Latgales mediji sadarbībā ar izdevniecību Dienas Mediji realizē kopprojektu «Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis», kas apliecina, ka stipru un drošu valsts robežu, pirmāmkārtām, veido cilvēki. Cilvēki, kas mīl savu zemi, kas to kopj un lolo. Cilvēki, kas zina savas valsts kultūrvēsturi un, neskatoties uz tautību vai reliģisko piederību, ir neatņemama tās daļa. Tie ir darbīgi, zinoši un stipri cilvēki. Tie ir cilvēki, kas ir īsteni sava novada un valsts, savas Latvijas patrioti.   Projekts tapis pateicoties Latvijas Mediju atbalsta fondam un ir finansēts no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.  Sadarbības projektā piedalās laikraksti “Diena”, “Ezerzeme”, “Vaduguns”,  “Rēzeknes Vēstis”, “Vietējā”, laikraksts “Latgales Laiks” un radio “Alise Plus”.

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis. 

Daugavpils un Augšdaugavas novads

Jau otro gadu pēc kārtas Latgales reģionālie mediji kopā ar laikrakstu "Diena" īsteno, mūsuprāt, ļoti svarīgu un aktuālu projektu "Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis", kura mērķis ir pastāstīt, kā rit dzīve pierobežas reģionā, kas robežojas ar agresorvalstīm, pastāstīt visiem Latvijas iedzīvotājiem par mūsu reģiona stiprajiem ļaudīm. "Zilo ezeru zeme" ir bagāta ne tikai ar dzidrām un gleznainām ūdenstilpēm, zaļiem mežiem un zeltainiem labības laukiem. Tās vislielākā bagātība ir lieliskie cilvēki, kuri, neskatoties uz grūtībām un izaicinājumiem, dara brīnumus un tic gaišai nākotnei. Šoreiz stāstīsim par Daugavpili un Augšdaugavas novadu.

Jorens Dobkevičs, “New East” biedrības vadītājs:

"Mēs runājam par problēmām, lai padarītu dzīvi labāku"

-- Joren, jūs esat daugavpilietis, vai ne?

-- Esmu dzimis un uzaudzis Daugavpilī. Mani senči šeit -- gar Daugavu, no Naujenes līdz Piedrujai -- dzīvo jau vairākus simtus gadu. Viņi ir vecticībnieki, katoļi, luterāņi, pareizticīgie, latvieši, poļi, latgalieši, krievi, ebreji. Visi ļoti dažādi, bet -- visi kopā. Latgale ir manas mājas, lai kādas tās arī būtu. Taču gan es, gan daļa mūsu "New East” komandas esam remigranti. Mēs bijām aizbraukuši, un es tajā neredzu neko sliktu, bet atgriezāmies, un tas ir galvenais. Dzīvojām ārzemēs, mācījāmies, strādājām un kādā brīdī, proti, pandēmijas laikā, kas kardināli mainīja dzīvi visā pasaulē, atgriezāmies mājās. Kāpēc es nolēmu palikt šeit? Tāpēc, ka tas ir interesanti. Tas ir sarežģīts uzdevums, problēmu risinājumu meklēšana. Tas, ar ko pašlaik nodarbojas "New East”, ir meklējumi -- kas mēs esam un ko šeit darām. Pie mums ir daudz foršu, jaunu, atvērtu cilvēku, kuri vēlas pierādīt sev un citiem, ka Daugavpilī ir iespējams būt atvērtiem un brīviem, ka ir cilvēki, kas to saprot un kuriem tas interesē, ka Daugavpilī un Latgalē ne visi ir "sarkani" un ne visi ir "vatņiki". Šeit dzīvo cilvēki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir krievi vai latvieši, pilsoņi vai nepilsoņi, kuri pašreizējā ģeopolitiskajā realitātē atbalsta Ukrainu, nevis Krieviju. Un ar kultūras, mediju, izglītības programmu palīdzību viņi cenšas to pavēstīt un padarīt mūs stiprākus šajā reģionā. Es atceros brīdi, kad sapratām, ka viss ir ļoti slikti, ka ir sācies pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā. Šādā brīdī kļūst neiespējama mūsu sadarbība ar pašvaldības struktūrām un zināmā mērā pat ar valsts struktūrām šeit, Daugavpilī, kur ir cenzūra, kur ir pašcenzūra, kur tic Krievijas propagandai, bet mēs vēlamies sarīkot pasākumu Ukrainas vai Baltkrievijas opozīcijas atbalstam, runāt par šīm tēmām, par to, kas notiek divdesmit minūšu brauciena attālumā no mums, bet, lai to izdarītu, ir nepieciešama ne tikai telpa pārdomām, bet gan fiziska telpa. Tāpēc 2023. gada beigās -- 2024. gada sākumā atvērām mūsu organizācijas "New East” telpas, kur tagad rīkojam izrādes, izstādes, pasākumus Ukrainas atbalstam, par bēgļu tēmu, situāciju uz robežas un runājam par cilvēktiesībām. Mēs parādām, ka Daugavpils var būt citāda, tā var būt daudzveidīga: eiropeiska, latviska un atvērta. Mēs runājam par to, kas notiek patiesībā, nevis darām tikai to, kas izklaidē. Jā, tas ir biedējoši, bet tas ir svarīgi. Tāpēc organizācija "New East” ir kļuvusi par sava veida bāku tiem, kas vēlas dzīvot un atklāti runāt par visu. Un šajā brīdī es sāku justies vajadzīgs, noderīgs par spīti tam, ka heiteri raksta, ka esmu nodevējs un padevies latviešiem, vai dēvē par NATO bāzi – īsi sakot, visādas muļķības.

