Embedded Files
RTFL Classics
Eiropas „lielo zēnu” spēles
2011.08.08 | Armands Strazds | RTFL
Eiropas Centrālajai bankai pietika ar četrām dienām, lai pārdomātu savu stratēgiju attiecībā uz Itālijas un Spānijas valdību vērtspapīriem: no skaidra "nē" to pirkšanai, līdz, šodien no Eiropas Centrālās bankas prezidenta Žana-Kloda Trišē mutes izskanējušajam, skaidram "jā".
Jautājums Latvijas Bankai: tagad, kad Eiropas Centrālā banka pērk Itālijas un Spānijas valdību vērtspapīrus, kāpēc Latvijas Banka nevarētu to pašu atkārtot vietējā mērogā, un pirkt Latvijas valdības vērtspapīrus denominētus latos, lai kreditētu valsts attīstības projektus un atjaunotu ekonomiku?
Līdz šim valdības vērtspapīru pirkšana sākotnējā tirgū Eiropas Savienībā tika uzskatīta par pilnīgi neiespējamu. Bet gadījums ar Itāliju, Spāniju un iepriekš arī Grieķiju šo tabu ir pārkāpis. Vai šis ir tas gadījums, kad Eiro spēki māca Latvijai, kā nevajag darīt, bet paši „lielie zēni” to dara?
Pēc RTFL domām pašlaik ir īstais brīdis pārdomāt arī Latvijas centrālās bankas stratēģiju attiecībā uz valdības vertspapīriem. Argumentācija varētu būt sekojoša: Latvijai šobrīd ir lieli infrastruktūras izaicinājumi: jānodrošina ekonomikas izaugsme, jāsamazina bezdarbs. Vēl joprojām Latvijai ir priekšrocība, kuras Itālijai un Spānijai nav, – sava nacionālā valūta. Tas ir svarīgi tāpēc, ka latos izsniegts kredīts būtu bezmaksas, jo procenti tiktu pārskaitīti Latvijas valsts budžetā, nevis uz ārvalstu aizdevēju kontiem.
Protams, šāds valdības kredīts nevar būt neierobežots, un tam jāattiecas tikai uz visai sabiedrībai svarīgiem projektiem. Piemēram, enerģētikas efektivitātes paaugstināšana, mājokļu siltināšana, vietējo energoresursu izmantošana, vietējās pārtikas ražošana, utt. Šadu projektu pozitīvais efekts būtu mērāms jaunu uzņēmumu un darba vietu skaitā, vides rādītāju uzlabojumā, un valsts maksājumu bilances deficīta samazinājumā.
Why Greece Should Reject the Euro
2011.05.09 | Mark Weisbrot | The New York Times
Sometimes there is turmoil in the markets because a government threatens to do what is best for its citizens. This seemed to be the case in Europe last week, when the German magazine Der Spiegel reported that the Greek government was threatening to stop using the euro. The euro suffered its worst two-day plunge since December 2008.
The Unwisdom of Elites
2011.05.08 | Paul Krugman | The New York Times
The past three years have been a disaster for most Western economies. The United States has mass long-term unemployment for the first time since the 1930s. Meanwhile, Europe’s single currency is coming apart at the seams. How did it all go so wrong?
Europe needs debt relief, not decades of austerity
2011.03.28 | Heather Stewart | The Guardian
Greece and Ireland may have to be allowed to default gracefully
Demand grows for independent audit to separate public from private debt
From Donegal to the Algarve, to the streets of Athens, voters on Europe's "periphery", as economists dismissively call it, are slowly waking up to a sobering truth – they face years of austerity, yet wage cuts, job losses and crumbling public services will not extricate them from financial crisis. In fact, by driving their economies into an ever deeper slump, it may even make things worse. The pain could just bring more pain.
On Raghuram Rajan's Three Paths for Indebted Democracies
2011.04.10 | Jeffrey Sommers
View the Raghuram Rajan's blog article:
http://www.project-syndicate.org/commentary/rajan16/English
RTFL.lv sent Rajan’s blog to Jeffrey Sommers and asked for comment, for those interested, he responded with:
Rajan has a book, Fault Lines, that has received much attention. His chief argument is “let’s not look for scapegoats.” Terribly convenient in Latvia’s case, given there were those warning the crisis was looming, and what the role of bankers and a government that failed to regulate finance and tax real estate played. For those who do not remember, and/or choose not to remember, see Sommers & Hudson in Diena, June 2008 (warnings they had been issuing in the press since February, 2005).
