Kāda ir Latgale un tās cilvēki šajā laika cēlienā, kad ārējā pasaule vairs nav droša, jo kaimiņi izvēlējušies agresijas, nevis sadarbības valodu. Rakstu ciklā “Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis” atklājam gan lielākos reģiona kopienu izaicinājumus, gan arī īpašos spēka avotus; meklējam problēmām iespējamos risinājumus un vērtības, uz kurām vietējai kopienai balstīties. Ar šo cilvēkstāstu starpniecību ceram atklāt iespējami plašākai auditorijai visā Latvijā, ka Latgale ir neatņemama Latvijas daļa, ka tās kopienai ir stipri kristīgajās un arī pilsoniskajās vērtībās balstīti pamati, ka tās iedzīvotāji – lai arī dažādu tautību, dažādu reliģisko konfesiju un profesiju ļaudis – ir īsti savu novadu, savas Latgales un Latvijas patrioti. Un tieši viņi – šie stiprie latgalieši – veido stipru Latvijas un arī Eiropas Savienības ārējo robežu.
Šoreiz stāsts par Balvu novadu – Latgales partizānu pulka šūpuli.
Fakti
* Balvu novads – nozīmīgs Ziemeļlatgales centrs, kas reformas rezultātā izveidojās 2021.gadā. Novadā ietilpst 19 pagasti, Balvu un Viļakas pilsētas.
* Sākoties otrajai padomju okupācijai, Abrene kopā ar sešiem apkārtējiem pagastiem tika atdalīta no Latvijas.
* Iedzīvotāju skaits: 18 797 (pēc PLMP datiem 01.07.2024.); Balvos – 5 984; Viļakā – 1 215.
* Balvu novadā reģistrētas 193 NVO, tostarp tikai piecas ir sabiedriskā labuma biedrības (avots: 2023 “Providus” pētījums).
* Populārākās uzņēmējdarbības nozares: jauktā lauksaimniecība; mazumtirdzniecība; graudaugu, pākšaugu un eļļas augu sēklu audzēšana; mežizstrāde.
* Latvijas-Krievijas robeža ir 283,6 kilometrus gara. Balvu novads austrumos robežojas ar Krievijas Pleskavas apgabala Palkinas un Pitalovas rajoniem. Valsts robežsardzes Viļakas pārvalde apsargā 140,728 km garu robežu ar Krievijas Federāciju.
* Līdzdalība 2021.gada pašvaldību vēlēšanās – 41%, Latvijā kopumā – 34% (pēc CVK datiem).
* 1918.gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku, bet cīņa par valsts neatkarību vēl tikai sākās. 1918.gada 1.decembrī Padomju Krievijas Sarkanās armijas daļas iebruka Latvijas teritorijā, Balvu apkārtnes vīri sāka organizēt partizānu pulciņus. Balvi Brīvības cīņu laikā kļuva par Latgales partizānu pulka šūpuli.
1919.g. 5.jūlijā ar Austrumu frontes Virspavēlnieka pavēli Nr.869 Balvu partizānu nodaļa tika nosaukta par Latgales partizānu pulku un par tā komandieri iecelts virsleitnants Jānis Vīndedzis. Vairāk nekā 50 pulka cīnītāji apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.
* Arī pēc Otrā pasaules kara balvenieši nespēja samierināties ar okupācijas režīmu. Izvērtās plaša pretošanās kustība. Stompaku nometne teritoriāli un skaitliski bija lielākā nometne Latvijā. Tā sāka veidoties 1945.gada sākumā.
* Līdz 1945.gada martam nometnē dzīvojošo cilvēku skaits sasniedza 350-360 personas. 1945.gada 2.martā Stompaku nometnei uzbruka čekas karaspēka karavīri un vietējie “istrebiķeļi” 483 karavīru kopskaitā, bet naktī uz 3.martu nacionālajiem partizāniem izdevās iziet no aplenkuma.
* 2021.gada 16.jūnijā Saeima par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu noteica tieši 2.martu, likumprojekta anotācijā atzīmējot, ka 1945.gadā šai dienā Viļakas (bijušā Abrenes) apriņķa Stompaku purva salās notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē.
Fotopieraksts pie pieminekļa
Piemineklis Latgales partizānu pulka kritušo karavīru piemiņai izveidots 1938.gadā, 1993.gadā atjaunots, godinot arī 1944.-1954.gada Latgales nacionālos brīvības cīnītājus.
Latgalietis ir cilvēks ar sirdi delnā
Baltinavas pagasts vēl pirms kāda laika bija mazākais novads Latvijā, taču tas nebūt nenozīmē, ka tādēļ tas būtu neatpazīstams. Paši baltinavieši teic, ka Baltinavas zīmols nr.1 noteikti ir luga “Ontans i Anne”, kas iemantojusi popularitāti visā Latvijā. Pagasta centrā pat izveidots “Ontana i Annes” parks. Un par šo atpazīstamību parūpējusies režisore Anita Ločmele jeb Danskovīte un viņas amatierteātris “Palādas”, kārtējo reizi apliecinot, – pierobežā dzīvojošie cilvēki ir spēks.
Danskovīte. Kā cēlies šis pseidonīms?
– Tas radies no manas no dzimtās vietas – Dansku ciema Baltinavas pagastā. Pienāca brīdis, kad mani amatierteātra aktieri pateica, ka negrib vairs iestudēt ne Blaumani, ne Annu Brigaderi, jo gribēja lugu latgaliski, tādēļ biju spiesta rakstīt pati savu darbu. Uzrakstīju pirmo “Ontans i Anne” daļu, kuras pamatā bija sieviešu lomas, bet vajadzēja vismaz vienu vīrieti. Nācās meklēt tai piemērotu personāžu. Paldies Dievam, Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns piekrita uzņemties Ontana lomu. Bet, kad pienāca brīdis izrādei, kluba vadītāja pajautāja, kā tad sauks mūsu lugu? Ko rakstīt afišā? Nosaukumu visi kopā kaut kā atradām, bet man pašai tik ļoti gribējās noslēpties, ka autora vietā izdomāju lietot pseidonīmu Danskovīte. Protams, pirmajā lugā neviens nezināja, kas ir Danskovīte, kā arī to, ka pseidonīms radies tādēļ, ka esmu cēlusies no Dansku ciema. Šobrīd tur vairs nedzīvoju, bet jebkurā brīdī varu uz savu dzimto ciemu aizbraukt un ieelpot tās puses gaisu, pastaigāt pa bērnības takām. Tas atrodas gandrīz pie pašas Krievijas robežas.
Kā tad ir dzīvot pierobežā?
– Dansku ciems man ir pasaules centrs, no turienes esmu cēlusies. Baltinava arī nav tālu no Krievijas robežas. Teikšu, ka dažreiz paliek ne visai omulīgi, it sevišķi dzirdot par militārajām mācībām, droniem un robežpārkāpējiem… Vakarā durvis vienmēr aizslēdzu. Citi par mani smejas, ka, tumsai iestājoties, durvis jau ciet. Bet viņiem saku, – esmu atbildīga par mazbērniem, kamēr vedekla un dēls atbrauc no darba. Tāda ir tā situācija pierobežā.
Mūsdienās Latgales un pierobežas traktējumam nāk klāt arī bīstamības apzīmējums, un šī bīstamība parādās tajā, kā mēs runājam par Latgali, ka turam aizdomās cilvēkus. Savā ziņā pierobeža ir kā slēgtā zona. Ikdienā to izjūtat?
– Slēgtā zona tā noteikti nav, kaut gan ikdienā braukā pa pagastu visādi svešinieki. Vienreiz pagalmā iebrauca sveša mašīna ar Bosnijas numuru un piedāvāja nopirkt traukus. Kam man trauki vai kaut kādi kastroļi vajadzīgi? Tad es viņam latgaliski pateicu, ka laikam būs jāzvana robežsargiem, un šis cilvēks aizbrauca. Kaut kāda piesardzība jau, protams, jāievēro. Pēc Ukrainas kara sākuma daudz pa mājām braukāja un dažādus pakalpojumus piedāvāja ukraiņi, kuri tobrīd dzīvoja Tilžā. Bet par pārējiem nezinu, ar kādu domu viņi braukā. Un dažreiz tik lēni brauc mašīna pa ielu, un no tās vēro.
Pierobeža ir kļuvusi mazapdzīvota, cik tad te to cilvēku vairs palicis! Tā jau ir Latvijas mēroga traģēdija – ciemi viens pēc otra izmirst. Dansku ciemā šobrīd apdzīvotas vien piecas mājas, senos laikos bija ap 60, bet manā bērnībā – 35. Un tad pienāca brīdis, kad sapratu, ka tas viss jādokumentē, jo pašlaik krasi mainās lauku kultūrtelpa, dzīvesveids. Pēc savas zemes iegūšanas katrs cēla dzimtas māju ar domu, ka tā paliks bērniem, ka viņiem būs drusciņ vieglāk atsperties. Bija jau arī līdz kolhozu laikiem, bet tad sākās pirmās izmaiņas – Latgales ļaudis bija pakļauti lielai nabadzībai, jo par gada darbu kolhozā neko nesaņēma, un sākās aizceļošana uz pilsētām un Pierīgas vietām. Tagad paaudzēs veidotās mājas ar tām unikālo ainaviskumu tiek nolīdzinātas vai sadedzinātas, lai varētu tur iekopt tīrumus.
