Kā runāt ar bērniem par karu?
Ievads
Lai arī agrāk ikdienā cerējām, ka par karu ar bērniem nevajadzēs runāt, tomēr pasaules notikumi apliecina, ka diemžēl 21. gadsimtā karš ir notikums, kas skar daudzus bērnus un ģimenes personīgi. Mums ir jābūt spējīgiem par to runāt, palīdzēt sev un bērniem.
Bērnu dabiskā ziņkārība mudina viņus meklēt informāciju. Ja neizdodas to atrast vai noskaidrot, informācijas tukšumi tiek aizpildīti ar fantāzijām, kuras nereti rada papildus trauksmi un nedrošību par nākotni. Tādēļ ir svarīgi, ka mēs, pieaugušie, varam sakopot spēkus un drosmi, un runāt ar bērniem arī par karu.
Atbildot uz jautājumu, kurā vecumā sākt ar bērniem runāt par šo tēmu, var teikt, ka pat četrus gadus veciem bērniem rodas jautājumi un pamatota vajadzība saņemt atbildes.
Pirms runāt par karu, militāriem konfliktiem vai citām grūtām tēmām (piemēram, nāvi, slimībām, traumām, zaudējumiem, vardarbību utt.), ir svarīgi ļaut sev sagatavoties. Šajā materiālā ir iekļauta informācija, ko ņemt vērā, lai palīdzētu sev praktiski un emocionāli noskaņoties sarunai, kā arī informācija un materiāli, ko izmantot pašas sarunas laikā.
Sagatavošanās jeb KĀ runāt ar bērniem?
Zini, par ko tu runā – noskaidro pamata faktus no oficiāliem un apstiprinātiem ziņu avotiem. Pārliecinies, ko par karu, militāro konfliktu ir teikušas:
valsts atbildīgās institūcijas: Ārlietu ministrija, Aizsardzības ministrija utt.
oficiālās ziņu aģentūras un sabiedriskās organizācijas,
ļoti uzmanīgi izvērtē individuālu cilvēku pausto informāciju sociālajos medijos.
Šobrīd noskaidrošana var prasīt pat vairākas dienas, lai nošķirtu faktus no viltus ziņām un dezinformācijas.
Esi uzticams – stāsti tikai apstiprinātus faktus. Izvairies no spilgtiem salīdzinājumiem. Bērniem vēl ir raksturīga konkrēti situatīva domāšana, informāciju viņi analizē ļoti konkrēti. Pārspīlējumi un tēlaini salīdzinājumi maziem bērniem biežāk rada papildus trauksmi un grūtības pārvaldīt uzvedību. Papildus salīdzinājumi vai piemēri var apgrūtināt koncentrēšanos uz galveno, līdz ar to saprast un pieņemt būtiskos apstākļus.
Uzraksti uz papīra sev zināmo informāciju, un sagrupē divās daļās:
apstiprināti un/vai pārbaudīti fakti uzticamos ziņu avotos,
secinājumi, varbūtības, viedokļi, spekulācijas.
Es saprotams – vienkārša un skaidra valoda ar vienkāršiem teikumiem ir palīdzošāka nekā gari teksti. Izmanto bērna attīstībai atbilstošus vārdus un jēdzienus. Ja ir kāds jauns vārds vai jēdziens, tad to ir nepieciešams papildus izskaidrot.
Uzraksti sev uz papīra īsos teikumos, ko gribi pateikt, un nolasi to skaļi. Gandrīz vienmēr, kad uzrakstām un nolasām sev skaļi, mēs varam sadzirdēt “baltos plankumus” un neskaidrības, pretrunas. Sadali tekstu vairākās daļās. Sadalot tekstu, var dot laiku jautājumiem un dialogiem, tādā veidā dodot iespēju labāk aptvert dzirdēto.
Cieni bērna viedokli – ļauj bērniem izteikties, tai skaitā par viņu šaubām un viņu rīcībā esošo informāciju. Bērnu informācijas avoti ir ļoti dažādi, līdz ar to arī viedokļi un attieksmes pret notikušo var būt atšķirīgas. Svarīgi bērniem pateikt, ka cieņa vienam pret otru ir vissvarīgākais arī tad, kad ir atšķirīgi viedokļi.
