Pieaugušo mācīšanos un attīstību veicinošie aspekti

Pieaugušo attīstība šobrīd ir viena no aktuālākajām tēmām visā pasaulē, tādēļ ar to saistītie jautājumi ir arī daudzu pētnieku uzmanības centrā. Interesantas teorētiskās atziņas, kas balstītas apjomīgos pētījumos, ir izvirzījis arī amerikāņu attīstības psihologs Roberts Kegans (Robert Kegan). Viņa skatījumā var izdalīt piecus atšķirīgus cilvēka prāta attīstības posmus: impulsive mind, imperial mind, socialized mind, self-authoring mind, kā arī self-transforming mind. (Tā kā par šiem terminu tulkojumu latviešu valodā vēl tiek diskutēts, šajā rakstā izmantošu oriģinālos terminus angļu valodā.) Parasti mēs – cilvēki – atrodamies pārejas posmā starp šiem posmiem. Tomēr mūsu līmenis šajā hierarhijā ir atkarīgs no tā, cik labi apzināmies sevi un savas dzīves aspektus.

Izpratne par to, kā notiek virzība starp šiem prāta attīstības posmiem, palīdz izprast citu svarīgu jēdzienu – “transformācija”, kas tiek izmantotas, lai apzīmētu mūsu pasaules uztveres un izpratnes veida maiņu. Jo, sasniedzot augstākus attīstības līmeņus, cilvēks spēj daudz labāk uztvert pasaules sarežģītību. Citiem vārdiem sakot, mēs “paplašinām savu prātu”.

Manuprāt, šai idejai ir jēga. Ne velti R.Kegans ir viens no pasaules vadošajiem pētniekiem un praktiķiem, kurš daudz uzmanības pievērš jautājumiem par to, kā pieaugušajiem vajadzētu attīstīt un pilnībā atbrīvot savu potenciālu savā dzīvē un karjerā. Tādējādi šajā rakstā plašāk apskatītas dažas viņa idejas, kuras ieteicams ņemt vērā, izstrādājot kvalitatīvas pieaugušo apmācību programmas – tādas programmas, kas atbilst mērķa auditorijas mācīšanās un personīgās attīstības vajadzībām un gaidām.

Izpratnei par jēdzienu definīcijām ir nozīme

Visām mācību procesā iesaistītajām pusēm, īpaši pasniedzējiem, ir būtiski izprast būtiskākos pieaugušo mācīšanās pamata aspektus: kāpēc viņi mācās un kā tieši viņi to dara. Vienlaikus, runājot par pieaugušo mācīšanās un attīstības efektivitāti, ir jānoskaidro, kā tiek definēti un uztverti tādi jēdzieni, kā “izglītība”, “apmācība” un “attīstība”. Jo virspusēja izpratne par šiem jēdzieniem var ietekmēt ne vien mācību satura kvalitāti un piemērotāko metodoloģiju izvēli, bet arī pasniedzēju kompetenci efektīvu mācību programmu veidošanā un realizēšanā.

No vienas puses, definēt šos trīs jēdzienus ir vienkārši. No otras puses, mums ir jāpatur prātā, ka to skaidrojums lielā mērā atkarīgs no to cilvēku attieksmes un izpratnes, kuri iesaistīti mācību procesa organizēšanā un vadīšanā, kā arī jūsu kā pasniedzēja “klientiem” jeb izglītojamajiem.

Jēdziens “apmācība” (training) pārsvarā tiek izmantots, lai raksturotu noteiktu prasmju attīstīšanu vai uzvedības maiņu ar mērķi nodrošināt indivīda spēju veikt kādu uzdevumu vai darbu. Bet ar jēdzienu “izglītība” (education) tiek apzīmēts vispārīgāks mācīšanās process ilgtermiņā, kura laikā tiek apgūtas lielākoties teorētiska rakstura zināšanas (izglītības galvenais uzdevums ir sniegt cilvēkiem daudz plašāku izpratni par dažādiem priekšmetiem, jo šīs zināšanas var kalpot par pamatu tālākai attīstībai).

