Babīte

STARTS

56.9573, 23.95336

Babītes stacija.

K-PUNKTS

56.95672, 23.95221

Silvicola. 2016.gada 7. maijā Babītē par godu meža darbinieku vīru korim “Silvicola” tiks atklāts kora dibināšanas goda akmens. Savos 36 radošas muzicēšanas gados koris ir sniedzis vairāk nekā 400 koncertus un sagatavojis un izdziedājis vairāk nekā 419 dziesmas par mežu, dabu, medībām un cilvēkiem, kuri rūpējas par mežu.

Koris “Silvicola” ir viens no retajiem nozaru koriem Latvijā, kurā pārsvarā dzied meža nozares esošie un bijušie darbinieki. Ar vairāk nekā 50 dziedātāju sastāvu tas ir kļuvis par vienu no lielākajiem Latvijas vīru koriem.

KP 21

56.9492, 23.95867

RĪGA. Kopš 1980. gada maija pie Rīgas administratīvās robežas atrodas dizainera Valda Celma veidots uzraksts RĪGA – četri lieli, askētiski, gaiši burti. Veidojot uzrakstu, V. Celms formulēja vairākus kritērijus: burtiem jābūt kā skulpturāliem veidojumiem, tie nedrīkst asociēties ar konkrētu varu vai notikumu Rīgas dzīvē, kā arī atspoguļot vai kopēt kādu stilu vai īslaicīgi pastāvošu modi. Dizainers ir uzsvēris, ka ir ļoti sargājies no provinciāla konceptuālisma. Viņam pieder vārdi, ka monumentālie burti iezīmē nevis pilsētas administratīvo, bet mākslinieciski telpisko robežu.

KP 22

56.96147, 23.93329

Veloceliņš, patilte. Rīgas – Jūrmalas veloceliņa pirmsākumi ir meklējami pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad, pēc toreizējā Rīgas mēra Alfrēda Rubika iniciatīvas, no Zasulauka depo līdz Priedainei 9 km garumā uzbūvēja Latvijā pirmo šāda mēroga veloceliņu. 2001. gadā Vecrīga tika savienota ar Imantu, izbūvējot veloceliņu ar kopējo garumu 13,5 km. Tāpat tika pagarināts un pilnveidots veloceliņu tīkls Jūrmalas pilsētā.

Veloceliņa ikdiena perfekti dokumentēta Lailas Pakalniņas filmā „Pa Rubika ceļu”. Pirmizrādi Latvijā filma piedzīvoja 2010.gada 4. maijā kinoteātrī Rīga. Savukārt starptautiskā arēnā filma pirmo reizi tika demonstrēta 9. septembrī Venēcijas filmu festivālā, kur tā bija iekļauta konkursa programmā "Orizzonti". Oktobrī Lisabonas Starptautiskajā Dokumentālo filmu festivālā (DOC Lisboa) tā tika atzīta par labāko īsmetrāžas filmu.

Filmu „Pa Rubika ceļu” iespējams noskatīties - https://www.filmas.lv/movie/3157/

KP 23

56.97594, 23.8933

Brāļu kapi. Brāļu kapos apglabāti 44 karavīri, kas krituši vai miruši no ievainojumiem 1944-1945.gadā. Ir zināmi 36 uzvārdi. Vairāk info: - http://voin.russkie.org.lv/jurmala_priedaine.php

- http://www.bralukapi.lv/ru/reestr-zahoronenij/jurmala/priedaine/

KP 24

56.92278, 23.88897

Citi medību lauki. Dzīvnieku kapsēta "Citi medību lauki" ir veltījums sunim ņūfaundlendietim - Karbo Cerbo Kongo Van der Klemanso. Dzīvnieku kapsētas „Citi medību lauki” izveidotājs, modes mākslinieks Uģis Rūķītis arī pats 2014.gadā ir apbedīts šajā kapsētā. Protams, dzīvnieku kapsētā nedrīkst apglabāt cilvēkus zārkos, bet, ja cilvēku pēc nāves kremē, tad pelnu urnu «Citos medību laukos» apglabāt drīkst.

Lielie, dekoratīvie iebraucamie vārti – mākslinieks Ģirts Burvis.

KP 25

56.9332, 23.90562

Vācu karavīru kapi. Kapi iesvētīti 2007. gada 22. septembrī. Iesvētīšanu rīkoja Vācu kara kapu kopšanas Tautas apvienība. Kapu iesvētīšanas laikā tur atdusējās jau vairāk nekā 1900 karavīru, starp tiem arī 30 latviešu karavīri. Šajā kapsētā tiek pārapbedīti Rīgas apkaimē un citos Latvijas novados kritušie vācu karavīri, kuru skaits ir aptuveni divdesmit tūkstoši.

KP 26

56.94424, 23.92887

Beberu dīķa tilts. Ciemats Beberi mēģina apvienot pilsētas komfortu ar lauku klusumu un dabas tuvumu. Pēc ieceres, tā ir suverēna dzīvojama telpa ar attīstītu infrastruktūru un iespēju pilnvērtīgi atpūsties ar ģimeni un veidot labas attiecības ar kaimiņiem. Tādejādi, tas nav guļamrajons, tā drīzāk ir mazpilsēta, ar tai piemītošu šarmu, pārdomātu, ērtu māju plānojumu un apbūvi, kā arī augstu dzīves komfortu.

