Skat.:
Baznīcas Aknīstes novadā (2011) - https://failiem.lv/u/beaqmr2863
Kapsētas Aknīstes novadā (2011, 2016, labots 2025) - https://failiem.lv/u/psbc272r9q
Aknīstes pagasts / pilsēta
Aknīstes pagastā 1937.g. pastāv Aknīstes ev.-lut. draudze, Aknīstes Rom.-kat. draudze un Aknīstes ebreju draudze. Pirmajām 2 draudzēm savu pastāvīgu mācītāju nav. Aknīstes ev.-lut. draudzi apkalpo Sēlpils iec. prāvests H. Millers un Aknīstes Rom.-kat. draudzi – mācītājs Donāts Mūrnieks no Subatas. Aknīstes ev.-lut. draudze, kura pastāv jau vairāk kā 100 gadu, nolēmusi novecojušā lūgšanu nama vietā celt jaunu un jau uzsākusi priekšdarbus un vāc līdzekļus.
Avots: Ilūkstes apriņķa lauku pašvaldības 1937.gadā. – 1937. – 11.-15. lpp.
Aknīstes Sv. Ignācija Lojalas Romas katoļu baznīca
Aknīstes draudze dibināta 1748.g. un pirmā koka baznīca Aknīstē būvēta 1774.g. Sv. Ignācija piemiņai. Tā kalpojusi 174 gadus – līdz 1948.g. To cēlis barons Tīzenhauzens kā Rokišķu baznīcas filiāli. Ārpuse bijusi apšūta ar dēļiem, bet zvanu tornis būvēts no ķieģeļiem. 180 kg smagais zvans iegādāts 1937.g. Altāris bijis bagāts ar kokgriezumiem.
Tagadējās baznīcas celtniecība bijusi iecerēta pirms 1.pasaules kara. Tai sagādāti ķieģeļi. Par tās celšanu sāka rūpēties dekāns Alberts Piebalgs. Ieplānoto izjauca karš. No savestajiem ķieģeļiem ap veco baznīcu uzcēla žogu un lielus mūra vārtus.
Pamatakmeni jaunajai baznīcai iesvētīja 1934.g. dekāns A. Piebalgs, asistējot prāvestam Ignatam Deksnim (dzimis Rokišķu draudzē). 1935.g. par Subates prāvestu iecēla Donātu Mūrnieku, kurš apkalpoja arī Aknīsti (miris 1960.g. ASV). Jelgavas ķieģeļu fabrikā viņš iegādājās ķieģeļus jaunās baznīcas būvei Aknīstē. 1937.g. 31.oktobrī D. Mūrnieks iesvētīja jaunbūvējamās baznīcas pamatus un triju gadu laikā (1937.-1940.) Aknīstes baznīca bija uzcelta. Būvdarbu nobeigšanai ķieģeļu tomēr pietrūcis. Tad nojauca žogu ap veco baznīcu, bet lielos vārtus atstāja un tagad tie ir saglabājušies. Iekšdarbus baznīcā pabeidza Subates prāvesta A. Rukmaņa laikā, un 1948.g. 12.augustā bīskaps P. Strods Aknīstes baznīcu konsekrēja Sv. Ignatija godam.
Aknīstes baznīca būvēta pēc Kauņas Augšāmcelšanās baznīcas plāna, modernā stilā ar vienu torni, tikai samazinātā veidā. Lielais koka altāris, kancele un abi sānu altāri darināti renesanses stilā kokgriezumos 1809.g. Tie ir iespaidīgi un skaisti. Kādreiz tie greznojuši Rokišķu Dievnamu. Pēc tam, kad Rokišķu baznīcā ielika altāri un kanceli, atvestu no Beļģijas, šos vecos pārveda uz Aknīsti.
No Rokišķiem pārvestas arī Vissvētākās Jaunavas Marijas un Sv. Jāņa statujas, pie kolonnām novietoti Sv. Pētera un Pāvila tēli un augšā – Sv. Ignata tēls. Pārējais inventārs ir no vecās koka baznīcas. (Pēc J. Vuškāna)
Aknīstē cels baznīcu.