Ja dzirdat bērnu viedoklī kaut ko, kas jūs ļoti satrauc, izmantojiet iespēju konsultēties par to ar citiem atbalsta speciālistiem – psihologu, sociālo pedagogu, NVO, kuras specializējušas darbam ar attiecīgo tēmu.
Saglabā mieru – sajūtot pieaugušā cilvēka mieru, bērniem un pusaudžiem ir vieglāk pārvaldīt savas emocijas.
Lai saglabātu mieru, svarīgi parūpēties par sevi. Ne vienmēr izdodas izgulēties un atpūsties, bet tad iespēju robežās pārliecinies, ka neesi ļoti izsalcis, neciet slāpes un sāpes, nav steidzama vajadzība doties uz labierīcībām.
Miers nav līdzvērtīgs vienaldzībai, arī tev kā pieaugušam cilvēkam var būt dažādas emocijas un domas. Galu galā, ja karš personiski skar bērnus, tad ir skaidrs, ka tas ir skāris arī pieaugušos. Miers nozīmē dot sev laiku risināt grūtības pakāpeniski un pamazām, ļaut sev atpūsties, parūpēties arī par savām vajadzībām. Ja būsi parūpējies par sevi, tad varēsi parūpēties arī par citiem.
Sagatavojies, ka, iespējams, būs nepieciešamas vairākas sarunas, lai saprastu, kas patiešām notiek, kādas ir tendences. Karš ir notikumu ķēde, kurā viss mainās pa stundām, līdz ar to nav iespējams visu saprast un izvērtēt vienas sarunas laikā. Bērniem var būt arī grūtības saprast, ko jaunajos apstākļos drīkst darīt un ko vairs nedrīkst darīt, kam un kādā veidā drīkst lūgt palīdzību.
Saruna ar bērnu jeb KO teikt?
Bērniem ir vieglāk saprast jaunus faktus, ja viņiem ir iespēja par tiem runāt un diskutēt, ne tikai klausīties. Var rasties pamatots jautājums, kad tieši ar bērniem runāt par karu. Vislabākais brīdis to darīt būtu tad, kad bērni paši spontāni piemin kara tēmu vai kaut ko saistībā ar to. Tas nozīmē ikdienā ieklausīties bērnu sarunās, vērot viņu rotaļas un zīmējumus – kas tajos parādās. Vecāki bērni, kuriem ir mobilie telefoni un pieeja sociālajiem medijiem, piemēram, TikTok, gūst informāciju arī tur. Var ar bērniem runāt par to, ko viņi redz un dzird sociālajos medijos.
Ja bērni paši par šo tēmu nerunā, tomēr ir pieņemts lēmums, ka bērniem ir jābūt informētiem, tad tas var notikt audzināšanas stundās, sociālo zinību ietvaros, tādos mācību priekšmetos, kuros ir raksturīgi runāt par ikdienā un pasaulē notiekošo gan pagātnē, gan šobrīd.
1.solis
Sarunā var bērniem pajautāt, kas ir tas, ko viņi jau ir dzirdējuši par karu. Atcerieties, ka bērni pie jums neatnāk kā baltas lapas, arī mājās notiek sarunas, lasa ziņas utt., Bērni pat klusēšanu par karu spēj iztulkot kā informāciju.
Jautājumu piemēri:
Ko bērni zina par situāciju konkrētā valstī (piemēram, Ukrainā, Izraēlā utt,)?
Kādas ir bērnu domas un emocijas par notiekošo? (Ja nepieciešams, var izmantot emociju špikeri kā uzskates materiālu, kas var palīdzēt vieglāk nosaukt emocijas vārdos.)
2. solis
Pirms sniegt savu sagatavoto informāciju, noskaidro, vai bērniem ir kādi jautājumi par šo tēmu. Bieži, tieši atbildot uz viņu jautājumiem, mēs varam izstāstīt to, kas ir jau sagatavots un bērni uzmanīgāk klausīsies.
