Orientēšanās radās 19.gadsimta beigās Zviedrijā, kā militāro treniņu veids - sveša un nepazīstama apvidus šķērsošana ar kartes un kompasa palīdzību. Ar laiku treniņi pārtapa par sacensībām. 1893.gada 28.maijs - pirmās Zviedrijas armijas virsnieku sacensības, Stokholmas garnizona gadskārtējo spēļu laikā.

Aizmirstam par sportu.

1922.g.  2.decembris - Stokholma - pirmās nakts sacensības.

1925.g. - Gēteborga - pirmo reizi orientēšanās sportā arī dāmu grupa (dāmas startē komandās pa trim).

Zviedru kompasu ražotājs Silva Sweden AB sāk ražot šķidruma kompasus, kas vēl vairāk veicina orientēšanās sporta izplatību un pievilcību.

Latvijas Kareivis, Nr.77 (04.04.1933) 

Armijas sporta klubs

svētdien, 9. aprīli, pulkst. 10 rīko internas meža skrējiena orientēšanās sacīkstes iesācēju un senioru grupām — 4 un 8 km distancēs. Sapulcēšanās vieta Ķikuta slēpošanas stacijā, Sarkandaugavā. Turpat otrdienās un ceturtdienās no pl. 16 un svētdienās no pl. 10 notiek meža skrējiena treniņi, speciālistu vadībā. 

No visiem skrējiena veidiem, kādus mēs zinām, par veselīgāko skrējienu ir pierādījies meža skrējiens, tamdēļ arvien vairāk tiek izgudroti jauni skrējiena veidi. Būtu jādomā, ka vairojoties skrējiena dažādībām, skrējiena veidi tiktu atviegloti, bet izrādās, ka tas ir gluži pretēji — tie kļūst arvien grūtāk izvedami. Cilvēka ķermenim liek arvien vairāk sagatavoties dzīves vajadzībām. It populārs skrējiena veids ārzemēs ir palicis — skrējiens nezināmā virzienā.

Zinām, ka parastie ceļi, kur jāskrien pa mežu, vai lauku ir atzīmēti ar karodziņiem, vai dažādām citām zīmēm. Katrs no cīņas dalībniekiem pēc zīmēm zin kur tam jāskrien, ja viņš izvēlās citu ceļa virzienu, tad to izslēdz no sacensības, bet skrējiens nezināmā virzienā paredz tikai starta kontroles un finiša punktus. Dalībniekam tiek pateikts, tur un tur atrodas kontroles punkti, caur kuru katram dalībniekam jāiet cauri. Tā kā ceļa virziens uz kontroles punktiem nav atzīmēts, tad vajadzīgs kāds cits līdzeklis vietu atzīmēšanai, šim nolūkam ir sagatavota karte, pēc kuras tad skrējiena dalībniekiem ir jāatrod taisnākais ceļš caur kontroles punktiem uz finišu. Distances izvēle šādam skrējienam ir grūtāk izmeklējama nekā parastiem lauku vai meža skrējieniem. Ja mēs izmeklējam vietu pa līdzenumu, tad kontroles punktu atrašana nebūtu saistīta ar lielākām grūtībām, tamdēļ ir vēlams distanci izraudzīt tādu, kur atrodami krūmi, kalni un dažādi citi šķēršļa veidi, kas noderētu par kontroles punkta apzīmi uz kartes, kuru atrašanu jāizdomā pašam skrējējam pa skrējiena laiku. Dalībniekus ieteicams no starta atlaist sākot no 1/2—1 minūtei. Ja mēs atlaistu visus dalībniekus reizē, tad iznāk, ka visi dalībnieki sekos labākam skrējējam, tā izbēgdami no kontroles punktu atrašanas pēc savas izdomas, bet lai skrējienu padarītu vēl grūtāku, tad katram dalībniekam ceļa karti pasniedz tikai īsi pirms starta, tas tamdēļ — lai nedotu iespēju dalībniekiem savstarpēji apspriesties ceļa virziena pareizību. Tā kā šinī gadījumā iet runa par nezināmu un neredzamu ceļa virzienu, tad katra dalībnieka interese ir, lai ātrāki pazustu no nākošā dalībnieka acīm. Dalībnieks aizskrējis 200—300 metru no starta, ātri izlasa karti un atceroties atzīmētos kontroles punktus dodas tos uzmeklēt.

Skrējiens apgrūtināts par tik, par cik skrējējs ātri prot orientēties pēc kartes un kompasa. Liekas — labākais būtu noķert iepriekšējo skrējēju un sekot tam, bet var gadīties, ka tieši šis skrējējs ir uzņēmis nepareizu ceļa virzienu, tamdēļ katram skrējējam ieteicams orientēties pašam, lai nenokļūtu zem iepriekšējā skrējēja iespaida un skrietu nepareizu ceļa virzienu. Tā kā šis skrējiena veids prasa no dalībnieka lielas un vispusīgas zināšanas, tad tas ir ieguvis ārzemēs lielu piekrišanu inteliģences aprindās un cilvēkos, kas ir pazīstami ar karti, kā slēpotāji, tūristi un citi. Liela vērība Šim skrējienam ir audzināšanas ziņā.

Skrējiens ne tikai prasa no dalībnieka veselu sirdi, plaušas, vai spēcīgu muskulatūru, bet vairāk gan ātru domāšanu un orientēšanos apvidū. Sagatavot šāda veida skrējienu vajaga, apdomīgi izmeklēt skrējiena apvidu. Starta vietai jābūt izmeklētai tā, lai dalībnieks aiziedams no starta varētu pēc 5—6 sekundēm pazust no nākošā dalībnieka redzes aploka. Pirmais kontroles punkts varētu būt apmēram pēc 200 metriem, kur dalībnieks, saņemdams aploksni ar atzīmi, ka tas ir bijis kontroles punktā, turpinātu ceļa virzienu pats uz savu atbildību. Kontroles punkti nedrīkst atrasties atklātās vietās, tiem jābūt aizsegtiem. Tas tamdēļ — lai dalībnieks nevarētu uzmeklēt kontroles punktu bez kartes un kompasa palīdzības. KontroIes punkti var būt vairāki, tas atkarājās no apvidus un distances garuma. Distances garums būtu vēlams no 8—10 klm., īsākas distances nebūtu piemērotas. Dalībnieki, kas nav dabūjuši attiecīgus apzīmējumus par kontroles punktu cauriešanu — jādiskvalificē. Tāds īsumā ir skrējiens nezināmā virzienā. Šis skrējiena veids pie mums nav vēl plašākā aranžējumā izmēģināts, bet ieteicams tas būtu, jo tas ne tikai prasa no dalībnieka (kā iepriekš minēju) spēku un izturību, bet attīsta ari domāšanu un orientēšanos apvidū.

Latvijas Kareivis, Nr.141 (27.06.1935)

 6. Rīgas kājnieku pulka sporta svētki

Jau kopš vairāk gadiem 6. Rīgas kājn. pulkā pastāv tradicija nometnes laikā sarīkot pulka sporta svētkus. Arī šogad pulks šo tradiciju ievēroja. Sarīkojums notika 23. jūnijā Stopiņu nometnē. Rīkotie sporta svētki izvērtās par plašāko Līgo svētku sarīkojumu visā Salaspils apkārtnē un tie guva lielu piekrišanu ne tikai karavīros, bet arī apkārtējos iedzīvotājos un rīdziniekos. 

Sacīkstes noskatīties ieradās Vidzemes divīzijas komandieris ģenerālis Virsaitis. Sarīkojums iesākās ar sportistu gājienu no Stopiņu nometnes uz sporta laukumu, kur sportisti nostājās sagaidīt divīzijas un pulka komandierus. Sasveicinājies ar sportistiem, ģenerālis Virsaitis uzrunāja dalībniekus un pēc tam atklāja sacīkstes. Savā uzrunā ģen. Virsaitis uzsvēra, ka ir labi, ja karavīri mūsu tautas Līgo svētkus cenšas svētīt militāri, rādot savu veiklību, zināšanas un spējas. Sacensību gars ir nepieciešama karavīru rakstura īpašība. — Sacīkstes pulkv.-ltn. Ceplīša un vltn. Baumaņa vadībā noritēja kārtīgi un disciplinēti. Programma bija sastādīta vispusīgi un interesanti. Galvenā vērība bija piegriezta militāra rakstura sacensībām un demonstrējumiem, tāpēc sacīkstes uzskatāmas kā karavīru veiklības, atjautības un spēju parāde.

Pirms sporta svētkiem jau pulka karavīri bija mērojušies spēkiem dienas orientēšanas skrējienā, savienotā ar šaušanu, nakts orientēšanās skrējienā un riteņbraukšanas cros-contrī. Šīs sacensības ir ļoti grūtas, jo dalībniekiem skrējiena distance jāveic svešā apvidū, vadoties pēc kompasa un kartes. Dienas orientēšanās skrējienā, savienotā ar šaušanu, uzvarēja kapr. Stuklis. Nakts orientēšanās skrējienā 1. vietā 3. ložm. rota. Riteņbraukšanas cros-contri 1. vietā kapr. Balodis, 2. vietā d-kar. Taškans, 3. vietā kar. Nikiforovs.

Uzvarētājām komandām un pirmo trīs vietu ieguvējiem individuāli pulks izsniedza vērtīgas balvas.

1936.g. 23.septembris  -  "Rīts" (Nr.263): 

Skrējiens nezināmā virzienā

LVS sarīko svētdien, 18. oktobrī, vieglatlētu orientācijas skrējienu. Sacensību programā: apm. 6 km. distancē: vispārējā klasē individuāli un komandām;  komandā ietilpst 5 skrējēji, vērā ņems 3 skrējēju labākos sasniegumus; senioru klasē (35 gadi un vecāki). Apm. 2,5 km. distancē: sprinteriem, lēcējiem un metējiem, kas 1936. gadā nav startējuši distancēs garākās par 400 metriem; sievietēm (nospraustā ceļā); sportistiem, kas neietilpst nevienā biedrībā vai arī nav Latvijas vieglatlētikas savienībā ietilpstošu biedribu biedri. Dalībnieku sapulcēšanās 18. oktobrī pīkst. 9, Latvijas sporta biedrības laukumā, Valdemāra ielā Nr. 65. Skrējiena starts un mērķis atradīsies ārpus Rīgas, pie kam mērķa vietu paziņos, dalībniekiem pie starta. Dalībniekiem jāprot orientēties pēc situācijas plāna, ko tiem izsniegs pie starta. Dalībnieku pieteikumus pieņems LVS birojā Rīgā, Valdemāra ielā Nr. 65, līdz 13. oktobrim.  

LVS sarīko svētdien, 18. oktobrī vieglatlētu orientācijas skrējienu. Sacensību programmā: 1. apm.6 km distancē — a) vispārējā klasē individuāli un komandām, komandā ietupst 5 skrējēji, vērā ņemot 3 skrējēju labākos sasniegumus, b) seniora klasē (35g. un vecāki). 2. apm. 2,5 km distancē — a) sprinteriem, lēcējiem un metējiem, kas 1936. gadā nav startējuši distancēs garākās par 400 metriem; b) sievietēm (nospraustā ceļā); c) sportistiem, kas neietilpst nevienā biedrībā vai arī nav Latvijas vieglatlētikas savienībā ietilpstošo biedrību biedri. Noteikumi: Dalībnieku sapulcēšanās 18. oktobrī pīkst 9 Latvijas sporta biedrības laukumā, Valdemāra ielā Nr. 65. Skrējiena starts un mērķis atradīsies ārpus Rīgas, pie kam mērķa vietu paziņos dalībniekiem pie starta. Dalībniekiem jāprot orientēties pēc situācijas plāna, ko tiem izsniegs pie starta. Dalībnieku pieteikumus pieņems LVS birojā Rīgā, Valdemāra ielā 65 līdz 13. oktobrim plkst. 18-, iemaksājot starta naudu Ls 0.30 no dalībnieka individuālās sacensībās un Ls 1.— komandu sacensībās.

1936.g. 16.oktobris - "Latvijas Kareivis"

Latvijas vieglatletikas savienības 18. oktobrī rīkotā sportistu orientācijas skrējienā pieteikušies šādi dalībnieki: 2,5 km skrējienam — O. Rudzītis, V. Ormanis, J. Luiks, Ed. Mauriņš, Daubere-Pumpura (visi no ŪS), E. Riekstiņš, H. Jansons, V. Deacis, A. Laiviņš, Dubals (visi no LAS) un B. Ņemerovs (ASK); 6 km Skrējienā piedalīsies A. Gangus (RV), K. Blumbergs (US), J. Kvicevics (Unions), E. Laipenieks (ASK) un J. Izrailovičs (Makkabi). Augšā minētie sportisti savu līdzdalību sacensībās pieteikuši LVS noteiktā termiņā. Pieteikto dalībnieku skaits minētās sacensībās ir pārāk niecīgs un nesaprotama ir mūsu vieglatlētu atraušanās no šīm interesantajām un lietderīgajām sacensībām, kuras skrējējam pēc kartes un kompasa iepriekš vēl nezināmā apvidū būs jāatrod mērķis.

Vējš un rudens lietus kapā pēdējās lapas bulvāru kokos.  Ja paskatās pa aplījušo logu, brrr! . . tādā svētdienas rītā negribas skriet pat zināmā virzienā pēc kafijas krējuma un baltmaizes, kur nu vēl nezināmā! Bet žurnālists ir kā karavīrs; sportists — vēl vairāk! Tāpēc nav jābrīnās, ka vakar jau priekš p. 9 pie LSB sapulcējās sportisti un žurnālisti, lai atklātu jaunu sporta veidu Latvijā — skriešanu nezināmā virzienā.

„Zviedrijā šādos skrējienos piedalās 1000 un vairāk skrējēju," saka organizētājs — vieglatlētikas sav-bas pr-dis S a u l ī t i s.

Mūsu nezināmā virziena skrējēju mazāk par tūkstoti, — tur nav šaubu. Kopā ar tiesnešiem visi novietojas vienā smagajā auto un tas aizdrāžas pa Brīvības gatvi. Braucam uz Zušu muižu pie Ķīšezera, — tur sāksies tas vēsturiskais skrējiens.

