Kontakti

 
  Mans mob. telefons: +371  29157214   
  Mans e-pasts: tulpju.juris@gmail.com
 
 
 (Viens no manu tulpju šķirņu audzētājiem un
 izplatītājiem Holandē.)
 
 
 
 Grobiņas ordeņa pils.
 
 Pēc dažām ziņām (1753.g. rakstījis vēsturnieks Johans Gotfrīds Arnts)
 pirmo pili Grobiņā uzceļ mestrs Dītrihs no Groningenas
 nenorādot gadu, bet zināms ka mestrs valdījis līdz 1245.g.
 Nesen atradu rakstu ''Latviešu Avīzes'' (1877.g. 9. marts, Nr.10), kur 
 minēts 1244. gads, kurā pils celta.
 Zināms no kuršu zemju dalīšanas dokumenta, ka Grobiņa ordenim
 piešķirta tikai 1253. gadā. Dokumentā, starp citu, minēta upe (''strauts''),
 kas tek gar Grobiņas pili (huse to Grobin), ietek ezerā un pieder šai pilij.
 1253. gadā Ālandi sauc par Bache, kas tulkojumā no vācu valodas
 ir strauts, bet vēsturnieks Arnts to saucot par Lisse vai Lissa. Tā 
 raksta ''Libausche Zeitung'' 1904. gada 24. martā (Nr.69). Es gan vēlāk
 atrodu, ka par Lisse sauc Trumpes upīti pie Durbes.
 Šajā 1253. gada 4. aprīlī Kuldīgā sastādītā dokumentā pirmo reizi
 pieminētas mūsu novada vietas: Gavieze, Vērgale, Tāši, Aistere,
 Medze un Grobiņa.
 Tātad ordenim jau 1253. gadā Grobiņā bijusi visticamāk koka pils.
 Zināms ka 1260. gada 12.jūlijā ordeņa spēki ienākuši Grobiņā
 no Līvas puses un pārnakšņojuši. Livonijas ordeņmestrs
 Burhards fon Hornhauzens vadījis šo karaspēku.
 Nākamā dienā tie devušies Durbes virzienā un tur satikuši
 leišu karaspēku. Durbes kauja notika 13. jūlijā un tajā krita
 Livonijas ordeņmestrs Burhards un Zviedrijas hercogs Kārlis Ulafsons.
 
 Vācu pili kurši, piepalīdzot leišiem un zemgaļiem, 
 1260. gadā pēc sacelšanās noposta. Kur šī pils atradusies nav zināms.
 Tad 1263. g. karagājienu pret nepaklausīgajiem kuršiem organizē
 Livonijas ordeņmestrs Verners fon Breithauzens. Slimības dēļ
 pats ordeņmestrs karagājienā nepiedalās. Ordeņa spēki ieņēma
 Lažas pili un to nodedzināja, tad krita Merķes pils (Vecpils?) un
 pienāca Grobiņas kārta, kuras kurši padevās bez cīņas.
 Vācu krustneši Skābaržkalnā celto latviešu pili nodedzināja.
 Sagūstītos pils aizstāvjus aizveda uz Kuldīgu.
 Atskaņu hronikas 06862. - 06869. rinda :
 ''Nu pulkā steidza karotāji līdz kādai pilij Grobiņā kļūt.
 Tur nevarēja citādi būt : Tie palika dzīvi tik vienojoties,
 bet prom no pils tiem nācās doties.
 Viņi brāļu pārspēkam padevās un citā vietā paglābās.
 Pie pils nu brāļi uguni lika, šis darbs nevienam neapnika.''
 Blakus esošajā upes krastā Livonijas ordenis uzcēla savu,
 Kuldīgas komturam pakļauto, fogta pili. Ordeņa laikos pilī uzturējās
 konvents no bruņiniekiem, priesteriem un brāļiem lajiem.
 Ordeņa fogts (soģis) bija arī konventa priekšsēdētājs un pils pavēlnieks.
 Grobiņas fogta - viena no sešiem Livonijas ordeņa fogtiem - kompetencē
 bija gan novada militārā aizsardzība, gan administratīvā pārvalde.
 Fogtam bija tiesības turēt amata vajadzībām 150 zirgus.
 
 
 
 
 
 ģērbonis.
 
 
 Livonijas karte. Iezīmēta ir arī
 Līva un Grobiņa.
 
 
 
 Par pils celšanas laiku ir pretrunīga informācija.
 Domā, ka pils celta 1269. gadā. (Nezinu pamatojumu.
 Dati no Grobiņas novadpētnieka V. Ēvaldsona materiāliem.
 Šis gada skaitlis ir pieminēts grāmatā ''Liepāja 1625 - 1925'' (31.lpp.))
 (J.Kundziņš min 13.gs. pirmo pusi, 1298.(?) gadu
 un bruņinieku ordeņmeistaru Dīriķi fon Groningenu. ( Acīm redzot
 kļūdījies ar gadu. Zināms ka 1242. g. Dītrihs fon Grīningens ar lielu
 karaspēku uzbrucis kuršiem un uzcēlis Kuldīgu un Embūti.
 Dītrihs fon Groningens (Grīningens) - Livonijas ordeņa vicemestrs
 no 1239. - 1241.g. un 1242. - 1245.g. kā mestrs.)
 Minēta tiek arī slepenā eja uz ārpusē esošo
 baznīcu. Tālāk no baznīcas šī eja iespējams ejot uz Iļģu mežu.
 Ieeja pilī esot pār koka paceļamajiem tiltiem no pilsētas puses un
 arī no otras puses. Vienā pusē pagrabam atradies cietums, tad
 pārtikas noliktava un tālāk slepens gaņģis (eja).
 Ārpus pils pie tilta pilsētas pusē atradies neliels laukums, kur
 pie soda staba piesieti un pērti nepaklausīgie. Vainīgais saņēmis
 30 spieķa (nūjas) vai 30 pātagas cirtienus, ieslēdzot vēl cietumā
 uz 48 stundām pie ūdens un maizes. Vairāk sk. raksts avīzē )
 
 Vartberges Hermaņa hronika stāsta, ka Grobiņā pils uzcelta tikai
 ordeņa mestra Gosvina fon Hērikes laikā. Pie 1348.g. notikumiem
 atzīmēts, ka mestrs ''mūrēja un uzlaboja Grobiņas pili'' (87.lpp).
 Pēc tam, kad 1328. gadā Livonijas ordenis Mēmeli atdeva
 Prūsijas ordenim Grobiņa, kā galējais Livonijas ordeņa dienvidrietumu
 cietoksnis ieguva sevišķi svarīgu nozīmi un tāpēc 14. gs. vidū tika
 uzcelta mūra pils. Iepriekšējā pils bijusi no koka.
 
 1351.g. 15. maijā Livonijas ordeņa mestrs Gosvins fon Herike Cēsīs
 izdeva lēņu grāmatu Mažeikam (Maseyke) uz diviem arkliem zemes
 Iļģos (Ylgen). Robežu aprakstā ir norādīts uz ''purvu, ko sauc par
 Ālandes dumbrāju'' (palude dicta Alandes bruec) un Ālandes upi
 (Alandes beke). Vai nav pirmo reizi dokumentos minēta Ālande?
 Šī ir pirmā zināmā izlēņotā muiža Liepājas apkārtnē. Pie kam, pēc 
 vairāku autoru domām, tā izlēņota vietējam kursim, kuru varot saukt
 arī par kuršu ķoniņu. Interesants fakts.
 1352.g. 1. februārī Gosvins fon Herike jau uzturēdamies jaunuzceltajā
 Grobiņas mūra pilī izdeva lēņu grāmatu Tilekinam Sanderam
 (Tylekino Sanderi) par diviem arkliem zemes Gaviezē (Gaueysen).
  Robežu aprakstā ir norāde uz birzi, ko sauc par Svēto mežu
 (nemore dicto Hilgewalt).
 Domājams ka runa iet par Gaviezes pilskalnu - Elka kalnu.
 Ir norāde arī uz Otaņķes upi (Owchance). 
 Vai šis Sanders arī nav kāds kuršu ķoniņš? Varbūt abi divi izlēņojuši 
 kuršu svētbirzis, jo par tādu ir dzirdēts kaut kur pie Iļģiem vai Tores.
 
 Livonijas ordeņmestrs Venemārs fon Brigenejs 1392. g. 18. jūnijā
 Līvā izdevis Reimanam Falkenhainam lēņu grāmatu. 17. gs kopijā
 lasāms :  ''Reimanam Falkenhainam tiek izlēņots zemes gabals,
 kas atrodas starp Ālandes upi un ceļu, kas iet uz Liepāju, kuru arī vāciski
 sauc par Liepājas ceļu (der Lybawsche wegk), un kas vienā pusē
 robežojas ar Vediga fon Osterna bērnu zemi, bet otrā ar
 Johansena Gobela zemi.'' Zināms, ka Vedeges fon der Ostena zeme
 atradusies pie Liepājas ezera, tāpēc šeit runa iet par Grobiņas Liepājas
 ceļu. Fakts, ka ceļš ir minēts, kā robeža, liecina, ka šeit vairs nav
 runa par braukšanas virzienu, bet par izveidotu pastāvīgu,
 nemainīgu brauktuvi. Es gan domāju, ka pirmais ceļš uz Liepāju bija
 taisnais ceļš no Grobiņas muižas caur Šomēlijas (Baatas) muižu - 
 tagadējais taisnais ceļš no Grobiņas uz lidostu.
 Dokumentos Grobiņas pils fogts pirmo reizi minēts 1399. gadā.
 Laikā no 1392. līdz 1560. gadam ir zināmi 14 Grobiņas fogtu vārdi.
 Viduslaikos Grobiņas pils bijusi pazīstama kā medību vanagu
 audzētava. No 1399. līdz 1409. gadam Grobiņas fogts ik gadus
 sūtījis virsmestram uz Prūsijas Marienburgas pili lielāku skaitu
 vanagu, katrs sūtījums maksājis 2 mārkas sudraba.
 
 Uz 1407. gada 13. jūlija lēņa grāmatu, kā uz senāko savu īpašuma
 tiesību apliecinājumu uz Iļģu muižu 17. gs. sākumā atsaucās
 Kristofs Dēnhofs.
 1413/1414. gadā cauri Grobiņai no Karalaučiem uz Rīgu devās 
 franču bruņinieks un ceļotājs Žilbērs de Lanuā (Gullebert de Lannoy),
 kurš piedzīvoto un redzēto aprakstīja ceļojuma piezīmēs - tas ir pirmais
 ceļojuma apraksts par Kurzemi. Neliels fragments no viņa apraksta:
 ''Un tā es nonācu Kurzemē (Corelant), kas pieder Livonijas kungiem,
 kas to iekarojuši Prūsijas kungiem; tā es nonācu kādā pilsētā,
 vārdā Līva, kas atrodas pie Līvas upes, kas atdala Kurzemi no
 Žemaitijas. No Līvas Kurzemē devos uz Rīgu Livonijā cauri
 daudzām pilsētām, pilīm un komandantūrām, kas arī pieder
 Livonijas kungiem. Pirmā bija Grobiņa (Grabin), kas ir pils.''
 Interesanta ir Žilbēra atzīme par kuršu bēru tradīciju ar kuru viņam vēl
 iznācis sastapties (tajā laikā izzuda kremācijas tradīcijas) :
 ''Minētajiem kuršiem, kaut tie jau padarīti par kristīgiem ar varu, ir tāda
 sekta, kas savus mirušos, ietērptus ar labākām rotām izrotātus,
 apbedīšanas vietā sadedzina kādā tuvākā birzī vai mežā, ceļot 
 sārtu no tīras ozolu malkas; un viņi domā, ka tad, ja dūmi ceļas
 stāvus pret debesīm, dvēsele ir glābta, bet, ja tos nes sāņus,
 dvēsele ir pazudusi.''
 
 1418. Kuršu un lietuviešu uzbrukuma laikā Līvas ciems tiek
 nodedzināts un atņemts ordenim.
 1428. janvāra beigās Rīgas arhibīskaps Henings rīkoja sev pakļautās
 augstākās garīdzniecības sinodi (kopsapulci). Tajā piedalījās Tērbatas un 
 Sāmsalas-Vīkas bīskapi ar padotajiem, Kurzemes bīskapijas delegācija
 (pats bīskaps atradies Romā) un Rēveles bīskaps ar padotajiem. Rēveles
 (Tallinas) bīskapija gan vēsturiski bija Lundas arhibīskapijas sastāvdaļa.
 Viņi vienojās slepeni sūtīt delegāciju uz Romu pie pāvesta ar sūdzībām 
 pret Livonijas Vācu ordeni. Tā bija cīņa par varu Livonijā.
Pāvestu Martinu V (sk. attēlā; 1417 - 1431) 
Vācu ordenis uzskatīja par sev nelabvēlīgi 
noskaņotu, jo šis pāvests bija apņēmies 
atbrīvot Rīgas domkapitulu no pakļautības 
Vācu ordenim un kukuļi viņu nespēja 
pārliecināt atkāpties no nodoma.
Toties viņa priekšgājējs pāvests Bonifācijs IX
(1389 - 1404) bijis īpaši slavens ar savu 
pērkamību. Ar kukuļu palīdzību Vācu ordenim
izdevās panākt, ka viņš pakļāva tam Rīgas
domkapitulu.


 Rīgas arhibīskaps bija baznīcas galva astoņām bīskapijām Livonijā un
 Prūsijā. Viņa pārvaldībā atradās Rīgas, Kurzemes, Sāmsalas-Vīkas, 
 Tērbatas, Kulmas jeb Helmno, Pomezānijas jeb Pamedes, Ermlandes
 jeb Varmijas un Samlandes jeb Sembas diecēzes. Livonijas kartē
 redzam ar krāsu iezīmētas četras Livonijas bīskapijas. Ar rozā krāsu
 iezīmēts Rīgas patrimoniālais apgabals. Gaišā krāsā iezīmētas ir 
 Livonijas Vācu ordeņa zemes.

 Garīdznieku delegācijā tika iekļauti pārstāvji no Rīgas arhibīskapijas
 un Samsalas-Vīkas un Rēveles bīskapijām. Prominentākie no viņiem
 bija arhibīskapa sekretārs Johans Faulhaners un Rēveles domkapitula
 dekāns Heinrihs fon der Beke, kuram bijuši labi sakari Romā.
 Heinrihs fon der Beke tika nozīmēts par delegācijas vadītāju.
 Delegātiem līdzi devušies arī divu Rīgas un Tērbatas rātskungu dēli.
 Ordenis vēlējās šo sūtniecību aizkavēt.
 Četras nedēļas pirms Lieldienām pēc Grobiņas fogta 
 Gosvina fon Ašeberga pavēles tos, kopskaitā 18 personas,
 sagrāba, aplaupīja un noslīcināja aizsalušā Liepājas ezera āliņģī.
 Ceļš delegācijai gāja caur Grobiņu uz Mēmeli, Prūsiju un tad uz Romu.
 (Pēc citas versijas 16 cilvēki no sūtniecības tika aplaupīti un atņemta
 viņiem bīskapa vēstule pāvestam, bet paši sūtņi un viņu pavadoņi,
 apsūdzot nodevībā, tika izģērbti kaili, sasietas rokas un  kājas un
 pabāzti zem Līvas upes ledus. Dažos avotos minēts 1426. gads.)
 Šis noziegums radīja protestu vētru pret ordeni un fon Ašebergam
 nācās atteikties no fogta vietas un atstāt Kurzemi. Šai noziegumā
 vainoja arī ordeņa mestru.
 (Livonijas ordeņa mestrs Cīse fon Rūtenbergs no 1423. - 1433.g.)
 Lai glābtu mestru Gosvins fon Ašenbergs uzņēma visu vainu uz sevi.
 Viņš nosūtīja vēstuli Rīgas arhibīskapam :
 ''Ziniet, Rīgas arhibīskapa kungs un pārējie Livonijas bīskapi, ka es,
 Gosvins Ašenbergs, Grobiņas fogts, esmu noslīcinājis jūsu priesteri
 (..) un visus viņa draugus un esmu atņēmis viņiem to, kas bija pie 
 viņiem, jo viņi bija zemes un mūsu ordeņa nodevēji. To es esmu
 izdarījis pēc sava paša prāta, pat neviens no maniem pavēlniekiem
 nezināja; un, ja Dievs gribētu, ka es jūs visus bīskapus dabūtu savā
 varā, tad es jums visiem arī tā izdarītu (..)'' Tā 15. gs. Lībekas hronistu
 Hermana Kornera un Johana Rufusa atreferējumā skan viņa vēstule.
 Gosvins kādu brīdi bēguļoja, bet tad Vācu ordeņa pārstāvji ieguva
 pāvesta piedošanu un Gosvins turpināja ieņemt augstus amatus Vācu
 ordenī un mūža nogali vadīja ordeņa pilī Narvā.
 (Vairāk lasiet žurnālā ''Ilustrētā Pasaules Vēsture'' 
 2013.g. marta numurs)

 1428. Grobiņas zemes soģis kopā ar ordeņa spēkiem atjauno
 ordeņa virskundzību pār Līvas ciemu.
 Zināms ka 1451. gadā Grobiņu apmeklējuši no Prūsijas sūtītie
 ordeņpiļu vizitatori. Vizitācijas (revīzijas) dokuments norāda, ka
 pilī tajā laikā dzīvojuši divi ordeņa brāļi, abi no Vestfāles, un viens
 brālis - priesteris. Iespējams, ka pilī dzīvoja arī ierēdņi un kalpotāji.
 14. un 15. gs. ordeņa ierēdņi un kalpotāji bija organizēti savā brālībā,
 tā saucamajā Melngalvju brālībā. No saglabātajiem Kuldīgas un
 Grobiņas melngalvju statūtiem ''šrāgām'' iespējams uzzināt melngalvju
 amatus : dzērienu devējs, rakstvedis, virtuves pārzinis, muižkungs,
 drēbnieks, pils kalējs, noliktavas pārzinis, tāpat arī saimniece un
 audējas. Melngalvji jeb ''tēraudbrāļi'' vai ''staļļa brāļi'', kas nebija dzimti
 bruņinieki, bet dzīvesveidā tiem līdzīgi bruņinieku kalpotāji, Grobiņas
 pilī uzturējās līdz 1560. gadam.
 1457. gada 13. decembrī Grobiņas fogts Vilhelms fon Hūnenpots
 (Willem van Hunenpotte) Durbes pilī izsniedza Heinriham Nīgenkerkem
 (Hinrick Nigenkercken) dokumentu, ar ko apliecināja, ka pēdējais par 40
 jaunajām Rīgas mārkām nopircis lēņa tiesības uz muižu
 Grobiņas pilsnovadā. Par to Nīgenkerkem jāuzņem savā namā un
 jāapgādā līdzšinējie muižas īpašnieki Arnts Vessels (Arnt Wessell) un
 viņa māte Ilzebete (Ilsebeth).
 Komturejas un fogtejas tālāk tika iedalītas draudžu novados; ja tās
 bija mazas, tad visa to teritorija bija tikai viens draudzes novads.
 Tāda bija arī Grobiņa - novads izveidots 1458. gadā. Pastāvēja arī
 jēdziens Grobiņas pilsnovads un pilstiesa.
 