Definēt visplašāk izmantoto jēdzienu “attīstība (development) ir daudz sarežģītāk, jo tas ietver visas iespējamās ar indivīda potenciāla pilnveidi saistītās aktivitātes visas viņa dzīves garumā. Šī jēdziena skaidrojumā lieti noder R.Kegana redzējums par to, kā pilnībā atbrīvot cilvēka potenciālu, fokusējoties uz nepārtrauktu viņa attīstību, lai veidotu veiksmīgas organizācijas un individuālās karjeras 21.gadsimtā.

Horizontālā vs. vertikālā attīstība

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka pieaugušo attīstība (psiholoģiskā) apstājas, sasniedzot apmēram 20 gadu vecumu. Taču dažādos pētījumos ir pierādīts, ka pieaugušie turpina attīstīt prāta spējas iepriekš paredzamos posmos. Kā jau minēju iepriekš, saskaņā ar R.Kegana teoriju, var izdalīt piecus pieaugušo prāta attīstības posmus; to hierarhija nozīmē, ka, sasniedzot augstākus attīstības līmeņus, cilvēki “paplašina savu prātu” un spēj labāk uztvert pasaules sarežģītību.

Pirms iedziļināties katrā no šiem attīstības posmiem, noteikti ir vērts pieminēt arī līderības eksperta Nika Petrī (Nick Petrie) teoriju par cilvēka personības attīstību. Viņš šo attīstību iedala divos līmeņos – horizontālā un vertikālā. Pirmajā gadījumā runa ir par jaunu prasmju, spēju un uzvedību attīstību, bet otrajā – cilvēka attīstības virzienu atkarībā no tā, kā viņš veido savas pasaules uztveri.

Saskaņā ar N.Petrī novērojumiem, mūsdienās ļoti daudz laika tiek veltīts cilvēka horizontālajai (kompetenču) attīstībai, bet ļoti maz laika – vertikālai attīstībai: “Horizontālās un vertikālās attīstības metodes ir ļoti atšķirīgas. Horizontālās attīstības posmā mums zināšanas kāds (pasniedzējs, treneris, eksperts, mentors) var “nodot”, bet vertikālās attīstības posmā tās ir “jānopelna” pašam.” Neraugoties uz to, autors uzsver, ka ir svarīgi cilvēkiem attīstīties vienlaikus abos virzienos – horizontālajā un vertikālajā.

Domājams, piekritīsiet, ka šī N.Petrī vīzija par cilvēka attīstību ir ļoti tuva R.Kegana vīzijai. Vispārēji runājot, var apgalvot, ka viņi abi runā par vienu un to pašu, izmantojot dažādus vārdus.

Attīstību veicina motivācija

Aplūkosim tuvāko pirmos divus R.Kegana definētos pieaugušo prāta attīstības posmus. Pirmais (impulsive mind) posms attiecas uz agrīno bērnību. Tā pamatā ir ideja, ka pat pieaugušo vecumā mēs izmantojam zināšanas, kas iegūtas bērnībā (protams, tās lielā mērā saistītas ar dažādiem personīgās drošības aspektiem, un tomēr). Savukārt otrais (imperial mind) posms attiecas uz pusaudžu vecumu, kad cilvēks prioritāri fokusējas ir uz savām vajadzībām, interesēm un plāniem. Daudzi pieaugušie tā arī paliek šajā attīstības posmā. Ekspertu vērtējumā šajā gadījumā ir runa par 6% pieaugušo pasaules iedzīvotāju, pārsvarā – mazizglītotām un mazkvalificētām personām.

Šie divi pieaugušo prāta attīstības posmi atbilst N.Petrī aprakstītajam horizontālās attīstības līmenim, jo šajā gadījumā mēs runājam par cilvēkiem, kuri nav gatavi vai nevēlas ieraudzīt pasauli visā tās sarežģītībā, kā arī izvēlas neturpināt turpmākās pašattīstības ceļus. Tādejādi šiem cilvēkiem nav sava viedokļa un vērtību sistēmas, attiecīgi – viņi ir viegli manipulējami.

