Atruna : KP ilustrācijai COVID laikā tiek izmantotas arī tīmeklī atrastas fotogrāfijas.

Pie pirmās izdevības, tiks nomainītas pret oriģinālām. Ikviens var palīdzēt ar savām fotogrāfijām.

56.43373791, 25.52317986

Stāvlaukums, ceļa līkumā, pie Sunākstes baznīcas, Viesītes novadā, Sēlijā.

Tajā no 1766. līdz 1796. gadam sprediķoja Gothards Frīdrihs Stenders (vairāk) un vēlāk viņa dēls Aleksandrs Johans Stenders (vairāk). 1816. gada augustā, tuvējam Pīrāgu krogam aizdegoties (zibenim iesperot?), liesmās aizgāja bojā arī baznīca. Turpmākos gadus dievkalpojumi tika noturēti Vārnavas muižas privātkapelā. Bijušās baznīcas vietā 2004.g.29.augustā atklāja koktēlnieku brāļu A. un I. Rūrānu veidoto piemiņas zīmi.

Tagadējā Sunākstes (mūra) baznīca celta no 1827.gada 21. jūlija (pamatakmens ielikšana) līdz 1829.gada 12. oktobrim (iesvētīta 13.oktobrī).

Altārglezna “Kristus debesbraukšana” (1844) ir baltvācu gleznotāja Johana Lēberehta Eginka (1784 – 1867) darbs. J.L.Eginks tiek uzskatīts par pirmo latviešu/vācbaltiešu izcelsmes gleznotāju, kurš ieguva akadēmiķa grādu. 2004.gadā oriģinālā altārglezna aizstāta ar fotokopiju.

1930.g. 9.martā draudzes dāmu komiteja uzstādīja E. Kuraua rūpnīcā izgatavotu melnā granīta plāksni (150x75cm) ar tekstu: "Nevienam nav lielāka mīlestība nekā šī, kad kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem, Jāņa ev.15.13". Ar pateicību uzskaitīti 39 Pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie Sunākstes draudzes locekļi. Pēc 2. Pasaules kara plāksne sadaudzīta un noņemta. Tagad izgatavota jauna.

1999. gadā pirmā Sēlijas kongresa laikā baznīcā tika iesvētīts Sēlijas sarkanbaltzaļais karogs. Un katru gadu augusta pēdējā svētdienā notiek Vecajam Stenderam veltīts dievkalpojums un atceres brīdis kapu kalniņā.

P.s. Stendera kapu kalniņā, vienā kapā apbedīti 3.Jelgavas pulka kareivis Arturs Mantenieks un dižkareivis Kārlis Sloka, krituši 1919.gada 3.novembra kaujā ar bermontiešiem. Turpat atsevišķi apbedīts Latvijas armijas kareivis Voldemārs Kupčs, kritis 1919.gadā.

