Новости‎ > ‎

» Es vēlos, lai cilvēki nemirtu

Отправлено 25 февр. 2019 г., 22:12 пользователем Игорь Горяинов   [ обновлено 25 февр. 2019 г., 22:29 ]
Igors Gorjainovs: „Es vēlos, lai cilvēki nemirtu.”

Igors Gorjainovs - cilvēks, kurš 21 gada vecumā pēc šāviena galvā izdzīvoja, atrodoties komā, satika ar savu Augstāko Skolotāju un atgriezās dzīvē apveltīts ar neticami vērienīgām zināšanām par cilvēku, Visumu, Evolūciju. Atgriezās, skaidri apzinoties savu uzdevumu šajā dzīvē, lai to realizētu.

Iveta Pumpure
2004.gads


„ Viņš ieraudzīja sevi no augšas, guļošu uz operācijas galda. Visapkārt bija cilvēki baltos halātos, drūmi un norūpējušies. Pēc redzētā nevarētu teikt, ka viņos būtu vēl kāda cerību dzirksts. Taču mediķi darīja savu darbu. Visa uzmanība bija pievērsta ķermeņa galvas daļai, kura vairāk līdzinājās asiņainam gaļas gabalam. Tur kur bija jābūt kreisai acij, pretim rēgojās tikai dziļa tumša bedre. Igors sāka strauji virzīties pa garu un tumšu tuneli, projām. Tā bija aiziešana. Taču šajā pārejā viņu pārtvēra nepazīstams cilvēks. Nekad Igors nebija tik ilgi un pamatīgi runājis – par Visumu, par cilvēcisko sapratu, par transformāciju pēc nāves. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka šis cilvēks bija viņa Skolotājs. Laiks izgaisa. Saruna kā izrādījās, bija turpinājusies sešu dienu garumā. Tieši tik, cik grāmatas autors nogulēja bezsamaņā. Ārsti pat negaidīja, ka viņš atgriezīsies. Taču viņš atgriezās – jau pavisam cits cilvēks.

Tas notika apmēram pirms divdesmit gadiem. Kļūstot nejauša šāviena upuris, autors nokļuva Gaiļezera slimnīcas reanimācijas nodaļā, un nogulēja tur trīs mēnešus. Mediķu prognozes bija nepielūdzamas – simtprocentīga invaliditāte – aklums, epilepsija smagākā formā...Taču viņš izārstēja ne tikai pats sevi, bet ir gatavs dalīties savā ilggadējā pieredzē arī ar mums.” Tāds ir ievads Igora Gorjainova grāmatai „ Praktiskā cilvēka apziņas iespēju apgūšana kā mērķis individuālajai realizācijai.” Vēlāk sarunā par šo dzīves lūzuma posmu Igors tēlaini teiks –„ atjēdzoties, es jau biju pie datora klaviatūras un man atlika tikai sākt spiest taustiņus.”

Vai tiešām atrasta mūžīgās jaunības formula?

Ilgu laiku Igors Gorjainovs plašākai sabiedrībai bija mazpazīstams, taču pēc Apziņas attīstības centra ARGALIM dibināšanas, lekcijām un nodarbībām Zinātņu akadēmijā, pateicoties pagājušajā gadā iznākušajai grāmatai un publikācijām dažādos plašsaziņas līdzekļos, viņa vārdu ar vien biežāk min līdzās Kašpirovskim, Čumakam, Visarionam.

Pēc Igora Gorjainova domām- noteicošais visa dzīvā eksistencē un attīstībā uz Zemes ir saikne ar Visumu. Kur Visums tiek pieņemts kā dzīvinošs, organizējošs un vadošs avots, kā konkrētā veidā pārveidota enerģija, kas rada cilvēka un Zemes energo – informatīvajā organismā pārmaiņas, tostarp šūnu un gēnu līmenī. Zaudējot saikni ar Visumu, cilvēka organisms tiek pakļauts mutācijām, kas izpaužas kā slimības, ( tas attiecas arī uz pārmantotām slimībām) jo patiesībā normālam cilvēka stāvoklim vajadzētu būt veselam. Tāpēc, ja situāciju tēlaini salīdzina ar milzīgu datorizētu programmu, kura arī cilvēks uzstājas kā viena no šīs programmas vienībām, (tomēr ir arī patstāvīga sistēma), noņemot negatīvos kodus – „vīrusus”, kas izveidojošies Zemes evolūcijas laikā, ir iespējams atjaunojot cilvēkā strukturētus, tiešus kontaktus ar Visumu. Kas nozīmē - cilvēku var izdziedināt, radot transformāciju ( izmaiņas) šūnu un gēnu līmenī. Igors apgalvo, ka šādu līmeņu ir daudz vairāk, tomēr būtiskākais ir zināt, ka visu šo līmeņu harmonija nosaka ikviena spēju cilvēka spēju būt veselam, laimīgam un radošam. Un ne tikai...