Back to Rajan. He says, don’t look for scapegoats. We agree. A scapegoat is a party not responsible for a crisis, but blamed for it. So, he says, as a society, we should avoid blaming, say, ethnic minorities for our economic problems. Again, simple enough, we agree. Effective propaganda has a simple formula. First, state a common-sense proposition, such as don’t scapegoat minorities (although in Latvia, and many parts of the world, even this sometimes eludes many). Second, it then jumps to a much more contentious statement building on the momentum of the first sensible statement. So, as we all nod our heads in agreement regarding not blaming minorities for the crisis, we introduce a far more controversial statement, “don’t blame banks,” in hopes that we keep nodding our heads in the affirmative.
This brings us to his other argument, as represented in his book, is that the crisis was not only the fault of bankers. This crisis was driven by the financial sector in proportion to the degree they were checked by the state through effective regulation. Ergo, in countries captured by free-market theory, the crisis was far worse and much more driven by the banks. We know where Latvia fell on this ideological and regulatory spectrum leading up to 2008...
If not just the banks then, who else was to blame, according to Rajan? He argues that structural underlying forces that created growing inequality were responsible for the crisis. Why, because Keynesian theory demonstrates that inequality generates insufficient demand to maintain economic demand, and in lieu of that demand, has to be created by other means, e.g., credit. This can only be a short-term fix and ultimately lead to an economic crash. We agree on his point regarding inequality.
Now, if inequality is the problem, as Rajan states, then how do we get inequality? In part, it is from deregulated financialized economies. Economic history shows that these are the economies that generate the most inequality, while theose countries that have larger “real” economies have less inequality.
How else do we reduce inequality, since Rajan says this is the other major source of the crisis in addition to financialized economies? We invest in education. We invest in health. We invest in infrastructure. We promote the right businesses (this point being the hardest to define and execute). We put forward policies that penalize rent seeking while rewarding those building the real economy. Other measures can include minimum wages and earned income tax credits, etc. In short, Rajan is right on inequality and the problems it creates.
Lastly, in this blog, Rajan argues democracies have few incentives to act in ways promoting long-term interests. In short, a “successful” government is often one acting as a kind of Santa Claus, giving away gifts to anyone in reach. In Latvia, this argument has been deployed to argue against social spending and deficits. There is some irony here, as in Latvia the main recipient of gifts by the Santa Claus governments has been finance.
In short, economic development is complicated. It requires investment in the right places. Resources are limited, therefore we need to stop rent-seeking behavior that captures resources and diverts them from productive investment. Not all spending is equal. Not all investment is the same. Not all debts are the same. Determining which spending will create more wealth than its initial outlay is what must determine many spending decisions. Any other calculus only ensures underdevelopment. None of this is or will be easy...
The author continues to assert his non-partisan political independence in Latvia
Q/A with Uldis Rutkaste, Bank of Latvia
Q: If and who will be ready to hold assets of LVL knowing that a printing machine was deployed? In particular, given the euroisation level already in place.
A: Latvians as there is no other legal tender. We were surprised that euros were not generally accepted in Latvia. As for creating credit, if inflation is too much money chasing too few goods a lot depends on whether the credit created is being used to create goods. It also matters whether the central bank is bedding down government debt. A major function of the Bank of England was managing government debt by selling consols to make sure that monetary accommodation did not turn into “printing press” or assignat inflation.
Mr. Rutkaste is a few decades behind the times. Printing machines aren’t used for treasury debt any more; computers are. It’s electronic. But what Mr. Rutkaste is trying to say is that “Government money is bad, because it’s printed. Only private banks - and only my own personal financial backers - can create credit on THEIR computers, as we’ve privatized money creation.”
