Skat.:
Gārsenes muižas centra apbūve - https://failiem.lv/u/gppdcnqzsb
Gārsenes pagasta karte (1939.g.) - https://failiem.lv/u/b6h6pxr4qs
Gārsenes pagasts (autors Andris Punculis 2014.g.) - https://failiem.lv/u/v9c2g43gvz
Kā Gārsenes nosaukums cēlies
Baronam Budbergam piederējusi liela zemes platība un daudz kalpu. Barons nolēmis būvēt pili, tik skaistu, kādas nav nevienam. Saaicinājis visus kalpus, apkārtējos zemniekus un sākuši pili būvēt. Nepagājis ilgs laiks, ka pils bijusi gatava. Iznākusi arī patiešām skaista. Barons ir gribējis, lai visi viņa pili daudzinātu, bet pilij nebijis nosaukuma. Sākuši nu visi gudrot, pats barons, visi kalpi, bet neko labu nav izdomājuši.
Tad barons noskaities un teicis, ka lai kučieri braucot pa ceļu un katru nācēju lai uzrunājot. Pirmo vārdu, ko teikšot pirmais nācējs, to arī likšot pilij par nosaukumu. Braukuši kučieri, braukusi arī pati baronese līdzi.
Braukuši, braukuši, netālu no leišu robežas satiek vienu leišu zemnieci, tā nesusi pieplūkusi lielu klēpi gārsu. Baronese viņai prasot, ko šī tur nesot. Šī, nabadzīte, nobijusies, nepratusi arī labi latviski, atteic: „Gārsenes!”
Baronese priekā iekliegusies vien, tik lielisks nosaukums! Kučieri tūlīt griezuši zirgus atpakaļ, un priecīgi visi braukuši mājās. No tā laika arī pastāv Gārsenes nosaukums.
1895, 1785. Jānis Viļums Ilūkstes Gārsenē, 32 g. v.; pier. M. Pastare 1952.
Sieva iet pa ceļu, pilnu širci (priekšautu) pieplūkusi ar gārsām. Pretī nāk tie kungi, kas vietām vārdus devuši, un nezina, kā lai nosauc Gārseni. Prasa sievai: „Ko tu tur nes?” – „Gārsas,” šī atbild. – Ak gārsas, nu labi, ja jau gārsas, tad lai būtu arī Gārsene.”
1989, 24. Marija Urķīte Ilūkstes Gārsenē, 70 g. v.; pier. I. Ēdelmane 1968.
Avots: Latviešu tautas teikas (vēsturiskās teikas – izlase). – R.: Zinātne, 1989. – 422.lpp.
„Gārsene” (muižas vāciskais nosaukums „Garšvyne”) nozīmē vietu, kur aug gārsas. Teika stāsta, ka baronam Budbergam piederējis daudz zemes, un viņš nolēmis celt pili, tik skaistu, kādas nav nevienam. Viņš saaicinājis kopā visus kalpus un zemniekus, un pēc kāda laika pils bijusi gatava. Barons vēlējies, lai visi viņa pili daudzina, bet pilij nav bijis nosaukuma. Sākuši visi domāt, bet neko prātīgu nav varējuši izdomāt. Tad barons licis kučierim, lai braucot pa ceļu un uzrunājot katru nācēju. Pirmo vārdu, ko pirmais nācējs pateikšot, tad to arī likšot. Tā nu kučieris ar baronesi devušies ceļā. Satikuši pirmo nācēju netālu no leišu robežas, kas nesusi pilnu klēpi ar saplūktām gārsām. Baronese šai prasījusi, ko tā nesot. Sieviete atteikusi, ka Gārsenes. Baronese aiz priekiem iekliegusies, ka tas ir lielisks nosaukums un likusi kučierim griezt zirgus atpakaļ uz māju. No tā laika arī pastāv nosaukums „Gārsene”.
Avots: http://www.pilis.lv/a_pnm/view.php?id=79&prop_id=259
1.g.t.p.ē. Gārsenes pagasta teritorijā uzturējušies cilvēki. Par to liecina vairākās vietās atrasti akmens cirvji (pie Lazdu, Lutriņu, Butkānu un Zilāņu, Zeltiņu, Krastu, Ķļaviņu mājām). Vecmuižas ezera krastā starp ezeru un Krastu mājām ir senas apmetnes vieta, kas aizņem ap 80x50 metru lielu laukumu. Apmetnes kultūrslānī atrastās trauku lauskas attiecas uz laiku, kad tos izgatavoja bez podnieka ripas. 1923.gadā pierakstīts nostāsts, ka te atradusies pirmā Gārsenes muižas vieta, kuras pamatus vēl varējuši redzēt pirms 90 gadiem (tas būtu apmēram ap 1870.gadu).
Turpat netālu no Vecmuižas ezera pie Zeltiņu mājām bijis senkapu uzkalniņš, kur koncentriski sakrautu akmeņu riņķa iekšpusē, ar galvām pret centru tika atrakti vairāki apbedījumi. Riņķa diametrs bija pieci metri. Atrasti arī dzelzs šķēpu uzgaļi. Diemžēl šie neprofesionālie rakumi izpostījuši šo senatnes pieminekli; mūsdienās tā paliekas apbērtas ar no lauka novāktiem akmeņiem. Pēc raksturīgā akmens riņķa šis uzkalniņš datējams ar 3.-4.gadsimtu.