Lietus vairs nelīst, parādās pat zilu debesu plankumiņi. Sulīgu spirgtumu dveš zaļās priēdītes; jauni bērziņi gaiši zeltainos tērpos stāv godasardzē ceļmalā. Sportisti joko un zīlē sacensības iznākumus. Par sportisti Dauberi nav šaubu: tā būs pirmā, jo ir vienīgā sieviešu pārstāve. Garastāvoklis top vēl jautrāks, kad arī šoferis aizbrauc nezināmā virzienā un jāgriežas atpakaļ, lai uzsāktu pareizo ceļu.

Beidzot Zušu muiža klāt. Sportistiem pusstunda laika pārģērbties. Kontroles punktu tiesneši pazūd mežā — savās vietās, kas tiem jau iepriekš norādītas. Pie starta, ' kur, mežsargam par lielu nesaprašanu, priedē uzkar sarkanu karogu, divi vietējie skolnieki tēlo lielu publikas saplūdumu, jo ārzemēs šādiem skrējieniem nekad netrūkst arī ziņkārīgo.

Viens pēc otra sportisti saņem apvida kartes gabaliņu un kompasu. Kartē atzīmēts četrstūris apm. 6 klm. apmetā, kas jānoskrej. Ik pēc minūtes sportisti dodas prom mežā. Paiet laiks. Atlikušie vēro chroņometrus un aplēš, ka pēc 25 min. var sākt gaidīt pirmos atpakaļ. Paiet 30, 40, 50 min. — vēl nav neviena. Uzvarētājam paredzēta ceļojoša balva: mākslinieciski darināts šķīvis. Zīmējums attēlos lāci, kas nupat noēdis skrējēju, — pāri palikušas tikai naglu kurpes un kompass. Skrējēji nenāk un nu jau sākas bažas, vai tie nav pagalam ar visām kurpēm un kompasu, bet kompasi šoreiz „aizpumpēti" no armijas: nepatīkami. Lietus arī sāk smidzināt. Sekunžu rādītāji strauji lec uz priekšu, līdz tad beidzot pēc 57 min. 39 sek. pirmais parādās Motmillers. Tuvu finišam viņam uzbrūk mežsarga suņi. Divas minūtes paiet cīņā ar tiem, tad viņš ir klāt.

„Bet jums nav divu kontrolpunktu atzīmju?! " viņa ceļa karti pēta Saulītis. 

"Neskaitās!" piekrīt skrējējs. „ Vienu punktu atradu, otram tālumā paskrēju garām, bet trešo nevarēju sameklēt."

Gaida pārējos. !

„Laipenieku negaidāt!" paziņo Motmillers. ,,To es satiku mežā, — aizskrēja pavisam pretējā virzienā, droši vien būs jau pret Siguldu,"

Ierodas kontrolpunktu tiesneši. Apnicis. Nav varējuši sagaidīt skrējējus. Un tad, beidzot, nāk arī Laipenieks. Nu aizlaiž skrējienā sprinterus, kam jāskrej divi kilometri. Sagaida arī tos atpakaļ: pirmais ir Dižbite ar laiku 14:15,8, 2) Leingards - 15:58, 3) Luika - 16:04. Vienīgā dāma skrējusi 19 min. 33 sek. Bet mežā palicis vēl Zvanis — no pirmā skrējiena.

Atnākušie stāsta savus pārdzīvojumus. Viņi stiguši purvos, metušies peldus pāri lieliem grāvjiem. Visi slapji, dubļiem notašķījušies līdz ausīm, - bet priecīgi.

Zvanu nevar sagaidīt. Ģērbjas un brauks prom. Un kad visi jau mašīnā beidzot nāk no meža teciņos arī pēdējais skrējējs. Viņš galīgi apmaldījies, ieraudzījis skautu pulciņu, gribējis tos iztaujāt, bet tie metušies bēgt. Ar lielām pūlēm noķēris. Domājuši, ka tas izbēdzis cietumnieks. Lai nu parādot kartē, kur šis aizskrējis. Skauti ilgi pētījuši karti, kamēr pateikuši, ka uz tās vajadzīgā zeme nemaz nav virsū: te esot Mīlgrāvja apkārtne.

Tā izdevās pirmais skrējiens nezināmā  virzienā: Pēc dalībnieku un tiesnešu jautrības un nebeidzamiem piedzīvoiumu un pārdzīvojumu nostāstiem jāsecina, ka iesākums lieliski izdevies un turpmāk arī pie mums skries tūkstošiem. Paredzēts rīkot šādus orientēšanās skrējienus ziemā ar slēpēm, bet vasarā pat naktī. Neatsverami labs treniņš tie ir aizsargiem un armijai.

Kārlis Krūmājs

Sporta Pasaule, Nr.320 (19.10.1936)

Pirmo reizi Latvijā: orientācijas skrējiens

Vakar Latvijas vieglatlētikas savienība bija sarīkojusi orientācijas meža skrējienu, šāds skrējiens Latvijā notika pirmo reizi. Katram skrējējam līdzi deva apkārtnes karti un kompasu, ar kuru palīdzību vajadzēja veikt doto uzdevumu, atrast kontroles punktus, kur bija jāreģistrējas. Skrējienā dalību ņēma visai mazs skrējēju skaits, kaut gan ārzemēs

orientācijas skrējieni saista plašu ievērību, pulcējot daudz dalībnieku. Sevišķi iemīļojuši orientācijas skrējienus ir karavīri. Cerēsim, ka turpmāk arī Latvijā šis teicamais jaunievedums atradīs plašāku ievērību.

Orientācijas skrējiens vakar notika Zušu muižas apkārtnē. Gargabalu skrējēju klasē apm. 6 km distancē labāko laiku sasniedza Motmillers (ASK) - 57:39,0 min., bet viņš izrādījās no 3 kontroles punktiem bija atradis tikai 2. Tāpat nesekmīgi 3. kontroles punktu bija izmeklējies Laipenieks (ASK), kā laiks - 57:39,0 min. Trešais Zvanis pie mērķa atgriezās apm. pēc 2 stundām.

Labāk veicās 2 km skrējiena dalībniekiem, kas uzdoto uzdevumu veica bez kļūdām. Uzvarēja Dižbite (LAS) uzrādot 14:15,8 min. laiku, 2. Leingards (LAS) 15:58,0, 3. Zuika (LAS) 16:04,0. 4. Deics (LAS) 17:28,0, 5. Ņemerovs (ASK) 17:52,0, 6. Mauriņš (US) 22:53,1.

Sieviešu klasē vienīgā dalībniece A. Pumpure-Daubere 2 km garo distanci absolvēja 19:33,0 min.

Skrējienu uzvarētājiem paredzēts dibināt balvu pēc Luģes kausa parauga.

1936.g. 20.okt.  - "Latvijas Kareivis" (nr.239)

Orientācijas skrējiens,

kuru sarīkoja Latvijas vieglatlētikas savienība Zušu muižas apkaimē, bija pievilcis nedaudz dalībnieku. 6 km distancē uzvarēja Motmillers (ASK), kas no 3 kontroles punktiem bija atradis tikai 2. Motmillers 6 km. veica 57 min. 39 sek., 2. Laipenieks (ASK) un 3. Zvanis, pie mērķa ieradās apmēram pēc 2 stundām. 2 km skrējienā 1. Dižbite (LAS) 14:15,8 un 2. Leingards (LAS). Sieviešu sac. 2 km startēja Pumpure, kura distanci veica 19:33.0. 

Kadets, Nr.10 (10.1936) 

Orientācijas meža skrējiens.

Latvijas vieglatlētikas savienība š. g. 18. oktobrī bija sarīkojusi orientācijas meža skrējienu. Šāds skrējiens Latvijā notika pirmo reizi. Katram skrējējam līdzi deva apkārtnes karti un kompasu, ar kuru palīdzību vajadzēja veikt doto uzdevumu, atrast kontroles punktus, kur bija jāreģistrējas. Skrējienā dalību ņēma visai mazs skrējēju skaits, kaut gan ārzemēs orientācijas skrējieni saista plašu ievērību, pulcējot daudz dalībnieku. Sevišķi iemīļojuši orientācijas skrējienu ir karavīri. Cerēsim, ka turpmāk arī Latvijā šis teicamais jaunievedums atradīs plašāku ievērību.

Orientācijas skrējiens notika Zušu muižas apkārtnē. Gargabalu skrējēju klasē apm. 6 km distancē labāko laiku sasniedza Motmillers (ASK) — 57:39,0 min., bet viņš izrādījās no 3 kontroles punktiem bija atradis tikai 2. Tāpat nesekmīgi 3.kontroles punktu bija izmeklējies Laipnieks (ASK), kā laiks — 57:39,0 min. Trešais Zvanis pie mērķa atgriezās apm. pēc 2 stundām.

Labāk veicās 2 km skrējiena dalībniekiem, kas uzdoto uzdevumu veica bez kļūdām. Uzvarēja Dižbite (LAS), uzrādot 14:15,8 min. laiku, 2. Leingards (LAS) 15:58,0, 3. Zuika (LAS) 16:04,0, 4. Deičs (LAS) 17:28,0, 5. Nemerovs (ASK) 17:52,0, 6. Mauriņš (US) 22:53,1. 

1937.g. 07.martā - Latvijas Kareivis

Latvijas Vieglatlētikas savienības Valde vakar apstiprināja 1937.gada sacensību kalendāro plānu, kurš paredzēja sezonu noslēgt 03.oktobrī ar orientācijas skrējienu.

1937.g. 20.maijs - Jaunākās ziņas

Orientēšanās sacīkstes motorsportistiem. 

Latv. motociklistu b-ba 22.maijā rīko pirmo reizi, pēc ārzemju parauga, orientēšanās sacīkstes motocikliem un automobiļiem 21 klm distancē. Pieteikšanās līdz 20.maijam pl.10 v.

1937.g. 22 maijs - Jaunākās ziņas

Motociklistu orientēšanās naktsbraucienu rīko Latv. motociklistu biedrība šovakar Vidzemes šosejas apkārtnē. Piedalīsies 10 motociklisti. Sapulcēšanās pl. 8 v. pie biedr. mītnes, Brīvības ielā 78.

1937.g. 03.oktobris - Nav atrastas liecības par to, ka būtu noticis pavasarī ieplānotais orientācijas skrējiens.

1938,g, 11 oktobris - "Rīts" (Nr.282)

Vieglatlēti, piedalaties lielajā orientacijas skrējienā

Viens no jaukākiem sporta veidiem ir meža skrējieni. Pavasaros vieglatlēti meža skrējienos gūst vajadzīgo izturību. Gargabalnieku un vidus distanču skrējēji mežā svaigā gaisā uz elastīgā pamata trenējas visu vasaru. Rudeņos meža skrējieni ir labākais veids, kā pēc intensīvās sacīkšu sezonas lēnām pāriet atpūtā. Vieglatlētikas savieniba tādēļ arī svētdien rīko meža skrējienu kā sezonas noslēguma sacensību. Šoreiz notiks orientācijas skrējiens, kas. pie mums vēl ļoti maz pazīstams, bet ārzemēs, sevišķi Somijā un Zviedrijā pulcina simtiem dalībnieku. Orientācijas skrējienā nav nosprausts sacensības maršruts, bet dalībniekam paredzētie kontroles punkti jāatrod vadoties pēc kompasa un kartes. Šādiem skrējieniem, blakus tīri sportistiskai ir vēl daudz plašāka nozīme. Orientācijas skrējienus it sevišķi vajadzētu rīkot armijā un aizsargu organizācijā. Līdz šim pie mums gan tas nav vēl pasākts. Jācer, ka svētdienas sacīkstē jo kuplā skaitā piedalīsies sportisti no armijas un aizsargu rindām. — Vieglatlētikas savienība visiem dalībniekiem izsniegs attiecīgās apkārtnes karti, bet pašiem sportistiem līdzi jāņem kompasi. Pieteikšanās sporta komitejā lidz 13. oktobrim.

1938.g. 11. oktobris - Brīvā Zeme (Nr.231)

Orientacijas skrējiens

Vieglatlētikas savienības valde noslēdz šī gada sezonu ar plašu orientācijas skrējienu. Šāds skrējiens ļoti iecienīts Somijā un Zviedrijā. Katru rudeni tur tūkstošiem skrējēju ar kartēm un kompasiem apbruņojušies veic norādītās distances. Skrējienā galvenais nav skrējiena ātrums, bet prasme rīkoties ar kompasu un karti, kādēļ arī kā meistarskrējējam, tā sliktākam ir pilnīgi vienādas izredzes uzvarēt. Skrējējiem iepriekš netiks paziņota sacīkšu vieta. Tiem jāierodas svētdienas rītā Jūrmalas stacijā, kur tad arī sacīkšu vietu paziņos. Pieteikšanās skrējienam līdz 18. oktobrim Vieglatlētikas savienībā. Visi dalībnieki saņems attiecīgās kartes, bet kompasi jāņem līdzi pašiem. 

1938,g, 13 oktobris - "Rīts" (Nr.283)

Šodien vēl var pieteikties orientacijas skrējienam

Šodien izbeidzas pieteikšanās uz vieglatlētikas savienības rīkoto orientācijas skrējienu. Latvijā šāds sarīkojums notiek tikai otro reizi un tādēļ dabiski, ka sportistu saime vēl neizprot orientācijas skrējiena lielo nozīmi. Orientācijas skrējiens ir sacensība, kur nepietiek ar fiziskām spējām vien. Skrējējam jāprot lasīt karte, jāprot orientēties pēc kompasa. Tādēļ arī orientācijas skrējienam ir liela praktiska nozīme. Jācer, ka vieglatlētikas savienības apsveicamais pasākums ar laiku iesakņosies un sacīkšu sezonas noslēgumā turpmāk visi skrējēji piedalīsies orientācijas skrējienā. Pieteiktiem dalībniekiem svētdien 16. oktobrī pīkst. 8,30 no rīta jāsapulcējas Rīgas Jūrmalas stacijā. Šodien vēl var pieteikties sportisti, kuriem pašiem nav kompasu, jo savienība aprobežotā skaitā kompasus dalībniekiem varēs izsniegt. Orientācijas skrējiens svētdien notiks Priedaines apkārtnē. 