Ja tiek pilnībā atjaunota cilvēka universālā adaptīvā un pašatjaunošanās programma

( tagad mēs to visbiežāk izjūtam, kad zilumi pāriet „ paši no sevis”, brūcēs savelkas rētās, skabargai apkārt izveidojas neliels sastrutojums, kas izstumj svešķermeni no organisma, utt. ) tas nozīmē, ka tas ir veids kā saglabāt mūžīgo jaunību. Un iepriekš teiktais gluži loģiski noved pie secinājuma, ka varbūt tādejādi ir atrasts ceļš uz nemirstību...

Brīnumi jeb Igora fenomens

Kad norunātajā laikā ierodos pie Igora mājās, mani sagaida divas mazas meitenītes- divgadīgas dvīnītes. No kurām viena uzreiz man piedāvājās būt par pavadoni, lai pēc dažām minūtēm sēdētu man tuvu, tuvu blakus krēslā, un mēs jau sajustos kā draudzenes. Interesanti, bet tas mazais cilvēkbērns vienā acu mirklī kaut kādā veidā izklīdina manu nelielo uztraukumu. Drīz vien ģimene – Igora sieva Jeļena ar bērniem un vecāmamma dosies iecerētajā brīvdienu pasākumā - uz cirku. Taču mēs vēl satiksimies. Kad būšu ieradusies pie viņiem vēlreiz, lai noskatītos uzņemto filmu, kurā pēc Igora un Jeļenas apgalvojuma ir nofilmēts 2002. gada maijā notikušais vienotā impulsa sūtījums Mūžībai.

Tad arī es uzzināšu, ka arī Jeļena šajā dzīvē ir atgriezusies atkārtoti.

Pirms sešiem gadiem viņa bijusi nedziedināmi slima. Mediķu diagnoze – asins vēzis. Tajā laikā Jeļena vēl nepazina Igoru, un viņas liktenis, pēc ārstu prognozēm, bija izlemts. Tika paziņots, ka labi būs, ja sieviete nodzīvos līdz 1999. gada septembrim.

Slimības laikā ar viņu sākušas notikt neparastas lietas – vīzijas, sapņi, pēkšņi uzradušās neizskaidrojamas spējas „redzēt” un paredzēt. Un kādā no tādiem” redzējumiem” viņa ieraudzījusi sevi veselu blakus nepazīstamam vīrietim ar kuru sajutusies ļoti laimīga. Tad vēl viņa nezināja, ka tas būs Igors.

Viņu satikšanās notikusi it kā nejauši. Pēdējā brīdī. Un Igors ar Jeļenu kopējiem spēkiem spēja piemānīt nāvi, lai paliktu kopā. Lai pēc dažiem gadiem pie viņiem ierastos divas burvīgas meitiņas – dvīnes. Mediķi uz to visu vien plātījuši neziņā rokas...

Tieši Igora sieva pēc divus stundu sarunas iedos man mapi ar publikācijām, kurās es izlasīšu arī par citiem gadījumiem, kad Igors ir atgriezis dzīvē nedziedināmi slimus cilvēkus. Es atradīšu laikrakstā Vestji publicētu Novosibirskas parapsiholoģijas laboratorijas zinātnieku slēdzienu, ar kuriem ir sadarbojies Igors Gorjainovs. Kurā tiks apgalvots, ka strādājot pēc Igora izstrādātās metodikas, noņemot negatīvos kodus, izpētāmo indivīdu intelekta un citu spēju parametri ir nopietni mainījušies. Tie līdzinoties datiem, kurus parasti attiecina uz „ indigo” bērniem. Indigo bērni ir Jaunās paaudzēs bērni, kas tiek uzskatīti par jaunās cilvēces rases priekšvēstnešiem, kuri zinātnieku, pedagogu, psihologu, ģenētiķu uzmanību piesaistījuši ar savām ļoti attīstītām spējām un īpašajām ( arī neticamajām) dotībām un ģenētiskajām izmaiņām.

