Plostniecības vēsture

Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16. gadsimtā. Pa Daugavu uz Rīgu 17. un 18. gs. pludināja lielus daudzumus kokmateriālu. Vērtīgākie koki bija kuģu masti, kas Latvijā 17. gs. gandrīz visi bija jau izcirsti. Tos vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, bet ziemā pa zemes ceļu aizvedot līdz Daugavai, pa kuru tālāk laižot līdz Rīgai.

Krievijas cara valdīšanas un Latvijas pirmās neatkarības laikā ar koku pludināšanu nodarbojās privātie uzņēmumi. Organizējot izsoles par kokmateriālu nogādāšanu nepieciešamajā vietā, tika sadalīts ikgadējais darba apjoms. Baļķu transportēšana un pārkraušana bija roku darbs palīgā ņemot vienīgi zirgu.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, kokmateriālu pludināšana pa ūdensceļiem tika pilnībā pārveidota. Padomju valdība likvidēja visus privātos uzņēmumus un pārņēma valsts īpašumā visu, kas bija saistīts ar mežistrādi un kokmateriālu transportēšanu. Valsts ūdensceļus sadalīja koku pludināšanas rajonos, kurus sīkāk sadalīja pludināšanas iecirkņos. Pludināšanas darbos patstāvīgo darbinieku skaits bija mazs, lielākoties bija līgumstrādnieki tieši pludināšanas sezonas laikā. Baļķu nogādāšanai līdz upēm izmantoja autotransportu.

Galvenā plostu pludināšanai izmantojamā upe Latvijā ir Daugava. Plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas (1903)., Pēc kanāla atklāšanas plostu skaits pārsniedza 1000, bet 1911. gadā jau 2522 plostu.

Ūdens ceļu nozīme koku pludināšanā mazinājās līdz ar dzelzceļu un autoceļu būvniecību valstī, jo plostniecība bija izteikti sezonāls koku transportēšanas veids. Kokus cirta ziemā, bet pludināja lielākoties pavasarī, kas nesekmēja vienmērīgu kokmateriālu piegādi visu gadu. Lai kokmateriālu pārstrādi varētu veikt visu gadu, tika meklēti jauni daudz efektīvāki koku transportēšanas risinājumi. Aizvien vairāk upes un novadgrāvjus izmantoja tikai, lai kokmateriālus iztransportētu laukā no meža un nogādātu līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai. Tur tos sakrāva vagonos un nogādāja līdz nepieciešamajam gala punktam. Attīstoties autotransportam un mežizstrādes tehnikai ap pagājuša gadsimta 60-tajiem gadiem plostniecība izzuda kā koku transportēšanas veids.

Plosts un tā uzbūve

Ko sauc par plostu? Plosts ir ūdenī sasieta kokmateriālu kopa, paredzēta transportam pa ūdeni.

Vai ir vairāki koku pludināšanas veidi? Koku pludināšanu pa ūdensceļiem iedalīja divos veidos – sasieti kokmateriāli plostos un vaļēji kokmateriāli. Lielākā atšķirība - plostos varēja siet dažādas koku sugas, bet vaļēji drīkstēja pludināt tikai skuju kokus. Pavasarī, kad tikko atkusa ūdensceļi un bija visaugtākais ūdens līmenis, sākās koku pludināšanas sezona. Pirmie upēs izgāja plosti, kam sekoja upju sagatavošanas darbi vaļējo koku pludināšanai.

No kā sastāv plosts? Plosts sastāv no atsevišķām daļām – plenēm, kuras savstarpēji savienotas. Pleni veido no atsevišķi ūdenī peldošiem baļķiem (līdz 30 gab.), kuri savstarpēji savienoti zem šķērskoka, kas pie baļķiem piesiets ar kārklu klūgām jeb mīkstu stiepli. Pleni pie plenes pievienoja ar „jūgiem”, sākotnēji tie bija kaņepāju striķi vēlākos gados metāla stieples.

Cik liels ir Gaujas plosts? Gaujas upē plosts sastāvēja parasti no 12- 16 plenēm, kas nedrīkstēja pārsniegt 120 m kopgarumu. Plosta vadīšanai izmantoja divus ~ 11 m garus koka airus. Plostā ir līdz 200 m3 koksnes. Katrai upei, ezeram un jūrai piemēroja atšķirīgu plosta izmēru, ņemot vērā ūdensceļa izmēru un ūdens plūduma īpatnības.

Gaujas plostnieku ēdienkarte

Brokastis – aveņu kauliņu tēja ar personīgajiem pārtikas produktiem;

Pusdienas – gaļas zupa no cūku kauliem ar kartupeļiem un makaroniem;

Vakariņas – sausi kartupeļi vai makaroni ar mērci.

