Embedded Files
2008.gada vasaras beigās Airbaltic atklāja tiešo reisu uz Dubaju, un pirmās biļetes tika palaistas pa akcijas cenu. Arābija vilināja. Kaut kas bija dzirdēts par Fujeirah, Amman, Sharjah, Umm al Qaiwain valstu nosaukumiem no Arābijas pussalas. Agrāk nebija nekādas saprašanas, kas tās par valstīm. Kā tagad izrādījās, ka tās ir valstiņas - emirāti, kas ietilpst AAE sastāvā. Bija dzirdēts par brīnumiem, par stikla augstceltnēm Dubajā, par pilsētu ar augstākajiem debesskrāpjiem pasaulē.Un tā nopirkām biļetes uz 2009.gada februāri. Izlidojām no Latvijas sniegiem un ielidojām tuksnesīgajā karstumā (temperatūra turējās no 19 līdz 35 pēc celsija).
Lidostā, lai tiktu no lidmašīnas līdz izejai, ir jāpavada aptuveni stunda uz horizontālu, ļoti garu eskalatoru labirintiem ar pārbaudēm. Tā kā ar to jārēķinās, kad dodās uz lidmasīnu, ir jāierodas savlaicīgi. Lidostā ir jaiziet acs zīlītes kontrole, bērnam to nevajadzēja darīt. Lidostā dažādu tautu pūļi, sevišķi daudz šeit strādātbraucošie pakistānieši, kas atšķirās ar tumšiem halātiem. Vietējie arābi staigā baltos halātos ar ļoti cienīgu gaitu un sarunā ļoti sirsnīgi un smaidīgi (tāds priekštats saglabājās no paša sākuma līdz pat beigām).
Lidostā devāmies uz rezervēto mašīnu nomu, un tur izrādījās, ka Latvijas tiesību variants ar ES zīmēm neder. Vajagot starptautiskās tulkotās vadītāju tiesības. Tikai kādā piektajā autonomā pateica, ka viss ir ok, ka šīs tiesības ir derīgas braukšanai. Izrādījās, ka šeit arī nomas maksa ir nedaudz pat lētāka. Dabūjām baltu Toyota Yaris sedanu (aptuveni 80 % AAE masīnu ir baltā krāsā), kādi ir sastopami tikai šajos rajonos (Eiropā ir tikai hatchback). Degvielas cena AAE bija ap 6 santīmi litrā. AAE ir maza valstiņa, tā kā var izbraukāt krustu sķēršu.
Nu tā nu, paņēmām mašīnu (parādot visus dokumentus), un braucām no lidostas uz Sharjah viesnīcu. Bija kaut kāda pārliecība, ka ES pilsoņiem vajdzētu būt uz šo valsti bezvīzu režīmam, bet izrādījās, ka bezvīzu rezīms ir tikai daļai ES valstu. Papētot izrādījās, ka vīzas nokārto tur esošās viesnīcas. Kā lētāko atradām 2* pilsētā Sharjah. Kas vēlāk pat izrādījās ļoti labi. Ieskanējām un nosūtījām datus vīzas saņemšanai un rezervējām šo viesnīcu. Atnāca atbilde pa e-mail, ka viss ir ok, atsūtīja vīzas un pateica, ka būs jāmaksā viesnīcā par vīzām tur ierodoties. Bez šīm vīzām Airbaltic pat lidmašīnā nelaiž iekšā. Pēc informācijas Sharjah ir visstingrākā valstiņa - emirāts (pēc musulmaņu likumiem) no Emirātiem, kur valda šariata likums. To, ka tās ir atsevišķas valstiņas, to pat nejūt, vienīgi pēc Šeiha rīcības un izdomas. Tā, braucot pa tuksnesi no Dubajas emirāta, iebraucot bagātajā Abu Dhabi emirātā uzreiz maģistrālei blakām (kaut arī tuksnesī) ir zaļā zona, ko laista ar ūdeni un apkopj dārznieki (indieši vai pakistānieši).Tā nu mēs braucam no Dubajas, braucam un braucam, kad skatāmies, ka ceļa zīmes rāda, ka Sharjah ir jau atpakaļ. Būtība Sharjah un Dubajas pilsētas ir saaugušas kopā, ka robeža ir pazudusi. Būtībā tā ir viena liela pilsēta. Bet interesantākais, ka