Liepājas muzeja krājuma izstāde

(LV) Latvijā alvas trauki un priekšmeti muzejos eksponēti samērā reti un, galvenokārt, fragmentāri. Tiek uzskatīts, ka vēsturiski alvas izstrādājumu vidējais vecums ir apmēram 30 gadi, pēc kura bieži vien alvas priekšmeti bijuši pakļauti pārkausēšanai. Tomēr Liepājas muzeja krājuma kolekcijā glabājas plaša un nozīmīga Liepājas meistaru alvas izstrādājumu kolekcija. To veido 17.–19. gs. amatnieku cunfšu reprezentācijas trauki un sakrālie priekšmeti, kas pašlaik apskatāmi 17.–19. gs. Liepājas interjera muzeja Hoijeres kundzes viesistabas vēsturiskajā interjerā. 

Alvas lējēju amats pieder pie jau aizmirstas amatniecības nozares, kaut gan vēl pirms vairāk nekā simts gadiem alvas izstrādājumi bija plaši izplatīti. Gadsimtiem ilgi cilvēki lietoja alvas šķīvjus, bļodas, karotes un krūzes, cunfšu namos un zeļļu brālībās bija daudz kannu un pokālu, aptiekās izmantoja dažādus no alvas izgatavotus traukus, baznīcu altārus greznoja alvas svečturi, kristāmbļodas un vāzes. Tikai niecīga daļa no daudzveidīgā alvas izstrādājumu klāsta saglabājusies līdz mūsdienām. 

Alva pieder pie tiem metāliem, ko cilvēki atklāja un sāka izmantot tālā senatnē. Tā ir sudrabaini pelēks, matēti mirdzošs, mīksts metāls ar zemu kušanas temperatūru, labi padodas apstrādei, izturīgs pret gaisa un mitruma iedarbību. Nolietotos alvas traukus gandrīz bez zudumiem var pārkausēt un lietot no jauna. Alva nav izturīga vienīgi pret aukstumu, jau - 18 grādos pēc Celsija sākas sairšanas process, kura rezultātā rodas “alvas mēris”, kas alvas izstrādājumus pārvēršas pulverī.

Dabā alvu tīrā veidā sastop reti, parasti tā ir savienojumā ar citiem metāliem. Senākās alvas atradnes bijušas Āzijā. Ap 1500. gadi p.m.ē. Anglijā atklāja Kornvolas raktuves, kuras ilgu laiku apmierināja Eiropas zemju pieprasījumu. Kad 12. gs. atklāja atradnes Rūdu kalnos, sākās alvas izstrādājumu uzplaukums Eiropā.

Alvas trauku lietošana un alvas lējēju amats Latvijā izplatījās laikā no 13. gs. līdz 20. gs. sākumam. Latvijā ar alvas apstrādi nodarbojās Rīgā un lielākajās pilsētās, tai skaitā – Jelgavā, Kuldīgā, Grobiņā un Liepājā. Lai gan alva ir viegli apstrādājama bez liešanas, tomēr par galveno alvas priekšmetu izgatavošanas veidu kļuva tieši liešana. Alvu izkausēja kausējamā bedrē vai dzelzs katlā, atkarībā no tā, cik lielu un smagu priekšmetu vajadzēja izgatavot. Vissenākās formas bija no māla, kaļķakmens un ģipša. 17. gs. sāka lietot dārgās misiņa formas. Vienu formu izmantoja ļoti ilgi, pat piecdesmit un simts gadu. To nereti mantoja viens meistars no otra.

---

(EN) In Latvia, pewter tableware and objects have been exhibited in museums relatively rarely and, mainly, fragmentarily. It is believed that historically, the average age of pewter products was about 30 years, after which pewter objects were often subjected to remelting. However, the collection of the Liepāja Museum contains an extensive and significant collection of pewter objects crafted by Liepāja artisans. The collection consists of 17th–19th century representative tableware and sacred objects of artisan guilds, which are currently on display in the historical interior – the living room of the Liepāja 17th to 19th century Interior Museum “Madame Hoyer’s Guest House”.

The pewter craftsmanship belongs to a forgotten craft industry, although more than a hundred years ago, pewter products were widespread. For centuries, people used pewter plates, bowls, spoons, and cups. There were many jugs and goblets used in corporations and fraternities; various utensils made of pewter were popular in pharmacies; furthermore, pewter candleholders, baptismal fonts, and vases adorned church altars. Only a small part of the diverse range of pewter products has survived to this day.