Letter to the Swedish Friends
2010.08.31 | Janis Urbanovics
Latvia’s hope in 1990 was that advice from Western Europe would be to help Latvia emulate its successful mixed economies and embark on the same path that had raised living standards and a balanced international trade and payments. And by opening the economy to Swedish and other Western European banks, the hope was that banks would help finance capital investment and rationalized industrialization and agriculture such as Sweden had enjoyed.
Kā uzvarēt finanšu agresorus?
2011.08.01 | Armands Strazds | RTFL
Kopš 2008. gada novembra, Latvija de facto atrodas finanšu kara stāvoklī. Frontes vienā pusē ir agresori: Latvijas starptautiskie kreditori, Latvijas ārvalstu bankas (galvenokārt Swedbank, SEB, Nordea) un Latvijas neoliberālās valdības (Godmaņa, Dombrovska). Otrā pusē — upuri: Latvijas iedzīvotāji un reālās ekonomikas (preču, pakalpojumu) uzņēmumi.
Finanšu agresijas rezultātā Latvija jau ir zaudējusi 400 000 iedzīvotāju un 7000 uzņēmumu. Kāpēc Latvijas vēlētāji līdz šim nav uzvarējuši ārvalstu banku oligarhus un viņiem padevīgās vietējās politiskās elites? Lai cīnītos pret apspiesību, pirmkārt jāsaprot, ka tā pastāv, un otrkārt jāpaceļ trīs smagi „enkuri”:
1. enkurs: Sakāvnieciskums
Daži vēlētāji ir atzinuši sakāvi jau pirms kaujas, jo uzskata, ka uzvara nav iespējama. Pārāk dziļa un sāpīga ir apziņa, ka valsts vara ir nodevusi pati savu tautu. Rezultātā vēlētājos rodas pesimisms, neticība, ka ir iespējamas pārmaiņas. Ir arī tādi, kas uzskata, ka sakāve ir labāka par uzvaru.
2. enkurs: Smadzeņu skalošana
Latvijs brīvā tirgus fundamentālisms (privatizācija, deregulācija, liberalizācija, bet ar nebrīvu lata kursu) ir totalitārs režīms. Sabiedrība tiek veiksmīgi indoktrinēta izmantojot sen pārbaudītu metodi: propagandas un spīdzināšanas kombināciju.
Propaganda, kas diendienā tiek atkārtota valdības kontrolētajos masu medijos: ka „jostu savilkšana” piesaistīs investorus, ka atteikšanās no starptautiskajiem aizdevumiem izraisīs valsts bankrotu; un pēdējā laikā, ka krīze ir beigusies, ka Latvijas ekonomika aug, ka bezdarbs samazinās. Šo propagandu galvenokārt izplata neoliberālie („Vienotība”, īpaši „Jaunais Laiks”) valdības ministri un Saeimas deputāti, baņķieri (Mārtiņš Kazāks/Swedbank, Andris Vilks/SEB, pašlaik finanšu ministrs, Pēteris Strautiņš/DnB Nord, Ģirts Rungainis/Swedbank dibinātājs, Mārtiņš Bičevskis/Komercbanku asociācija, iepriekš finanšu ministrijas valsts sekretārs, Ilmārs Rimšēvičs/Latvijas Banka) un labējā spārna ekonomisti (Mortens Hansens, Vjačeslavs Dombrovskis).
„Iekšējā devalvācija”, darbavietu likvidēšana, algu samazināšana, nodokļu celšana ekonomikas stagnācijas laikā, komunālo tarifu celšana, valsts sociālo izdevumu samazinašana ir tikai daži no spīdzināšanas instrumentiem, kuri kopš 2008. gada tiek pielietoti pret Latvijas sabiedrību.
3. enkurs: Etniskā sāncensība
Kad totalitāra valsts realizē politisku vardarbību pret sabiedrību („iekšējā devalvācija”, „konsolidācija”, utt.), tai nav labāka iegansta par etnisko sāncensību, jo etniskais naids, kad tas ir pietiekoši samilzis, savukārt, attaisno politisko vardarbību.