Un lauki iztukšojas?
– Ļoti. Un šeit, pierobežā, tas ir īpaši jūtams. Ir jaunās ģimenes, kuras atgriezušās, bet ir arī nūjas otrs gals. Viņi cīnās, cīnās, nevar izturēt un aizbrauc projām. Daži šeit paliek, jo viņiem tas ir būtiski – kā pašnodarbinātie atrod savu nišu un strādā. Bet tā savukārt jau ir dzīve no rokas mutē.
Ar ko, Jūsuprāt, Latgale ir īpaša? Latgaliešu valoda netraucē būt saprastiem arī citviet?
– Ar ko īpaša? Latgalietis ir cilvēks ar sirdi delnā. Viņš uzticas. Latgalieti gana viegli arī piešmaukt, bet viņš uzticas un nedomā, ka saņems pretī ļaunumu. Atceros savu bērnību, kad mūsu ciemā naktī visi ceļi kustēja – cilvēki gāja, brauca ar zirgu, ciems bija dzīvs. Vienreiz pie mums naktī garāmbraucējs paprasījās pārnakšņot. Kas tas bija par cilvēku, joprojām nezinu, jo neviens neprasīja ne pasi, ne citus dokumentus. Iedeva guļvietu, lai pārlaiž nakti. Bet, ja tagad man prasītos kāds pārnakšņot, nezinu… Es jau esmu savādāka, acīmredzot mums jau cita dzīves pieredze. Bet tie, kuri sevī vēl nes veco vērtību sistēmu, viņi ir cilvēki ar sirdi uz delnas. Ja runājam par latgaliešu valodu, nevar cilvēks, kurš Latgalē nav dzīvojis, uzreiz to saprast. Zinu, ka kāds pasniedzējs uz izrādi “Latgola.lv” gājis trīs reizes – pirmo reizi vispār neko nesapratis, bet smējies citiem līdzi, otrreiz jau sapratis, bet trešo noskatījies ar izpratni. Nu nav tik ļoti tā mūsu latgaliešu valoda atšķirīga, bet vispirms tomēr jāpierod pie skaņu pārmaiņām, kas tajā ir. Arī es, piemēram, uzreiz nesaprastu ventiņu teikto. Savukārt viena teātra režisore no Pāvilostas man uzrakstīja, lai aizsūtu lugas literāro variantu, jo viņa uz izrādi gribot vest vīru, kurš dusmošoties, ja neko nesapratīšot. Viņa vīram vispirms iedeva izlasīt lugu latviešu valodā.
Par kultūru runājot, uz cilvēku skaitu, kas ir Baltinavā, kultūras dzīve Jums ir dižena – darbojas koris, baznīcas koris, deju kolektīvi, etnogrāfiskais ansamblis, vokālais ansamblis un pat teātris. Nemaz tik mazskaitlīgi neesat…
– Daudz iedzīvotāju Baltinavā diemžēl vairs nav palicis. Ir viena aktīvā baltinaviešu daļa, kura iet un kaut ko dara, un tad vēl ir tā otrā – pilnīgi inertā daļa, kura no mājas pagalma neiziet. Tie arī ir tie bļāvēji par to, ka pie mums nekas nenotiek. Bet tad, kad notiek, viņus skatītāju pulkā mūžam neredzēsiet. Tie ir tie, kuri sēž mājās, vēro un pauž neapmierinātību.
Kāda ir vietējo cilvēku sajūta Baltinavā? Jums pirmajiem bija zīme latgaliski ‘Baļtinova’. Balvenieši gan savu uzrakstu ‘Bolvi’ ne īpaši novērtēja.
– Par to biju ļoti pārsteigta, ka mēs savā Latvijā atrodam pat tādu iemeslu, lai pakasītos, cīnītos un runātu. Tas ir ļoti skumji. Bet ko viņi teiks, kad te sāks staigāt arābi un citu tautību pārstāvji? Nedod Dievs, protams, bet tad runāt par latviešu kultūras pastāvēšanu vispār jau vairs nav ko. Diemžēl globalizācija ienāk pārāk strauji, un mēs zaudējam savu identitāti. Par valodu runājot, latgaliešu valoda man netraucē – mēs arī darbā runājam latgaliski. Tā ir cilvēka attieksmes un kulturālības pazīme – vai es izsakos nicīgi par kādu, vai nē.
Danskovīte noteikti nav iedomājama bez slavenās izrādes “Ontans i Anne”, kas vēlāk transformējās par “Latgola.lv” un kļuva par skatītāko Latvijas Nacionālā teātra izrādi. Kā sākās sadarbība ar Nacionālo teātri?
– Ap 2004.gadu latgaliskais uz skatuves bija kaut kas eksotisks. Mēs par sevi runājām, dziedājām uz skatuves, daudzi mūziķi sacerēja dziesmas latgaliski, līdz ar to radot par sevi lielāku interesi. Nacionālā teātra režisors Valdis Lūriņš bija “Gada izrādes” amatierteātru vērtēšanas komisijā Rēzeknē, kur arī mēs rādījām savu lugu. Viņam patika baltinaviešu sniegums, tad sekoja sarakste, sazvanīšanās. Valdis Lūriņš ieradās ar savām idejām Baltinavā, un viss notika. Vispirms vienojāmies par tekstu, tad brauca aktieru trupa, kura iepazina vidi, pirmizrāde bija 2010. gadā. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tas ir nopietni. Arī par savu jauno izrādi “Mazpiļsāta”, ko iestudējis teātris “Panna” ar režisoru Juri Rijnieku, līdz pēdējam brīdim neticēju. Viņi atbrauca uz Lūznavas muižu, kur uzstājāmies, un nopietni parunājām. Tad es sapratu, ka laikam jā, tas ir nopietni, jo režisors paziņoja, ka 25.septembrī gaidāma pirmizrāde.
Kādas izjūtas pārņem, kad Jūsu vārds izskan visā valstī un Jūsu radītos tēlus atveido profesionāli aktieri?
– Protams, sajūta ir jauka, taču tas man nedod tiesības celt degunu gaisā. Sākumā ļoti mulsināja preses un televīzijas uzmanība, taču arī tā ir pārejoša lieta. Prieks vairāk ir par to, ka izskan Baltinavas un Latgales vārds. Laikam jau manī tās patriotisma jeb piederības sajūtas ir traki daudz. Taču slavas gēna noteikti nav, esmu darītāja, nevis atzinības gaidītāja. Es nekad negribētu parādīties publikā, lai paziņotu, ka esmu tās vai citas lugas autore. Ir tik patīkami, kad kaut kur aizbraucu, dzirdu, kā cilvēki runā, ka ir tāds teātris Baltinavā, un man jautā, vai es esmu pazīstama ar viņiem. Saku, – jā, zinu, zinu, ir mums tāds Baltinavā. Tas ir tik patīkami, ka tevi nepazīst.
Danskovītes lugās parādās izteiktais Latgales kolorīts ar daudzām senajām tradīcijām. Tās joprojām sastopamas Latgalē vai arī ar gadiem tomēr iet mazumā?
– Iet mazumā. Ja cilvēks tur cūkas, jārēķinās, ka uz saimniecību atbrauks pieci vai nezin cik pārbaudītāji. Kuram vairs to vajag? Daži cilvēki Baltinavā turēja. Atbrauc inspektori, staigā pa tavu sētu, pa kūti, visu pārbauda. Tas viss vajadzīgs, lai izaudzētu vienu vai divas cūkas priekš sevis? Un par to vēl jāmaksā! Valsts darījusi visu, lai laukos vairs lopus neturētu. Bet par tradīcijām runājot, ar tām esmu izaugusi. Atceros, kā manā bērnībā notika cūku bēres – kāva gada cūkas, kurām tauki bija plaukstas biezumā. Tās skaitījās labas, jo deva lielu daudzumu gaļas. Sarus svilināja ar apkārt saliktiem salmiem, brūnas nodedzināja ar sakarsētiem lemešiem, vēlāk jau nāca lodlampas, kuras krietni atviegloja darbu. Tagad izmanto gāzi. Cūku bērēs sanāca daudz cilvēku, jo tas bija notikums, kad pēc cūkas nokaušanas vārīja abādu – kāpostu zupu ar tikko kautu svaigu cūkgaļu. Tagad reti kurā mājā pat kāpostus vāra. Tradīcijas zūd līdz ar cilvēkiem un ciemu izmiršanu. Rīgā, kur ir dažādu tautu sajaukums, noturēt savu identitāti un tradīcijas grūti. Gan pie mums – pierobežā, gan citur laukos ir tā īstā tautas mentalitāte un tradīcijas, jo cilvēki vairāk turas kopā.