Atklāšu arī rakstu „ Džedaju skola” žurnālā „ Mistērija, kurā oktobra numurā autors Vladimirs Bogatihs ilustratīvi izklāsta (viņš arī klausās Gorjainova lekcijas un praktizē viņa metodiku) par reizi, kad bijis acu liecinieks nodarbībai, kad no partijas nomenklatūras bijušā atbildīgā darbinieka ir atdalījies „ čekas kods”. Rakstā šis notikums tiks salīdzināts ar epilepsijas lēkmi vai ar ainu no filmas „ Konstantīns”, kurā tika attēlota sātana izdzīšana.

Es uzzināšu tik daudz, ka radīsies samulsums. Brīnumi, pārsteidzoša informācija, neaptverami dati, neticamas prognozes... Tomēr jāatzīst, ir lieta, par ko varu galvot. Pētot iepriekš dažādos masu mēdijos publicētās fotogrāfijas, par pārsteigumu jāsecina, ka uz šodienu reālajā dzīvē gan Jeļena, gan Igors izskatās ievērojami jaunāki. Attiecībā uz Jeļenu, atšķirība bija tik redzama, ka es pat sievietei pārjauju – vai tiešām ( rādot uz pagājušajā gada žurnālā Ļubļu publicēto bildi) vai tā ir viņa?...

Viss mūsos ir – tikai jāatceras

Tas viss būs pēc tam. Tagad man iepretim ir nosēdies Igors Gorjainovs - gatavs sarunai.

Viņš ir ražena auguma vīrietis, ar melnām brillēm uz acīm. Pie rūpīgākas ieskatīšanās gar briļļu malas tomēr ir redzamas rētas un galvas kausa deformācijas pēdas. Sarunā Igors teiks, ka pēc „ atgriešanās” pirmais ko uzsāka bija tieši savas veselības sakārtošana. Arī redzes. Jo pēc nelaimes gadījuma – bijis vājredzīgs. Tagad viņš vadot automašīnu. Vēl viņš neslimojot. Nekad. Bet uz pirmo jautājumu – kā viņš izskaidro šo brīnumaino atgriešanos dzīvē un visu to, kas ar viņu ir noticis un notiek, Igors atbild - katrs cilvēks piedzimst uz šīs zemes ar kādu noteiktu funkciju, savu dzīves uzdevumu un uzdevumu sociumā. Un ir noteikti Visuma mehānismi, kas noteiktos gadījumos piespiež cilvēku to atcerēties.

„ Dažreiz tiek pieņemti arī ļoti radikāli mēri – cilvēku pārvešana pāri nāves robežai, ” skaidro Igors.” Taču patiesībā tas notiek ar cilvēka gara piekrišanu. Mūsu gars pirms materializējas ķermenī jau zina savu uzdevumu, tāpēc būtu nepareizi apgalvot, ka es kaut kādā veidā ar savu dzīvi būtu nopelnījis šo otrreizējo iespēju. Tā nav. Kas notika tālāk? Es atcerējos. Lai gan precīzāk, es satiku savu Skolotāju, kurš atjaunoja manī Evolūcijas atmiņu. Katram cilvēkam tā ir. Mūsos visos ir šis zināšanās par Savu Evolūciju, par Visuma un Cilvēces evolūciju. Un mūsu uzdevums ir atcerēties to. Bez šaubām, pēc tam pasaules uztvere krasi izmainījās. Vispirms tikai vēroju un analizēju. Pēc tam sāku praktizēt. Sāku ar komandu apguvi. Ja turpinām to pašu salīdzinājumu ar datoru, manī bija vesela virkne universālu komandu, kas spēj ieslēgt cilvēka apziņas rezerves. Mēs zinām, ka cilvēka prāta darbība aizņem tikai kādus 5-10 % no visas smadzeņu darbības. Tātad, pārējais lauks, varētu sacīt, ir lielais nezināmais. Es atcerējos, kādā veidā var notikt pieeja šiem resursiem, un kā šos resursus var aktivizēt citiem cilvēkiem. Un tas ir tas ar ko nodarbojas tagad, proti - cilvēku apziņas iespēju apguve.

Kā tas notiek? Mana darba pamatā ir jau pieminētā komandu tehnika, kas notiek meditāciju režīmā. Tās var būt individuālās vai meditācijas grupā. Vienkāršoti sakot, es cilvēkā pārslēdzu programmas. Kā viena no tām ir – „būt veselam”.