Aknīstes rom.-kat. draudze svētdien (1934.g. 31.oktobrī), svinīgā dievkalpojumā liks pamatakmeni jaunceļamai Aknīstes katoļu baznīcai. Vakarā draudzes komiteja sarīko teātra izrādi Antona zālē. [3]
1996.g. Aknīstes katoļu baznīca bija Eiropas Kultūras mantojuma dienu "Latvijas kultūras mantojums 1920-1940" dalībniece.
Avoti:
[1] http://www.biographien.lv/Aknistes.html
[2] Aknīstē cels baznīcu // Brīvā Zeme, 28.10.1937. - 7.lpp.
Aknīstes luterāņu baznīca
19.g.s. sākumā Kauņas guberņā, iepretim Subatei ieceļoja lielāks skaits latviešu. 1834.g. Kurzemes konsistorija uzdeva Subates mācītājam aprūpēt šos latviešus. Mācītājam Gustavam Grīneram (Grüner, 1818-1900) izdevās pierunāt poļu tautības muižas īpašnieku uzcelt latviešiem lūgšanas namu Oknīstē (kopš 1931.g. Aknīstē). Sakarā ar poļu revolūciju 1863.g. no celšanas nekas nesanāca. Lūgšanas namu uzcēla ar Luterāņu baznīcas Palīdzības kases atbalstu, iesv. 1865.g. 1.oktobrī.
Kopš 1909.g. Aknīstes aprūpe pārgājusi Kaldabruņas mācītāja ziņā. Latvijas neatkarības laikā, nospraužot robežu ar Lietuvu, Aknīsti piedalīja Latvijai. Aknīste kļuva patstāvīga draudze.
Latvijas neatkarības pēdējos gados savesti materiāli jaunas baznīcas celšanai, bet kara apstākļu dēļ nekas nav padarīts.
Statistikas dati par 1938.g.: 300 dr. loc., krist.13, iesv. 29., laul. 3, apgl. 21., dievg. 325 (108%).
Stāvoklis 1986.g.: draudze darbojas.
Mācītāji:
- 1896-1931 vikārs Aleksandrs Bredrichs (Bredrich, 1858-1931) no Kaldabruņas draudzes.
- 1931-1937 vikārs Hermanis Millers (Müller, 1868-1947) no Saukas draudzes, 1tbr. 1.6.37.
- 1939-1944 vikārs Augusts Dombrovskis (1882-1964) no Biržu draudzes, apst. 20.10.39. [1]
Aknīstes baznīcas ēka sākotnēji bijusi skola, celta 1865.g., gadsimtu mijā tajā iekārtota baznīca. Celtne ir tipisks profānās arhitektūras piemērs, kas pielāgota draudzes vajadzībām. Guļbūve bijusi apšūta dēļiem, pēc 2.pasaules kara apmūrēta silikātķieģeļiem. Uz jumta kores – miniatūrs tornītis ar galeriju.
Vienjoma draudzes telpai dēļiem apšūta segmentvelve.
Uz mensas novietotā retabla centrā – profilzāģējumā ietverta glezna „Kristus svēta”.
Vienīgais iekārtas priekšmets, kam mākslinieciska vērtība, – poligonāla kancele ar gotiskā dekora elementiem. [2]
Avoti:
[1] Ķiploks E. Dzimtenes draudzes un baznīcas. – Latviešu ev.-lut. baznīcas Amerikā apgāds, 1987. – 249., 279.-280.lpp.
[2] Mašnovskis V. Latvijas luterāņu baznīcas, I. – R., 2005. – 33.lpp.
Skat:
Aknīste 2005 (Ieraksts no Latvijas TV) - https://www.youtube.com/watch?v=nqCzAt29SGo
Aknīstes ebreju sinagogas ēka
Aknīstes ebreju draudze darbojās pirms 2.pasaules kara. Pēc kara tajā tika ierīkots ugunsdzēsēju depo, kas no 1990.g. pārvietots uz citu ēku.