Latgales vārds parasti tiek minēts daudz un dažādās nozīmēs. Nereti tam nāk līdzi nelabskanīga nots, taču tai pat laikā tie, kas šeit pabijuši, ar prieku atzīst, ka viesmīlīgāku un jaukāku cilvēku par latgaliešiem nav. Kas, Jūsuprāt, ir Latgales cilvēku spēka un atbalsta avots?
–Kāpēc pret mums tā izturas? Tāpēc, ka vairākus gadu simtus bijām atšķirti no Vidzemes, Kurzemes un Zemgales. Mēs bijām zem poļiem, krieviem, vēl zviedri pāri gāja, un šī atšķirtība ir izveidojusi nedaudz atšķirīgāku latviešu daļu – latgaliešus. Esam gana stipri locīti un tāpēc daudz sīkstāki. Bet kas ir spēka avots? Personīgi man vajadzīga sava vieta, kurā piedzimu, jo tad jūtos spēcīgāka. Ja kaut kur aizbraucu, vienalga skaitu dienas, kad būšu mājās. Mums vēl saglabājusies tā ļoti lielā piesaiste zemei – man vajag savu ābeli, savu jāņogu krūmu, domāju, ka tas ir zemes kods, kas rit mūsu asinīs jau no pašiem pirmsākumiem. Pilsētā dārza vietā ir zālieni un krāšņas puķu dobes. Laukos ir savādāk – dārzs ir atspaids iztikai, tā teikt, eksistenciāla lieta. Nāk pavasaris, un es jau domāju, kur un ko sēšu. Zeme ir tas, kas dod kaut kādu netveramu spēku, un es domāju, ka zinātnieki vēlāk to atklās un definēs. Kad man grūti, atgulstos uz zemes un paliek vieglāk. Ziemā, sniega laikā, labi saģērbies, kupenā iekšā, un paskaties zvaigznēs. Nu ko vēl vairāk vajag! Lūk, tas ir vēl viens mūsu spēka avots!
Spēku rod zemē. Vairāk nekā 20 lugu autore, režisore Anita Ločmele ar pseidonīmu Danskovīte atklāj, ka viņas spēka avots ir piederība dzimtajai vietai un zemei. Tas dod stimulu radīt un neapstāties pie sasniegtā.
Viņus raksturo sirsnība, skarbums, tiešums un mīlestība
Valdis Lūriņš, režisors:
– 2010.gada 21.oktobrī uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Latgola.lv”. Vai gaidītais un cerētais rezultāts ir panākts? Domāju, jā. Vispirms bija brīnišķīga satikšanās ar Latgales cilvēkiem, kur liela daļa no viņiem ir Anitas Ločmeles lugu varoņi. Savā ceļojumā uz Latgali, pateicoties “Palādas” aktieru brīnišķīgajai uzņemšanai, mēs kaut kādā veidā Latgali tiešām arī sajutām. Un, kad atbraucām atpakaļ, piesēdāmies pie lugas eksemplāriem un lasījām, Uldis Dumpis pateica tādu frāzi: “Man šajā brīdī par Latgali vairs nav nekādu jautājumu.” Danskovītes lugās ierakstītas tādas lietas kā sirsnība, skarbums, tiešums un mīlestība, kas caurstrāvo visu Anitas sarakstīto “Ontana i Annes” seriālu. Bet, runājot par skarbumu, Pītera lomas atveidotājs Jāzeps bija ļoti tiešs un pazinoja, ka viņam ļoti nepatīk latgaliešu valodas kropļošana, jo tā ir valoda, nevis dialekts. Un šinī gadījumā mums kaut kādā veidā bija jāizlavierē, lai čuiļi arī var kaut ko saprast. Tad mēs ik pa brīdim latgaliešu vārdus arī lietojām – cits precīzi, cits mazāk precīzi, bet mēs mēģinājām to darīt ar cieņu pret latgaliešu valodu.
Kā es sastapos ar Baltinavas teātri? Tas bija Rēzeknē, pulksten 10 no rīta, kas ir nenormāls un nepierasts laiks gan aktieriem, gan skatītājiem, lai skatītos teātri. Atveras priekškars, un iznāk Baltinavas skolas direktors, par kuru es tikai pēc tam uzzināju, ka viņš ir direktors, Ontana lomas tēlotājs. Viņš nāk pie žūrijas galda un piedāvā iedzert goncīti. Vēršas taisni pie manis un saka: “Tu šodien tāds švaks izskaties”, kaut gan es biju pilnīgi skaidrs un zinu, ka nedrīkst ierasties uz amatierteātra izrādēm, ieņēmis glāzīti. Baltinaviešiem šis teātris ir tā otrā dzīve, tā nav tikai izklaide. Runājot gan par Imantu Slišānu, gan par Danskovīti un visiem pārējiem “Palādā”, tie ir cilvēki, kuri ļoti daudz izdarījuši ne tikai Baltinavai, bet kuri kaut kādā veidā cenšas ietekmēt visas Latgales dzīvi un nenoklusēt tās problēmas. Viņi paši uzņemas iniciatīvu, lai dzīvi Latgalē darītu labāku. Un gribat vai nē, bet Latgale tomēr ir Eiropas Austrumu priekšpostenis. Daudzajās tikšanās reizēs no baltinaviešiem sajutām lielu Latvijas patriotismu. Viņi, būdami latgaļi, patiešām ir Latvijas patrioti.
Ceru, ka ar izrādi “Latgola.lv” saviem skatītājiem mums tomēr izdevās pārraidīt Latgales garu. Lai cik atturīga nebūtu publika, Valda Zilvera komponētajā dziesmā tā vienmēr atdzīvojās uz Jāņa Petera vārdiem: “Pasaules un visos karos latgalieši lasās baros.” Un, kad latgalietis tiek nokaitināts, viņš ir strašns (aut. – no latgaliešu valodas, briesmīgs). Un tur ir runa par vienotību un Latgales tiešumu, kas nevar neuzrunāt. Ja man jautā, kas ir cilvēka spēka avots pierobežā, es atbildēšu, ka ticība un ģimenes. Pirms pēdējās “Boņuka” pasniegšanas balvas baltinavieši “Facebook” lapā ielika savu “Palādas” pieteikumu, kur to ļoti labi varēja redzēt. Mazie vēl nestaigā, bet jau piedalās teātra aktivitātēs. Un tas ir ļoti aizkustinoši.
Ekspresintervijas
Visa mūsu mazā Latvija ir pierobeža
Aldis Pušpurs, bijušais pašvaldību un sabiedriskais darbinieks, garīgo dziesmu dziedātājs, lokālās vēstures pētnieks, Egļavas mežniecības muzeja saimnieks.
Vai un cik droši jūtas cilvēki, dzīvojot pierobežā?
– Būšu tiešs un runāšu bez apkārtbakstīšanās. Jautājums ir nepareizs pēc būtības. Drošība un pierobeža bija cieši saistītas lietas senāk, kad karoja ar pavisam citām tehnoloģijām un paņēmieniem. Mēs, mazā Latvija, visi esam viena pierobeža. Par to, kā jūtas citi cilvēki, atbildēt grūti, jo neesmu aptaujājis, bet no personīgām sarunām zinu, ka drošības par iespējamu iebrukumu no kaimiņvalsts puses nav nevienam. Protams, pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā doma, ka mūsdienās varētu šeit, Eiropā, notikt kaut kas tāds, likās nereāla. Daudz skatos “Youtube” materiālus, bet arī tur lielākoties valda haoss un pļāpāšana.
Ko vajadzētu darīt Latgales un drošības labā, lai iedzīvotāji šeit justos droši?
– Man ļoti nepatīk kasīšanās un cenšanās atsevišķi izdalīt Latgali no kopējā valsts satura. Ir taču jāsaprot, ka tikai visa kopā, vienota mūsu valsts var cerēt uz kaut cik stabilu nākotni. Kasīšanās par latgaliešu valodu, uzrakstu mainīšana tikai vājina kopējo valsts spēju. Diemžēl nekādas cerības neloloju. Valsts vadības mazspēja saprātīgi vadīt valstī notiekošo nu jau kļūst komiska. Nepieminēšu visiem zināmās kolīzijas ap lielajiem projektiem, bet cik daudz tiek zaudēts mazākos projektos, pašvaldībās, kurām nekad nepietiks?! Kādreiz Edgars Liepiņš teica: “Mazos zagļus ietupina, lielie vasarnīcas ceļ.” Mūsdienās pat mazos vairs netupina. Kopumā valstij lielāko ļaunumu nodara mūsu vadītāju nespēja ar darbiem viest cerību visos valstspiederīgajos, ka valsts tiek pārvaldīta gudri, godīgi, ar drošu skatu nākotnē. Pašlaik tas ir lielākais mūsu apdraudējums. Cilvēki lielā mērā ir iebaidīti no hegemonu visatļautības un nesodāmības. Pašam bija reāla prakse, kad aicināju man zināmu cilvēku cīnīties par savu taisnību, jo viņam tika nodarīta klaja pārestība no varai pietuvinātajiem, kad viņš atbildēja: “Nē, nodedzinās.” Tik tālu nu esam.