 1508. Rakstos minēts, ka Grobiņas pils fogts tirdzniecības
  attīstības nolūkā ar Liepāju iegādājies liellaivu.
 1518. gadā Grobiņas fogts Heinrihs fon Langens ziņoja Dancigas
 birģermeisteram, ka Hansa Utenrmarka nofraktētais kuģis nav varējis
 iebraukt Līvas ostā, kur tam bija jāuzņem lēņu muižas īpašnieka
 Rolofa fon Lenepes (domā, ka no viņa vārda cēlies Rolavas muižas
 nosaukums, jo vāciskais muižas nosaukums ir ''Rolloff'') krava,
 jo upes ietekas dziļums pēc vētras bijis vairs tikai 2,5 olektis.
 Par to Rolofs Utermarku iesūdzējis Grobiņas fogta tiesā.
 Līvas upe aizsērēja un galvenā ordeņa zemju tirdzniecība aizvien vairāk
 koncentrējās Rīgā. Lai gan vēl 1538. gadā Grobiņas fogts Liepājā turēja
 savus kuģus.
 (Dokuments: 1500. gada 3. decembrī ir izdota Livonijas ordeņmestra
 Valtera fon Pletenberga lēņa grāmata Rolofam fon Lenepem.
 Anotācijā paskaidrots, ka Lenepem tiek izlēņota zeme un muiža
 Grobiņas pilsnovadā (Rolava), gruntsgabals ar dārzu Grobiņas miestā,
 pļava Trēkņu lanka, vēl viens zemes gabals aprakstītās robežās un divu
 kaudžu liela pļava pie Ezeriņa kā tas viss piederējis nelaiķim
 Hermanim Svennem. Seko plašs robežu uzskaitījums...
 Paskaidrojumā izdevēji piebilst, ka ar šo lēņa grāmatu Lenepe ir
 saņēmis muižu, kas nosaukumu ieguva no viņa vārda – Rolavu.)
 
1535. gadā Grobiņas ordeņa zemes soģim uz Rīgu bija jāsūta 3 lasti rudzu,
lai varētu uz Lībeku nosūtīt 143 lastus rudzus (Kurzemes lasts 1560.g.
līdzinājās 48 pūriem, bet pēc 1615. g. 45 pūriem). 
Rīga bija piesavinājusies lielāko daļu no ordeņa izvedtirdzniecības.
Liepājas ostas stāvoklis kļūst aizvien sliktāks.
1556. gadā kāds Štetines kuģis ceļā no Karalaučiem tiek vētras laikā
aizsviests uz Liepāju un tur patvērumu meklēdams Līvas upē uzskrien uz
sēkļa. Saglabājies raksts, ko Štetines pilsēta raksta Grobiņas soģim Fuetam
vai apakšsoģim Medenam, kurā Štetines pilsēta piekrīt atlīdzības izsniegšanai
par kuģa mantas glābšanu (vīna un kaņepju sēklu krava).
(Manā Grobiņas soģu sarakstā gan vārds Fuets neparādās? Skat zemāk.)
 
1538. gadā Venēcijā iespiestā zviedru prelāta Olava Magnusa lielā
 kokgriezuma karte, kas ir pirmā mums zināmā karte, kurā attēlotas
 Baltijas kontūras : Kurzemes pussala, Rīgas jūras līcis, Igaunijas
 salas u.t.t. Ir iezīmēta arī Grobiņas pils.
 
 Zināmie Grobiņas fogti:
  • 1428 Gosvins no Ašebergas (Goswin von Ascheberg)
  • 1451 Dītrihs no Dinklages (Dietrich von Dincklage)
  • 1456 Jakobs Fogts (Jakob Vogt)
  • 1458 Vilhelms no Hugenpotes (Wilhelm von Hugenpoet)
  • 1478—1486 Venemars Platers no Brēles (Wennemar Plater von dem Broele)
  • 1486 Heinrihs no Brigenes (Heinrich von der Brüggen)
  • 1504 Sveders no Bušes (Sweder von dem Busche)
  • 1507—1523 Heinrihs no Langenes (Heinrich von Langen)
  • 1527—1533 Ernests no Minhauzenes (Ernst von Münchhausen)
  • 1536 Johans no Kersfeldes (Johann von Kersfeld)
  • 1539—1550 Rutgers Līdinghauzens-Wulfs (Rutger Lüdinghausen-Wulff)
  • 1551—1560 Klauss no Štreithorstas (Klaus von Streithorst)
  •    (Dati no : interneta)
     
         Rekonstruētā Grobiņas fogta pils ar ieeju no rietumiem.
         Iespējams 15. gadsimts. (Man gan šķiet, ka ap pili tajā laikā
         vēl nebija ne grāvja ne ūdens...)
     

     

     Livonijas ordeņa valsts (baltā krāsā) iedalījums
     1534. gadā.

    (3,4,8,14 - komturejas; pārējās fogtejas - Igaunijas teritorijā)

    Latvijas teritorijā :

    1. Ordeņa mestra teritorija (agrākās Rīgas komtureja un Cēsu komtureja),
    2. Landmaršala teritorija, pirms tam Siguldas komtureja, Aizkraukles komtureja, Jelgavas komtureja un Daugavgrīvas komtureja,
    6. Kuldīgas komtureja,
    7. Alūksnes komtureja,
    15. Bauskas fogteja,
    16. Rēzeknes fogteja,
    17. Daugavpils komtureja,
    18. Sēlpils fogteja,
    19. Dobeles komtureja,
    20. Kandavas fogteja,
    21. Grobiņas fogteja,
    22. Ventspils komtureja

     
     Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs  Gothards fon Ketlers
     1560. gada 6. aprīlī Grobiņas pili un novadu ieķīlāja Prūsijas hercogam
     Brandenburgas Albertam (Albrehtam Hohencolernam).  
     No Albrehta Gothards  par 6% uz 15 gadiem aizņēmās 50 000
     guldeņu. Nauda bija vajadzīga karam ar Krieviju - Ivanu Bargo.
     Naudu izmaksāja Klaipēdā un uz Grobiņu veda četri zirgi.
     Ikgadējo procentu segšanai uz 15 gadiem tika ieķīlāta Grobiņas
     fogteja, kurā ietilpa Grobiņa, Līva (Liepāja), Bārta, Nīderbartava (Nīca),
     Rucava, Heilingenava (Sventāja) un Budendikshof (Būtiņģe).
     Parāds netika atdots un Grobiņas novads Prūsijas pārvaldē palika
     49 gadus. Tika atjaunotas ordeņa atceltās privātīpašuma tiesības,
     un tas ļāva uzplaukt jūras tirdzniecības ostai.
     Pēdējais Grobiņas ordeņa fogts Klauss fon Štreithorsts par savu
     atkāpšanos no amata saņēma īpašumā Alsungu, vēlāk arī Laidus.
     
     Albrehts ar jaunieguvumu iepazīties sūtīja savu vizitoru (revidentu),
     slepenpadomnieku un Kēnigsbergas Vecpilsētas (Altstadt) mācītāju
     Johanu Funku. Tas notika 1560. gadā no 19. līdz 26. jūlijam.
     Grobiņas jaunais pils pārvaldnieks  Andreass Jonass to 19. jūlijā
     sagaidīja Sventājā un sniedza ziņas par novadu un tā iedzīvotāju skaitu.
     J. Funks vispirms apmeklē Liepājas Svētās Annas baznīcu, kas
     pieder Grobiņas baznīcai. (Vēl šodien Liepājas evaņģēliski luteriskās
     draudzes ietilpst Grobiņas prāvesta apgabalā.) Šī baznīca 
     pieminēta jau 1508. (1518?) gada lēņa grāmatā. Iebraucis Grobiņā
     21. jūlijā viņš atrod iepretim pils baznīcai vēl otru ļoti labā stāvoklī
     atrodošos baznīcu, kura celta ap 1360. gadu. Viņš Grobiņā bez pils
     iemītniekiem, mācītāja un skolotāja savā atskaitē vēl minēja baznīcai
     maksājošos tikai piecus vāciešus, te dzīvojošos Iļģu, Tāšu, Kapsēdes,
     Medzes un Rolavas īpašniekus Jakobu Gēdi, Ernstu Rappi, Berndu
     Noldi, Volfarda Rādena atraitni Elizabeti un Tomasu Horneru
     (pēdējais gan nedzīvoja pašā Grobiņā, un viņa īpašums tika apstrīdēts),
     kā arī norādīja, ka ciematā mājas pieder vēl 13 latviešiem, kuri gadā
     baznīcai dod katrs vienu šoku zivju (1 šoks = 60 gabali; 1 kāls = 30).
     Savā atskaitē vēl viņš min skolu, kuras ēka ir tuvu
     sabrukšanai. Šī iznāk vecākā rakstos minētā skola Kurzemē.
     Tātad skola Grobiņā dibināta jau pirms 1560. gada! 
     Aizbraucot J. Funks Grobiņas novada mācītājam lika raudzīties,
     lai vācieši un kurši savus bērnus sūtītu skolā, kur tie mācītos ne
     tikai rastīt un lasīt, bet ''arī kurši vācu valodu un vācieši un kurši
     kopā - latīņu valodu. Kurš no nevāciem izrādīsie spējīgs un cītīgs,
     atbrīvojams no dzimtbūšanas un visādas citādas kalpošanas.''
     Ļaudīm jāmāca kristīgās ticības pamati, mācītājiem čakli jāapmāca
     katehismā ļaudis, sevišķi nabaga nevāci un viņiem jālasa priekšā
     svētku un svētdienās parastās vēstules un ēvaņģelijs viņu valodā,
     kā tas ir pārtulkots kuršu valodā Sventājā.
     Te nu sanāk neliela pretruna, jo 1924. gada 12. janvārī ''Jaunā Balss''
     (Nr.2) raksta : 
     ''Kāds nezināms kuršu katķisms.
     Līdz šim par pirmo latviešu luterāņu grāmatu turēja 1596.gadā iespiesto
     un Dobeles mācītāja Rivija tulkoto mazo katķsimu. Tagad, kā mums ziņo,
     rakstniekam A.Švābem, kurš Vācijā apmeklējis vairākus muzejus, meklējot 
     pēc kulturāli-vēsturiskiem materiāliem, kas attiecas uz mūsu senatni, 
     izdevies uziet Karalauču valsts arhīvā, atzīmi, ka maģistrs Johans Funks
     19.jūlijā 1560.gadā, vizitējot Grobiņas baznīcu, kur atradis kuršu valodā 
     sarakstītu katķismu līdz ar luterāņu deivkalpojuma ceremonijām. Tā tad 
     jau vismaz 25 gadus pirms drukātā katķisma Kurzemes baznīcās, vēl 
     vācu ordeņa laikos, bij norakstos pazīstami daži garīgie raksti latvju 
     valodā. Diemžēl pašu katķismu līdz šim nav izdevies atrast.'' 
     Pēc datuma spriežot tā tomēr būs Sventāja ne Grobiņa. 

     Tā līdz pat 1609. gadam Grobiņas kapitānāta iedzīvotāji vienīgie baudīja
     šīs privilēģijas izglītības jomā. Vēlākos laikos visas latviešu tiesības uz
     izglītību varam uzskatīt gan kā principā pastāvošas, bet faktiski neatzītas.
     

     

     Abrahama Orteliusa 1570. gada
     karte no Zviedrijas Nacionālās
     bibliotekas Stokholmā.

     1578. gadā vai nedaudz
     agrāk pasaules slavenākā
     Plantīna spiestuvē
     Antverpenā iespiestā Livonijas
     karte. Ir iezīmēta arī Grobiņa.

     

     
     1561. Sākot ar šo gadu notika Kurzemes un Zemgales hercogistes 
     regulāra augstāko kārtu pārstāvju sapulces, kuras nosauca par Kurzemes
     landtāgu un kurās notika savstarpējo strīdu risināšana, saimniecisko 
     attiecību kārtošana, politisko un likumdošanas jautājumu risināšana.

     1579. Prūsijas markgrāfs Georgs Fridrihs izdod Grobiņai
     tirdzniecības ediktu.
     Grobiņas novads deva trešo daļu no visas Prūsijas hercogistes
     tirdzniecības apgrozījuma. Rezultatā pieauga iedzīvotāju skaits.
     Tomēr līdz šim laikam lielākā ārējās tirdzniecības daļa atradās
     tā saukto holandiešu liģeru rokās. Viņi iebrauca Liepājā, tad paši,
     vai arī ar savu aģentu starpniecību Grobiņas novadā un tam kaimiņos
     esošajos Lietuvas un Kurzemes apvidos iepirka lauksaimniecības
     ražojumus un eksportēja tos uz Rietumeiropu caur Liepājas ostu.
     1581. gadā Liepājas apkārtnē darbojās 26 šādi liģeri. Vairāki no
     viņiem apmetās uz dzīvi Liepājā.
     16. gs. beigās holandiešus sāka izspiest angļu tirgotāji. Ļoti izdevīgā
     tirdzniecība uz Liepāju vilināja vāciešus un prūšu laikmetā sākās viņu
     masveida ieplūšana, lai arī Prūsijas hercogs izdeva rīkojumu, kas
     aizliedza vāciešiem bez īpašas atļaujas apmesties Liepājā.
     Neskatoties uz aizliegumu, vācieši apmetās Liepājā un atņēma
     kuršiem viņu zemes par ļoti nelielu atlīdzību. Hercoga revīzija 1581. gadā
     atzīmē, ka neskatoties uz rīkojumu brīvajās zemēs nometināt zvejniekus,
     lai hercogam būtu ienākumi no vakām, Grobiņas pilskunga Cveifeļa
     laikā Liepājā zemes ir ieguvuši apkārtnes muižnieki.
     No 1593. līdz 1601. gadam Liepājā apmetās 45 vācu ģimenes.
     
     Prūsijas hercogs Grobiņas pili nostiprināja un izbūvēja plašu
     ieroču arsenālu (noliktavu), kas dokumentos minēts 1590. gadā. 
     Ieķīlāšanas laikā novadu pārvaldīja Prūsijas hercoga iecelti
     hauptmaņi ar rezidenci Grobiņas pilī. Viņiem tieši pakļauti bija divi
     krasta soģi (Strandfogt), no kuriem viens uzturējās Liepājā.
     Krasta soģis pārzināja tirdzniecības jautājumus, kuģu būvniecību un
     sekoja vispārējai kārtībai viņam pakļautajā piekrastes joslā.
     
     Zināmie Grobiņas pils pārvaldnieku (hauptmaņu, fogtu) vārdi
     Prūsijas valdīšanas laikā ir :
     1560 -  Andreass Jonass
     ?      - 1578 Gerlahs fon Cveifels (1581.g. notiesāts uz nāvi par
                krāpšanos, laupīšanu un padoto nogalināšanu)
     ?      -  Hristofs (notiesātā Gerlaha brālis arī apsūdzēts krāpšanā)
     1583 -  Otto Īkskills
     1587 -  Prūsijas obermaršals Georgs fon Pudevels
     1603 -  Daniels Brošvics
     1606 -  Ernsts fon Sakens
     Zināmi trīs tā laika novada otro amatpersonu (burggrāfu) vārdi :
     Gothards Gedtcs, Bonifācijs Taubmans un Hans Folgens
     
     Grobiņas pilskungs Gerlahs Cveifelis dzinis zemniekus uz savu
     personīgo muižu Berglaukiem Prūsijā. 1580. gadā viņš ir “Sermach pie
     Ķīšupes pilnīgi un galīgi izputinājis, viņam meitu un dēlu aizvedis uz
     Prūsiju un 8 nedēļas turējis ķēdēs un kad viņi tur atbrīvojās un atgriezās,
     tad atkal 20 nedēļas turējis piekaltus”.
     
     Kurzemes un Zemgales hercogistei Grobiņas pili un novadu izdevās
     atgūt tikai 1609. gadā, kad Kurzemes hercogs Vilhelms
     (viens no hercoga Gotharda dēliem) apprecēja Prūsijas princesi Sofiju
     (Prūsijas hercoga Albrehta meitu) un viņai pūrā līdzi nāca
     Grobiņas novads (kopā ar Liepāju).
     1609. gadā Grobiņas pilsētas soģis (fogts) bija Ādolfs Grots (Gross)
     un viņam palīgos tika nozīmēti četri rātskungi.
     1610. gada 28. oktobrī Kuldīgas pilī Vilhelmam piedzima dēls Jēkabs,
     bet dēla māte hercogiene Sofija mira drīz pēc dzemdībām.
     (Zināms, ka 1615.g. jūnija beigās Vilhelms bija ieradies Grobiņā. No
     vēstulēm redzams, ka Grobiņā viņš bijis arī 1617. g. 7. janvārī.)
     Līdz 1617. gadam Vilhelms pārvaldīja hercogistes Kurzemes daļu, bet
     viņa brālis Frīdrihs  - Zemgales daļu.
     

     

     Kurzemes hercogistes
     (Ketleru) karogs
     
     Kurzemes hercogistes
     (Ketleru) karakuģu
     karogs.
     
     Kurzemes hercogistes
     (Ketleru) tirdzniecības
     kuģu karogs.

     Kurzemes un Zemgales hercogistes
     ģerbonis 1565.-1737. g.; patiesībā hercogu
     Ketleru dzimtas ģerbonis. Ģerboni dzimtai
     piešķīris 1565. gadā Žečpospoļitas karalis
     Sigismunds Augusts. Atsevišķas ģerboņa
     detaļas un to izvietojums mainījās laika
     gaitā.

     1610.g. Kurzemes un Zemgales ģerbonis
     no hercogienes Sofijas šķirsta Jelgavas
     pils kapenēs.
     
     
     
     
     Vilhelms bija straujas dabas un viņam sākās strīds ar Kurzemes
     muižniekiem.
     1615. gadā Vilhelmu apvainoja bruņniecības opozīcijas vadoņu - brāļu
     Magnusa un Gerharda Noldes nogalināšanā, kaut arī Vilhelms līdz
     pašam dzīves galam to noliedza. Rezultatā viņu atcēla no hercoga posteņa,
     par hercogu ieceļot viņa brāli Frīdrihu.
     1617. gada 4. aprīlī Skrundas pilī sanākušajā Kurzemes landtāgā
     hercogam Vilhelmam atņēma hercoga titulu un uz visiem laikiem
     izraidīja no hercogistes.
     Frīdriham kļūstot par hercogu tika izstrādāta Valdības formula
     (Kurzemes hercogistes Satversme), kura noteica, ka četrās svarīgākās
     pilīs rezidēs virspilskungi, pārējās (arī Grobiņā) - pilskungi.
     Turpmāk Grobiņas pilī saimniekoja pilskungi. Pirmais bija Johans
     Švarckopfs. Grobiņas pilskungam tika piešķirta arī vidme (dienesta
     muižiņa) ar vairāk nekā 20 namsamniekiem.
     Tieši 17. gs. sākums bija Grobiņas lielākā ekonomiskā uzplaukuma
     laiks, kad tās tirgotāji radīja lielu konkurenci Liepājai.
     Vēlāk pilī bieži uzturējās hercogi, un šeit hercogs Frīdrihs 1625. g.
     18. martā parakstīja aktu par pilsētas tiesību piešķiršanu Liepājai
     un 20. martā tās robežu apstiprināšanas rakstu (Grenzbrief).
     Ar to tiek piešķirts pilsētai tās robežu apgabals. 
     (Pilsētas teritoriju noteica no jūras līdz ezeram un no Pērkones līdz
     Tosmares ezeram un Ķīšupei. Tās teritorijā ietilpa arī 10 ciemu, kuru
     iedzīvotāji bija tā saucamie kambarnieki. Kopā šajā laikā te dzīvoja
     vairāk par 1000 iedzīvotājiem.)
     1626. gadā Polijas karalis Sigismunds III apstiprina
     pilsētas tiesību dokumentu.
     