Protams, tas nenozīmē, ka, atrodoties kādā no diviem iepriekš minētajiem prāta attīstības posmiem, cilvēks jūtas nelaimīgs un nav apmierināts ar savu dzīvi. Viņš vienkārši neapzinās iespējas, ko viņiem var sniegt virzība uz nākamajiem attīstības posmiem. Tāpēc, strādājot šādiem izglītojamajiem, pasniedzēja uzdevums (es pat teiktu – “misija”) ir motivēt viņus attīstīt savas personības – sākt “ceļojumu” uz nākamajiem personīgās attīstības posmiem. Šis ir brīdis, kad mēs varam sākt runāt par N.Petrī raksturoto vertikālās attīstības līmeni.

No abu ekspertu teorijām izriet, ka cilvēkiem, kuri atrodas pirmajos divos prāta attīstības posmos, nav obligāti jāvirzās taisnā ceļā uz piekto (self-transforming mind) posmu, kas ir teju ekskluzīvs – to izdodas sasniegt tikai 1% pieaugušo pasaules iedzīvotāju. Ar ko tas ir tik īpašs?! Lai arī šī posma pārstāvjiem ir sava ideoloģija – savs domāšanas veids, savas pārliecības, viņi spēj nepieciešamības gadījumā pakāpties atpakaļ un saredzēt ar tām saistītos ierobežojumus un nepilnības.

Tāpat viņi spēj savā domāšanā ietvert vairāk pretrunu un pretstatu, un viņiem vairs nav nepieciešamības tiekties pēc polarizētas domāšanas. Tādējādi šajā attīstības posmā nav iespējams nokļūt, izlaižot trešo un ceturto posmu.

Saskaņā ar R.Kegana teoriju un pētījumiem, lielākais vairums jeb 58% pieaugušo paliek trešajā prāta attīstības posmā (socialized mind), nekļūstot par “augsti funkcionējošiem” pieaugušajiem. Iemesls – šiem cilvēkiem pietrūkst sava “es”. Viņi līdz galam neapzinās savu iekšējo neatkarību. Tas, ko domā un jūt šie cilvēki, ir cieši saistīts ar to, kā viņu uztveri par to, kā viņus vēlas vai vēlētos uztvert citi.

Galvenais cilvēka uzdevums, sasniedzot ceturto prāta attīstības posmu (self-authoring mind), kuram saskaņā ar ekspertu aplēsēm atbilst aptuveni 35% pieaugušo pasaules iedzīvotāju, ir attīstīt savu iekšējo ideoloģiju jeb iekšējo “kompasu”. Viņu izpratne par sevi ir saskaņā ar savu vērtību un pārliecību sistēmu un personīgo kodeksu. Viņi spēj ieņemt savu pozīciju un noteikt robežas, balstoties uz savu iekšējo pārliecību.

Secinājumi?!

Rezumējot iepriekš minēto, jāsecina, ka, strādājot ar pieaugušajiem izglītojamajiem, kvalitatīva mācību procesa nodrošināšanai ir būtiski ņemt vērā vairākas būtiskas nianses. Pirmkārt, ir JĀAPZINĀS, ka cilvēka prāts attīstās vairākos posmos, jo šīs zināšanas var palīdzēt pasniedzējam labāk saprast gan sevi pašu, gan arī izglītojamos un jebkuru citu cilvēku. Otrkārt, gan veidojot mācību saturu, gan izvēloties efektīvākās mācību metodes, ir JĀATCERAS par tādu šķietami nenozīmīgu jēdzienu kā “mācīšanās”, “izglītība” un “attīstība” definīcijām, jo to izpratne dažādās mērķa auditorijās var būt atšķirīga. Treškārt, ir JĀIZPROT personības horizontālās un vertikālās attīstības virzienu pamatprincipi, kas ir nozīmīgs priekšnoteikums efektīva mācību procesa īstenošanā. Visbeidzot, ceturtkārt, ir pakāpeniski JĀAPZINĀS sevi un JĀMAINA savs domāšanas veids sarežģītākas pasaules uztverei.

Pasniedzējiem, kuri vēlas gūt plašāku izpratni par dažādiem pieaugušo prāta attīstības posmiem, es ieteiktu iekļaut savas “obligātās literatūras” sarakstā trīs grāmatas:

• Kegan R., Lahey L.L., “Immunity to change”, Boston: HBR Press, 2009

• Kegan R., “An everyone culture – Becoming a deliberately developmental organization”, Boston: HBR Press, 2016

• White Paper, “Future Trends in Leadership Development”, 2013