Latgales mediji sadarbībā ar izdevniecību Dienas Mediji realizē kopprojektu «Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis», kas apliecina, ka stipru un drošu valsts robežu, pirmāmkārtām, veido cilvēki. Cilvēki, kas mīl savu zemi, kas to kopj un lolo. Cilvēki, kas zina savas valsts kultūrvēsturi un, neskatoties uz tautību vai reliģisko piederību, ir neatņemama tās daļa. Tie ir darbīgi, zinoši un stipri cilvēki. Tie ir cilvēki, kas ir īsteni sava novada un valsts, savas Latvijas patrioti.   Projekts tapis pateicoties Latvijas Mediju atbalsta fondam un ir finansēts no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.  Sadarbības projektā piedalās laikraksti “Diena”, “Ezerzeme”, “Vaduguns”,  “Rēzeknes Vēstis”, “Vietējā”, laikraksts “Latgales Laiks” un radio “Alise Plus”.

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis. 

RĒZEKNE un RĒZEKNES NOVADS

“Rēzeknes Vēstis” kopā ar laikrakstu “Diena” un vairākiem reģionālajiem medijiem piedalās projektā “Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis”. Tāpēc šoreiz stāstīsim par RĒZEKNI un RĒZEKNES NOVADU.

Rēzeknes novads atrodas pašā Latgales viducītī, un tā nav tikai vieta kartē. Tās ir mūsu mājas, mūsu saknes, mūsu spēks. Un Latgale, Latvija dzīvo mūsos tik ilgi, cik mēs viņu sargājam, kopjam un iedzīvinām ikdienas darbos.

Šodien mēs dzīvojam laikā, kad mums visiem neatkarīgi no amata vai dzīvesvietas ir viena kopīga atbildība – stiprināt Latviju. Gan ar darbu, gan ar sirdi.

Mums ir sava koncertzāle, viena no labākajām Latvijā, kuras skatuvi iecienījušas pasaules mēroga zvaigznes. Tā ir vieta, kur cilvēki pulcējas, lai smeltos iedvesmu, atcerētos, kas mēs esam, un justu kopības spēku. Katrs koncerts, katra izrāde un pasākums ir kā tilts starp paaudzēm. Kultūra nav greznums – tā ir nepieciešamība.

Mēs lepojamies ar mūsu zemniekiem, lauksaimniekiem. Viņu darbs nav tikai maize uz galda – tā ir arī ticība savai zemei. Lauksaimnieka darbs ir smags, bet bez viņa darba nav lauku, nav Latvijas. Katrs sējums – tā ir ticība rītdienai.

Un tikai visi kopā mēs veidojam šo valsti.

Valsts prezidentam Edgaram RINKĒVIČAM viņa darba vizītes laikā 8. septembrī Rēzeknes novadā jautāju: kā nomierināt pierobežas iedzīvotāju prātus?

“Pirmkārt, es redzu, ka pēdējo nedēļu laikā Aizsardzības ministrija, Bruņotie spēki tiešām vairāk dara, lai nāktu un runātu ar cilvēkiem. Otra lieta – visnomierinošākais būs brīdis, kad būs pieņemts attiecīgais pretmobilitātes infrastruktūras izveides likums.

Saeimas priekšsēdētāja, Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs ir apliecinājuši, ka viņi darīs visu, lai pēc iespējas ātrāk sakārtotu juridisko rāmi. Domāju, ka tas arī nomierinās cilvēku prātus.

Nelaime ir tā, ka daudzi domā – tagad 30 km rādiusā nebūs nekādas saimnieciskās darbības. Nē, tā nav. Mēs runājam par apmēram 2000 ha, kas varētu būt atsavināmi. Un arī ne visi tie ir saimnieciskā darbībā izmantojamā zeme vai meži.

Likumā ir iestrādāta arī taisnīga atlīdzība.

Es labi atceros, ka pirms kāda gada bija daudz diskusiju par Aizsardzības ministrijas un Klimata un enerģētikas ministrijas sagatavoto karti, kurā saistībā ar vēja parkiem arī iezīmēts, ka 50 km robežās nevarēs vairs neko darīt. Nu, tā nebija. Un šeit ir līdzīgi. Ir runa par noteiktiem Latvijas robežas un pierobežas apgabaliem, kuros ir jāizveido pretmobilitātes šķēršļi.

Aizsardzības ministrijai vajag juridiski ātrus risinājumus, lai var runāt par gadiem. Saprotu arī cilvēkus, kuri grib skaidrību, ko darīt. Bet mums rodas arī citas problēmas. Kad apmeklēju austrumu robežu, gan Bruņoto spēku komandieris, gan Robežsardzes priekšnieki teica, ka tagad bieži vien cilvēki metas izcirst mežus. Mežs ir dabiskais aizsargšķērslis, tā izciršana nav mūsu interesēs. Un tur, kur to izdara, patiesību sakot, uzliek par pienākumu vēl dziļāk taisīt aizsardzības būves un infrasistēmu. Un te es tiešām gribētu, lai Saeima pēc iespējas ātrāk nobalso par skaidriem, saprotamiem spēles noteikumiem. Tas arī vairāk nomierinās vai arī kādam liks izšķirties, ko darīt tālāk.”

Likumprojektu otrajā lasījumā plānots skatīt 2. oktobrī.

Autors: Ilze SONDORE

Autores foto

valsts robežsardzes koledža iet laikam līdzi

Uz laikraksta “Rēzeknes Vēstis” jautājumiem atbild Valsts robežsardzes koledžas direktors pulkvedis Mariks PETRUŠINS.

– Kāpēc Valsts robežsardzes koledža atrodas Rēzeknē?

– Tas ir pašsaprotami vairāku apsvērumu dēļ, jo Rēzekne atrodas Latgales centrā, arī Latvijas austrumu robežas centrā, tuvu ir gan Krievijas, gan Baltkrievijas robeža, un nepieciešamības gadījumā koledžas personāls brauc atbalstīt Valsts robežsardzi savu uzdevumu izpildē uz austrumu robežas. Arī no personāla viedokļa tas ir labi, ņemot vērā to, ka tieši šeit ir lielākais robežsardzes struktūrvienību skaits un profesionāli robežsargi (tikai tādi dienē Valsts robežsardzē no 1998. gada) pārsvarā izvēlas dienesta vietu netālu no savām mājām. Svarīgi arī, ka Rēzeknē ir laba infrastruktūra, satiksme un ērta nokļūšana.