     

     

     

            Liepājas ģērbonis
                    šodien
     

     (Kā liecina vēstures dati, liepājnieki jau 1590.gadā lūguši Prūsijas
     hercogu, lai Liepājai dod pilsētas tiesības, bet viņš šo vēlmi
     atstāja bez ievērības. Nu, kad Grobiņas novads atkal piederēja
     pie Kurzemes hercogistes, tas bija vieglāk panākams. Te
     tolaik valdīja Fridrihs Ketlers un, kā stāsta, viņam bijusi brīnumdaiļa
     sieva Elizabete Magdalēna, bet ar ļoti negantu raksturu (Dobeles
     pils dārznieks, kas ''mazās darīšanas'' bija kārtojis dārzā pie rožu
     krūma, zaudēja vīrietim visai būtisku orgānu...),
     taču vienreizējām spējām regulēt savu vīru. Un ļaunas mēles melš,
     ka liepājnieki tieši viņai var pateikties, ka Liepāja tikusi pie pilsētas
     tiesībām. Bagātie pilsētas tirgotāji ar pamatīgām dāvanām hercogienei
     panākuši, ka tā dabū vīru uz Grobiņu, kur tas paraksta pilsētas
     tiesības Liepājai. (Vēsturiskā versija par hercogu pāra ierašanos
     Grobiņā gan ir cita: hercogiene devās uz sava brāļa, Pomerānijas -
     Volgastes hercoga, bērēm, un hercogs Frīdrihs te ieradās, lai sagatavotu
     sievas ceļojumu un pavadītu to līdz hercogistes robežai.)
     Savukārt Grobiņai par to speciāli piešķirtas dažādas
     privilēģijas.  Piemēram, viņi vienīgie drīkstēja Liepājas ostā iepirkties
     pa tiešo no kuģiem. Visiem pārējiem bija jāpagaida, kamēr kuģus
     izkrauj, tad hercogs (viņa pilnvarotais) izvēlējās preces sev, bet pārējais
     vedums nonāca pie Liepājas tirgotājiem, kas preces pārdeva tālāk.
     Liepājnieki gan gribēja šo kārtību likvidēt, vienubrīd tas arī izdevās,
     bet hercogs Jēkabs atkal atjaunoja veco kārtību.)
      
     Eiropa 17. gadsimta pirmajā pusē tika ierauta tā sauktajā
     Trīsdesmitgadu karā (1618 – 1648).
     1633. gadā Polijas karalis Vladislavs apstiprināja Vilhelma dēla
     Jēkaba mantošanas tiesības, 3. novembrī Jēkabs vienojās ar savu tēvoci
     Frīdrihu par vairāku tēva pārvaldē bijušo teritoriju, to skaitā arī Grobiņas,
     pārņemšanu.
                Hercogs Jēkabs Ketlers
     
     
     Hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tāpēc par nākamo hercogu kļuva
     izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs un tas notika 1642. gada 16. augustā.
     1642. gads. Jūrā, netālu no Liepājas, pie mietiem pietauvojās kuģis ar
     melnām burām. No Pomerānijas Kamīnas pilsētas divus gadus pēc nāves
     tika atvestas Jēkaba tēva Vilhelma mirstīgās atliekas. 
     Piebraucot Liepājā uz kuģa izcēlies ugunsgrēks un zārku tikko izdevies
     izglābt.
     Tā kā dumpīgā hercoga līķi var apbedīt dzimtenē tikai pēc brāļa Fridriha
     nāves, sarkofāgs veselu gadu glabājas Liepājas Svētās Annas baznīcā.
     (Vilhelms mira Kukulvas abatijā Pomerānijā 1640. gada 7. aprīlī.
     Viņa dēls hercogs Jēkabs 1642. gadā lika pārvest Vilhelma mirstīgās
     atliekas uz Jelgavu, kur tās tika apglabātas hercogu kapenēs
     1643. gada 23. februārī - dienu pēc brāļa Frīdriha apbedīšanas.)
     
     1643. gada 22. februārī Grobiņas pils hauptmanis (pārvaldnieks)
     Albrehts Koškuls piedalījās hercoga Frīdriha bēru gājienā, nesot karogu
     ar hercogistes vienas daļas - Zemgales - ģērboņa brieža attēlu.
     (Par Koškula dzimtas uzvārda rašanos ir leģenda, ka hecogs medību
     laikā redzējis purvā slīkstam cilvēku. Galva vien tik vairs bijusi ārā.
     Hecogs pametis sava zirga auzu kuli un teicis ''koš kule'' (kod kulē).
     Tādējādi izdevies viņu no purva izvilkt. Pateicībā par to šis vīrs sācis
     uzticīgi hercogam kalpot un ieguvis savu uzvārdu. )
     
     1645. gadā Jēkabs apprecējās ar Brandenburgas kūrfirsta
     Georga Vilhelma (1595.-1640.) meitu princesi Luīzi Šarloti
     (Luise Charlotte von Brandenburg, 1617.-1676.).
     Laulību ceremonija notiek Karalaučos 1645. g. 10. oktobrī.
     Vispārēju uzmanību kāzās izpelnījās hercoga Jēkaba līdzatvestais
     tatāru zirgu balets ar 7 dejojošiem zirgiem. 23. oktobrī jauno pāri jau
     grezni sagaidīja Kuldīgā. Pēc 7 dienu svinībām viņi devās uz savu
     dzīves vietu Jelgavā.
     
     1648. gada ziemā (februārī) hercogs nolemj braukt uz Liepāju skatīties,
     kur būvēt jauno ostu, jo Līvas upe bijusi jau galīgi aizsērējusi.
     Kā viņam izgājis var lasīt Sakas novada Saļienas pagasta muižas
     īpašnieka Oto fon Mirbaha 1844.g. aprakstā : 
     "Pilsētiņā hercogs ieradās no Grobiņas. Greznās kamanās, kurās iejūgti
     seši zirgi. Rātes kungi, zemi klanoties, sagaidīja augsto viesi. Jēkabs,
     pārņemts ar ideju, nevienu neklausa – neskatoties uz atkusni, lika kučierim
     traukties pāri aizsalušam ezeriņam. (Šķiet, ka tas bija Balastu dīķis, kas
     atradies Graudu ielas un Kūrmājas prospekta satecē - paliekas no Līvas upes).
     Steiga – nelaimes paziņa. Rosīgais dižvīrs ielūza ledū ar visiem rumakiem.
     Tikai pateicoties brīnumam un pasviestiem grožiem, izglāba savu dzīvību…"
     (Mirbahs domā ka tas noticis 18. februārī. Citi vēsturnieki - 28. februārī.)
     Hercogistē izsludināja jaunu svinamo dienu – veltītu Pateicībai.
     Dīķa malā uzstādīja piemiņas zīmi, kuru 1795. gadā krievi noņem.
     Pateicībā par veiksmīgo izglabšanos hercogs Liepājai uzdāvina tagadējo
     Ezerkrasta rajonu - tolaik hercogam piederošas zemes. 2011. gada
     28. februārī paredzēts atklāt atjaunoto piemiņas zīmi.
     
     1655. gadā sākās Zviedru – poļu karš, kas turpinājās līdz 1660. g.
     Ar 1655. gada Kurzemes zemes landtāga lēmumu tika nolemts
     nostiprināt svarīgākās Kurzemes pilsētas kā Grobiņu, Ventspili.
     1656. gada pavasarī hercogs Jēkabs
     norīkoja inženieri, kuram bija jānovērtē situācija Grobiņā un jāiesaka
     pils stiprināšanas risinājumi.
     Grobiņas pilskungs Albrehts Koškuls ziņoja hercogam, ka inženieris
     ieteicis ap pili izveidot valņus. Drīz sākās zemes darbi, bet
     trūka darbaspēks. Pils esot apjozta ar valni un sausu grāvi.
     
     Līdz pat 1658. gadam hercoga Jēkaba diplomātijai izdevās izlocīties
     starp karojošajām pusēm. Viņš maksāja gan naudā, gan natūrā kā
     vienai tā otrai pusei, līdz zviedru ģenerālfeldmāršals Duglass
     1658. gada 16. oktobrī naktī uzbruka hercoga Jelgavas pilij,
     saņēma pašu hercogu ar visu ģimeni gūstā.
     1658. gada 8. novembra naktī hercoga ģimeni iesēdināja vienkāršās
     platdibeņu laivās un pa Lielupi no Jelgavas aizveda uz Rīgu,
     bet 1659. gada pavasarī nosūtīja uz Ivangorodu pie Narvas.
     Tālāk zviedri ieņēma Kurzemi. Poļi kurzemi pameta.
     1659. gadā Grobiņu pēc aplenkšanas  ieņēma zviedri
     grāfa Roberta Duglasa vadībā.
     Pēc pusgada aizejot, viņi izlaupija pili un nodedzināja pilsētiņu.
     Nodega arī 1598. gadā celtā baznīca. Izdodas izglabt ērģeles,
     altāri, 1654. g. būvēto pulksteni, kanceli, biktskrēslu, trīs zvanus un
     lielāko daļu no baznīcas logiem, to visu aiznesot uz mācītājmuižu.
     Šo izglābto inventāru iebūvēja 1662/63. gadā jaunajā mūra baznīcā.
     
     Zviedri, atstājot lielgabalus un lielu daļu  ieroču, atkāpās Rīgas
     virzienā. (Vēlāk prūši (poļi) ieņem pili pēc niknām kaujām. Kritušie
     apglabāti pie nodegušās baznīcas meža pusē.(J.Kundziņa ziņas))
     Grobiņas pils krita kā pēdējā Kurzemē un tas notika 19. oktobrī.
     Grobiņas pils ieņemšanā piedalījās pats brandenburgiešu ģenerālis
     B. Radzivils, kurš saviem sabiedrotajiem pēc uzvaras Grobiņas pilī
     sarīkoja lielas svinības. Uz kurām ielūdza arī poļu ģenerāļus.
     Mielastā poļu virspavēlnieks hetmanis Komarovskis tā piedzērās,
     ka nebija spējīgs jāt un naktī uz Skrundu bija jāved ratos; aizmigušā
     hetmaņa kaklauts (kuntušas garā piedurkne) ietinies ratu ritenī un
     Komarovskis nožņaugts... Viņa vietā iecēla Poļubinski.
     (Te man jāpastāsta, ka šo stāstu nedaudz citādā variantā es dzirdēju 
     jau savā bērnībā no savas radinieces Elzas (Mizens) Rubezes
     kura tajā laikā dzīvoja mazajā namiņa Lielā ielā Nr. 69 . Atceros tikai
     stāsta pašas beigas, kad sadzērušies virsnieki, jādami blakus ratiem,
     kuros vests Komarovskis, jautri dziedājuši kādu dziesmu. Pēkšņi viņi
     no ratiem izdzirduši skaļu ''Kāje ratē, kāje ratē''. Visi skaļi piebalsojuši
    ''Kāje ratē, kāje ratē'', domādami, ka hetmanis izdomājis jaunus vārdus 
     dziesmas piedziedājumam, bet izrādījies, ka Komarovskis saucis pēc
     palīdzības. Kamēr to sapratuši, bijis jau par vēlu - kāja bijusi jau
     ierauta rata ritenī un hetmanis bijis jau beigts.
     Šo epizodi pavisam nesen pirmais atcerējās mans brālis Kārlis Egle.
     Elza pat zināja kāda dziesma tā bijusi un stāstot nodziedāja.
     Vispār jāsaka ka Elza bija laba stāstniece, bet prātā palikušas tikai
     pavisam niecīgas epizodes. Viņai bija vairāki interesanti stāsti par
     seniem notikumiem Grobiņā.)
     Rudenī B. Radzivils nodeva Grobiņu poļiem
     
     1660. gada februārī pēkšņi no plaušu karsoņa(?) mira 37 gadus vecais
     Zviedrijas karalis Kārlis X. Nekavējoties tika uzsāktas miera sarunas.
     1660. gada maijā Olīvas klosterī pie Dancigas, pateicoties franču
     diplomātijai, tika noslēgts miers starp Zviedriju, Poliju, Brandenburgu
     un imperatoru Leopoldu I (kas pirms diviem gadiem bija kļuvis par
     Ferdinanda III pēcteci).
     Hercogam Jēkabam tika atļauts atgriezties Kurzemē. 3. jūnijā hercogs
     ar daļu kalpotāju (pavisam 34 personas) izbrauca no Ivangorodas, kamēr
     52 personas ar bagāžu brauca pa jūru uz Liepāju. No 25. jūnija līdz
     7. jūlijam hercogs pavadīja Rīgā, kur viņu sagaidīja nodevējs Duglass...
     16. jūlijā hercogs sasniedza Grobiņas pili, kura vienīgā nebija nopostīta.
     Jelgavas pilī šai laikā bija iemitinājies poļu garnizons.
     17. jūlijs skaitījās un turpmāk tika svinēts kā Kurzemes atbrīvošanas
     diena no zviedriem.
     Grobiņā ieradās hercogs Jēkabs, hercogiene Luīze Šarlote,
     jaunie prinči (Frīdrihs Kazimirs – 10 gadu vecs, Kārlis Jēkabs – 6,
     Ferdinands – 5, bet Aleksandrs, kas bija dzimis gūsta laikā
     bija nepilnus divus gadus vecs), princeses (Luīze Elizabete – 14,
     Šarlote Sofija - 9, bet Marija Amālija 7 gadus veca)
     līdz ar lielāko kalpotāju daļu.
     (Bērni gan ieradās vēlāk, jo ceļā saslima ar bakām un tika aizvesti
      uz Saldu.)
     
     Piemiņas plāksne pie pils ieejas atklāta 2010. g. 28. oktobrī - hercoga
     dzimšanas dienā. (Hercogs dzimis 1610. g. Goldingenā jeb Kuldīgā.)
     (Uzvārdu gan vajadzēja uzrakstīt un trešā rinda lieka - mana kritika.)
     Plāksne ilgi nestāvēja savā vietā - pazuda pēc laika bez vēsts.
     
     Jau piektajā dienā pēc ierašanās Grobiņā - 1660. gada 21. jūlijā
     hercogs Jēkabs rakstīja landmāršalam Vilhelmam fon Rummelam un
     uzdeva viņam nokomplektēt 500 vīru lielu rotu cietokšņa apsardzībai.
     Jēkabs 5. augustā sasauca landtāgu (hercogistes muižniecības
     parlamentu) Grobiņā.
     Hercogs Jēkabs un Grobiņas landtāga delegāti landtāga lēmumu
     parakstīja 1660. gada 13. augustā. Tā pirmajā punktā bija teikts, ka,
     ņemot vērā bīstamo situāciju, kāda saglabājas šajā zemē par visu
     vairāk nepieciešams ir apsargāt zemes robežas.
     1660./1661. gadā hercogs Jēkabs medījot esot iestidzis purvā pie
     Šomēlijas muižas (tagadējie Cimdenieki) un viņu izglābis kāds Batens,
     kurš pateicībā par to saņēmis tuvumā esošo muižu.
     Vairāk lasiet pretējā lapas slejā.
     Salīdzinājumā ar Jelgavas pili, telpas bija stipri šaurākas, tāpēc 
     hercogs Grobiņas pili nosauca par ''Šauro ligzdu''. Šeit viņš dzīvoja
     līdz 1661. gada oktobrim, kad hercogs pārceļas atpakaļ uz Jelgavu,
     bet viņa ģimene vēl gadu uzturējās Grobiņas pilī.
     Apskatījis pilsētas drupas un ļaužu postu, kuri dzīvoja mežā būdās,
     lika iesākt celt baznīcu un atjaunot pilsētu. Baznīca uzcelta 1663.g.
     Pats hercogs par saviem līdzekļiem paaugstināja baznīcas
     torni 1664.g. Jēkabs Grobiņā uzturējies bieži un pēc viņa pavēles
     celtas ēkas un uzlaboti ceļi. No Grobiņas hercogs daudz rakstīja
     vēstuļu, lai atjaunotu hercogistes saimniecību.
     1661. gada 19. jūlijā hercogs Jēkabs deva norādījumus Grobiņas
     dzirnavniekam Kristofam Knokam, kā strādāt, par paraugu stādot
     Skrundas dzirnavnieku, kas savas dzirnavas aprīkojis ar diviem
     labiem ratiem.
     
     1661. gadā no 30. marta līdz 2. aprīlim hercogs Grobiņā uzņēma
     uz Maskavu ceļojošo Vācijas ķeizara Leopolda I sūtni brīvkungu
     Augustīnu fon Meierbergu. Savā grāmatā ''Ceļojums uz Moskoviju''
     A. Meierbergs ir aprakstījis sūtniecības braucienu :
     ''... Nākošajā dienā, nobraukuši vēl 8 jūdzes mēs jau bijām 2 jūdzes
     no Grobiņas. Mūs sagaidīja novada pārvaldnieks Johans Frīdrihs Reke
     ar daudziem pavadošajiem muižniekiem un 4 citām karietēm.
     Pēc tam viņš mūs hercoga vārdā ļoti labvēlīgi uzņēma un aizveda uz
     pili ar pašu sava valdnieka karieti. Bet tur, izkāpjot no karietes, uz
     lieveņa mūs pieņēma pats hercogs un aizveda uz atbraucēju istabām.
     No rīta mēs izpildījām pieklājības pienākumu, ko mums visžēlīgi bija
     uzlicis pats Imperators un kā pret pašu hercogu, tā arī viņa dzīves
     biedri Aloizu Šarloti, gaišo princesi, Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha
     Vilhelma māsu.”
     Sūtniecības sastāvā esošais mākslinieks Johans Rūdolfs Štorns
     uzzīmēja Grobiņas pili, un tas ir senākais pils attēls.
     Viņš ceļojuma Kurzemes maršrutā ir piefiksējis desmit zīmējumus.
     Tiem ir dotas arī īsas anotācijas. Šim atēlam ir pierakstīts :
     Grobiņa, pilsētiņa un cietoksnis trīs jūdzes no Bārtas; pieder
     Kurzemes hercogam, kas 1661. gada aprīlī atradās šeit ar savu sievu,
     bērniem un visu galmu.
     
