andris.skele

andris.skele

Šķēles skandālu hronika: no podiem līdz kretīniem (30)

20.novembris 2009

08:21

Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle, vairākus gadus pavadījis „ierindas biedra” statusā, sestdien, 21. novembrī, „oranžo” gavilēm skanot, visdrīzāk taps atkal ievēlēts par partijas priekšsēdētāju. Atgādinām vairākas spilgtas epizodes no valsts glābēja biogrāfijas.

Šķēle savulaik bijis tik tuvu valsts labumiem, lai varētu smelt ar pilnu ķepu. No tulpju audzētāja un Lauksaimniecības ministrijas darbinieka viņš ir kļuvis par miljonāru, vadījis valdību, bijis vainots nelikumīgā privatizācijā, kukuļdošanas mēģinājumos, pat reketā. Un vienmēr palicis ar veselu ādu. Podu skandāls1992. gadā firma „Tetra Pak” norēķinājās par Šķēles privātmājai pasūtīto vannasistabas iekārtu 14 000 Vācijas marku apmērā. Šķēle strādāja Lauksaimniecības ministrijā, un viņa varā bija palīdzēt „Tetra Pak” ienākt Latvijas tirgū. Atklātībā šo skandālu 1998. gadā nodeva LNT raidījums „Nedēļa”. Šķēle atzina, ka lūdzis „Tetra Pak” Somijas un Latvijas nodaļas vadītāju Kalevi Sāri nomaksāt rēķinu par santehniku, taču naudu atdevis. Interesanti, ka 1998. gadā Sāri iekļauts Šķēles pārstāvētās „Ave Lat Grupas” padomē. Ģenerālprokuratūra atteicās ierosināt krimināllietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Atbildīgs par G-24No 1990. līdz 1993. gadam Šķēle bija otrais cilvēks Lauksaimniecības ministrijā, proti, ar G–24 kredītu izdāļāšanu bēdīgi slavenā ministra Daiņa Ģēģera pirmais vietnieks. Kad 1993. gada vasarā Ģēģeri atstādināja no amata, Šķēle pat kļuva par ministra vietas izpildītāju, bet 1995. gadā par Valsts privatizācijas aģentūras konsultantu. 1997. gadā Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Viktors Stikuts paziņoja, ka Šķēle ir tieši atbildīgs par vēl neatmaksātu G–24 kredītu piešķiršanu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumiem. Nekāda reakcija no tiesībaizsardzības iestādēm nesekoja. Privatizācija bez konkursaŠķēle izdevīgi privatizējis nozīmīgus pārtikas uzņēmumus, kas saplūda „Ave Lat grupā”. Būdams lauksaimniecības ministra vietnieks, viņš 1993. gadā vadīja bez konkursa notiekošo „Rīgas vīnu” privatizāciju. Vēlāk Šķēle bija šā uzņēmuma padomes priekšsēdētājs un akcionārs. 1999. gadā Valsts kontrole „veiksmīgo” privatizāciju novērtēja ar 98 117 latu lielu uzrēķinu Zemkopības ministrijai. Ar advokāta Andra Grūtupa palīdzību Šķēle bez izsoles iegādājās uzņēmumu „Baltmaiznieks”, izmantojot zemes īpašnieces I. Tapiņas pirmpirkuma tiesības uz tolaik privatizējamo uzņēmumu. Uz tiesu pret publicistu1998. gadā Šķēle iesūdzēja tiesā publicistu Vili Selecki par viņa grāmatā „Andris Šķēle — leģendas un patiesība” iekļautajiem apgalvojumiem. Seleckis iesniedza pretprasību par to, ka Šķēle esot viņu nosaucis par pērkamu dvēseli. Tiesa Selecka prasību noraidīja, bet apmierināja Šķēles sūdzību, piedzenot no publicista 10 000 latu. Runas par miljonu2001. gada sākumā toreizējā „Delnas” valdes priekšsēdētāja Inese Voika presei paziņoja, ka Eižens Cepurnieks viņai teicis, ka Šķēle esot piedāvājis vienu miljonu ASV dolāru Andrim Ārgalim un Jānim Straumem par „Latvijas kuģniecības” sekmīgu privatizāciju, Cepurnieks to noliedza, Šķēle solīja tiesu darbus par goda un cieņas aizskaršanu, bet tie izpalika. Ģenerālprokuratūra nesaskatīja iemeslu krimināllietai.

Rekets pret Ventspili?

