Ilgtermiņa plānošana

Skolotāja uzdevums plānojot mācību satura apguvi ir par pamatu izmantot valstī noteiktos sasniedzamos rezultātus skolēnam konkrētajā klašu posmā.

Plānojot ilgtermiņā - tematu, semestri vai mācību gadu, joprojām saistošs ir atpakaļvērstās plānošanas modelis, kuru 1998.gadā savā grāmatā aprakstījis Grants Viginss (Grant Wiggins).

Līdzīgi kā plānojot stundu arī temata, semestra vai mācību gada kontekstā skolotājs sāk ar mērķi/sasniedzamo rezultātu - ko es vēlos, lai mani skolēni šī temata/ semestra/ gada noslēgumā zina un prot? Tad jādomā par to, kā skolotājs novērtēs skolēna sniegumu pret sasniedzamo rezultātu - kādas skolēna darbības apliecinās, ka rezultāts ir sasniegts un kādi būs kritēriji pēc kuriem rezultātu gan skolotājs, gan skolēns varēs izvērtēt.

Sasniedzamais rezultāts skolēnam. Paredzēts vienai stundai vai blokstundai, atbilst principiem - ticams, būtisks, izmērāms, jēgpilns. Sasniedzamais rezultāts ir apgalvojumi par to, ko skolotājs vēlas (sagaida) no skolēniem kā rezultātu mācību stundā!

Kritēriji stundas sasniedzamajam rezultātam jeb - kā skolēns un skolotājs varēs zināt, ka skolēns ir sasniedzis stundas SR un kādā kvalitātē, kādu kritēriju izpilde to apliecinās? Kritēriji palīdz īstenot formatīvo vērtēšanu katrā stundā, jo skolēns zina, pēc kā tikts vērtēts un var pats sevi izvērtēt. Tāpat arī atgriezenisko saiti ir vieglāk plānot, ja ir kritēriji, jo tie norāda par ko tad šai atgriezeniskajai saitei būtu jābūt.

Uzdevums/-i, kurš/-i to pārbauda jeb kādu uzdevumu man skolēnam ir jādod, lai viņš varētu demonstrēt, cik labi prot sasniedzamo rezultātu. Uzdevums vai vairāki, kas palīdz gan skolēnam, gan skolotājam vingrināties un fiksēt, ko es no SR protu, ko vēl ne.

*Uzdevumi, kas palīdzēs to sasniegt. Vēl citi uzdevumi, kurus kā skolotājs stundā skolēniem piedāvāšu, kas palīdzēs sasniegt SR vai vingrināties. Tie būs visi uzdevumi piemēram no aktualizācijas. Šī aile ir izvēles, vienlaikus,ja šo aili uzraksta pašam iespējams vieglāk saprast, kas tas stundā ir galvenais.

Kompetenču pieeja izglītībā paredz, ka skolēns ir ne tikai zinošs, bet arī prasmīgs un spēj iegūtās zināšanas pielietot. Skolotājam jāmāca gan priekšmetam specifiskās prasmes (piemēram dabaszinātnēs, prasme mērīt, reģistrēt datus), gan vispārējās – domāšanas, sadarbības, komunikācijas prasmēm, piemēram, prasme izmantot dažāda veida informāciju, prasme prezentēt sava darba rezultātus.

To, kādu tieši prasmi skolotājs izvēlas mācīt un vingrināt mācību gada laikā, noteiks konkrētās klases vajadzības, skolas mērķi, mācību priekšmeta specifika u.c. Skolotājam jāveic izvērtēšanas process - kas tieši maniem skolēnim ir nepieciešams, lai viņi varētu sasniegt mērķus mana mācību priekšmeta ietvaros un vispārīgi?

Efektīvāk skolēni apgūst noteiktu prasmi, ja to vingrina regulāri, dažādos kontekstos, tādēļ ir vērts sadarboties ar citu priekšmetu skolotājiem, lai plānotu prasmes mācīšanu.