     Attēlā redzama Meierberga sūtniecības iebraukšana Grobiņā.
     Ceļa kreisajā pusē pretī pilij vienkāršs zvanu tornis ar trim zvaniem.
     Daži gan domā, ka tās ir karātavas, bet man liekas, ka tomēr zvani.
     Aiz tiem redzams Iļģu mežs, kas tolaik bijis pavisam tuvu pilij.
     Aiz pils pa labi Grobiņas pilsēta, tajā redzams ugunsgrēks (tā
     domā daži vēsturnieki, kuri nepazīst Grobiņu), bet es domāju
     ka tā ir darvas dedzinātava, jo Augustmuiža, kur tā atradusies, 
     atrodas tieši tajā virzienā un tur neatrodas pilsēta.
     Labi redzamas vecās dzirnavas (?), kuras manuprāt ir iepretim pils
     stūrim uz saliņas(?). Šī saliņa ir redzama arī Grobiņas cietokšņa 
     plānā, kurš redzams zemāk šajā lapā. Acīmredzot upes gultne 
     pa gadiem mainījusies, bet varbūt mākslīgi mainīta. Jaunais dīķis
     šeit jau uzpludināts. 
     Varbūt bijuši divu pakāpju dīķi un tad nav izslēgts, ka tie bijuši jau
     stipri vien senāk uzpludināti.
     Foto no oriģinālā A. S. Suvorina 1903. gada izdevuma :

     30. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Pēterim Batenam
     (tirgotājam un Batas muižas īpašniekam),
     ka gaida ķeizara sūtņu ierašanos, tāpēc lūdz steidzami atsūtīt
     pāris ūkšas piemērota vīna (1 ūkša = 180 stopi; 5 stopi = 4 litri).)
     Vairāk šeit.
     Sūtniecības brauciena maršruts no Palangas līdz Skrundai :

     
     1673. gada 26. septembrī hercogs Jēkabs par Grobiņas pilskungu
     ieceļ Pēteri Koškulu. P. Koškuls bija hercoga dēla Jēkaba krusttēvs.
     P. Koškuls pārvaldīja Grobiņu līdz savai nāvei 1682. gada 15. martam.
     
     1675.gadā nākamais Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers
     Jēkaba vecākais dēls apprecas ar Hesenes-Nasavas princesi 
     Sofiju Amāliju.

     Grobiņas hercoga muižā 1676. gadā turēja 50 tītarus. No 90 govīm
     (1648. g.) ražoja pa 15 mucām sviesta un siera. Siers bijis līdzīgs
     Edamas sieram un ir bijis ļoti trekns. Hercoga personīgajā domēņu
     muižā ietilpa arī kaļķu ceplis un darvas ceplis.
     (Muiža atradās iepretim Skābaržkalnam upes otrajā krastā, kur pašlaik
     atrodas mājas ''Upeskrasti''. To precīzi norāda 1893. gada M.Siliņa
     izstrādātā karte.)
     Varbūt tieši Grobiņa ir tā vieta, kur tika audzēti pirmie kartupeļi
     Latvijas teritorijā, jo zināms ka 1673. gadā Kurzemē no Hamburgas
     hercogs ievedis pirmo kartupeļu pūru. Nekur nav teikts,
      ka tas bijis Kuldīgā vai kur citur.
     Skābaržkalnā bija iekārtots hercoga dārzs - pastaigu vieta.
     
     1677. gadā Frīdrihs Kazimirs sāk jau būvēt savu floti - Liepājas kuģi.
     Tajos laikos tā bija dabiska parādība, ka pēcnācējs jau laicīgi sāk
     flotes būvi.
     Pēc Jēkaba nāves 1682. gada jaungada naktī, par hercogu 1682. gada
     1. janvārī kļuva viņa dēls Frīdrihs Kazimirs.
     (Grobiņā Frīdriha Kazimira klātbūtne pirmo
     reizi dokumentēta 1678. gada 4. jūlijā, kad viņš vēstulē hercogam
     Jēkabam ziņo, ka 1676. gadā mirušās mātes mantu inventarizāciju
     viņš cer pabeigt visdrīzākā laikā. Grobiņā atradušās divas kastes ar
     sudrabu - Frīdrihs Kazimirs jautā, vai tās sūtīt uz Jelgavu.
     Jēkaba pēcnācējs nedaudz bijis apzagts garīgā ziņā - lempīgs,
     paslinks, baudkārs.  Fridrihs Kazimirs nav pratis atšķirt būtisko no
     mazsvarīgā, uzrunājis lopus ar kungs un kundze. Tā raksta vēsturnieki,
     bet atceramies, ka klasiskajā Ķīnas literatūrā tituls ''kungs'' tiek lietots
     ne tikai pie dieviem un hercogiem, bet arī pie lopiem. Piemēram 
     kung ki nozīmē vistas kungs jeb gailis, kung-njū - govju kungs jeb vērsis.
     Frīdrihs Kazimirs bija labi izglītots cilvēks, ne tāds, kā mūsdienu
     vēsturnieki. :) No 1669. līdz 1670. gadam viņš studējis Francijā.
     Neskatoties uz to, Jēkaba atvase bija cieņā. Liepājas mācītājs
     Johans Burgers viņam veltījis latviski rakstītu dzejoli: 
     "Pūtiet ar trompetēm, sitiet ar bungām,
     Klanieties cienīgam zemītes kungam.
     Sieniet pušķīšus, krāsītes taisiet…
     Bārstiet rozītes, puķītes kaisiet…")
     
     1684. gadā tiek izdota latviešu valodas mācību grāmata - 
     Adolfija gramatika.
     1697. gadā no 12. līdz 17. jūlijam Frīdrihs Kazimirs Grobiņas pilī 
     grezni uzņēma savu svaini Prūsijas valdnieku Brandenburgas
     kūrfirstu un Prūsijas hercogu Frīdrihu III ( nākamo Prūsijas
     karali Frīdrihu I) un viņa brāli, markgrāfu Albrehtu, nākamo
     Frīdriha Kazimira meitas Marijas Dorotejas vīru. Viesus sagaidīja 
     66 leibgvardes jātnieki, astoņu muzikantu pavadībā.
     Diemžēl prieku drīz aizēno hercoga jaunākā dēla nepilnus četrus
     gadus vecā Leopolda Kārļa pēkšņā nāve 21. jūlijā. Mazais princis
     no Grobiņas pēc nāves aizvests un apglabāts hercogu kapenēs
     Jelgavas pilī.
     1697.gadā ar Liepājas maģistrātu Frīdrihs Kazimirs noslēdza ostas
     būves līgumu un jaunais kanāls līdz 1703. gada ziemai tiek arī izrakts.
     
     1698. gadā, neatstājis testamentu, mira hercogs Frīdrihs Kazimirs.
     Viņa mantiniekam Frīdriham Vilhelmam tobrīd bija tikai seši gadi.
     Saskaņā ar 1691. gadā noslēgto laulības līgumu pēc hercoga Frīdriha
     Kazimira nāves Elizabetei Sofijai kā atraitnes tiesa pienācās Skrunda,
     Grobiņa un Tadaiķi. Par jaunā troņmantnieka aizbildni Polijas un
     Saksijas karalis Augusts II Stiprais iecēla nalaiķa brāli Ferdinandu.
     Ferdinands uzstāja, ka hercogienei jāpamet Jelgava un jāparceļas
     dzīvot uz Skrundu vai Grobiņu.
     Ziemeļu kara laikā Ferdinands apsola Polijas karalim līdzēt karā.
     Grobiņā viesojies Polijas un Saksijas karalis Augusts II Stiprais
     kura viens no ārlaulības bērniem ir Latvijā pazīstamais

     1700. gada jūlija sākumā cauri Grobiņai pie sava karaspēka Rīgas
     apkārtnē devās Polijas un Saksijas karalis Augusts II Stiprais, kurš
     speciāli apstājās pie hercogienes Elizabetes Sofijas uz pārrunām.
     
     1700. gada 11. novembrī hercogiene Elizabete Sofija kopā ar dēlu
     ieradās Grobiņā. Tieši pēc diviem mēnešiem hercogiene devās uz
     Kēningsbergu. lai piedalītos sava pusbrāļa, Brandenburgas kūrfirsta,
     kronēšanai par Prūsijas karali, un hercogistē vairs nekad neatgriezās.
     Pēc viņas aizbraukšanas par Grobiņas muižas pārvaldnieku skaitījās
     barons Verters, kas to 1738. gadā nodeva Ernstam Johanam Bīronam.
     
     1700. gada Ziemassvētkos krievi, sakši un kurzemnieki aplenc Rīgu.
     1701. gadā Spilves pļavās zviedru karalis Kārlis XII sakauj sakšus
     un hercogs Ferinands aizbēga uz Dancigu (tag. Gdaņska), kur
     palika dzīvot visu atlikušo mūžu.
     Ziemeļu kara laikā Grobiņas pili vēlreiz ieņem zviedri un tajā 1701.g.
     vairāk kā nedēļu uzturējās Zviedrijas Karalis Kārlis XII.

     Grobiņā zviedri ienāk 1701. gada 2. septembrī. Vairāk lasiet šeit.
     (Virgā, kur zviedru karalis Kārlis XII 1701. gada ziemā dzīvoja teltī,
     tagad atrodas piemiņas zīme ''Kārļa zābaks''. Zābaku viņš it kā esot
     pazaudējis Spilves pļavās kaujas laukā.)
     
     Līdz 1705. gadam zviedri posta un laupa hecogisti. 1709. gada
     29. jūnijā zviedru armiju pie Poltavas iznīcina krievi. Kā nelaimes
     priekšvēstnesis ir Kārļa XII ievainojums viņa dzimšanas dienā
     17. jūnijā. Viņam, sēžot sedlos, papēdī trāpa musketes lode.
     Iekaisuma rezultatā viņš trīs dienas atrodas tuvu savai nāvei...
     Krievu cars Pēteris I
     noteica, ka par hercogu atzīst Frīdrihu Vilhelmu un nolēma viņu
     apprecināt ar sava pusbrāļa meitu Annu.
     Hercogistes Augstākā padome tūlīt izsludina sešpadsmitgadīgo
     Frīdrihu Vilhelmu par pilngadīgu un uzaicina pārņemt valdību.
     Kuģis ar jauno hercogu ar lielgabalu salūtu Liepājas ostā iebrauca
     1710. gada 13. maijā. Sajūsmināts par sagaidīšanu, Frīdrihs Vilhelms
     Liepājā nodibināja pirmo un vienīgo hercogistes ordeni ''Atzinības ordeni''
     (Ordre de la reconnaissance), kas 1938. g. un 2004. g. tika
     atjaunots ar Atzinības krusta nosaukumu.
     
     
     
     
     Jaunais hercogs par pirmo savu rezidenci izvēlējās Grobiņas pili.
     Frīdrihs Vilhelms ieradies Grobiņā iesāk steidzīgi pili remontēt.
     Jūnijā būvmeistars Nikolauss Hoppendicels un mūrniekmeistars
     Kristians Tīrics raksta hercogam, ka nav saņēmuši atalgojumu.
     30. jūnijā hercogs no Liepājas dod rīkojumu kamerjunkuram Bagem
     Grobiņā, lai abiem meistariem izmaksā katram trīs Alberta dālderus
     nedēļā un izsniedz mucu alus mēnesī.
     1710. g. 1. jūlijā par Grobiņas pils hauptmani (pilskungu) tika iecelts
     hercoga virspadomnieks Johans Frīdrihs fon der Briggers.
     Par pils uzraugu 1711. g. 17. jūnijā tiek pieņemts Kristians Hofmans
     un tad sastādīts inventāra saraksts. Atzīmēts, ka tiek remontēti 
     hercoga apartamenti un ka arsenālā atradušās 28 musketes.
     Remonts bijis nepieciešams pils vaļņiem, uz kuriem bija
     izvietoti 16 lielgabali un viena mortīra (http://wapedia.mobi/lv/Mort%C4%ABra),
     kā arī sabrukušajam zirgu stallim.  
     Vēlāk hercogs Frīdrihs Vilhelms devās uz Pēterburgu, kur apprecējās
     ar princesi Annu Joanovnu (vēlēko Krievijas carieni).
     Kāzas tika svinētas mēnešiem ilgi un jaunā hercoga veselība
     neizturēja (?). Atceļā viņš 1711. gada 13(21?). janvārī mīklaini mira.
     Jaunā hercoga Frīdriha Vilhelma vietā Jelgavā
     drīz ieradās viņa atraitne ar krievu galmu, dragūniem un pretenzijām.
     Kurzemē faktiski līdz 1730. gadam valdīja Anna ar Ferdinandu.
     
     Remontdarbi pilī pārāk neveicās, jo 1719. g. 2. novembrī pilskungs
     Heinrihs Georgs fon Mirbahs sūdzējās hercoga komisijai, ka pils tuvu 
     sabrukumam un hercoga dārzs stāv tukšs un nekopts.
     
     Pēc daudzajiem kariem un mēra Grobiņa bija stipri panīkusi.
     1721. g. Grobiņā kādu laiku uzturējās viens no tālaika izcilākajiem
     vācu literātiem profesors Johans Hristofs Gottšeds. Viņu sajūsmināja
     atbalss no Skābaržkalnā iekārtotā hercoga dārza : ''1721. gadā es
     no Grobiņas pils šķērsām pāri lielam dīķim dzirdēju atbalsojamies
     veselu latīņu valodā skandētu dzejas rindu.''
     
     1730. gadā Anna kļuva par carieni. Kurzemē valda Ferdinands, kura
     rezidence atradās Dancigā un kuru muižnieki tāpēc neatzina, jo bija
     noteikts, ka hercoga rezidencei jāatrodas hercogistes teritorijā.
     Faktiski hercogiste bija bez hercoga un tā kā Ferdinandam nebija
     pēcnācēju, tad uz hercogistes troni pretendēja daudzi.
     Viens no tādiem bija Saksijas Morics, Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta
     Augusta II dēls. Viņš tika ievēlēts par hercogu 1726. gadā, taču spēja
     noturēties tronī tikai gadu. (Vairāk par šī laika notikumiem varat lasīt
     Valda Rūmnieka un Andreja Miglas vēsturiskajā romānā
     ''Sveiks, jaurtrais Rodžer!'' Apgāds Zvaigzne ABC, Rīga.)
     1730. gada Kurzemes karte : http://data.lnb.lv/nba05/kartes/PDF/038.pdf
     
     1730. g. jūlijā par Grobiņas pilskungu ieceļ
     Nikolaju Vilhelmu fon Štempelu. Tā kā pilskunga apartamentos
     vairs nebijai iespējams dzīvot (pils daļa pie ieejas vārtiem, kur
     atradās virtuve un pilskunga dzīvoklis, stāvēja bez jumta), N.V.
     Štempelam ierādīja telpas hercoga daļā. Bez pils viņa parvaldījumā
     tika arī pilskunga vidme Mežinieki (Hoff Meschneecken).
     Tolaik paceļamais tilts, kas veda uz pils ieeju pāri aizsarggrāvim, vairs
     nepastāvēja, bet tā vietā uzbūvētais tiltiņš bija iepuvis un draudēja
     sabrukt. Labā stāvoklī bijuši pils pagrabi, izņemot vienu, un abas
     klētis, taču zirgu stallis palicis nelabots un vidū iebrucis. Lielgabali
     jau bijuši aizvesti uz Liepāju. Pārējiem trīs pils korpusiem jumts bija
     salīdzinoši labā stāvoklī ar tikai dažviet nobirušiem kārniņiem.
     
     Ferdinands nolēma izmantot Frīdriha Kazimira atraitnes, tagad jau
     Meiningenas hercogienes, Elizabetes Sofijas prombūtni un pievākt
     viņas atraitnes tiesas muižas sev. Tika nodibināta komisija, kuras
     uzdevums bija ar varu atņemt hercogienei Grobiņas, Tadaiķu un
     Skrundas muižas. Komisijā aktīvi darbojās Klopmans no Jaunās
     muižas un pilskungs Zakens no Sasmakas.
     Izmēģinājies ar labu, Klopmans un Zakens 1733. g. 2. maija rītā devās
     ieņemt Grobiņas pili. Tos pavadīja astoņi hercoga jātnieki un vēl
     12 citi ar šautenēm apbruņoti vīri. Pils vārtos nostājās četri bruņoti
     krievu dragūni, kurus Grobiņā bija atstājis Krievijas ķeizarienes
     Annas Joanovnas Lielais sūtnis grāfs Lēvenvolde, pirms došanās
     uz Liepāju 19. aprīlī. Viņš Liepājā bija izsaucis abus komisārus un
     ieteicis būt apdomīgiem, jo Krievijas ķeizariene bija saņēmusi
     vēstuli no Elizabetes Sofijas ar lūgumu aizsargāt sevi.
     Dragūni, noslēpušies mūru aizsegā, izšāva zalvi (pēc nostāstiem
     pirmais no pils šāvis barons Verters - Grobiņas muižas pārvaldnieks),
     ievainoja hercogu jātnieku kaprāli Eisenu un vienu no Klopmana
     kalpotājiem rokā, vienu no Zakena kalpotājiem - plecā, bet jātniekam
     Treicam nošāva zirgu. Ferdinanda komisāriem nācās ar kaunu
     atkāpties.
     
     Pēc pilskunga N.V. Štempela nāves pilskunga
     amatu piešķīra Ugāles īpašniekam Georgam Dītriham Bēram.
     Tas notika 1733.g. otobra beigās, kad viņu stādīja priekšā Grobiņas
     namniekiem un nodeva pilskunga tiesas zīmogu un dokumentus.
     Pils netika inventarizēta, jo inženieris Libenavs, kurš uzturējās pilī,
     atteicās ielaist komisārus bez speciāla hercoga Ferdinanda rīkojuma,
     kurš tolaik dzīvoja Dancigā. Inventarizāciju pilī izdevās veikt tikai 
     nākot pie varas nākamajam hercogam Ernstam Johanam Bīronam
     un tad tikai G.D.Bērs spēja pārņemt pili savā pārraudzībā.
     
     1737. gada 4. maijā 81 gada vecumā Ketleru dzimtas pēdējais
     pārstāvis hercogs Ferdinands mira. Par hercogu Kurzemē
     gribēja kļūt Saksijas Morics, cara Pētera I favorīts
      A. Menšikovs un Kurzemes landrāts Frīdrihs fon Homburgs -
     hercoga Jēkaba mazdēls.
     1737. gadā Krievijas imperatore Anna Joanovna par Kurzemes
     hercogu ieceļ savu favorītu, viņas sekretāru, vēlāk staļļmeistaru un
     virskambarkungu  Ernstu Johanu Bīronu.
     Viņa laikā tiek uzceltas pilis Jelgavā un Rundālē pēc Rastrelli
     projekta, kas bija iespējams par Krievijas valsts kases līdzekļiem.
     
     1738. gadā hercogs gatavojās attīstīt kuģu būvniecību Liepājā.
     Viņš interesējās vai Nīcas, Rucavas un Grobiņas mežos ir piemērotu
     kokmateriālu. Lai to izpētītu Liepājas birģermeistars J. Šmits kopā
     ar savu kuģu būvmeistaru Bērendu Heinu apsekoja hercoga mežus.
     14. aprīlī viņi ieradās pie Grobiņas mežziņa Kaufmana un uzzināja,
     ka ozola koki izlietoti pirms dažiem gadiem Liepājā būvētajām
     krievu galerām (airu kuģiem), bet parpalikums nogādāts Grobiņas
     muižā. Nevērti ozoli vēl palikuši augam pie Dubeņu un Otaņķu ceļa.
     Labāka situācija bija Nīcas un Rucavas mežniecībās.
     Hercoga interese par kuģu būvi mazinājās.
     
     Protams hercogs E.J. Bīrons uzmanību veltīja arī
     Grobiņas pilij. 1938. gada 14. augustā hercoga norīkotā komisija
     atņēma pils atslēgas līdzšinējam pārraugam Johannam Gevekem
     un nodeva tās pilskungam, paturot amatā esošo uzraugu
     Vilhelmu Reinholdu Gebhardu.
     1738. gadā pilij jau bija ierīkots paceļamais
     tilts un uzlikts jumts, bet vēl bija nepieciešams remonts
     pilskunga apartamentos. Līdz 18. gs. beigām pilī bija
     izvietotas visas Grobiņas novada administratīvās iestādes, bet 1791.g.
     pils bija lietojama vairs tikai izņēmuma gadījumos, te uzturējās
     vienīgi virstiesa un cietums.
     (1738. g. inventāra sarakstā norādīts, ka lielgabalus un mortīru 
     aizveduši cauri Grobiņai marsējošie sakši un krievi un tie
     novietoti pie Liepājas rātsnama.) 
     