Asares pagasts
Asares luterāņu baznīca kopā ar Asares muižas apbūves kompleksu ir iekļauta tūrisma maršrutos pa Sēliju un reklamēta dažādos tūrisma informācijas izdevumos. Baznīca ir Eiropas kultūras mantojuma dienu dalībniece 2005. un 2006.g. Ēka, interjers un mākslas priekšmeti ir iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Asares muiža pirmoreiz minēta 1569.g., kad tā piederēja hercoga Gotharda Ketlera galma ārstam Cahāriasam fon Veisam. Šajā gadā tika uzcelta pirmā koka baznīca. Vēlāk tā nodegusi.
1820.g. muižas dzimtkunga rotmistra Ernsta Kristiāna fon Holteja valdīšanas laikā (1756.-1832.g.) tika likti pamati mūra baznīcai, par ko liecina gadskaitlis tās pamatakmenī. 1823.g. celtniecība tika pabeigta un 26.augustā (7.septembrī pēc vecā stila) baznīca tika iesvētīta.
Baznīca celta Ludviga XVI stila formās. Sienas ķieģeļu, apmestas, ar pilastriem. Logu ailām pusaploces arkas. Ieejas galā seši pilastri ar architravu un frontonu. Sienu laukumi krāsoti dzeltenā krāsā, pilastri, dzegas un logu apmales baltā krāsā. Torņa apakšdaļa četrstūraina, ievirzīta baznīcas korpusā, augšdaļa astoņstūraina. Smaile koka ar skārda segumu, vidū pārtraukta ar nelielu galeriju. Smailes galā metāla bumba ar rotātu dzelzs krustu un vēja rādītāju. Jumta kores galā, virs altāra daļas, īpatnēji veidots dzelzs krusts. Baznīcas jumts segts cementa kārniņiem, zem tiem skaidu segums. Baznīcas iekšsienu rotā pilastru kārtojums ar arhitravu (higlifi un rozetes) un vaiņagu. Grīda - māla plākšņu. Griesti apmesti, cilindriska dēļu velve. Altāris pseidogotisks, koka, krāsots baltā krāsā, ar zeltītu rotājumu. Altāra vidū eļļas glezna ”Kristus un divi eņģeļi”. Gleznas otrā pusē uzraksts: ,,Gestifftet von G: von Walther für die Kirche en Assern, erfunden und gemalt im Jahre 1853. in Metau von Julius Döring aus Dresden”. Kancele baroka formās ar kokgriezumiem. Margas rotā kolonnas un septiņi plastiski apustuļu tēli. Virs kanceles astoņstūrains, izgriezts baldahīns. Altāra galu no pārējā joma atdala koka margas. Šo margu dokas ir no kādas vecākas baznīcas iekārtas. Ērģeļu lukta balstās uz diviem kolonnu pāriem. Ērgeles nelielas, baltā krāsā, prospektā skārda stabuļu kārtojums. Ērģeles 1865.g. izgatavotas pie vācu ērģeļmeistara F. Veisenborna.
1909.g. baznīcā ievietotas 2 greznas, krāsainas vitrāžas E. Todes darbnīcās Rīgā pēc Asares muižas īpašnieka Ernsta fon Valtera-Vitenheima pasūtījuma veidotas logu vitrāžas: „Kristus debesbraukšana“ un „Kristus dzimšana“. Vitrāžu apakšdaļās attēloti visu 4 Asares muižas īpašnieku dzimtu ģerboņi.