– Cik kadetu uzsāka mācības 1. septembrī?

– Šis gads priecē mūs ar to, ka kadetu – kandidātu ir vairāk nekā bija pēdējos piecos gados: mums šāds kadetu pieplūdums pēdējo reizi bijis 2019.–2020. gadā. Bija kovida laiks, pēc tam jauniešus aktīvi sāka aģitēt Nacionālie bruņotie spēki, tāpēc vasaras uzņemšanā bija vidēji 70–80 kadeti. Šobrīd pie mums uzsāka mācības 110 kadeti.

– Vai robežsarga profesija ir populāra?

– Robežsarga profesija ir un paliek diezgan populāra, it sevišķi Latgalē. To nosaka dažādi faktori. Pirmkārt, tā ir garantēta darba vieta, strādāt var visā Latvijas teritorijā. Arī latgalietis, izmācoties pie mums, var braukt dienēt uz Rīgu vai uz Ventspili. Un otrs moments – lielu darbu ir paveikusi Iekšlietu ministrija un valdība, secīgi paaugstinot algas un sociālās garantijas amatpersonām. Robežsargiem pēdējos gados katru gadu augusi alga un apmaksātie medicīnas pakalpojumi, viņi apgādāti ar formastērpu, modernu aprīkojumu, mūsdienīgām dienesta telpām un transportlīdzekļiem utt.

Mūsu kadets no pirmās dienas saņem algu 806 eiro bruto, turklāt izglītība, dzīvošana un formastērps ir bezmaksas. Var teikt, ka šī alga faktiski ir ļoti laba stipendija. Koledžā ir noteikts arī sekmības koeficients: ja kadets mācās teicami (vidējā atzīme 8 un vairāk), alga vēl paaugstinās apmēram par 100 eiro.

Ja koledžas absolvents teicami mācās un ir aktīvs sportā, sabiedriskajā dzīvē, mēs piedāvājam viņam tādu bonusu kā uzreiz pieteikties īsā cikla profesionālās augstākās izglītības studiju programmā, ko arī realizē koledža. Šajā studiju programmā parasti tiek uzņemti jau dienoši robežsargi ar pieredzi, taču, izmantojot bonusu, jaunietis triju gadu laikā iegūst augstāko izglītību un var garantēti dienēt jebkurā Valsts robežsardzes struktūrvienībā jau virsnieka amatā.

– Kāda ir kadetu kandidātu fiziskā sagatavotība?

– Pieteikušies bija vairāk nekā 200 kandidātu, mācības uzsāka 110, no visiem, kas neizturēja atlasi, apmēram 40 jaunieši “izkrita” fiziskās sagatavotības dēļ. 25 % – tas ir daudz. Apmēram tikpat neiziet medicīnas komisiju. Tas skumdina, jo mūsu kadeti ir gados jauni cilvēki, lielākajai daļai 20–30 gadi. Daudziem ir jādomā par savu dzīvesveidu.

Normatīvi ir obligāti – robežsargam ir jābūt fiziski sagatavotam, lai pildītu dienesta pienākumus. Taču tie nav olimpiskie normatīvi. Koledžas teritorijā ir stadions, vairākas sporta zāles, kur kadeti pastāvīgi uzlabo savu fizisko sagatavotību.

– Kādā vecumā nāk pie jums mācīties?

– No 110 kadetiem 12 ir vecāki par 30 gadiem, pieci vecāki par 35 gadiem, pārējie ir no 19 līdz 30 gadiem. Šobrīd mēs aicinām dienestā jauniešus no 18 līdz 40 gadiem, jo vienmēr dzīvē ir iespēja kaut ko pamainīt, pārkvalificēties un iegūt stabilu darbavietu iespējami tuvāk mājām. Un cilvēki izmanto šo iespēju. Gadās, ka cilvēks pastrādāja biznesā vai ārzemēs, bizness “neaizgāja” vai Latvijas pilsonis atgriezās mājās Latvijā, bet grūti uzreiz uzsākt savu biznesu vai atrast jaunu darbu, dienests Valsts robežsardzē ir teicama iespēja gūt stabilitāti dzīvē.

– Kāpēc koledžā ir divas uzņemšanas?

– Vasaras uzņemšanā pārsvarā ir vidusskolu absolventi. Otrā uzņemšana ir janvārī, grupas ir mazākas, 20–40 cilvēki. Tās domātas tiem, kuri vai nu netika citās augstskolās, vai nolēma no jaunā gada sākt jaunu dzīvi, vai arī bieži vien, kuri kaut kādu apsvērumu dēļ netika koledžā vasarā, piemēram, nenokārtoja fiziskās sagatavotības pārbaudījumu, neizgāja medicīnas komisiju utt., – viņi nedaudz patrenējas, paārstējas un piesakās atkārtoti, un otrreiz parasti veiksmīgi. Kopā mēs varam apmācīt 180 robežsargus dažādās mācību un studiju programmās.

– Pastāstiet par pasniedzējiem.

– Pasniedzēji pie mums pārsvarā ir dienošie robežsargi. Ir daži vieslektori, pārsvarā no Rēzeknes akadēmijas, un, protams, mēs pieaicinām kādu vieslektoru no ārzemēm. Papildu robežsargu izglītībai lielākajai daļai pasniedzēju ir maģistra izglītība dažādās jomās, kā arī koledžā ir viens pedagoģijas zinātņu doktors, un vēl viens virsnieks studē doktorantūrā. Daudzi mūsu pasniedzēji piedalās dažādos ārzemju projektos, kur gan paši pasniedz, gan iegūst labāko pieredzi no citu valstu robežsargiem. Gan mūsu pasniedzēji, gan kadeti piedalās ERASMUS+ pieredzes apmaiņas programmās.

Kinoloģijas centrā

Kinologu sagatavošana

Viens no apmācību virzieniem Valsts robežsardzes koledžā ir kinologu sagatavošana. Kinologus gatavo darbam ar tiem suņiem, kurus iegūst tepat koledžā. Šeit ir sava audzētava, kur piedzimst divu šķirņu kucēni – vācu aitu suns un beļģu aitu suns. Ar šiem suņiem strādā visa robežsardze.