1938.g. 15. oktobris - Brīvā Zeme (Nr.235)

ORIENTACIJAS SKRĒJIENS

Rīgas rajonam notiks rīt Priedaines apvidū. Dalībniekiem un tiesnešiem jāsapulcējas rīt Jūrmalas stacijā pīkst. 8,30. Pieteikušies sacīkstēm 25 sportisti. Daudz dalībnieku ari provinces skrējienos Tukumā, Valmierā un Rēzeknē .

1938,g, 15 oktobris -  "Rīgas Jūrmalas vēstnesis" (Nr.23)

Rīt Jūrmalas orientācijas skrējiens

Latvijas vieglatlētikai savienība rīko rīt, 16. oktobrī, Jūrmalā, orientācijas skrējienu. Dalībnieki izbrauks no Rīgas plkst. 8.50. Katram dalībniekam nepieciešams kompass, bet kartes izsniegs rīkotāji uz vietas. Kur norisināsies šis interesantais skrējiens, nav tuvāk zināms, kas sacensību padara ļoti interesantu. Ieteicams būtu startēt arī Jūrmalas jaunatnei un sevišķi skautiem, jo tāda veida sacīkstēs jāpielieto ne tikai treniņos iegūtās spējas, bet arī zināšanas topogrāfijā un vajadzīga ātra domāšana, lai uzvarētu. Līdz ar šo vieglatlētikas savienība noslēdz šī gada sarīkojumu programmu. 

1938.g. 16. oktobris - Rīts, Nr.286 (16.10.1938)

Ačuks  (īst.v.- Arnolds Ruberts; dzimis 1893. gada 20. maijā, Vaidavas pag., miris 1960. gada 20. februārī, Ainažos) bija latviešu publicists, satīriķis. Apbedīts Rubenes kapos pie Valmieras.) :

Orientācijas skrējiens

Par tādu orientācijas skrējienu sen jau interesējos. Mani vispār ļoti interesē tādas lietas, kam zināma orientācijas piegarša. Gandrīz jāsaka tā: man cits ir vai nav - kad tik orientācija. Tas tāpēc, ka man pašam Vakareiropas orientācija. Kā vien vaļīgāks brīdis, tā es tūliņ orientējos uz Vakareiropas pusi, t. i. ejmu uz to pusi. «Es pazīstu gan tavu orientāciju,» sieva saka. «Tas tāpēc, ka uz to pusi atrodas krogus. Bet mēģini tu nākt man mājās pēc pusnakts, tad es tevi ar visu tavu orientāciju iznesīšu pa durvīm ka klaudz vien.»

Bet tā kā maldīties esot cilvēcīgi un es sievu turu par cilvēku, tad skaidrs, kā sieva maldas. Atvainošanu, tas tikai tā ... ģimenes iekšējā reglamenta kārtībā... 

Tikko izsludināja sportistiem orientācijas skrējienu — es biju kā spārnos. Jutos pacilāts augstāk nekā poļu stratosfēras balons. Tas, kā zināms, eksplodēja, bet es tik piepūtos un tā ari paliku.

Atkal jāsaka: jutos pacilāts tamdēļ, ka tādā sporta disciplīnā es ari varēju cerēt nošķilt kādu kušķīti lauru lapu; kaut zivju zupai. Tāds orientācijas skrējiens nav vis tas, kā kad tev jābizo no visa spēka pa skrejceļu uz riņķi vien, kamēr galvā vai aitai līdzīgs garīgs mulsums iesitas. Stiepies vai ar Bileāma rikšotāja ātrumu, lai tikai tiktu pie mērķa.

Nē, orientācijas skrējiens ir pavisam cits kas. Tur tev iedod karti, kompasu rokā, nostāda zināmā vietā un tad tikai pateic, uz kurieni jāskrien. Piem., nostāda Rīgā pie kādas automātisko peļu slazdu tirgotavas un tikai pēc tam paziņo, ka jāskrien uz Pilteni.

Lūk, tagad tev ir karte, kompass rokā — skrej pēc paša ieskatiem un labo garu žēlastības. Skrej, ja patīk, caur Iršu koloniju uz Pilteni vai skrej caur Valku un Skangalmuižu uz to pašu mērķi — tā pilnīgi tava darīšana. Neviens nebrēks vis tev virsū: «A-cuk! A-čuk!» , no kādiem uztraucošiem brēcieniem cilvēkam jāizstiepjas kā labi mīcītai mīklai, lai tikai nepaliktu 5000 metru skrējienā citiem pakaļ 4079 metrus. Nē, te tu vari cilāt kājas vienmērīgā ritmā, kā plosta drigalkas. Ieskrej vienās mājās, apskaties — neko nevar brēkt: cilvēki dzīvo skaisti. Nokauj savu cūciņu, uzcep svētdienās kūciņu — kas viņiem kaiš? Arē, nu tu apskatījies esi — skrej tālāk! Otrās mājās drēbnieks pašreiz noņem mēru saimniekam. Viņš šūs tam puskažociņu. Tālākās mājās rok kartupeļus. Tur viens vēl sēj rudzus, kaut gan sen viņš lasījis, ka nevajaga nokavēt ziemāju sēju. Zeltītās lapas kvēlo rudens saulē, dažā vietā zied Miķelpuķes, bet tu tik skrej un skrej... 

Ak, kā mums zēnu dienās derēja trenēties tādos orientācijas skrējienos! Tad vis naktīs, barona dārzā ābolus zogot, izbailēs nebūtu jāskrien ar pieri sētā. Tas bija viens - blaukt! un otrā rītā vecāmāte, sēdēdama pie ratiņa, taujāja: «Es tā lāga neredzu, dēls, ar tām acīm, saki man, kas tas ir, ko tu nes uz galvas - ķirbis vai kālis?» 

«Nē, vecāmāt, tā ir pumpa man pierē.»

«Ujā, ačka, taisni domā, ka go's būtu iespērusi!» vecāmāte nobrīnījās.

Redziet, tā atzīdams orientācijas skrējiena labās īpašības, nolēmu katrā ziņā viņā piedalīties.

Lai lieta būtu pilnīgi droša, nolēmām visi trīs — Pomerancis, Zēvelkociņš un es noturēt mazu ģenerālmēģinājumu un reizē ari treniņu, lai svētdienā būtu īstā formā. Paņēmām kompasu, kartes un braucām uz Skulti. Ceturtais biedrs — Ovomaltins palika Rīgā, tas mums noteiktā laikā dos pa tālruni rīkojumu, uz kurieni skriet. Tālruņa numuru jau iepriekš atzīmējām, pie kura gaidīsim rīkojumu.

Ceturtdien ap sešiem rītā visi trīs sēdējām Skultē pie zināmā aparāta un gaidījām rīkojumu. Kartes un kompasi gulēja blakām uz galda. Kamēr vēl rīkojuma nebija — sarunājāmies ar skultieti par šo un to. Skultietis stāstīja, cik viņa brāļa dēlam dumji izdevies nupat tajā lielajā kara gaidīšanā. Brāļa dēlam, saprotiet, bijusi nauda — daži simti latu. Bet nu uz reiz visi runājuši, ka nupat karš mājās. Ko nu? — brāļa dēlam iešāvies galvā. Nāks karš, nezin, kā ar to naudu būs, kā nē, — nupat vajaga kaut ko pirkt. Bet ko pirkt? Ātrumā nav varējis neko sadomāt, tāpēc nopircis simtu kortelīšu spirta. Domājis tā: tak būšot kaut kas kara laikam. Bet tā kā karš izputējis, tad puika esot ķezā: jau divas nedēļas dulls staigājot, bet spirts vēl neesot ne pusē izlietots.

Pēkšņi zvanija tālrunis.

«Uz kurieni?» mēs noprasījām.

«Uz Golgovskas pagastmāju, » Ovomaltins ziņoja.

«Vai tu traks, vai?» izmisumā noprasījām. «Vai tu zini ar maz, kur Golgovska atrodas? Tā tak ir gandrīz pie Gulbenes.»

«Nerunāt, bet skriet, kad jums liek!» sekoja kategorisks rīkojums.

Nopūtāmies, grābām pa rīta krēslu kartes, kompasus un šāvāmies pa durvīm, lai nekavētu laiku. Zēvelkociņš sakratīja kompasu, paskatījās tajā un aizskrēja uz Ainažu pusi. Mēs ar Pomeranci skrējām gar jūras malu uz dienvidrietumiem.

«Sveiki, dēliņi!» skultietis iznāca mūs pavadīt. «Bet to gan es jums saku: jūs ieskriesat kā melleņu ķīselī.»

Skrējām vienmērīgi. Pa ceļam sarunājamies par šo un to.

Vienā vietā apskatījām salmu krāvēju darbā. Tagad tādi salmu krāvēji tiek nodarbināti vairākās vietās. Tiešām jāsaka tā: viens precīzs darbs. Vecais sēd kaudzes galā, nokārto salmus, bet tie nāk šurp pa skārda cauruli kā dūmi pa skursteni.

Ap pusdienas laiku Pomerancis sakratīja kompasu, paskatījās uz ātru roku kartē un teica: «Mums jācērtas deviņdesmit grādus pa kreisi, citādi Zēvelkociņš mums aizsteigsies priekšā. Lūk, mums jāskrien taisni pa šo melno strīpu!»

Skrējām atkal ilgi un izturīgi Vienā vietā kāda gana večiņa atspiedās abām rokām uz nūjas, noskatījās mūsu rikšos un tad noprasīja: «Ko tad paši īpaši tā ķerat, kad bizojat mēlītes izkāruši? Vai kādu kriminālburlaku, vai?» 

«Nē, tantiņ, mēs veselības uzlabošanas dēļ skrējām.»

«Ak tā? Tad jums, laikam, tāda kā trakuma sērga, kā, kad šitā jāskrien? Jeb bērnu trieka?»

Nakti pārgulējām kādās lauku mājās. Tur mūs nopietni izvaicāja, vai tik neesam kādi blēdīgi inkasenti, viltus liecību devēji vai cits kas, kad šitā bēguļojam? Ja esot, tad lai atzīstoties ar labu — tūliņ būšot zvanīt kārtībniekam.

Zvērējām pie visa kā, ka tādi neesam, bet gan trenējamies orientācijas skrējienam.

Beigās mums noticēja gan un atļāva pārnakšņot.

No rīta ceļamies agri, sakratījām kompasu, ieskatījāmies kartē un turpinājām skriet pa mēmo strīpu tālāk. Lāgiem uznāca lietus gāzes, lāgiem uzspīdēja saule, bet mēs tik skrējām.

Pēcpusdienā es teicu: «Man, liekas, ka drīz vajadzēja būt kaut Vecpiebalgai.»

«Man ari tā rādās.» Pomerancis piekrita 

Turpinājām skriet un pievakarē uzskrējām virsū tai pašai skultieša mājai, ko ceturtdienas rītā atstājām.

«Kas, velns, tas?» es brīnījos.

«Es arī nesaprotu,» Pomerancis raustija plecus.

Pa to laiku iznāca ari pats skultietis un, mūs ieraudzījis, priecīgi iesaucās: «A, puikiņas mājās gan! Tas labi gan, citādi jau mana Māriņa spēra vai zemes gaisā. Tādi kā dullie, — viņa teica. Aizskrējuši ar mana modes lapas šnites musturi pa gaisu, bet savu lantkarti atstājuši šeit. Un kā gan lai skuķis nedusmojas — šūt vajaga, bet mustura nav.»

Ieskatījāmies savā kartē, tad ilgi raudzijamies viens uz otru kā dzeguze uz pīpkātu.

«Bet kā tad — velna ratā! — mēs šeit atpakaļ esam atkūlušies?» es nesapratu.

«Tas pavisam vienkārši,» Pomerancis paskaidroja. «Mēs esam skrējuši pa piegrieztnes liniju apkārt vien, kamēr nonākuši izejas punktā, jo katra tāda līnija tak nobeidzas savā izejas punktā.»

Tā mums iznāca mazs pārpratums. Bet citādi tādi orientācijas skrējieni ir vispār noderīga lieta.

Vēl kas: mēs ar Pomeranci sacīkstēs nepiedalīsimies, jo mēs tik drīz no Skultes mājās netiksim. Mūsu kājas ir noberztas un locās astoņās vietās kā vārīti makaroni.

Tas no zvērīgās skriešanas.

1938.g. 17.oktobris -  "Brīvā Zeme" (Nr.236),

Izdevies orientacijas skrējiens

Orientācijas skrējiens vakar uzskatāms par lieliski izdevušos. Visi dalībnieki aizbrauca apmierināti. Tiem patika skaistais meža .skrējiens pāri rudens dzeltenām lapām, cauri priežu jaukajam zaļumam un vēl turklāt neparastā darbība ar karti un kompasu. Pirmajai reizei  savienība bija paredzējusi vieglāku skrējienu. Noslēgumā visus pacienāju ar tēju un maizītēm un pasniedza skrējienam piemērotas balvas — busoles un rokas pulksteņus. Visi distanci beigušie saņēma grāmatu par ziemas vingrošanu. Sacīkstēs uzvarēja: 8 km — Laipenieks, veicot distanci 39 minūtēs; 2) Zvanis 39:10 min.; 3) Zvejnieks 43:20 mm. 4 k m —1) Mansons 10: 40 min.. 2) Mauriņš 20:10 min., 3) Luika 21:28 min. 23. oktobri orientācijas skrējienu Vieglatlētikas savienības uzdevumā rīko provincieši. Dalībnieku tur paredzams vēl vairāk. 

Orientēšanās apvidū pēc kompasa un kartes daudz svarīgāka, nekā citi valsts aizsardzības veidi. Kas gan tā būs par patruļu vai partizānu grupu, kura nevarēs pēc kartes un kompasa veikt doto uzdevumu? Kādas sekmes gan tā gūs cīņā par savas valsts labklājību? Lai popularizētu un veicinātu šo valstij tik svarīgo sporta veidu, Latvijas vieglatlētikas savienība jau otro reizi sarīkoja šāda veida sacīkstes. Šoreiz sacīkstes bija pievilkušas it kuplu dalībnieku skaitu. Cerēsim, ka pārējās sporta b-bas, ievērojot šīs sacīkstes svarīgumu, sekos LVS priekšzīmei un tagad rudenī rīkos neskaitāmas šāda veida sacīkstes — gan internas, gan eksternas.