šī lielā pilsēta turpinās Ajman līdz pat Umm al Qaiwain. Kā liela gara pilsēta (pie mums Jūrmala), kurai nav robežu. Sapratuši to griežam kaut kur iekšā un nonākam kvadrātainu mājiņu rajonā (mājas sadalītas kavrtālos ar cipariem) un par brīnumu visur redzam indiešus. Visur mazi veikaliņi un visur pilns ar indiešiem. Dažās vietās pat redzam kino ar indiešu filmu repertuāru. Kur mēs esam nokļuvuši?! Pētot karti, izrādās, ka esam nokļuvuši indiešu strādnieku guļamrajonā. Informācijai: AAE dzīvo ap 4 miljoni cilvēku,no kuriem ap 1 miljonu ir tikai vietējie arābi. Pārējie ir indieši, pakistānieši, filipīnieši u.c. Arī krievi ir šeit. Viņiem mēs Sharjah redzējām pat savas autonomas un tūristu firmiņas, arī veselības iestādes. Sākam izjust arī arābu straujo braukšanas stilu, sevišķi apļos, kuros kā izrādās vislabāk ir braukt iekšā no kreisās puses. Jo no kreisās puses tu vari jebkurā pagriezienā uzreiz griest nost, bez nekādiem pārmetumiem, ka kāds tev ieskries no labās puses, jo taisnība būs tev. Ja esi iebraucis aplī no labās puses, tad tev ir uzreiz jāgriežas nākošā pagriezienā nost, ja negribi, ka kāds ietriecas no kreisās puses.Ļoti daudz arī gulošo policistu, kas ir ļoti augsti, ka gandrīz skarās pie mašīnas apakšas. Pārsvarā viņi braukā apvidus mašīnās, sevišķi Toyota Landcruiser. Kaut kā beidzot tomēr aizkūlāmies līdz Sharjah viesnīcai.
No stingrajiem šariata likumiem visapkārt ne vēsts, visapkārt tikai indiešu pūļi, indiešu veikaliņi un ēstuvītes. Vietējos arābus tikpat kā neredz. Viesnīcā mūs pārsteidz laipnā sagaidīšana. Izturās tā it kā mēs būtu miljonāri. Pasauc sievieti (filipīniete), kura lūk nesīšot mūsu somas un parādīšot, kur jāguļ. Es saku, ka pats varu uznest tās un ka deramnaudu nemaksāšu (biju iedomājies, ka grib izspiest dzeramnaudu), bet viņi smaidot atbild, ka dzeramnaudu maksāt nevajadzēs, un ka tas tā šeit ir pieņemts. Es tomēr vienu somu paņemu un uznesu pats. Par šādu attieksmi filipīniete ir ļoti izbrīnīta, ka pret viņu izturas kā līdzvertīgu cilvēku un turpinājumā mums ļoti kārtīgi iztīrīja istabu un vismaz mūs neapzaga. Vismaz viens ārzemju kaimiņš pec tam sūdzējās vai blefoja (varbūt gribēja daļu viesnīcas naudas dabūt atpakaļ), ka filipīniete it kā esot viņam nospērusi maku, kas skaitās pie viņiem ļoti smags noziegums. Vispār viesnīca bija ļoti laba. Uz visām 5*. Vismaz apkalpošanas ziņā noteikti. Iekārtojušies, izdomājām nedaudz pastaigāties līdz veikaliņam . Uz ielām pilns ar indiešiem un neviens tev nepievērš uzmanību. Veikalini ir indiešu un 70% produktu ir nezināmi dārzeņi, augļi un zaļumi, kurus vietējie indieši kaudzēm tik krāmē savos groziņos. Iepirkušies šo to pamēģināt (cenas apmēram kā pie mums), lūkojamies pēc kartes apskatīt blakus esošo veco nocietinājumu fortu. Galvas staipot vairāk par necilu pusotrustāvu mājiņu neizdodas ieraudzīt. Izrādās, ka tā ir arī ir īstā. Pirms naftas atklāšanas arābi nemaz tik vareni nav bijuši. Tālāk pastaigu ceļš ved uz vietējo mošeju, kas ir neparasti grezni veidota no ārpuses. Iekšā kā jau nemusulmaņi netiekam.