Uz agrāku laiku attiecināmi citi senkapi Gārsenes ciema teritorijā pie Bērzkalnu mājām. Dažādās literatūras norādēs šie senkapi orientēti arī pēc Paškānu un Lejasgrišku mājām. Senkapu uzkalniņš saukts par Milžu kalnu vai Mintas kalnu. Pētījumos atklāts, ka caurmērā 18 metru lielajā uzkalniņā bija apbedīti vismaz pieci mirušie. Centrālajā kapā mirušajam bija dots līdzi pods ar švīkātu virsmu. Šāds keramikas apdares veids raksturīgs baltu kultūrai. No pieciem apbedījumiem četri bija datējami ar 1.gadu tūkstoša pirms mūsu ēras otro pusi. Pēdējais apbedījums, kā arī atsevišķas atrastās senlietas no citiem izpostītajiem apbedījumiem liecināja, ka mirušie uzkalniņā apbedīti arī vēl mūsu ēras 6. un 8.gadsimtā. Izrakumi Bērzkalnu senkapos ir pagaidām vienīgie sistemātiskie izrakumi Gārsenes pagasta teritorijā un izpētītais uzkalniņš – viena no šobrīd nedaudz zināmajām švīkotās keramikas kultūras apbedījuma vietām. Šķiet, ka līdzīgs senkapu uzkalniņš varēja atrasties arī uz bijušo Žļabju Dumbra un Ošaku zemju robežām. Par senkapu līdzību liecina nostāsti, kas abus uzkalniņus apzīmē par milžu apbedīšanas vietām.
Netālu no Bērzkalnu senkapiem pie Rancānu mājām konstatēta vēl kāda senkapu vieta. Pēc vietējo ļaužu ziņām, te dažādos laikos atrasti divi zobeni. Tas varētu liecināt, ka senkapi datējami ar mūsu ēras 2.gadu tūkstoša pirmajiem gadsimtiem. Apmēram kilometra attālumā no Rancānu senkapiem, netālu no Bērzkalna senkapiem, bet jau Daugavpils rajonā, atrodas kāds kalns, kas tiek uzskatīts par pilskalnu. Cits pilskalns – tā sauktā Nogrimusī pils – atrodas Susējas labajā krastā iepretim Ozolkalnu mājām. Pēc pilskalniem raksturīgajām teikām tas būtu pieskaitāms šai senatnes pieminekļu kategorijai, taču tam trūkst nopietna mākslīgā izveidojuma, tāpēc pagaidām par šī pieminekļa īsto nozīmi spriest pāragri. Netālu no pilskalna atrodas Bābu kalns – spriežot pēc nostāstiem, sena soda vieta, kas, ticamāk, attiecas jau uz viduslaikiem. Ar šo pašu laiku būtu datējama arī sena kapsēta pie Gārsenes baznīcas.
Avots: Urtāns J. Arheoloģijas pieminekļi Gārsenē // Padomju Daugava. - 27.09.1989.
Gārsenes pagasts senos laikos piederēja kā novads pie senās sēļu valsts Naujenes pavalsts. Kā senatnes liecinieks pagastā reģistrēts pilskalns netālu no Lietuvas robežas, Susejas upes krastā.
1060. g. krievu lielkņazs Izjaslavs Jaroslavovičs sūtīja kara draudzi uz Sēliju un uzaicināja sēļus maksāt 2000 grivnu lielus meslus. Sēļi izdzina krievu kara draudzi no savas zemes.
1061. g. pavasarī sēļu kopīgais karapulks uzbruka krievu ieņemtajai Jurjevai (Tērbatai) un nodedzināja to, pēc tam sēļi uzbruka Pleskavai, bet lielkņaza Novgorodas pulks nāca pleskaviešiem palīgā un sakāva sēļus.
1180.-1181. g. pēc akadēmiķa Baneļa domām sēļi kā Polockas krievu kņaza sabiedrotie piedalījās lielā karagājienā pret Suzdaļas lielkņazu Vsevolodu. Sabiedrotie ieņēma un nodedzināja Druckas pilsētu.
Ap 1200. g. Naujenes sēļi bija padoti Jersikas karaļvalstij.
1203. g. Jersikas karalis Visvaldis izsiroja Rīgas novadu. Naujenes vīri, ko hronika bieži dēvē par „lethones”, tas ir, lietuviešiem, piedalījās šinī sirojumā.
1206. g. Naujenes vīri uzbruka Rīgas bīskapa Alberta uz Polocku sūtītai delegācijai un atņēma tai visas dižkņazam Valdemāram domātās dāvanas. Viņi piedalījās Polockas un Jersikas valdnieku nesekmīgā karagājienā uz Ikšķili un Salaspili.
1209. g. Māras valsts spēki uzbruka Jersikas pilsētai un to nodedzināja. Rudenī Jersikas karalis padevās Māras valstij un saņēma daļu no savas valsts, tai starpā arī Naujenes novadu kā baznīcas lēni atpakaļ.
1214. g. Kokneses bruņinieki uzbruka Jersikas pilsētai un izlaupīja to.
1215. g. Naujenes vīri kopā ar lietuviešiem uzbruka Kokneses bruņiniekiem, kad tie bija atkārtoti izlaupījuši Jersikas pilsētu, un iznīcināja viņus.
1224. g. bīskaps Alberts piespieda Jersikas karali Visvaldi atzīt Ikšķiles lēņa turētāju Konradu par savu mantinieku un izdot Konradam pusi no atlikušās Jersikas valsts. Pie šīs puses piederēja arī Naujenes pavalsts Pārdaugavas novadi (arī Gārsene). Taču šie novadi pieslējās tuvākajiem Lietuvas novadiem.
1237. g. Livonijā ienāca Vācu ordenis.
1251. g. Lietuvas karalis Mindaugs lika saviem pavalstniekiem kristīties un slēdza sabiedrību ar Vācu ordeni.
1260. g. Lietuvas karalis Mindaugs atsauca sabiedrību ar Vācu ordeni. Sakarā ar to starp Naujenes novadiem un Māras valsti iestājās kara stāvoklis.