     1738. gada 4 novembrī hercogs uzdeva virspadomniekiem ''vispirms
     uzcelt dzirnavas Nīcas, Bārtas, Grobiņas un Skrundas ekonomijās''.
     
     1740. g. pēc carienes Annas nāves Bīrons zaudēja varu un mantu
     un nonāca trimdenieka stāvoklī.
     1747. gada Kurzemes karte : http://data.lnb.lv/nba05/kartes/PDF/109.pdf 
     (Ļoti laba karte! Ir pat iezīmētas mūsu apkātnes muižas - Iļģi, Rolava,
     Bata, Gavieze, Tāši, protams Grobiņa un daudzas citas. Daudz kļūdu
     upju zīmējumos.)
     
     Pēc trimdas E. J. Bīrons Kurzemē atgriežas tikai 1763. gadā, pirms
     tam parakstot līgumu ar Krieviju par pareizticīgās baznīcas tiesībām
     hercogistē, par krievu pulku virzīšanu caur Kurzemi, par krievu pasta
     iestāžu nodibināšanu domēņu muižās un daudzām citām Krievijas
     tiesībām Kurzemē.
     1769. gadā hercogs nodod savu varu dēlam Pēterim un pēc trim
     gadiem Jelgavā (īsi pirms savas pils pabeigšanas) mira.
     
     Kopš 1795. gada Kurzemi iekļāva Krievijas impērijā. Pēc Kurzemes
     guberņas avīzes ziņojuma, 1797. g. pilī atradies arsenāls
     (ieroču un munīcijas noliktava), kuru poļu - leišu konfederāti izlaupījuši,
     turklāt pils sākusi degt.
     18.gs. beigās pili pameta un tā pamazām sabruka.
     Zināms, ka 1805. gadā pils jau bijusi vientuļa un atstāta, tās četrus
     mūrus klājis salmu jumts.
     Jau 1809. gadā Kurzemes apceļotājs Ulrihs fon Šlipenbahs
     rakstīja, ka Grobiņas pils, kuru pirms dažiem gadiem bijis
     iespējams vēl remontēt, tagad vairs nav apdzīvota un pamazām
     pārvēršas drupās. Pēdējo reizi pils esot lietota 1812. gadā,
     kad tajā izvietoti Napoleona armijas ievainotie.
     Kurzemē caur Grobiņu ienāca Napoleona Lielās armijas prūšu
     karaspēka daļas majora Reisa vadībā. Ienāca jātnieku eskadrons
     un divi kājinieku bataljoni ar diviem lielgabaliem.
     Karavīru nometne atradusies mācītājmuižas priedainē (skandināvu
     senkapos), bet štābs atradies gan mācītājmuižā gan blakus esošajā
     Augustmuižā. 
     Tad te arī esot aprakta franču kara kase, kuru 1923. gadā ieradies
     kāds franču kapteinis meklēt, bet bez panākumiem, kaut arī viņam
     bijis precīzi uzzīmēts plāns, bet būves esot pa šo laiku izmainītas
     un tas traucējis atrast īsto vietu.

    Grobiņas pils.  1846. gada zīmējums. Mākslinieks Augusts Georgs Vilhelms Pecolds (1794-1859)
     1846. gada zīmējums. Grobiņas pils.
     Mākslinieks Augusts Georgs Vilhelms Pecolds (1794-1859).

     1868. gada 12. novembrī Grobiņas pilskungs barons E. von Koškuls
     (Koskull) aizgāja uz Aizputi par virspilskungu.(1869.2.07.''LA'', Nr.27)

     1875. gadā pilsdrupas ar pilskalnu nodotas pilsētas pārvaldei,
     kura ap pilsdrupām ierīkojusi parku. Raksts''Latviešu Avīze'' 23. jūlija
     (Nr.30) numurā (1875.g.) :
     ''Grobiņas vecum vecā bruņinieku pils vieta, kur mūri vēl stāv, netālu no  baznīcas, ir tapusi caur to apkopta un izgreznota, ka tur dažādus augus
     un puķes stādījuši un ejamus gaņģus ieriktējuši, kur pilsētniekiem ko 
     vaļas brīžos pacierēt. – Pils mūros 3.Jūli izrīkoja viesības vakaru „bazaru”.  Liepājas muzikanti spēlējuši. Tā ienākšana nāks dažām vajadzībām par 
     labu. Vakarā bijis pilskalns un pils drupi ar ugunīm kā apsēti; 1300 
     lampas degušas dažādās ugunīs.''
     1877. g. minēts, ka apkārt pilij un pils pagalmā cienījamais Grobiņas 
     pilskungs un mēra  kungs von Bolschming licis iestādīt košus meža 
     kokus un krūmus, lai veidotu parku. Tāpat izveidoti gaņģi (celiņi).

     190?. gads - Grobiņas pilsdrupas
     Skats no Skābaržkalna uz pilsdrupām.
     Foto no Luka arhīva.

     1970. - gados mūrus konservēja (arhitekts J.Stukmans).
     1972. gada bilde no Luka arhīva. Grobiņas pilsdrupu restaurācija.

     Pils izmēri 58 x 34 - 38,6 metri.
     Senākā ir 14.gs. būvētā trīstāvu ēka dienvidu daļā un tai pievienotais
     ziemeļrietumu aizsargmūra fragments. Ēka ir 14,2 x 34 m liela.
     Virs trešā stāva bēniņos bijusi ieroču galerija. Zem ēkas atradies
     pagrabs, kas aizbērts. Rietumu pusē vēl redzams pagraba
     lodziņš un sienā saglabājušās uz pagrabu vedošo kāpņu atliekas.
     Ēkas rietumu galā bija dzīvojamās un  guļamtelpas, vidū -
     remteris (ēdamzāle) un priekšnams, bet austrumu galā-kapela.
     Velvju pēdu paliekas ārsienās norāda, ka otrais stāvs bijis pārsegts
     ar velvēm.
     Vairāk par pils iekārtojumu lasiet oriģinālā vācu valodā :
     šeit ielādējams tulkojums : 

    Grobiņas pils

     

                   Rietumu gals.

                Austrumu gals.

          Aizmūrētais senais logs.

     Rietumu sienas mūris. 

     

     
     Rietumu gals: kreisā pusē redzams aizmūrēts senais logs.
     Taisnstūru logi izveidoti 17. gs. pārbūvē. Korpuss mūrēts
     sarkaniem ķieģeļiem vendu sējumā. Ķieģeļi 85 x 150 x 295 mm. Korpusa
     pagrabs un daļēji pirmais stāvs celts no laukakmeņiem. Būves augstums
     bijis 12 m.
     Otrā stāva augstumā visapkārt aizsargmūrim bija galerija (sargeja).
     Hercogistes laikā 17.gs. uzcēla ēkas gar A,Z un daļēji R sienu.
     Šajā laikā vecais dienvidu korpuss apmests un izveidoti lielāki logi.
     Ārējā mūra biezums 1,3 m. Zem rietuma ēkas arī atradies pagrabs.
     Vecā ieeja ar vārtiem bijusi rietumu sienas galā, kura vēlāk aizmūrēta.
     Pēdējā ieeja pilī atradusies ziemeļu pusē un vedusi pār tiltu, kas
     celts virs aizsarggrāvja.
     Padomju armija rietumu sienu un ēkas noārdīja lai iegūtu
    ķieģeļus un akmeņus. Tie esot vesti uz Batas(Liepājas) lidostu.
    Acīmredzot izmantoti skreijceļu pamatu pildīšanai, vai citām būvēm.
    (Padomju armija Batas lidlauku sāka būvēt 1940. gadā. Kara laikā
    tur bāzējās Latvijas aviācijas leģions. Pēc kara Batas lidosta bija
    kara aerodroms. Tikai 1958. gadā tur tika izveidota civilā lidosta.)
    Ļoti sašutuši par pilskalna nopostīšanu bija daudzi grobiņnieki.
    Tai skaitā Juris Meļķis kura māja atradās iepretim pilskalnam.
    Šos faktus man stāstījis tēvs un tagad Zigurds Elsbergs to apstiprina.
    Vēsturnieki gan nez kāpēc klusē,
    jo tas ir kauna traips padomju armijai.
     
      Grobiņas pilsdrupas. 20. gs. 20. gadi. Labi redzams, ka pils rietumu
      siena vēl nav noārdīta.
     
    Dzirdētas teikas par divām apakšzemes ejām. Viena ejot uz
    baznīcu, bet otra, pēc manām ziņām, uz mācītājmuižu - pie kam
    pēc vienas versijas uz veco mācītājmuižu Priedienā, bet pēc otras
    uz pēdējo mācītājmuižu jeb hercoga agrāko laiku muižu,
    kas atradās skābaržkalna dienvidaustrumos upes pretējā krastā.
    Eja ejot zem upes. (Dažādos rakstos lasīts, ka
    otra eja ejot uz kapiem. E. Jucevičs nez kāpēc domā, ka uz Iļģu
    kapiem, laikam citus nezina. Tur pat minētas tautas teikas par
    iemūrēto meiteni un par to, ka rietumu siena nopostīta Zviedru
    kara laikā. Atiecībā uz sienu - galīgas muļķības. Domāju, ka šīs
    ''teikas'' sadomājuši mūsu pašu ''pasūtījuma'' vēsturnieki, tādi kā
    Rihards Rubīns, Egils Jucevičs - atgādinu, ka abi bijuši KP
    (komunistu partijas) biedri un aktīvi kalpoja okupācijas režīmam.)
    Loģiskāks man šķiet variants par eju uz muižu pāri upei vai vācu
    kapiem, kuri atrodas starp pilskalnu un Skābaržkalnu vai J.Kundziņa
    ziņas par eju uz baznīcu un tālāk it kā uz mežu.
    Mana tēva bērnībā pagrabi vēl nebija aizbērti
    un tad esot bijuši gadījumi, ka cilvēki, kuri līduši iekšā, it kā neesot
    vairs iznākuši ārā un tad nolemts eju aizbērt.
    Tēvs zināja stāstīt, ka vienreiz pie pilskalna ieejas vārtiem puiši
    esot atstutējuši, no pagrabiem izvilktus, divus skeletus, katru savā
    vārta pusē. Tas esot bijis 1930 - o gadu sākumā.
    Eja uz baznīcu un Iļģu kapiem atkrīt, jo pirms dažiem gadiem starp
    pilskalnu, baznīcu un kapiem tika lielā dziļumā ieguldīta kanalizācijas
    rore un nekas netika atrasts. Varbūt rokot nocietinājuma grāvi pēc
    1656. gada inženiera plāna šī eja tika pārrakta? Tādā gadījumā
    kanalizācijas vadu liekot neko atrast nevarēja.
     
     
     
     
     Tiltiņš - laipa pār avotaino mitro vietu starp Skābaržkalnu un ordeņa 
     pilsdrupām. Agrāk es kļūdaini domāju, ka tas ir tiltiņš pār Ālandi, jo 
     tāds 20. gs. sākumā bija un tas savienoja Skābaržkalnu ar Vīkberga
     mācītājmuižu, kurā atradās privātā elementārskola. To ka Grobiņas 
     muižas ēkā atradusies mācītājmuiža man jaunībā stāstīja Lizete Meļķis
     dzimusi Elsbergs. Viņa te Dzirnavu ielā 1933. gadā nopirka sev īpašumu.
     Viņa atcerējās kā svētdienas rītos mācītājkundze karietē braukusi uz 
     baznīcu. Vēsturnieki gan šo faktu noliedz, sakot, ka mācītāji visi ir 
     dzīvojuši tikai Priedienas mācītājmuižā, bet tā nodega 1920. gadā un
     kamēr uzcēla jauno macītājmāju Augustmuižā, iespējams ka te dzīvoja
     mācītājs. Bet skolas esamību muižas ēkā man apstiprināja Indriķis Egle
     mana vectēva brālis, kurš tajā mācījies un uz tiltiņa esot kāvies ar krieviem.
     To viņš vēl man dzīvs būdams pastāstīja.
     Acīmredzot šī ir laipu taka uz tālāk esošo tiltiņu Skābaržkalna pretējā - 
     dienvidu pusē.
     Savu kļūdu pamanīju izvērtējot ordeņa pils orientāciju.
     Tiltiņu pār Ālandi pie Skābaržkalna var redzēt šajā krievu laika 
     Grobiņas plānā. Tajā ir iezīmēts arī šis attēlā redzamais tiltiņš.
     
     
    Par Grobiņas seno vēsturi sk. : Veltījumi vēstures notikumiem
     
    Izmantotie materiāli : 
    1. (Latvijas Vēstures Institūts.
        ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga 2004.g.)
    2. (Tūrisma ceļvedis. ''Kurzemes un Zemgales hercogiste''.
        Ainārs Radovics. 2007.g.)
    3. (''Jāņa sēta'' izdotās kartes par Grobiņu.
        Egila Juceviča teksts.2007.g. un 1997(?).g.)
    4. (Latvijas PSR mazā enciklopēdija. I sējums. Rīga 1967.g.)
    5. (''Laiks. Cilvēki. Grobiņa.'' Egils Jucevičs.
       Grobiņas pilsētas Dome. 2009.g.)
    6. (Internets...)
    7.  Barons Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlippenbahs
       „Malerische Wanderungen durch Kurland” (1809)
       (Ulriha fon Šlipenbaha ceļojumu apraksts, kas publicēts
       1807. gada žurnālā «Rutēnija». )
    8. J.Kundziņš avīzē ''Kurzemes Vārds'' 1928.g. Nr.64,69,73,77
    9. J. Juškēvičš. ''Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē''. R., 1931
     
     
      Sens Grobiņas plāns. No Egila Juceviča grāmatas ''Laiks. Cilvēki.
      Grobiņa.'' Izskatās pēc 19. gs. No J. Zviedrāna uzzinu, ka 1840.g.
     
      Par šo attēlu varat nedaudz lasīt manā lapā : Ālande
     
     
     
     
     Arheologu aktivitātes Grobiņā 2010. gada martā :
     
     
     Pētījumus veic pieci vācieši (ģeofiziķi un arheologi) un tiem līdz divi latvieši.
     Vācu zinātnieki pētījumus veic ar Latvijas kolēģiem jaunu metodi –
     ģeomagnētisko izpēti. Tas nozīmē, ka ar speciālu aparatūru, ko virza pa
     zemi, konstatē magnētiskās anomālijas – akmeņu sablīvējumus, atsevišķus
     lielākus akmeņus, trauku lauskas, lielākas bedres. Priedulājos darbu
     apgrūtinot tas, ka zemē ir ļoti daudz metāla priekšmetu, ko arī uzrāda
     specifiskā ierīce. Taču tad palīdzot vāciešu lielā pieredze. Viņi esot
     strādājuši arī Turcijā, Ēģiptē un daudzviet citur.
     
     
     Ar "ratiņiem", kas nepieciešami ģeofiziskās izpētes veikšanai, stundu
     brauc viena arheologu komanda, pēc tam – nākamā. Darbs esot fiziski
     grūts, sevišķi tādēļ, ka sniega segas virspusē ir sērsna un ik pa laikam
     gadās ielūzt.
     
     Arheoloģiskais komplekss Grobiņā pretendē uz vietu UNESCO
     Pasaules mantojuma sarakstā :
     (UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā šodien
     (2011. g. 25. februārī) nolemts iekļaut Grobiņas arheoloģisko ansambli,
     aģentūru LETA informēja UNESCO LNK konsultante Liene Krīvena. 
     Kopējais projekts:
     Tomēr 2015. gada UNESCO Pasaules mantojumu komitejas 39. Ģenerālās
     asamblejas lēmums bija negatīvs. "Tika norādīts uz lietām, kas nebija 
     pilnīgas. Runa ir par to, kā pieminekļus interpretēja kopā. Tika aicināts 
     failu pārstrādāt un iesniegt vēlreiz," stāstīja UNESCO Latvijas Nacionālās
     komitejas kultūras sektora vadītāja Ieva Švarca. Visas valstis nebija ar 
     mieru mēģināt vēlreiz. Tāpēc kopējais ceļš esot beidzies.
     Nu mēģināšot paši vien kā atsevišķu nomināciju un tāpēc 2016 gadā
     Grobiņas arheoloģisko ansambli Latvijas arheologu biedrība izsludina
     par gada arheoloģijas pieminekli. Te raksts
     2015. g. 6. oktobrī Grobiņas novada dome ar Latvijas Universitāti 
     parakstīja sadarbības līgumu par Grobiņas arheoloģiskā kompleksa 
     pētniecību un popularizēšanu no 2016. līdz 2020. gadam.
     Izrakumi Sābaržkalnā sākšoties 27. jūnijā Andra Šnē un E. Guščikas
     vadībā. Tie ilgšot līdz 16. jūlijam. Te raksts
     
     Grobiņas arheoloģiskais komplekss sastāv no vairākiem viena laika 
     arheoloģijas pieminekļiem: Grobiņas pilskalna (Skābaržkalna) un
     senpilsētas, Priediena senkapiem, Atkalnu senkapiem,
     Smukumu senkapiem un Porānu (Pūrānu) senkapiem.
     Šie pieminekļi lielāko tiesu datējami ar 7. - 9. gs.
     Grobiņas arheoloģiskajā kompleksā ietilpst arī cita laika
     arheoloģijas pieminekļi – Atkalnu akmens laikmeta, vidējā un
     vēlā dzelzs laikmeta senkapi, Grobiņas viduslaiku pils,
     Grobiņas jeb Padambju bedrīšakmens u. c.
     
     
     Padambju (Grobiņas) bedrīšakmens esot atklāts 1972. gadā
     un to esot izdarījis Andžis Makbets. Esot saskaitītas 223 bedrītes.
     (Es saprotu, ka tad viņu melioratori ir izcēluši no mitrās zemes.)
     
     Cik zinu, tad atklājējs ir mans padomju laiku kaimiņš Arturs Biedrs,
     kurš bija Liepājas Dabas un Pieminekļu aizsardzības biedrības priekšnieks.
     Viņš jau akmeni esot uzgājis kara laikā, kad slapstījies pa lauku mājām.
     Bija savulaik raksti avīzē ''Komunists'' par šo tēmu.
     Sk. lapu Hugo Biedris . Ir dzirdētas versijas par to, ka šeit
     kritis (apglabāts) kāds skandināvu karalis (?), kurš kritis cīņā ar kuršiem.
     Vispār jau vieta kā kaujas lauks diezgan ticama,
     jo, ja kurši nākuši no iekšzemes, lai padzītu skandināvus,
     tad šī vieta kaujai ir īstā. Tas varēja būt ap 800. gadu, kad kurši
     padzina savus skandināvu iekarotājus, kuri te saimniekojuši jau
     no 650. gada. Šī kuršu uzvara bija pietiekoši nozīmīgs notikums.
     Varbūt kurši pēc uzvaras kaujā šeit pielūguši savus Dievus
     un upurējuši tiem.
     Es domāju, ka sagūstītos skandināvu vadoņus, pēc uzvaras, kurši
     uzšķērda ar egļu zariem un izlaida iekšas... Ir dzirdēti tādi stāsti...
     Un pārējos padarīja par vergiem, jo skandināvi Grobiņā apglabāti
     līdz pat 850. gadam. Šeit rakstītais attiecas uz lielajām rievām.
     Es domāju, ka tieši šīs lielās rievas padara šo akmeni unikālu.
     Mazās bedrītes pēc zinātnieku domām attiecas uz laiku pirms
     mūsu ēras, bet to nozīme pagaidām paliek mīkla. Angliski šādus
     akmeņus sauc par cup-marked stones un tādi atrodami ļoti
     daudz un ir gandrīz visās vietās. Īpaši daudz to esot Igaunijā.
     