Vakar sarīkotās sacīkstes spilgti pierādīja, ka mums jau ir daži it labi orientācijas skrējiena dalībnieki, jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka dažiem 4 km distances veikšanai vajadzēja nepilnas divdesmit minūtes laika un citiem 40 un pat 57 minūtes! Tā tad, šoreiz šinī skrējienā uzvarēja ne kājas, bet £&n galva. Te, gan jāpateicas par apgriešanās punkta ātru atrašanu virsltn. Lukstiņam, kas turpgājienā visu laiku gāja kā pirmais. Tāpat bija 8 km distancē. Daži to veica 39 minūtēs, bet citi 50 minūtēs. Tas liek arī padomāt jau par skrējēju sadalīšanu klasēs, radot vieglākus un grūtākus uzdevumus, atkarībā no tā, cik labi katrs prot lasīt karti.

Sacīkstes labi vadīja K. Blokmanis. Sacīkšu uzvarētāji saņēma vērtīgas balvas — busolus, rokas pulksteņus un grāmatas. Vieglatletikas savienībai nākas pateicība par šī valstij tik svarīgā, sporta veida popularizēšanu sportistos. Žēl, ka tik maz vēl pie mums izpratuši lietas svarīgumu.

Sacīkšu techniskie rezultāti: 4. km distancē: 1. J. Mansons (LAS) 19:40; 2. E. Mauriņš (BS) 20:10; 8. 3. Luika (5. RAPSK) 21:28; 4. A. Leingards (LAS) 22:40; 5. A. Riekstiņš (US) 25:15.; 6. V. Deičs (LAS) 34:00; 7. A. Spēlmanis (ASK) 49:00; 8. J.Šmits (LAS) 57:00. 8 km distancē: 1. Laipenieks 39:00; 2. Zvanis 39:10; 3. Zvejnieks 43:20; 4. Tirzītis 43:25; 5. Teters 50:20.

Pēc sacīkstes visi dalībnieki tika pacienāti ar kafiju un maizītēm.  

1938. g. 20.oktobris - "Latvijas Kareivis" (Nr.239)

Laipenieks - orientacijas skrējiena uzvarētājs

Orientēšanās apvidū pēc kartes un kompasa nav visai grūta lieta, tā nepieciešama katram pilsonim. Latvijas vieglatlētikas savienība svētdien Priedaines apkārtnē bija rīkojusi šādu orientācijas skrējienu 4 km un 8 km distancēs. Šajās sacensībās uzvarētāju neizšķīra viss kāju žiglums vien, bet arī galva — māksla lasīt karti un šai pēdējā disciplīnā mūsu sportisti uzrādīja stipri diversas spējas. Daži distanci veica nepilnās 20 minūtēs, bet dažiem bija vajadzīga turpat vai stunda, lai noskaidrotu «ģeogrāfiju». Sacīkšu techniskie rezultāti sekojoši: 8 km distancē — 1) Laipepieks 39 min., 2) Zvanis 39 min. 10 sek., 3) Zvejnieks 43 min. 20 sek., — 4 km distance — 1) Mansons 19 min. 40 sek., 2) Mauriņš 20 min. 10 sek., 3) Luika 21 min. 28 sek. Sacīkšu uzvarētāji saņēma piemērotas balvas — busoles, rokas pulksteņus un grāmatas. Vieglatlētikas savienības uzdevumā šādi orientācijas skrējieni notiks arī vairākos provinces centros. Orientācijas skrējienu propaganda jo silti apsveicama.

1938,g, 15.oktobris - Sporta pasaule (Nr.554)

OriENTACIJAS SKRĒJIENS latgalē

LVS uzdevumā 17. Rēzeknes aizsargu pulka sporta klubs rīko 23. oktobri pīkst. 10.30 Rēzeknē orientācijas skrējienu Latgales apgabala Latvijas vieglatlētikas Savienībā ietilpstošo sporta biedrību sportistiem. Sacensība paredzēta 3 grupās : vīriešiem 4 un 8 km, sievietēm 1,6 km. Dalībnieki pieteicami rakstiski pulka štābā (Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 40) līdz š.g. 20. oktobrim. Par kompasiem jāgādā pašiem. Ieteicams katram dalībniekam ņemt arī rokas pulksteni. Labākie katrā grupā saņems vērtīgas godalgas un diplomu. Iepriekšējā sapulcēšanās pulka mītnē (Rēzeknē, Plkv. Brieža ielā 15), no kurienes pl. 10-os uz starta vietu aties automašīna; braukšanas maksa 30 sant. turp un atpakaļ.

1938.g. 17.oktobris - Latgales Vēstnesis (Nr.115)

Orientacijas skrējiens latgalē

L. V. S. uzdevumā Rēzeknes aizsargu pulka sporta klubs rīko š. g. 23. oktobrī plkst. 10,30 Rēzeknē orientācijas skrējienu Latgales apgabala Latvijas vieglatlētikas savienibā ietilpstošo sporta biedrību sportistiem. Sacensība paredzēta 3 grupās: vīriešiem 4 un 8 km, sievietēm 1,5 km. Dalībniek] pieteicami rakstiski pulka Štābā (Rēzekne, Atbrīvošanas alejā Nr. 40) līdz š. g. 20. oktobrim. Par kompasiem jāgādā pašiem. leteicams katram dalībniekam ņemt līdz rokas pulksteni. Labākie katrā grupā saņems vērtīgas godalgas un diplomus. lepriekšēja sapulcēšanās pulka mītnē (Rēzeknē, Plkv. Brieža ielā Nr. 15) no kurienes plkst. 10-os uz starta vietu aties automašina; braukšanas maksa 30 sant. turp un atpakaļ.

1938.g. 13.oktobris - Jaunākās Ziņas (Nr.233)

Vidzemes apgabala orientacijas skrējiens

8. Valmieras aizsargu pulka sporta klubs organizē Valmierā pirmo Vidzemes apgabala orientācijas skrējienu, kas solās izvērsties par ļoti plašu jaunatnes sacensību. Skrējiens sāksies 23. okt. pl. 10. Dalībniekiem jāsapulcējas pie Valmieras aizsargu mītnes, līdzi ņemot sacensībām nepieciešamos kompasus. 

1938.g. 20. oktobris - Jaunā Tukuma Balss (Nr.42)

Svētdien orientācijas skrējiens

Tukuma aizsargu sporta klubs svētdien sarīko orientācijas skrējienu visu Zemgales un Kurzemes sporta organizāciju dalībniekiem. Distance 8 km. Dalībniekiem jāsapulcējas pīkst. 11 rītā staba rotas mītnē. 

Sporta Pasaule, Nr.559 (27.10.1938)

O. MELDERIS (11.TAPSK) — UZVARĒTĀJS PIRMĀ ORIENTĀCIJAS SKRĒJIENĀ TUKUMĀ.

LVS uzdevumā ll.TAPSK Tukuma apkārtnē rīkoja Zemgales un Kurzemes sportistiem orientācijas skrējienu 8 km distancē. Sacīkšu dalībnieki samērā labi prata orientēties pēc kartēm, kādēļ uzrādītie laiki bija labi. Sacīkstēs uzvarēja O. Melders (ll.TAPSK) 30:28,0 minūtēs:, II. vietā ierindojās V. Rumbaks (ll.TAPSK) 38:24,9 min., III. v. O.Struņķis (ll.TAPSK), 44:39,9 min. Pēc sacīkstēm sacīkšu dalībniekus pacienāja ar siltu tēju un maizītēm. Uz priekšu jāvēlas, lai šādās sacensībās piedalītos kuplāks skaits sacensoņu.

1938.g. 03. novembris - Jaunā Tukuma Balss (Nr.44)

ORIENTACIjas skrējienā uzvar melderis

Viņsvētdien LVS uzdevumā Tukuma aizsargu pulka sporta klubs rīkoja Tukumā Zemgales un Kurzemes sportistu orientācijas skrējienu 8 km distancē. Šāds sporta veids: Tukumā tika izvests: pirmo reizi. Skrējiena dalībniekiem pie starta izsniedza kartes ar kompasu, pēc kurām orientējoties tiem bija jāatrod kontroles punkti. Protams, kā šādās reizēs ne katrreiz uzvar labākais skrējējs, bet gan tas, kurš apķērīgāks un labāk prot kārtis lasīt. Sacīkstēs uzvarēja O. Melderis ar 30:28,0 min. Otrais bija V.. Rumbaks 38:24,2 min. un 3. Strunkis 44:39,0 min., visi no 11. TAPISK. 

1939.g. 20.janvāris - Brīvā Zeme (Nr.16)

Olimpiades programā uzņemts orientacijas skrējiens.

Helsinku Olimpiādes organizācijas komiteja uzņēmusi programmā arī orientācijas skrējienu.

---------

Komentārs - olimpiskajām spēlēm vajadzēja notikt Tokijā. Pēc tam, kad Japāna iebruka Ķīnā, Starptautiskā Olimpiskā komiteja par 1940. gada vasaras olimpisko spēļu mājvietu izvēlējās Somijas galvaspilsētu Helsinkus. Spēles tomēr nenotika Otrā pasaules kara dēļ. 

Rīts, Nr.81 (22.03.1939)

KĀ gatavojas olimpiādei somi

Ziemeļvalstis, sevišķi Zviedrijā un Somijā, ļoti iecienīts orientācijas skrējiens. Sevišķi armijas aprindās orientācijas skrējiens katru gadu pulcina tūkstošiem dalībnieku. Somijas maršals Mannerheims ir liels orientācijas skrējienu aizstāvis un tādēļ ari pēc olimpiādes tūlīt notiks speciālas sacīkstes orientācijas skrējienā, kurās varēs piedalīties visu pārējo valstu pārstāvji.

Somi olimpiādes viesus iepazīstinās arī ar savu nacionālo sportu «pesepollo», kas stipri līdzīgs amerikāņu bezbolam.

Nepārspīlējot var sacīt, ka visa Somija jau dzīvo 1940. gada olimpiādes gaidās. 

1939.g. 30.septembris – Daugavas Vēstnesis (Nr.86) 

Orientacijas skrējiens rēzeknē

22. oktobri, pīkst. 10, RAPSK rīko ekstemas sacensības orientācijas skrējienā. Pieteikšanās rakstiski, vai pa tālruni (4) pulka štābā līdz 15. oktobrim; nokavētus pieteikumus neievēros. Skrējiena maršruta kartes izsniegs pie starta, par kompasiem dalībniekiem jārūpējas pašiem. 

Tanī pat dienā visās Rēzeknes aizsargu pulka nodaļās notiks sporta pulciņu sezonas noslēguma sanāksmes, kurās nodaļu fiz. audz. vadītāji-jas, sniegs pārskatu par pulciņu darbību notecējušā sezonā, kā arī tika pārrunāts par darbību nākotnē. 

Jaunākās Ziņas, Nr.233 (13.10.1939)

Tradicionālais orientēšanās skrējiens pēc kompasa vieglatlētiem, ko LVS bija paredzējusi rīkot 15. okt. Baldonē, nenotiks dalībnieku trūkuma dēļ. šai interesantajai un visai lietderīgajai sacensībai līdz noliktam termiņam bija pieteikušies tikai 4 dalībnieki.

Vieglatlēti izrādās daudz bailīgāki un īsās biksītēs labi jūtas tikai siena laikā. Vieglatlētikas savien. gan prātoja rīkot meža skrējienu un soļojumus, nesot smagumu, bet, šķiet, ka aktivle sportisti laikam par prātīgāku būs atraduši pasēdēt uz mūrīša. Tiešām žēl, projektētais orientācijas skrējiens ir vērtīga sporta sacensība, kur sportistiem jāparāda ne tikai kāju veiksme, bet arī apķērība . Jāsāk vai domāt, ka vieglatlēti aukstā rudens laikā mežā baidās apmaldīties. Pirms pāris gadiem vienam tiešām tā bija Izgājis. Puisis īsās sporta biksītēs tik ilgi skraidījis pa mežu, kartēs skatīdamies un kompasu pētīdams, kamēr vakars klāt. Labi, ka mežsarga mājā laipni ļaudis devuši nakts mājas.  (Vairāk skat. oriģinālu)

Sporta Pasaule, Nr.818 (25.05.1940)

Cīņās krituši 35 izcili somu sportisti

Somijas — PSRS kara bilance

Jau Somijas — PSRS kara laikā pasauli allaž aplidoja ziņas, ka kaujās krituši izcili somu sporta reprezentanti, šīs ziņas, kā jau katra vēsts, kas nāk no kara lauka, bija tomēr visai pretrunīgas un pilnīgi drošu skaidrību visumā neienesa. Tagad, kad somu zemē atkal valda miers, ari pilnīgi noskaidrojies, kādi Somijas sportisti beiguši savu dzīvi niknajās kaujās. Plašu pārskatu par kritušiem Somijas sportistiem sniedz zviedru speciālais sporta laikraksts „Idrottsbladet", kas uzskaita, ka no kauju laukiem nav atgriezušies 35 izcili somu atlēti (starp tiem - orientācijas skrējienu speciālists Lars Roos). Daudzi atlēti, kas sapņoja un domāja cīnīties1940. gadā par olimpisko uzvaru savu tautiešu acu priekšā, tagad jau atdusas smilšu kalniņā...

Aizmirstam par sportu.

1958.02.26 Latvijas Zinātnieks

Pirmās slēgtā maršruta sacensības (1958.g. 11.janvārī - Ieriķos) 

Tam, kas ziemas naktī ar slēpēm braucis pāri laukiem vai cauri mežiem, nebūs jāstāsta, cik tas ir jauki, it sevišķi vēl tad, kad slēpes slīd labi, nav sevišķi jāsteidzas un spoža mēnesnīca rāda ceļu.

Jauki! Jūs piekritīsiet!

Bet mums tā nebija! Naktī no 11. uz 12. janvāri leriķos startēja daudzas sieviešu un vīriešu komandas, kuras piedalījās Rīgas pilsētas rīkotajās 1.slēgtā maršruta sacensības. Arī Zinātņu akadēmijai bija divas komandas. Vīriešu komandas sastāvā bija: Fizikas institūta zin. līdzstr. J. Lielpēteris (komandas kapteinis). Enerģētikas institūta zin. līdzstr.J. Vaivars, J. Sinka un I. Kalniņš; sieviešu komandas — l. Lielpētere (komandas kapteine). Eksperimentālās medicīnas institūta zin. līdzstr. V. Rudzīte, Bioloģijas institūta zin. līdzstr. A. Āboliņa un D. Bramberga.