Kā kļūt par kinologu

Lai kļūtu par kinologu, ir jābūt vismaz robežsarga izglītībai, pēc tam kinoloģija ir kā specializācija. Kadetus iepazīstina ar Kinoloģijas centru, ļauj padarboties ar suņiem, ar kucēniem. Darbs ar suņiem nav tik vienkāršs, tam ir jābūt aicinājumam, un no 100 kadetiem tiek atlasīti četri līdz seši. Viņi, uzsākot darbu Valsts robežsardzē, atgriežas koledžā, lai saņemtu kucēnu un sāktu ar to apmācības kursu, kas ar pārtraukumiem ilgst apmēram vienu gadu. Šajā laikā kucēns ar savu kinologu apgūst gan paklausības prasmes, gan arī kādu no robežsargu suņa specializācijām – pēdu dzīšana, narkotiku meklēšana, sprāgstvielu meklēšana u. c. Pēc tam ar savu suni kinologs strādā 8–10 gadus, suns tiek uzturēts par valsts līdzekļiem, bet kinologs par teicami sagatavotu suni var saņemt piemaksas.

Būvē jaunu Kinoloģijas centra kompleksu

Robežsardzes koledžā kinologiem ir sava infrastruktūra. Vecais Kinoloģijas centrs izbūvēts 1999. gadā. Kinoloģijas dienesta priekšnieks pulkvedis Aleksandrs PETROVSKIS pastāstīja, ka telpu ēkās ir par maz, arī materiāli, no kuriem ēkas tika būvētas, novecojuši un neatbilst energoefektivitātes nosacījumiem, tāpēc tika nolemts uzbūvēt jaunu Kinoloģijas centru.

Radās iespēja piedalīties projektā, kas tika izmantota. Pirms gada šeit uzsākta jauna Kinoloģijas centra kompleksa būvniecība, kuru plānots pabeigt līdz 2026. gada 31. augustam. Projekta kopējais finansējums – 5 051 367 EUR, no tiem Eiropas Savienības līdzfinansējums – 3 788 525 EUR, valsts budžeta finansējums – 1 262 842 EUR.

Projekta īstenošanas rezultātā tiks uzbūvēts jauns, dienesta suņu pamatapmācībai specializēts Kinoloģijas centrs, lai īstenotu tajā centralizētu un uz attīstību orientētu apmācības sistēmu tiesībaizsardzības iestāžu kinologiem un dienesta suņiem.

Būvlaukumā, ko apmeklējām, valdīja rosība, jau uzceltas vairākas ēkas, darbus veic vietējā firma SIA “Latgales būve”. Pašlaik tiek realizēta pirmās kārtas būvniecība, kas paredz administratīvās ēkas, garāžas piecām automašīnām un bunkura sprāgstvielu glabāšanai būvniecību. Administratīvā ēka izskatās liela un moderna.

– Ēkas pirmajā stāvā būs telpas instruktoriem, atpūtas telpa, otrajā stāvā – dienesta viesnīca (40 vietas), kas paredzēta kinoloģiem, kuri atbrauc no robežas un no citām iestādēm, – stāsta A. Petrovskis.

Koledžā jau plāno Kinoloģijas centra kompleksa 2. un 3. kārtu, kas paredz suņu voljēru un mācību laboratorijas celtniecību. Tas ir nākamais projekts koledžas infrastruktūras uzlabošanai. Valsts Robežsardzes koledža iet laikam līdzi.

Autors: Irina ANTONOVA

Autores foto

“gors” – vairāk nekā koncertzāle

Latgales vēstniecība “GORS” kopš atklāšanas 2013. gadā kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām kultūras vietām Latvijā. Tā nav tikai koncertzāle ar izcilu akustiku, bet arī radoša telpa, kur Latgale sastopas ar pasauli, saglabājot savu identitāti un vienlaikus atveroties jaunām idejām.

Par “GORA” ceļu, izaicinājumiem un nākotnes sapņiem stāsta tā vadītāja Diāna ZIRNIŅA.

PROJEKTS “GORS” KĀ KULTŪRAS INOVĀCIJA

– Jūs jau no paša sākuma vadāt pirmo reģionālo koncertzāli Latvijā, kas kļuvusi par augsta līmeņa kultūras centru ar izcilu akustiku. Kā radās “GORS”? Kāds bija sākums? Kā jūs nokļuvāt šīs grandiozās struktūras vadībā?

– Katram iesaistītajam ir savs stāsts par to, kā radās koncertzāle “GORS”, jo tās tapšanā bija vairāki posmi, sākot no politiskā lobija, turpinot ar idejas izstrādi un projekta īstenošanu dzīvē. Šajā visā būtiska bija valsts apņemšanās veicināt profesionālās mākslas pieejamību reģionos, sekmējot daudzfunkcionālo koncertzāļu būvniecību Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā.

Patiesībā par koncertzāli pirmā sāka runāt Liepāja, un toreizējai kultūras ministrei Helēnai Demakovai radās rosinājums nevis domāt par vienu reģionu (kā tas dažreiz notiek), bet līdzīgi kā Igaunijā un Skandināvijas valstīs – rūpēties par mūsdienu prasībām atbilstoša kultūras piedāvājuma nodrošināšanu visos Latvijas novados. Ne mazāk būtiski ir tas, ka koncertzāles Latvijā tika būvētas arī tāpēc, ka akadēmiskās mūzikas atskaņošanai trūka akustiski atbilstošu telpu, kurās varētu uzstāties dažāda lieluma un sastāva kolektīvi. Secīgi tikpat būtiska bija arī konkrēto pašvaldību gatavība izbūvēt koncertzāles un rūpēties par to darbību, paredzot arī finansējumu. Rēzekne koncertzāļu vilcienā “ielēca” pēdējā, bet savu darbu paveica pirmā, un nu varam lepoties ar patiesi izcilu infrastruktūru, kas joprojām būtiski atšķiras un daž-viet nav pārspēta.