Jaunākiem bērniem ir vieglāk saprast lakoniskas un lietišķas atbildes, kuras ir balstītas faktos. Bērniem, kas jau iet skolā, varētu būt ļoti detalizēti jautājumi. Un viņu jautājumi var būt arī ļoti neatlaidīgi.
Bērniem var būt ļoti specifiski jautājumi, kā, piemēram:
Vai karš būs arī pie mums?
Vai mēs visi mirsim?
Vai ir sācies pasaules karš?
Vai manu suni apēdīs ienaidnieki?
Vai mūs nolaupīs? utt.
Ja dzirdat kādu jautājumu atkārtoti vai arī jautājums ļoti personiski skar pašu bērnu, tad ir svarīgi apdomāt, vai ir pieejama palīdzība pie speciālista, kurš varētu runāt ar bērnu par to vairāk. Pedagogam nav jāvar atbildēt uz visiem jautājumiem. Atbalsta speciālisti var būt gan psihologi un psihoterapeiti, gan jaunatnes darbinieki un sociālā dienesta speciālisti, valstī atzīto baznīcu pārstāvji, NVO utt.
3.solis
Sarunās svarīgi izvairīties no vispārinājumiem un stigmatizēšanas – vienas puses demonizēšanas (piemēram, saukt par necilvēkiem, mežoņiem, briesmoņiem utt.) Var pateikt, ko viena vai otra karojošā puse dara pareizi/ nepareizi savos nodomos, piemēram,
viena valsts uzbruka otrai valstij,
valsts cilvēki sevi aizstāv, utt.
Ir svarīgi izvairīties no jēdzieniem: labs, slikts, ļauns. Bērni ikdienā iepriekš minētos vārdus attiecina bieži uz sevi un sāk sevi salīdzināt. Ja bērns dzird par sevi, ka viņu sauc par mežoni, sliktu bērnu utt., un dzird līdzīgus salīdzinājumus par karā iesaistītajiem, tad nevilšus bērns sāk salīdzināt arī sevi ar karā iesaistītajiem.
Kad ir specifiski jautājumi, tad ir svarīgi dot konkrētas atbildes, piemēram,
Latvijā mēs esam drošībā. Mēs esam izdarījusi visu, lai mums neuzbruktu, tiek aizsargāti gan cilvēki, gan viņu mājas un mīļdzīvnieki.
Var uzdot pretjautājumu bērnam, lai noskaidrotu, kur viņš ir dzirdējis apgalvojumu, ka arī pie mums būs karš.
Svarīgi ar bērniem pārrunāt, kur tieši karš notiek un kur nenotiek, proti, Latvijā karš nenotiek un Latvija ir droša vieta, kur patverties.
Ja bērniem ir jautājumi, kā cilvēki sevi pasargā kara skartajās zonās, tad var pastāstīt par tiem veidiem, kas tiek izmantoti (apziņošana, patvertnes utt.)
Klausoties bērnu teiktajā, paralēli to varat salīdzināt ar faktiem, kas ir jūsu rīcībā. Kad visi bērni ir izteikušies, tad varat izstāstīt, kas ir droši zināms (pārbaudīti, uzticami fakti) un kas nav droši zināms, kas ir interpretācijas un spekulācijas, kas cilvēkos rada papildus bailes. Ja jūsos ir šaubas vai nezināt atbildes uz kādiem jautājumiem, droši varat to atzīt. Bērniem ir svarīgi redzēt piemēru, kā pieaugušie tiek galā ar neziņu, lai varētu mācīties tikt galā arī ar savu apjukumu.
Līdztekus faktiem, sarunās par karu vienmēr ir klātesošas emocijas, tās var būt ļoti ekspresīvas vai ļoti apspiestas un nemanāmas. Tādēļ iespēju robežās ir svarīgi ļaut izteikties par visām emocijām, kuras ir bērnos, tai pašā laikā pieaugušo pārbaudījums ir neiedot bērniem savas emocijas, piemēram, sakot, ka “es tavā vietā noteiktu būtu ļoti nobijies vai dusmīgs”. Cilvēku emocionālās reakcijas krīzes apstākļos var būt ļoti dažādas un neparedzamas.