1273. g. gārsenieši piedalījās lietuviešu cīņā ar Vācu ordeni, kā arī Lietuvas dižkunga Traidena uzbrukumā ordeņa Daugavas pilij.
1279. g. 8. martā gārsenieši piedalījās Māras valsts karaspēka sakaušanā ap Aizkraukli.
1297.-1312. g. gārsenieši piedalījās Rīgas pilsētas sabiedroto lietuviešu cīņās ar Vācu ordeni. Šais cīņās lietuviešu rokās krita bijušās Jersikas valsts mantinieks un turētājs Johans Ikskuls. Lietuvieši Ikskulu atlaida pret solījumu noārdīt Daugavas pili Naujenē. Ordenis izpildīja savu solījumu. Par savu izpirkšanu Ikskuls apsolīja Vācu ordenim pirkšanas pirmtiesības uz visu Jersikas lēni.
1313. g. Vācu ordeņa mestrs Gerhards Jorke no jauna uzcēla Daugavas pili un iesāka vecā Naujenes novada iekarošanu.
1345. g. gārsenieši piedalījās lietuviešu uzbrukumā Aizkraukles novadam un sakāva ordeņa Aizkraukles-Sēlpils spēkus. Krita komturs, 15 ordeņa brāļi un daudzi novadnieki.
1358., 1362. un 1369. g. gārsenieši piedalījās Lietuvas cīņās ar ordeni.
1371.-1372. g. ziema iestājās tikai martā.
1373. g. lietuvieši (ar gārseniešiem) divas reizes izsiroja Daugavpils novadu.
1374. g. gārsenieši piedalījās lietuviešu sirojumos pa Daugavpils, Rēzeknes un Krustpils novadiem.
1375. g. gārsenieši piedalījās lietuviešu cīņās ar ordeni.
1374.-1375. g. ziema bija auksta un sniegiem bagāta.
1379. g. novadā plosījās mērim līdzīga sērga.
1388. g. Ikskula dzimta bija ieķīlājusi visus savus zemes īpašumus Vācu ordenim. Ordenis uzaicināja Rīgas arhibīskapu tos izpirkt. Arhibīskaps nevarēja to izpildīt un ordenis pārņēma Ikskula lēņa turēšanas tiesības uz tagadējā Ilūkstes apriņķa lielāko daļu (ieskaitot arī Gārseni).
Ap 1404.g. tagadējā Gārsenes pagasta teritorija bija pievienota Daugavpils pils iecirknim.
1406.-1409.g. gārsenieši piedalījās ordeņa cīņās ar Pleskavu.
1410. g. gārsenieši piedalījās ordeņa karagājienā uz Prūsiju pret poļiem un lietuviešiem.
1411. g. Gārsenes zemniekiem uzlika vienreizēju nodevu par labu Prūsijas Vācu ordenim.
1418. g. novadā plosījās mēris.
1435. g. Gārsenes novadnieki ordeņa karagājienā uz Lietuvu un iznīcinošā kaujā pie Sventes upes.
1456. g. Gārsenes zemniekiem uzlika vienreizēju nodevu „mestra naudu” par labu Prūsijas Vācu ordenim.
Ap 1460. g. nodibinājās „Daugavpils amats” (t.i. Valsts zemju iecirknis).
1479. g. gārsenieši piedalījās ordeņa cīņā pret Rīgas arhibīskapu Silvesteru Stodevešeru.
1481. g. cīņai ar maskaviešiem katram zemnieku arklam (450 pūrvietu derīgas un nederīgas zemes) uzlika vienreizēju mestra nodevu vienas markas apmērā. Gārsenieši piedalījās neveiksmīgā ordeņa karagājienā pret maskaviešiem.
1482.-1487. g. gārsenieši piedalījās ordeņa cīņās ar Rīgas pilsētu.
Ap 1500. g. „mestra naudu” sāka ņemt ik gadus pa 12 šķiliņiem no katras saimniecības.
1501.-1502. g. gārsenieši piedalījās ordeņa cīņās ar maskaviešiem.
1501.-1508. g. novadā plosījās asinssērga, mērim līdzīga sērga un drudža sērga.
1504.-1506. g. bija neražas gadi.
1530.-1532. g. novadā plosījās „angļu sviedru” sērga (t.i. gripa). Mirstība bija ļoti liela.
1556. g. gārsenieši piedalījās ordeņa pēdējā cīņā ar Rīgas arhibīskapu. Daugavpils amata zemniekiem uzlika jaunu vienreizēju nodevu – „skolas naudu”.
1557. g. gārsenieši piedalījās ordeņa karagājienā uz Pasvali pret poļiem un lietuviešiem.
1558. g. cars Jānis Briesmīgais uzsāka karu ar Vācu ordeni par virskundzību latvju un igauņu zemēs.
1560. g. ordeņa mestrs ieķīlāja Polijas karalim starp citām pilīm arī Daugavpili kā drošības ķīlu Livonijas padošanai Polijai.
1562. g. Daugavpils amata daļu Daugavas kreisā krastā ietilpināja Kurzemes hercogistes teritorijā. Pils palika poļiem.
1563. g. pirmoreiz Gārsene minēta, kad Kurzemes hercogs Gederts izdeva Gārseni kā lēni Neuhofam, kurš tur uzcēla privātu kapliču. Pašā Gārsenē jau pastāvēja draudzes Sv. Jura baznīca, kurai piederēja 12 zemnieku mājas, kā arī draudzes baznīca Subatē.