Tālāk ceļš ved gar krastmalu, kur izvietojušies AAE būvētie tirdzniecības kuģīši. Pārsteidz, ka preces tiek izkrautas un mētājās turpat uz ielas (pārtika, elktronikas preces utt.) un it kā neviens tos neapsargā, tik tālāk redzam, ka strādnieki sildās pie degošas mucas. Ir ļoti vēls, tumšs vakars, esam ļoti tālu no Latvijas un mēs jūtamies ļoti droši. Dodamies atpakaļ uz viesnīcu.
No rīta pa logu paverās skats uz Rolla Square, kur aug banjana koki un centrā izveidots piemineklis banjana kokam. Zem šiem kokiem pulcējas indieši, kuriem šitas koks it kā esot katrā ciemā dzimtenē.
Noskaidrojam arī, kas par dūkoņu bija naktī, kas izrādās milzīgs kondicionieris (2 stāvu māja), kas pa laikam ieslēdzas. Nākošais pārsteigums, nevaram iedarbināt mašīnu. Kaut kā vakardien tas izdevās. No viesnīcas ļoti laipni atsūta palīgu, kas to iedarbina. Es atkal iesēžos un nevaru. Pēc tam kā noskaidrojās, ka darbinot mašīnu ir jāiespiež sajūga pedālis līdz galam, ja to neizdara, tad mašīnu iedarbināt nevar. Tas šeit esot ierasts. Līdz šim ar tādu mašīnu nebija sanācis braukt. Un tā mūsu braukšana varēja sākties. Sākumā apskatām Sharjah King Faisal mošeju. Apkārt smuks zaļš zāliens un blakām piemineklis Emirātu vienotībai ar pērli un 7 atzariem, kas simbolizē 7 emirātus. Pērles redzamas dažādas vietās, jo agrāk to ieguve bija viens no lielākajiem ienākumu avotiem. Palmās redzami melnie indijas strazdi. Tie ir visur un visās malās. Apkārt redzamas arī jaunas daudzstāvu būves.
Netālu atrodas Sharjah centrālais tirgus, kas attēlots uz 5 dirhamu banknotes. Ieverības cienīgs ir tā izskats. Aiz tā atrodas zivju tirgus, kur tuvumā apskatām dažādus ūdeņu iemītniekus: rajas, haizivis, krabjus. Pataustām ar rokām. Blakām tirgum pulcējas milzīgi kaiju bari. Dārzeņu tirgū nopērkam milzīgu kokosriekstu, ko vietējais nošķeļ, lai varētu padzerties. Līdz šim bija redzēts tikai filmās kā dzer. Kokosrieksta sula izrādās ļoti negaršīga, ka tikai nedaudz nodzeram un atstājam uz ielas, varbūt kādam sagribēsies dzert.
Tālāk braucot gar Khalida līci paverās interesants palmu parks. Līcī darbojās trešā pasaules lielāka strūklaka, kas ir
100 m augsta, bet tā kā viņa atradās līcim pa vidu, tad izskatījās maziņa, bet tomēr šī vieta bija ok. Blakām pastaigājas pupuķis, kurš vasarā sastopams arī Latvijā. Bija baigais brīnums, to tuvumā apskatīties.
Tālāk dodamies uz Sharjah Aquarium. Blakām atrodas koka arābu veidotais kuģis, kādus arī tagad izmanto tirdzniecībā..
Indieši nežēlīgā karstumā lēnām stāda kociņus. Brīdi pavērojam darbībā, viņi pavēro mūs, un mēs dodamies iekšā, kurā ir akvārija tunelis ar haizivīm un dažadām citām zivīm.
Tālāk seko Sharjah šeiha vecās pils apskate, kas neko diži izcila nav pēc izmēriem, bet samerā savdabīga. Ar ornamentiem (logu vietā), šaurām ieliņām, un būvēta no koraļļiem. Šeit nopirkām muzeju karti, kas der uz vairākiem muzejiem (var ieekonomēt). Apskatījām skolas muzeju, kur no sienām lūkojas ļoti draudīgu skolotāju attēli, laikam skolnieki bija ļoti nepaklausīgi. Aplūkojam vēja tornī arī atpūtas istabu, kura konstrukcija pat ļoti lielā karstumā nodrošināja bez jebkādām modernām iekārtām pietiekošu vēsumu. No šeiha vecās pils augšas paverās skats uz apkārtni. Blakām apskatāmas daudzstāvu mājas, kas būvētas pēc vecām metodēm ar ornamentiem.