Viena porcija maksāja 20 kapeikas.

Skaidrojumi no pludinātāju vārdnīcas

Korņiks – plosta vadītājs, vecākais uz plosta;

Malacis – priekšējā aira vilcējs;

Locis – speciālists, kas izvada plostus cauri bīstamām vietām (līkumi, krāces, tilti u.c.)

Plosta aire – 11m garš no divām pusēm notēsts plakans koka nogrieznis, kas resgalī ir 18-20cm resns, bet tievgalī 8cm;

Kumbris – koka nogrieznis (~1,3m), kurā iestiprināta plosta vadības aire;

Šosts – gara kārts ar kuras palīdzību var stumt plosta plenes pa ūdeni;

Zaplava – vaļēji baļķi, kas viens aiz otra pamīšus piesieti gar plosta pleņu malām, lai novērstu to ieduršanos krastā un nodrošinātu plosta slīdamību pret dažādiem šķēršļiem;

Upes nozaplavošana - šķēršļu, atteku, tiltu balstu un sēkļu nožogošana, lai varētu veikt koku pludināšanu;

Aizturragata – sasieti baļķi visā upes platumā, lai veidotu vajadzīgo baļķu sastrēgumu;

Novadragata – tādā veidā baļķi nevienādā garumā sasieti, lai nodrošinātu peldošo baļķu slīdēšanu caur tilta balstiem;

Ūdensdārzs – uz ūdens izveidots no baļķiem apjozts laukums, kurā sakopoti peldošie baļķi;

Žvira – no sīkiem akmentiņiem sastāvoša grunts.

Mūsdienas

Pirmie plostnieku svētki Strenčos

Trīsdesmit gadus pēc pēdējā plosta pludināšanas pa Gaujas upi, Vidzemes mazpilsētā Strenčos, radās priekšlikums atdzīvināt senās tradīcijas plostu braukšanā pa Gauju.

1998. gadā divdesmit vīri bijušā plostnieka uzraudzībā sasēja plostu no četrām plenēm un devās pa Gauju trīs dienu ekspedīcijā no Spicu tilta līdz Strenču pilsētai. Ekspedīcijas noslēgumā tika rīkoti Plostnieku svētki. Pilsētas iedzīvotāji, pašvaldības vadība un bijušie plostnieki no tuvākās apkārtnes, svinīgi sagaidīja plostu piestājam pie Vecā ozola Gaujas krastā. Strenču dome sveica jaunos plosta braucējus un vecos plostniekus. Pilsētas estrādē pašdarbības kolektīvi sniedza koncertu, bet vīriem bija iespēja pārbaudīt savus spēkus plostnieku sacensībās. Pasākuma noslēgumā tika rīkota pirmā vasaras zaļumballe. Plosta ekspedīcija un pirmie Plostnieku svētki guva tik lielu interesei un atsaucību, ka ir kļuvuši par ikgadēju tradīciju Strenčos.

Gaujas plostnieku ekspedīcija

Katru gadu kopš 1998. gada tiek organizēta trīs dienu plostnieku ekspedīcija pa Gaujas upi. Ekspedīcija nu jau ir neatņemama Plostnieku svētku sastāvdaļa.

Maija trešajā nedēļā biedrības „Gaujas plostnieki” biedri, viņu draugi un citi interesenti dodas uz Spicu tiltu pie Gaujas. Vispirms ir sagādāti baļķi un instrumenti, lai varētu sākt gatavot plostu. Plosts tiek siets ievērojot senās plostnieku tradīcijas un ne mazāks kā divpadsmit plenes garš. Siešanas procesā roku iemēģina arī jaunie biedrības biedri, lai turpinātu tradīciju nodošanu no paaudzes paaudzē.

Pirmajā ekspedīcijas dienā sasien plostu, kuru vakarā noar Gaujas krastā līdz nākamās dienas rītam. Otrajā dienā sākas nobrauciens pa Gauju līdz pirmajam pieturas punktam Valgumam, kur plostnieki pārlaiž nakti. Trešajā dienā turpinās nobrauciens līdz otrajam pieturas punktam – Mīlestības vērim, kas atrodas netālu no Strenču pilsētas. Ceturtās dienas rītā Plostu svinīgi sagaidīta pilsētā pie Vecā ozola un sākas ikgadējie Plostnieku svētki.

Plostnieku ekspedīcija ir unikāls pasākums Latvijā, un gadu gaitā interese par šo ekspedīciju nav mazinājusies. Ar plostu ir braukuši vairāki Latvijā pazīstami un populāri cilvēki, kā arī ārvalstu vēstniecību vēstnieki.