1220.GADA NOTIKUMI MEŽOTNES PILSKALNĀ
Upmale bija seno zemgaļu zeme, kas atradās abpus Lielupei, tagadējo Bauskas, Jelgavas un Ķekavas novadu, kā arī Lietuvas Pasvales rajona teritorijā. Tā robežojās ar Tērvetes, Dobeles un Silenes zemgaļu zemēm, sēļu Medenes zemi un Daugavas lībiešu zemēm. Mežotnes pilskalns bija Upmales zemes galvenā pils, vēlāk Zemgales bīskapijas bīskapa, prāvesta un kapitula rezidences vieta.
Zemgaļi visu 13. gadsimtu turpināja cīnīties pret krustnešu iebrukumu Baltijā, radot vērienīgu pretestību un saglabājot savu neatkarību. Pēc lībiešu un latgaļu zemju pakļaušanas nākamais krustnešu ekspansijas vilnis vērsās pret zemgaļiem, kuru lielā pretestība izraisīja pat iekarotāju cieņu. Tomēr pašu zemgaļu nespēja atrast kopējo valodu un mainīgās attiecības ar lietuviešiem traucēja vienoti cīnīties pret iekarotājiem.
Zemgaļu vidū 1219. gadā sākās šķelšanās – Mežotnes vecākie apsūdzēja Rietumzemgales valdnieku Viestartu, ka viņš nespēj aizsargāt zemgaļus no lietuviešiem. Šajā gadā zemgaļiem sākās arī pirmās nopietnās sadursmes ar krustnešiem, kad Viestarts iznīcināja zobenbrāļu ordeņa karaspēka vienību, kas devās uz Mežotni un krustneši Mežotni pameta.
1220. gadā Mežotnes zemgaļi atteicās no kristīgās ticības, par ko ļoti sadusmojās Rīgas bīskaps Alberts. Savācis lielu karaspēku, viņš aplenca pili un postīja tās apkārtni. Karagājienā bīskapa Alberta vadībā piedalījās ap četriem tūkstošiem krustnešu un zobenbrāļu, un ap četriem tūkstošiem viņu vasaļu - lībiešu un latgaļu karavīru. Pils ielenkšanā pirmo reizi izmantoja tiem laikiem modernu kara tehniku – aplenkuma koka torni un akmeņu metamās mašīnas. Bet neskatoties uz to, aplenkums ilga daudzas dienas. Visbeidzot pils iemītnieki bija gatavi padoties – vairāk kā simts zemgaļu atstāja pili. Šajā brīdī mežotniešiem palīgā ieradās Tērvetes valdnieks Viestarts ar zemgaļiem un lietuviešiem, bet viņi neuzdrošinājās sākt kauju ar krustnešiem un atkāpās.
Tikmēr neapbruņotos zemgaļus, kas atstāja pili, krustnešu palīgi turpat uz Lielupes ledus nokāva un pilī palikušie izvēlējās cīnīties, līdz bīskaps Alberts pats piedāvāja izlīgumu. Pārrunas veica Mežotnes labieši Madis un Gailis. Mežotne padevās uzbrucējiem, pili izpostīja un nodedzināja. Tā pēc 1219. un 1220. gada cīņām starp Zobenbrāļu ordeni un zemgaļu pulkiem Mežotne nonāca vācu ietekmē.
Avoti:
Banyté-Rowell, R., Z. Buža, J. Ciglis, E. Gariciuviené, R. Jarockis, A. Radiņš, E. Vasilauskas, Vaškevičiūte, I.L. Virse un I. Žeiere, tulk. E. Vasiliauskas, Dz.E. Irbīte, Zemgaļi senatnē = Žiemgaliai senoje, Rīga, N.I.M.S., 2003.
Ģinters, V., 1939a. Senā Mežotne, 1938. g. izrakumi pilskalnā un kapulaukā. Senatne un Māksla, 1, 64-98. [www.periodika.lv]
Ģinters, V., 1939b. Senā Mežotne, 1939. g. izrakumi. Senatne un Māksla, 4, 15-46. [www.periodika.lv]