Kopīgajā plānošanā, kā mācīt skolēniem konkrētu prasmi palīdzošs ir jau iepriekš minētais API3 modelis:

1.ANALIZĒ. Veiciet situācijas izpēti - kādas būtiskas prasmes mūsu skolēniem trūkst? (Vai arī - kādu prasmi vēlamies, lai mūsu skolēni prot - skolas vīzija, mērķi u.c.) Kas par to liecina, kādi dati mums ir pieejami, kas apliecinātu, ka skolēniem šo prasmju trūkst? Noformulējiet prasmi! Pārdomājiet, kādas zināšanas un sīkākas „apakšprasmes” nepieciešams attīstīt, lai varētu teikt, ka šī prasme apgūta! Pierakstiet tās „apakšprasmes”, kurām skolēniem jau vajadzētu būt – par to esamību būtu svarīgi pārliecināties!

2.PLĀNO. Sadaliet prasmi sīkāk apakšprasmēs, visbiežāk kompleksa prasme sastāv no vairākām mazākām prasmēm, salieciet prasmi tās apguves secībā. Izplānojiet - vai un kā būs iespējams pārliecināties par prasmes apgūšanu! Pārdomājiet, kā prasmes apguve sadalīsies pa stundām? Kurš skolotājs šo prasmi mācīs, kuri skolotāji šo prasmi vingrinās? Sadaliet katra skolotāja darbības laika plānā!

3.IZSTRĀDĀ. Katrs skolotājs izstrādā prasmes mācīšanas materiālus sava priekšmeta kontekstā - piemēram, diagnostikas darbu, piemērus skolēniem demonstrēšanai, kuros var redzēt kā izskatās labs prasmes demonstrējums, konkrētus uzdevumus, kuros piedāvās prasmi vingrināt, izvērtēt savu sniegumu pret sasniedzamo rezultātu - prasmi. Prasmes vērtēšanai noderīgi, ja skolotāji izstrādā kopīgu prasmes snieguma līmeņa aprakstu, kuru var izmantot dažādos mācību priekšmetos.

4.IEVIES. Formulē prasmi kā sasniedzamo rezultātu sava priekšmeta kontekstā skolēnam saprotamā valodā. Informē skolēnus, ka šobrīd kopā ar citiem skolotājiem māci šo prasmi, skaidro šīs prasmes nozīmi, piedāvā uzdevumus, piemērus u.c.

5.IZVĒRTĒ. Izvērtēšana jeb reflektēšana par skolēnu progresu un izstrādāto plānu prasmes mācīšanai notiek visa procesa laikā, skolotāji pielāgo plānu un darbības, lai efektīvāk sasniegtu izvirzīto mērķi. Prasmes mācīšanas noslēgumā skolotāji piedāvā skolēniem atkārtotu diagnostikas darbu, lai fiksētu kā prasmes kvalitāte ir augusi. Par rezultātiem vērts informēt arī skolēnus, pārrunāt - tas ir viņu darbs, viņu prasme! Izvērtēt var visu, kas ir bijis būtisks procesā - skolēnu rezultātus, skolotāju sadarbību, izstrādāto plānu, ieviešanas gaitu, izstrādātos materiālus u.c. Izvērtēšanas gaitā svarīgi arī svinēt “mazās uzvaras”, lai redzētu ieguvumus no procesa, sadarbības un skolotāji būtu gatavi atkal kopīgi strādāt pie citas prasmes mācīšanas.

Piedāvājam piemēru no kādas skolas, kurā skolotāji sadarbojās, lai kopīgi attīstītu 7.klases skolēniem prasmi apstrādāt tekstā doto informāciju. Plāns veidots uz vienu semestri, norādot, ko katrs skolotājs savā mācību priekšmetā konkrētajā mēnesī darīs. Piemērs ņemts no Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra materiāliem.

[Kolektīvā monogrāfija "Mācīšanās lietpratībai"; pieejams šeit ]