Tin belongs to the metals humans discovered and began to use in distant antiquity. It's a silver-grey, matte-shiny, soft metal with low melting temperatures, good at processing, and resistant to air and moisture exposure. The end-of-life pewter tableware can be remelted and reused almost without any material loss. Pewter is not cold resistant already at 18 degrees Celsius – the process of decay begins, resulting in “tin pest,” which turns pewter products into powder.

Pewter is rare in nature, usually in combination with other metals. The oldest tin deposits were in Asia. Around 1500 BC, the Cornwall mine, which has long met European land demand, was discovered in England. When the deposits in the Ore Mountains were discovered in the 12th century, the rise of pewter products in Europe began.

The use of pewter dishes and the profession of pewter casters spread in Latvia from the 13th century to the beginning of the 20th century. In Latvia, pewter processing was carried out in Riga and major cities, including Jelgava, Kuldīga, Grobiņa, and Liepāja. Although pewter is easy to process without casting, casting became the main method of making pewter objects. The pewter was melted into a melting pit or iron pot, depending on how large and heavy the objects had to be made. The earliest forms were made of clay, limestone, and plaster. In the 17th century, expensive brass molds became popular. One mold was in use for a very long time, even for fifty or a hundred years. It was often inherited from one master to another.

(LV) Lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par alvas lējēju amatu jāpievērš uzmanību alvas apstrādes tehnikai, no kuras atkarīga priekšmetu kvalitāte un to mākslinieciskā vērtība. Lai gan alva ir viegli apstrādājama bez liešanas, tomēr par galveno alvas priekšmetu izgatavošanas veidu kļuva tieši liešana. Alvu izkausēja kausējamā bedrē vai dzelzs katlā, atkarībā no tā, cik lielu un smagu priekšmetu vajadzēja izgatavot. Vissenākās formas bija no māla, kaļķakmens un ģipša. 17. gs. sāka lietot dārgas, bet tehniski parocīgākas misiņa formas. Viena šāda forma tika izmantota pat piecdesmit vai simt gadus un nereti to mantoja viens meistars no otra. Latvijā saglabājusies tikai viena 1773. gadā izgatavota šķīvju lejamā forma no misiņa, kas piederēja alvas lējējam J. Haijenam III.

Pirms lietošanas forma tika izkaisīta ar dzelteno vai sarkano okeru, kas viegli izšķīda ūdenī. Ūdens vietā bieži lietoja etiķi, kam pievienoja olas baltumu. Daži meistari formās ielēja arī nedaudz svaigas liellopa asinis. Pirms liešanas formas sakarsēja. Ja izlietie priekšmeti bija grubuļaini vai caurumaini, tas nozīmēja, ka alva vai forma bijusi pārāk karsta vai auksta.

Pēc izliešanas priekšmetus sagatavoja apstrādei ar virpu. Virsmu izciļņus vai plāksnītes pie formu atveres un atsevišķo daļu savienojumu vietās nogludināja ar speciālas formas dzelzs darbarīku – lodāmuru un aizlodēja caurumus. Ja ar šiem paņēmieniem neizdevās likvidēt trūkumus, tad virsma tika ieziesta ar sveķiem un pārklāja ar alvas bismuta sakausējuma skaidiņām, kas kūstot vienmērīgi pārklāja priekšmetu. Pēc tam priekšmetus pulēja uz virpas. 

Izlietos alvas priekšmetus ar kalšanas paņēmieniem centās padarīt izturīgākus. Bez tam kalšanas nozīmēja arī priekšmeta izgatavošanu no alvas plāksnes. Priekšmetus kala divas reizes. Otrreizējās kalšanas mērķis bija izdzēst pirmās kalšanas atstātos iespiedumus, kaļot pa līnijām, kas atdalīja vienu pirmās kalšanas loku no otra. Gatavojot priekšmetus ar kalšanas metodi, vajadzēja mazāku formu, jo no vienas izlietas plāksnes varēja izgatavot visdažādākos priekšmetus. 

Nereti alvas lējēji izmantoja viena veida detaļas dažādu priekšmetu gatavošanai (vāki, dekoratīvie lējumi, pamatnes).

---

(EN) To get a complete picture of the craft of a pewter caster, it is relevant to pay attention to the technique of pewter processing, on which the quality of the objects and their artistic value depend. Although pewter is easily processed without casting, casting became the main method of making pewter objects. Pewter was melted in a melting pit or in an iron pot, depending on how large and heavy the object needed to be made. The oldest forms were made of clay, limestone, and plaster. In the 17th century, expensive but technically more convenient brass forms became popular. One such form was used for as long as fifty or a hundred years and was often inherited from one master to another. Only one plate casting form made of brass, made in 1773, and belonging to pewterer J. Heyne III, has survived in Latvia.