Ciematu veido gan savrupmājas, gan nelielas daudzdzīvokļu mājas, kā arī dažādas nozīmes gājēju un riteņbraucēju celiņu tīkls. Ciemata centrā ir mākslīgs dīķis.

KP 31/1

56.94432, 23.91637

Piņķu Sv. Jāņa baznīca (Vēst. – Piņķu Sv. Nikolaja luterāņu baznīca).

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Ap 1850. gadu Rīgas rāte bija nolēmusi par pilsētas līdzekļiem celt jaunu baznīcu no akmens, iepriekšējās koka baznīcas vietā. Pirmo variantu jaunajai baznīcas ēkai arhitekts Johans Daniels Felsko izstrādāja jau 1856. gadā, bet 1862.gada janvārī Rīgas rātes kases kolēģija izskatīja un atbalstīja jau otro – neogotisko – variantu. Taču darbs pie baznīcas būvniecības netika uzsākts un 1871. gada J.D.Felsko izgatavoja Piņķu Sv. Nikolaja baznīcas trešo projekta variantu. 1872. gada 25. maijā notika Sv. Nikolaja baznīcas pamatakmens svinības.

1872.-1874. gadam koka baznīcas vietā tika uzcelta jauna – mūra baznīca. Jauno Piņķu baznīcu iesvēta 1874.gada 16.jūnijā. Piņķu Jāņa baznīcas 9 reģistru ērģeles darinājis izcilais ērģeļbūvētājs Vilhelms Zauers (W. Sauer) (1890).

2014. gada 23. maijā Piņķos tika atzīmēta Piņķu kauju 95. gadadiena. Pasākuma laikā Sv.Jāņa baznīcā tika atklāta vēsturiska plāksne, kas beidzot atrasta, atkal ir nonākusi savā oriģinālajā atrašanās vietā un vēstī, ka „šinī Dievnamā Latvijas valsts prezidents tautas vadonis Kārlis Ulmanis un Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis ar Baloža brigādes vecajiem kara vīriem 1939. gada 23. maijā atnesa pie visuvarenā Dieva altāra pateicības upurus par pēdējo Rīgas atgūšanas cīņu Latvijas atbrīvošanas karā un deva šim Dievnamam nosaukumu Sv. Jāņa baznīca.„

KP 31/2

56.94439, 23.91506

Piemiņas akmens pie Piņķu Sv. Jāņa baznīcas.

1916. gada 17. jūlijā Piņķu Sv. Nikolaja baznīcā pulkvedis J. Vācietis uzrunāja 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karavīrus, noturot savu slaveno runu pirms došanās uz Smārdes iecirkņa fronti, kur gatavojās ievērojams krievu armijas uzbrukums.

Tā kā baznīckungi negribēja vērt baznīcas durvis, strēlniekiem nācās tās uzlauzt.

Šis notikums iemūžināts arī Aleksandra Čaka strēlniekiem veltītajā dzejas ciklā „Mūžības skartie” ar nosaukumu „Sprediķis Piņķu baznīcā”. Piemiņas akmens pie baznīcas atklāts Atmodas laikā.

Vēsturnieki gan apstrīd šī notikuma patiesumu. Vairāk

KP 31/3

56.94412, 23.91148

Piņķu kauja. Pēc nepilnu divu mēnešus stāvēšanas uz vietas 1919.gada 22. maijā atjaunojās uzbrukums ar mērķi atbrīvot galvaspilsētu Rīgu no lieliniekiem. Kopā ar pulkveža Baloža brigādi uzbrukumā bija jāpiedalās vācu landesvēram, krievu kņaza Līvena nodaļai un Vācijas dzelzs divīzijai. Pie Piņķiem Baloža brigāde sastapās ar sīvu pretestību. Kā nemirstīgu piemiņu šai kaujai, tās dalībniekiem, it sevišķi kaujās kritušajiem cīnītājiem par tēvzemi, Piņķos tika atklāts piemineklis.

1939. gada 23.maijā Valsts prezidents Kārlis Ulmanis atklāja pieminekli plkv. Baloža brigādes Studentu rotas karavīriem. 1919.g. maijā Piņķu apkārtnē Studentu rota guva uzvaru pār lieliniekiem, pēc kuras tā 23.maijā ienāca Rīgā.

Pieminekli pelēkā granītā bija darinājis tēlnieks Jānis Briedis. Tā bija pusguļus stāvoklī veidota karavīra figūra. Tajā attēlotais karavīrs atspiedies uz kreisās rokas, labajā tur šauteni, raugās tālumā un ir gatavs traukties uzbrukumā. Līdzekļus piemiņas zīmes celšanai – ap Ls 9000 – bija ziedojusi Latviešu studentu korporāciju biedrību savienība.

1946.gada augustā tika nosista pieminekļa galva, bet torss tika iznīcināts 1951.gadā.

Piemineklis atjaunots 2003.gadā. Rīgas – Jūrmalas ielu krustojumā (gan ne tā vēsturiskajā atrašanās vietā, kas bija otrpus Rīgas ielai) uzstādīta pieminekļa kopija. Kopijas autors O. Skarainis.