Arī Sunākstē kalpojušie mācītāji Stenderi mitinājušies ērtajā un visai plašajā mācītājmuižā. Sunākstes vēstures pētnieks Andrejs Turļuks raksta: [..] Dzīvojot tajā laikā (ap 1706.–1782. g.) un ieejot pastorāta sētā no Sēlpils puses, nācējam varētu atklāties šāda aina: pa labi no vārtiem — sakņu dārzs [..], aiz sakņu dārza stāvēja t.s. siernīca, kas liecina par lopkopības produktu ražošanu muižā [..]. Pa kreisi no vārtiem nācēju piesaistītu skaļš troksnis — te atradās zosu kūts. Bez tam sētā atradās zirgu stallis ar 10 vietām, ar silēm un siena restēm, klēts ar lubu jumtu un septiņiem arodiem, ratnīca, pie tās stāvēja vecs ērberģis, siena šķūnis, atstatus atradās rija. Pretī dzīvojamai ēkai auga nelieli krūmiņi, kuros atradās iebūvēts pagrabs; malā no dzīvojamās ēkas — trīs lopu kūtis un zirgu stallis zemniekiem, kur klaušiniekiem turēt savus zirgus. Mācītājmuižas pārbūve notiek 18. gs. beigās, dzīvojamā māja uzcelta 1796. g., tai lubu jumts. Vēl Aleksandra Johana, Jaunā Stendera, dzīves laikā izbūvētas labas, plašas istabas, ērberģis pārbūvēts par palīgmācītāja māju. Īpaši pieminēti skaistie mācītājmuižas teritorijā esošie meži un pļavas, domājams, arī to iekopšanā liela nozīme mācītājam Aleksandram Johanam Stenderam. Tēva dabas mīlestību piemin un cildina arī viņa dēls Johans Kristiāns Stenders nekrologā, uzsvērdams, ka viņa gādīgās kopšanas rezultātā bijušie pasausie pakalni ieguvuši skaistus dzīvžogus, augļu koku zari līkst no pārpilnības, bet bijušo purvu vietā viļņojas leknas pļavas. No šīs godības mūsdienās maz ir palicis. Mācītājmuižā 1860. gadā izceļas ugunsgrēks, kas pilnīgi noposta dzīvojamo ēku, kopā ar to liesmās aiziet bojā arī bagātais pastorāta arhīvs. Turpmāko trīs gadu laikā cietušais ēku komplekss pilnībā atjaunots — dzīvojamā ēka celta no baļķiem, tai uzlikts dakstiņu jumts. Savas funkcijas Sunākstes mācītājmuiža pilda vēl līdz Otrajam pasaules karam. Kā liecina 20. gs. 60. gadu fotogrāfija, arī šajā laikā koka ēka vēl ir labā stāvoklī. Turpmākajās desmitgadēs tā diemžēl pakļauta lēnai bojāejai. Arhitekts Jānis Zilgalvis konstatē, ka 1980. gados mācītājmāju vēl varēja saglābt, bet G.F. Stendera piemiņa nelikās svarīga tiem, kas tajā laikā pieņēma lēmumus. Blakus esošās mūra saimniecības ēkas arī ir pamestas un pa daļai sagāzušās. Mācītājmuiža 18. un 19. gs. ienākumus gūst no piecu apkārtējo muižu īpašniekiem, kas daļu savas labības atdod t.s. mācītāja uzturam, un sešām, bet 19. gs. — desmit zemnieku saimniecībām, kas ne tikai dala ar mācītāju iegūto labību, gaļu, olas, pienu, saknes u.tml., bet arī apstrādā mācītājmuižas tīrumus un faktiski uztur visu saimniecību, tai skaitā, piemēram, arī mazgā veļu klaušu veidā. 1835. g. Sunākstes mācītājmuižā ir 50 ragulopi, to uzturēšanai tiek savākts ap 150 vezumiem siena, gadsimtam griežoties uz otru pusi, redzams, ka saimniekošana rit veiksmīgi un ar uzviju, mācītājmuiža savus produktus piedāvā Jēkabpilij un pat Rīgai. Pēc 1840. g., līdzīgi kā citviet Kurzemē un Vidzemē, arī Sunākstes mācītājmuiža attiecībās ar zemniekiem pakāpeniski pāriet uz naudas renti. (Info avots)

„Pilskalns” pie Vārenbrokas Pilzemnieku mājām Sērpiņu māju zemē. Sērpiņu mājas atrodas 1 km. dienvidus-rietumos Varenbrokas baznīcai, še māju sakņu dārzi pieskaras pilskalna dienvidus pakājei. Pats pilskalns ierīkots savrup stāvošā apaļā kalnā, kas paceļas 36 m. virs ziemeļos esošā purviņa.

Pilskalnam neliels iegarens plakums, kas pret vidu nedaudz uzkumpis. Uzbedumu nav nekādu, jo malas ir visai stāvas. Tomēr austrumos un dienvidos kalnmalās redzamas terases. Pirmā terase ierīkota 4 m. zemāk plakumam, bet otrā 9 m. zemāk. Ziemeļos un austrumos terašu nav.

Nekādas ieejas vai vārtu vietas nav noteicamas.

Zeme smilšaina un lietota kartupeļu bedru ierīkošanai. Pēc ievāktām ziņām, pilskalns nekad nav ticis arts. Tomēr mītņu kārta niecīga. Daudz spēcīgāka mītņu kārta, nekā pašā pilskalnā redzama pilskalna austruma pakājē, tur uzartā laukā redzami melni laukumi, kuros atrod pirmatnīgu trauku druskas. Paraugi no šiem atradumiem atvesti Rīgā.