Pirms starta katram komandas dalībniekam aizzīmogoja mugursomu ar tajā esošo kontrolsvaru (sievietēm — 6 kg, vīriešiem — 10 kg). Par startu tiek dota pavēle, kurā minēti kontrolpunkti ar kontrollaikiem. kā ari karte ar atzīmētiem kontrolpunktiem. Līdz ar pavēles saņemšanu komandai  top skaitīts laiks.

Pirmais mums bija jāatrod 2. kontrolpunkts, turklāt ne tikai, kā iepriekš minēju, kontrollaikā. Bet bija dots azimuts — 75° no «tiltiņa». — Dots ir, bet kur nu tumša naktī ieraudzīt tiltiņu?

Mēs bijām spiestas doties pāri tīrumam uz uguntiņu, kur tumsa izveidojās mājas kontūras, lai pēc tam visu garo ceļa posmu turpinātu kājām. Atpakaļ nākot, uzgājām tiltiņu, tā mēs, pateicoties gadījumam atradām īstās sliedes. 3. kontrolpunktu vajadzēja atrast 100 m uz ziemeļiem no dotā orientiera — Kumadas upītes laipas. Arī tas tika sameklēts. Vēl priekšā 4. kontrolpunkts. Lai to atrastu, vajadzēja doties pāri pļavām, garām mājām un tad pāri arumiem — un te notika tas, ko nekad ziemas pārgājienā nedrīkst darīt. Nosprādzējām slēpes un devāmies pāri arumiem kājām. Arumos kājas ieslīdēja līdz 45 cm dziļi piesnigušā vagā, turklāt izrādījās, ka zem sniega apakšā bija dubļi. Rezultāti  mēs zaudējām vienu stundu dārgā laika. Kad pārgurušas uznācām uz skaistas meža taciņas, uzlecošā mēness gaismā vērojot skaisto piesnigušo mežu, drīz aizmirsām neveiksmes. Nosnigušie koki takas salā izveidoja skaistas nosarmojušas arkas un likās, ka mēs soļotu pa kādu brīnišķīgu pasaku zemi.

Vēl priekšā Līgatnes pilskalns. No pilskalna skatu torņa dots azimuts 235°. Pēc tā jāatrod 8. kontrolpunkts. Un tad — gala mērķis — Līgatnes papīrfabrikas klubs. Rezultātā 3. vieta. — Lieliski! Mēs atstājām aiz sevis vairākas spēcīgas komandas. Gadījās arī tā, ka, pārtērējot doto kontrollaiku un neatrodot norādīto kontrolpunktu, komandai no sacensībām bija jāizstājas. Tā notika ar mūsu vīriešu komandu.

Šīs sacensības mums deva daudz ierosinoša tūrisma iemaņu nostiprināšanai.

D. BRAMBERGA,  Latvijas PSR ZA fizkolektīva tūrisma-alpīnisma sekcijas prezidija sekretāre 

Slēgtā maršruta sacensības kļūst populāras un notiek arvien biežāk.

1958.g. 1.septembris - tiek atjaunots un darbu uzsāk Rīgas Politehniskais institūts (RPI).

1958.gada oktobra vidū notiek RPI Tūrisma sekcijas pirmā sanāksme (vada E.Žīgurs). Par sekcijas vadītāju kļūst Juris Jansons. RPI pārstāvji aktīvi iesaistās "slēgtā maršruta" sacensībās.

1959.g. - Slēgto maršrutu iekļauj Latvijas tūristu salidojumu programmā. 

1959.g. 29.-30. novembrī -  Saldus apkaimē notiek LPSR meistarsacīkstes slēgtajā marsrutā. 

Vīriem (~25 km) pirmajā vietā Jelgavas tūristu un alpīnistu kluba komanda 

Sieviešu grupā (~ 20 km) pirmajā vietā Elejas vidusskolas komanda.

Jaunais Inženieris, Nr.21 (29.12.1959)

Slēgtais maršruts

Nakts! Pulkstenis rāda 23.55. Saņemam karti un pavēli. Neliela apspriede un mūsu 4 viru pulciņš: Rodžs, Viktors, Atis un es — drošiem soļiem, baterijām šķeļot melno nakts tumsu, dodamies ceļā — uz «septīto»! — tas ir mūsu pirmais kontrolpunkts. Netālu no starta, stāvā kraujā kāpjot, apsteidzam pirms mums atlaisto meiteņu komandu un pusrikšos dodamies pa slideno taku tālāk. Drīz vien sasniedzam vajadzīgo lauku ceļu. Rudens lietos tas izmircis vienos dubļos, tomēr dziļāk par potītēm te neiegrimst. Mūsu ātrums soļos, neievērojot slīdi un tenterēšanu, sasniedz ap 7 km l stundā. Šķērsojot pāris arumus, milzu dubļu pikām pie kedām, sasniedzam šoseju. Tad kādus 3 km ejam pa asfaltu un jautri tērzējam. Šai bridi vislabāk izjūtam nakts pārgājiena burvību un skaistumu. Pa pareizo ceļu iegriežamies meža. pēc iešanas laika mērījot attālumu, virzāmies uz «septīto». Pēkšņi man šķiet, ka redzu pamirdzam uguntiņu starp kokiem.

Stop! Nodzēst gaismu!... Jā, tas ir «septītais»! Kokiem brikšķot traucamies velnišķīgā tempā uz priekšu un pēc pāris sekundēm jau stāvam pie telts, no kuras uz mūsu sacelto troksni parādās kontrolposteņa galva. Te iegūstam pirmo parakstu. Mīcoties pa mālaino ceļu, ik brīdi gatavi iekrist ūdens pilnajā grāvi, ierastā soli dodamies uz «sesto». Ejam pa lauku, abi ar Viktoru ieturam azaidu un apgaismojam ceļu. Atis, lai ietaupītu savas 4 virknē saslēgtās ķīniešu baterijas, virzās pa tumsu starp mums abiem.

Dzirdu aiz muguras nošķīstam dubļus un Ata balsi: «Ptfuf Tu velns!» Kad paskatos atpakaļ, viņš tusnīdams rāpjas ārā no grāvja. Priekšā redzama bateriju mirgošana. Jā, tur jau citi meklē «sesto». Arī mēs dodamies pēc azimuta mežā, jo zinām, ka «sēnes neaug mežmalā»... Ar pirmo piegājienu nekā! Ejam vēlreiz pa to pašu vietu, un ja Viktors nepakluptu uz telts auklas, mēs ari šoreiz noietu garām. Gaisma telti nemanāma, iekšā sēž 2 skolnieki un ņirdz... Izskaidrojamies...

Tālāk uz «ceturto». Seko nolaidiens no kalniņa un Viktors, dubļiem šķīstot, noliekas garšļaukus man turpat priekšā. Noskan bezbēdīga un dzīvespriecīga smieklu šalts. Brienam pa mālaino ceļu reizēm grimdami līdz ceļiem mīkstajā masā. Nu jau katrs no mums vismaz reizi nolicies horizontāli dubļos un personīgi pārliecinājies, ka krist uz mīksta pamata nav tik briesmīgi, galvenais — nekrist izmisumā!

Samērā viegli atrodam «piekto». Tad mūsu ceļš izved uz Saldus—Kandavas lielceļa. Tas nu ir kaut kas tāds, ko manas acis nav vēl nekad skatījušas, vienīgi nedaudz kara filmās parādīti šādi drausmīgi dubļi.  Ceļa vidū divas iebrauktas auto sliedes pildītas ar ūdeni. Un tomēr tās ir jāizvēlas. Dubļus un ūdeni bagātīgi šķiežot uz visām pusēm uzņemam ātrumu. Noskaņojums možs.

Prātā iekrīt teiciens: «Tūrisms — labākā atpūta!»  Jā!... Ne tikai atpūta, bet ari spēka un izturības pārbaude! 

Z. Mežulis

Balvu Taisnība, Nr.3 (07.01.1960)

Piedalīsimies sacensībās slēgtajā maršrutā   

Latvijas PSR I ziemas olimpiādes programmā ir paredzēts arī ziemas tūrisms -sacensības slēgtajā maršrutā.  Šāda veida sacensības- mūsu rajonā notiks pirmo reizi. 13. janvārī sacensību dalībniekiem jāierodas Balvos un pulksten 18-00 jāsapulcējas pie Balvu vidusskolas. Ja gaisa temperatūra' nebūs zemāka par ~-12°C, tad sacensības notiks naktī no 13.-14. janvārī, bet, ja temperatūra būs zemāka par-12°C. tad slēgtā maršruta sacensības notiks 14. janvārī dienas apstākļos. Saskaņā ar nolikumu vīriešiem distances garums būs apmēram 

20 km ar 5 kontrolpunktiem, bet sievietēm apmēram 15 km ar 4 kontrolpunktiem. Mugursomu svars noteikts vīriešiem 10 kg, sievietēm  6 kg. 

Katram slēgtā maršruta dalībniekam obligāti jābūt līdzi medikamentiem (individuālajai paketei) un siltu drēbju komplektam, kas viss tiek iekļauts mugursomas svarā.

Normālos sniega apstākļos sacensības notiks ar slēpēm, bet sliktā sniegā -kombinēti slēpošanā un soļošanā. Fizkolektīviem sacensībās jāpiedalās ar vismaz 2 komandām- vīriešu un sieviešu, katru 3 cilvēku sastāvā. lerodoties uz sacensībām, līdzi jāņem kompasi. Fizkolektīvu pieteikumi un visi vajadzīgie dokumenti jāiesniedz Balvu rajona SBOS padomes priekšsēdētājam līdz 11. janvārim. Cerams, ka mūsu rajona fizkultūrieši aktīvi piedalīsies ziemas tūrisma sacensībās un sīvi cīnīsies par tiesībām pārstāvēt Balvu rajonu zonas sacensībās Krustpilī šī gada 17. janvārī.

A. Šnepers  

1960.g. 5-7.augusts - Pabaži - LPSR 7. tūristu salidojuma slēgtā maršruta sacensības.

1960.g. rudenī - Centrālajā Bērnu Ekskursiju un Tūrisma Stacijā (CBETS) tiek izveidots tūrisma un orientēšanās pulciņš. Par pulciņa vadītāju sāk strādāt Eleonora Kampare. Pirmo pulciņa dalībnieku vidū ir vēlākie sporta meistari Ieviņa Līce-Valtere un Juris Žilko. 

Lielupē tiek sarīkotas pirmās skolnieku sacensības slēgtajā maršrutā.

1962.g. - Arī Latvijā orientēšanās sports sāk pastāvēt kā patstāvīga sekcija pie Tūrisma federācijas. 

20.jūnijā Latvijas Sporta Biedrību un Organizāciju savienības prezidijs apstiprina decembrī Tartu izstrādātos noteikumus un pirmo orientēšanās sporta klasifikāciju (pēc igauņu parauga). Augstākā ir 1. Sporta klase. 

1962.g.  - pirmo reizi Latvijā sāka lietot KP prizmas. 

1962.g.  -  Pirmās masveidīgās sacensības ar vairāk nekā 200 dalībniekiem. 7.oktobrī Kandavā – Tūrisma federācijas kausa izcīņa. 

1962.g. decembrī pie Dreiliņiem pirmās marķētās sacensības – Rīgas meistarsacīkstes. Apzīmētās distances noteikumi pēc ļeņingradiešu parauga. 

1963. gada 7.februārī tiek nodibināta Latvijas Orientēšanās sporta federācija. Par Latvijas OSF pirmo prezidentu ievēl VEF sporta kluba metodiķi Artūru Krastiņu, vietnieks Edmunds Tardenaks, atbildīgais sekretārs – RPI Tūrisma un orientēšanās sekcijas priekšsēdētājs Imants Pelns. Tiesnešu kolēģijas darbu vadīja Rita Konstante, treneru padomi Kārlis Dzirnis. 

Padomju Jaunatne, Nr.28 (09.02.1963)

Nodibināta orientēšanās federācija

Vairāk nekā 5000 dalībniekus pērn pulcēja orientēšanās sacensības mūsu republikā. Apmēram trešā daļa bija skolu jaunatne. Rosīgas orientēšanās sekcijas ir Latvijas valsts universitātē, Rīgas politehniskajā institūtā. VEF, Lauksaimniecības produktu ražošanas un sagādes ministrijā un «Elektrona» fizkultūras kolektīvos.  Lielu ieguldījumu orientēšanās attīstībai jaunatnes vidū sniegušas Republikāniskā bērnu tūrisma un ekskursiju stacija un Rīgas pionieru pils. Lūk, galvenie argumenti, kas prasīja izveidot vienotu jaunā sporta veida vadības centru mūsu republikā. 

SBOS republikāniskā padome atzina par lietderīgu nodibināt orientēšanās federāciju. Liekas, ka šī jautājuma atrisināšanā ievērojama loma pieder mūsu ziemeļu kaimiņu republikas panākumiem. Padomju lqaunijā 1962. gadā orientēšanās atzīta par populārāko sporta veidu: pie aptuveniem datiem, notikušas 800 dažādas orientēšanās sacensības ar 200 tūkstotis dalībniekiem. 

Aizvakar notika jaunās sporta federācijas dibināšanas plēnums. Par Latvijas PSR orientēšanas federācijas prezidija Priekšsēdētāju ievēlēja A. Krastiņu (VEF), par prezidija locekļiem A. Kublinski (LĻKJS CK). E. Tardenaku (LVU), V. Gannusu (Rīgas apgaismes iekārtu rūpnīca). V.Paegli («Dinamo»), E. Bergmani (laikraksts «Sports»), V. Šmidrovski (Rīgas elektromehāniska rūpnīca), H. Krīgeru (Jelgava), K. Dzirni (Siltuma elektrostaciju projektēšanas institūts). J. Klētnieku (RPI) un T. Asariņu (Jēkabpils).