KP 32

57.00443, 24.02175

Bumbu kalns. Bumbu kalniņā, Bolderājas kāpās pie Hapaka grāvja -Kleistu ielas un Šmitu māju ceļa atzara, 1939. 1. XI atklāja Latgales divīzijas štāba bijušo virsnieku uzstādīto piemiņas akmeni Rīgas atbrīvošanas operācijai no bermontiešiem pirms 20 gadiem. Tas ir pēc plkv. Galindoma meta veidots granīta kubs, virs kura bija piestiprināta bronzā lieta kaujas shēma ar uzrakstu:

NO ŠĪS VIETAS LATGALES DIVĪZIJAS

KOMANDIERS PULKVEDIS KRIŠJĀNIS BERĶIS

VADĪJA DIVĪZIJAS UZBRUKUMU 1. NOVEMBRĪ

1919. GADĀ, GALVAS PILSĒTAS RĪGAS

ATBRĪVOŠANAI NO IENAIDNIEKA.

1969. g. Bumbu kalna piemiņas vieta tika vandaliski nopostīta.

1989. 1. XI Latvijas Atdzimšanas partijas un LNNK iniciatīvas grupas atjaunoto piemiņas vietu iesvētīja, uzstādot saglabāto oriģinālo bronzas plāksni-shēmu, kuru bija saglabājusi Šmitu māju saimnieka meita Ērika (mirusi 1983. g.).

Diemžēl pēc pāris gadiem to noplēsa krāsaino metālu zagļi.

2007.gada 12.decembrī piemineklis vēlreiz atjaunots un piemiņas vieta labiekārtota – atjaunotas kāpnes, izveidots informācijas stends un izveidota jauna piemiņas plāksne.

KP 33

56.93164, 23.92856

Beberbeķi. Tilta vieta. Beberbeķu dabas parks (platība 275 ha) dibināts 1977. gadā. Teritorija izveidota bioloģiski vērtīgu priežu audžu aizsardzībai. Parka centrālo daļu aizņem ar silu un mētrāju apaugušas kāpas.

Parka dienvidrietumu daļā ir Beberbeķu dzirnavezers (10,3 ha), kas izveidojies, uz Beberbeķu strauta izbūvējot dzirnavas un izveidojoties dīķim. Tā vidējais dziļums – 1,7 m, lielākais dziļums – 3,5 m. 1972. gadā Beberbeķu dzirnavezers iztīrīts un padziļināts.

1989.gada ziemā tika nodedzināts koka tilts pāri ezera šaurākajam galam, ko līdz tam bija izmantojuši atpūtnieki un orientēšanās sacensību dalībnieki. 1990.gada agrā pavasarī dažs „Strēlnieku kausu” stafetes sacensību dalībnieks bija gatavs peldēt, kad konstatēja, ka tilta vairs nav (ne dabā, ne kartē).

KP 34

56.97099, 23.86418

Lielupe. Lielākā Zemgales upe, caurteces ziņā otra lielākā Latvijas upe (aiz Daugavas). Upes dziļums augštecē ir apmēram 1 m, lejpus Jelgavas — 8—12 m, lejtecē — 15—20 m. Lielupe ir tikai 119 km gara, toties tai ir 250 pieteku. Lielupei ir ļoti mazs kritums — 10,8 m (0,1 m/km), it sevišķi lejtecē, kur tā kļūst daudz platāka un dziļāka.

Pirmo reizi vēsturiskajos tekstos Lielupe pieminēta Indriķa hronikas XXIII nodaļā sakarā ar 1219. gadā notikušo zemgaļu vecākā Viestarda uzbrukumu Mežotnes pilskalnam. Lielupes vāciskais nosaukums bijis Semigaller Aa.

Līdz pat 1697. gadam Lielupe ietecēja Daugavā, bet kādas stipras vētras laikā Lielupe pie tagadējās Bolderājas pārrāva kāpas un pa tagad aizsērējušo Ziemeļupes līča turpinājumu ietecēja tieši Rīgas jūras līcī.

1755. gadā Lielupe izlauzās uz jūru tagadējā ietekas vietā. Senākā Lielupes lejas daļa līdz tās agrākajai ietekai Daugavā tiek saukta par Buļļupi, kas, iespējams, ir viens no Lielupes lejteces senajiem nosaukumiem.

KP 41

56.91509, 23.87557

Dzilnupes dambis. Dzilnupe (vēsturiskais nosaukums - Mācītāja mājas upīte) sākas Cenu tīreļa ziemeļdaļā. Tālāk upīte šķērso Mārupes novada teritoriju rietumu – ziemeļrietumu virzienā jau kā regulēts grāvis. Starp trešo un sesto kilometru, kur Dzilnupe šķērso kāpu grēdu, krastu augstums sasniedz vairāk kā 3 metrus. Šajā vietā uz Dzilnupes izveidota Božu ūdenskrātuve (56 ha), kas ir mākslīgs ūdensobjekts – izveidots appludinot izmantotu smilšu karjeru. Pie Božu ūdenskrātuves robežojas Mārupes un Babītes novadi.

Pēc Babītes polderu izbūves, Dzilnupe apvadīta gar poldera dambi un ieplūst Neriņā, kas, savukārt, poldera apvedkanālā. Laikā no 1958.gada līdz 1970.gadam Dzilnupe vairākas reizes regulēta pa atsevišķiem posmiem, kā rezultātā tā vairāk līdzinās meliorācijas grāvim nekā dabīgai gultnei. Upei nav izteiktas ielejas, kā arī plašas palienes. Tikai mežu teritorijā tās krastos atjaunojies aizaugums.