Kalns apaudzis jauktu mežu un krūmiem. Plakumā koki izretināti un to lieto ganībām un šūpotnēm.

No Sērpiņu pilskalna plašs skats uz kalnaino apkārtni un Taurkalnes plašajiem mežiem.

Teika par nogrimušu pili. Pilskalnu savā Augšzemes ceļojumā apmeklējis Dr. Bīlensteins. Viņš izdarījis kalnā rakumus un atradis, ka gar plakuma malu rindā bijušas apaļas ogļu vietas, kas cēlušās pārogļojoties koka sētas mietiem. Ogļu atlieku resnums bijis četras collas un to attālums 10—12 collas no centra līdz centram.

Par šo interesanto izrakumu trūkst tuvāku aprakstu un plānu. Tāpat nav nekādu citu rakstītu ziņu arī par pašu pilskalnu vēsturiskā literatūrā. Sērpiņu mājas saimnieks teica, ka kalnā esot senā Sērpils stāvējusi.

Vēl info par Sērpiņu pilskalnu - Juris Urtāns "Augšzemes pilskalni" (Nordik, Rīga, 2006).

Vārenbrokas muiža - APMEKLĒJUMS IEPRIEKŠ JĀPIESAKA!!! - 26 743 397

Vārnavas (Vārenbrokas) muiža = vieta, kur dzīvoja barons fon Bērs. No muižas kompleksa ir saglabājusies muiža un akmens klēts.

Pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas muiža bijusi Vilhelma Dollerta īpašumā (1596). Zināms, ka 1633. gadā muiža nonāca fon Bēru dzimtas īpašumā, bet 17. gs. tā piederējusi fon Taubes dzimtai, 18. gadsimta beigās grāfam fon Elmptam, 19. gs. Johanam Bordeliusam.

1770. gados Vārenbrokas muižnieks Johans Georgs fon Bolšvings (Bolschwing, 1732–1776) materiāli atbalstīja Sunākstes mācītāju Veco Stenderu un par saviem līdzekļiem ierīkoja Vārnavas skolu.

muižas kungu mājas sākotnējā koka celtne būvēta 18. gadsimta pirmajā pusē, bet vēlākajos gadsimtos ievērojami pārbūvēta. Lielākās pārbūves notikušas 18. gs. beigās un 19.gs. pirmajā pusē, kad koka ēka pārbūvēta klasicisma stilā, tās fasādi rotā četrkolonnu portiks. 19. gadsimta beigās ēkas otrā pusē uzcelti trīs sarkano ķieģeļu korpusi no kuriem gan saglabājušies tikai divi. Muižas ēkai bijis interesants pagraba plānojums ar daudzām telpām un sarežģītu to savienojošo eju tīklu, kas daļēji saglabājies līdz mūsdienām. Latvijas muižu arhitektūrā unikāls ir polihromais griestu gleznojums vienā no pagraba telpām.

Muižas ienākumi bija no lauksaimniecības, piensaimniecības un dārzkopības, tai piederēja liels augļu dārzs, siltumnīcas, ķieģeļu un kaļķa ceplis. Pēc 1905. gada revolūcijas muižas kungu mājā uzturējās soda ekspedīcijas dragūni.

Agrārās reformas laikā 1922. gadā uz muižas zemes izveidoja 30 jaunsaimniecības. Muižas neatsavināmajā daļā uzskaitīja šādas ēkas: kungu māja ar piebūvēm, klēts ar kalti, divas dzīvojamās ēkas, zirgu stallis, labības šķūnis un sakņu pagrabs. Tajās turpināja saimniekot barons Georgs Bērs, pēc viņa Hanss Bērs, kas pirms 1930. gada ēkas iznomāja Jānim Strupulim, bet pats līdz 1939. gada izbraukšanai dzīvoja Jelgavā. Pēc Otrā pasaules kara ēkā bija vietējā kolhoza kantoris ar klubu, kinozāli un bibliotēku, neilgu laiku arī skola. 1970. gados mājā iekārtoja dzīvokļus, bet 1980. gados tie tika pamesti. Ēka patlaban netiek izmantota, vairākkārt izdemolēta, izlauzti logi un durvis. Iekštelpās un fasādēs vēl redzamas smalki izstrādātas koka detaļas - īsti sava laika mākslas pieminekļi.