1567. g. Gārsenē izveda otro baznīcas vizitāciju. Mācītāja muiža atradās Gārsenes muižā. Nodevas mācītājam no katras zemnieku saimniecības svārstījās no 1 - 3 siekiem katras labības un no 8 - 52 santīmiem mūsu naudā.
1567.-1676. g. Gārsenes baznīca bija Vecsubates draudzes filiāle.
1571. g. pie Gārsenes baznīcas draudzes bija pierakstīti Gārsenes, Asares, Susējas, Kaldabruņas, Lavides un Prodes novadi un Subates pilsēta. Visas Gārsenes zemnieku sētas kopā baznīcai maksāja 12 pūru no katras labības un 12 markas naudā. Gārsenes-Subates mācītāja gada alga sastādīja 56 pūri rudzu, 56 pūri miežu, 56 pūri auzu, 68 ½ marku naudā.
1571. g. decembrī bija baznīcas vizitācija, bet plosījās mēris un tauta nevarēja sapulcēties.
1573. g. neražas, bada un dažādu sērgu dēļ iedzīvotāju skaits bija nokrities par 30 %.
1577. g. nepārtrauktu negaisu dēļ zemniekiem labība bija jāieved slapja. Izcēlās mēris, kas ilga līdz 1578. g. vasarai.
1579. g. visu vasaru un rudeni gandrīz nepārtraukti lija lietus.
1580. g. pavasarī novadā plosījās mēris un nervu drudzis, ar ko nomira daudzi.
1583. g. Budbergu dzimta ieguva Gārseni. Divas zemnieku mājas bija piešķirtas Gārsenes-Subates mācītājam.
1600. g. beigās zviedri iebruka Vidzemē un ierāva Kurzemi poļu-zviedru karā.
1601. g. vasarā poļu armija caur Augšzemi devās uz Vidzemi pret zviedriem. Nežēlīgā kārtā poļu kazaki un valahi platā joslā no Drisvjatiem līdz Sēlpilij iztukšoja visu zemi, slepkavoja un nomocīja iedzīvotājus, savā mežonībā pārspēdami agrāk daudzinātos cara Jāņa Briesmīgā jātniekus. Kurzemes hercogiste bija Polijas uzticama sabiedrotā, bet par to zeme cieta vairāk, nekā no Polijas atkritusī Vidzeme. Kazaki savā ceļā visus ciemus un ciematus pārvērta līķu un maitu pārpildītās drupās, nodedzināja baznīcas un mežus. Zemnieki bija tiktāl novesti izmisumā, ka pulcējās mežos un sāka vest niknu partizānu cīņu ar poļu pulkiem. Viņi iznīcināja pat lielākas kara daļas, atņēma dižgabalus, atriebdamies nomocīja poļu virsniekus, bet sevišķi uzbruka valahiem un kazakiem, tos dzīvus sadedzināja uz sārta vai, nocērtot viņiem kājas un rokas, piesēja pie kokiem vilkiem par barību.
1601. g. stipra salna iznīcināja visus vasarājus un arī rudzi neienācās. Izcēlās briesmīgs bads. Cilvēki ēda maizi no ozola un oša mizām, lietoja liepu sulu un ezera liliju saknes. Vēlāk viņi ķērās arī pie maitām, zirgiem, žurkām, vardēm un dažādiem netīrumiem. Sāka arī cits citu nokaut un apēst. Cilvēku ēšana nepalika retums un nelīdzēja ne tiesas sodi, ne baznīcas ietekme.
1602. g. poļu galvenie spēki caur Augšzemi atgriezās uz Lietuvu. Tā kā zemnieki iznīcināja katru poļu kara daļu, kas atdalījās no savas armijas, poļi steidzās atstāt visu Augšzemi.
1603. g. bads izbeidzās un zemnieki atkal sāka apmesties Gārsenes novadā.
1605. g. Gārsenes novads uzturēja trīs smagi bruņotus jātniekus, tikpat daudz vieglus jātniekus un vairākus vezumniekus hercogistes kara pulkam. Šie novadnieki piedalījās poļu uzvarā pār zviedriem pie Salaspils.
1616. g. janvārī 15 dienas valdīja tāds sals, ka daudzi cilvēki uz ceļa nosala. Neviens labprāt šķūtīs nebrauca. Februārī sals atlaidās un aprīļa sākumā Susējas upē ledus izgāja.
1616.-1617. g. ziema bija silta un mitra; lopi gāja ganībās līdz februārim, kad sāka ziedēt ķirši. Ūdeņi aizsala februāra beigās.
1622.-1623. g. zviedru un poļu cīņas Augšzemē radīja šeit jaunu partizānu kustību pie zemniekiem.
1625. g. zviedri karaļa Gustava Ādolfa vadībā iebruka Augšzemē, ieņēma Salaspili un okupēja daudzus novadus. Viņi ievazāja mēri, kas plosījās arī Gārsenē.
1627. g. poļu-lietuviešu karaspēki Gonsievska vadībā izdzina zviedrus no Augšzemes.
1628. g. arī Gonsievskis atstāja Augšzemi, bet atpakaļceļā nopostīja daudzus ciemus un baznīcas un aizveda zemnieku dēlus kā rekrūšus.
1630. g. maize bija dārga, vietām cena sakāpa astoņkārt un rudzi bija arī par šādu cenu reti dabūjami.
1631. g. bija ārkārtīgi karsta vasara, izdega meži.
1655. g. zviedru kara briesmu dēļ Gārsenes novadniekus iesauca Daugavas kreisā krasta aizsargāšanai kā pret zviedriem, tā pret Vidzemē iebrukušiem maskaviešiem.
Rundāles pils muzejā atrodas dokuments „Ziņojums hercogam Jēkabam”.