Pastaigājoties, novērojām kā ekskavatori nojauc augsceltni. Kā viņi tik augsti bija dabūti?? Arī zīmīgas ir mājas ar pērlēm, kurās īstenība paslēptas modernas pārraides ierīces (mobilo telefonu, interneta antenas). Viņi cenšās šīs ierīces paslēpt no skata.
Arheoloģijas muzejā apskatām seno arābu dzīves paražas, podniecību.
Blakām, zinātnes muzejā atraktīvi parādīti dažādi zinātniskie atklājumi.
Strauji tuvojās tumšs (šeit tas notiek ļoti ātri) un piestājām pie viena supermārketa, kas izrādījās veikals, kur viss ir pa aptuveni1 Eur. Ķīniešu un indiešu preces. Džinsu bikses, lielas vāzes, trauki, kosmētika, suvenīri – viss pa1Eur. Vietējie arābi paņem milzīgus grozus uz ritentiņiem un daudz nedomājot grūž visu pec kārtas tajos ar kaudzi.
Pie AL Quasba kanāla Sharjah muzeju ēkas izbaudām nedaudz eiropejiskāku gaisotni. Griežas panorāmas rats, pa kanālu braukā laiviņas un gar malām āra kafejnīcas, kur cilvēki sēž un atpūšās
Paskatoties pa logu ieraugām, ka indieši laukumā spēlē kriketu, bet nevis ar apaļām koka nūjām, bet plakanām. Bija sadalījušies pat trīs komandās. Viņi izrādījās dikti sportiski, ka varēja spēlēt pat līdz vēlam vakaram (vieniem naktī) un pat agri no rīta.
Nākošā dienā dodamies uz tuksnešu pusi. Tik ļoti gribās izbaudīt tuksnesi. Un seko pirmais šoks. Brīvā dabā sastopam kamieļmāti ar mazuli, ko izkāpjam ārā un fotogrāfējam (arī paši blakām). Netālu arī neliels uzkalniņš ar pieminekli (piemineklis veltīts Šardžai ka arābu kultūras galvaspilsētai), no kura paveras skats uz tuksnesi (šeit tas ir ar zāļu ciņiem).
Netālu atrodas Sharjah Zoo un botāniskias dārzs (jau esam iepriekš iepirkuši kopējo biļeti ar atlaidi). Zoo un botāniskais dārzs maziņi, bet patīkami. Ieejas ēka gan iespaidīga.
Tālāk ceļs ved caur Hajar kalniem. Brīvā dabā ieraugām skraidām ēzeļus. Baigie brīnumi: apstājamies un fotogrāfējam. (kā vēlāk mēs dzirdējām, ka daudzi arābi palika bagāti, ka viņiem vairak šie ēzeļi un kamieļi vairs nebija vajadzīgi un viņi tos palaida brīvībā. Varbūt arī, ka viņi tā savvaļā ganās un saimnieki zin, kur viņi ir).
Fujeirah pilsētā mēs no Arābijas līča nokļūstam pie Omāna līča. Šeit pludmalē ir melnas smiltis, dažādi gliemežvāki.
Vietējie spēlē futbolu.
Tālāk braucot nokļūstam Khor Alba, kur ir mangrovju audzes. Mangroves ir vienīgie augi, kas aug sāļā ūdenī. Pirmo reizi mūžā novērojam paisumu. Krastmala pilna ar krabīšīem. Ūdens nāk ar lielu straumi un pēc pusstundas ūdens līmenis ir jau palielinājies par pusmetru. Tikko, kur staigājām, nu jau ir ūdens.
Tālāk dodamies atpakaļ uz viesnīcu.