Kas ir mūsu cilvēku – pierobežas iedzīvotāju – spēka avots?
– Spēka avota vairs nav. Dzīvojam ar cerību, ka savu mūžu nodzīvosim tā, kā ir. Spēka avots 80.gadu beigās bija cerība uz neatkarīgu Latvijas valsti no vecāku un vecvecāku atmiņām par pirmskara brīvo Latviju. Bet izrādījās, ka aizgājām pa korupcijas, draugu būšanas un citiem ļauniem ceļiem. Ne pārāk sen Latvijas radio dzirdēju kāda mūsu tautieša no ASV viedokli 90.gadu sākumā, kurā viņš teica, ka ar Latviju varētu sanākt, ja nesāks zagt… Tagad cilvēks ar savu personīgo uzskatu, kā vajadzētu rīkoties, tiek nostādīts kā galīgs plānprātiņš, kurš neseko progresam un attīstībai. Negribu vairs runāt. Optimisma maz. Cilvēcisku gandarījumu rada tie, kuri dzīvo laukos, strādā savās saimniecībās un ar saražoto uztur ģimenes, līdz ar to stiprina valsti kopumā.
Kādam jāuzņemas iniciatīva
Anna Āze, mežkope, Meža muzeja īpašniece, grāmatu, tostarp atmiņu burtnīcas “Jānis Pilmanis. Brīvības cīņu dalībnieks- stiprinieks” par Latgales partizānu pulka dalībnieku autore.
Cik jūtamies droši, dzīvojot pierobežā?
– Droši. Ja satieku vai vismaz redzu no attāluma robežsargus, ja dzirdu, redzu lidojam mūsu (robežapsardzības) helikopterus, tad ļoti droši.
Kas ir mūspuses ļaužu spēka avots?
– Daba: meži, dzīvnieki, tekošs ūdens, skaidras debesis. No maniem senčiem mantotais spēks, izturība, darba tikums, tēvu zemes mīlestība, cieņa pret mūspuses varoņiem. Ne jau velti ir teiciens: “Savās mājās pat sienas palīdz.”
Kāda ir recepte, lai iedzīvotāji būt aktīvāki?
– Kādam jāuzņemas iniciatīva, ļaudis ir jāmotivē. Vispateicīgākie ir bērni, skolēni, arī seniori. Ja es ko organizēju, cilvēki piedalās, klausās…
Savulaik atzināt, ka Meža muzejā bērni un jaunieši izrāda arvien lielāku interesi par dabu. Kā ir tagad?
– Interese par dabu pieaug. Nesen Meža muzejā viesojās Bērzkalnes bērniņi – ļoti zinātkāri, par ko man prieks. Vectilžas un Tilžas senioriem dzīvāka interese bija par dzīvniekiem un putniem, nevis par darbu mežā.
Vai Rīgas kungi izprot Latgali?
– Tas atkarīgs no Rīgas kunga. Viens ir pieņemt likumus uz papīra, pavisam kas cits – tos pielietot dzīvē. Ir visādi, pat kuriozi brīži. Pirmās brīvvalsts laikā ļoti tika attīstīta pierobeža. Cēla lepnas skolas, pagastmājas, notika piemiņas pasākumi, Spodrības, Meža dienas. Ja kāds ielīda Latvijā, bija daudz acu un ausu, kas tos pamanīja un tālāk padeva ziņu robežsargiem, policistiem... Tagad Rīgas kungiem daudzās sfērās liekas, ka mēs, pierobežnieki, izšķērdējam valsts naudu, jo te esot ekonomiski neizdevīgas skolas, kultūras nami, Latvijas TV apraide...
Piemiņai. 2019.gada maijā Anna Āze atmiņu burtnīcas atvēršanas svētkos vairākkārt uzsvēra stiprinieka nozīmi mūspuses vēstures līkločos.
Latgalīšus apvīnoj spīts
Andris Slišāns, Upītes folkloras kopas “Upīte” vadītājs, kultūras darbinieks, lokālās vēstures pētnieks, vecākā latgaliešu mūzikas un dzejas festivāla “Upītes uobeļduorzs” organizators.
Cik jūtamies droši, dzīvojot pierobežā?
– Man sajiuta, ka drūšība Latgales pīrubežā, saleidzynūt ar puorejū Latveju, nav mozuoka, reiziem sajiuta, ka pat lyluoka. Regularuo rūbežsorgu kluotbyutne dora sajiutu, ka mes ešam pīskatieti.
Kas ir latgaliešu spēka avots?
– Kotram spāka avūts ir sovaduoks, bet kūpejīs, kas latgalīšus apvīnoj, ir spīts, jū patstāvīguo cīņa par vītu iz sovas dzymtuos zemes nūrūda un padora seikstuokus i spiecīguokus.
Kāda ir recepte, lai vietējā kopienā uzturētu darboties vēlmi, mudinātu būt vēl aktīvākai?
– Nav vīnas receptes, bet tei ir tuoda cīņa pašīm ar sevi, pašīm rodūt sev i puorejīm apleicīni, kurā grybīs dzeivuot, baudiet, sajust. Te otkon stuosts par sapņīm i nazabeišonūs jūs izsapņuot, leidz jī pīzapylda. Nazabeitīs nu eksperimentīm, tumā pat laikā naaizmierstūt saknes i latgaliskumu, tys arī pavalk puorejūs.
Kas ir Upītes veiksmes stāsta pamatā?
– Tys nav tuo, ka vīnkuorši veiksme, tys ir lyls, nasavtīgs, bezaizlīdzīgs dorbs, kas īzasuocīs jov paguojušuo godsymta 70.tejūs godūs. Kod Ontons Slišāns suoka vuokt i pīrakstiet Upītes apleicīnes namaterialū kultūru, saglobuot saknes, styprynuot tuos. Tod jov daudzu godu garumā, cīnūt sovus senčus, teik atteistāti jaunī. Veiksme ir tei, ka sazastuojuos zvaigznes pareizejūs virzīnūs, kuras mes cenšamies izmontuot, lai na tikai dorbs, kas īguldāts, bet arī augļi ir baudami daudzīm.
Vai Rīgas kungi izprot Latgali?
– Tys ir sarežgīts jautojums. Kuktūras jūmā man sajiuta, ka ļūti labi izprūt. Volūdas zinie ilgu laiku nasaprota, pādejā laikā tys mainuos, bet dīmžāl sajiuta, ka daudz kū ešam zaudejuši. Par drūšību, tikai pazasokūt trokejam karam Ukrainā, Reigā suok saprast, ka Latgale ir juostyprynoj gon fiziski rūbeža, gon ekonomiski cylvaki, uzniemeji, pošvaldības, gon garīgi, veicynojūt lokālpatriotismu. Golvanīs – vaga izskaist tū dūmuošonu, ka mes, latgalīši, ešam mozī bruoļs puornīvodu latvīšīm. Bet tys laikam pašīm latgalīšīm juoparuoda, ticība sovīm spākīm.
Saglabā tradīcijas. Lūgts komentēt medijos izskanējušo Upītes salīdzinājumu ar folkloras galvaspilsētu, Andris Slišāns 2024.gada septembrī “Vadugunij” smaidot atzina, ka tas viņam cīši patīk.
Mūsu spēka avots ir zeme un valoda
Aldis Bukšs, kriminālromānu “Parādu piedzinēji” un “Brāļi/Bruoli” autors, kā arī pilnmetrāžas filmas “Maiņa” scenārija līdzautors, balvas “Boņuks 2020” saņēmējs, bijušais Balvu novada domes deputāts.
Vai un cik droši jūtas cilvēki, dzīvojot pierobežā?
– No vienas puses, manuprāt, cilvēki pierobežā dabiskā veidā iemācījušies dzīvot, nedomājot par to, kas ir otrā robežas pusē. Vienkārši ir līnija, un aiz tās – cita valsts. No otras, protams, pēdējo gadu notikumi, Krievijas agresīvā uzvedība un retorika vairo nedrošības sajūtu. Tas ir tieši tas, ko Kremlis mūsos arī vēlas vairot – bailes, apjukumu, nedrošību, izmisumu, neticību savai valstij un zemei. Tieši tāpēc mēs redzam organizētus “bēgļu” mēģinājumus ielauzties Latvijā, dronus u.tml. Un būs vēl, par to man nav šaubu. Turpinās provocēt, sēt bailes, izplatīt melus, vairot konfliktus mūsu pašu iekšienē un uzpirkt, ietekmēt politiķus. Tā ir daļa no viņu metodēm, lai mūs pakļautu un iznīcinātu. Tas mums vienkārši ir jāapzinās un attiecīgi jārīkojas, gan rūpējoties par mūsu valsts un robežas fizisko drošību, gan mūsu iekšējo pārliecību. Somu piemērs parāda, ka tas ir iespējams. Viņu nav daudz vairāk kā latviešu, taču ir viena no spēcīgākajām un modernākajām armijām un aizsardzības sistēmām visā Eiropā.