Frīdriha Johanna fon Līdinghauzena-Volfa, Jakoba Johanna fon Firstenberga, Lorenca fon Fītinghofa-Šēla, Georga fon Fitinghofa-Šēla, Leonharda Budberga, Gotharda Hindriha Budberga ziņojums hercogam Jēkabam par kara darbību un lūgums atbrīvot Daugavpils apr. muižas no zviedru armijas apgādes, jo tādā gadījumā Polija viņus uzskatīs par nodevējiem.
Pilsberga 1655.g. 10.jūlijs. (oriģināls, ar parakstiem)
Avots: http://www.nmkk.lv/PubliskaPrieksmetuInformacijasApskate.aspx?ID=385534
1658. g. 9. oktobrī zviedri uzbruka Jelgavai un sagūstīja hercogu Jēkabu. Sakarā ar to novada vīri sacēlās pret iebrucējiem un piedalījās cīņās pret zviedriem kopā ar Lietuvas armiju līdz ienaidnieka izdzīšanai no zemes. Līdz kara beigām Gārsenes novads stipri cieta no sabiedrotiem lietuviešiem.
1657.-1661. g. novadā plosījās mēris. Gārsenes muižas kapliča bija nopostīta.
1661.-1664. g. Gārsenes novads sabiedroto kara balvai izsniedza 2.800 flor. naudā, neieskaitot rekvizīcijas graudā un laupīšanas ceļā zaudēto mantu.
1665. g. Lietuvas armija, bada dzīta, miera laikā no jauna iegāja Kurzemē un patvarīgi prasīja uzturu, izdalot jātniekus pa visiem novadiem. Gārsenes novads uzturēja 25 karakalpus un tikai pēc vairākiem mēnešiem atpirkās no šīs nastas, jo 25 tā laika karavīri patērēja tik daudz, cik 100 mūslaiku kareivju, bet nopostīja un iznīcināja pieckārt vairāk, nekā tieši patērēja.
1670. g. janvārī bija stiprs sals un daudz sniega.
1676. g. Pilskalnes muižnieks Zībergs, kura zemes robežās bija uzcelta Subates baznīca, nodeva šo dievnamu Romas katoļu draudzei. Sakarā ar to ev-luter. draudzes centrs pārgāja uz Gārseni.
1685. g. Subatē uzcēla Jaunsubates ev-luter. Sv. Pestītāja baznīcu, tad Gārsenes baznīca filiāle.
1685.-86. g. no Miķeļiem līdz martam valdīja galvenokārt bezvējains, silts laiks. Lopi gāja ganībās visu ziemu.
1695.-1697. g. salnas un auksts, slapjš laiks iznīcināja ražas un izsauca briesmīgu badu.
1698. un 1699. g. bija ārkārtīgi auglīgi gadi un bagātīgas ražas.
1700. g. sakšu iebrukums Vidzemē izsauca Ziemeļu karu, kurā ievilka arī Kurzemi.
1701. g. rudenī zviedri okupēja Sēlpili, no kuras pastāvīgi izsiroja kaimiņu novadus (arī Gārseni), uzliekot tiem rekvizīcijas un nodevas.
1702.-1704. g. Gārseni izsiroja lietuviešu partizāni.
1705. g. novadu okupēja krievi un Lietuvas jātnieki.
1709. g. rudenī novadam cauri izgāja krievu armija un ievazāja mēri.
1710. g. mēris vietām iznīcināja 65 % no iedzīvotājiem. Pāri palikušie bija sabēguši mežos.
1711. g. mēris izbeidzās. Daudzi tīrumi un mājvietas bija aizauguši, lopi dzīvoja pa mežiem. Sakarā ar to radās teika par 18. gadsimta pirmatnējiem turiem (varbūt - tauriem) un meža zvēriem Susējas gāršā.
1725. g. Budbergu dzimta ieguva Vidrižu Barauskas novadu Rīgas apriņķī. Līdz 1816. g. Budbergi apmaiņas ceļā daudzus vidrižniekus pārveda uz Gārseni un otrādi.
1736. g. bija laba raža. Sevišķi bagātīgi ienāca rudzi.
1748. un 1749. g. ārkārtīgi sausi gadi, vietām izdega meži.
1751. g. mežos parādījās lieli peļu bari.
1753. g. bija auksts un lietains, vēlāk sauss laiks.
1784. g. sākumā bija stingra un sniegiem bagāta ziema.
1795. g. Kurzeme pievienojās Krievijai.
1800. g. nodega Subates-Gārsenes mācītāja muiža ar visu draudzes arhīvu.
1812. g. sakarā ar krievu-franču karu, krievu iestādes no zemniekiem ievāca pārtiku un lopus Jēkabpils pārtikas magazīnām. Zemnieku šķūtīs Jēkabpilī saveda lielus pulvera un dižgabalu ložu krājumus diviem tur iekārtotiem artilērijas parkiem. Jūlijā Gārseni okupēja franču poļu karaspēks. Nemitīgas ienaidnieka rekvizīcijas izsauca zemnieku pretestību, kas drīz pārgāja partizānu darbībā. Ziemas salam uznākot, novembra vidū tika izbeigta Gārsenes novada okupācija.
1818. g. 24. decembrī izsludināja zemnieku brīvlaišanu.
1831. g. Gārsenē plosījās holēra.
1835. g. bija auksts un sauss laiks, labība stipri cieta.
1836. gadā neraža atkārtojās, jo bija auksts un sauss laiks.
1840.g. mācītājs K.S. Boks dibina skolu Gārsenē. Skola izvietota koka namiņā pie smēdes, pirmajā ziemā mācās 7 bērni.
1843.g. Gārsenes skolas nams nodeg un skolas vajadzībām atvēl telpas krogā.