1998. gadā presē izskanēja ziņas, ka toreizējais premjers Šķēle piedāvājis Ventspils mēram Aivaram Lembergam pusmiljonu latu par „Ventbunkera” atteikšanos piedalīties „Latvijas balzama” 25 procentu akciju izsolē un „Rīgas vīni” varētu iegūt akciju paketi par sākumcenu — nepilniem diviem miljoniem latu. Lembergs piedāvājumu kategoriski noraidījis. „Rīgas vīni” bija spiesti sacensties ar ventspilniekiem un samaksāt 5,15 miljonus. Lembergs publiski pavēstīja, ka Šķēle pieprasījis „Ventbunkeram” samaksāt aptuveni trīs miljonus latu — starpību starp „Latvijas Balzama” akciju izsoles sākumcenu un galīgo summu. Mērs to nosauca par valsts reketu pret Ventspils uzņēmumiem un pauda, ka Šķēles patiesie mērķi ir kļūt par „Ventspils naftas” līdzīpašnieku, neieguldot tajā nekādus līdzekļus.

Arī „Ventbunkera” prezidents Olafs Berķis „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” apstiprināja, ka Šķēles pārstāvji prasījuši kompensēt trīs miljonus. Šie darboņi bijuši toreizējie „Latvijas kuģniecības” valsts pilnvarnieks Druvis Skulte, Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, Centrālās savienības „Turība” vadītājs Ivars Strautiņš un bijušais ekonomikas ministrs Atis Sausnītis. Ģenerālprokuratūra ierosināja pārbaudes lietu, kas vilkās vēl 2000. gadā un tad ir... izčākstējusi.

Vekseļa lietā bez rezultātiem

Sīki neiedziļinoties Šķēles biznesa shēmās, var teikt, ka ar viņa gādību privatizētie uzņēmumi pieder ārzemju kompānijām, bet ekspremjera ieguvums ir 29 miljonus ASV dolāru vērtais vekselis. „Ave Lat grupa” mainīja nosaukumu, pārtopot par „New Technology and Business Development Corporation”, kas 2000. gadā pārdota ārzonas firmai „Bolster Management”.

2003. gadā toreizējā Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Linda Mūrniece lūdza Korupcijas apkarošanas un novēršanas biroju izvērtēt, kā Šķēle 1999. gadā ieguvis minēto vekseli, un vai ir nomaksāti nodokļi. Birojs pabeidza pārbaudi 2005. gadā bez jebkādiem rezultātiem.

Digitālais skandāls

Šķēle ir izrādījis interesi par digitālās televīzijas ieviešanu, bet bizness vietā izvērtās „digitālās afēras” izmeklēšana. Tās ietvaros 2003. gadā tika aizturēts un kādu laiku apcietinājumā pavadīja ekspremjera SIA „Uzņēmumu vadība un konsultācijas projekti” vadītājs Harijs Krongorns. Viņš turēts aizdomās par mēģinājumu izkrāpt „Latvijas Mobilā telefona” kapitāldaļas. 90. gadu vidū Krongorns bija direktors ārzonas kompānijai „Quainton Limited”, kas ieguldīja līdzekļus „Ave Lat grupas” pārtikas uzņēmumos.

2004. gadā Šķēle vismaz trīs reizes apmeklējis vienu no ārzonu paradīzēm Gērnsi salu Lielbritānijā. Tur par viņa atpūtas brīžiem rūpējušās fiziskas un juridiskas personas, kas pastarpināti saistītas ar digitalizācijas afērā iesaistīto firmu „Kempmayer Media Limited”, atklājis Latvijas Televīzijas raidījums „Panorāma”.

Konsultants Jūrmalgeitā

2005. gadā veikli darboņi par 20 000 eiro mēģināja nopirkt balsojumu par Jūrmalas mēra amatu. Viņi iegāzās, jo domnieks Ilmārs Ančāns vērsās KNAB, un kārotais kandidāts Juris Hlevickis nokļuva cietumā, kur turpina izciest sodu — vienīgais no visiem. Pārējie aizmukuši no Latvijas vai tikuši cauri ar liecinieka statusu. Sazvērnieki aktīvi sazvanījās savā starpā un ar Šķēli un Pirmās partijas līderi Aināru Šleseru.

Šķēle atrunājās, ka viņam bieži zvanot cilvēki un lūdzot konsultācijas. Piemēram, Jūrmalgeitas organizators, uzņēmējs Germans Milušs ar tekstu: „Ančāns paņēma. Un „uzmeta”.” Šķēle, acīmredzot rūpēs par jūrmalniekiem, ieteica dabūt Jūrmalas domes priekšsēdētājai „pašu sliktāko vietnieku”. Milušs telefeonsarunā Šķēlem pēc zaudējuma: „Tad neliekam savējos, bet viens vietnieks var būt Tampe, otrs Urbanovičs.”

Šķēle: „Kurš no viņiem ir lielāks kretīns?”

Milušs: „Ha, ha, ha, abi!”

kasjauns.lv, pēc aģentūras LETA materiāliem / Foto: LETA

Latvijas Virtuālā Baznīca