-- Problēmu ir daudz. Vai dažreiz negribas visu pamest un aizbraukt kaut kur, kaut vai uz Rīgu vai atkal uz ārzemēm?

-- Gribas, un ikviens laiku pa laikam izjūt šo vēlmi. Manuprāt, mums visiem ir sava veida iekšējie svari, uz kuriem sveram „par” un „pret” argumentus. Mēs esam jauni cilvēki, dažiem ir ģimene, bet gandrīz visi bez bērniem, tāpēc mums nebūtu liela problēma aizbraukt, bet kaut kas mūs tur šeit, un tā noteikti nav nauda vai lieliska karjera, ko šeit var izveidot, bet gan brīvības sajūta, ko mēs šeit varam sev radīt. Un tas ir forši.

-- Vai „New East” ir jūsu bērns, jūsu ideja?

-- Nē, tas ir dažādu cilvēku bērns, kuri dažādos dzīves un attīstības posmos ir daudz ko paveikuši. Ideja radās pirms desmit gadiem, kad kopā ar klasesbiedriem un draugiem vēlējāmies organizēt pasākumus. Toreiz mēs radījām performanci par Zolitūdes traģēdiju. Pēcāk rīkojām līdzīgus pasākumus, bet jau par Ukrainu. Organizējām mediju laboratorijas ar skolēniem un žurnālistiem, kur pievērsāmies arī medijpratībai un tās pamatiem, runājām par satura veidošanu un to, kas ir žurnālistika. Runājām ar cilvēkiem par viņu pārdzīvojumiem. Un ar šīm mazajām, vietējām iniciatīvām sākās sabiedriskās organizācijas dzīve; mēs ieguvām juridisku statusu un pateicoties tam varējām izziņot pasākumus un iesaistīt cilvēkus. Tā bija loģiska attīstība. Viss notika mērķtiecīgi, bet pie savām telpām tikām vien astotajā pastāvēšanas gadā.

-- Vai jums ir sava spēka vieta?

-- Man tās ir vairākas. Tās ir dažādas un ir atkarīgas no manām vēlmēm konkrētā brīdī. Kad vēlos sajust cilvēkus un dzirdēt pozitīvas idejas, tas ir šeit, „New East” telpās. Ja vēlos mieru un klusumu, tad tas ir velosipēds, mūzika un mežs. Ja esmu noguris no visa, tad ir laiks sapakot ceļasomu un doties kalnos.

-- Nesen Daugavpilī notikušajā medijpratības konferencē izskanēja jautājums: vai jūs šeit jūtaties drošībā? Vai jūs savā dzimtenē jūtaties droši?

