Cīņa

Источники Русский © 2017 Т&В Медиа (оформление)

1964.gada 13.jūnijā, 4. lpp.

Nenotveramais Aleksejs

Vissavienības Politiskās literatūras izdevniecībā sagatavo iespiešanai V. Tomina un S. Grabovska grāmatu «Pa Berlīnes pagrīdes varoņu pēdām». Tajā pastāstīts par savdabīgo internacionālo pagrīdī, kas darbojās pašā hitleriskās Vācijas sirdī. Sniedzam šīs grāmatas fragmentu. Sajās dienās tas publicēts laikrakstā «Komsomoļskaja Pravda».

Aleksejs Kočetkovs saviļņots lasīja vēstuli, ko viņš bija saņēmis no Rietumberlīnes... Rakstīja sens biedrs, ar kuru liktenis savedis kopā kara gados...

«Dārgais Kamrād Aleks. Es vēl arvien dzīvoju Neikelnē, — bija teikts vēstulē. — Žēl, ka no šī senā strādnieku rajona, kas tev pazīstams kopš drūmajiem fašisma laikiem, es nevaru pavēstīt Tev nekā priecīga. Vecie Vācijas ienaidnieki joprojām vairāk vai mazāk nosaka šeit toni. Taču ilgi tas tā neturpināsies, esmu pārliecināts. Par to parūpēsies paši vācu strādnieki...

Nu jau sešus gadus esmu Vācu-padomju draudzības biedrības darbinieks un vēlētos tajā darboties pēc iespējas ilgāk.

Sirsnīgs sveiciens visu vācu antifašistu vārdā, kuriem Tu tik daudz palīdzēji!...

Tavs draugs Oto Grabovskis.»

Alekseja liktenis bija neparasts. Līdz karam viņš dzīvoja Rīgā, no kurienes aizbrauca uz Franciju mācīties. Nacionālā agronomijas institūta students, divdesmitgadīgais Aleksejs 1935. gadā bija viens no komjaunatnes vadītājiem Parīzes Latīņu kvartālā.

Nemiera pilnā komjaunieša sirds viņu aizveda uz Spāniju. Tur Aleksejs kļuva par kādas internacionālās brigādes cīnītāju.

Pēc tam, kad Franko izdevās sagrābt varu, daudzi antifašistiskās cīņas dalībnieki tika internēti Francijas nometnēs. Kočetkovs nokļuva Vernē. Kopā ar citiem antifašistiem ārzemniekiem 1941. gada pavasarī viņu aizveda spaidu darbos uz Vāciju.

Fašistiskās Vācijas nodevīgais uzbrukums Padomju Savienībai bija pilnīgi negaidīts vairumam strādnieku Oberšeneveides transformatoru rūpnīcā, kur strādāja Aleksejs Kočetkovs. Viņš sāka pastiprināti meklēt kontaktu ar vācu komunistiem. Drīz vien kāds pusmūža cilvēks — noliktavas pārzinis Fridrihs Muravskis, kas strādāja rūpnīcā AEG-TRO, palīdzēja viņam sasniegt šo mērķi.

1941. gada septembra pirmajā sestdienā Kočetkovs pēc darba iegāja līdzi Muravskim noliktavā, un viņi reizē izgāja no rūpnīcas. Netālu no Freidiga ielas, kur dzīvoja Muravskis, pie kanāla uz soliņa sēdēja vidēja auguma, kalsns cilvēks, elegantā, tumšā lietus mētelī. Muravskis stādīja viņam priekšā «kamrādu Aleksu».

— Oto Grabovskis, — viņš nosauca savu vārdu.

Kā Aleksejs uzzināja vēlāk, tas bija komunists, strādnieks krāsotājs, viens no vadītājiem pagrīdes antifašistiskajā grupā «Innere Front», kuru viņš nodibināja jau pirms otrā pasaules kara sākuma kopīgi ar žurnālistu Džonu Zigu. Šī grupa cieši sadarbojās ar Berlīnes antifašistisko organizāciju, ko vadīja virsleitnants Haro Šulce-Boizens un doktors Arvīds Harnaks.

Pēc kāda laika Aleksejs un viņa draugi (dažādu tautību ķomunisti, kas strādāja šai rūpnīcā) saņēma pīrmo nopietno uzdevumu. Oto Grabovskis lūdza izlīmēt lapiņas Berlīnes dienvidaustrumu rajonā. Tās bija mazas, delnas lielumā. Teksts vācu valodā: «Hitlers ved mūs pretī katastrofai». Lapiņas, apmēram 20, bija ieliktas'metāla kastītē (lai no tām varētu tūlīt atbrīvoties, satiekoties ar policistiem vai gestapoviešiem). Reizē ar kastīti Oto iedeva Aleksejam mitras vates šķipsnu, ar ko noziest lapiņas otru pusi pirms pielīmēšanas sienai. Grabovskis paskaidroja arī, ka lapiņas jāizlimē ar cimdiem, lai uz papīra nepaliktu pirkstu nospiedumi.

Oto Grabovskis lūdza izlīmēt šīs lapiņas pēc divām dienām, svētdienā, ja iespējams, visā Neikelnes rajonā, vienā un tai pašā stundā — vakarā.

Izdalīdams lapiņas savas grupas locekļiem, Aleksejs dažas no tām paņēma sev. Viņš izvēlējās Johannistalu un Nīderšeneveidi. Sis vietas viņam bija labi pazīstamas.

Tajā aukstajā ziemas pēcpusdienā ielās bija maz cilvēku: sliktais laiks nevedināja uz pastaigām. Samitrinājis ar mēli lapiņas otru pusi (tā bija ērtāk, vati viņš sen bija nometis), Aleksejs piespieda to tieši pie teātra afišas.