Tomēr vērīgi aplūkojot šo pilskalnu, redzams, ka viņa austrummalā, kas slīpā nogāzē nolaižas uz Maizīšu pusi, starp 3 un 4 horicontali, vēl samanāmas senākās terases stāvuma atliekas. Pārējās trīs pilskalna malas no dabas ļoti stāvas un tās izbeidzas apakšā pļavās un sūneklī. Kalna augstums 24 m. ar iegareni apaļu plakumu.

Zeme sastāv no mālainas smilts. Arāji stāstīja, ka pirms gadiem arot, pilskalnā daudzas vietas bijušas tik melnas kā ogļu bedres. Tagad mītņu kārta gluži izjaukta un paretam atrod tikai sīkas trauku lauskas un oglītes. Daži trauku gabaliņi atvesti Rīgā un novietoti vēsturiskā muzejā. Viņi ir vienīgais pierādījums, ka šī, par pilskalnu dēvētā vieta ir bijusi patiesi pilskalns. Pa kara gadiem pilskalna aršana atmesta un tas apaudzis sīku mežu. Plakuma ziemeļmalā aug resns teiksmains ozols.

Maizīšu pilskalnu aprakstījis kā jau pieminēts, Bīlensteins. (Reizeskizzen aus dem Oberlande, 578). Viņš atzīmē kā vienīgo pierādijumu tam, ka šī vieta esot pilskalns, to, ka kalns tiekot arts. Tas nozīmējot, ka kalnam bijusi auglīga mītņu kārta. Citādu ziņu un pētījumu par Maizīšu pilskalnu trūkst. Stāsta teiku pa kalnā nogrimušu pili.

Turpat pilskalna tuvumā atrodas Zaļais kalns, uz kura senāk kapsēta esot bijusi.

Vēl info par Maizīšu pilskalnu - Juris Urtāns "Augšzemes pilskalni" (Nordik, Rīga, 2006).

1934.-1935.gadam notiek skolas pārbūves darbi. 1940. gada 6. jūnijā Sunākstes pamatskolu apmeklē Kārlis Ulmanis.

Četrdesmitajos gados arī skolu skar padomju represijas, vairāki skolēni skolu nepabeidz, jo tiek izvesti. Kara laikā skolas telpās ir kara slimnīca.

1944. gadā tiek labiekārtota skolas apkārtne.

1950. gadā iestādīts jauns ābeļdārzs skolas ziemeļu pusē.

1963./64. m. g. ar lielu sabiedrības atbalstu pie skolas uzbūvēts sporta laukums.

1979. gadā skola svin pirmo lielo jubileju – skolas simtgadi.

1989. gada 1. septembrī virs skolas sāk plīvot Latvijas karogs.

1999.gada 16. oktobrī skola atkal aicina absolventus uz salidojumu un 120 gadu jubilejas svinībām, un tad jau arī uz 125, 130.

2008./2009. gadā skolā veikti renovācijas darbi – nomainīti skolas logi, labiekārtotas skolas telpas, iegādātas jaunas mēbeles.

Bonusa kontrolpunkti atrodas netālu, tomēr nav norādīti ne kartē, ne Usynlig-O aplikācijā.

Strūves loka punkts "Arbidāni".

Latvija UNESCO kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā ir pārstāvēta tikai ar diviem objektiem. Viens no tiem ir tikai Latvijai piederošais - Rīgas vēsturiskais centrs. Otrs ir desmit valstīm kopīgais Strūves ģeodēziskais loks. Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve bija Tērbatas Universitātes astronoms, kura vadībā tika realizēts unikāls 19.gs ģeodēzisko mērījumu projekts zemes izmēru un formas noteikšanai, veicot rūpīgus mērījumus no Norvēģijas ziemeļiem līdz Melnajai jūrai. Latvijas teritorijā tika uzmērīti 16 punkti. Divi no tiem (Jēkabpils un Sestukalns) atrodas UNESCO aizsardzībā, septiņi iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, pārējo atrašanās vieta vēl tiek meklēta un precizēta. Strūves loka punkts "Arbidāni" atrodas vien ~7 km uz ZA no Sunākstes baznīcas.

Ar savām sajūtām, kritiku, ieteikumiem esat aicināti dalīties - ŠEIT