     Dziļās rievas akmenī ir parasti visvairāk apspriestais jautājums.
     Būs jau tādi, kas saskatīs saules kalendāra iezīmes u.t.t.
     Pēdējā laikā mana versija ir tāda, ka šīs ir skandināvu iekaltas
     rūnu zīmes uz kuršu (?) svētā akmeņa. Tā lielā, garā rieva ir daļa
     no noslēgtā loka, kas parasti sastopams skandināvu rūnu rakstos.
     Šo rakstu skandināvi iekaluši iekarojot kuršu zemi 7. vai 8. gs.
     
     Pirmā varētu būt Kennaz rūna (K, sanisks v burts) ''lāpa''. Kennaz
     ir apgaismība - jauna sākotne, atdzimšana. Kennaz ir jauna sapratne,
     jauns skatījums. Atdzimšana caur uguni.
     Vidū knapi pamanāma šķiet ir Teiwaz (bultiņa augšup) ''Tūrs'' -
     vīrišķā rūna. Dievība : Tīrs. Cīņas dievība. Tīwaz ir viens no senajiem,
     varbūt arī īstajiem Dieva vārdiem senskandināvu mitoloģijā un valodā.
     Tīrs ir rūnu pārvaldošā dievība, taisnības un likumības, augstu ideālu
     aizsardzības, kā arī zvērestu un solījumu pildīšanas dievs.
     Teiwaz rūnas spēks dod virziena izjūtu, drosmi turpināt izvēlēto
     ceļu un pārvarēt jebkurus šķēršļus. Vīrišķības simbols.
     Pēdējā ir Laguz rūna (burts L) ''ezers''. Tā  simbolizē ūdens plūsmu,
     straumi. Caur to atspoguļo pastāvēšanas mūžīgo mainīgumu.
     Šo rūnu raksta kā 1, bet ar ''knābi'' uz priekšu.
     
     Uzrakstot šo rūnu kopējo domu latviski man sanāk apmēram šāds teksts :
     ''Atdzimstiet un mainieties kā šī upe, kura tek uz ezeru''.
     Ja ņemam pa burtiem, tad, laikam, sanāk ''ktil'' (?).
     Tik pat labi šādas rūnas varēja tikt ierakstītas uz akmens, kurš atradies
     skandināvu un kuršu cīņu laukā. Īpaši uz to vedina rūna ''Teiwaz''.
     Tās visas ir tikai manas versijas, kuras ienākušas prātā.
     Nesen (2012. g. rudenī) sarunājoties ar Latvijas vēsturniekiem, liekas,
     ka man domas būs jāmaina, jo viņi uzskata, ka šīs iecirstās lielās
     zīmes ir radušās ļoti sen - vēl pirms bedrītēm, bet tas ir tikai minējums.
     
     Akmens atrodas Ālandes upes ielejas labajā krastā iepretim
     transformatoru apakšstacijai. Akmens augstums ap 1,5 m.
     (No šosejas atrodas kādus 150 - 200 m tālu.)
     
     Padomju laikos esot aprakti vairāki lieli akmeņi ar dažādām zīmēm
     Grobiņas tuvumā. Melioratori daudz nav skatījušies - vienkārši
     izrakuši bedri un akmeni iekšā... Padambju bedrīšakmenim ir
     palaimējies, jo atradējs A. Biedrs padomju gados bija Liepājas
     ''Pieminekļu un dabas aizsardzības biedrības''
     (īsti vairs nosaukumu neatceros) priekšsēdētājs.
     
     
     
     
     
     Visu laiku es kļūdaini domāju, ka šī ir māja, kurā atradās kādreiz
     viesnīca ''Liepāja'' (Hotel Libau), jo tā stāstīja daži vecie grobiņnieki, bet
     nu pēc J. Zviedrāna ekskursijas sapratu ka esmu kļūdījies, jo ēka
     ir vizuāli līdzīga, bet īstā viesnīca bija tur kur tagad Top veikals. Pēc 
     vecās numerācijas Lielā ielā 55 atradusies viesnīca un tas atbilst vietai.
     1900. gadā viesnīca piederēja F. Rozenbergam, kurš 1902. gadā kļūst
     par pilsētas vecāko. 1912. gadā tā pieder jau liepājniekam 
     A. K. Dollingeram.
     1936. gadā uz šejieni pārceļas Grobiņas aizsargu nodaļa.


     Šajā vēsturiskajā bildē redzama Lielā iela arpieminēto viesnīcu ''Liepāja''
     labajā pusē.

    Liepājas viesnīca.
                                     Viesnīca ''Liepāja''

    Doktorāts.
                    Doktorāts. Tagadējais Z. Mauriņas muzejs.


     Vācu laikā - 1941. gadā iesāka celt šo pilsētas jauno pašvaldības
     namu. Būvmateriāli tika ņemti no nograutās ebreju sinagogas.
     1943. gada oktobra beigās iesvēta jauno pilsētas valdes namu.
     Šeit Lielā ielā 72 (senāk 52) padomju gados bija pilsētas izpildkomiteja.
     Šeit man bija jānāk mainīt nauda un jākārto pilsonības eksāmens.
     Pēcatmodas periodā šeit saimniekoja zemessargi. Tagad stāv tukša.
     
     
     Šeit pagājušā gadsimta 30. gados bija Grobiņas Lauksaimniecības
     biedrības klubs. (Biedrība dibināta 1903. gadā, bet šo namu no
     namsaimnieka J. Lējēja biedrība nopērk 30 - o gadu sākumā par 600 latiem
     un 1933. gadā iesvēta. 1934. gadā biedrībā ir 49 biedri. Otrajā stāvā
     atrodas plaša sarīkojumu zāle.) Adrese: Lielā iela 34 (senāk 19).
     1941. gadā nams nodeg pēc sarkanarmijas artilērijas apšaudes.
     Padomju gados šajā mājā atradās armijas daļa.
     Tagad stāv pamesta - apvilkta ar aizsargtīklu. 2005. g. šo ēku esot
     iegādājusies akciju sabiedrība ''Liepājas patērētāju biedrība''.
     Ēka esot viens no retajiem jūgendstila paraugiem Grobiņā.
     (1920. gada 10. februārī J. Lējēja kunga zālē notika masu sapulce,
     kurā piedalījās arī valdības pārstāvis Čigāna kungs. Tika spriests
     par grobiņnieku slikto apgādi ar maizi un par to, ka Grobiņa atkal
     pa vakariem stāv tumsā, jo dinamomašīnu paņēmusi Liepāja.)
     
     Māja M. Namiķa ielā, kur 19. gadsimta beigās un 20. gs. sākumā atradās
     kroņa elementārskola. No 1905. gada, kad pilsētas skola pārceļas uz
     Pils namu, šeit paliek pagasta skola, kura šajā mājā darbojas līdz 1933.
     gadam. Māja iesākumā ir vienstāvu ēka. Vēlāk, padomju laikā, šeit atrodas
     pārtikas veikals, ēdnīca un dzīvokļi.
     
     
     

    Mūsu vēsture

                                     Mūsu vēsture īsumā.
     
     
     TV Dzintares 2009. gada 2. jūlija ieraksts par mūsu novada jaunievēlētās
     vadības rosību amatu sadalē un jaunu amatu radīšanas procesā, lai visi
     ''vecie buki'' tiktu pie siles... Interesanti vērot cik vienoti ievēl Priedola
     kungu. Vēl nav aizmirstas labākās padomju laiku tradīcijas.
     
     
     Atceramies šajā lapā rakstīto vēsturisko Grobiņas pārvaldes aparātu :
     pilsētas vecākais, sekretārs jeb rakstvedis un četri rātskungi.
     Un atkal figurē māģiskais Grobiņas skaitlis četri - četri rātskungi,
     četri Priedola vietnieki.
     Tagad, pēc novadu izveides, pārvaldes aparāts manuprāt ir dubultojies,
     salīdzinot ar laiku, kad bija pagasti un rajoni. Interesants rezultāts.
     Radušies visādi jauni amati. Kopumā izveidoti 52 amati jaunajā
     novada pārvaldes aparātā. Skatiet šo liekēžu komandas sarakstu:
     Pārvaldes aparāts nedabīgi uzpūsts - neviens vairs ne par ko
     pilnībā neatbild. Priedola kungs, kad runa iet par Promenādes projektu,
     paceļ gaisā rokas un saka, ka viņam ar to nav nekāda sakara.
     Vai nav smieklīgi? Bet tas jau ir tikai teātris priekš cilvēkiem...
     Tagad laikrakstam ''Kurzemes Vārds'' (23.12.2010) A. Priedols sola
     Promenādes projektu beigt par ''savu'' naudu, domājot laikam nodokļu
     maksātāju naudu. Vai tā nav klaja ņirgāšanās par novada iedzīvotājiem?
     Nedomāju ka tādā garā šiem kundziņiem izdosies ilgi saimniekot.
     Beigas var pienākt negaidīti un strauji... Tas nav drauds, bet atgādinājums,
     ka jebkurai pacietībai var pienākt beigas un tie dzērāji, kuru balsis
     vēlēšanās tika uzpirktas nekādi lielie palīgi tad vairs nebūs...
     
     (Ir 2010. gada 20. decembris un Grobiņas Lielā ielā sniega pārpilnība.
     Mans brālis ierosina katram no daudzajiem novada priekšniekiem
     iedot pa karotei. Ja katrs iznestu karoti sniega,
     problēma tiktu atrisināta.
     12.01.2011 nenotīrītā sniega dēļ Bārtas ielā pie tilta BMW 318
     uzbrauca riteņbraucējam!
     Pēc tam beidzot sniegs tika tīrīts, bet tikai šajā ceļa
     posmā. Turpat aiz pagrieziena gājējiem jāiet pa ielas vidu...)
     
     Vēl neliela piezīme: Pēdējā laikā vairākas Grobiņas novada
     amatpersonas manītas darba laikā iepērkoties un izklaidējoties RIMI.
     Gribu brīdināt, ka šie fakti tiek piefiksēti ar videokameru un var tikt
     izmantoti pret jums! No šī brīža katrs Jūsu solis tiks uzmanīts!
     Atcerieties, ka Jūs esat ievēlēti lai kalpotu mums. Jūs neesat ievēlēti
     kungu kārtā. Ekšteina ''kungs'', ja neprotam uzvesties, tad es ieteiktu
     izlemt pašam un aiziet no sava darba ar godu.
     14.01.2011 Modris Ekšteins atkal manīts darba laikā vazājoties pa RIMI.
     28.01.2011 10.45 Modris Ekšteins RIMI grozās pie degvīna pudeļu
     plaukta. Pēcpusdienā, pēc aculiecinieku stāstītā, Grobiņas novada
     domes mājā neviens vairs nav bijis runājams - visi bijuši apdzērušies,
     jo svinējuši Aivarus... Tā tik turpināt , jo to jūs vienīgo labi protat.
     2014. un 2015. gadā regulāri redzu darba laikā pa kafejnīcām staigājam 
     Uldi Vārnu, kas ir jaunais Grobiņas novada izpilddirektors.
     
     Teikšu atklāti: šī mūsu pusbandītiskā, prokomunistiskā valstiņa ir jānoārda
     līdz pamatiem un tad jāskatās kā to būvēt no jauna, jo šādi vairs turpināt
     nevar. Pašlaik tiek laikam praktizēta vēsturiski zināmā komunistu NEPa
     (Jaunā ekonomiskā politika - latviski) politika. Esam nogājuši tik tālu, ka
     pats Priedola kungs man atgādina, vai es tiešām nezinot, ka vara mūsu
     valstī esot dažu (bandītisku) ģimeņu rokās un viņš vienai no tām kalpojot.
     Tikai bandīti var krīzes laikā paziņot, ka nākamgad jūsu nodoklis
     dubultosies. Un maksās jau tikai trūcīgie. Aicinu piebiedroties man un
     nepakļauties teroram. Tajā pašā laikā šī valsts aizņemas miljardus,
     lai varētu bijušiem komunistiem un čekistiem maksāt ļoti lielas pensijas.
     Čekas saraksti joprojām nav publicēti un bijušie čekisti bauda šīs valsts
     aizstāvību.

     Man tāda valsts nav vajadzīga.
     Cik nožēlojami ir šīs valstiņas visi prezidenti : ''Kad es saku'',
    ''Ikkatrs viens'', ''Kas es esmu?'' un ''Ilgi neesat sisti?''. Kas būs tālāk?

     Uz vēlēšanām neejiet, jo visas partijas ir vienādas ar bijušajiem Komunistu
     partijas biedriem to sastāvos.
     Ņemiet piemēru no Raimonda Paula kunga, kurš arī 2010.g. negāja vēlēt un
     atzina to par labāko savu 2010. gadā izdarīto darbu. Agrāk gan viņš
     neklausīja tēva dotam padomam nepīties ar partijām un tiesām...
     Pagaidām no vardarbības iesaku atturēties, jo ''lielais vepris'' pagaidām ir tikai
     nospiests uz ceļiem un ir vēl ļoti bīstams. Mums viņš jādabū guļus...

     
     
     Jaunais Grobiņas novada ģērbonis esot izvēlēts: 
     
     
     
     2011. gada septembris: arheologi Pilskalnā:
     
     
     


    Arheologu aktivitātes Grobiņā 2011. gadā


     8.04.2011 Ingrīda Virse man parādīja šodienas atradumus pie
     Atkalnu mājām. Tie bija divi dzelzs cirvji ar caurumu galā, krama
     gabaliņi, aproču fragmenti un dažādas keramikas lauskas.
     




     
    Grobiņas luterāņu baznīca.


                        Grobiņas luterāņu baznīca 1939. gadā.
                           (Tagadējā adrese ir Lielā iela 21)
     Par baznīcas vēsturi un tās mācītājiem lasiet manā lapā : Baznīca



      Pils nams, kurš celts 19. gadsimta beigās pēc Paula Maksa Berči
     projekta. 1900. g. Pils namā atradās apriņķa policija, pasta un telegrāfa
     nodaļa. Pēc 1905.g. revolūcijas Pils namā iekārto pilsētas skolu,
     jo tur atbrīvojas telpas - policijas perfektūra pārceļas uz Liepāju.
     Skola Pils namā atrodas līdz 1933. g., kad tiek mācības pārceltas uz
     jauno pamatskolu Biržmuižas (tagad Skolas) ielā 1.
     Vēlāk Pils namā ierīko pagasta valdi. Pēc kara to izmanto kā dzīvojamo
     māju. Atceros, ka padomju gados pie mājas bija piestiprināts skaļrunis,
     kurš visu dienu atskaņoja Rīgas radio programmu
     No 1978. gada Pils namā atrodas Liepājas rajona Pionieru nams.
     Tad arī māju izkropļo, piebūvējot aizmugurē piebūvi - zāli.
     No 1989. gada šo pionieru namu pārdēvē par Liepājas rajona Skolēnu
     interešu centru (SIC).
     1996. gadā uz SIC bāzes tiek nodibināts Liepājas rajona Pieaugušo
     izglītības centrs (PIC).

     Grobiņas Iļģu kapos redzama P.H.E. Ofenberga kapliča (1781) ar
     klasicisma stila iezīmēm.


     (1923. gada oktobrī, noticot baumām par milzu bagātībām, kas atrodoties
     baronu Ofenbergu kapličā, notiek tās durvju uzlaušana. Kapličas iekšienē
     zem grīdas atsevišķās telpās atradās seši baronu zārki - trīs no tiem bija
     uzlauzti. Līķi bija izvandīti, meklējot dārglietas. Policijas suns nākošā dienā
     pēc pēdām atrod vainīgo Jāni Grantiņu, kurš atzinās, ka uzlauzis kapliču,
     bet neko no vētslietām neesot atradis. Tiesa, ievērojot viņa vaļsirdīgo atzīšanos,
     to sodīja ar 7 mēnešiem cietumā.)


     Interesants fakts minēts ''Lejaskurzemes Ziņas'' (9.08.1929, Nr.32) :
     ''Dibinājums vācietēm Kurzemē
     Grobiņā agrāk dzīvoja kāda neprecēta Ida Sternberga, vācu tautības, kādreiz
     lielas un bagātas ģimenes pēdējā atvase. Visu zemes lietu iznīcība skubināja 
     viņu, kamēr vēl laiks, izteikt savu pēdējo rīkojumu nāves gadījumā, attiecībā 
     uz savu mantu, ieceļot testamentā par sava kustamā un nekustamā īpašuma 
     vienīgo mantinieci vācu biedrību Kurzemē. Viņas nekustamais īpašums 
     (gruntsgabals ar namu Grobiņā) izlietojams kā viņas vārdā nosaukts dibinājums 
     par labu trūcīgām vācu tautības sievietēm, bez kārtas un ģimenes stāvokļa 
     izšķirības. Dārzā augošās vecās liepas, ar kurām testatore sadraudzējusies, 
     aizliegts cirst. Blakus esošā Sternbergu ģimenes kapliča uzturama labā kārtībā. 
     Ida Sternberga, kas pārgājusi Vācijas pavalstniecībā, mirusi Vācijā un iecēlusi 
     par savu testamenta izpildītāju Kristapu Šrēderi Kummerā, Meklenburgā. 
     Viņas testamentu apstiprinājusi Liepājas apgabaltiesa. Nodibinājusies arī 
     dibinājuma pārvalde, kurā ieiet Liepājas prāvests A.Černajs, zvērināts advokāts 
     P.Ridigers u.c. vācu tautības personas. Vācu biedrība mantojumu tomēr nav 
     pieņēmusi, laikam, tādēļ, ka dibinājuma uzturēšana, bez šaubām, prasīs arī 
     prāvus līdzekļus. Rezultātā dibinājuma pārņemšana piesolīta tautas labklājības 
     ministrijai.''
     Interesanti būtu uzzināt, kurā vietā tas atradies.

     Interesantu aprakstu par iespaidiem, iejājot Grobiņā no Liepājas puses,
     mums sniedz E. Aukšzemnieks 1928. gadā, ko viņš apraksta ''Jaunais Zemgalietis''
     (6.10.1928, Nr.227) :
     ''Grobiņa.
     Latvijā nav mazums tādu pilsētu, kur pagasta valde mierīgi sadzīvo kaimiņos 
     ar pilsētas valdi, kur aptiekā, bez visa vajadzīgā ir slimniekam, ir ārstam, atrodas 
     vēl telefona sarunas punkts, avīžu izdalīšanas vieta, kur var baudīt uz vietas ne 
     tikai ārzemju zāles, bet arī daudz vēl ko labāku. gandrīz pie tādām pilsētām 
     pieder arī Grobiņa, pie kuras šoreiz gribu pakavēties.