Nākošā dienā dodamies uz Sharjah islama muzeja apskati. Šeit mēs uzzinām, ka arābi ir bijuši diezgan ļoti gudri un tiem pieder vērienīgi atklājumi astronomijā, izgudroti dažadi mehānismi. Kā arī tiem daudz kas kopējs ar kristiešiem, vismaz vecā derība. Ka mekā atrodas Ādama un Ievas māja, ap kuru svētceļnieki staiga apkārt. Kā tiek izšūta melnā mantija ar zelta diegiem, ko uzsedz uz šīs mājas. Ka svētki beidzās, tā tiek austa jauna mantija un tā katru gadu. Arī brīvdiena musulmaņiem ir sestajā dienā – pie mums piektdiena, kad Dievs radīja pirmos cilvēkus: Ādamu un Ievu. (Bībelē ir minēta, ka šī diena ir septītā nedēļas diena – sabats (sestdiena), bet vairums kristiešu svin pāvesta noteikto nedēļas pirmo dienu (pie mums svētdienu), kas ir arī Jēzus augšāmcelšanās diena). Interesanti, ka viesnīcā bija pilns ar grāmatām, kurā sīki analizēts un pētīts, ka Jēzus ir bijis tikai viens no praviešiem un nekādas spējas viņam nepiemita (nebija Dieva dēls). Izrādās, ka arī pie viņiem notiek šāda pētīšana un publicēšana. Vienu no šādām grāmatiņām atvedu un uzdāvināju savam mācītajam. Bet tas lai paliek viņu ziņā.
Tālāk caur Sharjah dodamies uz Dubaju. Uz Dubajas pusi ir milzīgs sastrēgums. (interesanti, ka dažās vietās ir pat 8 joslas viena virzienā un sastrēgumstundās visas joslas ir pilnas).
Gar Dubajas līci dodamies uz veco tirgu. Šeit tirgo visādus fiktīvus Šveices pulksteņus, pilns ar zeltu. Drīz vien apnīk uzmacīgie tirgotāji (daži pat velk aiz rokas uz saviem veikaliņiem) un dodamies projām.
Pa ceļam piestājam un apskatām piramīdas formas viesnīcu un lielveikalu Wafi Shopping mall. Nu viss ļoti grezni, ar Ēģiptes simboliku, bet veikaliņi ar prestižajām markām.
Netālu atrodas Dubajas līča parks. Atkal bērnu pilsētiņa. Šoreiz zinātnei veltīta plaša ekspozīcija (visādas interesantas lietiņas). Interesants liekas raju akvārijs, kad liekas rajas peld rokas stiepiena attālumā.Izbraucam ar gaisa tramvajiņu, kas iet apmēram pusstundu, un paverās skats uz Dubaju.
Tālak dodamies uz Sheikh Zayed ceļu, kur izvietojušās augstākās celtnes. Lai saredzētu augšu, jāatliec galva. Nu diezgan augstas tās ir. Apskatām 500m augstos emirātu torņus.
Pie emirātu torņiem ieejam Emirates Towers Mall. Atkal slavenu zīmolu veikali un baigie labirinti, ka pēc tam ar grūtībām tiekam ārā un atrodam mašīnu. Neskaitāmas stāvvietas vairākos līmeņos. Tālāk dodamies uz Dubai Mall (it kā lielākais pasaulē uz to brīdi) un apskatām Dubajas akvāriju (atkal tunelis ar haizivīm un ūdenslīdeji taisa šovu to tīrot un atgaiņājoties no haizivīm un rajām) un atklājumu centru ar nelielu zoo. Veikalā arī apskatāms liels ūdenskritums, var paslidot. Ir jau vēls un dodamies atpakaļ uz viesnīcu.
No rīta mūs pamodina dziedājums uz rīta lūgšanu un mums ir jāpošas atkal ceļā. Starp citu lūgšanas notiek vairākas reizes dienā un lūgšanu telpas atrodas visur: bankās, lielveikalos utt. Zinātnieki ir pierādījuši, ka dienvidu zemēs karstumā cilvekiem galvā sašaurinās asinsvadi un sāk sāpēt galva. Šāds te 10-20 minūšu seanss ar galvas noliekšanu ļauj pieplūst galvai asinīm ar skābekli un galvas sāpes tiek kā ar roku noņemtas. Ja šādus seansus cilvēki neveic, tad viņi paliek agresīvi. Starp citu mūsu pašu Inese Ziņģīte iesaka šo metodi pielietot tepat Latvijā galvas sāpju noņemšanai un agresivitātes mazināšanai. Mūsu mašīna ir iesprostota stāvvietā masīnu jūklī no blakus esošās mājas celtniekiem. Tā kā nav nekādu cerību tuvako stundu laikā tikt ārā no šīs vietas, tad tiek izlemts braukt pāri trotuāram un apmalei. Diemžēl mašīna uz apmales uzkarās un tiek nedaudz palocīta kreisā sāna apakšpuse, bet toties esam tikuši ārā, un brauciens var turpināties. Šīsdienas rīta mērķis ir Hatta un ceļš uz to mums ved caur tuksnesi. Gar ceļa malām izbrīna lielais kamieļu daudzums, arī ir speciālas ceļazīmes: uzmanies kamielis. Pa īstam arī ieraugām tuksnesi: tikai smilšu kāpas bez neviena zāles kušķīša. Šķiet cilvēki arī šeit dzīvo pieticīgāk.Lai nokļūtu Hatta mums ir jāšķērso Omānas teritorija (vīza nav nepieciešama). Par to licina tikai ceļa zīmes, ka iebraucam un izbraucam no Omānas. Raksturīgi, ka Hajar kalni šeit ir iesarkanā krāsā. Pa ceļam piestājam pie podu un paklāju pārdevēja. Cenas ir pieticīgas, un šie izstrādājumiirir kā no 1000 un 1 pasakas, bet diemžēl mūsu bagāžas ietilpība neatļauj neko iegādāties lielu.