Tomēr nekas jau nebeidzas ar ēkas izbūvi un iekārtu uzstādīšanu. Šī ēka ir jāpiepilda ar kultūras norisēm, notikumiem, konferencēm, jāpulcina cilvēki, lai to pilnvērtīgi varētu saukt par “GORU”. Kādreiz noteikti par to varētu rakstīt grāmatu. Vien varbūt vēl jāpagaida daži gadi, jo ceļš uz koncertzāli bija nevienkāršs un arī emocionāls. Un te es nerunāju tikai par sevi, bet par koncertzāles izveidē iesaistītajiem un it īpaši pilsētas vadības risku. Zināms risks varbūt bija arī koncertzāles vadību uzticēt man, šķietami šajā jomā nepieredzējušai. Par to vienā no vietējiem laikrakstiem pat bija liels raksts, ko acīmredzot palīdzēja uzrakstīt kāds, kurš domes izsludinātajā konkursā neuzvarēja. Lasīju un domāju: “Nu, un kur lai lieku savus bakalaura un maģistra diplomus ekonomikā, vadībzinātnē, mārketingā, manu studiju pieredzi ārvalstīs? Tāpat kā darba pieredzi medijos, pasākumu rīkošanā, sabiedriskajās attiecībās un projektu vadībā?” Arī mana 13 gadu darba pieredze tā laika 30 gados nevienu neinteresēja. Nedaudz jau cilvēcīgi skauž, ka citus tagad tā “nemazgā”, bet redzot, ko Rēzeknē esam paveikuši, ir ļoti laba sajūta.

– Kā jūs šodien, 12 gadus pēc koncertzāles atklāšanas, formulējat Latgales vēstniecības “GORS” misiju? Kā kopš tā laika ir mainījusies uztvere?

– Mēs esam palikuši pie sākotnējiem pamatiem – veidot un uzturēt daudzveidīgu, augstvērtīgu kultūras vidi, nodrošinot piekļuvi profesionālajai mākslai un veicinot reģiona radošo attīstību. Pamats jau nemainās – mēs nesam latgalisko kodu. Joprojām vēlamies veicināt arī latgalisko pašapziņu un gribam, lai mēs visi spējam novērtēt to, kas mums ir.

– Kā “GORS” saglabā un attīsta Latgales identitāti, neaprobežojoties tikai ar reģionālo formātu un nepārvēršoties par muzeja eksponātu?

– Latgalisko identitāti jau nesam mūsu nosaukumā, izvēloties nosaukumu “GORS”, kas latviešu literārajā valodā nozīmē “gars”. Atsauces uz latgaliešu valodu, piemēram, burta Y lietojumu, arī var saskatīt mūsu vizuālajās izpausmēs. Pirms koncerta viesiem teikt: “Vasali!” tā ir ikdienišķa lieta. Mēs uzturam latgalisko identitāti, integrējot to mūsdienīgās programmās, radot jaunus projektus, iesaistot mūzikas profesionāļus un jauniešus.

Kultūra tās dažādās izpausmēs ir nenovērtējams medijs, stāstot par latgalisko mūzikā, tēlotājmākslā, vizuālajā mākslā, skatuves mākslā. Mēs cenšamies darboties kā atvērta kultūras platforma, kur Latgale nav muzeja eksponāts, bet aktīvs kultūras spēlētājs. Tajā pašā laikā vēl ir daudz kas darāms. Un te jārunā par sadarbību, resursu pieejamību un radošo un stratēģisko prātu potenciālu reģionā. Būtībā jau uz “GORA” piemēra spilgti redzams, kā mūsu latgaliskās kultūras vērtības iegūst daudz plašāku, ārpus reģiona skanējumu. Kaut vai, piemēram, ja skatāmies uz koncertizrādi “Latgales gredzens” vai Lauras Jēkabsones folk pasiju “Francis Trasuns”.

Dažkārt šķiet, ka no mums tiešām gaida visas Latgales jautājumu risinājumu. Augustā portāls chaika.lv Daugavpilī jautāja cilvēkiem: vai zināt, ko nozīmē latgaliešu vārds “gors”. Daudzi nezināja vārda nozīmi, bet zināja, ka tā ir koncertzāle. Un tad tu saņem vēstuli no apmeklētāja: “Redziet, jūs slikti strādājat, jo cilvēki nezina latgaliešu valodu.” “Bet vai tad mūsu pienākums ir mācīt?” retoriski atbildēju. Man šķiet, ka mēs aizraujamies ar uzdevumu deleģēšanu citiem, bet paši pārāk maz darām.

CEĻŠ UN PERSONĪBA

– Bērnībā jūs sapņojāt par skolotājas darbu. Kā kļuvāt par kultūras centra vadītāju?

– Es labāk izvēlos vārdu “koncertzāle”, kas atšķir mūs no brīnišķīgajiem Latvijas kultūras centriem. Tāds terminoloģijas jautājums un atsauce uz kādreizējām bažām, ka lielās koncertzāles iztukšos kultūras namus. Bet tas tā nevar būt, jo mēs darbojamies visai atšķirīgā, plašākā segmentā un mūsu paspārnē nav, piemēram, rūpe par amatiermākslu un Dziesmu un deju svētku procesa nodrošināšanu. Mēs vairāk darbojamies ar skatu uz profesionālo mākslu un ar vēlmi iesaistīt arī latgaliskā radītājus.

Bet par sapņiem... Man bija divas sapņu profesijas – skolotāja un dziedātāja. Savā veidā šos sapņus piepildu šobrīd.

– Jums ir izglītība ekonomikā, tiesību zinātnēs, komunikācijā un kultūrā. Kā šī pieredze un lomu kombinācija ietekmē jūsu vadības stilu?

– Nu re, mans pirmais maģistra grāds ir vadībzinātnē, bet kultūras izglītība man ir tāds nebeidzams un ilgstošs process. Tieši šobrīd ir doma, ka jāizbrīvē laiks un atkal jādodas studēt. Man vienmēr tas devis iedvesmu, struktūru un jaunas atziņas, spēju saskatīt zinātnes disciplīnu caurviju un pielietojamību praksē. Par savu vadības stilu pašai grūti runāt. Protams, ka to ietekmē gūtās zināšanas un pieredze, bet te lielu lomu tomēr ieņem personiskās īpašības. No tām nekur neaizbēgsi. Tagad jau stilīgi uzdot jautājumus mākslīgajam intelektam. Un par manu vadības stilu tas saka, ka tam piemīt degsme un neatlaidība, multidisciplināra pieredze, mērķtiecīga vīzija un iedvesmojoša vadība, kā arī elastība un kopienas iesaiste. Es pati teiktu, ka ikdienā esmu liberāla un dodu komandai brīvību strādāt patstāvīgi, taču saglabāju stingru kontroli pār rezultātiem un, ja darbs nav paveikts, es kļūstu ļoti prasīga un kategoriska.