Ko vajadzētu darīt Latgales un drošības labā, lai iedzīvotāji šeit justos droši?
– Pirmkārt, patiešām ieguldīties pierobežas aizsardzības spēju attīstībā, kas sevī ietver gan infrastruktūras izbūvi, gan papildus karaspēka vienību un atbilstošu aizsardzības ieroču izvietošanu visā Latgalē. Otrkārt, turpināt skaidrojošo darbu iedzīvotāju vidū gan par mūsu spējām, gan arī to, ka patiesībā mūsu kaimiņš nav tik spēcīgs, kā viņš to mēģina demonstrēt. Treškārt, panākt, ka Eiropas Savienība patiešām iegulda lielus līdzekļus pierobežas infrastruktūras atjaunošanā, kas ir viens no priekšnosacījumiem, lai te gribētu dzīvot un attīstīties. Tas ir gan valsts, gan pašvaldības uzdevums. Nepieciešams radīt pārliecību, ka, ja tiešām notiek uzbrukums, tas tiek apturēts vai vismaz aizkavēts jau pie pašas robežas, lai varam iegūt laiku gan sieviešu un bērnu evakuācijai, gan papildspēku pievilkšanai. Ukrainas piemērs liecina, ka tas ir iespējams. Tam būtu gan efekts uz drošības sajūtu, gan arī pozitīva ekonomiska ietekme. Es par to runāju jau vairākus gadus. Pirmo aicinājumu izvietot arī Balvu novadā patstāvīgu bruņoto spēku vienību toreizējam aizsardzības ministram Pabrikam nosūtīju jau 2021. gada nogalē, vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kopš tā laika vairākas reizes esmu uzrunājis gan Aizsardzības ministriju, gan robežsardzes vadību, piedāvājot dažādus variantus, kā šo iniciatīvu varētu realizēt. Diemžēl pagaidām atsaucība nav gūta, taču prieks, ka vismaz izdevās panākt, ka bijušajā Tilžas internātskolā tika izvietota vienība, kas uz robežas būvē žogu. Ceru, ka tādā veidā NBS pieradīs pie šīs vietas un gribēs izmantot arī turpmāk. Otrkārt, mums pašiem ir jāapzinās, ka mūsu valsts un pašu drošība vispirms ir mūsu pašu rokās – gan izvēloties valsts un pašvaldību vadītājus, kuriem tas patiešām rūp un to parāda arī darbos, gan pašiem iesaistoties aizsardzībā. Piemēram, cik daudzi no novada vīriem spēka gados dien Zemessardzē? Cik daudzas skolas pēdējos gados piedalījušās nacionālo partizānu atceres pasākumos vai kādos citos pasākumos, kas godina mūsu valsts un tautas brīvības cīņas? Noslēdzot, manuprāt, šobrīd ukraiņi izcīna arī mūsu cīņu, un Latvijai, domājot par savu aizsardzību un drošību, vienlaikus jādara viss iespējamais, lai palīdzētu Ukrainai.
Kas ir mūsu cilvēku – pierobežas iedzīvotāju – spēka avots?
– Apziņa, ka šī ir mūsu zeme, mūsu valoda, kuru mēs esam kopuši, kurā esam dzīvojuši neskaitāmās paaudzēs. Un nekas no tā, kas notiek šobrīd, nav jauns. Jau vairāk kā tūkstoti gadu mēs dzīvojam šeit, pierobežā, un tomēr esam spējuši to visu saglabāt. Un tā būs arī turpmāk.
Viss ir mūsu pašu rokās. Runājot par valsts drošību, Aldis Bukšs ir pārliecināts – jo stiprāki mēs būsim, jo mazāks kārdinājums būs mēģināt mūs pārbaudīt un mazāk iespēju sēt mūsos šaubas un bailes.
Rubrika - Uzņēmējdarbība pierobežā
Nebaidās mainīt spēles noteikumus
Pašā robežas tuvumā ar Krieviju, Balvu novada Šķilbēnu pagastā, jau 32 gadus pastāv, attīstās un darbojas zemnieku saimniecība “Kotiņi”. Viņu vārds komentārus neprasa – tuvā un ne tik tuvā apkārtnē šo saimniecību un tās produkciju zina teju katrs. Un pelnīti. Darbs šeit nerimstas pat oktobrī. Agrā rīta stundā saimniecībā jau ieripo pirmais tūristu autobuss – dzīve kūsā. “Kotiņu” saimnieks Aldis Ločmelis devies pelnītā atvaļinājumā sakārtot domas, lai pēc laika atkal varētu strādāt un dzīvot savādāk. “Bet tikmēr nekas neapstājas. Komanda tur roku uz pulsa un turpina darboties,” teic “Kotiņu” saimnieka labā roka un projektu koordinators Rolands Keišs.
Lauksaimniecība ir neprognozējama nozare – to apliecinās ikviens, kurš mēģinājis kaut ko izaudzēt un pārdot. Šo faktu pierāda arī “Kotiņu” “Facebook” kontā publicētā ziņa, ka saimniecībā piedzīvots nebijis gadījums – 25.septembrī jau kuļ griķus.
– Lauksaimniecība patiešām ir neprognozējama, un visiem ir skaidrs, ka esam atkarīgi no laikapstākļiem. Šogad patiešām ir nebijis gads, jo sākām kult jau augusta vidū, kas ir ļoti agri. Bet, par griķiem runājot, izmēģinām jaunu tehnoloģiju, kas izrādījusies diezgan veiksmīga. Mums ir jauns pļāvējs, ar kuru griķu masu nokuļ un noliek vālā. Tas pastāv, un tad var braukt kombains. Šogad nelīst, laikapstākļi lauksaimniekiem diezgan labvēlīgi. Izskatās, ka raža varētu būt par kādiem 20-25% labāka nekā pagājušogad. Pagājušogad bija pavisam slikti.
32 gadu laikā kopš “Kotiņu” dibināšanas no sākotnējiem 14 ha jau apsaimniekojat 5500 ha zemes platības. Jums īpaši izdevās uzņemt apgriezienus, izmantojot ES resursus un investīcijas?
– Investīcijas saimniecībā ieguldītas vienmēr, – īpašnieks Aldis ārzemēs nav sapircis nekustamos īpašumus. Visa nauda, kas nopelnīta, te arī paliek. Jā, gada pārskatos parādās kaut kāda peļņa, bet realitātē šī nauda ieguldīta jaunās tehnoloģijās, būvniecībā vai kāda īpašuma sakopšanā. Ja runājam par lauksaimniecību, Eiropas fondu nauda “Kotiņiem” vienmēr bijusi līmenī, kad vairāk vairs nevar paņemt – esam dabūjuši maksimumu no pieejamā. Cita lieta ir lopbarības un pārtikas pārstrāde, kur vēl ir diezgan daudz ko apgūt.
Latgalē saimniekošanai nav labvēlīgākie nosacījumi – veģetācijas periods 21 dienu vēlāk nekā Kurzemē, līdz ostai – liels attālums, pierobežas tuvuma dēļ tirgus vērsts tikai uz Eiropu. Tas nozīmē, ka arī iespējas – uz pusi mazākas?
– Izaicinājumu ir vairāk, bet iespējas ir, un mēs tās izmantojam. Esam izveidojuši jaunu kooperatīvu un iegādājušies zālāju sēklu žāvētāju. Lielais attālums, klimatiskie apstākļi, arī augsnes vidējais auglības rādītājs mums ir 33-34 balles (Kurzemē 65-80), un tas liek domāt un darīt savādāk. Nevaram izaudzēt rapsi, jo klimata dēļ tas nepārziemo, kviešu ražības nav. Pēc lielajiem plūdiem 2017.gadā ražas vairs nav, laikapstākļi rada lielus riskus. Lai kaut ko izaudzētu, jāliek diezgan daudz augu aizsardzības līdzekļu, minerālmēslu. 2017.gadā to izdarījām, un viss noslīka – piedzīvojām ļoti lielus zaudējumus. Tāpēc mainām domāšanu un daudz ko pārstrādājam, mēģinām audzēt kultūraugus, kas piemēroti mūsu klimatiskajiem apstākļiem, neprasa tik daudz ieguldījumus un mazina riskus. Nevienam nav noslēpums, ka Ukraina būs Eiropas Savienībā, un dotajā brīdī jau jūtam, ka tas Ukrainas grauds ir klātesošs gan veikalu plauktos, gan arī tirgū. Un kviesim cenas vairs nebūs nekad. Mēs savos laukos varam izaudzēt 7 tonnas kviešu, saliekot ļoti daudz minerālmēslu, bet Ukrainā izaudzē 7 tonnas, nedarot neko. Neesam spējīgi konkurēt, jo viņiem zemes ir auglīgākas un apjomi – lielāki.