Asares evaņģēliski luteriskā draudze no seniem laikiem ietilpst Sēlpils prāvesta iecirknī. Asares baznīca, kā arī Gārsenes baznīca, līdz 2.pasaules karam ir Subates evaņģēliski luteriskās baznīcas filiālbaznīca. Pēc 1944.g. Asares un Gārsenes draudzes un baznīcas no Subates baznīcas atdalījās. Asares draudzes priekšnieki no 1945.g.: Pēteris Vēveris, Kārlis Cālītis, Voldemārs Grauziņš, Viktors Dzenis, Ēvalds Dadeika, Elza Dumbre, Andris Liepa, pašlaik - Valērijs Venediktovs. Pirms tam ilgus gadus draudzes priekšnieks bija Asares pamatskolas pārzinis Augusts Dūms, kurš bija arī ērģelnieks un vadīja kori.
1930.g. tika nokrāsota baznīcas ārpuse. 1935.g. Asares ev. lut. baznīca līdz ar iebūvēto iekārtu tika valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Baznīcas valde nolēma izvest tajā iekšremontu, taču līdzekļu trūkuma dēļ tas netika veikts.
2.pasaules kara laikā ar draudzes locekles Olgas Rīvānes (dzim. Puķēnas) gādību tika iznesti un līdz mūsu dienām nosargāti baznīcas mākslas priekšmeti. Arī padomju varas gados viņa ir bijusi kā ,,baznīcas atslēga” – kopusi un uzraudzījusi to, noņēmusi un ienesusi baznīcā plāksni ar kritušo vārdiem no pieminekļa kritušajiem Augškurzemes partizāniem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tā atkal ir savā vietā – pie pieminekļa. Padomju laikā draudze pastāvēja visu laiku. Tajā bija 15 – 20 locekļi. Par savāktajiem ziedojumiem pielaboja jumtu, stikloja izsistās logu rūtis. Nekāda aktīva darbošanās nebija iespējama. Notika tikai dievkalpojumi vienu reizi mēnesī (izņemot ziemu), kapu svētki. Galvenokārt slepus notika kristības, iesvētības un laulības.
1985.g. ar skārdu tika apšūts baznīcas tornis, 1990-to gadu otrajā pusē ar skārdu noklāta apmēram ceturtā daļa jumta. 2002.g. ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Amerikā mirušās Asares draudzes locekles Vilmas Kupris un pašvaldības līdzekļiem Rīgā, darbnīcā ”Biķeru vitrāžas” tika veikta vitrāžu restaurācija. Arī baznīcas mūra sienas ir sliktā stāvoklī – tās plaisā un iekšpusē ir mitras. Tāpēc 2002.gadā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ekspertīzes daļa izstrādāja ieteikumus, kā labāk risināt slapja mūra žāvēšanu un apsaimniekot mūra ēku. Darbi, ko draudzes locekļi varēja veikt saviem spēkiem, ir izpildīti. 2006.-2008.g. ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, Asares pagasta padomes un ziedotāju līdzekļiem veikts jumta remonts. 2010.-2011.g. tiek īstenots projekts bojāto logu remontam un nomaiņai. Baznīcai nepieciešams kapitālais remonts un mākslas priekšmetu atjaunošana un restaurācija.
Asares draudzē kalpojuši mācītāji K.Fr.V. Boks, Fr.K. Dēbners, G.G. Grīners, G.K. Kušķis, R.T. Kušķis, V.G.Ē. Gaučs, Jānis Dzirnis, Edgars Sēnals, A. Kaminskis, Meders Teodors Kalks, Rihards Lībietis, Mārtiņš Zelmenis, Arvīds Bobinskis, Andis Lenšs, Aigits Pinka, pašlaik - Atis Bambāns.
Baznīcas dārzā ir pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta 7 pagastu veidotais piemineklis 1919.-1920.g. brīvības cīņās kritušajiem Augškurzemes partizāniem. Tas atklāts 1924.g., 1934.g. tam pielikta plāksne ar kritušo sarakstu, tā priekšā 1929.g. uzstādīts Gedimina krusts Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Lietuvas partizāniem.
Otrpus ceļam atrodas muižkungu dzimtu kapi un 19-tā gadsimta 1-jā pusē celtā kapliča. Lielākā daļa kapakmeņu padomju gados vienas nakts laikā no tiem pazuda. Daļēji saglabājušies pēdējā muižas īpašnieka Ernsta Valtera-Vitenheima un viņa piederīgo kapi un vēl daži pieminekļi.