Ilgu gadu laikā esmu strādājis ar sevi, savu apziņu, esmu izmēģinājis dažādus eksperimentus, arī spēka vingrinājumi uz izturību. Arī tādus, kas normālam cilvēkam liksies pilnības pasakas, blēņas. Pietiks, ja pieminēšu, ka esmu bijis arī paralēlās pasaulēs. Tagad es spēju tās uztvert visas uzreiz. Un varu apgalvot, ka viss ir savstarpēji saistīts. Arī cilvēka ķermenis un Visums. Un cilvēka ķermenim ir jābūt stipram. Ķermenis ir mūsu dāvana, mūsu iespēja. Cilvēka gars uzstājas kā spēka avots, baterija ķermenim, tomēr bez ķermeņa gars ir bezspēcīgs. Dvēseles funkcija ir komunikācija starp cilvēku un sabiedrību, mijiedarbība starp iekšējo un ārējo, tomēr atkal - tikai tad, kad ir visu sastāvdaļu veselums,( kurā bez gara un dvēseles ietilpt vēl daudzi līmeņi), kad Cilvēks ir kā vienota sistēma, ir iespējams paveikt visu, kādēļ cilvēks vispār ir nācis uz šīs zemes. Savas programmas atjaunošana ir pats svarīgākas, kas, mums tagad, cilvēkiem, ir vajadzīgs. Absolūta pašapzināšanās.”

Zeme ir piedzimusi no jauna

„Ir Starptautiskās Psihiatru asociācijas dati, kas liecina, ka mūsdienās vairāk kā puse cilvēki piedzimt jau ar iekšējo nostādni – ciest, slimot, nomirt. Aptuveni pirms diviem, trim gadsimtiem, tā vēl tas nebija. Toreiz cilvēku motivācija bija mūžīgā cīņā, tomēr ar lozungu – dzīvot.

Mūsu evolūcijā bija attīstības periods, kad cilvēku nedalīja pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Laiks bija kā tieša esības izpausme. Bet, tad cilvēks „laiku” nolēma pārvērst par lineāru atskaites sistēmu. Un parādījās pagātne, tagadne, tagadne. Tās ir eksperimenta sekas. Mēs paši sākām formēt savu realitāti. Mūsu domas kļuva tās, kas apstiprina un nodrošina absolūto esības karti. Tā ir shēma, ko esam izvēlējušies kā uztveres instrumentu. Tomēr patiesībā no Evolūcijas sākotnes mēs esam apveltīti ar mūžīgo jaunību un mūsos ir šis pašatjaunošanās mehānisms. Mūsu organisms jau no laika gala ir pati pilnība, un cilvēks tiešām ir radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības. Tāpēc mūsu uzdevums ir šo radušos tukšumu organismā aizpildīt ar tām sākotnējām struktūrām un substancēm, kurām tur jābūt. Apziņas pavedieniem jābūt cilvēkā nepārtrauktam. Tā ir paredzēts pēc Evolūcijas programmas. Pats cilvēks izgudroja nāvi, un līdz ar to apziņas pavediens ar nomiršanu tiek pārrauts. Katra reinkarnācija paredz vienu apziņas pavedienu. Kopā tie ir „n” – tie pavedieni, un kad tie tiek savākti vienkopus un savienoti, tiek atjaunota visa evolucionāra atmiņa.

Un nupat ir pienācis laiks mainīt cilvēka domāšanu, pasaules uztveri, jo Zeme ir piedzimusi no jauna. Taču kopā ar „ dzimšanu” noris globālas izmaiņas. Jau kopš Lielā Sprādziena ir eksistējuši evolūcijas cikli, kas atkārtojas reizi daudzu miljonu gadu laikā, un 2002. gadā ir sācies kārtējais cikls, kas nāk ar visaptverošu „ attīrīšanos”. Visplašākajos mērogos. Zinātnieki ar vien izmisīgāk un biežāk runā par , kas notiek ar Sauli. 2003. notikušās neatveramas katastrofas Visuma telpā, piemēram, kosmiskā katastrofa Oriona zvaigznājā. Arī uz Zemes ar arvien biežāk mēs tiekam pārsteigti ar stihijām, dabas katastrofām, klimatisko apstākļu izmaiņām. Ir pienācis pārmaiņu laiks.

Visuma Organisma pārejai uz jaunu Evolūcijas ciklu vajadzēja notikt 2002. gadā. Un tieši man bija jābūt tam, kam vajadzēja noformēt šo signālu. Šis signāls gāja man cauri, un mani vajadzēja tam sagatavot. Tā ir arī atbilde uz pirmo jautājumu – kāpēc man vajadzēja atgriezties.