Orientēšanās sporta aktīvs uzdeva jaunievēlētā prezidija locekļiem izstrādāt vienotu saskaņotu sacensību kalendāru,  rūpēties par sporta tiesnešu un sabiedrisko treneru sagatavošanu, kopējiem spēkiem paaugstināt dalībnieku meistarību un neatlaidīgi propagandēt jauno sporta veidu, it sevišķi lauku fizkultūriešu un skolu jaunatnes vidū.

V. PAEGLE 

Padomju Daugava (Jēkabpils), Nr.34 (19.03.1963)

Aizraujošais orientēšanas sports

Šī gada februārī Rīgā pulcējās jaunā sporta veida entuziasti, lai nodibinātu savu federāciju. Līdz ar to šis sporta veids kļuvis par patstāvīgu sporta veidu arī mūsu republikā un tajā piešķir arī sporta klases. Sporta orientēšanās sacensības ļoti iecienītas ziemeļu valstīs Somijā, Zviedrijā un citās. Šinī sporta veidā notiek arī pasaules meistarsacīkstes. Kā pirmie Padomju Savienībā ar šo sporta veidu sāka nodarboties ļeņingradieši. Populārs tas ir arī Urālu un Sibīrijas pilsētās. No Ļeņingradas orientēšanās sportu pārņēma igauņi un pašlaik tas ir viņu populārākais sporta veids. No Ļeņingradas un igauņu pieredzes mācījās arī Latvijas sportisti. Līdz šim sporta orientēšanās sacensības bija viens no sacensību veidiem tūristu salidojumos, bet orientēšanās sporta sekcijas un federācija turpmāk eksistēs un darbosies neatkarīgi no tūrisma sekcijas. 

Orientēšanās sportā ar kartes un kompasa palīdzību dalībnieki atrod dabā izvietotus kontrolpunktus un reģistrējas tajos vai arī pārvietojas pa iezīmētu distanci un, sasniedzot kontrolpunktus, kas atrodas 1000—1500 m attālumā viens no otra, iezīmē tos kartē. Dalībniekam jābūt fiziski labi sagatavotam, lai šos attālumus varētu veikt iespējami īsākā laikā, un atjautīgam, jo sacensību gaitā rodas dažādas sarežģītas situācijas. Cīņas izraisās ļoti interesantas, tāpēc tie, kas kaut reizi piedalījušies orientēšanās sporta sacensībās, reti pamet  šo sporta veidu.

Jēkabpiliešiem šis sports nav svešs. Vairākkārtīgi izcīnījuši godalgotas vietas republikas mēroga sacensībās Druvu padomju saimniecības sportisti A. Podāns (pašreiz Padomju Armijā), V. Ūsiņš, E. Lūcis, I. Sala, Jēkabpils 1. vidusskolas sportiste M. Braše. Šī sporta entuziasti ir arī b. Vārna (Jēkabpils), b. Zālīte (Nereta), b. Jakubovskis (kolhozs «Nākotne»), b. Grīvnieks (Pļaviņu 1. vidusskola), b. Ramanis (MRS), b. Lūkina (ārste Jēkabpils slimnīcā), b. Pabērza (LLT) un daudzi citi. 

Visi, kas interesējas par šo sporta veidu, pulcēsies Oškalna kultūras namā uz sporta orientēšanās sekcijas dibināšanas sanāksmi 22. martā pulksten 16.00.

T. ASARIŅŠ, LPSR sporta orientēšanās federācijas prezidija loceklis 

1963. gada 11./12. maijā notiek pirmās Salaspils nāves nometnes ieslodzīto piemiņai veltītās nakts sacensības. 

1963.gada  30.jūnijā Raunā notiek 1. Latvijas čempionāts pavēles distancē (V-1), kur par pirmajiem Latvijas čempioniem kļuva RPI studenti Lilija Barisa-Metuma un Anrī Bitmanis. 

1963.g. Pļaviņās notiek sporta biedrības “Vārpa” 1.meistarsacīkstes, 

1963.g. Rudenī Drabešos aizsākas jauna tradīcija Latvijas – Igaunijas mačs, kurā uzvaru guva Latvija. 

 Jaunais Inženieris, Nr.19 (09.12.1963)

 Atjautīgo un izturīgo sports

Apmēram tādu attālumu kā no Rīgas līdz Liepājai šā gada sacensībās veikuši RPI orientēšanās sporta izlases komandas dalībnieki. Protams, šis attālums jādala ar sacensību skaitu, kas daudziem dalībniekiem sniedzas pāri diviem desmitiem. Sezonu beidzām ar Saldus rajona atklātajām meistarsacīkstēm orientēšanās stafetē un izcīnījām kārtējo — Jau 13. kausu. Atsevišķos etapos pirmās vietas leguva A. Dimante, A. Līcis, M. Puriņa, R.Ābols, A. Bitmanis.

Republikā šogad notikušas vairāk nekā 30 sacensības, kurās sevišķi aktīvi, ar lielu cīņas gribu un meistarību startēja mūsu institūta sportisti. Pašreiz institūtā 12 studenti izpildījuši I sporta klases normas. Atsevišķi gribētos minēt Liliju Barisu —Baltijas republiku un Latvijas čempioni, kā arī Baltijas republiku čempionu Fēliksu Apini un Arno Līci, PSRS meistarsacīkšu sudraba medaļas ieguvēju. 

Lai «iekarotās pozīcijas> noturētu ari turpmāk, jāpanāk lielāka masveidība, iesaistot orientēšanās sporta nodarbībās un sacensībās jaunāko kursu studentus. Orientēšanās sports ir ne vien «lēts» — nav vajadzīgs stadions, sporta zāles, nedz kādas citas speciālas iekārtas, bet arī patīkams un interesants, jo sacensību trases lr atšķirīgas gan fiziskā, gan arī tehniskā ziņā. Orientēšanās sacensībās vienmēr jāatceras — «kurš mazāk strādā ar galvu, tam vairāk jāstrādā ar kājām». Treniņi notiek otrdienās un ceturtdienās no pīkst. 17 Laimdotas ielā 2a. 

I. PELNS,  RPI orientēšanās sporta sekcijas priekšsēdētājs

1964.gadā pirmo reizi notiek draudzības mačs “Jeüd – Vārpa”.

1964.gads - Ķesterciems - Latvijas meistarsacīkstes (VP-2) . Uzvar Šafraneks un Pāvuliņa.

1964.gadā pie Valguma ezera - Rīgas pilsētas tūristu salidojums - pirmo reizi Latvijā notiek orientēšanās stafešu sacensības (distanču priekšnieks - Rodrigo Slaviņš).

1964.gadā pirmo reizi notiek jauniešu sacensības “Dzintara kompass”. 

Par LOSF prezidentu ievēl Imantu Pelnu. 

Gada beigās pirmo reizi nosaka gada labākos orientieristus : Lilija Barisa – Metuma, Uldis Šafraneks.

Pirmo reizi izdod LPSR OSF informatīvo izdevumu “Orientieris”.

1965.g.  Zviedrijā pirmo reizi tiek rīkotas sacensības "O'Ringen". Piedalās 165 dalībnieki.

1965.g. - Limbaži - Latvijas meistarsacīkstes (V-3).  Pirmo reizi notiek divās meistarības grupās. 

Padomju Jaunatne, Nr.147 (28.07.1965)

Tūristu salidojums — tūristiem!

Tūristam pārgājienā jāprot racionāli sadalīt spēkus, veikli pārvarēt šķēršļus un labi orientēties. 

Laba orientēšanās prasme aiztaupa gan spēkus, gan laiku. Orientēšanās ir kļuvusi tik populāra, ka viens tās novirziens — orientēšanās sports— jau iekarojis patstāvību un savu federāciju. Taču tūristu salidojumu organizētāji to negrib atzīt. Viņi tūristu orientēšanās vietā salidojumu programmās iekļauj sportisko orientēšanos, pārvērzdami daļu no tūristu salidojuma par orientēšanās čempionātiem.

Zīmīgi ir republikas XII tūristu salidojuma sacensību galvenā tiesneša E. Zablovska vārdi: «Mēs neesam tik labi sagatavoti, kā to tagad prasa orientēšanās sports.» To apstiprina fakti. No I. grupas, kurā startēja 15 lauku rajonu un pilsētu izlases komandas, pēc starptautiskajiem noteikumiem gatavotā (distances priekšnieka G. Ostupa apgalvojums) distance bija pa spēkam tikai diviem kolektīviem (Saldus un Jelgava). Arī Rīgas komandām (2. grupa) neklājās labāk. No 36 komandām 27 neiekļāvās kontrollaikā un tika diskvalificētas. Uzvarēja un veiksmīgi startēja nevis augstas klases tūristi, bet gan orientēšanās sporta speciālisti: RPI — Līcis, Blanks, Kažemaks; ZIPI —Bružuks, Stebērkle, Rībena u. c.

Kalnu ļaudīm ir paraža satiekoties sveiciena vieta sacīt: «Rāmu soli!» Ceļojumu noteikumos un tūrisma klasifikācijā tas ir ievērots. Tā, piemēram, pirmās grūtības kategorijas pārgājienā 150 km kājām nedrīkst veikt ātrāk par sešām dienām. Un lūk, tūristu salidojumā — jāskrien, jāskrien, cik jaudas, jo pratējā gadījumā komanda var tikt diskvalificēta.

Tīras orientēšanās sacensības nav īstā tūristu fiziskā un tehniskā pārbaude, un tūristu salidojums nav spartakiāde.

L. SPORĀNS

Redakcijas piezīme. Liekas, L. Sporāna kritiskajām piezīmēm, ka tūristu salidojumi tiek pārvērsti par orientēšanās sporta čempionātiem, ir zināms pamats. Gribētos dzirdēt, ko šai sakarā domā Latvijas republikāniskā tūrisma padome un visa plašā tūristu saime.

Padomju Jaunatne, Nr.161 (17.08.1965)

NEDRĪKST SAJAUKT TŪRISMA VEIDUS!

Vēlreiz par publicēto

Izlasot L. Sporana rakstu «Tūristu salidojumu — tūristiem!» («P.J.», š. g. 28. jūlija numurā), gribu izteikt nevien savas domas, bet daudzu Saldus rajona tūristu domas. Uzdrošinos apgalvot, ka b. Sporāns vadījies no nedaudzu cilvēku domām, kuri bijuši vai nu šo salidojumu skatītāji, vai piedalījušies

nizēto sacensību dalībnieks, verojlš. kā pārveidojusies, izaugusi tūrisma salidojumu programma, varētu teikt — tā aug līdz mūsdienu prasībām.

Autors raksta sākumā izteicis pareizu spriedumu, ka tūristam pārgājienā jāprot racionāli sadalīt spēkus, veikli pārvarēt šķēršļus un labi orientēties. Laba orientēšanas prasme aiztaupa gan spēkus, gan laiku, bet tālākais raksts runā pretim viņa paša teiktajam.

Domāju, ka ikvienam pārgājienam grupas cilvēki tiek sagatavoti. Viņiem jāprot pārvarēt visdažādākie šķēršļi, jāprot rāpties pa virvi, pa kokiem, jāpieradinās nest lielāku svaru un vajadzības gadījumā ari cilvēku.

Tūristam jābūt kustīgam, veiklam, teicami jāprot noturēt līdzsvaru. Jāprot ātri uzcelt telti, iekurt ugunskuru jebkuros laika apstākļos, jāprot sasiet dažādi drošināšanas mezgli.

Tagad atgriezīsimies pie tūristu salidojuma programmā iekļautajiem elementiem, kuri nepieciešami pārgājienā. Ari b. Sporana iebildums, ka viss nav jādara ātri, ir nepareizs. Ir taču nācies ātri uzcelt telti, kad tuvojas negaiss, sniegt palīdzību cietušajam, nest ne vien biedra mugursomu, bet ari viņu pašu. Nelaime taču nekad nenāk gaidīta, bet, jo labāka būs tūristu sagatavotība, jo mazāk radīsies visādu sarežģījumu.

Uzskatu, ka tūristu salidojumiem jābūt īstai tūrisma tehnikas, orientēšanās zinību apgūšanas un fiziskās gatavības skatei, kurā piedalās paši labākie, pieredzējušākie, fiziski spēcīgākie republikas tūristi, kas tūrisma tehnikas sacensībās demonstrē īstu meistarību. Tūrisms taču ir sporta veids, bet tie, kuri nespēj izpildīt šis prasības, lai piedalās atpūtas dienas pārgājienos, ekskursijas — pat vēl vairāk, — atpūšas telšu pilsētiņās, atpūtas namos — tādu taču ir daudz.

Nedrīkst sajaukt šos tūrisma veidus ar sacensību tūrismu.

Un tagad par orientēšanās sportu.

Te der atgādināt, ka tūristam jāzina topogrāfijas elementi, jāprot lietot karti. Tas dod iespēju veikt sarežģītus maršrutus visīsākajā laikā ar vismazāko spēku patēriņu. Ja tūrists neprot lietot karti un orientēties svešā apvidū, sevišķi, ja maršruts ir sarežģīts, viņš apmaldās, - nespēj veikt ceļojumu paredzētajā laikā, bet dažreiz rodas vēl lielāki sarežģījumi.

Ko no mums prasa orientēšanās sacensības? Prast lasīt karti, virzīties pa azimutu, pareizi un ātri izvēlēties ceļu, orientēties pēc vietējiem priekšmetiem un, bez šaubām, pārvarēt dabiskos šķēršļus. Un, ja dalībnieks — tūrists šo visu pratis ātri, nekļūdīgi, vai tas viņam pārgājiena laikā nepalīdzēs?

Manuprāt, raksta autors nepareizi analizējis Latvijas XII tūristu salidojuma neveiksmes orientēšanās sportā. Bet, ja viņš būtu pēdējā pārstāvju sanāksmē uzklausījis izteikto domu, tad būtu secinājis arī īstos iemeslus.

Kaut gan to var redzēt, apskatot un paanalizējot arī sacensību protokolus.