2014.gadā Mārupes novada pašvaldība ar Latvijas vides aizsardzības fonda līdzfinansējumu novadā izveidojusi un marķējusi Dabas vērtību velomaršrutu, kā arī uzstādījusi 4 informatīvus tūrisma stendus pie novada dabas vērtībām. Informatīvais stends par Dzilnupi uzstādīts upītes krastā pie ceļa, kas ved uz golfa laukumu “Viesturi” pretim viesu namam “Peles”.

KP 42

56.92011, 23.94749

Lidmašīna. Mārupes novada Skultes ciemā saglabājies reta tipa piemineklis – padomju laika reaktīvais bumbvedējs (IL-28), kas varējis nest arī spārnotās raķetes. Lidmašīna uz trīs betona postamentiem novietota sešdesmitajos gados, 2010.gadā tie atjaunoti par ciema iedzīvotāju līdzekļiem. Uz bumvedēja IL-28 bāzes Skultes ciemā īsā laikā varēja sagatavot 1. klases lidotājus, kuri pēc tam varēja lidot ar citām lidmašīnām. Bumvedējs IL-28, saukts arī par Skultes lidmašīnu.

KP 43

56.95268, 24.00397

Mēra kapi. Neizdevās atrast drošu apliecinājumu, tomēr eksistē versija, ka 1,5 m augstais taisnstūra formas uzkalns ar aizsarggrāvi, pie Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma, ir XVIII gs. mēra kapi. Objekts nav valsts aizsardzībā, to savu darbu izvietošanai izmanto tehnikuma audzēkņi.

KP 44

56.98938, 23.98489

Vīķu kroga birzs. 1919. 3. XI 8. Daugavpils kājnieku pulks pretuzbrukumā Bermonta armijai pie Vīķu kroga (aiz bij. Buļļu muižas) zaudēja 6 virsniekus, 25 instruktorus un kareivjus, bet 109 kareivji tika ievainoti. Viņu piemiņai 1938. 21. IV pie Vīķu mājām tika izveidota piemiņas birzs - iestādīts 31 bērzs un 109 egles, kā arī apaļa zemes uzbēruma centrā no plienakmens izveidota piemiņas zīmes pamatne.

Celiņā uz piemiņas zīmes vietu saglabājušies divi plienakmens kāpieni ar 2 un 4 pakāpieniem, bet celiņa malās - 5 bērzi un košumkrūmi.

Pieminekli, kuru neizdevās realizēt, bija paredzēts veidot Latvijas pelēkajā granītā, atzīmējot tajā kritušo skaitu un kaujas dienas datumu.

2015.gada 25.aprīlī Latviešu Virsnieku apvienība uzstādīja NBS Apvienotajā štābā sagatavotu informatīvo stendu. Piemiņas plāksne uzstādīta par NBS Apvienotā štāba personāla ziedojumiem.

KP 51

56.98966, 23.94027

Baltā kāpa. Augsta un smilšaina, Lielupes ūdeņu noskalota kāpa upes labajā krastā pirms Vārnukroga. Līdz 17 m augstā un 800 m garā krauja, kas ir Bolderājas - Priedaines kāpu grēdas rietumu gals, izveidojusies 18. gs. vidū. Tā ir labi redzama no pretējā Lielupes krasta, Buļļuciema pludmales, kā arī no dzelzceļa tilta, braucot tam pāri ar vilcienu.

Apmeklējot Balto kāpu, jāņem vērā, ka lēkāšana pa nogāzi un smilšu brucināšana ir videi nedraudzīga rīcība! No Baltās kāpas redzams Buļļuciems ar plašiem niedrājiem (dabas liegums „Lielupes grīvas pļavas”) un Lielupes ieteka jūrā.

Vārnukrogs. Nosaukums cēlies no kādreizējā Vārnu kroga (Warne Krug), kas atradās pie vēsturiskā Rīgas – Kurzemes – Prūsijas ceļa. 1495. gadā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs Lielupes – Buļļupes kreisā krasta apvidu nodeva lēnī Lielupes pārcēlājam Jānim Bildringam (Büldring). Jāatzīmē, ka no 1692. g. Buļļu pārceltuve bija nominēta kā vienīgā upi šķērsojamā vieta Rīgas – Prūsijas ceļam. Kad 1755. gadā Lielupe izrāva tagadējo ieteku jūrā, bija jāizveido jauna pārceltuve, kas savienoja Vārnukrogu ar Buļļu muižas plosta krogu. Līdz 1783. gadam tā kalpoja kā robežpāreja starp Vidzemes guberņu un Kurzemes hercogisti. Mūsdienās Vārnukrogs ir neliela apdzīvota vieta – g.k. vasarnīcu rajons pie Buļļupes un Lielupes savienojuma vietas.

KP 52

56.91786, 23.92989

Baltais krusts. Baltais krusts atrodas Skultes mežā ūdens karjera krastā. Tas iezīmē vēsturisku piemiņas vietu, kurā 1941.gadā nogalināti 11 komunistiskā terora upuri. Vācu laikā bojā gājušie pārapbedīti Babītes kapos. Padomju laikā par notikumu Skultes mežā nedrīkstēja runāt. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas upuri pārapbedīti Mežaparka kapos pie Baltajiem krustiem, bet piemiņas vietā uzcelts Baltais krusts. Tas atjaunots 2013.gadā pēc Mārupes vidusskolas direktora Jāņa Lagzdkalna mudinājuma ar zemessardzes bataljona vīru spēkiem.