– Kāds bija visnegaidītākais pavērsiens jūsu karjerā?

– Iespēja ne tikai vadīt, bet arī veidot Latgales vēstniecību “GORS”, kas ir pirmā reģionālā koncertzāle Latvijā.

SMAGĀKAIS – COVID LAIKS

– Kas ir visgrūtākais koncertzāles vadīšanā – finanses, personāls, programmas, projekti, publika?

– Es negribu šo visu saukt par grūtībām, bet par normāliem izaicinājumiem, darbiem, kas jāpadara. Bijuši dažādi periodi. Esot pirmajai koncertzālei, bija izaicinājums radīt izpratni, kas ir reģionāla koncertzāle. Mums bieži apšaubīja koncertzāles nepieciešamību, turklāt ekonomiski nevienkāršā novadā. Jau pirmajos gados šīs bažas pagaisa pilnībā. Arī izveidot darboties spējīgu, zinošu un aizrautīgu komandu ir bijis liels darbs. Turklāt šie cilvēki ir jānotur, jāmotivē.

Smagākais bijis Covid laiks, kad meklējām jebkādas iespējas darīt, noturēt publiku un saglabāt savu darbību. Darīt, nevis nedarīt un vaimanāt. Finansiālais izaicinājums bijis aktuāls vienmēr un kļūst aizvien aktuālāks, jo mēs taču redzam, ka uztvere pret kultūras sektoru ir pilnīgi aplama. Visas budžeta griešanas visos līmeņos sākas ar kultūru, aizmirstot, ka kultūra nav tikai nācijas pamats, tā veido domājošu cilvēku, tā sekmē ekonomisko aktivitāti un piederību valstij, ir arī drošības jautājums. Šo visu redzot, pārņem bažas par to, kas notiek. Tomēr dienas beigās gribas, lai tie, kuri nāk uz “GORU”, nedomā par grūtībām, bet par to, kādas emocijas, pārdomas rodas, piedzīvojot kultūras norises.

RADOŠUMS UN REĢIONĀLĀ KULTŪRAS LĪDERĪBA

– Kā ģimene un meitas piedzimšana ietekmēja jūsu prioritātes un darbu?

– Pozitīvi (smaida). Vēl viena šķautne, caur kuru skatīties uz pasauli. Vēl viena iespēja iemācīties balansēt ģimenes dzīvi un darbu, ko arī mīlu. Jokoju, ka līdz ar Agneses piedzimšanu vairs neesmu 24/7 “GORĀ”. Bet es arī caur viņu redzu, kā kultūras piedzīvošana ietekmē bērnus. Un tas ir vērtīgi.

– Kas jums ir galvenais – kultūras misija, milzīgas ēkas pārvaldīšana vai kvalitātes nodrošināšana?

– Cits bez cita nevar. Kultūrā jau mēs visi strādājam ar misijas apziņu. Kvalitāte un iesaiste vienmēr būs svarīga. Nu bet bez saimnieciskām un piezemētām lietām, t. sk. infrastruktūras uzturēšanas, nekas jau nevarēs notikt. Man labā nozīmē patīk šī savādā situācija, kad jāspēj paturēt tas viss vienkopus. Garlaicīgi nav. Ir interesanti.

– Kā “GORS” saglabā un attīsta Latgales identitāti, nenoslēdzoties tikai reģionālajā formātā?

– Šis laikam jājautā visiem Latgales kultūrā esošajiem. Paši sev arī uzdodam šo jautājumu un redzam, ka gan mūsu rosināti, gan mūsu iedvesmoti ir tik daudz vērtīgi notikumi, kas latgalisko nevis iekonservē šaurā reģionālā ietvarā, bet, tieši otrādi, nes pāri robežām. Tie ir starpžanri, mākslinieku un radošo cilvēku sadarbības. Visu pat neuzskaitīt. Skaidrs, ka Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” organizēšana un norise ir centrālais notikums. Un tieši tajā mēs sastopamies ar pašu latgaliešu pretstatītiem viedokļiem. Nereti redzam, cik emocionāli uztver šķietamos “ienācējus” latgaliskajā. Es nedomāju, ka mums jāveido latgaliskais rezervāts. Dažkārt pārsteidzoši redzēt, cik ļoti kāds cenšas šķirot to, kuram ir tiesības un kuram nav tiesību skarties latgaliskajam klāt. Un tad paiet laiks, norimstas emocijas, un mēs lasām, klausāmies un novērtējam tik daudzus brīnišķīgus, paliekošus darbus. Latgaliskais nav ierobežojams ģeogrāfiskajā piederībā. Un tik daudz Latvijā brīnišķīgu cilvēku ir devuši savu pienesumu, savu skatījumu un interpretāciju latgaliskajam. Esam piedzīvojuši un arī līdzdarbojušies vairākos nozīmīgos pasākumos, kuriem skanējums ir plašs. Jau sākot no mūsu atklāšanas koncerta, skanot latgaliešu valodai, līdz pat pēdējiem notikumiem, piemēram, folkpasijai “Francis Trasuns”, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivālam “Vasarnīca”. Tam seko citi jaundarbi, izstādes, koncertiestudējumi.

– Kurus “GORA” projektus jūs uzskatāt par nozīmīgākajiem un kāpēc?

– Strādājot 12 gadus, šis nekad nebūs atbildams jautājums. Mums ir tāda notikumu dažādība tik dažādos žanros, ar tik dažāda mēroga mākslas personībām. Un visi ārkārtīgi vērtīgi. Vienkāršāk uzskaitīt būtu tos notikumus, kas tādi nav, ir ikdienišķi un pārejoši. Bet mans uzdevums nav nopelt, bet censties pašai mācīties un celt.

– Ja “GORAM” nebūtu nekādu budžeta ierobežojumu, ko jūs darītu vispirms?

– Netērēju laiku šādiem nereāliem sapņiem. It īpaši tik jutīgos finansiālos un politiskos apstākļos. Man patīk sapņot, bet es labāk enerģiju tērēšu lietderīgāk. Skaidrs, ka manas prioritātes būtu cilvēki, programma, infrastruktūra un iesaiste.

– Vai jums ir krīzes pārvarēšanas “formula”?