Kočetkovs devās tālāk pa tukšo ielu. Pēkšņi viņš sajuta, ka aiz muguras tam seko automašīna. «Vai tiešām uzokšķerējuši?» pazibēja doma. Ar nepamanāmu rokas kustību viņš atbrīvojās no metāla kastītes — tā mīksti iekrita sniega kupenā pie žoga.

Nočīkstot bremzēm, mašīna apstājās. Durvis atvērās. Piedzērušie vērmahta virsnieki, lādēdami aptumšošanu, jautāja, kur atrodoties Fēliksštrāse. Kočetkovs paskaidroja:

— Taisni uz priekšu, otrā pa labi.

Automobīlis aizbrauca. Aleksejs izvilka no sniega kastīti. Viņam bija palikusi vēl viena — pēdējā lapiņa. Uzlīmēja to uz tilta margas pie Oberšenevēides transformatoru rūpnīcas.

Visa «kamriāda Aleksa» grupa pirmo uzdevumu veica sekmīgi. Georgijs Klimeņuks bija pielīmējis lapiņas pie tabakas fabrikas «Juno» ēkas un uz dāza soliņiem Šprē upes krastmalā. Savu darbu bija veikuši arī Mario un Pepe.

Daudz varoņdarbu veikuši drosmīgie pagrīdnieki. Taču beigu beigās hitleriešu okšķeriem izdevās nākt uz pēdām. 1942. gada 30. augustā gaisa kara spēku virsleitnantu Haro Šulci-Boizenu gestapovieši arestēja viņa dienesta kabinetā impērijas aviācijas ministrijas ēkā. Notvēra arī viņa līdzgaitnieku doktoru Arvīdu Harnaku. Tais pašās dienās tika arestēti izcili Vācijas kompartijas darbinieki «Rote Fahne» un «Innere Front» pagrīdes izdevumu redaktori V. Hūzemans, V. Guddorfs, M. Veize un citi pagrīdnieki. Viņus zvēriski mocīja un spīdzināja.

1942. gada 22. decembri H. Šulci-Boizenu, A. Harnaku un viņu cīņas biedrus esesiešu bendes pakāra. Viņi mira kā varoņi, kā cīnītāji par jaunu, demokrātisku Vāciju.

Gestapo triecieni sagrāva H. Šulces-Boizena un A. Harnaka orgānizāciju. Bojā gāja daudzi. Taču dzīvi palikušie nepārtrauca varonīgo cīņu. Grupas «Innere Front» antifašistiskā darbība neapdzisa, komunisti Oto Grabovskis, Šarlote Bišofa un citi patrioti turpināja kritušo biedru lietu.

1943. gada vasarā pēc draugu — franču komunistu aicinājuma, Aleksejs Kočetkovs veiksmīgi pārbēga uz Franciju. Kā Francijas KP CK instruktors viņš aktīvi piedalījās partizānu nodaļu izveidošanā no padomju pilsoņiem, kuri bija izbēguši no fašistu gūsta.

1945. gadā Aleksejs atgriezās Dzimtenē.

Pašlaik A. Kočetkovs dzīvo Rīgā. Tāpat kā mēs visi ik dienas iet uz darbu. Nevienam no darba biedriem nav ne jausmas, ka šis apbrīnojami vienkāršais un jauneklīgi kautrīgais cilvēks pirms divdesmit gadiem ar neticamu aukstasinību un vīrišķību cīnījās par mūsu uzvaru, atrazdamies pašā ienaidnieka midzenī...

Redakcijas piezīme:

Agrīnās rīta stundās Vaļņu ielā starp pirmajiem gājējiem var sastapt pusmūža cilvēku ar iesirmiem matiem, bet dzīvām, jauneklīgām acīm kalsnajā sejā. Tas nav neviens cits kā kādreiz «nenotveramais Aleksejs». Vinš steidzas uz darbu, uz Ziemeļrietumu galveno konstruktoru biroju, kur strādā par patentu un tehniskās informācijas nodaļas inženieri. Diendienā Aleksejs Kočetkovs lasa patentu aprakstus dažādās valodās (viņš prot astoņas svešvalodas), informē par tiem darbabiedrus, sastāda anotācijas.

Kad darba diena beigusies, inženieris mājās sēžas pie rakstāmgalda. Vairākas neparastās biogrāfijas lappuses viņam jāieliek manuskriptā, kuru gaida Maskavas izdevniecība «Molodaja Gvardija». Tās būs atmiņas par Berlīnes pagrīdē pavadīto laiku. Aleksejam Kočetkovam šai darbā daudz palīdz bijusī cīņu biedre — tagad pensionāre Šarlote Bišofa. Pastnieks bieži atnes no viņas vēstules ar Berlīnes zimogu. Šarlote Bišofa stāsta par bijušo Berlīnes pagrīdnieku šodienu, viņu gaitām jaunajā, demokrātiskajā Vācijā, tādā Vācijā, par kuru kopīgi cīnījušies dažādu tautību cilvēki, par transformatoru rūpnīcu, kurā Aleksejs kādreiz strādājis un kura tagad nes Kārļa Lībknehta vārdu.

V. Tomina un S. Grabovska grāmata, kas uzrakstīta, balstoties uz arhīvu materiāliem, stāstīs par Berlīnes pagrīdes varoņiem vispār. Šo notikumu aculiecinieka Alekseja Kočetkova atmiņas ļaus vēl tuvāk ieskatīties Berlīnes pagrīdnieku antifašistiskajā darbībā.