2002. gada 11. maijā tika savākts pārskats par 330 Visuma veidiem un vienotā impulsā nosūtīts Mūžībai, kas mūs radījusi. Pēc tūlītējās apstrādes Mūžība, papildinot šo pārskatu ar bezgalīgām evolūcijas iespējām, nosūtīja mums jaunu Ieceri. Ja Mūžība nosaka, ka mēs nevis evolucionējām, bet degradējam, momentāni notiek „izformēšanās” . 2002 gadā 11. maijā tas nenotika. Tika noformēts jauns Visuma nodoms, ko mēs saucam par jauno Ieceri. Es biju viens no tiem, kas to impulsu no šejienes gatavoju. Bija savākti dati par visām dzīves formām kosmosā, savākti vienā impulsā un noraidīti. Šim procesam ļoti uzmanīgi sekoja ASV un Krievijā.”

Vienotā impulsa nosūtīšana

Jāatzīst, ka mani tiešām mulsināja šis apgalvojums, ka Igors ir bijis tieši tas, kurš caur sevi ir novadījis nepieciešamo impulsu Mūžībai. Tāpēc es ļoti vēlējos noskatīties uzņemto materiālu. Man tas netika liegts, un mēs norunājām satikties pēc dažām dienām.

Uz ekrāna redzamā norises vieta ir Lilaste. Tā, pēc Igora stāstītā, tika meklēta vairākus gadus, kur noteiktajā dienā Igors ar savu darba grupu devās izpildīt savu uzdevumu.

Uz ekrāna sākumā ir redzama tikai jauka vakara dabas ainava un viss. Tikai tad, kad Jeļena man norāda, ka lūk, pamazām, sāk veidoties uz debesīs ejoši gaismas stabi, sakoncentrējos, lai arī es tos ieraudzītu. Pēc brīža tiešām kaut kas sāk veidoties - parādās tādi kā gaismas kūļi uz augšu, kas izstarojas no ekrāna vidus, no pakalna, kur atrodas Igors ar Jeļenu. Gaisma pieņemas spēkā, un viss abiem gulošajiem izveidojas iespaidīgs vizuļojošs pusaplis. Pēc kāda laika ekrānā redzu, ka arī caur zemi sāk parādīties dīvains kustošs starojums. Tas dažbrīd ir intensīvs, dažbrīd kļūst blāvs...Vēl pēc paris desmit minūtēm mirguļojošās gaismas virzība, kas sākumā bija vērsta uz debesīm, tagad mainās uz zemi. Fonā, ar nelielām pauzēm skan kāda no grupas cilvēkiem komentārs, kurā ik pa brīdim tiek iestarpināti viņa emocionālie pārdzīvojumi un fizisko izjūtu izmaiņas.

Ja es nezinātu, ko es skatos, domātu, ka tie ir kaut kādi neizprotami specefekti, filmētāja kļūmes vai videolentas bojājumi Tagad no komentāriem atturos, jo nezinu, ko domāt.

Kad vēlāk, es sazināšos ar Andreju Smiltēnu, ar netradicionālo metožu speciālistu, dziednieku, kurš pēc „rezonanses” metodes, veica noteiktus šīs informatīvās enerģijas mērījumus, viņš izteiks šaubas - vai cilvēki ir gatavi pieņemt tāda rakstura informāciju. Jo tas, ar ko nodarbojas Igors pieder pie jomas par ko saka – „acīmredzamais – neticamais” „ Tikai tad, kad zināšanas pārvēršas sapratnē, tās var reāli izmantot. Tikai tad šīs iegūtās zināšanas var reāli nest rezultātu. Ja klausītājā ( lasītājā) rodas „sprauga”, starp to, ko viņam saka un viņa izpratni, var sāk veidoties noliegums pret konkrēto informāciju, dažreiz antipātijas, pat naids. Bet to, ka tiešām šie rādītāji bija pārsteidzoši, tas ir tiesa.” Saka Smiltēna kungs, un izstāsta dažus ļoti interesantus fakti par šo notikumu, tomēr piekodina, lai tos rakstā neminu.”