– Man zināmā mērā patīk krīzes, jo, lai izkļūtu no tām, jārod jauni risinājumi. Formulas nav. Protams, tu centies paredzēt krīzes un to, kā rīkosies. Bet tad atnāk tā krīze un tu uzzini reālos apstākļus. Šādos brīžos svarīga gatavība un elastība. Lai gan, ja godīgi, krīzes ne vienmēr tikai stiprina. Tās māk arī izsmelt. Un tad ir jautājums, cik ātri tu atgūsti savu resursu un palīdzi atgūties citiem.

CILVĒKI UN IEDVESMA

– Jūs teicāt, ka iedvesmojaties no cilvēkiem. Vai ir kādi konkrēti piemēri, kad tikšanās ar kādu cilvēku mainīja jūsu uzskatus?

– Man tiešām ir veicies ar sastaptajiem cilvēkiem. Kāds ar skaļāku vārdu, kāds ne tik skaļu, bet ir mani mācījuši, iedvesmojuši, stiprinājuši. Gan mani skolotāji un pedagogi, gan darba devēji, gan kolēģi. Un, protams, arī mūsu cilvēki, ar kuriem lepojamies visā pasaulē. Uzskatus gan neesmu mainījusi, drīzāk saskatījusi jaunas šķautnes. Protams, ir neaizmirstami mirkļi. Esmu pateicīga par iespēju pārmīt dažus vārdus, kas bieži vien ir vairāk nekā garas sarunas, ar maestro Raimondu Paulu, režisoru Jāni Streiču. Man atmiņā vienmēr paliks pēckoncerta mirklis no Ivetas Apkalnas, Bavārijas radio orķestra koncerta, kad piesēsti blakām joprojām sajūtās klātesošajam diriģentam Marisam Jansonam un saproti – esi vairākus centimetrus virs zemes. Un tu nerunā tikai par pasaules koncertzālēm, tev jautā: “Kā tas nācies, ka jums Rēzeknē ir tik brīnišķīga koncertzāle sanākusi?” Un tādu mirkļu ir daudz. Vienkārši tie jāsaskata.

– Kāda grāmata, filma, koncerts vai uzstāšanās atstāja uz jums spēcīgu iespaidu pēdējā laikā?

– Ļoti grūts jautājums, jo pasākumi, notikumi visai ātri nomaina cits citu. No filmām – joprojām mūsu “Straume”. No kultūras norisēm – Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, tieši deju lielkoncerts, jo starp tūkstošiem dejotāju bija arī mana meita. No “GORĀ” notiekošā – Elīnas Garančas solokoncerts un “Nielslens Lielsliens”. Diametrāli pretēji, bet katrs īstajā laikā piedzīvots. Nu un tad vēl “Prāta Vētra”, Iveta Apkalna, “Coldplay” un Džastins Timberleiks. Vienīgais, ko neminēšu kā pēdējo, ir grāmata, jo sajūta, ka dzīvojam tik birokrātiskā laikā, kad vairāk sanāk lasīt likumus, noteikumus, nolikumus un līgumus. Tas gan nogurdina.

– Kāds kompliments par “GORU” visvairāk palicis atmiņā?

– Tādu ir daudz. Nevarēšu atbildēt. Man patīk tā WOW sajūta, ko joprojām bieži redzam kā no apmeklētājiem, tā arī māksliniekiem.

– Kā jūs atpūšaties no darba, ja dzīvē ir tik daudz notikumu? Kas dod jums spēku?

– Es nevaru sūdzēties, ka mani piedzīvotie notikumi ir smagnēji. Gluži otrādi. Bet mainīt ikdienas rutīnu noteikti vajag. Un to vislabāk ir izdarīt, vismaz uz dažām dienām kaut kur dodoties prom. Vai nu tas būtu vienas dienas izbrauciens gar robežu uz Viļaku, vai koncerts Tallinā, vai brauciens ar vilcienu uz Varšavu.

– Ja šobrīd te ienāktu skolēni, ko jūs viņiem pastāstītu par to, kāpēc vajadzīga kultūra?

– Es gribētu viņiem palīdzēt novērtēt, ka kultūra viņus dara bagātākus, brīvāk domājošus un radošus. Tiem, kuri piedzīvo un rada kultūras norises, ir labā nozīmē citāda domāšana, viņi nebūs pakalpiņi, pavēļu pildītāji, bet gan personības. Tas ir lielisks veids, kā pašam veidot savu attieksmi pret dzīvi, cilvēkiem un notikumiem.

– Ko par “GORU” rakstīs mūsu avīze pēc desmit gadiem?

– Tie ātri paskries. Varbūt par to, ka pērkam jaunu aprīkojumu, atklājam arvien vairāk pasaules mēroga zvaigznes, te notiek festivāli un cilvēku straume neizsīkst. Mūsu restorāns ieguvis Mischelin zvaigzni. Ir papildus izbūvēta mājīga kinozāle. Nu un daudzi valsts līmeņa pasākumi notiek te, arī ātrvilciens un ātrgaitas šoseja palīdz cilvēkiem daudz ērtāk te nokļūt. Un blakus darbojas neliela lidosta. Un ir jauna viesnīca. Es iepriekš teicu, ka netērēju enerģiju nereāliem sapņiem, bet tas nenozīmē, ka sapņot nevajag. Vajag! Vien šim vajadzīgs, iespējams, vairāk nekā 10 gadi, un ne tikai laiks, bet arī cilvēki, kuri spēj.

– Lai tā būtu!

Diānas Zirniņas stāsts pierāda, ka kultūra nav tikai pasākumi un ēkas – tā ir ticība, darbs un aizrautība, kas spēj mainīt veselu reģionu. “GORS” šodien ir Latgales vizītkarte un vienlaikus apliecinājums tam, ka reģionos dzimst idejas ar pasaules mēroga skanējumu.

Pēc šīs sarunas gribas novēlēt gan Diānai, gan visai “GORA” komandai saglabāt degsmi, drosmi un spēju iedvesmot citus. Lai arī turpmāk koncertzāle būtu vieta, kur Latgales gars satiekas ar pasauli un kur katrs viesis aiziet mājās ar sajūtu, ka kultūra dara mūs bagātākus un stiprākus!

Autors: Marina TETARENKO

Foto no D. Zirniņas personīgā arhīva

“mes bejom pyrmī pumpuri latvijā”

Kaida situacija šūgod volda lauksaimnīceibā, tū zyna visi. Maija mēness sōcēs ar leitainu un vāsu laiku, un pōrejī mēneši (junijs, julijs, augusts), kai sarunōjuši sovā storpā, turpynōja īt tymōs pošōs slīdēs. Ari Eriņu giminei nōcēs pīdzeivōt šū dobas radeitū katastrofu.