Šogad tūristu salidojumā pirmo reizi tika iekļauta orientēšanās stafete, kas gan būtībā nav pats grūtākais no orientēšanās sacensību veidiem, bet toties prasa. lai visi komandas dalībnieki obligāti distanci beigtu, jo savādāk komanda tiek diskvalificēta. lepriekšējos gados, kad stafetes vietā bija vienkārši orientēšanās, tad no sešiem dalībniekiem ieskaitē prasīja tikai četrus, bet pārējie divi varēja distanci nebeigt. Tā aiz četriem labajiem paslēpās divi vājāk sagatavotie vai pat pavisam nesagatavotie. Paanalizējot šāgada khtit vai vienas grupas rezultātus, secinām, ka pirmajā grupā, kur piedalījās 29 komandas, trasi beidza pirmajā etapā 24. Tas taču labi. Bet tās komandas, kurām nebeidza trasi pirmie etapi, tālākos etapos nepiedalījās. Tātad I grupa pēc pirmā etapa dalībniekiem tika atņemtas iespējas startēt tālāk. Kā var spriest par šo dalībnieku rezultātiem, par viņu sagatavotību? Tātad vai nu izvēlētais orientēšanās sporta veids republikas salidojumā nav bijis pareizais, vai ari orientēšanas stafetes noteikumi mazliet «jāmīkstina». Tas ir viens iemesls. Bet otrs iemesls ir vēl ļaunāks. Minēšu vēl vienu skaitli. No 26 zēnu un meiteņu komandām sacensības beigušas 26! Tas liecina, ka ar šim komandām ir strādāts. Neviens negrib iebilst pret to, ka grūtāk nodarbībām organizēt strādājošo jaunatni nekā skolēnus, bet rezultāti liecina, ka tūristu sagatavošanas līmenis rajonu Izlases komandās vēl ir zems. To liecina ari daudzi fakti no salidojuma sacensību dzīves. Tādēļ domāju, ka turpmākajos salidojumos nevajadzētu izvirzīt lozungu: «Galvenais ir nevis uzvarēt, bet piedalīties», bet gan: «Lielāku masveidibu ar lielāku meistarību!»

Ja runājam par sporta pārgājieniem, tas ir, tādiem, kas iekļauti sporta klasifikācijā (1.—6. grūtības), tad gada laiki var veikt tos ne vairāk kā divus (izraksts no klasifikācijas tūrismā).

Bet ko darīt starplaikā? Un, lūk, lai uzturētu fizisko gatavību, veiklību, reakciju, saglabātu iemaņas, tiek organizētas sacensības, salidojumi tūrismā. Labos kolektīvos notiek gatavošanās tiem — tātad nepārtraukta gada darbs, kas izveido tūristus par meistariem, kuri spējīgi veikt ikvienu uzdevumu.

R. MANKUS, BSB «Vārpa» Saldus rajona  padomes instruktors

Padomju Jaunatne, Nr.170 (29.08.1965)

 «Nedrīkst sajaukt tūrisma veidus!»

Vēlreiz par to pašu

Lasām BSB «Vārpa» Saldus rajona padomes instruktora R Mankus raksts, ko publicējām «Padomju Jaunatnes» š. g. 17. augusta numurā. Autors tajā iebilst pret L. Sporana raksta «Tūristu salidojums — tūristiem» izteiktajām domām. R. Mankus nav vienis prātis ar L. Sporanu vairākos tūrisma un orientēšanās sporta jautājumos. Tagad saņēmusi Republikāniskā tūristu kluba instruktoru padomes un aktīva locek|u kolektīva vēstuli. Lūk, kādas ir viņu domas: «Sakarā ar jūsu laikraksta i. g. 28. jūlijā publicēto L. Sporāna rakstu «Tūrisma salidojums — tūristiem» mēs, Republikāniskā tūristu kluba instruktoru padomes un aktīva locekļi, piekrītam L. Sporāna izteiktajiem iebildumiem.

lerosinam tūristu salidojumus organizēt tā, lai tie kļūtu par tūristu masu tikšanās svētkiem. To varētu panākt, mainot līdzšinējo tūristu salidojumu programmu un sacensību formu. Nepieciešams izbeigt līdzšinējo sacensību praksi, kas ir nepieļaujamā pretrunā ar tūrisma tehniku, drošību un taktiku, ka tūrists šķēršļu joslā un orientējoties skrien. Tas ir — salidojumos un sacensībās mēs rīkojamies pilnīgi pretēji tam, ko mācām un prasām no tūristiem pārgājienā. Tūristu sacensības maksimāli jātuvina pārgājiena apstākļiem.

Būtu nepieciešams skriešanu aizstāt ar prasību pēc tehniski tīri izpildītiem, maksimāli īsā laikā veiktiem tūrisma tehnikas elementiem, hronometrizējot un vērtējot tieši šos posmus. Tas ļautu sacensībās piedalīties plašākām tūristu masām (arī ar mazāku sportisko sagatavotību), piemēram, bērniem, jauniešiem, gados vecākiem tūristiem.

Šo pašu iemeslu dēļ jāmaina orientēšanās sacensību formas, radot jaunus orientēšanās prasmes pārbaudes veidus, kas tieši raksturīgi tūrismam, piemēram, kartes izzīmēšana marķētā trasē, apvidus krokija zīmēšana, azimuta iezīmēšana dotajā distancē uz kartes utt.

Tūristu salidojumi vajadzīgi, tai dalītos pieredzē, rīkotu dažādas skates un izstādes. Piemēram:

1) par labāko nometnes iekārtojumu,

2) par pašu izgatavoto tūrisma inventāru,

3) par labāko tūrista tērpu,

4) par labāko tūrisma darbu novadā, pilsētā,

5) par labākajiem tūrisma maršruta aprakstiem,

6) labāko dabas pazinēju sacensības,

7) sacensības «Vai Tu pazīsti savu dzimto zemi?».

Republikas salidojuma dalībnieku izstādītie materiāli pārietu Latvijas republikāniskā tūristu kluba rīcībā, kurš pēc visu materiālu apkopošanas izdotu biļetenu brošūru.

Visi minētie pasākumi jautu labāk vadīt tūrismu vēlamā virzienā,

Tiktu rastas labākas darba formas, kuras apmierinātu gan pusaudžu, gar pieaugušo un vecākās paaudzes tūristu intereses.

Mēs nedomājam, ka būtu pateikts viss, kas gaida atrisinājumu tūrismā. Mūsu republikai tūrisma attīstībā ir lieli panākumi, bet tāpēc nesamierināsimies ar sasniegto.

Aicinām visus, it sevišķi jaunatnes un skolu tūrisma darbiniekus, vēstures un dabas aizsardzības biedrību, dalīties domās un meklēt jaunus ceļus tūrisma masu kustības vēl straujākai augšupejai. Tūristu gaitās mēs kļūstam stiprāki, gudrāki, garīgi bagātāki.

Republikāniskā tūristu kluba instruktoru padome un aktīvs.»

Bet kā domā pārējie? Varbūt ir citi priekšlikumi un ierosinājumi? Atrakstiet!

Padomju Jaunatne, Nr.186 (21.09.1965)

NEPELNĪTI PĀRMETUMI

jeb tikai tūristi drīkst lemt par savu salidojumu programmu

Mūsu laikraksta 147. numurā publicējām L. Sporāna rakstu “Tūristu salidojums tūristiem”, kurā bija runāts par to. ka republikas tūristu salidojumos pēdējos gados tūristiem vairs nav ko darīt. Salidojumi pārvēršas par orientēšanas sporta meistarsacīkstēm.

Pēc republikas tūristu kluba instruktoru padomes un tās aktīva priekšlikumiem un ierosinājumiem (170. num.) kļuva skaidrs, ka tūristu klubs domā šos salidojumus pārvērst par īstiem tūristu pieredzes apmaiņas svētkiem. Likās, ka ar to pietiks. Bet nē!

Orientieristi jutās apspiesti, izvilka zobenus, un — sākās īsts cīniņš. R. Mankus un G. Ostups centās pierādīt, ka tūristu salidojumi bez orientēšanas sporta meistarsacīkstēm neesot pat domājami. Varētu vēlreiz lūgt vadošās tūrisma iestādes, lai tās šo strīdu izšķir, lai apkopo materiālus un nobeidz diskusiju. Šķiet, ka jebkura sporta veida būtiskākā sastāvdaļa ir sacensību elements. Savs «ātrāk», «augstāk», «tālāk», «precīzāk» slēpjas katrā sporta veidā, un tieši tas padara sportu pievilcīgu. Tomēr sacensību elements nav vienīgā sporta pazīme (mēs, piemēram, par sportu neatzīsim avīzēs aprakstītās ārzemnieku sacensības «daiļsmēķēšanā»). Par sportu runājam tikai tad, ja tas palīdz arī cilvēka fiziskajai attīstībai. Pie fiziskās audzināšanas līdzekļiem, kas iedalīti grupā «sports», pieskaitāms arī jaunais orientēšanas sports, kas mūsu republikā iekaro arvien vairāk piekritēju. Tā ir savdabīga divcīņa, kuras dalībniekam gan labi jāskrien krosā, gan veikli jāorientējas apvidū. Sievietēm distance parasti ir no 4 līdz 8, vīriešiem no 9 līdz 16 km gara. Rīko arī stafetes. Tātad sporta veids.

Bet kā ir ar tūrismu? Tas ir fiziskas audzināšanas līdzeklis, taču nav sports. Tūristi mēdz rīkot arī sacensības, bet tas šeit nav galvenais. Tūrisma veidi var būt dažādi, priekšplānā var izvirzīties visai atšķirīgi uzdevumi — gan aktīva atpūta, gan grūtu, pat riskantu pārgājienu veikšana. Tāpat galvenais uzdevums var būt pārgājiena laikā iepazīties ar dzimtenes dabu vai vēsturiskām vietām, savākt minerālu kolekciju vai herbāriju.

Vai tūristi vairāk domā par vienu vai otru lietu, ceļo kājām vai brauc pa ūdeni, vienalga — nostiprinās veselība, viņš uzzina daudz jauna, īsts tūrists regulāri trenējas, bet parasti gan ne tādēļ, lai piedalītos sacensībās — viņš gatavojas galvenajai darba formai — pārgājienam. Un, ja pārgājiens, piemēram, plānots sešām dienām, tūrists necenšas to veikt piecās dienās (tādā gadījumā pārgājienu nemaz neieskaita). Lūk, tādēļ padomju fiziskās audzināšanas teorija, klasificējot fiziskās audzināšanas līdzekļus, tūrismu izdala atsevišķi, kā atsevišķu līdzekli blakus citiem, tādiem kā sports, dabas faktori u.c. Ja to pēc loģikas mācību grāmatas attēlo grafiski, tad sports un tūrisms ir divi apļi, kas atrodas blakus. Aplī «sports» savukārt būtu daudz mazāku apļu — atsevišķi sporta veidi, to skaitā arī orientēšanās. 

Strīdi sākās par tūristu salidojumiem. Sporta veidos pārstāvjus no dažādiem kolektīviem saved kopā sacensības, turklāt tas notiek izlases veidā — jo esi spēcīgāks, jo vairāk etapu izej un nonāc līdz republikas, PSRS vai pat starptautiska mēroga sacensībām. 

Tūristi lielākoties darbojas vienā kolektīvā. Lai būtu iespējas tikties ar biedriem no citurienes, tiek rīkoti salidojumi, kas tūristiem ir sava veida pieredzes apmaiņas semināri. Pie ugunskura uzzina par interesantāko vienā vai otrā pārgājienā, iepazīstas ar citu kolektīvu  dienasgrāmatām un fotoavīzēm, iemācās kādu jaunu dziesmu un piedalās arī sacensībās.

Sacensības var būt dažāda rakstura — gan tūrisma tehnikā, gan slēgtā maršrutā (līdzīgas sacensībām orientēšanās sportā).  Ja viss šeit sacītais ir skaidrs, tad nevar nepiekrist domām, kas izteiktas L. Sporāna rakstā «Tūrisma salidojumus tūristiem!». Mūsu republikā jau nodibināta sava orientēšanās sporta federācija. šoreiz tas būtu lieki. Tūrisms interesē daudzus. Redakcija saņēma desmitiem vēstuļu, un neviena neaizstāvēja orientieristu pretenzijas (izņemot divas publicētās) uz galveno lomu tūristu salidojumos. Tieši otrādi: šodien publicējam divas mūsu lasītāju vēstules, kuras pietiekami pārliecinoši pierādīts, kāda ir atšķirība starp tūrismu un orientēšanās sportu.

Beigās var tikai piebilst, ka mēs neesam pret tūristu un orientieristu sadarbību. Varbūt tūristi šādos salidojumos ielūgs arī orientieristus un ar prieku paskatīsies, kā viņi skrien. Kaut arī orientēšanās sports ir izaudzis tūrisma paspārnē, tas jau sasniedzis pilngadību un pieprasīt vecāku apgādību tā kā nebūtu pieklājīgi. Orientēšanās sportam ir sava federācija, un tā darbojas nevis Republikas tūrisma padomes, bet SBOS republikas padomes vadībā. 

Tas ir šā sporta veida entuziastu liels nopelns. Bet viņu uzbrukumi tūristiem (un tieši tagad, kad jauna sporta veida pārstāvjiem vairs nav jādzīvo tūristu paspārnē, kā tas bija sākumā) ir gaužām netaktiski. Kādēļ gan republikas tūristiem un viņu salidojumiem uzvelt atbildību par orientēšanās sportistu sagatavošanu startam Vissavienības mērogā? Kādēļ apvainot tūristus, ka tie it kā gribot aizliegt orientēšanās sacensībās skriet (neviens taču nav mēģinājis to darīt)? Kādēļ apvainot daudzus tūristu kolektīvus par sliktu darbu, ja orientēšanas sacensības nedod objektīvus datus tūrisma darba vērtēšanai?

A. VANAGS, Liepājas pedagoģiskā Institūta sporta kluba priekšsēdētājs 

Kašķis beidzas ar to, ka

1965.g. par LOSF Prezidentu tiek ievēlēts Rodrigo Slaviņš un diplomātiski atrisina visas pretrunas. Orientēšanās kļūst arvien sportiskāka.

Latvijā darbojas 12 jauniešu treniņgrupas: Rīgas Pionieru pilī (treneri Rusins Vilks un Andris Krauze), Republikas bērnu ekskursiju un tūrisma stacija (treneri Eleonora Kampare, Aina Zviedre un Juris Žilko), Jelgavā (Raimonds Kaufmanis) un Jēkabpilī (Tālivaldis Asariņš).

1965.g. Pirmo reizi Latvijā notiek sacensības orientēšanās maratonā – Rīgas meistarība OS maratonā ar 100 dalībniekiem. 