1845.-1847. g. bija neražas gadi.
1848. g. Gārsenes pagastā plosījās holēra.
1856. – 1860.g. celta Gārsenes pils pēc Vācijā noskatītas villas parauga. Vispirms uzcēla ēkas divstāvīgo daļu.
1858. g. Gārsenes pagastā bija 1157 iedzīvotāji (528 vīr., 629 siev.).
Līdz 1863. g. - klaušu laikos bijušas tikai 3 viensētu saimniecības (Lejās – Urķīša, Bajāros – Lielauša, Elsītēs – Baltmaņa), bet ciemos turējušies pie šņoru zemes iekārtas un saimniekojuši pēc triju lauku sistēmas kā muižā, tā ciema sētās. Pirmo reizi zeme uzmērīta un vispār iedalīta viensētās, klaušu laikiem beidzoties un pārejot uz naudas renti, ap 1863. g. Šai laikā muižas laukiem pievienota četru saimniecību zeme, izliekot no mājām viņu agrākos saimniekus (Lejās – 1, Jānēnos – 3).
1866. g. pēc likuma izdošanas pagasta pašvaldības guva lielākas pašnoteikšanās tiesības, bet tām uzgūlās arī lielākas izdevumu nastas pārvaldes uzturēšanai. Pagasta administratīvās robežas bija izveidojušās savādāk. Asares muižas novadu pievienoja Gārsenes pagastam ar sevišķu magazīnas klēti, skolu un nespējnieku patversmi. Bez tam Gārsenes pagasts (ieskaitot Asares novadu) apvienojās ar Susējas pagastu vienā pagasttiesas iecirknī ar tiesas sēdekli Susējas pagastnamā.
1867. g. vasarāji neienācās, rudzu raža bija ļoti vāja.
1868. g. neraža atkārtojās. Bija liels maizes trūkums.
1878. g. tiek uzcelts moderns skolas nams uz 3 pagastu (Gārsenes, Aknīstes, Susējas) robežas.
Ap 1878. g. sākās māju iepirkšana dzimtas īpašumā. Zemes izpirkšanas maksa bija noteikta visai augsta, caurmērā 40 rubļu par pūrvietu (286 Ls par ha). Baidīdamies no maksāšanas grūtībām, 7 saimnieki (9%) nepieņēma šādus izpirkšanas noteikumus un viņus izlika no mājām (Baltmans, Andžāns un Simka – Butkēnos, Jēkabs Indāns – Indānos, Jānis Piščāns – Vilēnos, Lielausis – Zļābos, Elksnis – Elnēnos). Iepircējiem sākumā tiešām bija lielas maksāšanas grūtības, tomēr drīz (1881. g.) nodibinātā „Krāšanas aizlienēšanas lāde” (krājaizdevu sabiedrība) izrādījās par lielu svētību, jo naudu vajadzības gadījumā te varēja aizņemties par mēreniem %, kamēr augļotāji ņēma 50 un vairāk % gadā. Tā visā laikā, no gruntniecības sākumiem līdz pasaules karam, pagastā nav izūtrupēta parādu dēļ neviena saimniecība.
1878.-1882. - gruntniecības sākuma gadi iezīmē arī vispārējās saimnieciskās un garīgās rosības sākumu. Ap to laiku sāka sēt āboliņu, lietot dzelzs arklu, ievest daudzlauku sējas kārtību un vairāk lietot lauksaimniecības mašīnas.
Pirmajos gados mašīnām vēl nebija liela piekrišana, tomēr līdz 1884. g. visā pagastā bija palikušas vairs tikai 17 saimniecības, kur nebija kuļamās, vētāmās vai linu maļamās mašīnas. Visu lielo vairumu mašīnu bija būvējuši pašu meistari. Ievērojamākie no tiem: Kazimirs Rāviņš – Elnēnos, viņa dēls Jānis Rāviņš, viņa radinieks Pēteris Rāviņš, tāpat Jānis Indāns – Indānos. No viņiem J. Indāns (pulkveža Indāna tēvs) dzīvo savās Indānu mājās, kur sevišķu ievērību pelna viņa paša darināto amatniecības rīku komplekts. Māju iegūšanas līgumos bija aizliegts celt uz iegūtās zemes rūpniecības pasākumus vai dabas spēku izmantošanas ietaises. Taču mašīnu konstruēšanas tieksmes bija tik spēcīgas, ka minēto aizliegumu ļoti daudzi pārkāpa un uzcēla vairākas vēja un zirgu dzirnavas.
1883. – 1885.g. uz pēdējā pils īpašnieka Leonharda fon Budberga un viņa sievas baroneses Konstances Ģertrūdes Vorsas vēlēšanos padarīt pili plašāku piebūvēja vienstāvīgo spārnu, saglabājot neogotikas stila iezīmes.
1888. g. pabeigta pagastnama būve. Pagastnamā atrodas telefona centrāle un pasta palīga nodaļa, ko pārzina pagasta darbvedis.
1906.g. 1.oktobrī tika iesvētīta jaunā baznīca, kuru vecās baznīcas (1792.-1904.) vietā kā pateicības dāvanu savai pirmajai mirušajai sievai (pēc tautības anglietei) Ģertrūdei Vorsai uzcēla barons Gothards Ernests Gustavs Leonards fon Boeninghauzens-Budbergs. (Par baznīcām skatīt sadaļā "Reliģija, kapsētas"). Par Budbergu dzimtu skat.: http://www.vonbudberg.de/
1905. gada kustība Gārsenes pagastā bija dzīvāka kā citur. Sevišķu kustību ienesa aģitatori no ārienes – Staprāns un Vācietis. Ievēlēja pagasta rīcības komiteju ar priekšsēdētāju Krišu Ezeriņu priekšgalā un 15 locekļus. 1907. un 1908. g. apcietināja un notiesāja studentu Pēteri Kulitānu, J. Dumbri, P. Baltmani, Juri Vilānu, P. Vilānu un Jozi Vilānu.