     Saulīte bija jau labu gabalu notecējusi pa debess zilgmi no tās vietas, kurā 
     ieraugot viņu katrs zemes rūķis, noslaucījis ar tulznaino roku nosvīdušo pieri, 
     saka: - "Nu laiks pusdienās iet". Bija viena no šīs vasaras retajām, labajām 
     dienām, kad es biju nomērojis pa Liepājas-Grobiņas šoseju no Liepājas gala 
     tos 12 kilometrus, kuri atdala vienu pilsētu no otras. Par šo attālumu tomēr 
     negalvoju, jo viens no grobiņiešiem uz manu jautājumu par attālumu starp 
     abām pilsētām smīnēdams atbildēja: "Es arī labi tagad nezinu. Agrāk bija 
     ap 12, bet tagad daži verstu stabi izgāzti un jaunie vēl visi nav salikti. 
     Bet drīzi atkal būs 12"...

     Dažus kilometrus no pilsētas var ieraudzīt baznīcas torni un dažus jumtus 
     gan ar baltiem, gan sarkaniem skursteņiem, kuri slēpjas aiz dārzu kokiem. 
     Vēl tuvāk piekļūstot, redzu bijušās vēja dzirnavas, kuras zaudējušas savus 
     zēģelētos spārnus, bet toties iegādājušas modernākas dzinēju ierīces. 
     Vēl dažus soļus varu mielot savu skatu ar visas pilsētiņas panorāmu. Šoseja 
     nemanot pāriet lauku akmeņiem bruģētā galvenā ielā, kuru arī te, tāpat kā 
     Jelgavā, sauc par Lielo ielu. Gar abām malām - mazās mājiņas ar sakņu un 
     augļu dārziem, kuriem stingri, ar dzeloņdrāti novilkta robeža, kas gan daudz 
     vietās, tāpat kā mūsu valsts robeža, caurejama bez sevišķām grūtībām. Šur tur 
     grobiņieši saīsinot ceļu, staigājot savas ikdienišķās gaitas, ir ieminuši tekas. 
     Košās magones - lēni locīdamas savas galvas - sveicina katru garām gājēju... 
     Tepat, pirmais kas no kultūras un progresa sasniegumiem saista skatu - 
     restorāns. Šeit arī vietējais zemnieku savienības klubs. Ir biljards, bufete, 
     "Brīvās Zemes"numurs. Bibliotēku jeb lasītavu gan neredzēju. Aiz letes - 
     diezgan korpulenta ekonome. Pārdod alu un citus šķidrumus. Par alu jāmaksā 
     3 rbļ. Lati un santīmi šeit vēl nav modē. Ekonomei noguris izskats, bet acīs 
     lasāmas ilgas. Žēl, ka nav "Lustīgās avīzītes" redaktora Klendera. Viņš ar pāris 
     vārdiem šo dāmu izklaidētu, bet man valoda nesokās, kāpēc izdzēris savu alus 
     pudeli un, samaksājis ar santīmiem, devos tālāk. Esmu pārāk zemu novērtējis 
     grobiņiešu kultūras sasniegumus. Lūk, veselas divas radio antenas. Radiotorņa 
     gan nav. Bet grobiņieši netiecās uz augšu. Viņiem patīk būt tuvāk pie dabas. 
     Tāpēc arī viņi māk savienot lietderīgo ar patīkamo. To vislabāk pierāda zvirbuļu 
     bars, kurš omulīgi čivina uz antenām sēdēdams. Man stipras aizdomas, ka šo 
     anteni izmanto vakaros arī vistas, kuru bars nupat ar skaļu pukošanos pārlaidās 
     pār ielu un noslēpās vienā no sakņu dārziem. Magones vien nolīgojās.

     Drusku tāļāk - māja ar divām ieejas durvīm, uz kurām izkārtnes "Vīnu tirgotava", 
     bet otrā "Vīnu noliktava". Tomēr skatu logos redzu dažādas zirgu lietas un citus 
     priekšmetus. Tāļāk Grobiņas aptieka. Caur atvērto logu redzu pašu "aptiekas kungu", 
     dažādas pudeles, avīzes, telefonu. Vēl daži soļi un redzu stalto Grobiņas pagasta 
     namu. Tieši pretīm - pils parks un laukums, bet pa kreisi baznīca, kuras torņa 
     pulkstens atteicies mērot laiku un, liktenim zināms kāpēc, apstājies uz 3:32. 
     Ap pils parku žogs, virs kura divi uzraksti. Viens vēsta, ka šeit noliegts apturēt 
     zirgus, otrs - ka pilskalns nodots publikas lietošanai un ka bojāt kokus un 
     apstādījumus noliegts. Noliegts staigāt arī pa zāli. Kā viens, tā otrs aizrādījums 
     no grobiņiešiem netiek ievērots. Aizliegtā vietā piesieti trīs zirgi, kas mierīgi 
     gaiņājas no mušām ar savām garajām astēm. Uz viena pajūga lauku skaistule 
     jau labu laiku atrodas Morfeja valstī - saldi snauž. Ziņkārības dzīts, tai vietā, kur 
     žogā vajadzētu bū vārtiem ieeju pils parkā. Vecie ozoli, kļavas un liepas lepni 
     kustina savus zarus. Nokāpju gravā, tad uz pils kalnu. Vecie, sadrupušie mūri 
     sarga pagātni... Pils vidū - dejas laukums. Cītīgi iemīdīts zem šīberu skaņām. 
     Korķi, pudeļu stikli, papīri... Arī te kultūras pazīmes. Aiz mūriem dzirdu bērnu 
     skaļās balsis. Žīdu tautības paaudze - skraida ar gumijas balli pa apstādījumiem, 
     pa zāli... Daži soli izroboti un izgreznoti ar bultas caurdurtām sirdīm un iniciāļiem, 
     monogrammām... Arī šiem kokgriezējiem-māksliniekiem aizliegums palicis tur, 
     pie žoga. Tieši pretīm ezers-dīķis, krietni vien aizaudzis ar niedrāju. Te pīļu un 
     zosu valsts. Redz arī vienu otru laiviņu. Jādomā, šeit ir arī savi grobiņiešu 
     gondoljeri, kuri mandolīnas pavadībā brauc mēneša naktīs dziedāt serenādes 
     savām sirds dāmām.

     Atkal nolaižos gravā. Uz pretējā gravas krasta - kapi. Laika zoba skartie marmora 
     un dzelzs krusti liecina, ka zem viņiem atdusas tie, kas šo pili visā košumā 
     redzējuši pārus gadu simteņus atpakaļ. Vairākiem no viņiem 17.g. simteņa 
     pirmās puses skaitļi. Dažus soļus tāļāk, pāri gravai - atkal kalns. Gar malām 
     celiņi, liepas, ozoli. Vidū laukums. Liekas, šo vietu visvairāk apmeklē sportisti, 
     jo šur tur redz vieglā sporta pazīmes: futbola vārtus, lēkšanas ierīci. Atgriežoties 
     caur aleju, atceros mūsu Jelgavas pilsdārzu. Izejot no pilsdārza vēl esmu zem 
     viņa iespaida, bet drīzi vien viņš izzūd, jo uz ik soļa sastopu mūsdienu ainas.
     Pilsētas valde, telefona centrāle, krājaizdevu sabiedrība, kooperatīvs. Redziet nu, 
     cik tāli esam aizgājuši no senajiem pils iemītniekiem uz priekšu. Pat ugunsdzēsēju
     tornis ir. Arī pie tā stiepjas antena. Un, kas zin, varbūt grobiņiešu ugunsdzēsēji vēl 
     tāļāk gājuši uz priekšu un tagad pieteikumu par ugunsgrēku saņem pa radio? 
     Metropole, nāc pamācies. Arī mēs, grobiņieši no tevis esam mācījušies džezbendu 
     un šīberus. Saulīte jau labi vien tuvu apvārksnim. Arī mans kumeļš atpūties un 
     nemierīgi kasa zemi... Tāli uz vakariem, virs jūras, tur grib pazust - tumši mākoņi 
     krājas. Dzird tālus pērkoņa dārdus.
     E. Augschzemneeks.''

    Grobiņa gadalaikos


     
     
     Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem uz 2009. g. 1. janvāri
     Grobiņā dzīvoja 4244 iedzīvotāji. 2005. g. etniskais sastāvs :
     89,4 % - latvieši; 3,5 % - krievi; 2,4 % - lietuvieši; 1,2 % - ukraiņi;
     0,7 % - baltkrievi; 2,8 % - citi.
     
     
     Grobiņa (Grobin)
     Senākie nosaukumi : 1253-castrum, huse Grubin, Crobyn,
     Grobyn, Grobbin, Grobin, Grabin. Grobe - 1294. gadā.
     Atskaņu hronikā : Grubin; 1395 - Grebyn; 1404 - Grobin;
     1486 - Grobbin; 1554 - Grobin.
     Mūsdienās domā, ka vārds cēlies no sena kuršu vārda ''gruobīns'',
     kas nozīmējot ''skābaržu mežs''. Vēl tagad Skābaržkalnā aug daži 
     skābarži. Agrāk gan vēstuirnieki domāja, ka vārda izcelsme no līvu
     (lībiešu) valodas, no vārda grobļimi, kas nozīmē slikto grubuļaino ceļu
     ar ko Grobiņa bijusi vienmēr slavena. Pēdējā laikā es sliecos domāt,
     ka vārda lībiskā izcelsme būs bijusi senākā.
     Tātad pirmo reizi vārds Grubin pieminēts 1253. gadā kuršu zemju
     dalīšanas dokumentā.
     Dabas aizsardzības objekti - zirgkastaņa pie luterāņu baznīcas un
     ozols Ālandes upes kreisajā krastā R no ''Ūdentiņiem'' (''Vīnkalniem'').
     (Vismaz padomju gados tie bija aizsardzības objekti.) Tagad klāt nākuši
     vesela virkne koku, kurus mēģināšu kādu brīdi te sarakstīt.
     Par Grobiņas seno vēsturi sk. : Veltījumi vēstures notikumiem
     Rakstītās pašas senākās ziņas par mūsu zemes vēsturi : Aiz robežas
     Nesen zinātnieki noskaidrojuši, ka 536. gads ziemeļu puslodes iedzīvotājiem
     ir atnesis ilgstošu aukstuma periodu. Tas noticis liela Islandes vulkāna 
     izvirduma rezultātā. Par to vairāk lasiet te. To ir pārdzīvojuši arī kurši.
     Pēc tam sekoja bads un buboņu mēris.
     Pilnīga atlabšana pēc šiem smagajiem notikumiem notikusi tikai pēc
     apmēram 100 gadiem un tad Kursā iebruka skandināvi... 
     
     Ap 1611. -1620. gadu Livonijas hronists Dionīzijs Fabrīcijs
     (Dionysius Fabricius) savā 4 daļās sarakstītajā darbā rakstīja, ka
     Latvijā dzīvojušas divas etniskās grupas un katrai bijis savs ķēniņš.
     Pirmais valdījis pār Lībiju (Libiae) un Latviju (Lathaviae) un savu mājokli
     cēlis starp Īkšķili un Salaspili. Tieši šajā vietā atrasta mistiska akmens
     galva : Mistiskā galva
     Otrais valdījis pār Kursu un dzīvojis Grobiņas apkārtnē,
     kur vēl esot vesels ciems ar viņa pēcnācējiem.
     Zināms ka pie pilskalna (Skābaržkalna) austrumu virzienā Ālandes abos
     krastos atradusies pils apmetne jeb senā Grobiņas pilsēta. Tam ir 
     arheoloģiski pierādījumi. Par senās pilsētas(ciema) esamību liecina arī vairāki
     apslēptās mantas atradumi - Depozīti .
     Pilsapmetne pie bruņinieku pils rakstos minēta tikai 1464. gadā.
     
     1475. gada 26. janvārī ordeņmestrs Bernts fon der Borhs izlēņoja
     četrus arklus zemes pie Grobiņas miesta Hansam Jodem (Hans Yode)
     uz tādiem pašiem noteikumiem, kā tā agrāk piederējusi
     Engelbrehtam Plakem (Engelbbrecht Placke). Īpašuma robežu apraksta
     izejas punkts ir Strutes upe (Strutten beke), kas ietek Ālandes upē
     (Ālandes kreisā krasta pieteka - tagadējā Kazupe).
     No šejienes robeža iet līdz strautam pie Grobiņas pilij piederošas pļavas,
     kas atrodas pie Strutes ciema (by deme dorppe Strutten).
     Šīs upes un ciema nosaukums bija vēl līdz pagājušā gadsimta
     trīsdesmitajiem gadiem saglabājies Strutu māju vārdā, kuras atradās uz
     Ālandes pusi no Rīgas un Aizputes šoseju krustojuma (pie Naģu kroga).
     Tagad tajā vietā esošās mājas saucas par Lazdiņām. Tālākā robežu
     aprakstā ir minēts Ogupurvs (Ogepurbe), un Ālandes upe.
     
     Livonijas ordeņmestrs Bernds fon Borhs 1479. gada 12. septembrī
     izlēņoja Heinriham Ostendorpam 6 arklus zemes un vēl divus arklus
     Grobiņas pilsnovadā. Pirmie seši arkli attiecas uz Rolavu un tas ir
     senākais Rolavas muižas īpašuma dokuments. Šīs zemes robežu aprakstā
     ir minēta Briedes upe (Brede becke). Asotenes upe (Asoten becke),
     dumbrājs, kas saucas par Sūnupurvu (brock, geheiten dat Mosbrock),
     Akmeņupe (Steynbecke), Ālandes upe, Bukulankas pļava
     (Buckenslancken) un Ezeriņš (Ezering).
     Otrs gabals atrodas pie Liepājas (Lliuaa) un tā robežas
     iezīmē Ālandes upe, Liepājas ceļš (Liuaaschen wege), Tosmares upe
     (Thosmerschen texsthen) un Gaiļupe (Gailunen becke).
     1501. gadā pirmo reizi dokumentos esot pieminēta Tāšu (Telsen) muiža.
     1526. gada 4. oktobrī Livonijas ordeņmestrs Valters fon Pletenbergs
     izlēņoja zemi Hansa Jodes pēcnācējam Jakobam Jodem Grobiņas draudzē.
     Robežu aprakstā bez jau minētā Ogupurva (Ogepur), sastopam Slavēķu upi
     (Slaweckenn becke) un Iļģu strautu (Illigenske sypp). Iļģu strauts būs
     tagadējā Kārļupīte.
     1542. gadā Grobiņas apgabalā aiztur kādu Dancigas pilsoni, kurš gribēja
     slepeni izvest veselu vāti dzintara. 
     (Vāts ir muca = 120 stopi. Stops = 1,275litri)
     1558. gada 1. maijā Grobiņas fogts Klauss fon Streithorsts izdeva
     dokumentu ar kuru precizēja Jakoba Jodes no Grobiņas mācītāja
     Frīdriha Butnera nopirkto īpašumu strīdīgās robežas. Tajā ir runa par vienu
     zemes gabalu pie Grīzupes (an der Grisup), un otru gar Liepājas ceļu
     (beim Liebawischen wege) un Berenbruck (arī Berenbrocke, tātad, jau
     agrākajās lēņgrāmatās minētais Ogupurvs) pie Grobiņas, tālāk ir norāde uz
     Tāšu ceļu (Telsschen wegk) un ceļu,
     ko sauc par Firksa ceļu (Virxe wegk), un pa to robeža iet līdz Toniga mežam
     (Tonnigeβ pusch), līdz beigu beigās robeža iziet uz Līvas lielceļu
     (heerstrasse nach der Liue). Šī ir pirmā liecība, kad Līvas ceļš tiek apzīmēts
     kā lielceļš.
     Bez tam Grobiņas pilstiesai paliek divas pļavas – viena pie Ķīšupes
     (an der Kissenbeken) un otra pie Aklā ezera (an der Blinden sehe belegen).
     
     1558. gada 23. augustā Livonijas ordeņmestrs Vilhelms fon Firstenbergs
     lēnī nelaiķa Rolofa fon Lenepes muižu Grobiņas pilsnovadā (Rolavu), nelaiķa
     Johana fon Lenepes Drogas (Lieldroga) muižu Durbes pilsnovadā un
     Liepājas prāmi (fehre uff der Liua), kuru Oto fon Dortens bija nesen saņēmis
     no Grobiņas fogta Streithorsta nodeva lēnī Tomasam Horneram.
     Liepājas prāmi Tomass Horners tomēr neieguva.
     1559. gada 5. martā Livonijas ordeņmestrs Vilhelms fon Firstenbergs
     izlēņoja Tomasam Horneram trīs mājas Tāšu ciemā (ausm dorfe Talsen)
     un vēl vienas mājas pie Rolavas, kas saucas Auniņi (Aunin). Bez tam vēl
     Horners dabū vienu zemes gabalu no Liepājas prāmja (vonn der fehre zur
     Liuaw) līdz Fītinghofa zemes robežai, kā arī brīvas zvejas tiesības
     Tāšu ezerā (Telsischenn sehe).
     (Te J. Zviedrāns iebilst, ka Talsen ir Talsi. Pareizi, bet ne tie tālie. Informācija
     ņemta no vēsturnieka A. Bērza 2006. gada darba ''Liepājas kronētie viesi 
     un likteņa lēmēji''. Par Tāšu ciemu it kā neesot dzirdēts, bet J. Funka 1560.
     gada atskaitē pie Grobiņas minēti trīs ciemi ar 56 cilvēkiem kopā un viens, 
     pēc manām domām, varētu būt Tāšu ciems. Otrs - Gaviezes ciems. Trešais - 
     Dubeņu ciems. Kādi vēl varianti? Tāšu ciema vietā būs Strutes ciems, kas 
     minēts dokumentos kā Grobiņai piederošs un atradās pie bijušā Naģu kroga.
     20. gs sākumā ir bijuši Grobiņas, Mātru un Talsu pagasti. Talsu pagasts
     apvienojis agrākos Tāšu, Talsu un Rolavas pagastus. Lielākais esot bijis
     Tāšu pagasts ar 88 saimnieku mājām un 4 muižām. Tātad Talsu ciems 
     visticamāk ir bijis. Tur bijusi arī skola un tas bijis kroņa pagasts ar kroņa
     muižu Talsi, kura atradusies pēc manas saprašanas Tāšu ezera austrumu
     pusē vietā, kur tagad vēl ir mājas ar nosaukumu Talsi. 
     Jāpameklē vēl būs informācija par šo tēmu, jo mūsdienās par to aizmirsuši.)
     
