju, beigu beigās tas nozīmē -”zināt kā rīkoties”. Pēc Lisabonas konferences, Eiropas Parlaments 2006. gadā izvirza 8 svarīgākās pilsoņu kompetences, kuras daļēji tika pārskatītas 2018. gada maijā. Tālāk seko to izklāsts.
Prasmju didaktika izmanto dažādas stratēģijas mācīšanai un klases organizēšanai:
skolotāja frontāls darbs, individuālie uzdevumi;
jēdzienu kontekstualizēšana un mācību priekšmetu saturs
problēmu risināšanas pieeja, un dažādu, elastīgu vidutāju un mācīšanas tehniku pielietošana, lai nodrošinātu skolēnu dažādos kognitīvos macīšanās stilus;
nepārtraukta metakognitīva refleksija pirms, mācīšanās laikā un beigās, lai uzlabotu mācīšanos;
mācīšanās sadarbojoties, lai uzsvērtu katra skolēna devumu, veicinot iekļaušanu.
Mācīšana, izmantojot prasmes vai pietuvināšanās zināšanām ar pieredzes palīdzību, noteikti nenozīmē satura atmešanu. Tomēr tas ir uzmanīgi jāatlasa un jānodala, jo viss nav līdzvērtīgi būtisks; ir jāpiedāvā būtiskais saturā un didaktikai ir jāveic viss iespējamais, lai prasmes pārnestu uz zināšanām.
Kā veikt mācīšanu izmantojot prasmes?
Mācīšanās mācīties, kas ir mūžizglītiības pamats un pēc Eiropas Padomes uzskatiem ir viens no izglītības iestādes mērķiem, tiek pilnībā realizēta caur prasmju attīstību un reālu uzdevumu veikšanu.
Šodienas prasmju mācīšanai “pārnešanas“ vai lekcijas modelis ir diezgan neefektīgs, tomēr daudzi skolotāji to vēl joprojām izmanto. Konstruktīviskās pieejas svarīgākie autori ir iebilduši, ka lai nodrošinātu jaunas mācīšanas formas, kuras ir nepieciešamas sarežģīto globālo izaicīnājumu vadīšanai,formālā izglītība ir jāpārveido.
Iedibinātie pedagoģiskie principi ir piedalīšanās, personizācija, radošums, produktivitāte, konstruktīvistu apkārtējās vides dēļ ir izveidoti ar nodomu, lai iedrošinātu izvirzīt hipotēzes, uzdot jautājumus un vadīt spriešanas spējas sociālajās situācijās. Šī struktūra atļauj mācīšanos caur autentisko, reālās pasaules kontekstu. Pēc A.R.Saavedra (A.R.Saavedr) un V.D.Opfera (V.Darleen Opfer) prasmju mācīšanai ir nepieciešami 9 principi:
padarīt mācīšanos saistītu ar “lielo attēlu”,
mācīt caur priekšmetiem,
attīstīt zemākās un augstākās domāšanas prasmes, lai iedrošinātu izpratni dažādos kontekstos,
iedrošināt pārnest mācīšanos;
mācīt kā mācīties jeb metakognitivitāti;
nekavējoši jautāt par nesaprasto;
veicināt komandas darbu;
izmantot tehnoloģijas mācīšanās atbalstam;
veicināt skolēnu radošumu.
[“Learning 21st-Century Skills Requires 21st-Century Teaching” A.R. Saavedra, V. Darleen Opfer in Phi Delta Kappan 94 (2) : 8-13 · October 2012]
Tādēļ ir skaidri redzams, ka stundu plānošana ir ļoti svarīgs efektīvas mācīšanas aspekts. Skolotājiem ir jāorganizē didaktiskas aktivitātes, lai skolēni būtu nepārtraukti iesaistīti un iedrošināti uzdot jautājumus vai izteikt viedokli. Lai uzsāktu, svarīgs solis ir plāna šablons, bet ir arī nepieciešams atcerēties, ka stundu plāniem ir jābūt kā elastīgām vadlīnijām didaktiskajās darbībās.
Ir daudz veidu, kā plānot stundu, tādēļ ir pieejams daudz modeļu un paraugu. Īsumā plānā ir jābūt iesildīšanās daļai, kas atkārto un aktivizē iepriekšējās zināšanas. Otrajā fāzē ir jādod skolēniem iespēja izpētīt un apgūt jaunu saturu un informāciju, dodot iespēju to pielietot. Bez tam šādā veidā skolotājs var pārliecināties, ka skolēnu mācīšanās notiek. Pēdējā fāze ir pārskats vai kopsavilkums par stundu.
Efektīvam skolotājam ir jāiegūst skolēnu uzmanība, jāinformē viņi par mērķiem, jāatkārto un jāaktivizē iepriekšējās zināšanas, jāiepazīstina ar jauno saturu un informāciju, dodot skolēniem iespēju to praktizēt, jāizmanto dažādas mācīšanas metodes un stratēģijas, kas sniedz labāko rezultātu, jāpārliecinās par viņu izpratni, jāpielāgo uzdevumi stundas mērķiem, jānovērtē skolēnu zināšans formatīvi un summatīvi, jāsniedz atgriezeniskā saite.
Zemāk ir ievietoti ir itāļu komandas veidotie paraugi, kas balstās uz EAS (Episodi di Apprendimento SItuato) Pier Cesare Rivoltella metodiku [“Fare didattica con gli EAS. Episodi di apprendimento situate”. La Scuola Editrice, 2013.] Mēs atbalstām šādu mācīšanas modeli, jo tas attīsta skolēnu mentālo darbību pielāgošanos multidimensiālai mācīšanai, kura uzsver kognitīvos mācīšanās stilus.