Kā ir būt uzņēmējam Latgalē un Latvijas lauksaimniekam pašā robežas ar Krieviju tuvumā?
–Tas ir izaicinoši. Zemes cena Latgales reģionā, pierobežā, nav tāda pati kā, piemēram, Zemgalē. Tai pat laikā tas ir mūsu resurss un mūsu ķīla bankai. Traktors Zemgalē, Kurzemē vai Vidzemē maksā vienu cenu, bet mums, lai ieķīlātu zemi un nopirktu traktoru, vajadzīgi, piemēram, 20 ha zemes. Zemgalē šim pašam mērķim pietiek ar 3 ha, jo tur zeme maksā daudz dārgāk. Tas ir gan labi, gan slikti. Ja nepiedzīvosim Eiropas vai pasaules politiku, ka šo vietu pierobežā, Eiropas sākumā ar Krieviju, vajag iznīdēt vai uztaisīt poligonu, esam gatavi strādāt. Ja sajutīsim atbalstu no valsts, turpināsim iesākto.
Runājot par valsts atbalstu, “Kotiņos” ciemojušies teju visi Valsts prezidenti, ministri un augsta ranga amatpersonas. Esat sadzirdēti?
– Nevar zināt, kurā brīdī un kurā kabinetā pēc tam kas tiek runāts, ņemts vērā vai nē. Runājot par vietējo politiku, mēs Latvijā esam ļoti maziņi, un pati Latvija ir maziņa. Tai pat laikā ir daudz biedrību, kas katra to deķi velk uz savu pusi. Kurzemei un Zemgalei nerūp Latgales problēmas, viņi nezina, kas mums te par izaicinājumiem. Tas pats arī mums, – Latgalē nerūp, ka Liepājā no jūras nāk roņi, un mēs nevaram neviena vietā izlemt, šaut viņus vai nē. Un tā ir lielākā bēda. Par lielajiem attālumiem līdz ostai jau sen ar biedrību “Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienība” esam vienojušies par kompensācijas mehānismu ieviešanu. Bija izdomāts, ka par hektāru varētu saņemt 30 eiro, bet pēc tam lobijs (tie, kuri negrib, lai Latgalē atnāk naudiņa), pateica, – uztaisām, lai viņiem tiek vismaz kaut kas – 10 eiro. Bet par 10 eiro nevar izbraukāt Rīgu. Ir daudz organizāciju, diemžēl tās ir diezgan ietekmīgas. Vari iet, skriet, darīt un kaut ko izdomāt, bet, ja pretī ir politiespaidīgas personas, grūti kaut ko pamainīt.
Visiem zināms teiciens, – kas lēni nāk, tas labi nāk. Beidzot izveidots kooperatīvs un šogad atklāts zālāju un starpkultūru sēklu pārstrādes komplekss.
– Esam sākuši darbību un tagad diezgan strikti mainām spēles noteikumus par labu lauksaimniekiem. Augsnes ir sliktas. Kā jau minēju, bez lieliem ieguldījumiem kviešus nav iespējams izaudzēt, bet ir variants audzēt zālājus, velnauzu, vīķus. Savukārt zālājus nav iespējams izkaltēt bez pareizās kalts, tieši tādēļ tā bija vajadzīga. Dotajā brīdī Eiropas zaļais kurss pieprasa starpkultūru sēšanu, grāvmalu appļaušanu un zaļināšanu, ceļu apsēšanu. Tam vajadzīga sēkla, kuru šobrīd 90-95% valstī ieved. Tagad tas viss ir iespējams. “Kotiņiem” jau ir 500-700ha zālāju, vēl daži kooperatīva biedri zālāju sēj.
Tālāk vajag tikai attīstīties?
– Jā, rādīt piemēru un iet uz priekšu. Mums ir daudz mazo saimniecību, kuras apsaimnieko no 10 līdz 50 ha zemes. Šie cilvēki strādā valsts darbā – pašvaldībā, robežsardzē vai skolā. Pēc darba viņi atnāk mājās un turpina strādāt savā saimniecībā. Bet matemātika ir vienkārša, – ja nav 250 ha zemes, ar lauksaimniecību praktiski neko nevar nopelnīt. Savukārt, audzējot zālāju, mums noslēgti līgumi, ka par āboliņa sēklu maksā, piemēram, 2,50 – 2,90 eiro kilogramā. Tātad tonna maksā 2,5 tūkstošus. Ir starpība, ko audzēt! Tagad mums ir kalte, tādēļ uzdevums ar savu piemēru parādīt, ka varam audzēt un kaltēt. Tā ir iespēja nopelnīt lauksaimniekiem, tostarp mazajiem.
Šobrīd uz robežas ar Krievijas kaimiņu ceļ žogu, bet vai tikpat būtiski nebūtu arī celt uzņēmēju mūri?
– Dzīvojam, strādājam pierobežā un šobrīd nesaprotam, ko no mums grib. Vai vēlas panākt, ka te ir tukšs un potenciālais kara lauks, vai tomēr apdzīvota vieta, kurā strādā uzņēmēji?! Kaut kādu finansējumu Eiropa iedod, bet no valsts nejūtam, ka būtu stratēģiskie projekti un kādas garantijas. Ar vienu roku tā kā dod, ar otru sola palīdzēt. Bet beigās nekā nav. Tie ir lieli izaicinājumi ne tikai mums, bet arī privātajiem mazajiem biznesiem. Kam banka naudu dod? Nevienam. Politiķiem, neskatoties uz valsts noslēpumu, būtu skaidri jāpasaka, pierobežu attīstām vai nē.
Latgale tiek uzskatīta par ekonomiski atpalikušāku reģionu, bet Jūsu saimniecība joprojām aug un attīstās. Kur ir tā veiksmes atslēga?
– Veiksmes atslēga ir pārstrāde un inovācijas. Ja mēs būtu turpinājuši sēt rapsi, kas nepārziemo un par ko apdrošinātāji krata ar pirkstu, piedraudot, ka vairāk neapdrošinās, jo rapsis nepārziemo, nekas nenotiktu. Matemātika neiet kopā, tāpēc jāmainās un jāiet laikam līdzi. Tas neļauj atslābt pašiem.
Stāstot par to, ko saimniecībā darāt, piesaistījāt pat uzņēmuma tēla veidotāju.
– Tūrisms – tā ir sadaļa, ko redzam kā labu nākotnes potenciālu. Pagājušogad “Kotiņos” viesojās aptuveni 5 tūkstoši tūristu, un viņi visi pie mums brauc speciāli. Tā nav maģistrāle, kur piestāja garāmbraucot. Un, paldies Dievam, jau attīstās arī apkārtējie. Upītē ir folkloras kopa, izlaušanās istaba, pret Rekavas dzirnavām tirgo dārzeņus, ir šmakovka, nākamgad būs “Rols Ols”. Bez “TikTok” un “Facebook” reklāmas tie pieci tūkstoši tūristu nebūtu iespējami. Tēla veidotāju Edgaru Aivaru piesaistījām īstajā brīdī.
Kāpēc šī reklāma bija tik svarīga?
– Šobrīd veikalu plauktos stāv “Kotiņu” zirņi, kas maksā 1,50 eiro kilogramā, bet blakus tiem – Ukrainas, kas maksā 0,75- 0,80 eiro. Cilvēks ar Latvijas labklājības līmeni, protams, ņems tos lētākos. Bet kur ir liela starpība? Mēs esam Eiropā, Ukraina vēl tikai būs. Tur vēl atļauti dažādi lēti preparāti, kas Eiropā jau sen aizliegti un, cilvēkam lietojot uzturā, pat bīstami. Savukārt mums Eiropā ir pieejami dārgi, bet tai pat laikā nerada draudus pircējam. Un tur tā cenu starpība rodas. Bet cilvēki nesaprot un nezina, ka ēd produktu, kas apstrādāts ar Eiropā aizliegtu preparātu. Savukārt mēs savu produktu varam saukt par nišas, jo nav problēmu pierādīt katra grauda izcelsmi un izsekojamību no iesēšanas brīža līdz pat gatavam produktam, ko iedodam pagaršot Rekavas dzirnavās.
Kas ir pierobežā dzīvojošo cilvēku spēka avots un cik droši te var justies?
– Sevi mierinām, – ja kaut kas sākas, droni vai raķetes mēģinās tikt līdz Rīgai, mēs viņiem te neesam vajadzīgi. Mūsu reāls drauds ir tanki un iebrucēju masa. Protams, pēc kara uzsākšanās Ukrainā bijām bažīgi un šķita, ka tas viss ir tepat, tepat blakus. Bet nu jau mazliet aprasts ar šo situāciju. Taču, ja runājam par spēka avotu cilvēkiem pierobežā, tas ir strāšnijs (aut. – spēcīgs, no latgaliešu val.) patriotisms. To spriežu pēc sevis. Man patīk sava vieta, kur ir tēva pagalms, te viss ir savs. Pēc vidusskolas mazliet pamēģināju pabūt Anglijā un sapratu, ka tas nav domāts man. Mēs mīlam savu vietu, savu zemi, savu Latviju. Bet nav jau slikti tikai pie mums – pabrauciet pa jebkuru pierobežu. Visur ir aptuveni līdzīgi, tikai nezin kādēļ lielāku uzsvaru vienmēr liek uz Latgali.