-- Pēdējos gados es arvien mazāk un mazāk jūtos drošībā. Diemžēl arvien biežāk saskaros ar ksenofobiju un rasismu sava vārda, uzvārda dēļ, arī tāpēc, ka esmu no Daugavpils. Šeit jāņem vērā vairāki faktori. Ja runājam par karu, tas ir viens emociju spektrs. Otrs faktors ir drošības jēdziens. Šajā gadījumā runa nav tikai par ārēju apdraudējumu; daudz kas ir atkarīgs arī no mums pašiem. Vai es jūtos drošībā pēc Daugavpils pašvaldības vēlēšanām? Nē, es nejūtos drošāk, dzīvojot šādā vidē. Vai es jūtos drošāk valstī, kur sievietēm aizliedz veikt abortu vai vēlas izstāties no Stambulas konvencijas? Nē, nejūtos. Tieši šis man vairāk saistās ar drošību, nevis tas, vai ienāks Krievijas tanki vai nē.

-- Ko jūs gribat novēlēt savai dzimtajai pilsētai, novadam un valstij?

-- Mums ir lieliski jaunieši, atvērti un radoši, protams, ne jau visi. Pateicoties šim un citiem faktoriem, es redzu un zinu, ka Daugavpils, Latgale un Baltija nav sala. Mēs esam lielākas pasaules, Eiropas daļa. Reizēm šķiet, ka starp Latgali un Latviju ir milzīgs, nepārvarams attālums, bet, ticiet man, ir ceļi un takas, kas mūs savieno. Patiesībā mēs esam daudz tuvāk un visi esam daudz draudzīgāki. Mēs bieži runājam par problēmām Latgalē, bet tas ir tāpēc, ka mīlam vietu, kur dzīvojam, un nebaidāmies runāt par problēmām nevis tāpēc, ka viss ir slikti, bet gan tāpēc, ka vēlamies, lai viss būtu labāk.

-- Paldies par sarunu un -- lai viss ir labi!

Autors: Jeļena Bobkova

Foto no J. Dobkeviča arhīva

Ieva Kudiņa, biedrības “Mūsu Līksnai” valdes priekšsēdētāja

"Latvija nebeidzas ar Rīgu"

Mēs visi vēlamies būt piederīgi kādai kopienai. Lielpilsētu steigā dažkārt aizmirstam, ka arī mēs paši veidojam savu vidi. Te varētu mācīties no mazo pagastu un pilsētu piemēriem, kur vietējie iedzīvotāji ir aktīvi, paši izvirza iniciatīvas un ne tikai kritizē, bet izsaka priekšlikumus, kā padarīt pievilcīgāku savu vidi, kā motivēt jauniešus palikt un justies lepniem par savu zemi.

Augšdaugavas novada Līksnā bijusī skolas ēka bija pamesta novārtā 15 gadus. Tomēr neapdzīvotajai ēkai bija potenciāls, un biedrība “Mūsu Līksnai” uzsāka vecās skolas atjaunošanas darbus. Kā šis stāsts sākās un kāpēc ir svarīgi saglabāt savas kopienas kultūrvidi, pastāstīja biedrības “Mūsu Līksnai” valdes priekšsēdētāja Ieva Kudiņa.

Ieva Kudiņa ir četru bērnu māmiņa, dzimusi Jēkabpilī, bet, kopš apprecējusies, par mājām sauc Līksnu. Te pavadīti nu jau 10 gadi. Viņai vienmēr ir bijusi vēlme attīstīt vidi, kurā dzīvo, un viens no vērienīgākajiem projektiem ir Līksnas skolas atjaunošana.

“Mani iedvesmoja kāda cita skola, kura bija atjaunota un kurā aktīvi darbojās kopiena. Man likās, ka varētu paņemt šo ēku un sākt kaut ko darīt. Biedrības biedri bija ļoti atsaucīgi un gatavi darboties,” pastāstīja Ieva.

Darbi bijušajā skolā sākās šī gada pavasarī. Var tikai iedomāties, cik daudz darba jāiegulda tās sakārtošanā, jo ēka netika izmantota vairāk nekā desmit gadus. Tā ne tikai bija pamesta, bet gadu laikā piegružota, pilna ar atkritumiem, un tas viss bija jāsavāc un jāizved. Ēka tika iztīrīta, nomainīts grīdas segums atsevišķās telpās, pārbaudīti skursteņi un krāsnis, lai varētu izmantot apkuri, ievilkts ūdensvads un veikti daudzi citi darbi, lai pašlaik bijušajā skolā varētu darboties biedrības un notikt pasākumi.