Latvijā par galveno etniskā naida kurināšanas instrumentu ir kļuvis t.s. „okupācijas jautājums”. Visskaļāk par to runā neoliberālās un nacionālistiskās partijas („Jaunais laiks”, „Pilsoniskā savienība”, „Visu Latvijai/TB/LNNK”, tagad arī Zatlera Reformu partija).
Pozitīvais scenārijs
Ja šie „enkuri” tiks pacelti, un nākamajā Saeimā vairākums būs taisnīgas tirgus ekonomikas atbalstītājiem, jau viena mēneša laikā sabiedrība sajutīs būtiskus situācijas uzlabojumus. Cietsirdīgā spīdzināšana tiks pārtraukta, iedzīvotāju ciešanas samazināsies, palielināsies viņu maksātspēja, jo tiks samazināti darbaspēka nodokļi un spekulatīvā burbuļa parādi, banku darbība tiks pārorientēta uz reālās ekonomikas attīstības kreditēšanu, sāksies valsts repopulācija.
Negatīvais scenārijs
Pretējā gadījumā Latvijas finanšu agresori agri vai vēlu privatizēs visus dabiskos valsts monopolus (Latvenergo, Latvijas pasts, Rīgas lidosta, Valsts aviosabiedrība AirBaltic, Latvijas dzelzceļš, Latvijas Valsts meži, Lattelecom, LMT, Latvijas televīzija un radio, u.c.), tiks likvidēta sociālā sistēma (pensijas, pabalsti), valsts depopulācija turpināsies.
Class war in Wisconsin
2011.02.22 | Jeffrey Sommers | The Guardian
The unions have taken a heroic stand against Governor Scott Walker. But if internal rifts are not solved, it could be labour's last Enter Governor Scott Walker. A month into office, he was keen to establish himself as the new sheriff in town by reprising in the state of Wisconsin a simulacrum of Ronald Reagan's presidency. Painting by numbers, Scott Walker, following Reagan's first stroke, took on labour. But Walker's Patco moment (the busting of the Air Traffic Controller's union) has proved an overreach. Walker, who presents himself in a way that could be right out of Frank Capra's central casting, may find that following Reagan's recipe produces different results today. After 30 years of economic decline, workers in the United States are recognising the bankruptcy of these policies and are fighting back.
The Death of "Social Europe"
2011.01.18 | Michael Hudson and Jeffrey Sommers | counterpunch.org
"Be like Latvia," bankers and the financial press are asking governments from Greece to Ireland and now Spain as well. “Why can’t you be like Latvia and sacrifice your economy to pay the debts that you ran up during the financial bubble?” The answer is, they can’t – without an economic, demographic and political collapse that will only make matters worse.
Latvia provides no magic solution for indebted economies
2010.12.20 | Michael Hudson and Jeffrey Sommers | guardian.co.uk
The "Latvian option" is the buzzword of the moment among European bankers and financial journalists. In October, the Latvian people voted in a coalition headed by the incumbent prime minister Valdis Dombrovskis, whose government had savaged social benefits, cut pay and inflated unemployment in 2009. Was this proof that austerity measures could not only work, but actually be popular? Was Latvia the model that Greece, Ireland and Spain should emulate?
Néstor Kirchner: Argentina's independence hero
2010.10.27 | Mark Weisbrot | guardian.co.uk
The sudden death of Néstor Kirchner is a great loss, not only to Argentina but to the region and the world. Kirchner took office as president in May 2003, when Argentina was in the initial stages of its recovery from a terrible recession. His role in rescuing Argentina's economy is comparable to that of Franklin D Roosevelt in the Great Depression of the United States. Like Roosevelt, Kirchner had to stand up both to powerful moneyed interests and to most of the economics profession, which was insisting that his policies would lead to disaster. They were proved wrong, and Kirchner right.
Latvia Renewed 2010
Economic Development Program
2010.05.29 | Concord Centre
Latvia’s economy is structurally underdeveloped. Recent historical, ideological, and political factors have exacerbated Latvia’s economic crisis. Economic policy deployed since independence has failed to implement policies guided by the classical economic tradition that created prosperity in the Transatlantic region and East Asia. Instead, Latvia’s independence coincided with the ascendency of the now proven failure of neoliberal economic policy that accelerated its underdevelopment. These policies have functioned as an orthodoxy at the Bank of Latvia, guiding their development since independence. Moreover, asymmetries in power between it and Western nations in the European Union have prevented Latvia from always pursuing the national interest. Moreover, a local
oligarchy has operated as full partners in the asset stripping and related activities under developing Latvia.
