other
Dažādi atgadījumi.
1. Smieklīgs dievkalpojums.
Ha, ha... grupā 'Jēzus ir brīnišķīgs' ieliku sludinājumu - meklēju dzīvu Kristus draudzi. Zini, neviens man neko nespēj īsti piedāvāt, bet kas par ieteikumiem :
- Necel to savu degunu tik augstu, ka kāda lidmašīna nāsīs neielido....?
- Taisi savu draudzi, kura būs viss;
- Sāc pats veidot draudzi;
- Uztaisi savu draudzi...
Vispār varētu iekopēt arī šeit vienu lielu palagu, kurā tiek apsmaidītas mūsdienu kristīgās draudzes ... ok!
KRISTUS SPĒKS (no A.Šapovālova svētrunas)
Vai esat kādreiz uzdevuši jautājumu, kādēļ kristietība ir bez spēka? Nekautrējieties, paceļiet roku, ja esat tādu jautājumu sev uzdevuši. … redzu, trīs zālē ir uzdevuši šādu jautājumu, bet pārējiem viss tā kā normāli…
Mani šis jautājums ir nodarbinājis kopš manas piedzimšanas Garā. Es visu laiku uzdevu vienu un to pašu jautājumu Dievam – kādēļ kristietība ir bez spēka?
Man bija draugi / vienaudži ar kuriem mācījos skolā. Kāds nopietni nodarbojās ar jogu, bet ne vienkārši elpošanas vingrinājumiem, bet ar spēju iziet no miesas astrālajā pasaulē. Kādi citi nodarbojās ar citām okultām lietām...
Viņi visi zināja ka es esmu ticīgais. Es biju ‘ticīgais’, bet dzīvoju kā neticīgais – uzdzīvoju, dzēru kopā ar vienaudžiem, bet ja kāds sāka ko teikt par manu Dievu, tad krāmēju tam pa purnu… bija man tāda sava kristietība. Es nezināju, kas tā tāda mīlestība… Ja mani nosauca par baptistu, tad tulīt tam krāmēju… Visi to zināja, ka baptistu aiztikt nevajag, jo viņš ir neprognozējams. Es dzīvoju nekristīgu dzīvi, bet aizstāvēju Kristu .
Pats interesantākais bija tas, kad kopā tusējot ar draugiem, viņi sāka stāstīt par saviem dieviem…
Jūs noteikti ziniet par to, ka pasaulē ir tikai divi spēki – dēmoniskais un Dievišķais. Tā cilvēki saka – tā nav dēmoniskā maģija, bet tā ir baltā maģija…. tāda savdabīga derība, lai cilvēks kļūtu laimīgs. Ta kāda baltā maģija, tā ir tā pati dēmoniskā māģija savādākā iepakojumā. Pasaulē ir tikai Dievs un sātans… vienkārši nav trešā spēka. Tev vienkārši ir jāizvēlās, kurā pusē nostāties.
- Es nevienā pusē nenostājos.
- Nu kādas muļķības, tā vienkārši nenotiek…
Ir tāda anekdote / līdzība.
Ir garš žogs un abās pusēs žogam ir cilvēki. Vienas puses cilvēki pieder Dievam, bet otrās puses cilvēki velnam. Kad cilvēki tur nonāk, tad eņģeli tos tulīt sašķiro, kurā pusē žogam tie būs. Viens vīrs laimīgs, laimīgs sēd uz žoga. Viņam jautā – kurā pusē tu esi? Tas atbild – es nevienu reliģiju neatzīstu; es nevienam spēkam neticu; es nevienam nepiederu.
Beigās atnāk Kristus un aiziet ar savējiem. Pēc tam atnāk dēmoni un savāc savējos, bet tas, kas sēd uz žoga paliek uz žoga sēdot un smejot – es taču teicu, ka nav Dievam jākalpo, ka var dzīvot priekš sevis…
Pēc mirkļa atnāk velns. A ko tu atnāci? Es pēc sava žoga…
Es uzdodu jautājumu – kā iespējams, ka cilvēks, kas nodarbojās ar okultismu var man parādīt dažādus fokusus, kas vienkārši cilvēkam nav iepējams paveikt, bet tad es aizeju pie sava dzīvā Dieva un guļu. Paskaidro man, kā tas vispār iespējams? Ja mans ir dzīvs Dievs, tad paskaidrojiet, kur Viņš ir?
Zinu, mūs ir mācījuši neuzdot tādus dumjus jautājumus, bet vienkārši ticēt. Nē! Iedomājies, tev uzdāvina mašīnu, bet tai nav motora. Tu uzdodi jautājumu – kapēc ar viņu nevar pabraukt?
- Ššss… tāda ir mašīna… viņas tā tiek konstruētas.
Bet kādēļ viņi ar mašīnu var pabraukt?
- Viņi ir maldos.
Atveri kapatu, bet tur nekā nav … bet kur ir motors?
- Motora nekad nav bijis; ar mašīnām nebrauc… bet kā viņi… - viņi ir maldos.
Ja es kalpoju dzīvam Dievam; ja es esmu dzimis kristīgā ģimenē, tad kur ir mans Dievs?
Šo visu stāstu tādēļ, ka man visu laiku ir likts aizvērt muti un neuzdot tādus jautājumus.
Babuļa, cik ilgi tu lūdzies par šo problēmu?
- 50.gadus dēliņ.
Vai kāda apskaidrība ir?
- Vien Dievs zin.
Vai ziniet kas man patīk pie pasaulīgiem cilvēkiem, ka viņi pakaļdarinājumiem un neejošām lietām nekalpo. Ja lieta nedarbojās, viņi to vienkārši nes atpakaļ uz veikalu…
Mums kristiešiem vienkārši vajag atdot mūsu kristietību tiem, kas to mums ir devuši un paņemt no Dieva to, kas darbojas.