Par cilvēku reakcijām krīzes apstākļos var teikt, ka tajās katram var būt ļoti neparedzamas emocijas, domas un rīcība. Krīze ir situācija, kurā aktivizējas izdzīvošanas instinkti. Būtu rekomendējams izvairīties no tādiem izteicieniem, kā, piemēram, “tagad ir redzamas cilvēku īstās sejas”, “krīze parāda, kas ir kas” utt. Vairāk par normālām krīzes stresa reakcijām var skatīties pielikumā “Krīzes stresa reakcijas”.
4.solis
Sarunā ir svarīgi pateikt, ka kara izbeigšana un ar to saistīto problēmu risināšana ir pieaugušo cilvēku atbildība. Bērni drīkst smieties, raudāt, spēlēties un dauzīties, mācīties, sapņot. Protams, ka situācijās, kurās ir bijis jautājums par izdzīvošanu, arī bērniem ir nācies mainīt savu uzvedību, piemēram, būt ļoti klusiem, palīdzēt nest smagas mantas, pārvietoties ar kājām lielus attālumus, palīdzēt parūpēties par vājākajiem vai savainotajiem. Bet pat šādās situācijās bērni drīkst joprojām būt bērni, un īpaši svarīgi tas ir tad, kad bērni ir prom no tiešās kara ietekmes zonas.
5.solis
Pamazām tuvojoties sarunas noslēgumam, tās tēma tiek virzīta uz palīdzību, kāda tiek organizēta, lai palīdzētu cietušajiem būt drošībā, atveseļoties un atkal sajusties labi savā ikdienā.
Papildus pieaugušais var izstāstīt savu pieredzi, kā ir palīdzējis vai varējis palīdzēt karā cietušajiem, piemēram, ziedojot naudu, mantas, sniedzot konsultācijas vai patvērumu utt. Ja bērni sarunā piemin, ka arī gribētu kaut kā palīdzēt, tad noteikti var mudināt kopā ar vecākiem iesaistīties palīdzības sniegšanā: ziedojums, zīmējumi un atbalsta vēstules u.c.. Iespēja palīdzēt citiem palīdz stabilizēt psihoemocionālo veselību un mazināt trauksmi, kas ir saistībā ar kara tēmu.
Līdztekus palīdzībai citiem ir svarīgi prast palīdzēt arī sevi. Ar bērniem iespēju robežās pārrunā, kā rīkoties situācijās, kad pārņem spēcīgas emocijas un satraucošas domas. Informāciju par palīdzības iespējām skatīt pielikumā “Palīdzība sev”.
6.solis
Sarunas noslēgumā pieaugušais palīdz bērniem pāriet uz citu tēmu, jo nereti bērni var sākt atkal no jauna runāt to pašu, bet atkārtota saruna var būt pārāk nogurdinošana un neproduktīva. Tādēļ var vienoties, ka rīt vai citu dienu atkal atgriezīsies pie šīs tēmas, bet ar jau konkrētu uzdevumu. Pāriešanu uz citu tēmu var būt arī citas aktivitātes uzsākšana, ja iespējams, tad vislabāk ir dot iespēju darīt kaut ko fiziski aktīvu vai praktisku. Domas var pievērsties kaut kam konkrētam, kas ir jāizdara attiecīgajā brīdī un arī ķermenis var izkustēties, tādā veidā palīdzot mazināt psihofizioloģisko spriedzi. Citas aktivitātes var būs saistītas gan ar sportu un ikdienas darbiem, gan mūziku un dejošanu, rotaļām un spēlēm. Ja jums ir laiks un iespēja, tad izlasiet kādas grāmatas, kurās ir aprakstīts karš bērnu acīm, tādā veidā ļaujot sev vairāk sagatavoties tam, ka bērni pasauli var redzēt atšķirīgi kā pieaugušie.