Nostāsts par Asares un Subatas baznīcu zvaniem
Jau krietni sen atpakaļ celtas Asares un Subatas baznīcas. Celšanas darbus vadījuši Subatas un Asares muižkungi un mācītāji. Reiz sapnī mācītājam parādījies kāds savāds cilvēks un teicis, lai mācītājs, kad jaunceļamās baznīcas būšot uzceltas līdz jumtam, kādā piektdienā noturot dievkalpojumu. Mācītājs no rīta pārdomājis savādo sapni un nācis pie atziņas, ka neesot vajadzības ne arī iespējas izpildīt sapnī redzētā vīra vēlēšanos, un beidzot to aizmirsis. Kad baznīcas bijušas gatavas, mācītājs un ķesteris braukuši uz pilsētu pirkt jaunuzceltām baznīcām zvanus. Pilsētā mācītājs un ķesteris ilgi nevarējuši atrast tirgotāja, kas zvanus pārdotu. Beidzot, trešajā dienā ķesterim tomēr laimējies tādu atrast. Zvani bijuši labi un ķesteris par to paziņojis arī mācītājam. Bet tirgotājs zvanu pircējiem pieteicis, lai zvanus liekot vienā baznīcā, jo citādi nebūšot labi. Mācītājs par to tikai smējies: „Tās ir tikai muļķības!”
Zvani nopirkti un pārvesti mājās. Vienu no zvaniem baznīcas cēlēji ievilkusi jaunajā Asares baznīcā, bet otro veduši uz Subatu. Tad mācītājs atcerējies vīra un arī zvanu pārdevēja brīdinājumus, bet arī toreiz viņš atmetis ar roku un teicis, ka nieki vien esot, jo viņš esot mācīts vīrs un no māņiem nebaidoties.
Kad strādnieki ievilkuši otro zvanu Subatas baznīcā un mēģinājuši zvanīt, zvans pēkšņi ticis vaļā, izkritis pa logu ārā, noripojis pa stāvo ezera krastu un dobji dunēdams, iekritis Subatas ezerā. Nākošajā, svētdienā bijusi norunāta Asares baznīcas iesvētīšana. Ļaudis sabraukuši no malu malām. Dievkalpojumam sākoties, ķesteris kāpis tornī zvanīt, lai aicinātu ticīgos jaunajā baznīcā. Liels ķestera brīnums bijis, kad viņš ieraudzījis, ka jaunais zvans pārplīsis. Negribēdams krist kaunā un izjaukt dievkalpojumu, viņš zvanījis ar tādu pašu, saplīsušu zvanu, kas tomēr skanējis labi. Tādās reizēs, kad zvanīts ar Asares baznīcas zvanu, arī Subatas baznīcas zvans dobji dimdējis ezera dzelmē, piesūbējis ar ezera dūņām.
Asares baznīcas zvans arī tagad vēl esot pārplīsis, bet tomēr joprojām aicinot ticīgos uz dievkalpojumiem.
Stāstījis P. Šteins Susējas "Indrānos"
(„Daugavas Vēstnesis” 19.04.1940., 7.lpp.)
Piebilde: Pēc arhīva materiāliem redzams, ka 1934.g. Asares baznīcā bijuši divi zvani, vecākais no tiem (1650.g.) tiešām ieplīsis, līdz mūsdienām tas nav saglabājies.
Avoti:
- LVVA, 2977.f., 1.apr., 277.lieta, 2.-8.lp. (Asares pagasta vēsture)
- KPPP arhīvs, dok. Nr.59
- Asares luterāņu baznīca (buklets). – Rēzekne: Latgales druka. - 2003
- http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#issue:/p_001_dave1940n089|issueType:P
Skat.:
Asares baznīcai 200 (2023) - https://www.youtube.com/watch?v=WV8BBBa3BrY
Gārsenes pagasts
1563.g. Kurzemes hercogs Gederts izdeva Gārseni kā lēni Neuhofam, kurš tur uzcēla privātu kapliču. Pašā Gārsenē jau pastāvēja draudzes Sv. Jura baznīca, kurai piederēja 12 zemnieku mājas, kā arī luterāņu draudzes baznīca Subatē. 1565.g. baznīca bija labā stāvoklī.
