ZEMGAĻU OSTA

Viduslaiku sākumposmā baltu apdzīvotajās teritorijās Baltijas jūras austrumu krastā minēta tikai viena tirdzniecības osta – Zemgales osta (portus Semigallia), kura piederējusi lepnajiem un turīgajiem zemgaļiem. Savulaik kā viena no kareivīgākajām un turīgākajām tautām Ziemeļeiropā, zemgaļi pārvaldīja divas lielākās upes Latvijā – Lielupi un Daugavu. „Portus Semigallia” bija reģionā lielākā osta, turklāt zemgaļi bija pazīstami arī kā izcili tirgotāji un drosmīgi jūrasbraucēji. Nevienai no Baltu un Baltijas somu tautām rakstītajos avotos nav pieminēta sava tirdzniecības osta aizvēstures periodā un viduslaiku sākumposmā. Par Zemgales ostu rakstīts 13. gadsimta Indriķa hronikā.

Līdz mūsu dienām nav noskaidrota senāk tik nozīmīgās ostas atrašanās vieta. Tā meklēta kā Lielupes, tā Daugavas krastos. Daži vēsturnieki domā, ka tā varējusi būt Lielupes grīvā vai Jelgavas apkaimē, vai pat Mežotnē, citi, ka tā atradusies Daugmalē, vai arī Daugavgrīvā. Pēc bīskapa Alberta brāļa un palīga Teodoriha uzstājīga lūguma pāvests Innocentijs III 1200. gadā aizliedza kristīgajiem tirgotājiem šo ostu apmeklēt. Lai nodrošinātu Rīgas uzplaukumu, vietējie tirgotāji pasludināja, ka turpmāk ikvienam, kas tirdzniecības nolūkā uzdrošināsies aizliegtajā ostā iebraukt, atņems mantu vai pat dzīvību. Dažus gadus vēlāk aizliegumam uzticīgie vācieši notvēra tirgotājus, kas devās uz Zemgales ostu. Ar nāvi sodīja kuģa loci un kapteini, bet pārējos piespieda atgriezties.

Domājams, ka, ja zemgaļiem ir bijusi sava osta un tirdzniecības nami Eiropā, tas nozīmē, ka viņiem bijusi arī sava jūras flote. Zemgales ostas pieminēšana vēstures avotos ir vērā ņemams fakts, kas liecina par Zemgales ostas kā reģionālas ostas nozīmi, jo hronikā aprakstītie 13.gadsimta sākuma notikumi liecina, ka Zemgaļu osta sīvi konkurē un traucē attīstīties Rīgas pilsētas ostai. Ņemot vērā zemgaļu aktīvo tirdzniecību ar kaimiņu zemēm un Eiropu, ir likumsakarīgi, ka rosīgajiem zemgaļiem bijusi sava osta, kas pastāvējusi jau vairākus gadsimtus pirms 13. gadsimta un savu darbību izbeidz līdz ar Krusta kariem Baltijas reģionā.

Nostāsti un liecības vēsta, ka panākumiem bagāto Zemgales ostu par savu galamērķi izvēlējušies un apmeklējuši arī vikingu tirgotāji no Ziemeļeiropas. Par to liecina Mērvalles rūnakmens, kurā iegravēti šādi vārdi: ”Sigrīda lika uzstādīt šo akmeni par piemiņu savam vīram Svenam. Viņš bieži ar bagātiem kuģiem braucis uz Zemgali apkārt Kolkasragam”. Pēc Richarda Ērgļa pētījuma senā ,,Zemgales osta" atradās Lielupes grīvas rajonā pie Zemgales dzīves īstā nerva — Lielupes, kaut arī ostas apdzīvotā centra tiešā atrašanās vieta nav vēl neapstrīdami nosakāma. Mežotnes arheoloģiskajā kompleksā no 19. līdz 21. gadsimtam arheoloģiskie izrakumi esot notikuši sešas reizes, bet iespējamā zemgaļu osta līdz šim neesot pētīta. Plašāki izpētes darbi Mežotnes pilskalna pakājē nav veikti turpat 47 gadus.

Avoti:

IH 1993 – Indriķa hronika. A. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne

Banyté-Rowell, R., Z. Buža, J. Ciglis, E. Gariciuviené, R. Jarockis, A. Radiņš, E. Vasilauskas, Vaškevičiūte, I.L. Virse un I. Žeiere, tulk. E. Vasiliauskas, Dz.E. Irbīte, Zemgaļi senatnē = Žiemgaliai senoje, Rīga, N.I.M.S., 2003.

R.Ērglis. Kur atradās senā Zemgales osta?- Rīga.,1938

Projekta "Balts' road" pētījums “Zemgaļu un sēļu vēsturi raksturojoši tūrisma resursi Zemgalē jauna tūrisma maršruta “Baltu ceļš” izveidei”