Normālas krīzes stresa reakcijas
Krīzes situācijas ietekmē gan ikdienu, gan reakciju uz jaunajām pārmaiņām. Un ir nepieciešams laiks, lai saprastu, kā tām pielāgoties un parūpēties par sevi.
Pirmās stresa reakcijas var iedalīt četrās grupās: fiziskās pazīmes jeb ķermeņa reakcijas, prāta reakcijas, emocionālās reakcijas, uzvedības reakcijas.
Svarīgi atcerēties, ka krīzes stresa reakcijas nepakļaujas cilvēka nodomam vai gribai, tās ir impulsīvas un neplānotas.
Emocijas
Runājot par emocijām, ir svarīgi uzsvērt, ka nav labu un sliktu emociju, lai arī mēs paši, speciālisti, ikdienā reizēm pieļaujam šādu kļūdu. Emociju uzdevums ir mums palīdzēt, un tad ir svarīgi prast tās pareizi iztulkot.Var izdalīt galvenās “pametemocijas”: prieks, spēks, miers, laime, skumjas, bailes, riebums, dusmas, izbrīns. Savukārt kombinējoties šīm emocijām savā starpā, veidojas jaunas, līdzīgi kā jaucot kopā krāsas var iegūt citus toņus vai pat jaunas krāsas. Bet kopumā visas emocijas var iedalīt trīs grupās: brīdinošās, motivējošās un atjaunojošās emocijas.
Brīdinošās emocijas ir emocijas, kuras norāda, ka mūsu vajadzības būt drošībā, sajust cieņu un piederību ir apdraudētas. Tādēļ emociju intensitāte mudina kaut ko mainīt situācijā, savā rīcībā vai domās, lai atjaunotu labsajūtu, justos drošībā, cienīts un piederīgs. Kā brīdinošās emocijas var minēt: dusmas, bailes, skumjas, riebumu u.c.
Motivējošās emocijas ir emocijas, kuras norāda un palīdz izvēlēties, kuras aktivitātes darot, cilvēks var justies pārliecinātāks par sevi, drošāks, cienīts un piederīgs. Šīs emocijas palīdz izvēlēties hobijus, cilvēkus, ar kuriem izdodas izveidot draudzību, izpildīt dažādus ikdienas pienākumus. Kā motivējošās emocijas var minēt: pārsteigumu, prieku, spēku, aizrautību u.c.
Atjaunojošās emocijas ir emocijas, kuras cilvēkam norāda, ar kurām ikdienas aktivitātēm izdodas atjaunot savu enerģijas līmeni, atpūsties. Kā atjaunojošās emocijas var minēt: miers, laime, gandarījums, pateicība utt.
Emociju špikeris
Palīdzība sev
Palīdzība sev ietver gan aktivitātes, kas ilgst 1 – 2 minūtes un kuras var īstenot jebkurā vietā, paralēli citiem uzdevumiem, gan aktivitātes, kas strukturē ikdienu.
Ieteicamākās palīdzības metodes:
elpošana,
padzerties ūdeni vai tēju, apēst kaut ko, kad esi izsalcis,
ērts apģērbs vai kāds konkrēts, iemīļots apģērbs (cepure, džemperis ar kapuci, šalle, zeķes utt.),
ikdienas plānošana, iekļaujot gan mācīšanos, gan ikdienas pienākumu pildīšanu (trauku mazgāšana, drēbju salikšana skapī utt.), gan atpūtu un dauzīšanos,
pateicības sajušana,
dienasgrāmatas rakstīšana.