Dr. Zatlers reformē Bībeli, nevis ekonomiku
2011.08.05 | Armands Strazds | RTFL
Šodien RTFL eksperti iepazinās ar Zatlera Reformu partijas ekonomikas programmu.
Pirmais, kas ir pamanāms – tā ir ļoti īsa. Septiņas lappuses, salīdzinot ar Saskaņas centra 166 lappuses garo programmu „Atjaunotā Latvija”.
Otrkārt, patīkami pārsteidz tas, ka Zatlera programma seko Saskaņas centra politikai, paredzot nodokļu sloga pārnesi no darbaspēka uz nekustamo īpašumu. Pārsteigums tomēr nav liels, jo Zatlers nav pirmais mūsu ideju kopētājs. Citu starpā, arī Vienotība no mums ir savā laikā naski norakstījusi, veidojot savu valdības deklarāciju. Un, tāpat kā Vienotība, arī Zatlers ir pārpratis nodokļu asimetrijas novēršanas koncepciju, domājot, ka pareizā atbilde ir PVN celšana un nodokļu sistēmas regresivitātes palielināšana.
Visos pārējos punktos Zatlera ekonomikas programma ir ... kā lai to diplomātiski smalki nosauc? Nelīdzsvarota.
Iesākumam Zatlers reformē Bībeles tradīciju, sakot, ka: „jau Mozus laikos, septiņiem bagātiem gadiem mijoties ar septiņiem trūcīgiem, saprātīga saimnieka rīcība bija skaidra,” jo līdz šim bija pieņemts domāt, ka Jāzeps par treknajām un liesajām govīm runāja nevis Mozus laikos, bet gan vismaz četrus gadsimtus agrāk. No otras puses, Bībele tiešām piedāvā daudzus saprātīgus ieteikumus ekonomikas attīstībai. Piemēram, Gaviļu gadu, t.i. parādu norakstīšanu. Tomēr, gan Zatlera, gan Vienotības programma šo ideju ignorē. Iemesli tam ir viegli saprotami, – ex-prezidenta padomdevēji pārsvarā vienmēr ir bijuši baņķieri.
Diemžēl jaunatklājumu un reformu daļa līdz ar to arī beidzas. Kas seko tālāk ir, galvenokārt, bieži dzirdētas un sen saturu zaudējušas klišejas un neoliberālas dogmātikas sakopojums „labākājās” tečerisma un reiganomikas tradīcijās. Šeit tikai viens, bet toties kliedzošs, piemērs: Zatlers ir atļāvies ielikt savā programmā (6. punkts) to, ko pat liberālā Vienotība vienmēr ir rūpīgi centusies slēpt: tuvāko 3 gadu laikā Latvijai esot jāizpārdod „ģimenes sudrabs” – telekomunikāciju uzņēmumi (Lattelekom, LMT), un lielākā daļa no iegūtajiem līdzekļiem jāatdod starptautiskajiem aizdevējiem. Pašiem aizdevējiem, šķiet, pat utopiskākajos sapņos nekad nav rādījies, ka pasaulē eksistē valsts ar tik vientiesīgiem priekšstāvjiem, kas uz ko tādu parakstītos labprātīgi.
Izlasot Zatlera programmu, kļūst skaidrs, ka paštitulētais reformators nekādas fundamentālas izmaiņas Latvijas ekonomikā veikt nav gatavs. Vienīgais, kam viņš patiesi tic, ir brīvā tirgus fundamentālisms.
Par nožēlu, gan Dr. Zatlera diagnoze, gan terapija ir kļūdainas. Neoliberalisma „brīnumzāles”, kuras Latvijai tiek parakstītas jau 20 gadus, stāvokli neuzlabo, bet pasliktina. Pacients ir gandrīz noasiņojis. Dienas kārtībā ir nevis skaistumķirurģija, bet reanimācija.
Page updated
Google Sites
Report abuse