Biedrība uzsāka darbu 2023. gadā un februārī tai apritēs divi gadi, tajā darbojas 15 biedri. “Es domāju, ka mēs saimniekosim ilgāk, ja viss ritēs pēc plāna. Baznīca ir ļoti pretimnākoša un, protams, mācītājam arī patīk, ka šeit kaut kas notiek, ka te nav vienkārši pamesta ēka. Līksnā ir problēmas ar telpām dažādiem kultūras pasākumiem, arī mums kā biedrībai nebija savu telpu, tādēļ nolēmām, ka šeit varam gan paši darboties, gan organizēt kultūras pasākumus, kā arī apvienot pārējās aktīvās biedrības, kuras varētu izmantot šo ēku, jo tā ir ļoti liela. Ideju ir daudz un to kļūst arvien vairāk. Ēkā ierīkotas telpas biedrībām, kuras jau aktīvi tiek izmantotas. Tomēr darba vēl ir daudz, ēkā jūtams caurvējš un ir diezgan auksti, tāpēc jānomaina logi un durvis, šobrīd ir apstiprināts LEADER projekts, kura ietvaros tiks nomainīti logi un durvis. Ieva pastāstīja, ka lielākais izaicinājums ir finansējums, tiek rakstīti projekti, bet daudz kas tiek darīts par pašu biedru līdzekļiem. Šogad saņēmām pašvaldības biedrību līdzdalības projekta finansējumu, ko izmantojām komunikāciju remontdarbiem. Daudz ieguldām un strādājam paši, visu darām savām rokām. Mums ir paveicies, ka biedrībā ir dažādi speciālisti,” pavēstīja Ieva.

Biedrība “Mūsu Līksnai” rīko pasākumus, apvieno Līksnas pagasta kopienu, aicina vietējos iedzīvotājus būt aktīviem jebkurā vecumā. Ieva stāsta ka, salīdzinot Līksnu ar citiem pagastiem, Līksnas iedzīvotāji ir ļoti aktīvi: “Man patīk dažādi izaicinājumi, tas dod dzīvei īpašu jēgu. Ir milzīgs gandarījums, redzot rezultātu, gan man, gan visiem biedrības dalībniekiem. Kad sanāk kopā forši cilvēki, viņiem vienmēr rodas daudz dažādu ideju. Nepaceļamu projektu nav, mēs esam pārliecināti par sevi”.

Biedrība sadarbībā ar Līksnas apvienības pārvaldi ir labiekārtojusi Līksnas dīķa krasta līniju, ir nopļautas niedres, organizējusi mūzikas un mākslas festivālu “Muzykys Skrytuļs”, organizējusi pirmo iedzīvotāju forumu novadā, izveidojusi bagāžnieku tirdziņu pie Līksnas baznīcas, realizēti dažādi citi projekti, kā arī biedrība organizē dažādus kultūras un sporta pasākumus.

Runājot ar Ievu, jūtams pozitīvisms un pārliecība – viss būs labi. Vēl plānos ir daudz jaunu projektu, tomēr lielākais biedrības fokuss ir Līksnas skolas atjaunošana, tomēr tā ir liela ēka un, līdz ar to, milzīga atbildība. Ieva sarunas noslēgumā saka – Līksna ir labākā vieta, kur dzīvot. Vide, kurā dzīvojam, sarunas, ko dzirdam katru dienu, līdzcilvēku emocijas rada noskaņojumu, kurā mēs raugāmies uz situāciju pagastā, pilsētā un valstī kopumā.

“Man patīk lauku dzīve, plašums un miers. Mēs Līksnā esam lokālpatrioti, viens no biedrības mērķiem ir saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu, tradīcijas, veidot vidi, kas ir draudzīga ģimenēm. Viens no maniem mērķiem ir, lai mani bērni šeit paliktu dzīvot. Tā laikam ir rīdzinieku iedoma, ka ar Rīgu beidzas Latvija, bet īstenībā tā nav, ārpus Rīgas tā tikai sākas, viss atkarīgs no mums pašiem. Ja neko nedarīsim, arī šeit būs slikti. Pajautājiet biedrības biedriem -- visi teiks, ka Līksna ir labākā vieta, kur dzīvot.