Saites par informāciju darbam ar bērniem
Kā runāt ar bērnu par karu (ukraiņu valodā)
https://www.nctsn.org/sites/default/files/resources/fact-sheet/talking-to-children-about-war-uk.pdf
Kā runāt ar bērniem par karu (krievu valodā)
Kā runāt ar bērniem par karu (angļu valodā)
https://www.today.com/parents/how-talk-children-about-war-age-age-guide-t171381
Resiliences (psiholoģiskās noturības) plakāti ukraiņu valodā
Pašpalīdzības dienasgrāmata ukraiņu valodā
https://ievgrashyna.de/blog/selfcare-diary-shchodennyk_samodopomogy/
Elpošana
Kad ir spēcīgas emocijas, tas atsaucas ne tikai uz mūsu domām un tālāko pašsajūtu, bet arī uz ķermeni. Elpošana mums var palīdzēt atjaunot vairāk mieru ķermenī, un tad ķermenis var palīdzēt atjaunot vairāk mieru domās un emocijās.
Instrukcija: ieņem sev ērtu pozīciju (stāvus, sēdus vai guļus) un, ja ir iespēja, uzliec vienu roku uz vēdera zem ribu loka un otru uzliec uz krūškurvja, zem atslēgas kauliem. Iesākumā veic ieelpu savā ierastajā ritmā, mēģinot izplest vēderu kā balonu. Un izelpot savā ritmā, no vēdera izlaižot gaisu, līdzīgi kā no balona.
Nākošajā aplī mēģini ieelpot lēnāk, skaitot līdz trīs, aizturēt elpu, skaitot līdz trīs, un izelpot, skaitot līdz trīs.
Skolotājs var izdrukāt trīsstūri uz kartona katram bērnam, lai tas ir kā atgādinājums, ko ielikt makā vai izmantot kā grāmatzīmi. Var izlikt lielāku trīsstūri klasē pie sienas un izmantot kā kopīgu atgādinājumu laiku pa laikam stundās. Šo uzdevumu ļoti efektīvi var izmantot arī pirms pārbaudes darbiem, pirms uzstāšanās auditorijai, sacensībām, ekskursijās utt.
Pateicības
Kad viss ir slikti, ir ļoti grūti ieraudzīt kaut ko labu. Iemesli tam ir gan pamatoti, kas saistīti ar prāta uztveri un atmiņu, aizsargreakcijām, gan tradīcijas un ikdienas ieradumi. Tomēr, lai cik slikti būtu, vienmēr ir kaut kas, par ko varam būt pateicīgi citiem, sev un dzīvei kopumā.
Instrukcija:
Vai vari pateikt, cik reizes pēdējās nedēļās laikā esi pateicis “Paldies” citiem?
Vai vari pateikt, cik reizes un par ko esi dzirdējis “Paldies” no citiem?
Vai vari pateikt, cik reizes un par ko esi teicis “Paldies” sev?
Mums ikdienā ir svarīgi gan pateikt paldies citiem un sev, gan dzirdēt paldies no citiem un arī no sevis.
Mēģini katrā laukā ierakstīt paldies sev un/vai apkārtējiem. Atceries, ka svarīgi ir pateikt paldies ne tikai par to, ko esi izdarījis ļoti labi vai labi, bet arī par to, ko centies, bet vēl neizdevās pabeigt vai neizdevās tā, kā bija iecerēts. Ir svarīgi pateikt sev un citiem paldies arī par šķietamiem sīkumiem, jo tie palīdz mums dzīvot labāku dienu kopumā.
Izmantotā literatūra
Doherty George W. From crisis to recovery. Strategic planiong for response, resilience and recovery. Kindle edition.
Fortuna, Lisa R.; Vallejo, Zayda. Treating Co-occurring Adolescent PTSD and Addiction: Mindfulness-Based Cognitive Therapy for Adolescents with Trauma and Substance-Abuse Disorders New Harbinger Publications. Kindle Edition.
Kesler David. Findind meaning.the sixth stage of grief. Kindle edition
Panksepp, Jaak; Biven, Lucy. The Archaeology of Mind: Neuroevolutionary Origins of Human Emotions (Norton Series on Interpersonal Neurobiology) . W. W. Norton & Company. Kindle Edition.
Schaefer Charles E., Foy DiGeronimo Theresa. How to Talk to Your Kids About Really Important Things: Specific Questions and Answers and Useful Things to Say. Kindle Edition.
Interneta resursi
Pielikums
Kā runāt ar bērniem par karu_LABOTS_ZELTA.docx