1567.g. Gārsenē izveda otro baznīcas vizitāciju. Mācītāja muiža atradās Gārsenes muižā. Nodevas mācītājam no katras zemnieku saimniecības svārstījās no 1 – 3 siekiem katras labības un no 8 – 52 santīmiem mūsu naudā.
1567.-1676.g. Gārsenes baznīca bija Vecsubates draudzes filiāle. 1571.g. pie Gārsenes baznīcas draudzes bija pierakstīti Gārsenes, Asares, Susejas, Kaldabruņas, Lavides un Prodes novadi un Subates pilsēta. Visas Gārsenes zemnieku sētas kopā baznīcai maksāja 12 pūru no katras labības un 12 markas naudā. Gārsenes – Subates mācītāja gada alga sastādīja 56 pūri rudzu, 56 pūri miežu, 56 pūri auzu, 68 ½ marku naudā.
1571.g. decembrī bija baznīcas vizitācija, bet novadā plosījās mēris un tauta nevarēja sapulcēties.
1583.g. Budbergu dzimta ieguva Gārseni. Divas zemnieku mājas bija piešķirtas Gārsenes – Subates mācītājam.
1676.g. Pilskalnes muižnieks Zīberds, kura zemes robežās bija uzcelta Subates baznīca, nodeva šo dievnamu Romas katoļu draudzei. Sakarā ar to ev-luter. draudzes centrs pārgāja uz Gārseni.
1685.g. Subatē uzcēla Jaunsubates ev-luter. Sv. Pestītāja baznīcu, tad Gārsenes baznīca - filiāle.
1800.g. nodega Subates – Gārsenes mācītāja muiža ar visu draudzes arhīvu. [1]
Jau 16.gs. vizitācijas aktos minēts, ka Gārsenē starp tagadējo baznīcu un kokzāģētavu uzkalniņā atradusies Svētā Jura baznīca, kas būvēta no koka.
Otrā baznīca būvēta no laukakmeņiem. Līdzekļus tās būvei devis Gothards fon Budbergs. Tā iesvētīta 1792.g. 5.jūlijā.
Baznīca 1904.g. nojaukta, lai vietā uzceltu jaunu, plašāku. Jauno baznīcu fon Budbergs bija iecerējis kā veltījumu savai mirušajai sievai, anglietei Ģertrūdei Vorsai. Tā celta ap 1906.g. pēc arhitekta K. fon Engelharta projekta, bet būvdarbus vadīja arhitekts Eduards Kupfers (1873-1919). Kokmateriāli vesti no tuvējā meža. Jaunuzcelto baznīcu iesvētīja 1906.g. 14.oktobrī (pēc vecā stila 1.oktobrī). Kopš 1922.g. baznīca pieder Gārsenes ev. lut. draudzei, tās balkonā atrodas Valkera firmas ērģeles, kas būvētas 1906.g. Ludvigsburgā. Šīfera jumtu baznīcai uzlika 1976.-1979.g.
1988.g. Restaurācijas pārvaldes jumiķi uzlika tornim kapara skārda jumtu. Torņa smailes lodē ielika kapsulu ar vēstījumu par Gārsenes vēsturi. 1991.g. altāra daļā nokrāsoja griestus un sienas, restaurēja velves uzrakstu: „Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu iepriecināt”. 1992.g. baznīcā iesvētīja un piestiprināja piemiņas plāksni represētajiem gārseniešiem.