Autors: Liene Virza

Autores foto

Māris Susejs, Multimākslinieks-režisors:

"Dzīvot Latgalē ir liela privilēģija"

-- Esam pazīstami jau daudzus gadus, un neatceros, ka jebkad būtu redzējusi jūsu sejā skumju izteiksmi. Kā jums izdodas saglabāt pozitīvu noskaņojumu?

-- Nozīmīgs faktors katra cilvēka dzīvē ir viņa senči. Manējie ir latgalieši. Visi stāsti par Latgali ir dziļi, nereti ļoti sāpīgi un traģiski. Un ik reizi mums bija tikai vienas zāles -- ceļš uz priekšu. Visi latgalieši vienmēr gāja ar augstu paceltu galvu. Pat tad, kad bija pavisam skumji, grūti un skarbi, mēs vienmēr ticējām, ka būs arī cerības stars un viss kļūs labāk. Patiesībā, ja tev ir pavisam slikti, atrodi kādu, kam klājas vēl sliktāk, un palīdzi viņam.

-- Jūs esat cilvēks -- orķestris. Esmu jūs redzējusi dažādos ampluā. Ko jūs darāt tagad?

-- Atceros, ka manā bērnībā bija tāda rotaļlieta -- robots transformeris. Un, attiecinot šo tēlu uz sevi, varu teikt, ka es joprojām transformējos. Dzīvot Latgalē ir liela privilēģija, par kuru jācīnās bieži un katru dienu. Es transformējos radošā vidē. Ir vārdu salikums, kas man nepatīk, bet tas izskaidro, kas es esmu. Esmu multimākslinieks -- režisors, organizēju dažādus pasākumus, piedalos dažādās aktiermākslas aktivitātēs, bet pats galvenais – audzinu un izglītoju savus bērnus. Bet tajā pašā laikā es nenovelku sarkano līniju starp saviem bērniem un skolēniem, kurus mācu. Joprojām mācu bērnus Krāslavas novadā, Mūzikas un mākslas skolā, pirms tam 22 gadus strādāju par skolotāju Indras mākslas skolā. Un, starp citu, no Indras var redzēt Baltkrievijas mežus.

– Kāpēc?

– Man ir daudz iespēju aizbraukt. Dažādos laikos daudzi mani draugi pameta dzimto vietu un devās dažādos virzienos. Viņi man saka: "Māri, brauc šurp, tev nebūs jāstrādā kaut kur cehos, tu vari nodarboties ar menedžmentu." Bet es atsakos. Es ļoti labi saprotu, kas man dod nepieciešamo enerģiju, -- tā ir mana dzimtā zeme: šī apbrīnojamā Latgales zeme, šī maģiskā ainava. Latgale ir lielas vēstures krustceles, šeit valda vēsturiska daudzveidība. Šeit dzīvo apbrīnojami, interesanti cilvēki. Protams, ir arī daudz muļķu, bet kur gan viņu nav? It īpaši, ja runājam kara kontekstā. Esmu no jauna atklājis daudzus cilvēkus, īpaši šeit, pierobežā. Šeit valda patiesi pārsteidzoša brīvības sajūta. Vari iziet vēlu vakarā ārā un kliegt no visa spēka, un tas nevienu īpaši netraucēs. Esmu bijis Beļģijā, Holandē un apceļojis pusi Eiropas. Tur cilvēki dzīvo netālu cits no cita. Un šajā gadījumā zeme nomierinās vien ap trijiem naktī. Tāpēc dzīve Latgalē ir liela privilēģija. Šajā zemē ir tavas dzimtas spēks. Šeit draudzīgi dzīvo latgalieši un vecticībnieki. Tā ir nepopulāra frāze, bet tās ir pamatvērtības. Ir vēl viens faktors, kas mani notur šeit. Mana māte diemžēl nekļūst jaunāka, un es vēlos būt viņas tuvumā. Viņa var man jebkurā brīdī piezvanīt un palūgt atvest zāles. Es to izdarīšu 15–20 minūšu laikā. Man ir ļoti svarīgi redzēt, kā mana māte noveco, un es vēlos būt viņai blakus.