Before use, the mold was sprinkled with yellow or red ochre, which dissolved easily in water. Vinegar, to which egg white was added, was often used instead of water. Some artisans also poured some fresh bovine blood into the molds. The molds were heated before casting. If the cast objects were rough or had holes, it meant that the tin or mold had been too hot or too cold.

After pouring, the objects were prepared for processing on a lathe. Surface bumps or plaques near the mold opening and at the joints of individual parts were smoothed out with a specially shaped iron tool – a soldering iron, and the holes were soldered. If these methods failed to eliminate the defects, then the surface was greased with resin and covered with tin-bismuth alloy chips, which, when melted, evenly covered the object. Then the objects were polished on a lathe.

Forging techniques were used to make cast pewter objects more durable. Forging also meant making an object from a tin plate. The objects were forged twice. The purpose of the second forging was to erase the indentations left by the first forging, forging along the lines that separated one circle of the first forging from the next. When making objects using the forging method, a smaller mold was needed because a wide variety of objects could be made from a single cast plate.

Often, pewter casters used the same type of parts to make different items (lids, decorative castings, bases).

(LV) Alvas priekšmetus cunftu meistariem, līdzīgi zeltkaļiem un sudrabkaļiem, vajadzēja apzīmogot ar zīmi, kura garantēja ražojuma kvalitāti un atviegloja kontroli, tādēļ pēc zīmes veida, formas un simbola daudzos gadījumos iespējams noteikt priekšmeta izcelsmi. 

Zīmogus ar attēla negatīvu alvas meistari saņēma no kalējiem. Par zīmogiem izmantoja dzelzs stienīšus, ko ar āmuru iesita iekšā. Nereti vairākas alvas lējēju paaudzes izmantoja vienu zīmogu. Ja tēva darbnīcai bija laba slava, ja tā izgatavoja solīdu produkciju, tad arī dēls mēdza lietot to pašu marķējumu. 

Nepieciešamība apzīmogot alvas izstrādājumus meklējama to ražošanas īpatnībās. Alvas izstrādājumu gatavošanas procesā diezgan agri atklājās, ka alvu ir vieglāk apstrādāt tad, ja tā nebija pilnīgi tīra, bet gan tika lieta formās ar svina piemaisījumu. Tas palielināja izstrādājumu cietību un stiprumu. Svins bija lētāks un smagāks par alvu, tādēļ meistariem bija izdevīgi palielināt svina daudzumu, jo alvas priekšmetus galvenokārt pārdeva pēc svara. Tā kā pieļaujamās robežas pārsniedzoša svina piedeva ir kaitīga veselībai, tad alvas priekšmetu izgatavošana un pārdošana vienmēr tika stingri kontrolēta. Trauki, kas nebija paredzēti ēšanai un dzeršanai, svina daudzums varēja būt lielāks. 

Ar alvas sakausējuma kontroli nodarbojās rātes un amata tiesas. Pilsētu rātsnamos glabājās parauga raudzes alvas lējējiem. Raudzes forma sastāvēja no divām nostiprinātām šīfera platēm. Padziļinājumā atradās lode no raudzei atbilstoša lējuma. Lodes formā ielēja alvu, ar kuru strādāja meistars, un pēc sacietēšanas to nosvēra. Abām lodēm bija jābūt vienāda svara. 

Rietumeiropā alvas priekšmetus sāka marķēt jau 13. gs. Hanzas savienības pilsētās par alvas zīmogošanu pirmo reizi lēma 1363. gadā.

1645. gada Rīgas alvas lējēju šrāgā tika norādīts, ka tīro alvu vajadzēja apzīmēt divreiz ar pilsētas un vienreiz ar meistara zīmi, bet preci ar trūkumiem – ar vienu pilsētas un vienu meistara zīmi. 

Sākotnēji alvas zīmes bija mazas, tās aizņēma tikai pusi centimetra, vēlāk tās kļuva lielākas. Parasti zīmes lika neuzkrītošās vietās – uz roktura, pamatnē, vāka iekšpusē. Zīmēm tika izmantotas visdažādākās formas: aplis – Liepājas meistara H. Pēmellera zīmē, ovāls – Grobiņas meistara E. I. Kofrīda zīmē, astoņstūris – Liepājas meistara L. Šulca zīmē, ģerboņu vairogu formas – Jelgavas meistaram G. Šeimanim utt. Pilsētu zīmēs tika izmantoti pilsētu ģerboņi vai to daļas stilizētās formās.