Myusu intervija nūtyka augusta pādejā nedeļā, kod beidzūt jau beja saulainōs dīnas.

“Tagad mums ražas nūvōkšonas laiks. Vakar tik smogi gōja, jo tehnika gryma teirumā. Pa kartupeļu kombaina transporteri gōja dubļu pologs, bet raža minimala.

Golu golā nu šōs dubļu radeitōs slūdzes vacais kombains nūjuka: pōrtryuka transporters. Labi, ka ir ari jaunais kartupeļu kombains, kuru pagōjšgod izmēginōjom. Pārņ beja sauss, beja labi nūvōkt kartupeļus, putekli vīn ryuga teirumā.

Jau vairōk nakai 40 godus stōdu kartupeļus, bet šūgod ir vīneigais gods, kod nivīnu reizi teirumus naizvogōju un nanūecēju. Jo kai majā pīleja, tai vairs navarēja ībraukt teirumūs. Vīneigi pakalnenī, kur agrī kartupeli beja, ar traktoru atmuguriski brauču metrus symts leidz slapņajai vītai. Taidā veidā izvogōju napylnu pushektaru.

Mes īsōcem ar agrajim dīdzeitajim kartupelim 23. aprelī. Ak, cik cereigs apreļs izaskatejōs! Mes pyrmajā teirumā ‘Annušku’ stōdejom, tī loba zeme. Nu tik byus! A nikō... Aizpeļdēja visi divi hektari... Bet kartupeļu stōdeišonu pabeidžu 30. junijā, pēc Pīterdīnas.

Pavysam kūpā īstōdejom 11 –12 hektarus kartupeļu, bet rea-litate ir taida, ka teirumu vydūs nav nikō... Ražeiba švaka. Šūgod ari lokstu pyve beja agri, jo pōrōk lels mytrums.

Jo kaidu godu naizaug vīns kulturaugs, tod izaug cyts. Pārņ, pīmāram, beja miļzeigs sausums, graudi seiki – dāls Artūrs ar graudkūpeibu nūsadorboj –, bet beja kolosala kartupeļu raža. Kartupeli izglōbe, bet šūgod – ni vīns, ni ūtrs...” stōsta Andris Eriņš.

“Jyus asat vīns nu tim sauktajim Breša zemnīkim?” vaicoju Andrim.

“Jā! Asu Atmūdas laika aktivists, Tautas frontes naformalais liders, jo vajadzēja kū dareit ari ar smadzinem, na tikai ar sauklim bļausteitīs.

Mes taisejamēs 23. augustā braukt uz Baltijas ceļu, bet maņ nasanōce, jo 1989. goda

17. augustā apstyprynōja munu zemnīku saimnīceibu. Drycānu pogostā tod mes bejom divi pyrmī zemnīki – es un Aivars Kupris. Un myusu zemnīku saimnīceibas dorbojās aizvīn, bet daudzi, kuri sōka saimnīkōt, dīmžāļ laika gaitā naizturēja.

Kai apstyprynōja zemnīku saimnīceibu, tai uzreiz beja jōkōrtoj dokumenti, jōaizpylda anketas, tūstorp ari bankā, tod tei beja Agroprom banka. Maņ zemnīku saimnīceibas pyrmais dokuments vēļ krīvu volūdā izdūts. Un tōs papeiru kōrtōšonas dēļ tai ari naaizbrauču uz Baltijas ceļu, bet barikadēs beju. Beju I un II Tautas frontes kongresa delegats, pēc tam Rēzeknes rajona padūmes deputats, komitejas vadeju.

Kōpēc zemnīku saimnīceibai īlyku nūsaukumu “Pumpuri”? Pyrmkōrt, tod es labi zynōju dzīdōtōju Austru Pumpuri, un mani jei ļūti uzrunōja ar sovu degsmi un dzīdōšonas manīri. Ūtrkōrt, kod vajadzēja raksteit saimnīceibas nūsaukumu, maņ prīškā beja kaut kaida bārnu grōmota. Atvēru tū un tekstā īraudzeju vōrdu – pumpuri. Eu, foršs nūsaukums! Tod dūmōju: nu sōkuma pumpuri, tod byus lapeņas, zīdeni un aug-li.

Tod mes bejom pyrmī “Pumpuri” Latvijā! Tagad, kod vadu graudus nūdūt, maņ jau jautoj, kuri “Pumpuri”, jo saimnīceibu ar taidu nūsaukumu ir daudz.

Mes bejom “ūtrō īsaukuma” zemnīki, jo pošas pyrmōs zemnīku saimnīceibas tyka dybynōtas 1989. goda pavasarī.

Tagad gon vysur pasarōdōs napareiza informacija, ka myusu zemnīku saimnīceiba dybynōta 1993. godā. Jo tod reformu uzskaitē vysus salyka, ka ir nu 1993. goda.

Kod nūdybynōju saimnīceibu, dabōjom 100 kubikmetrus bolku un kreditu 9000 rubļu. Pēc tam komisija atbrauce un pōrbaudeja, kai izmontōti leidzekli. Mums škyuņs un klāvs beja uzcalts voi tyvu pi pabeigšonas. Vēļ beja garaža, traktori nūpērkti, matynōšonas aparats, urbis, pīkabe, māslu ōrdeitōjs. Skaidrs – vyss pa lītai, navajadzēja tū kreditu atdūt.

Tod mes bankā pajēmem kreditu traktora T-40 īgōdei, tys vysvairōk moksōja, un zinit, kaids beja goda procents? Tikai 0,75 % ! A pēc tam jau deveņdasmytajūs godūs moksōju 60 % godā. Gryuši gōja. Jēzeņ, kai beja deveņdasmytajūs godūs... Tys beja ōrprōts,” stōsta Andris Eriņš.

“Atsaskotūt uz tim godim. Kai izdzeivōjot, kai pōrvarējot gryuteibas?”