Hattā uzkāpjam kalniņā, kura ir novērošanas tornis un pavēras skats uz Hattu un Hajar kalniem.
Vietējam policistam apjautājamies par Hatta dīķiem, bet viņš neko nezinot, jo esot no blakus ciema, šeit tikai piehaltūrējot. ( Hatta dīķi ir vietas, kur ūdens izplūst virspusē, veidojot dīķus un skaistus reljefus. Var arī peldēties.) Pie vietējā veikaliņa viens zin teikt, ka pa šo ceļu kādi 16 km. Aprakstos minēts, ka tas ir ceļš priekš apvidus auto, tā kā mazu gabaliņu pabraukuši, tomēr izdomājam neriskēt ar nomas mašīnu un griežam atpakaļ, kaut arī it kā pat no Dubajas šeit brauc, lai atpūstos.Interesanti, ka ūdens izplūst arī citās vietās AAE, kas šo valsti nodrošina ar dzeramo ūdeni, ka pat to var eksportēt uz citām kaimiņu valstīm. Tādēļ ūdens veikalos ir lēts.
Nāošais galamērķis ir Al Ain (vecā galvaspilsēta). Jau iebraucot no Dubajas bagātajā Abu Dhabi emirātā jūt atšķirību: gar ceļa malu rūpīgi kopta zaļā zona, kas pavada līdz pat Al Ain.
Al Ain apskatām zooloģisko dārzu, kas visai gaumīgi iekārtots. Interesants šķiet Āfrikas dzīvnieku iekārtojums, kad kopā maksimali dabiskiem apstākļiem pietuvinātos apstakļos dzīvo degunradži, žirafes, strausi, antilopes utt. Tāda sajūta, ka atrastos Kenijas vai kādas citas valsts nacionālajā parkā. Interesanta arī šķiet putnu māja, kad putni neatrodas krātiņos, bet lidinās brīvi gar cilvēkiem.Šeit ieradušies arī daudz konservatīvākās kādas kaimiņu valsts pārstāves, kuras ieģērbušās viscaur melnā. Šīs tiek šokētas ieraugot eiropietes T krekliņos, rāda ar pirkstiem un kaut ko nosodoši savā starpā sarunājās. Viņu vīrieši gan izturās toleranti. Vispār jau to melno paltraku ikdienā nēsāšanu var saprast, jo pirmkārt aizsargā no saules apdeguma, otrkārt aizsargā no smiltīm, jo šeit ir bieži sastopamas smilšu vētras.
Drīz sāksies saulriets un tādēļ dodamies uz Jebel Hafeet kalnu, kas ir otrs augstākais AAE. – 1340m. Al Ain atrodas 40 metrus virs jūras līmeņa, tā kā tas nodrošina gandrīz 1300 m lielu kalna pacēlumu virs apkārtējās ainavas. Paši arābi uzbraucienu šajā kalnā dēvē par labāko braukšanas ceļu pasaulē.Šī ceļa garums ir 11,7 km un iet gar pašām kraujām. Vispār diezgan iespaidīgs brauciens ar lielisku skatu uz apkārtni un skaistu saulrietu. Zem kājām visa Al Ain pilsēta. Augšā atrodas viesnīca, kafejnīca, mašīnu stāvlaukums.
