Mīlestības vēstules no pagātnes
“Mana mīļā Viktorija.
Mani tik ļoti aizkustina uzticība, ko tu man parādi, sūtot savas vēstules, un tik sirsnīgās jūtas, kuras tu tajās paud pret mani, ka es pat nezinu, kā atbildēt. Kā es esmu nopelnījis tik daudz mīlestības un labsirdības?
- Es joprojām nespēju pierast pie patiesības par visu, ko redzu un dzirdu, un varu tikai noticēt, ka Debesis ir atsūtījušas pie manis eņģeli, kura spožums ir paredzēts, lai padarītu gaišāku manu dzīvi. Lai man izdodas padarīt tevi laimīgu, tik laimīgu, cik tu esi pelnījusi būt!
Ar miesu un dvēseli es palieku uz visiem laikiem tavs vergs.
Tavs uzticīgais Alberts”
No Prinča Alberta Karalienei Viktorijai, 15. oktobris,1839. gads
“MANA, MĪĻĀ, šī vēstule tiek rakstīta, lai paustu lielo postu, ko esmu šeit atradis kopš tavas aizbraukšanas, jo, es esmu pārliecināts, ka kopš tā brīža laiks velkas lēnāk, kas man parasti ir dažas dienas nu ir dažas nedēļas. Es domāju, ka tava laipnība un mana mīlestības degsme to izraisa, jo pretējā gadījumā es nebūtu domājis, ka tik īss brīdis būtu mani apbēdinājis. Bet tagad, kad es nāku pretī, šķiet, ka manas sāpes tiek pārgrieztas uz pusi, un mani daudzi mierina, ka mana grāmata ir būtiski noderīga manai situācijai, kur skatoties esmu pavadījis vairāk nekā četras stundas šajā dienā, kas lika man uzrakstīt tev īsāku vēstuli, jo man ir galvassāpes. Novēlu sev vakaru savas mīļotās rokās, kuras skaistās krūtis es uzticos tuvākajā laikā skūpstīt.
Rakstīts ar tā roku, kurš bija, ir un būs tavs pēc viņa paša gribas,
Henrijs Tjūdors”
No Karaļa Henrija VIII viņa mīļotajai Annai Bolinai.
“Es bez tevis neesmu nekas. Es nevaru iedomāties, kā izdzīoju, nezinot tevi. Ak! Džozefīne, ja tu būtu zinājusi, ka esi mana sirds, vai tu būtu gaidījusi no 18. maija līdz 4. jūnijam, pirms sāktu pukstēt? Vai tu būtu ieklausījies viltīgos draugos, kuri, iespējams, vēlas tevi atturēt no manis? Es to atklāti apliecinu ikvienam – es ienīstu visus, kas ir tavā tuvumā. Es gaidīju, ka tu dosies ceļā jau 24. maijā un ieradīsies 3. jūnijā.
Džozefīne, ja tu mani mīli, ja saproti, ka viss ir atkarīgs no tavas veselības, rūpējies par sevi. Es neuzdrošinos tev teikt, ka nevajag doties tik garā ceļojumā, turklāt karstā laikā. Vismaz, ja jūies labāk, veic to pa īsiem gabaliem, raksti man no katras guļvietas un nosūti savas vēstules iepriekš.
Visas manas domas ir virzītas uz tavu buduāru, tavu gultu, tavu sirdi. Tava slimība! — domas par to mani pārņem nakti un dienu. Bez apetītes, bez miega, bez rūpēm par draugiem, par slavu, par tēvzemi, tev, tev vienai — pārējā pasaule man nepastāv vairāk, kā tad, ja tā tiktu iznīcināta. Es cienu godu, jo to cieni, es cienu uzvaru, jo tā tevi priecē; bez tā man vajadzētu atstāt visu, lai mestos pie tavām kājām.”
Fragments no vēstules Imperātorei Džozefīnei no Napoleona (15. jūnijs, 1796)
“Mana dargā, apburošā mīļotā, tu zini, cik ļoti es tevi mīlu, es nevaru iet apkārt un tev to atkārtot visu laiku. Es esmu tik lepns par tevi un visu, ko par tevi dzirdu. Es vēlos kaut varētu nākt pie tevis un pats tev šo stāstīt, noskūpstīt tevi un piespiest pie savas sirds, bet es nevaru no šejienes aiziet… Ardievu mans enģeli!”
No Hesenes Lielhercoga Ludviga IV sievai Aliseo, Franko Prūsijas kara laikā 1870. Gadā.
(gutenberg.org; goethe.de)
