Kur tu biji, skolas prezident?

Intervija ar skolēnu parlamenta prezidentu Mairi Loiko.

22.oktobrī Indonēzijas pilsētā Jogkahartā noslēdzās Pasaules čempionāts badmintonā junioriem. Arī mūsu skolas skolēns un skolēnu parlamenta prezidents Mairis Loiko, izcīnot labus rezultātus pagājušās vasaras Latvijas Jaunatnes olimpiādē, guva iespēju piedalīties šajā pasaules čempionātā. Mairis piekrita sniegt interviju par savu pavadīto laiku Indonēzijā, badmintonu, prezidenta pienākumiem un skolas dzīvi.

-Cik ilgi nodarbojies ar badmintona sportu? Kas iedrošināja uzsākt šo sporta veidu?

-Nodarbojos ar badmintonu jau septīto gadu. Viss sākās, kad laukos pavadījām laiku ārā, izklaidējoties un spēlējot badmintonu. Manai mammai bija pazīstams badmintona treneris, tā nu nolēmu uzsākt regulārus badmintona treniņus.

-Kur Valmierā var nodarboties ar šo sporta veidu?

-Mūsu treniņi notiek Valmieras bērnu sporta skolas pārraudzībā, bet neliela daļa esam arī Valmieras badmintona kluba dalībnieki un trenējamies Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā un sākumskolā.

-Kādi bija kritēriji un nosacījumi to spēlētāju izvēlei, kuri brauca uz Indonēziju?

-Kā izlases kandidāti mēs bijām vairāki, bet par izšķirošo vērtēja pagājušajā vasarā notikušās Latvijas Jaunatnes olimpiādes rezultātus. Spēlējot viens pret viens, nācās ļoti smagi zaudēt, taču jauktajās dubultspēlēs olimpiādē izcīnījām otro vietu. Dubultspēlē esmu viens no labākajiem junioriem Latvijā.

-Kādi vēl ir Tavi panākumi badmintonā?

-Pirms divām nedēļām piedalījāmies Latvijas kluba komandas čempionātā un izcīnījām pirmo vietu. Esmu ieguvis godalgotas vietas Junioru čempionātā un jauniešu čempionātos.

-Apraksti vienu spēli cilvēkam, kurš vispār nezin, kas ir badmintons.

-Visiem, pavisam noteikti, pirmais priekšstats ir, ka badmintonā tikai jāstāv uz vietas un ar raketi jāatsit volāniņš, bet patiesībā, spēlējot ir daudz jāskrien un ļoti jākoncentrējas. Ir gadījumi, kad spēle var būt pus stundu līdz stundu gara. Spēlētājam jābūt ar ļoti labām koncentrēšanās spējām un labai fiziskajai izturībai.

-Kā notiek spēles – komandās vai viens pret vienu?

-Ir dažādas disciplīnas. Es spēlēju vīriešu vienspēles, kas ir viens pret vienu. Ir arī vīriešu dubultspēles – divi pret divi, kurās parasti jāspēlē ar savu pārinieku. Protams, ir arī gan sieviešu vienspēles, gan arī dubultspēles. Un ir jauktās dubultspēles, kur spēlē puisis ar meiteni kopā. Čempionātā, kas notiek starp diviem klubiem, katram klubam no savas komandas jāizvirza viens spēlētājs uz sieviešu un viens uz vīriešu vienspēli, viens pāris uz sieviešu un viens uz vīriešu dubultspēli un viens jauktais dubultspēles pāris. Norisinās šīs piecas spēles, tā komanda, kurai ir vairāk uzvaras, tā tiek tālāk uz nākamajām sacensībām.

-Klīda baumas, ka esi salīdzinājis Indonēzijas un Latvijas meitenes. Kuras dēļ tad atgriezies Latvijā?

-Atklāti varu teikt tā, pēc pavadītām divām nedēļām Indonēzijā, sāka pietrūkt Latvijas meiteņu, un mīts par to, ka latviešu meitenes ir visskaistākās, ir pierādījies patiess. Neapvainojot Indonēzijas meitenes, protams, bet, manuprāt, latvietes ir labākas. Var teikt, ka atgriezos visu meiteņu dēļ kopumā.

-Vai Tev Indonēzijā bija daudz brīvā laika? Ko paspēji apskatīt?

-Aizbraucot, pirmās dienas mums bija treniņi, tad jau pirmajā nedēļā bija komandu čempionāts, kurš ilga visu nedēļu – katru dienu bija spēles. Nedēļas nogale bija brīva, tajā mēs nedaudz atpūtāmies un otrajā nedēļā bija individuālais čempionāts. Pēc tā mums bija četras brīvas dienas līdz izlidošanai, kuru laikā bija iespēja vairāk iepazīt apkārtni un kultūru. Apskatījām vienu no daudzajiem Indonēzijas vulkāniem, pabijām alās un pie upes, kas tek cauri klintīm. Viss bija ļoti aizraujoši. Aizbraucām arī līdz okeānam. Tas bija vienreizējs skats.

-Vai tu nobaudīji kādus Indonēzijas nacionālos ēdienus?

Jā. Pārsvarā mēs ēdām viesnīcā, kurā dzīvojām. Tur pat arī ēdamzālē bija iespējams nobaudīt viņu tradicionālos ēdienus. Šie ēdieni ļoti atšķiras no mums ierastā. Atbraucot atpakaļ, rīsus un nūdeles vairs negribējās ēst. Ēdienu garša tur ir viennozīmīgi citādāka nekā Latvijā.

-Kā tu spēj apvienot badmintona treniņus, prezidenta pienākumus un mācības?

-Mācības un prezidenta pienākumi ir mana ikdiena. Badmintons man ir sava veida atpūta. Uz treniņiem es eju ar prieku, lai no tā visa uz brīdi atpūstos.

-Vai ir izdevies izpildīt visas ieceres, kuras solīji pagājušā gada prezidenta vēlēšanās?

-Mūsu lielākā iecere, pie kuras šobrīd strādājam ir, lai nākamajā gadā tiktu atlikts finansējums skolas parka atjaunošanai. Tāpat arī skolas radio ir tuvu darba gatavībai.

-Vai Tu ieviesīsi oficiālo šortu dienu? Kā radās šī ideja?

-Šī ideja par šortiem ir jau novecojusi. Kad par tādu iedomājos biju vēl jauns un muļķis. Prieks, ka cilvēki mani atceras šī fakta dēļ, ka ziemā atnācu uz skolu šortos. Ja būs interese, tad jā, kāpēc gan ne.

Intervēja Lūcija Mende un Evelīna Elva Sirmā, interviju sagatavoja Undīne Kuple.

Novēlam, lai ūdens pudele treniņos vienmēr pilna, kurpju zoles nenodilst un aktīvais spars neizzūd!