“Kotiņi” ir spilgts piemērs teicienam: ja nesēdēsi, rokas klēpī salicis, tad tev būs…
– Viena no galvenajām pamatvērtībām ir Alda cilvēciskums. Aldim piemīt viena svarīga īpašība – viņam rūp vide apkārt, cilvēki. Un ne jau vārdos. Pagastā viņš ļoti daudziem palīdz vienkārši tāpat, jo rūp. Aldim ir ļoti tāls redzējums gan uzņēmējdarbībā, gan kopējā attīstībā. Viņam rūp tas, cik tālu tieku es ar savu uzņēmumu “Rols Ols”, Aldis mēģina palīdzēt, cik vien var. Viņš negrib braukt gar Rekavas ciemu un skatīties, kā mājas sabrūk un viss ir slikti. Aldis grib dzīvot ļoti sakoptā vidē ar tālejošiem plāniem. Es kā cilvēks šo īpašību esmu viņā saredzējis un mēģinu attīstīt arī sevī. Ticu, ka arī darbinieki redz, kāds ir Aldis, un ka viņam patiešām tas rūp. Šādi no vienas saknītes tā mūsu ābele aug arvien lielāka. Bet uzsvars ir uz vārdu ‘cilvēcība’, kas mūsdienās ir retums. Kad uz “Kotiņiem” pirmo reizi atbrauca uzņēmuma tēla veidotājs Edgars Aivars, Aldis kopā ar puišiem vecajā gaterī darba apģērbā šķiroja metālu. Edgars iedomājās, ka atbrauks un sastaps saimnieku, kurš staigā, ar degunu mākoņus stumdīdams. Bet, ieraugot to skatu gaterī, viņš bija tik pārsteigts! Cilvēcība piemīt gan Aldim, gan arī dzīvesbiedrei Vijai. Abi nākuši no vienkāršām ģimenēm un paši ar savu darbu rāda piemēru, ka tas, ko daudzi sauc par biznesa zvaigžņu slimību, viņiem patiešām nepiemīt.
Potenciāls nākotnei – tūrisms. Rolands Keišs par vienu no pierobežas plusiem uzskata mieru un harmoniju. Viņš saka: “Ir mierīgi. Tas nekas, ka Krievija blakus. Aizbrauc uz Rīgu, tur visi skrien, cilvēcība kaut kur palikusi... Te savukārt viens otru pazīstam, vietējā kopiena turas kopā – salīdzinoši mierīga dzīve, idille, kur nav ļaužu pūļu. Tas ir viens liels pluss, kas reizēm pārvēršas arī par mīnusu. Kaut gan mums vajadzētu pierobežu izmantot kā vienu kārtīgu tūrisma galamērķi. Attīstīt pierobežas tūrismu, kas varētu būt potenciāls nākotnei.”
Rubrika - Līderība Balvu novadā
Agrāk talkās nāca simti
Mēdz teikt, ka ir traki cilvēki, kuri virza pasauli. Ziemeļlatgalē tā noteikti ir kultūras, izglītības un sabiedriskā darbiniece Maruta CastRova. Viņu pazīst kā teātra festivāla “Ķiršu dārzs” un Vislatvijas amatierteātru salidojuma Balvos režisori, mācību centra “Azote” un biedrības “Ritineitis” dibinātāju. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl... Ko vēl piebilst? Visu savu apzinīgo darba mūžu 46 gadu garumā viņa ir veltījusi sabiedrībai, cilvēku izglītošanai, atbalstam.
“Esmu uzdevusi jautājumu sev un citiem, – kas ir tas, kas liek kaut ko tādu darīt? Dzimst ideja un man nez kāpēc tā jārealizē. Tiesa, ļoti daudzas idejas nokrīt zemē un sapūst, sasalst vai iesalst. Iespējams, labvēlīgā laikā atsaldējas un var tās realizēt, kaut gan tad manī nav tik liela azarta kā laikā, kad tās ienāk prātā,” secina Maruta.
Kas ir virzītājspēks?
– Uz šo jautājumu joprojām neesmu atradusi atbildi. Acīmredzot Dievs ir atsūtījis uz šejieni, lai veiktu šo misiju..
Domnīcas “Providus” pētījumā secināts, ka Latgalē reģistrēti aptuveni 7% no visām Latvijas biedrībām un nodibinājumiem...
– Cilvēki neuzdrošinās rakstīt projektus vai arī darbojas nereģistrētās kopienās. Darbojos divās biedrībās – “Balvu teātris” un “Ritineitis”. Jāatzīst, ka, dibinot biedrības, pavērās iespējas uzrakstīt kaut maziņus projektus, kurus var realizēt savā kopienā, pilsētā vai pagastā. Nav jau teikts, ka visi biedrības biedri ir aktīvi un vēlas darboties. Cilvēki agrāk tomēr bija aktīvāki.
Tāpat pētījumā secināts, ka NVO sektors Latgales reģionā ir visai noplicināts – administratīvā kapacitāte ir zema, vien 8% no visām NVO ir spējīgas nodarbināt kaut vienu darbinieku, taču arī šādos gadījumos darbinieki ne vienmēr ir pastāvīgi nodarbināti.
– Jāpiekrīt, ka daudzas NVO ir tikai uz papīra. Aktīvāk darbojas tikai tad, ja pavīd iespēja saņemt finansējumu. Tagad daudzas projektu pieteikumu veidlapas ir kļuvušas sarežģītākas. Projektu uzrakstīt grūtāk, ja tu ikdienā nestrādā veiksmīgi ar datoru, nepārzini sistēmas un tehnoloģijas.
Latgales ļaudis attur sarežģītība vai kūtrums?
– Gan, gan. Par kopienām runājot, jāsaprot, ka tās var būt ne tikai reģistrētas sabiedriskās organizācijas. Bieži, īpaši pagastos, tie ir iedzīvotāji, kuriem rūp sava ciema sakārtotība un viņi aktīvi līdzdarbojas savas vietas kārtības uzturēšanā. Nesen sociālajos tīklos man atsūtīja informāciju par kapu sakopšanu, kuru uztur vietējā kopiena. Arī Balvu pilsētā ir iecere uzsākt sadarbību ar priesteriem, mācītājiem, lai kopīgi kapusvētkos un svecīšu vakaros ieviestu speciālu ziedojumu, līdz ar to nodrošinot pilsētas kapu kvalitatīvāku sakārtošanu.
Dažādās aktivitātes mudina iedzīvotājus būt aktīviem, kaut vai viselementārākajā veidā apdzīvotās vietas kartē iespraužot karodziņus, kur kaut kas jāuzlabo, kaut kas jāizveido. Nereti tie ir soliņi, bērnu rotaļu laukumi...
– Esmu organizējusi iedzīvotāju forumus vismaz 10 gadu garumā.
Kāda ir atdeve?
– Uz saņemto ieteikumu bāzes rakstu projektus vai cenšos veidot komandu, kas varētu īstenot ideju. Tāpat projektus, vēlmes un idejas iesniedzam pašvaldībā, kas nereti iegulst plauktos.
Kāds secinājums?
– Uzticība noplok. Balvos trūkst vides objektu. Piemēram, kaut vai fotorāmīšu izvietošanai pilsētā. Tas nemaksā bargu naudu.
Cik svarīgs ir pašvaldības atbalsts?
– Iedzīvotāji skatās un vērtē deputātu darbu un atsaucību. Skatās, jo vietējā kopiena ir tā, kas maksā nodokļus. Viņi gaida atbildi. Ja agrāk talkās nāca simti, tad šobrīd uz Lielo talku ierodas padsmit, un atliek vien pateikt ‘paldies’. Neaizmirsīsim, ka talka nav tikai lapu grābšana. Kopiena var darīt dažādas lietas, piemēram, dežurēt arī ballēs. Aktīva līdzdalība ir brīvprātīgais darbs.
Pierobežā arī ar iedzīvotāju konsultatīvo padomju veidošanu nerit tik raiti kā cerēts?
– Ja pilsētas padomē jābūt ne mazāk kā 11 cilvēkiem, tad, šķiet, par viņiem jānobalso vismaz 5% no deklarēto iedzīvotāju skaita. 11 cilvēki noteikti būtu, bet tos vairāk nekā trīs simtus, turklāt ar pasēm, būs grūti atvilināt.
Tātad jāmeklē cits risinājums?
– Labāk, lai ir aktīvas cilvēku kopas, kas izsaka savas vēlmes, savus redzējumus un daļēji prasa atbalstu no pašvaldības, kā arī paši aktīvi līdzdarbojas. Citādi mēs esam pieraduši pieprasīt, čīkstēt, pārmest un dusmoties. Ko katrs no mums, piemēram, ir ieviesis jaunu pilsētā, pagastā, ciemā? Nesen Jūrmalā biju seminārā, kur Nīderlandes un Lielbritānijas kolēģi stāstīja par jauniešu pašizaugsmi, līdzdalību kopienas veidošanā un saliedēšanā. Un kā jūs domājat, kas ir viens no resursiem? TEĀTRIS!