1906. g. pirmo piena separatoru nopirka P. Vucēns Bajāros.
1908. gadā separatori lietoti jau vairāk kā 20 saimniecībās.
1913. gadā skaitījās 3762 ha jeb 57,4% muižas zemes un 2768 ha vai 42,6% dzimtsaimneieku zemes. Muižu skaitā ietilpa galvenā muiža Gārsenē, 2 pašu apsaimniekotas pusmuižas (Jaunmuiža, Otto-muiža), 2 iznomātas pusmuižas (Rūdupe, Vecmuiža), 2 iznomātas krogu zemes (Bajāru, Skursteņu), 4 mežsargu dienesta zemes (Bajāru, Skrudalīnes, Valdavas, Robežu), 8 iznomātas muižnieku mājas (Kalni, Egles, Vidi, Bērzi, Purmaļi, Robeži, Gali un Ozoli), tāpat visi novada meži. Bez tam no muižas tiesas bija ierādīta skolas zeme (1 ha) un pagastnama zeme (0,5 ha). Dzimtsaimnieku īpašumā skaitījās 75 mājas, no tām mazākās 70 pūrvietu (26 ha), lielākās 140 pūrvietu (52 ha), bet caurmērā 98,8 pūrvietas (36,7 ha) lielas. Ieskaitot bijušo krogu zemju nomniekus un mežiniekus, pagastā bija 85 saimniecības parastā lauku māju lielumā. Bet visas ceļu labošanas un pārējās pagasta klaušu nastas nesa tikai dzimtsaimnieki.
1914. g. februārī iestājās karsts laiks, sniegs nokusa, ziedēja augļu koki un zemenes. Martā no jauna iestājās ziema un uznāca stingrs sals. No aprīļa līdz vēlam rudenim valdīja karsts un auglīgs laiks, raža bija bagātīga.
1914. g. 1. augustā izcēlās pasaules karš.
1915. gada augustā krievu karaspēka daļas, neskatoties uz uzbūvētām kājnieku pozīcijām Bajāros, atstāja pagastu bez kaujas, un to okupēja vācu armijas – austrumu daļu 4. un rietumu daļu 8. divīzija. Pagasta vecākam P. Rāviņam pavēlēja izbraukt uz Krievijas iekšieni, bet viņš palika pagastā. Vācu okupācijas vara pašvaldības darbību pārtrauca.
1918. g. 18. novembrī, Latvijas proklamēšanas laikā, Gārsenes pagasts atradās vācu okupācijas varā un šurp atklīda tikai sagrozītas ziņas vai baumas.
1918. gada decembrī vācu karaspēks izvācās un tā vietā ieradās lielinieku armija. Lielinieku valdība arestēja Jāni Kulitānu, Jēkabu Rāviņu, dzirnavnieku Dimperānu, Dzeni, Jēkabsonu un mežzini Lindi. Tikai pateicoties partizāņu uzbrukumam Bebrenē, apcietinātie varēja izbēgt no cietuma un palikt dzīvi.
1918.-1919. g. lielinieku laikā Gārseni, Asari un Susēju skaitīja par vienu pagastu ar valdes sēdekli Gārsenes pagastnamā.
1919. gada maijā lielinieki izsludināja plašu mobilizāciju.
1919.g. 8.jūnijā partizānu grupa J.Valdmaņa vadībā, cenšoties aizkavēt lielinieku rekvizēto lopu izvešanu uz Līvāniem, uzbruka Gārsenes pagasta mājai (tagad veikals "Vesko"), kur bija izvietojusies pagasta izpildkomiteja (tā bija izdevusi pavēli visiem pagasta zemniekiem ar zirgiem, citiem mājlopiem un labības krājumiem ierasties pie izpildkomitejas ēkas. Par nepaklausību piedraudēts ar nāves sodu. Tāds pat liktenis draudēja vienu otru dienu vēlāk arī pārējiem Ilūkstes apriņķa pagastiem. Lai arī uzbrukums vairāk bija demonstratīva rakstura, tomēr tas izraisīja plašu rezonansi apriņķa iedzīvotāju vidū. 9.jūnijā Gārsenē ieradās lielinieku soda ekspedīcija 50 bruņotu sarkanarmiešu sastāvā. 16 bruņoti vīri (uz pusi vairāk, kā iepriekšējā uzbrukumā) pret šo vienību atklāja uguni no meža, bet sava nelielā skaita dēļ atklātā kaujā iesaistīties nespēja. Soda ekspedīcija, ciešot zaudējumus, neuzdrošinājās uzbrukt partizāniem un bija spiesta atkāpties.
1919. g. 9. jūnijā, kad vēl Lietuvas karaspēka daļas bija pagastā, Gārsenē sasauca pagasta iedzīvotāju sapulci, kas izvēlēja pagasta padomi, bet pēdējā – rīcības komiteju.
Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs Gārsenes pagastā noteikti pacēlās tikai pēc lielinieku padzīšanas. Kā pirmais nāca paša pagasta dēls virsleitnants Jānis Indāns un pulcināja kopā Gārsenes un apkārtējo pagastu jauniešus un mājās pārnākušos karavīrus, dibinot Augškurzemes partizānu pulku, ko 1919. g. 16. augustā pievienoja 3. Jelgavas kājnieku pulkam.