Nākošā dienā caur Dubaju ceļš ved uz Abu Dhabi.
Brauciena laikā paverās pasaules augstākās ēkas siluets Burj Khalifa. Tā ir 818 augsta un otru augstāko ēku : CN televīzijas torni Kanādā (Toronto) apsteidz gandrīz par 300 metriem.
Apskatām seno ciematiņu, kurš bija pamatā tālākajai Abu Dhabi pilsētai. Jo šeit tika atrasts ūdens avots. Agrāk vietējie arābi ceļoja no Al Ain oāzes uz šo ciematiņu, lai samakšķerētu zivis un atkal atpakaļ uz Al Ain. Šeit atrodas arī pasaules augstākais karoga masts – 123m arkarogu 20x40m. Tā pamatne bija diezgan iespaidīgi resna.Arī ciematiņā varēja aplūkot senās ieražas: laistīšanas sistēmas, iedzīvi.
Vakarpusē apskatām vairakus ginesa rekordus pārspējušo Sheikh Zayed mošeju: pasaules dārgākā, kā arī iekšpusē atrodas pasaules lielākais paklājs. Diemžēl tūristiem mošeja atvērta sestdienu rītos ap desmitiem un mēs iekšā netiekam. Bet mums paveicas, ka mēs šo to tomēr paspējam apskatīt, ieejot pašiem nenojaušot pa otru pusi, līdz apsargi mūs pamana un izraida ārā. Blakām mājiņā notiek patstāvīgs korāna dziedājums, ko interesanti var pavērot.
Atpakaļceļā Dubaijā piestājam Ibn Battuta lielveikalā. Šis droši vien ir interesantākais. Tas sadalīts vairākās daļās un atbilstoši iekārtots: Ēģiptes, Indijas, Tunisijas, Persijas, Ķīnas un Andalūzijas.
Nākošais rīts mūs sagaida ar smilšu vētru. Redzamība ir tikai pāris simtu metru. Nu mēs esam arī piedzīvojuši arī šo. Smiltis vējš sapūš visur: uz ielām, trotuāriem, ka vietējiem jāņem slota un jāslauka projām.
Dubajā apskatām Jumeirah lielveikalu pie Jumeirah mošejas,
Dubaijas mini Zoo, kas ir samērā mazs, bet gaumīgi iekārtots,
kā arī pašu mošeju.
Turpat netālu atrodas arī slavenā viesnīca Bur Al Arab pāri pār 300 m augsta, kas ietīta putekļu mākonī. Blakām sērfo sērfotāji un kaitbordisti.
Dodamies uz Jumeirah Medinat kompleksu, kur ir kanāliņi, tiltiņi, suvenīru veikaliņi un viesnīcas. Nejauši klejojot pa šo kompleksu aizklīstam pa vārtiņiem iekšā viesnīcu teritorijā un pieejam Bur Al Arab viesnīcai no otras puses pludmalē. Sākam nedaudz skatīties gliemežvākus un klāt jau ir arī viesnīcas darbinieks, kas mūs izraida ārā (laikam šīs glaunās viesnīcas apmeklētāji gliemežvākus nemeklē gar krastu), jo šeit varot atrasties tikai viesnīcas iemītnieki, bet mēs jau esam visu izstaigājuši un visu redzējuši. Šo gan ir vērts apskatīt.
Tad aizbraucam uz makslīgo salu Palm Jumeirah.Tā kā redzamība ir neliela, tad mēs nemaz nejūtam, ka pa tiltu esam uzbraukuši uz tās. Gandrīz nav nekādas atšķirības. Aizbraucam līdz galam, kur atrodas Atlantis viesnīca un akvaparks. Uz pēdējo salas daļu ved apakšjūras tunelis. Iekšā neejam, tik brītiņu pavērojam jūru.
Tālāk seko lielveikala Mall of Emirates apskate, kurā izvietojies slēpošanas centrs iekštelpās. Šeit fotografējot nedaudz ieklemmējās fotoaparāts, negrib izbīdīties objektīvs. Smilšu vētras sekas. Domājam: nu ir cauri, bet tomēr nedaudz piepalīdzot un knibinot objektīvs tomer izbīdās un tiek rūpīgi notīrīts. Un fotoaparāts kalpo pat vēl līdz šai dienai.Tad seko atpakaļceļs uz viesnīcu.