Kāds ieteikums?
– Tas ir teātris. Teātris kā resurss kopienas veidošanā un saliedēšanā. Viņiem ir atvērta teātra akadēmija, kur jaunieši sestdienās pulcējas. Galarezultātā top četras performances vai izrādes gadā, kas bieži tiek izrādītas netradicionālās vietās, piemēram, frizētavā, mazā ciemā, pie kāda grausta, kuru vēlāk kopējiem spēkiem var arī sakopt. Vienai izrādei valsts piešķir 40 000 eiro.
Mums: esi dzejnieks, taisi no nekā?
– Tāpēc bieži rakstām projektus vai meklējam kādus citus resursus, kā izrādei nonākt līdz skatītājam.
Nereti pierobežā dzīvojošajiem jautā, – cik droši dzīvot pierobežā?
– Nav atšķirības, vai es dzīvoju Rīgā, vai pierobežā. Pierobeža, iespējams, ir drošāka nekā galvaspilsēta. Ja kas notiek, tad ne jau to mazo pilsētiņu iznīcinās, būs svarīgāki, stratēģiskāki objekti. Arī tanki izskries cauri.
Kas ir latgaliešu spēka avots?
– Spīts. Latgalē ir smaga zeme, arī cilvēki dzīvo smagāk, spītīgāk un grūtāk, bet tai pašā laikā viņos ir atvērta dvēsele, labestība, vieglums, viesmīlība, spēks un darba spars. Protams, sava valoda.
Arī Jūs, publiski daloties pārdomās, spītējat ļaunai slimībai...
– To neslēpju. Pati un arī daktere Rīgā, kur jau sesto gadu saņemu savu terapijas devu, brīnās... Daudzi cilvēki, kurus iepazinu Gaiļezerā, vairs nav starp mums. Nezinu... Es tam cenšos nepievērst lielu uzmanību. Ja pieļautu bezspēcību, tad paliktu uz gultas. Izmantojot izdevību, vēlreiz vēlos pateikties ikvienam ziedotājam par finansiālo atbalstu, jo zāles, kas man bija un ir nepieciešamas, maksā pārāk dārgi... Par visu maksāju es dārgi...
Virzītājspēks?
– Pirmo reizi tie bija mani bērni. Nebiju viņiem atklājusi, ka esmu sastapusies ar šo slimību... Meita, kura ir mediķe, pamanīja. Mēs situāciju izrunājām. Pēc trešās – ceturtās ķīmijas ir ļoti smagi piecelties. Vieglāk ir gulēt, bet es saņēmos, cēlos, devos pastaigās, lai bērnos neradītu šoku. Bija jāvar! Tā varēšana bija varbūt 50 metri, kad pat nespēju atnākt atpakaļ. Tad sevī spriedu: “Kāpēc aizgāju gar virtuves logu? Viņi taču redz!” Vajadzēja iet uz citu pusi. Tomēr piecelšanās un iešana deva rezultātu. Vienmēr esmu teikusi, ka mani nedrīkst ielikt būrī. Esmu cilvēks, kuram vajag brīvības sajūtu, lai varu radīt un darīt to, par ko runājam. Vēža šūnas jau ir katram. Jautājums tikai par to, kad tās pamostas...
“Providus” pētījumā secināts, ka pierobeža nav pievilcīga vieta gan jauniem uzņēmumiem, gan nevalstiskajām organizācijām, lai tās veidotos. Tam piekrītat?
– Tā īsti nav. Cilvēki, paciemojoties Latgalē, neslēpj sajūsmu. Piemēram, uz zemnieku saimniecību “Kotiņi”, kas atrodas pierobežā, brauc ekskursantu grupas. Galvenais – sakārtot infrastruktūru, jo 200-250 km, ja ir labs ceļš, nav šķērslis atbraukt uz Ziemeļlatgali.
Kāda ir recepte, lai vietējā kopienā uzturētu darboties vēlmi, mudinātu būt vēl aktīvākai?
– Vajadzīgi traki cilvēki. Jābūt vairākiem līderiem jeb vadoņiem. Viņi ir, bet nogurst, tāpēc aicinu iet līdzi tiem, kas ir, var un vēlas. Vadu teātri, un nereti aktieri sēž telefonā, nevis dzīvo savā lomā. “Visus telefonus grozā,” norādīju.
Paklausīja?
– Jā. Par katru aktivitāti ir ļoti jāpiedomā, īpaši strādājot ar jaunatni. Jāsecina, ka aktīvie jaunieši ir tie, kuri gan dzied, gan dejo, gan sporto, gan mācās. Biedrībā, rakstot projektu, laužam smadzenes, kā izdomāt cilvēkiem kaut ko tādu, kam nevar paiet garām. Liela daļa ir pieradusi nākt uz meistarklasēm, turklāt tad, ja tās ir bez maksas. Arī pie ideju apkopošanas vairums ir novērotāji, trūkst līdzdalības.
Mēs neesam gatavi iesaistīties, maksāt?
– Vismaz Ziemeļlatgalē mēs bijām izlutināti, jo lielu daļu saņēmām par brīvu. Cilvēki, kuri nāk dziedāt, dejot, spēlēt teātri, nesaņem NEKO.
Cik aktīvas biedrības ir Ziemeļlatgalē?
– Kādas 20, jo mēs par viņām zinām un dzirdam. Biedrības ir dažādas, jo makšķernieki un mednieki nekonkurēs, piemēram, ar nemateriālā kultūras mantojuma kopējiem Upītē.
Upīte ir vai nav paraugs?
– Nedomāju, ka Upītes atpazīstamība nākusi viegli. Svarīgas ir saknes, atbalsts. Ja tu tiec tajā karuselī, tad dažreiz pat grūti izlekt. Šis nav pat apspriežams jautājums, – lai rodas jauni brīnumi! Jaunieši Upītē ir izauguši vidē, kas viņiem tagad ir asinīs. Pieļauju, ka arī jaunieši ir noguruši no tēva stingrās rokas.
Vai it visur nepieciešama tamlīdzīga stingrā roka?
– Darbojoties Sarkanajā krustā, sapratu, – ja neiesaistīsim jauniešus, tad darbs uz priekšu nevirzīsies.
Atslēgas vārds ir jaunieši?
– Sākotnēji jauniešiem kā mamma biju 2-3 gadus. Viņi iemācījās nebaidīties kontaktēties, dalīties, līdzdarboties, sarunāties ar slimiem un veciem ļaudīm. Ja kāds to novērtē, tad arī jaunietis jūtas svarīgs un vajadzīgs. Uz sadraudzības pasākumu Rīgā aizbrauca vairāk nekā 30 jaunieši. No citiem novadiem – 2-3. Cits piemērs. Zvana kādas iestādes vadītāja un saka, ka ļoti daudz pieneņu Balvu skvērā. Protams, viena sētniece netiek galā. Kopējā čatā aicināju palīdzību pilsētas iestāžu vadītājiem atsūtīt palīgā savus sētniekus vai kādu izpalīdzīgu darbinieku, piesakot karu pienenēm. Desmit cilvēki atnāca...
Kam vēl jāpiesaka karš?
– Sabrukušajiem šķūnīšiem, drazu čupām.
Ar ko Ziemeļlatgales ļaudis lepojas?
– Ar tautā saukto Staņislavu, ar Stompaku purvu, ar “Kotiņiem”. Vienā vārdā sakot, – ar saviem CILVĒKIEM.
Nākotnes plāni?
– Ziemeļlatgalē nav ne kalnu, ne torņu. Sapņoju un domāju par observatorijas izveidi Balvos. Pirmoreiz šādu pieredzi nolūkoju kādā mazā Dānijas ciematā, kur pulcējās vecvecāki ar mazbērniem, braucot no visas apkārtnes. Tā ir kopības sajūta un iespēja kaut ko jaunu uzzināt un izzināt. Ja šis sapnis īstenotos, varētu doties citos medību laukos.
Vēl vilka spēku. Maruta Castrova, spriežot, kāda būs Ziemeļlatgales kopiena pēc 10 gadiem, pieļauj, ka piederēsim citam apriņķim, taču saule uzlēks ātrāk nekā citur: “Ezeros zvejosim zivis, putni dziedās un cilvēki savas vecumdienas varēs pavadīt nesteidzoties, smaidot labbūtībā, – lai spīd! Balvu pilsētas simtgadi sagaidīsim ar 100 iestādītām dažādu šķirņu vilkābelēm, kas atgādinās mums par vēsturi, vilka spēku, gudrību, ģimeniskumu un veselību.”
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsts fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Vietējā Latgales Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Ludzas Zeme», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise Plus», Grani.lv
#SIF_MAF2024