***

Viens. Bez plusa, bez mīnusa. Viens. Cilvēks. Dvēsele. Sirds. Bez reizināšanas, bez dalīšanas. Viens. Tikai un vienīgi viens.

Teic man jel tik atbildi – būs vai nebūs labi. Rūgta kafija jaucas vienā lielā putrā, tur, galvā. Tad, kad vajadzētu būt skaidrībai, izlemt un pārvarēt. Viens solis, ko nav iespējams spert. Prāts, mazs zīdainis, pārtiek tikai no domu putras, spītīgi pretojoties, uzkrāj sevī. Teikt – jā- vai –nē- tam, kas gaida šeit, ārprātā, ko mēdz dēvēt par risku. Neliela doma tur, tā jau lielajā, rūgtajā mikslī, un viss atkal sākas no jauna. Šoreiz ar tikai vienu atšķirību – lieku problēmu. Kopgarums gan jau varētu būt neliels, nu gan jau kā no Abavas rumbas līdz Sanktpēterburgai. Ņemot vērā, ka ir taisnāki ceļi, turklāt es, vēlēdamās nokļūt ātrāk, iebrauktu jaunā purvā, grāvī, un putra tur, galvā, būtu vēl lielāka. Beigu beigās nekur nenokļūdama, paliktu šeit, ārprātā, ar visu savu rūgto kafiju. Bet man jau tā garšo. Nē, tie ir kārtējie meli, divas karotītes cukura, izslēdzot daļu, kad pieberu, un tie vairs nav meli. Mierinājums. Es taču sevi nemānītu. Nē, protams. Dienu no dienas, gaismas ēnā viss ir labi. Vismaz tā jādomā. Meli - tas, ko protu. Drāmai nav vietas. Vismaz ne tagad, ne tagad. Prieks. Jā. Laime ir tas, kas pieber klāt cukuru.

Viena. Bez plusa, bez mīnusa. Ar rūgtu kafiju, ar putru. Bez reizināšanas, bez dalīšanas. Nekas. Cilvēks. Dvēsele. Sirds. Gatavs smaids sejā. Nē. Meli. Viens. Ar plusu, ar mīnusu. Ar rūgtu kafiju, ar saldu putru. Ar rezinātājiem, ar dalītājiem. Cilvēks. Dvēsele. Sirds. Es.

*pirmdiena

26.03.2018.