KP 53

57, 024

N57 / E024. 2001.gada 12. novembrī vietā, kur krustojas 57. paralēle ar 24. meridiānu, pulcējās Latvijas Zinātņu akadēmijas, Nacionālās aizsardzības akadēmijas un a/s “Aldaris” ļaudis. Sapulcējušos uzrunāja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš: – Šogad, Rīgas jubilejas 800. gadā un Latvijas neatkarības atjaunošanas desmitajā gadā, mēs esam iezīmējuši pirmo reizi Rīgas paralēli un Rīgas meridiānu, jo mēs atrodamies Rīgas pilsētas teritorijā. Nav daudz tādu lielu pilsētu, kurās krustotos pilns meridiāns ar pilnu paralēli. Šajā gadījumā tā ir 57° paralēle un 24° meridiāns. Tā ir Nacionālās aizsardzības akadēmijas, Latvijas Zinātņu akadēmijas un akciju sabiedrības “Aldaris” kopējā dāvana Rīgas jubilejā un Latvijas neatkarībai. Pirms gadiem trim četriem a/s “Aldaris” aizsāka Rīgas 57° paralēles akciju, jo a/s “Aldaris”, tāpat kā Tukuma muzejs, Jūrkalne, Mālpils, Vecpiebalga, atrodas uz vienīgās paralēles, kas šķērso visu Latvijas teritoriju.

KP 54

56.89959, 23.94894

Neriņas tilts. Neriņa (vēsturiskais nosaukums Bebru upīte) ir Babītes ezera pieteka, kas tek Mārupes un Babītes novados. Sākas no novadgrāvju sistēmas Bieriņu un Medemu purvu apvidū. No dienvidrietumiem uzņem ūdeņus no Cenas tīreļa austrumu malas. Tek galvenokārt ziemeļrietumu virzienā. Ietek Babītes ezera austrumu galā, kur tek gar Babītes poldera dienvidu dambi.

1958. gadā, rekonstruējot polderi, Neriņas lejtece novirzīta aptuveni 1 km uz rietumiem līdz bijušajai Dzilnupes ietekai ezerā un gar ezera austrumu galu pa apvadkanālu uz Varkaļu kanālu. Neriņas gultne visā garumā regulēta, lejpus Piņķiem izrakta jauna taisna līdz 15 m plata gultne. Uz upes izveidoti vairāki dīķi. Lielākās pietekas ir Dzilnupe (pirms poldera izbūves ietecēja Babītes ezerā) un Beberbeķu strauts.

Informatīvais stends par Neriņu uzstādīts Jaunmārupē, Mazcenu alejā 4, kur Neriņa tek garām novada vecākajai ēkai un vietējās nozīmes arhitektūras piemineklim - Švarcekmuižai (tiešā tulkojumā – Melnkakta muiža). Ēka celta 1826.gadā kā muižnieka Švarca Pierīgas vasaras mītne, kas izmantotu medību un atpūtas mērķiem. Šīs vietas agrākais nosaukums ir Mazcena.

KP 61

56.97649, 24.01351

Lāčupes kapi (vārti).

KP 62

56.93026, 23.91354

Beberbeķu kapsētas kapliča.

KP 63/1

56.89853, 23.87834

Golfa klubs "Viesturi". Vecākais golfa klubs Latvijā – laukums tika atklāts 1998.gada jūlijā. Golfa laukuma platība ir 25 hektāri, tajā ir 9 bedrītes.

KP 63/2

56.89939, 23.87754

Golfa kluba tuvumā izveidoti divi pieminekļi.

Abu pieminekļu idejiskais autors un finansētājs ir Visvaldis Dumpis, abus veidojis tēlnieks Ivars Feldbergs.

Pirmais piemineklis atklāts ceļa malā starp golfa klubu “Viesturi” un Božu ūdenskrātuvi 2013.gada 10.septembrī. Tas iezīmē vietu, kur 1919.gada vasarā Latvijas Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis ar ģenerāli Jāni Balodi apmeklēja šeit izvietotās Latvijas armijas daļas, lai novērtētu no Anglijas saņemto karavīru apģērbu un bruņojumu.

KP 63/3

56.89824, 23.88025

Otrais piemineklis, godinot Latvijas karavīrus, izveidots 2014.gada novembrī, mežā pie Dzilnupītes, uz Mārupes un Babītes novadu robežas un iezīmē vietu, kur Pirmā Pasaules kara un Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā atradās strēlnieku uzturēšanās un atpūtas nometne.

KP 64

56.95896, 23.89749

Tunelis zem Jūrmalas šosejas (kp vieta ir pie ziemeļu izejas!). Mēdz nebūt sauss.

BONUSS

Bonusa kontrolpunkti atrodas kartē vai tuvu tai, tomēr šie KP nav norādīti ne kartē, ne Usynlig-O aplikācijā.

B-1

56.95816, 23.94947

Brāļu kapi. 1.Pasaules kara laikā pie Babītes (agrāk Pūpes) dzc. stacijas stāvēja vilciens-lazarete (ģen.Puraškeviča ievainoto sadales punkts). Turpat dzc.malā pēc nostāstiem apglabāti vairāki simti krievu armijas karavīru.