Ap 1928. g. nodibinājās Gārsenes un Gārsenes-Bajāru meliorācijas sabiedrība, kuras jau paspējušas izrakt novadgrāvjus pāri par 15 km kopgarumā. Ar to dotas plašas iespējas tālākiem nosusināšanas darbiem, kas labvēlīgi pārveidos visu pagasta dienvidu daļu.
1935. g. pagastā bija 222 zemnieku saimniecības. Darbojās spirta dedzinātava, ūdensdzirnavas, kurās tika apstrādāta arī vilna, pienotava, ķieģeļceplis, gateris, 4 veikali, nespējnieku patversme.
1936. gadā darbojās: 1 spirta dedzinātava, ūdens un tvaika dzirnavas; ķieģeļu ceplis (ražo apm. 100.000 ķieģeļu gadā), pienotava piensaimnieku sabiedrības namā Gārsenē (pēdējā gadā ražots 34.487 kg sviesta).
1936. g. pagasta pamatskolā 5 skolotāji un 140 skolēnu. Skolu ik gadus apmeklēja 70 – 100 bērnu un tā skaitījās par vienu no labāk apmeklētām pagastskolām apriņķī.
1937.gadā pagasta kopplatība 65,3 kv. km. Ar 1105 iedzīvotājiem. Latvijas agrārreforma deva 151 jaunsaimniecību. Pagasta robežas sakrīt ar senās Gārsenes muižas novada robežām un saskaras, ziemeļos ar Susējas pagastu, dienvidos ar Lietuvu, rietumos ar Aknīstes pagastu, austrumos ar Asares un Prodes pagastu.
1939. g. notiek baronu Budbergu pils pārbūve un pielāgošana skolas vajadzībām.
1940. g. 2.jūnijā notika Gārsenes 6-klasīgās pamatskolas izlaidums pilī, kurā piedalās valsts prezidents K. Ulmanis.
1941. g. padomju okupācijas varas iestādes izsūtīja 18 gārseniešus, 1944.-1946. g. – 56, 1949. g. – 70 gārseniešus.
1945. g. Gārsenes pagastā izveidoja Gārsenes un Vecumu ciemu, bet pag. 1949.g. likvidēja.
1954. g. Gārsenes ciemam pievienoja Vecumu ciemu.
No 1954. g. vecajā skolā dibināta un darbojas Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca (Kraujās).
Padomju varas gados tika izveidoti kolhozi „Padomju Latvija” un „Sarkanā zvaigzne”, vēlāk tos apvienoja, paturot nosaukumu „Padomju Latvija”, bet 90-to gadu sākumā pārdēvēja par „Gārseni”. Darbojās pienotava, kokzāģētava, Gārsenes mežniecības-mežizstrādes iecirknis.
1988.-1990. g. Gārsenes pagasta iedzīvotāji piedalījās Latvijas neatkarības atjaunošanā, iesaistījās Tautas frontē, skolotājs A. Punculis pārstāvēja novadu izšķirošajos Tautas frontes I un II kongresos.
1990. g. atjaunots pagasta nosaukums „Gārsene”.
1991.g. janvārī pēc militārās akcijas Lietuvā gārsenieši brauca uz Rīgu apsargāt nozīmīgākos valsts un sabiedriskos objektus, par ko aktīvākie dalībnieki saņēma 1991.g. barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes.
1992.g. tika atklāta piemiņas zīme represētajiem gārseniešiem.
1995.g., atzīmējot Augškurzemes partizānu pulka komandiera J. Indāna 100.dzimšanas dienu, pie vecā pagasta nama atklāja melnā granīta piemiņas plāksni.
1996.g. 24.augustā tika atklāts piemineklis represētajiem gārseniešiem.
1997.g. Gārsenes muižas apbūve, 1999.g. luterāņu baznīca un kapliča, 2005.g. Gārsenes pils un 2006.g. baznīcas interjers bija iekļauti Eiropas Kultūras mantojuma dienu objektu sarakstā.
2000. g. Gārsenes pagastā bija 1234 iedzīvotāji. Pagastā bija 25 zemnieku saimniecības un 239 piemājas saimniecības, darbojās kooperatīvā sabiedrība „Grauds” (lauksaimnieciskā ražošana), SIA „Nordtorf” (kūdras ieguve), Gārsenes ūdensdzirnavas (ražo elektrību). Gārsenes pamatskolā 2000./01. m. g. mācījās 91 skolēns. Ir pamatskola, kultūras nams, bibliotēka, feldšeru punkts, Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca.
No 2009. g. jūlija administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Gārsenes pagasts ir Aknīstes novadā.
Avoti:
Gārsene un gārsenieši. - Rēzekne, 2016 (
- Ilūkstes apriņķa lauku pašvaldības 1937.gadā. – Ilūkstes apriņķa lauku pašvaldības, 1937. – 39.-47.lpp.
- Kulitāns J. Gārsenes pagasts. – 1936. (daļēji izmantots grāmatā „Ilūkstes apriņķa lauku pašvaldības 1937.gadā”) // rokraksts glabājas pie radinieka V.Geidāna
- Latvijas pagasti, I. – R.: Preses nams, 2001. – 305. – 307.lpp.
- Vēsturnieka Jāņa Juškēviča izziņas par Gārsenes pagasta senvēsturi // pārrakstījis Gārsenes pagasta padomes priekšsēdētājs J.Kulitāns 1936.g., rokraksts glabājas pie viņa radinieka V.Geidāna
- citi novadpētniecības materiāli un preses izdevumi
Papildināts VKKF un ZPR atbalstītā projekta "Materiālu vākšana grāmatas "Gārsenes pagasts" izdošanai" ietvaros. Grāmata "Gārsene un gārsenieši" izdota Rēzeknē, Latgales drukā 2016.g.
Sagatavojusi Edīte Pulere