Tā teikt – jo tālāk mežā, jo vairāk malkas. Katra izdzirdētā atbilde uzreiz paredz nākamo jautājumu. Un Igors ir gatavs atbildēt. Arī uz jautājumu – par kādiem nopelniem tik fundamentālai un neatverami vērienīgai misijai, tika izvēlēts tieši viņš, atbilde tiek ietverta piemērā. „ Iedomājies dzīvu organismu, kurā nemitīgi notiek izmaiņas. Viņš pats zina kādas šūnas jāiesaista, lai notiktu vajadzīgās izmaiņas vai atveseļošanās. Vai tad tās šūnas ir kaut kādas izredzētās vai īpašās? Nē, tās vienkārši ir paredzētas tam. Vai cilvēks ir gatavs noticēt tam, vai ne, tas lai paliek katra paša ziņā. Tomēr fakti liecina - notiek nopietns visaptverošs pārmaiņu process. Un pie tādām izmaiņām, kas notiek mums līdzās, es gribu minēt jau iepriekš pieminētos Jaunās paaudzes bērnus ( tostarp Indigo). Par šo „indigo” fenomenu tiek runāts daudz, viņi tiek pētīti, skaitļoti, tomēr viņi dzimst. Arī Latvijā. Viņi nāk ar to informāciju, kuru „pārejās” (kad cilvēks ir pametis šo pasauli) viņi nav aizmirsuši. Kaut reflektori, ķermeniskā līmenī, viņi atceras visu savu evolūcijas ķēdīti. Jā, ar šiem bērniem viss kārtībā, jautājums – cik mēs esam gatavi pārmaiņām.”

Zelta laikmets būs

„Ir tāda pasaka par dievu, kuram ļoti gribējās izmēģināt, kā tas ir būt cūkai. Un viņš piedzima par cūku. Un Dievam tik ļoti iepatikās neko nedarīt – vārtīties dubļos, tikai ēst un gulēt, ka viņš nolēma palikt par cūku...Tāpēc, nekas cits neatlika, kā nogalināt cūku, lai atbrīvotu Dievu....”

Ar daudziem no mums notiek līdzīgi. Mēs esam aizmirsuši – kas mēs esam...

Un meklējam attaisnojumus savai dzīvei, noveļot visu uz Nelabo, Sātanu, ļaunajiem spēkiem, likteni, apstākļiem, utt. Mēs pielūdzam Dievu, lai patiesībā noveltu atbildību no sevis, cerībā, lai kāds visu nokārtotu mūsu vietā. Mēs paši esam noveduši savu eksistenci līdz primitīvam līmenim. Piemēram, sievietes – vīrieša attiecības. Vīrišķais un sievišķais ir vienotība. Sieviete ir vide, laiks, matērija. Vīrietis ir ideja, kas organizē impulsu. Sieviete bez vīrieša ir tukša vide, plika matērija. Vīrietis bez sievietes – tukša ideja. Mēs nespējam realizēties viens bez otra. Sievietes un vīrieša ķermenim jau no sākotnes ir uzliktas noteiktas funkcijas, uzdevumus. Sugas turpinājumu mehānisms ir tikai blakus uzdevums, jo pamatsūtība šai savienībai ir attīstība. Bet kas notiek dzīvē? Ir tik daudzas lietas, kas pašā saknē jau ir izkropļotas. Teiksim – likumdošana. Gadsimtiem, tūkstošošgadēm ilgi ir valdījusi sodu sistēma. Tā ir bijusi baisa, barbariska, bijusi arī humānāka, bet būtībā mēs jau esam sevi „iekodējuši” – konflitsituācijai un noziegumam. Tam jau ir atvēlēta šajā Visuma, Zemes telpā ( vai, precīzāk, organismā) vieta. Un vai kaut kas ir mainījies – vai sods ir spējis padarīt cilvēci labāku?

Runājot par nākotni - tas ir tiesa. Mūs gaida tā sauktais „ Zelta laikmets”. Taču līdz tam būs vēl nopietns ceļš ejams. Un nopietnas izmaiņas. Nākamā Visuma darbība ir paredzēta katra Zemes iedzīvotāja Gara struktūras sakārtošana. Šo stafeti pirmie ir saņēmuši budisti. Viņi jau ir veltījuši 72 stundu ilgu Mīlestībai un līdzcietībai veltītu meditāciju. Tas ir viņu varenais pasīvais ieguldījums, lai stabilizētu situāciju un sagatavotu pamatu Visuma kopīgai darbībai. Taču savas jūtas Mīlestībai var sūtīt ikviens! Arī šodien. Neaizmirstot par svarīgāko uzdevumu – pienācis laiks iepazīt sevi.”

Comments