Gada beigās tiek izstrādāts jauns sporta klasifikācijas projekts, kurš pirmo reizi paredz sporta meistara un sporta meistara kandidāta normatīvus.

1966.g. 18. septembris - Blīdene - Latvijas meistarsacīkstes (VP-4). Ātrākie - R.Mankus un L.Nātra.

Ātrāko rezultātu (1.16.00) uzrādīja Rihards Mankus, tomēr tika iesniegts protests par viņa iesaisti distanču sagatavošanā. 1967,g, 19,janvārī tika parakstīts LPSR FK SK rīkojums Nr.50-v ar kuru rezultāts tika anulēts un R.Mankus uz gadu tika diskvalificēts. Šīs varēja būt pirmās sacensības Latvijas teritorijā, kuru uzvarētājs iegūtu PSRS sporta meistara titulu, tomēr distanču kvalitāte tika atzīta par neatbilstošu klasifikācijas prasībām un tituls netika piešķirts.

"Par nožēlu, šīs sacensības uzskatīja par īsti neizdevušāmies organizētības dēļ- kļūdas distanču plānojumā un shematiskā karte neļāva distances saukt par labām. Federācijas prezidijam jāanalizē, jādomā un jārīkojas, jo jau otro gadu pēc kārtas republikas meistarsacīkstes ir sliktāk organizētas nekā daudzas citas, mazāka mēroga, sacensības" [Bļodons M. Trīs “jā” – Rīga, // Sports, 1966. Nr. 143 ]. 

1967.gads - Ērgļi - Latvijas ziemas čempionāts apzīmētajā distancē (ZM-1), kurā uzvar L.Nātra un A.Līcis. A.Līcis, J.Kažemaks un J.Žilko izpilda meistarkandidāta normatīvu.

1967.g. Tukums - Latvijas meistarsacīkstes (V-5). Uzvar Barisa un Klētnieks.

1967.g. - Augšciems - Latvijas čempionāts OS maratonā (VM-1) notiek pirmo reizi. Par čempioniem kļūst L.Nātra (Blanka) un R.Slaviņš, kurš izpilda sporta meistara normatīvu. 

1967.g. - Nītaure - Latvijas čempionāts izvēles distancē (VI-1) notiek pirmo reizi. Uzvar L.Barisa un B.Rennerts. 

Pirmo reizi nosaka labākos ziemas sportistus. 

Pirmo reizi par Liepājas pilsētas gada labāko sportisti kļūst L.Barisa. 

1968.gada februārī Cēsu apkārtnē, Kārļos pulcējās Igaunijas, Lietuvas, Kijevas, Sverdlovskas un Latvijas sportisti, lai piedalītos Latvijas PSR orientēšanās sporta 10 gadu jubilejas sacensībās.

1968.g. Ziemas čempionātā (Z-2) Raiskumā uzvar Juris Žilko un Ieviņa Valtere-Līce.

1968.g. Latvijas vasaras meistarsacīkstēs (V-6) Tukumā uzvar Žilko un Stebērkle.

V.Nurmimā   "ORIENTĒŠANĀS SPORTS"  - pirmā grāmata par orientēšanās sportu latviešu valodā (tulkojums no somu autora grāmatas  izdevuma krievu valodā. Izdevniecība Liesma. Tulkotājs E.Stavro; mākslinieks Z.Kampars).  Cena 26 kapeikas. Metiens 5000 eks.

1968.g. Līčupe - Latvijas meistarsacīkstes maratonā (VM-2). Uzvar Ilmārs Limbēns un Māra Bieziņa-Ābola

1969.g. Cēsīs, Latvijas ziemas meistarsacīkstes (ZM-3). Uzvar Rodrigo Slaviņš un Līvija Nātra-Blanka

1969.g. - Tukums - Latvijas pirmās meistarsacīkstes ziemas pavēle (ZP-1). Dāmām uzvar Anna Slaviņa, vīriem pirmo vietu dala M.Blanks un A.Metums. 

1969.g. pirmo reizi tiek rīkotas iesācēju sacensības “Magnēts-69” desmit kārtās  Pirmā kārta Lilastē, 24.aprīlī.

Pirmie kopvērtējuma uzvarētāji:

V-14       Skujiņš G.            36.7.g.sk.

V-16       Vītols A.               REMR

V-18       Jākobsons A.      

V-20       Mičulis J.              RPI

V-22       Grabeševs E.      LNB Rītausma

V-31       Dravenieks          Metāltehnika

V-41       Poršs G.                LNB Rītausma

V-51       Valters P.             Tekstiliana

S-20       Arāja S.

S-22       Annuška I            MKRR

S-41       Šterna Sk.            Prettub disp.

1969.g. Pirmo reizi federācijas lēmums uzliek par pienākumu izlases kandidātiem veikt sabiedriski derīgu darbu. Šā noteikuma nepildīšanas gadījumā sportists zaudē vietu gada labāko sportistu rangā. 

1969.g. Brizulē - Latvijas meistarsacīkstes (VP-7) uzvar V.Kiseļevs un L.Nātra-Blanka

1969.g. Pļaviņas - Latvijas meistarsacīkstes maratonā (VM-3) uzvar Valērijs Kiseļevs un Ilze Bruce

 Padomju Jaunatne, Nr.240 (09.12.1969)

 Par ko uztraucas orientieristi

Orientēšanās sporta federācijas pārstāvji lūdza paris stundu ilgu audienci (viņi gribot izkratīt sāpošās sirdis), likās, ka saruna būs par to, lai orientēšanos iekļauj specializācijas sporta veidu sarakstā vismaz kā galveno. Brīdināju, ka viņiem diezin vai izdosies pārliecināt par šādas vai līdzīgas prasības pamatotību.

— Nē. uz tik augstām lietām viņi pat netīkojot. Viņi lūdzot saglabāt mazumiņu, kas jau ir orientieristiem ārpus visiem specializācijas sarakstiem. Pirmais lūgums bija tāds: “Nesauciet mūs tikai par tūristiem. Orientieristi nepastaigājas pa mežu. bet skrien. Cilvēki vienkārši nezina, kas ir orientēšanās sports.”

— Netieksimies pēc principialitātes sīkumos. Es vēl atceros «draudzīgo» domu apmaiņu starp tūristiem un orientieristiem, kas pirms gadiem četriem risinājās «Padomju Jaunatnes» slejās. Toreiz tūristi savos salidojumos negribēja pieļaut orientieristu skriešanu, kas tūristiem neesot raksturīga. Jo tad nevarot aplūkot ne dabas krāšņumu, ne vēstures pieminekļus. Lai pārāk nejoņotu pa mežu. Jūsu mugursomās krāva ķieģeļus. Liekas, ka strīds beidzās ar to. ka orientieristi nodibināja patstāvīgu sporta federāciju SBOS republikas padomes pakļautībā.

Orientieristi atzina, ka tā bijusi viņu lielākā uzvara, nostāšanās uz sava sporta veida vispareizākās attīstības ceļa. Tikai tāpēc turpmākajos gados viņi guvuši daudz Vissavienības mēroga uzvaru. Šogad PSRS komandu sacensībās Brjanskā Latvijas vienība ierindojās otrajā vietā aiz Ļeņingradas. Individuāli vīriešiem uzvarēja R. Slaviņš. bet jaunietēm — I.Tabaka. Trešo balvu ieguva V. Kiseļovs. Kopš pastāv PSRS Izlase, puse dalībnieku tajā vienmēr bijusi no Latvijas Šogad starptautiskās sacensībās Padomju Savienību pārstāvēja L. Barisa. L Blanka un R. Slaviņš.

Izrādās, orientieristu uztraukumu izraisījusi fiziskās kultūras gada pārskata jaunā veidlapa «FK-1». Tajā nav minēts orientēšanās sports. Tas nozīmē, ka fiziskās kultūras un sporta komitējām vairs nebūs vajadzīgi orientēšanās sporta meistari (Latvijā līdz šim sagatavoti 26) un klases sportisti. Tūlīt sekoja ķēdes reakcija: lai orientieristi savus pārskatus sūta DOSAAF komitejai un pārceļas uz turieni ar visu federāciju. Kaut gan DOSAAF ar orientēšanos nekad nav nodarbojusies, pamatojumu saskatīja tanī apstākli, ka orientēšanās sporta normas iekļautas kompleksā «Gatavs Dzimtenes aizsardzībai». Drīz vien noskaidrojās, ka iepriekš nosauktajā veidlapā orientēšanās sports ir piemirsts vienkāršas nejaušības dēļ. Republikas federācijas priekšsēdētājs R. Slaviņš atveda uz Rigu Vissavienības FK un SK priekšsēdētāja 20. novembra pavēles norakstu par to. ka orientēšanās sports iekļaujams veidlapā «FK 1». Un tomēr federācijas prezidijs sēž kā uz adatām. Sākot sporta veidu specializāciju republikā, komiteja gribot tikt vaļā no neolimplskā sporta veida. Republikas tūrisma padome jau saņēmusi komitejas vēstuli ar priekšlikumu nākamajā gadā paredzēt orientieristiem nepieciešamos līdzekļus. Tur līdzekļi atrastos (arī līdz šim orientieristu pasākumus daļēji finansē republikas tūrisma padome), bet jāņem vērā, ka tūrisma padomei ir pavisam citi uzdevumi, tā nav ieinteresēta meistarības celšanā, tai nav vajadzīgi klases sportisti — orientieristi. Aiziešana no FK un SK pakļautības orientieristiem nozīmētu soli atpakaļ organizatoriskajā ziņā. Tas būtu signāls (jau sadzirdēts), ka orientēšanās likvidējama «Vārpā», «Daugavā». ASK. «Darba rezervēs», «Lokomotīvē», kur regulāri rīko sacensības un gatavo komandas. Šīs organizācijas nekādā veidā nepakļaujas tūrisma padomei un tai nav ari tieša kontakta ar skolām. Tādi ir objektīvie apstākļi mūsu republikā, kas liecina, ka orientēšanās sporta attīstības labad federācija vissekmīgāk varētu darboties FK un SK pakļautībā.

Painteresējos, kā ir Maskavā un citās republikās? Izrādās, ka centrālā orientēšanās sekcija Maskava darbojas centrālas tūrisma padomes paspārnē. Latvija esot gandrīz vienīgā republika, kur federācija nodibināta FK un SK. Un par to mūs apskaužot visi. Tikai tāpēc sportisko rezultātu ziņā mēs izrāvušiem citiem priekšā. Negriboties brīvprātīgi atdot savas pozīcijas.

Lūdzu orientieristus pierādīt, ka šis sporta veids ir vajadzīgs un tam ir nākotne starptautiskā mērogā. — Orientēšanās bija pazīstama jau pagājušā gadsimta beigas, bet tikai Skandināvijā. Pasaules atzinību šis sporta veids ieguva 1961.gadā. kad nodibinājās starptautiska orientēšanās federācija. Kopš tā laika regulāri notiek Pasaules un Eiropas čempionāti, kuros līdz šim labākos panākumus gūst ziemeļvalstu sportisti.

Pēdējā laikā orientēšanās strauji attīstās visās sociālistiskajās valstīs, tā aizceļojusi pāri okeānam — ASV. Kanādā un Čīlē jau rīko valsts čempionātus. Un pēdējais jaunums — olimpiskas nedēļas sacensības 1971. gada Saporo Japāņi rīko arī orientēšanos ziemā. Mūsu valsti vairs grūti sameklēt republiku, apgabalu, pilsētu, kur nenodarbotos ar orientēšanās sportu. Vispirms tas parādījās Ļeņingradā. Igaunijā un Latvijā bet ar katru gadu pastiprinās konkurence, uzvarēt kļūst grūtāk.

Latvija orientēšanas sacensības piedalās 20000 cilvēku, bet tādu, kas treneru vadībā nostājušies uz meistarības ceļa, ir apmēram trīs simti.

Orientieristi trenējas tāpat ka garo distanču skrējēji un slēpotāji. Vajadzīgs tikai mežs, karte un kompass, lielas bāzes nav jāceļ. Gadā ir tikai desmit svētdienas, kurās mēs neskrienam. Sacensībās parasti piedalās 150 dalībnieku, bet rekords ir pleci simti. Cilvēki brauc un brauc, lai gūtu fizisku gandarījumu atbilstoši savām spējām. Ja esi paguris, mežā var iet arī soļos, bet stadionā to nedarīsi. Viens jau pieredzējis orientierists teica, ka šis esot tāds sporta veids, kurā cilvēks visu mūžu nevarot beigt brīnīties par savu muļķību. Toreiz viņš lieliski veica visus 15 kilometrus, bet nomaldījās pie pēdējā kontrolpunkta. Tas īsumā arī viss. par ko redakcijā runāja orientieristi. Pēc tam pienāca vēstule no prezidija locekļa Māra Bļodona. kurā viņš starp citu raksta «Enerģiskākie entuziasti saka tā: «Ja jau mūs negrib, dzīvosim vieni paši. Rīkosim mačus, kuros sportisti maksās dalības naudu 50 kapeikas vai vienu rubli Ari tad sacīkstēs būs ne mazāk par simt dalībnieku » Kaut ari tieši tā notiek orientēšanas sacensības Skandināvijas valstis un Somijā, domāju, ka mums tā nav pareizākā izeja.»

Es arī tā domāju un ceru, ka sporta komiteja vēlreiz apsvērs iespējas, kā ievērot orientieristu lūgumu. Viņu federācija līdz šim vienmēr ir atzīmēta labāko sarakstā un orientēšanās sportā mums ir tik labas tradīcijas, kādas pagaidām nav neviena cita republikā. Gribas, lai tās tiktu koptas ari turpmāk.

Ē. KEHRIS 

1970.g. Ērgļi - Latvijas ziemas meistarsacīkstes (ZM-4) uzvar V.Liepiņš un L.Barisa

1970.g. Jaunciems -  Latvijas ziemas pavēles meistarsacīkstes (ZP-2) uzvar A.Vītols, pirmo vietu dala L.Nātra-Blanka un A.Slaviņa

1970.gada maija sākumā  - 1. Latvijas daudzdienu sacensības astoņām grupām notiek Spārē. Spēcīgākajā grupā uzvar L.Blanka un V.Kiseļevs.