“Tei saimnīkōšona beja drusku sazarōta. Mes bejom tykuši leidz 11 slaucamom gūvem, bet tai kai natōlu ir Drycānu centrs un tur beja pylni klēveni ar lūpim, centra īdzeivōtōjim ari vajadzēja kaut pa hektaram zemes. Un tod pa taidu aleju ryndā ar tom gūvem gōja uz ganeibom, tod ar slauktivem gōja. Tagad – nivīnas gūves pīcu kilometru apleicīnē. Vīna rynda klēveņu sabrukuši piļneibā. Vīnā klēvenī ir kozas, tod vystas un pa kaidam rukšam. Vacōkajai paaudzei vairs nav spāka strōdōt, tys skaidrs, a kam jaunīm plēstīs – pylni veikali.

Vōrdu sokūt, mums atteisteit pīna lūpkūpeibu nabeja reali. Jo uzreiz beja praseibas – vajag vysmoz 25 lūpus voi 50, tod tikai var pīsadaleit projektūs. Bet kur mes tūs 50 lūpus izganeisim?

Mes jau tai vosorōs, kod gūves vysu apleik apād, dzynom tōs uz septeņu kilometru attōlim teirumim.

Maņ atbolsts beja tys, ka varēja kūpšonas cērtes izstrōdōt. Tod vēļ nabeja Latvijas Vaļsts meži, bet Vaļsts mežnīceiba. Tod dīzgon daudz strōdōju ar puišim, beja brigade izveidōta. 1997. godā nūpērku lentzōgi, pēc tam taras zōgi un vysaidus cytus zōdžus un garumōtōjus. Sovs gaters vēļ tagad ir.

Eistineibā tī deveņdasmitī godi deve speitu, apsajimšonūs izturēt. Nagōja vīgli nikas. Nikas...” Andris Eriņš šketinoj sovas atmiņas.

Aina pībylst: “Tī trokai gōja.”

“Es taču nūpryvatizēju vīnu teļu fermu Piļcinē – 130 golvas. Cik tūs paju pōrpērku nu cylvākim. Faktiski tei teļu ferma beja uz brukšonu. Pōrvedem teļus uz šejīni, uz vacū kolhoza fermu, kas ari beja uz sabrukšonu.

Lūpus tod nūdevu gaļas kombinatam, bet tei cena... Vaicōju, vai tod navar tū dzeivsvora cenu paceļt? Bet maņ soka: “Tu gribi tū cenu par dzeivsvoru ar visim nogim, rogim un kaulim, bet mums par tū cenu pīvede pylnu saldētovu ar liemenim.” Vēļōk uzzynōju, ka tod, kod Vōcija apsavīnōjōs, tur militarūs bazu nūlyktovōs beja kaidus 20 godus sasaļdeita gaļa. Amerikas puse naļōve vest tū gaļu uz Ameriku, bet Eiropā nadabōja kur nūgryust. Tod myu-su veiklī zāni par kapeiceņom pajēme tū gaļu un te “uzabarōjōs” – aizgryude vysus gaļas kombinatus. Tys beja taisni zemnīku gremdeišonas laiks, ka vysas armijas nūlyktovu produkcija īgōja gaļas kombinatūs. Nu vītejīm zemnīkim īpērka lūpus gaļai, bet cena beja moza.

Tys beja vysstulbōkais muns gōjīņs ar tū teļu fermu. Labi, ka nabankrotējom,” A. Eriņš soka.

Zemnīku saimnīceibas “Pumpuri” grūži nu 2013. goda ir dāla Artūra rūkōs. Andris Eriņš izrōda tehniku, kū īsagōdōjis dāls, pasateicūt projektu leidzeklim.

“Artūrs apsaimnīkoj ap divi symti hektaru. Audzej graudus, rapsi. Šūgod beja zērni kaidi 12–13 ha. Myusu zērni šūgod nūnōce pōrtykai. Graudi – kvīši un auzas – lūpbareibai, mīžus dāls navarēja īsēt, jo pīleja un slapnis beja. Rudzus dīmžāļ mes vairs naaudzejam jau dīzgon daudz godu.

Bet mes audzejam dōrzeņus – kōpustus, burkōnus, seipulus, golda bītes,” stōsta Andris.

“Kur jyus dōrzeņus realizejat?”

“Agrōk pīgōdōjom skūlom un bārnudōrzim piļsātā. Tod tyka izstrōdōts nūlykums, ka tev piļneigi vyss ir jōpīgōdoj – ari Pekinas kōpusti, puravi, jōbyut pylnam komplektam, jo nav tai, tod navari.

Tagad dōrzeņus realizejam kaidom septeņom kafejneicom, ari pōrstrōdes ceham “Lekon”, kas ir golvonais jēmējs. Tai ka vyss nūteik,” soka Eriņi.

“Un kai ir dzeivōt pīrūbežā?”

“Mes tū pīrūbežu najyutom! Nā! Vīneigō pīrūbežas epizode beja šūgod. Mes ar sīvu braucem un redzim – ceļa molā stōv policijas mašina, rūbežsorgu mašina un vēļ kaut kaida. Nu mes tai lānōk braucam, jo mums vajadzēja nūsagrīztīs uz sātas ceļa. Un skotamēs – kaidi septeni malnīgsneji ciļvēceni sēž ceļa molā. Nu tī – nalegalī migranti. Redz, nūkēre jūs, nacik tōlu nu rūbežas nabeja tykuši. Bet ka te staigōtu sveši, aizdūmeigi cylvāki, taidu gadejumu mums nav bejis. Tik seņ, seņ te beja kaut kaidi nažu tērgōtōji ībraukuši, ari malnīgsneji, kuri knapi krīvyski prota runōt,” stōsta Andris Eriņš.

“Kū jyus nūvālātu cylvākim, lai varātu izturēt smogūs laikūs?”

“Cerūt, ka cytu godu byus lobōk. Bet, ja nav cylvākam dzeives ryudejuma, tod cik gribi jam loba vēlej, jys vīnolga nūlaiss rūkas, meklēs, kur ir vīglōk. Tys, kurš pakōpeniski izgōjis vysaidus pōrbaudejumus un izturējis, tam var ari nūvēlēt: palīc vēļ taids pats styprs, izturi un byus labi!” soka Andris Eriņš.

Paļdis Eriņu giminei par sarunu!

Un vēļ – 22. novembrī Drycānu kulturas nomā nūtiks grupas “Dricānu dominante” 20 godu jubilejas koncerts! Gaideisim šū pasōkumu!

Autors: Aija MIKELE-STRUŠELE

Autores foto