Mani draugi apmeklēja jogas pulciņu, atgriezās apmierināti un priecīgi, jo viņi sevī redzēja progresu, bet man bija kauns uzaicināt viņus uz savu draudzi. Reiz vienu uzaicināju, ka tas pēc tam ar mani pārstāja draudzēties.
- Es pat nevarēju iedomāties, ka tev arī nav kārtībā viss ar galvu, bet es biju domājis, ka tu esi normāls.
Cilvēks, kurš nepazīst Dievu saprot, kur Viņš ir un kur Viņš nav. Mēs sakām – viņi neko vispār nesaprot. Vai zinat ko mēs esam izdarījuši – pasauli vispār atgriezuši no baznīcas.
Ak tu pagāns, pēc cigarešu dūmiem odi – ārā…
Jēzus saka – es atnācu pie slimiem, bet ne veseliem.
Iedomājaties, slimnīca. Tiek atvests slimnieks…. Viņam lauzta kāja, bet uzņemamā saka – tādu nepieņemam. Kad viņam kauls saaugs tad lūdzu, nāc.
Jūs smejaties, bet tāda ir šodienas baznīca. Mēs šķībus, līkus, klibus, ar problēmām nepieņemam…
Man bija astoņpadsmit gadi, kad Dievam uzdevu jautājumu – kādēļ kristietībai nav spēka. Man no 17. - 18.g.v. bija šausmīga dzīve: es piedzīvoju 5.avārijas un es vairs tā nevēlējos dzīvot. Es izskrēju draudzes priekšā un mācītājs man jautāja – ko es gribot?
- Nožēlot grēkus… paldies, Dievam, viņš neaizliedza un es savu dzīvi atdevu Jēzum.
Pēc sešiem mēnešiem es uzdevu sev jautājumu – ko es šeit daru?... Psalmus es jau zināju no galvas… Vispār es domāju kā vairums cilvēku – atgriezīšos šeit atkal, kad būšu vecs kraķis ar pliku pauri sagrēkojies un nekam nederīgs un tad teikšu – Kungs, pieņem manu dvēseli.
- Nu tā nedrīkst runāt… bet es tā domāju…
Vēl pēc gada jautāju mācītāja palīgam, kas man vajadzīgs, lai es varētu būt tāds kā viņš.
- Tev vajag ūdens kristību.
Izgāju apmācības, izturēju visus pārbaudījumus pēc visiem noteikumiem un galā nokārtoju eksāmenus. Mani ietērpa baltā halātā kā doktoru un slīcināja. Es domāju – tagad sāksies. Es piecēlos slapjš, bet nekas nenotika… tagad es vienkārši biju slapjš grēcinieks.
Es prasu – kas man vēl vajadzīgs?
- Tev ir jākļūst par draudzes locekli.
Lūk tas tik būs kaut kas; kāds spēks nolaidīsies pār mani, kad kļūšu par draudzes locekli; tas tik būs; kā nekā draudzes loceklis .
- Kas man vajadzīgs, lai kļūtu par draudzes locekli?
Atkal visādi pārbaudījumi /'pribambasi' …. tev jādzīvo svēti … mēs gribam dzirdēt, kā tu lūdzies balsī.
- Dārgais Kungs, es piesaucu Tavu vārdu šajā brīdī… o, es lūdzos profesionāli; es lūdzos tā, ka māmuliņas apraudājās. Viņi visi redzēja ka brālis svēts.
– Mēs uzņemam tevi draudzē.
Biju tagad draudzes loceklis un kādu laiciņu pabijis jaunā statusā sapratu, ka tas arī nestrādā.
Prasu brālim - kas man vēl vajadzīgs?
- Tev vajag Gara kristību… kad sāksi runāt mēlēs, tad tu tiešām celsies, tu sajutīsi tādu spēku, tādu spēku...
Ok! Sākās atkal visvisādi pārbaudījumi, 'pribambasi' …
Gāju pie babuļām uz konsultācijām, bet tur priekša ar pravietojumu – vēl dēliņ nav laiks.
- Bet kad būs laiks?
- Bruņojies ar pacietību dēliņ.
Gaidu, lūdzos, gavēju… es tiešām tam visam piegāju ar vislielāko nopietnību. Mans mācītājs nebija tik patiess. Viņš vienkārši nezināja ko ar manīm iesākt, tad nu vilka laiku…
Braucu pie babuļam, praviešiem, viņi mani attīrīja slīpēja, es ļāvos, lai ar mani dara visu, lai tik varu tapt kristīts ar Garu.
- Tev ir kāds apslēpts grēks.
Apslēpts grēks! Kāds grēks? Kāds grēks? Kāds man varētu būt apslēpts grēks? Visus grēkus jau sen brālim esmu izsūdzējis. Nu kāds grēks? Nu kāds grēks? Nav nekāda grēka. Ja babuļa saka ka ir tads radījums, tad ir. Izdomāju un izsūdzēju.
Mani babuļas mocīja, mocija, … mocīja un beidzot kristīja.
Tad es teicu babuļām – tagad es mocīšu viņas un nekur projām neiešu iekams es nesaņemšu Garu, lai lūdzās. Tā bija gara lūgšana.
Es sāku runāt:
- en…en…enenai…enenenenai… Tad es iedarbināju motociklu, pēc tam iedarbināju motorzāģi – drinnndada… drinndadadā.
Babuļas lūdzās - ‘dai’ (dod) un es - dai, dai, dai, …dai .
Dievs nedod. Kapēc? Babuļas lūdziet…
Galā Dievs man deva Savu Garu, bet ne garo lūgšanu dēļ, bet manas neatlaidības