Dievnams pārstāv tās kulta celtnes, kuru apjoma telpiskā uzbūve ir asimetriska, proti, zvanu tornis novietots sānos, taču plānojumā jūtama arī tradicionālā simetriskā plānojuma ietekme – lūgšanu telpai pieslēdzas koris ar poligonālu apsīdu un divas vienādas sakristejas. Galvenās ieejas priekštelpai piekļaujas jau minētais zvanu tornis, bet otrā pusē – kāpņu telpas pusapļa veidā risinātais apjoms. Gārsenes baznīcai uzbūves ziņā līdzīga ir Daugavpils luterāņu baznīca (1891.-1893., arh. V. Neimanis) un jaunā Sv. Ģertrūdes baznīca Rīgā (1900.-1907., arh. V. fon Strīks). Interjera iekārta: altāris, kancele, ērģeļu prospekts, soli un krēsli, tapuši 1906.gadā. Iekārtas priekšmetu rotāšanai izmantots apaļposmu ķēdes motīvs, kas aizgūts no baznīcas cēlāju fon Boninghauzenu-Budbergu dzimtas ģerboņa. Altārdaļas apaļajos logos vitrāžas ar heraldiskām kompozīcijām (1904). Baznīcā atrodas arī piemiņas plāksnes E. fon Boninghauzenam-Budbergam (1834) un baznīcas uzcelšanai (1906). (Pēc J. Amata) [2]
1999. g. notika Eiropas kultūras mantojuma dienas ar tēmu „Eiropa – kopīgs mantojums. Baznīcas Latvijā”. To ietvaros arī Gārsenes baznīcai tika uzvilkts Eiropas kultūras mantojuma karogs. Vēl viens šāds karogs saņemts 2006.g. septembrī nominācijā „Vēsturisko interjeru saglabāšana un restaurācija”.
2004.g., pateicoties Gārsenes evaņģēliski luteriskās draudzes izstrādātajam un Kultūrkapitāla fonda atbalstītajam projektam „Gārsenes evaņģēliski luteriskās baznīcas ērģeļu restaurācija”, jaunu skanējumu ieguva slavenās ērģeles. Tā bija kā jauna atdzimšana garīgās mūzikas jomā. [3] Dievnamā koncertējuši: ērģelnieks J. Pelše un E. Dārziņa mūzikas skolas čella klases audzēknis R. Melbārdis, Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes koris, senās mūzikas vokālā grupa „Schola Cantorum Riga” ar gregoriāņu dziedājumiem, grupa „Palāsītes”, Jēkabpils A. Žilinska bērnu mūzikas skolas audzēkņi, Kaspars Dimiters ar dēliem, grupa „Laudate”.
Avoti:
[1] Vēsturnieka Jāņa Juškeviča izziņas par Gārsenes pagasta senvēsturi [1937]
[2] http://www.jekabpils.lv/JKP/lv/home/turisms/objekti/kulturvesturiska/baznicas/glb/default.aspx
[3] Kalniete K. Gārsenes evaņģēliski luteriskajai baznīcai — 100 // Brīvā Daugava. – 30.09.2006.
Rekolekcijas Gārsenē 20.08.2011. - https://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=h9RSjQZuDZc
Kapsētas
Bijušā novada teritorijā ir 8 darbojošās un 6 slēgtās kapsētas,
darbojošās:
Aknīstē un pagastā – 3 (Aknīstes pilsētas, Tuņķelu un Vilkupes),
Asares pagastā – 2 (Ancenes un Emsiņu),
Gārsenes pagastā – 3 (Gārsenes luterāņu un katoļu, Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas);
slēgtās:
Aknīstē un pagastā – 4 (Brāļu kapi, viduslaiku (mācītāju) pie bijušās vecās katoļu baznīcas (tagad Sēļu parkā), vecās Tuņķeļu un Vilkupes),
Asares pagastā – 2 (vecie Asares muižas kapi un Ancenes katoļu kapsēta).
Kapsētas atrodas pašvaldības aprūpē un ir uz pašvaldības zemes, izņemot Gārsenes luterāņu un katoļu kapus un Tuņķeļu kapus, kas ir uz Aknīstes ev. lut. draudzes zemes.