-- Ko vēl, izņemot spēku, jums sniedz Latgales zeme?

-- Ja runājam par cilvēkiem, Latgale ir ne tikai vēstures krustojums, tā ir arī kultūras krustojums. Šeit dzīvo slāvu tautas, latgalieši, latvieši un ebreji. Redzot šo krāsu paleti, rodas impresionistiski toņi. Šis mākslinieciskais atoms Latgalē ir ļoti jūtams. Patiesībā mūsu pierobežai piemīt maģisks skanējums. Tāpēc Latgale man sniedz nepieciešamo maģiju.

-- Vai jūs nebaidāties dzīvot blakus Krievijai un Baltkrievijai?

-- Manuprāt, tie ir nepareizi vārdi -- "baidos" vai "nebaidos". Ir vienkārši jādzīvo un jādefinē latviskās un eiropeiskās robežas. Būtu muļķīgi tagad runāt par to, ko nezinu, un visu to laiku, ko esmu šeit nodzīvojis, nomest malā tikai tāpēc, ka baidos. Mēs esam ģenētiski mantojuši spēku visu to pārdzīvot un nebaidīties, jo mūsu senči šeit jau ir tik daudz piedzīvojuši un pārdzīvojuši, ka bail par to runāt. Ir jāsaprot, ka tad, ja pie mums kaut kas notiks -- labs vai slikts --, mēs ģenētiski zināsim, kā reaģēt.

-- Ko šeit var mainīt uz labo pusi, varbūt, ar valdības palīdzību?

-- Daudzi mums Latgalē ir mēģinājuši palīdzēt. Taču ir jāsaprot vissvarīgākais: uz Latgali nedrīkst skatīties caur stereotipu prizmu. Mūsu reģiona vēsture runā pati par sevi. Tā ir spilgtāka un krāsaināka, atšķirībā no Vidzemes vai Kurzemes. Latgalieši ir dzīvojuši dažādu impēriju laikos. Centrālajā Latvijā viss bija nedaudz citādāk, tāpēc arī mūsu mentalitāte atšķiras. Tas ir pirmkārt. Otrkārt – nevar tikai runāt par Latgali, ir jābrauc šurp un jārada cita kultūrvide. Kārlis Ulmanis par to savulaik padomāja. Kārļa Ulmaņa virzienā var raidīt daudz pārmetumus. Viņš apkaroja latgalisko literatūru, daudzus lietvārdus pakārtoja latviskajam, bet vienlaikus veica lielas un svarīgas reformas. Piemēram, cilvēki, kas pārcēlās uz pierobežu, saņēma lielus aizdevumus māju un zemes iegādei, viņš būvēja skolas, viņš būvēja"gaismas pilis" skolās. Un, ja šodien dosimies uz Indru vai Robežniekiem, un visā pierobežas teritorijā, mēs redzēsim Latgalei neraksturīgās luterāņu kapsētas, kur dominē uzvārdi Bērziņš un Vītoliņš. Tas pierāda, ka reforma tolaik darbojās, un cilvēki no Centrālās Latvijas pārcēlās uz pierobežu, jo valsts to veicināja. Savukārt pašlaik mēs esam izvēlējušies amerikāņu dzīvesveidu: divi lielsaimnieki, kuriem pieder visa zeme un kuri nodarbina vietējos iedzīvotājus. Bet arī šajā gadījumā notiek fermu optimizācija. Tas nozīmē, ka, izvēloties šo amerikāņu ainavu, mēs atteicāmies no savas nacionālās ainavas. Un tad mūs vaino, ka mums trūkst latviskuma. Viņi brauc līdz Jēkabpilij, un tālāk, viņuprāt, pa ielām klīst lāči un visi dzer degvīnu. Ir jāinteresējas par vēsturi, kad runājam par Ludzu, Daugavpili un Rēzekni, un tad saņemsim atbildes uz visiem saviem jautājumiem.

-- Paldies par sarunu.

Autors: Jeļena Bobkova

Foto no M. Suseja arhīva