6.Sibīrijas korpusa ziņojumā 1916.g.XII par kritušajiem karavīriem teikts, ka šajā mēnesī brāļu kapos pie Pūpes dzc. stacijas apbedīti 18 karavīri no 9., 12., 16., 53. Sibīrijas pulka, 2 nezināmi un 6 latviešu strēlnieki. 1918.gadā vāciešu sastādītajā karavīru kapu sarakstā teikts, ka pie Pūpes stacijas apbedīti laikā no 1916.g.23.XII līdz 1917.g.20.I no ievainojumiem miruši 37 zināmi un 34 nezināmi krievu karavīri. 1917.g. šeit tika apglabāti arī pēc karalauka tiesas sprieduma nošautie sibīrijas strēlnieki, kas atteicās iet uzbrukumā.

1924.g.VII Brāļu kapu komiteja nolemj pie Pūpes stacijas esošos kapus uzkopt un pēc tam uzlikt nelielu pieminekli, kura projekta izstrādāšanu uztic arhitektam Birzeniekam. Valdes un Tehniskās komisijas sēžu protokolos minēts, ka projekta izstrādāšana un tā apspriešana sākusies tikai 1929.g. vasarā. 12.VI Valde pieņem izstrādāto projektu, uzdodot arhitektam vēl sīkāk izstrādāt pieminekļa priekšpusi. 1930.g. 10.VII O.Dambekalna firma pieminekli ir jau uzcēlusi, un 29.VIII A.Zeidaka k-gs ziņo, ka kopā ar arhitektu apskatot uz vietas pieminekli, atrod, ka vislabāk saistīt uzcelto pieminekļa akmeni ar uzbērumu, ja novieto nogāzes slīpumā vienu ierakstu plāksni. Komisija uzdod arhitektam to realizēt, turklāt vēl nolemj pieminekļa uzbēruma priekšpusē novietot akmens solu.

1931.g. 16.VIII ģenerālis K.Goppers atklāja pēc arhitekta A.Birzenieka meta darinātu pieminekli šeit apbedītajiem 1. Pasaules karā kritušajiem un no ievainojumiem mirušajiem Krievijas armijas karavīriem, starp kuriem bija arī latviešu strēlnieki. Piemineklis sastāvēja no trīspakāpju terasveida zemes paaugstinājuma, kura vidū pacēlās no Allažu šūnakmens veidota arhitektoniska kompozīcija – trijstūris ar uzrakstu:

10 LATV.STRĒLNIEKU un 70 KRIEVU ARMIJAS KARAVĪRU PIEMIŅAI

1916

SALDU DUSU PĒC CĪŅU VĒTRĀM

Zemāk ieslīpi uzbērumā novietoja šūnakmens plāksni, kurā bija iecirsti latviešu strēlnieku vārdi:

(Aleksandrs Veģis, Jānis Osis, Jēkabs Pužuks, Karlis Michailovs, Kazimirs Plauts, Jānis Primuts, Otto Freimanis, Karlis Levans, Alfreds Petersons, Jānis Savens).

1936.g.9.IX Brāļu kapu komitejas Valde, “ņemot vērā to, ka brāļu kapu vieta nav visai pateicīga plašākai izdaiļošanai un ka Babītes nodaļa ierīko pašreiz jaunu kapsētu pie Antiņu mājām, kur apglabā visus izraktos karavīru pīšļus Babītes rajonā, nolemj atļaut nodaļai pārvietot karavīru pīšļus līdz ar piemiņas zīmi”. Pēc tam, kad šis jautājums bija saskaņots ar kara ministru ģen.Balodi, Valde 1936.g. 7.X dod oficiālu atļauju.

Vietējie Babītes iedzīvotāji personīgi redzējuši, kā 1936.g. beigās vai 1937.g. no Babītes brāļu kapiem pīšļus izrok pārapbedīšanai Antiņu kapos (viņi domā, ka visus tomēr neizraka.). Tad pat tika nojaukts piemineklis.

Tagad dabā saskatāms pagarš zemes paaugstinājums divos līmeņos, kura zemākajā galā (tuvāk stacijai) 1963.g. pēc veco latviešu strēlnieku iniciatīvas atklāja melnā granīta plāksni (102x92x12 cm) ar uzrakstu:

MŪŽĪGA PIEMIŅA KRITUŠAJIEM LATVIEŠU STRĒLNIEKIEM UN KRIEVU PULKU KARAVĪRIEM,

KURI KOPĪGI CĪNĪJĀS PRET VĀCU IEBRUCĒJIEM LAIKĀ NO 1915 – 1917.G.G.

ŠINĪ KAPĀ APBEDĪTI ARĪ 3.SIBĪRIJAS STRĒLNIEKU DIVĪZIJAS 32 KARAVĪRI REVOLUCIONĀRI,

KURI TIKA NOŠAUTI UZ KERENSKA PAGAIDU VALDĪBAS RĪKOJUMA.

(Tas pats seko krievu valodā).

B-2

56.95176, 24.01607

Anniņmuiža. Pirmo reizi minēta 1595. gadā. Līdz pat 19. gs. sākumam bija pazīstama ar Meinera muižas (Meinershoff; Meyners Hof) nosaukumu. 1768. gadā Kleistu muižas īpašnieks Gothards fon Fēgezaks (Gotthard von Vegesack) Meinera muižu iznomāja Zolitūdes īpašniekam Oto fon Fītinghofam Šēlam (Otto von Vietinghoff gen. Scheel). Kad Fītinghofs salaulājās ar Annu Ulriku fon Minihu, muižiņa tika pārdēvēta viņas vārdā (Annenhof), bieži tika rīkotas balles, teātra izrādes, tāpēc tautā muižiņu sāka dēvēt par "lustīgo muižu". Pēc īpašnieka nāves, atraitne īpašumu pārdevusi un muižai bieži mainījušies īpašnieki. 1889. gadā muiža nokļuva māklera K. Jensena īpašumā. Viņa dzimtai Anniņmuiža piederēja līdz pat 20. gs. 20. gadiem. Ēka tika demolēta 1905. gadā, pēc I Pasaules kara ēka ilgāku laiku palika izpostīta, vēlāk atjaunota.