Pilsētu un meistaru zīmes līdz pat šai dienai ir visnozīmīgākie informācijas avoti par kāda priekšmeta vai meistara izcelsmes vietu. Nav nejaušība, ka pilsētas zīme alvas izstrādājumiem parādījās tad, kad to pārdošanu uzsāka ārpus ražošanas vietas. 

Gadskaitlis, kas bija pilsētas vai meistara zīmē, parasti apzīmēja gadu, kad zellis kļuva par meistaru un ieguva darbnīcu. Reizēm tas apzīmēja gadu, kad bija pieņemts kāds jauns un svarīgs cunftes reglaments. Pilsētas zīmē meistara nosaukuma iegūšanas gads attēlots Liepājas meistariem K. F. Kofrīdam – 1796. gads un G. Martini – 1756. gads, Kultaram G. Šeimanim – 1735. gads. 

Latvijas teritorijā augstas alvas kvalitāte tika apzīmēta ar uzrakstu Feinzinn, ar eņģeli, kas tur rokās zobenu un svarus, kā arī kronētu rozi. Kvalitātes zīme varēja būt arī kronis virs meistara zīmes. Apvienotu lielo zīmi, kas sastāvēja no pilsētas zīmes, meistara zīmes un kronētas rozes, Liepājā lietoja G. Martini.

---

(EN) Similar to objects handcrafted by goldsmiths and silversmiths, pewter objects were to be marked by guild artisans, with a maker’s mark that guaranteed the quality of the product and facilitated control, therefore, in many cases, it is possible to determine the origin of the object by the type, shape, and maker’s mark.

Pewterers received maker’s mark stamps with a pattern of the image from blacksmiths. Iron rods were used as stamps, with the help of which the maker’s mark was hammered in. Often several generations of pewterers used one stamp. If the father's workshop had a good reputation, if it produced solid products, then the son also used the same marking.

The need to mark pewter products lies in the peculiarities of their production. Quite early in the process of making tin objects, it was discovered that tin is easier to process if it is not completely pure, but is cast into molds with an admixture of lead. This increased the hardness and strength of the products. Lead was cheaper and heavier than tin, so it was profitable for artisans to increase the amount of lead, since pewter items were mainly sold by weight. Since an admixture of lead exceeding the permissible limits is harmful to health, the production and sale of pewter items have always been strictly controlled. In dishes that were not intended for eating and drinking, the amount of lead could be higher.

The control of tin alloy was carried out by Town Councils and Professional Courts. Pewter samples for tin casters were kept in the Town Councils. The sample mold consisted of two fixed slate plates. In the recess was a ball of the casting corresponding to the sample. The tin with which the artisan worked was poured into the ball mold, and after hardening, it was weighed. Both balls had to be of the same weight.

In Western Europe, pewter objects began to be marked as early as the 13th century. The Hanseatic League cities first decided to hallmark pewter in 1363.

The Riga Tin Foundry Act of 1645 stated that pure tin should be marked twice with the city mark and once with the maker’s mark, while goods with defects should be marked with one city mark and one maker's mark.

Initially, pewter makers’ marks were small; they took up only half a centimeter. Later they became larger. Usually, maker’s marks were placed in inconspicuous places – on the handle, at the base, inside the lid. A wide variety of shapes were used for maker’s marks: a circle – in the maker’s mark of Liepāja Artisan H. Pämöller, an oval – in the maker’s mark of Grobiņa Artisan E. I. Kohlfried, an octagon – in the maker’s mark of Liepāja Artisan L. Shultz, the shapes of coat of arms shields – in the hallmark of Jelgava Artisan G. Šeimanis, etc. In city marks, city coat of arms or their parts thereof in stylized forms were used.

Town and artisan marks are still the most important sources of information about the place of origin of an object or artisan. It is no coincidence that the town mark for pewter products appeared when their sale began outside the place of production.

The year, which was on the city or maker's mark, usually denoted the year when the trainee became a master and acquired a workshop. Sometimes it denoted the year when a new and important guild regulation was adopted. The city mark depicts the year of obtaining the master's title for Liepāja Artisans K. F. Kofrīds – 1796 and G. Martini – 1756, for Kultars G. Šeimanis – 1735.

In Latvia, high-quality pewter was marked with the inscription Feinzinn, with an angel holding a sword and scales, and a crowned rose. A hallmark could also be a crown above the maker's mark. A combined large marking, consisting of the city mark, the maker's mark, and the crowned rose, was used in Liepāja by G. Martini.