Ir pienācis pēdējās dienas rīts. Vakarā ap 17:00 lido lidmašīna un gribās vel šo to paspēt apskatīt. Piestājam pie mazcenu lielveikala, lai iepirktu pēdējos suvenīrus. Tālāk dodamies uz Dubajas līčapašu galu, kur it kā var apskatīt brīvā dabā flamingo. Saucas Khor Dubai Wild Sanctuary, bet diemžēl šeit mums nav kartes, jo atrodas Dubajas nomalē. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem mēs tomēr atrodam vienu ieeju šajā parkā, kuru apsargā sargs. Ieeja šajā parkā tikai esot ar specialām atļaujām un mūs neielaiž. Pēc mūsu info ir speciāli ierīkota tūristiem skatu vieta, lai varētu apskatīt šos putnus. Par to viņš neko nezinot. Viņš zinot tikai šo ieeju, kura viņam ir jāapsargā un ieeja ir tikai ar caurlaidēm. Tā kā negribam lieki izšķiest laiku uz veltīgiem meklējumu pūliņiem, tad dodamies projām. Vēl ir jāapskata tuvumā Bur Khalifa augstceltne, kurā celtniecības darbi taja brīdī vēl rit pilnā sparā. Tagad tur var uzbraukt augšā.
Piebraucam pie Bastakia rajona - Dubajas vecpilsētas. Šeit pie mums piesakās kāds zēns, ka nomazgās mums mašīnu Tieši laikā, jo drīz mašīna ir jānodod nomā. Bastakia ir vecpilsēta ar šaurām ieliņām un ornamentiem. Izbraucam mazu apli ar kamieli. Tikko ir beidzies musulmaņiem dievkalpojums un tie mums nāk pretīm. Mēs arī - tikai sasmaidāmies un viss ir ok. Ejot uz mašīnuieraugām, ka ķīnieši filmē tūristiem domātu filmiņu par Dubaju. Paskatāmies un tas izraisa smieklus par viņu stiliņu. Mums viņi izliekas kā āksti. Šie pienāk tuvāk un saka paldies, ka smaidām, jo tad viņu dzimtenē tas patiks.
Aizbraucam uz Dubajas Heritage ciematiņu. Apskatām veco šeiha pili.
Steidzamies aplūkot arī Dubajas muzeju, kurā attēlota jau mums kaut kur citos muzejos redzētā agrākā dzīve ar kamieļiem un tējas dzeršanu pie ugunskura. Blakām muzejam arābu koka kuģis. Muzejs ierīkots Al Haridi cietoksnī. Cietoksnis pēc izmēriem ir pavisam maziņš.
Ātri skrien laiks un vēl ir jāuzpilda degviela. Sanāk mazliet pariņķot līdz atrodam bendzīntanku. Benzīntankā ir jāmaksā tikai skaidrā naudā. Tā ka dabūju skriet 2 kvartālus pakaļ naudai uz bankomātu, kamēr mašīna atrodās benzīntankā.
Nomā mums mašīnu pieņem ļoti ātri. Paskatās vai bāka pilna vai mašīna ir tīra, aplaiž ar acīm apkārt un neko neierauga, un viss ir ok. Mēs ātri uz lidmašīnu. Nopērkam lidostas Virgin veikaliņā arābu mūzikas disku par pēdējo skaidro naudu. Un varam doties uz lidmašīnu. Esam aizmirsuši par garajiem eskalatoriem un labirintiem, kas mums vēl gaida priekšā. Turklāt vēl visur ir ir rindas pa ceļam uz pārbaudēm. Bet labi, ka mūs nekur neko īpaši nepārbauda, tik laipni uzsmaida. Ka pašiem nemanot aiznesam mugursomās uz lidmašīnu dažadus ēdamos un dzeramos pudelēs. Paspējam pēdējā minūtē, kad tūlīt sāksies iekāpšana lidmašīnā. Tā ka jāierodas ir savlaicīgi. Un ceļojums ir beidzies. Vēl jau varēja apskatīties kanjonu, izbraukt pa tuksnesi, izbraukt ar kuģīti jūŗa, aiziet uz akvaparkiem utt, utt., bet mūsu piesķirtais laika limits ir iztērēts. Varam lidot mājās.
Google Sites
Report abuse