Šobrīd Anniņmuižas dzīvojamā ēka pieder Latvijas Universitātei.

B-3

56.96085, 24.03243

Sudrabkalniņš. Sudrabkalniņš ir piemineklis Rīgas 6. kājnieku pulka kareivjiem, kas 1919. gadā aizstāvēja Rīgu pret bermontiešu uzbrukumu. Tas atrodas starp Slokas ielu un Kurzemes prospektu, Rīgā, Latvijā.

Kāpu paugurs, agrāk atradies Rīgas rietumu nomalē. Sudrabkalniņa apkārtnē tika pieveikts Bermonta karaspēks izšķirošajā kaujā. Tagadējā Sudrabkalniņa atrašanās vietā jau 1920. gadā bijusi novietots melns koka obelisks ar uzrakstu "Kaujās no 3. līdz 11. novembrim 1919. g. Rīgas pulks zaudēja 3 virsniekus un 38 kareivjus kritušus, 11 virsniekus un 284 kareivjus ievainotus".

Tagadējā pieminekļa autori ir tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekts Ernests Štālbergs. Celt pieminekli jau 1925. gadā nolēma Pārdaugavas sabiedriskās organizācijas. 1929. gadā tika uzsākta pieminekļa celšana pēc projektu konkursā uzvarējušā Zāles meta. Pamatakmens 29. maijā tika iesvētīts. Pēc tam līdzekļu trūkuma dēļ celtniecība tika apturēta. 1932. gadā to atsāka sadarbībā ar Štālbergu pēc koriģēta Zāles meta. Pieminekli 1937. gada 31. oktobrī atklāja tobrīdējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis.

Pēc Otrā pasaules kara tikusi norauta pieminekļa plāksne, tāpat apmēram desmit granīta bluķi un granītā iekaltā pulka emblēma pazuda. Sudrabkalniņš ticis atjaunots 2005. gadā.

Piemineklis ticis veidots no diviem granīta bluķiem. Tas tika mūrēts no Daugavgrīvas cietokšņa aizsargvaļņa granīta bluķiem (tos Rīgas pilsētas valde piešķīra par velti) un kalts no Brīvības pieminekļa pārpalikušā granīta. Siena šķeļ Sudrabkalniņa nogāzi perpendikulāri Slokas ielai. Sienas gala augšējā daļā ir attēlota lauva vārtos. Zem lauvas ir uzraksts "Rīgas pulka karavīriem, Rīgas aizstāvjiem 1919." Rīgas 6. kājnieku pulka emblēma tikusi iekalta sienas pretējā gala augšējā daļā. Blakus altārim dienvidrietumu sienā atrodas bronzas plāksne ar 54 kritušo karavīru uzvārdiem. Pieminekļa izmaksas sastādīja 34 800 latus. Siena ir 10 m augsta un 14 m gara, akmens kubs ir 3 m augsts ar 4 m garām skaldnēm.

B-4

56.98574, 24.03023

16. gs. Kleistu muižu (Kleistenhof) Livonijas ordeņa mestrs G. Ketlers izlēņoja Matiasam Brāderam (Mathias Brahder). Precību rezultātā īpašums nonāca pulkveža Hansa Berga (Hans Berg) rokās. 1662. g. kāds Bergu dzimtas loceklis Kleistus ieķīlāja tirgotājam Johanam fon Šulcenam (Johann von Schultzen). 1754. g. Kleistu muiža no Bergu dzimtas nonāk birģermeistara Georga Kristofa Andreai (Georg Christoph Andreai) īpašumā. 1764.g. muižu ieguva rātskungs Gothards fon Fēgezaks. Viņa dzimtai muiža piederēja līdz 19. gs. 80. gadiem. 1921. g. muižas centrs tika atstāts īpašniecēm Konstancei un Elenai fon Šulcēm.

No 1922. līdz 1928. g. muiža tika iznomāta pienrūpniekam Otto Īvānam, kurš muižā ierīkoja piena ražošanas un pārstrādes bāzi. Tā kā ienākumi no piena pārstrādes nebija lieli, O. Īvāns nomas līgumu nepagarināja, un muižas ēkas 30. gados netika apdzīvotas. Pēc 2. pasaules kara muižas ēkas tika piešķirtas Mikrobioloģijas institūtam, kas dzīvojamajā ēkā iekārtoja dzīvokļus. Saglabājušās divas ēkas – t.s. ērbēģis un muižas dzīvojamā ēka – 18. gs. b. celta vienstāva koka guļbūve ar mansarda jumtu. Tās zelmiņi veidoti pildrežģa tehnikā. 19. gs. sāk. celtne tika apšūta ar dēlīšiem, izbūvēts lievenis ar kolonnām. 19. gs. b. bijusi bagātīga dek. interjera apdare – stuka rotājumi, sienu gleznojumi ar Rīgas un Itālijas skatiem, medību ainām. Pēc Otrā pasaules kara ēkā tika veikti vairāki nekvalitatīvi remonti, pilnībā mainot iekšējo plānojumu un izveidojot jaunas ieejas. Ērbēģis ir vienstāva koka celtne ar birģeru klasicisma iezīmēm.

B-5

56.8785, 23.94747

Švarcekmuiža. Mārupes novada vecākā ēka celta 1826.gadā kā muižnieka Švarca Pierīgas vasaras mītne un tikusi izmantota medību un atpūtas mērķiem. Švarcekmuiža jeb Švarcenieku muiža ir vienīgā ēka Mārupes novada teritorijā, kam pēc pašvaldības iniciatīvas 2016.gadā piešķirts vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Tā ir vienstāvu koka konstrukcija celtne ar stāvu divslīpju jumtu, kura gali daļēji nošļaupti. Abās gala fasādēs ir piebūves – ceļa pusē vēsturiska, otrā galā šķūnis. Galvenās fasādes centrā atrodas lievenis ar divslīpju jumtu un galvenā ieeja. Saglabātas vēsturiskās detaļas – stūru rusti, slēģi, daļa logu, logailu apmales, durvju vērtnes.

Šīs vietas agrākais nosaukums ir Mazcena. Pārdodot ēku tā tikusi novēlēta izmantošanai izglītības mērķiem. No 1910.-1971.gadam ēkā atradās Mazcenas pamatskola, bet vēlāk iekārtota bibliotēka. Otrā Pasaules kara laikā muiža kalpojusi kā hospitālis. Saimniecības ēkas no muižas apbūves nav vairs saglabājušās, tikai varenas egles un dīķītis (agrākā parka fragmenti), kā liecina par muižas dārzu. No sākotnējā interjera ir saglabājušās kāpnes uz otro stāvu. Šobrīd ēkā darbojas Mārupes pašvaldības dienas centrs bērniem un jauniešiem „Švarcenieki”.

B-6

56.95794, 23.84213

Babītes pilskalns. Babītes pilskalns (latīņu: castrum Babat, Babath) jeb Poļu kalns ir pilskalns Jūrmalas pilsētas teritorijā pie Jūrmalas apvedceļa (A10), Lielupes labajā krastā Babītes ezera austrumu galā. 13. gadsimtā šeit svarīgo tirdzniecības ceļu malā atradās viens no Sēlijas un Zemgales bīskapijas pārvaldes centriem - Babates jeb Svētās Marijas pils (1219-1228).

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.

Babītes pilskalna nosaukums cēlies no ezera nosaukuma. Vēlāk tas saukts arī par Poļu kalnu, jo Poļu-zviedru kara laikā 1622. gadā poļu-lietuviešu karaspēks tajā ierīkojis kara nometni, lai aizkavētu zviedru armijas pārvietošanos uz Jelgavu.

Babītes pilskalns ir deviņus metrus augsts kalns ar 10 x 20 m plakumu. Iespējams, ka kāpu pārvietošanās ir mainījusi pilskalna sākotnējo izskatu. Vēl 1935. gadā pilskalnā esot bijusi redzama 25 soļus gara ovāla bijušās pils vieta. Pēc pašreizējā teritoriālā iedalījuma pilskalns atrodas Jūrmalas pilsētas teritorijā un ir vienīgais arheoloģiskais piemineklis Jūrmalā. Netālu no Babītes pilskalna - Egļuciemā uz Babītes novada pašvaldībai piederošās zemes atrodas valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis — Baznīckalns.

Līdz 13. gadsimtam Lielupes baseins atradās zemgaļu Upmales valsts teritorijā un gar to gāja stratēģiski svarīgais Lielupes ūdensceļš un sauszemes ceļš (t.s. Zemgaļu ceļš) gar Lielupes labo krastu uz Zemgali. Livonijas krusta karu laikā 1219. gadā pēc Mežotnes kaujas zemgaļi zaudēja kontroli pār Lielupes ūdensceļu. Zemgaļu pamestā ostas nocietinājuma vietā pirmais Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes pēc 1219. gada uzcēla koka pili. Pēc viņa nāves 1224. gadā to ieguva Sēlijas - Zemgales bīskaps Lamberts, bet ar 1226. gada 16. marta līgumu Lielupes lejteces labā krasta teritoriju ieguva Rīgas pilsēta. Par Zemgales bīskapam atņemto un Rīgai piespriesto Babates jeb Svētās Marijas pili Rīgas pilsēta samaksāja 37 sudraba markas un palīdzēja pie jaunas pils būves otrpus Lielupei.

1228. gadā zemgaļi un kurši rīkoja karagājienu uz Daugavgrīvu, kura laikā, iespējams, tika nopostīts arī Babītes cietoksnis.

Tā kā pēc Livonijas ordeņa sabrukuma 1562. gadā zemes, kas pašlaik skaitās Babītes novadā, nonāca Rīgas un Vidzemes pakļautībā, bet teritorijas Lielupes kreisajā krastā- Kurzemes hercogistes īpašumā, Lielupe kļuva par divu valstu robežu. Līdz pat 18. gadsimtam Salas pagasta rietumu daļa - Lielupes, Babītes ezera un upes ūdeņi bija Kurzemes hercoga un Rīgas pilsētas strīdus objekts, laiku pa laikam izraisot bruņotas sadursmes.

Ar savām sajūtām, kritiku, ieteikumiem esat aicināti dalīties - ŠEIT

Page updated

Google Sites

Report abuse