     1559. gadā Grobiņā notika pirmā raganu prāva Latvijā.
     Tika sadedzinātas uz sārta zemniece Anna un viņas meita.
     Spīdzināšanā abas ''atzinās'' ka pilskunga saimniecei piebūrušas
     slimību un ar buršanu maitājušas kaimiņu mājlopus, bet ceļiniekiem
     uzkūdījušas meža zvērus. Pie kam pašām labi padevās mājlopi un
     ziemā nebija mēģinājuši uzbrukt vilki.
     Kad abas nogādātas soda vietā, soģis jeb, kā toreiz viņu sauca - fogts,
     viņas ieraugot, ne par ko vairs nešaubījies - jā, tās ir raganas!
     Jau no izskata bijis redzams, ka vecākā kalpo velnam, jo
     "tik riebīgu izskatu, kāds vecai zemniecei bijis - aiztūkusi seja
     un sarkanas acis, varot iegūt vienīgi kalpojot sātanam".
     Un meita nemaz nebija labāka - tai uz muguras bijis aizdomīgs
     plankums zirņa lielumā, kas esot velna zīmogs.
     To pavisam skaidri zinājis apgalvot mūks Deibels, kas bija
     speciālists raganu lietās. Sadedzināšana nav nemaz veikusies tik
     viegli, jo "veceni, kura sātanam tik ilgus gadus bija uzcītīgi kalpojusi,
     pēdējais ņēma sevišķā aizsardzībā - viņa spļāva kalpiem virsū
     asiņainas raganu putas, un pie nepatīkamām mocībām velns tai
     sūtīja virsū cietu miegu, tā, ka viņa sāpes nemaz nejuta, bet
     saldi gulēja…"
     Citi avoti vēstī, ka sadedzinātas šajā reizē esot 11 sievietes.
     ''Viena no drausmīgākām raganu prāvām norisinājusies 1559.gada 
     ziemā Grobiņā, kad pēc ilgas pratināšanas un nežēlīgas spīdzināšanas
     uz sārta sadedzinātas kā raganas pavisam 11 sievietes.''
     (''Jaunā Tukuma Balss'', Nr.2, 1936.g.)
     Pirmo reizi 1559. g. tiesas protokola saturs latviešu valodā esot atstāstīts
     laikrakstā ''Brīvā Zeme'' 1928. g. (Nr. 28).
     
     Vēl jāpiemin kāda lēņa grāmata, kuru izdeva jau ordeņmestrs
     Gothards Ketlers.
     1560. gada 10. februārī Tomasam Horneram tiek izlēņots nelielais 
     Lieģu ciems (dorffigen Legen) Durbes pilsnovadā. Robežu aprakstā ir
     norāde uz Durbes ezeru (Durbische sehe) un Trumpes upi (Trumpen bech).
     Tomass Horners iegūst brīvas zvejas tiesības Durbes ezerā, kā arī Durbē
     dārzu un kroga vietu, kas agrāk piederējusi Tomasam Golcam. Bez visa tā
     Tomas iegūst vēl vairākus īpašumus Grobiņas apkārtnē pie Tadaiķiem
     (Dadeiten), pie Vārtājas (Warragischen) un Līvā Šukeļa mājas.
     
     1560. gadā Grobiņā dzīvoja Iļģu, Tāšu, Medzes un Kapsēdes lēņu muižu
     īpašnieki. Līdz ar 13 ''nevācu saimniekiem'' un 5 vācu amatniekiem tie
     veidoja visu nocietinātā miesta iedzīvotāju skaitu.
     (Juškēviča ''Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē'' minēts, ka šajā 1560. gadā
     Grobiņā dzīvojušas 42 ģimenes.)
     Vizitora Johana Funka atskaitē redzam pilnu novada zemnieku skaitu pa
     ciemiem:  Kurši 16.gs.
     
     1581. gada 16. decembrī Līvā ieradās hercoga mērnieks Georgs Vosegijēns
     (Vozegīns) un uzmēroja Liepājas privātos gruntsgabalus. Pavisam to bija 28, 
     no kuriem 6 piederēja apkārtnes muižniekiem, 17 vācu namniekiem un 5 latviešiem.
     To īpašnieki bija: Kanneyck ar Spogen, Laurbbe, Dobel un Dimse.
     Plānam līdzi nāk apraksts no kura ir šī informācija. Pats plāns diemžēl gājis 
     bojā. Plāna apraksti bija saglabājušies Karalauču valsts arhīvā no tiem laikiem,
     kad Gothards Ketlers 1560. gadā visu Grobiņas apgabalu līdz ar Liepāju ieķīlāja
     Prūsijas markgrāfam.
     Starp citu, Vosegijēns Līvu (Liepāju) apzīmē par miestu, tajā pašā laikā visa
     novada pārvaldes centru Grobiņu nosaucot par volverku (pusmuiža).
     
     1596. gadā Grobiņu jau dēvēja par pilsētiņu.
     1598. gadā Grobiņas draudzes hronikā minēts namnieks Jānis Vardulis,
     kurš jaunceļamai baznīcai ziedojis 2 markas. Otrs sarakstā minētais
     latvietis Jukums Jānens nosaukts par ''iedzīvotāju''.
     1602. gadā gruntsgabalu mājas būvei Liepājā lūdza Grobiņas pils krodzinieks
     Andress Rāts, bet noliktavas būvei - krasta soģis Ādolfs Gross (Grots).
     Gruntsgabalus Liepājā ieguvuši arī Grobiņas pilskungs Daniels Brošvics,
     Grobiņas fogtejas kases pārzinis Hanss Bābenrāts.
     
     1609. gadā Grobiņā jau dzīvoja ap 100 ģimeņu no kurām 10 bija
     latviešu: Jānis Vardulis, Klāvs Kliše, kāds zemnieks no Kriveļu grunts,
     Kasjānis, Valtens Skāde, Ūsiņš, Pusierns, kāds zemnieks no Ūsiņa grunts,
     Kristaps, Jānis. Grobiņas pilsētas soģis tai laikā ir Ādolfs Grots.
     Pilsētas soģim palīgos 17. gs. tika nozīmēti  četri rātskungi.
     Tiesības ieņemt valsts amatus ieguva arī latvieši. Tā 17. gs. Prūsijas
     kanclers Hristofs Rappe bija no grobiņnieku dzimtas.
     1610. gadā Grobiņas skolā par skolotāju sāk strādāt Samuels Stubendorfs.
     1613. gadā Grobiņā dibināta cepurnieku cunfte. Cunfte var tikt dibināta, ja
     meistaru skaits ir vismaz trīs. Par cepurēm vairāk skatīt : Cepures
     
     1631(33?). Grobiņā dzimis Gerhards Remlings, garīgu dziesmu sacerētājs
     un tulkotājs. Pēc 23 gadu atrašanās mācītāja amatā Saukā un Sesavā
     pārcēlies atpakaļ uz Grobiņu.
     Kā mācītājs kalpojis Grobiņas draudzē no 1685(6?).g. līdz 1691.g.
     Grobiņas iecirkņa prāvests. 1691. gadā viņš kļuva par Kurzemes
     superintendantu un virsmācītāju Jelgavā. Miris 1695. gadā.
     
     Grobiņa bijusi pilna dažādiem burvjiem, vārdotājiem un pesteļotājiem.
     Šīs lietas bijušas tik nopietnas, ka 1632.gadā Grobiņas iedzīvotājiem
     aizliegts slimību gadījumā griezties pēc palīdzības pie velna,
     burvjiem, vārdotājiem, sāls pūtējiem un tamlīdzīgiem darboņiem.
     Vairāk par šo tēmu lasiet manā lapā : Ticējumi 17.gs.

     1634. gadā hercoga Frīdriha (hercoga Gotharda dēla)
     mērnieks Tobiass Krauze uzzīmē savu pirmo Liepājas apkārtnes
     plānu sakarā ar hercoga mežu piešķiršanu liepājniekiem Grobiņas
     mežniecības rajonā. Šo plānu nejauši atrod 1939. gada rudenī Liepājas
     pilsētas valdes nama bēniņos. Oriģināls atrodas Liepājas muzejā.
     Tas ir krāsains ar malas garumu ap 1 metru. Tas ir pats vecākais
     zināmais mūsu apkārtnes plāns, kurš ir saglabājies līdz mūsdienām.
     Nekvalitatīva plāna kopija un apraksts skatāms 26.01.1940 (Nr.20)
     avīzē ''Kurzemes Vārds''. Mēģināšu kādreiz iegūt oriģināla fotogrāfiju.
     2015.g. nofotografēju muzejā kartes fragmentu ar Grobiņu - fragments
     Avīze 26.01.1940 ''KV' Rakstā ir informācija arī par citiem Liepājas
     plāniem - arī augstāk minēto G. Vosegijēna 1581. gada plānu.
     Raksta autors ir Liepājas pilsētas muzeja direktors J. Sudmalis.

     Grobiņas apkārtnes plāns 1637.gadā, ko kopā ar Liepājas
     plānu uzzīmējis Tobiass Krauze. (Visu karti skatiet lapas apakšā.)
     21.03.2013 man izdodas apskatīt un nofotografēt kartes oriģināla 
     fragmentu, kura ir daudz labāka par šo kopiju, bet kurai ir izteikti bojājumi
     Liepājas pilsētas rajonā. Kartes oriģināla fragmenta fotogrāfija
     
     (Attēlā ar punktēto līniju apzīmēts Liepājas Grobiņas ceļš.
     Starp to un Ālandes upi atrodas fon der Rapa zeme, bet pie ceļa Rapam
     piederošais krogs. Netālu no Grobiņas iepretim Brēdiķiem atrodas
     šī vecā saimniecības ēka (vai Rapa krogs?) :

     
     (Nesen izdevās man iegūt 19. gadsimta M. Siliņa izstrādātu karti un 
     tā ievieš zināmu skaidrību. Karte apstiprināta 1893. gadā.
     Augšējā attēlā redzamā ēka varētu būt vecais Rapam piederošais 
     Ālandes kreisajā krastā atrodas Šemēlija  (Šomēlija) muižiņa,
     kura piederāja Mārtiņam Šomēlijam un kuru hercogs
     Jēkabs vēlāk ieķīlās (daļēji uzdāvās) Pēterim Batenam - tirgotājam.
     Vairāk lasiet Batas muiža.

     Pretī Grobiņas pilij, upes otrajā (dienvidu) krastā, atrodas
     Hercoga muiža (Grobiņas muiža) - vēlāk 19. gs. muiža ir iznomāta.
     Iespējams, ka tā kādu laiku bijusi arī par macītājmuižu.
     Grobiņas muiža atradusies vietā, kur tagad ir mājas ''Upeskrasti'' :
     (Pirmais hercogs Gothards Ketlers dibina hercoga muižas jeb domēnes.)
     Par macītājmuižu man bērnībā stāstīja Lizete Meļķis, kas nopirka Henkel
     vasarnīcu 1930. gadā. To ka muižas ēkā bija skola man stāstīja bijušais
     šīs skolas skolnieks Indriķis Egle. Padomājot varam secināt, ka pēc 
     mācītājmuižas nodegšanas 1920. gadā te varēja pārcelties uz dzīvi
     mācītāja ģimene, jo jauno mācītājmāju uzceļ tik 1928. gadā. Vīkbergs
     bija mācītājs līdz 1923. gadam.
     Faktu par Grobiņas muižas atrašanās vietu apstiprina arī 1893. g.karte.
     

     

     Bijušās Grobiņas muižas vieta.
     Tagad mājas ''Upeskrasti''

     
     
     Veca karte, kurā labi saskatām 
    Grobiņas muižas ēku izvietojums.
     
    Grobiņas muiža ar saimniecības ēku. Skats no Skābaržkalna austrumu nogāzes pašas apakšas. Redzams arī lielais ozols, kurš saglabājies līdz pat mūsdienām.
     Grobiņas muiža skatā no Skabaržkalna austrumu nogāzes apakšas.

     Pēc manām domām karātavu kalns atradies apmēram tagadējā Bārtas
     ceļa krustojumā ar M. Namiķa ielu un Dzirnavu ielu (mūsdienās).
     Šajā vietā kādreiz atradās uzkalns, ko būvējot šoseju noraka. Vēl tagad
     var redzēt noraktās krants malu austrumu pusē. Kapsēta atradusies kaut
     kur tuvumā. Varbūt domāta vecā kapsēta pie Smukuma (Rudzukalna) mājām,
     jo apbedījumi atrodami no šiem senkapiem līdz pat mūslaiku Dzirnavu ielai.
     (Manuprāt muļķīgs ir minējums par šo kapu saistīšanu ar Limbiķu kapiem.)
     Redzamas arī ūdens dzirnavas, kuras pēc manām domām atradušās
     apmēram lejā iepretim tagadējai Dzirnavu ielas Nr. 7 mājai. Tas diezgan labi
     redzams J. Štorna zīmējumā. Dīķis,šķiet, ir bijis tikai iepretim Hānu vasarnīcai
     vai, varbūt, dzirnavu ratu grieza straujais upes tecējums.
     Vairāk par senā dīķa versijām lasiet lapā : Ālande
     Augšpusē redzama Otankas upe un Gavieze. Redzami arī Dubeņi, kā
     apdzīvota vieta. Kreisā pusē redzama Ķīšupe un Tosmares upe, kuras 
     krastos Grobiņas pusē atrodās ciemi - Vērnieki un Sleiņi.
     Tā savienoja Tosmares ezeru ar Liepājas ezeru. Upe iztecēja no Tosmares 
     ezera un ietecēja Liepājas ezerā. Vērniekupes paliekas redzamas pie 
     Liepājas Metalurga sūkņu stacijas.
     Nelielā upīte, kuras tiltu nesen nojauca pie bijušā Bagas kroga jeb tagadējā
     pagrieziena uz Cimdeniekiem ir 1893. g. kartē iezīmēta kā pavisam īsa 
     Ālandes pieteka. Nesen vēl pār to vedošais šaursliežu bānīša tiltiņš bija redzams,
     bet nu tas ir nojaukts. Tā arī visticamāk ir Ķīšupīte, kas saukta arī par Melnupīti. 
     Zināms ka cietokšņa kanāls ir rakts daļēji pa Melnupītes gultni, kas tecējusi no  Tosmares ezera uz Liepājas ezeru. Nedomāju, ka tā ir Tosmares upe.
     G. Krūmiņš savā grāmatā par Liepāju min otru ziemeļos Liepājas ezerā ietekošo
     mazo upīti, ko sauc par Muitas upi.  Tā manuprāt arī ir tā pati Ķīšupe, jo vēlākos
     laikos Liepājas robeža tika pārcelta no Tosmares upes uz Ķīšupi (Muitupi).

     Liepājas - Grobiņas šosejas sākums pie Liepājas. 20. gadsimta sākums. Aiz zirgiem redzams viens no četriem Liepājas robežstabiem, kuri tika izgatavoti no saspridzinātā milzīgā Pērkona upurakmens. Pēc akmens robežstaba novietošanas vietas var spriest ka Liepājas pilsēta atrodas redzamā attēla priekšā. Kurā vietā šis robežstabs atradies? Jeb kur bijusi pilsētas  robeža Grobiņas šosejas virzienā? Varētu būt vecā enkura vieta pie cietokšņa kanāla, jo tur vecajā 1893. g. kartē ir iezīmēta mājiņa ceļa malā un tur tajā laikā ir iezīmēta pilsētas robeža.
     Muitas māja un robežakmens pie Grobiņas šosejas.
     Šī ēka bijusi pie bijušās Metalurga sūkņu stacijas pirms Tosmares upes
     Grobiņas virzienā. Iespējams, ka vēlāk pilsētas robeža pārcelta pie Muitas
     upītes, kur manā bērnībā bija enkurs un pilsētas robeža. Vēlāk robeža vēl
     pārcelta vairāk Grobiņas virzienā.
     Kā redzam augstāk pieminētā 1479. g. dokumentā par zemes izlēņošanu, 
     tad tur parādās Tosmares upe un Gaiļupe apmēram apskatāmajā teritorijā.
     Gaiļupe varētu būt tā pati Muitas upe pēc manas saprašanas un tā tā 
     saukusies agrāk.

     Blakus Ālandei pa labi ezerā ietekošā upīte M. Siliņa 1893.g. kartē ir iezīmēta
     kā Ālandes otra ieteka ezerā pēc upes sadalīšanās pie Bates muižas.
     Iespējams ka Tobiass Krauze ir kļūdījies. Tādā gadījumā izvirzu versijau par 
     iespējamās Pērkonkalvas atrašanās vietu Ālandes upes grīvā, kur atradies 
     Pērkona akmens un mājas Pērkoni. Kartes fragments : Pērkonkalva .
     Nezinu informācijas sākotnējo avotu, bet uz Pērkonkalvas esot atradies 
     lielais upurakmens.
     Vairāk par šo versiju lasiet lapas apakšā. Es pat sāku aizvien pārliecinošāk
     domāt, ka Jūrpils jeb Ezerpils (Seeburg) ko piemin Rimberts savā hronikā
     ir atradusies uz šīs Pērkonkalves vai Liepājas (ciema Līva) vietā.
     
     1638. gadā par Grobiņas skolas skolotāju minēts Johans Būle.
     No 1651. gada Grobiņā pastāv kurpnieku cunfte.
     
     Hercogistes laikā Grobiņā darbojās viena no
     vecākajām aptiekām Latvijā (dokumentos minēts 1648.g., īpašnieks
     Georgs Feierbahs). Savukārt A. Vīksnas grāmatā 'Vecās aptiekas''
     minēts, ka Grobiņā aptieka pastāv kopš 1674. gada.
     Nākamās ziņas par aptieku parādās tikai pēc gadsimta, kad mūsu 
     pilsētā apmetas no Kēnigsbergas ieklīdušais zāļu tirgotājs 
     Samuels Kristofs Kumerovs. Viņam aptieka esot piederējusi no 
     1770. līdz 1791.gadam. 1682. gadā Grobiņā minēts
     bārddzinis, arī ''brūču ārsts'' Zigfrīds Hikišs.
     Grobiņā rodas jauna darba nozare - dzintara virpotāji (Bernsteindreher).
     Dzintaru pārstrādāja krellēs, aprocēs un citās greznumlietās,
     ko galvenokārt izveda uz ārzemēm. No dzintara atkritumiem un
     putekļiem ražoja dzintara eļļu, ārstniecības līdzekļus,
     dažādas smaržas, dzintara vīraku, krāseļļu.
     Agrāk dzintaru no Kurzemes izveda neapstrādātu, bet hercogs
     Jēkabs saprata apstrādāšanas saimniecisko nozīmi. Vēlāk savas
     darbnīcas hercogs dibināja arī citās vietās, bet tikai Grobiņā
     pastāvēja dzintara apstrādātāju cunfte.
     Pēc hercoga Frīdriha Kazimira laikiem palika tikai Grobiņas
     dzintara amatnieki. Citas dzintara virpotavas beidza pastāvēt.
     Grobiņas darvas cepļa produkciju bija iecienījušas Holandes
     kuģu būvētavas. Ceplis atradies Augustmuižas rajonā un līdz
     Liepājai darva nogādāta pa Ālandes upi.
     Hercoga Jēkaba laikā Grobiņā darbojās arī linu austuve.
     
     1680. gadā Grobiņas pilsētā bijuši jau 600 iedzīvotāji.
     1684. gadā Grobiņas pilsētas soģis ir Vilhelms Mussmans.
     Rātes locekļi : Wolther Dohrmann, Cort Schade, Hanss Poth,
     Hanss Heinrich Ewers un aktuārs (sekretārs) Weiss Melchior.
     No dokumentiem zināms, ka 1671. g. 22. septembrī Melhiors
     Veiss apprec Grobiņas mācītāja Kristofa Rihtera meitu Annu
     Mariju Rihters un 1665. g. viņš kļūst par Grobiņas kantoru (ērģelnieku
     un priekšdziedātāju). Veiss kļūst arī par pilsētas skolas skolotāju
     un vēlāk arī par pilsētas aktuāru, 1685. g. - arī par pilstiesas aktuāru.
     Kā nākamais kantors 1691. g. minēts Georgs Vilhelms Vuhers.
     (Hercogam Jēkabam apmetoties Grobiņas pilī, Kristofers Rihters
     kļuva par galma mācītāju un hercoga biktstēvu un par uzticamu
     kalpošanu saņēma no hercoga īpašumā muižiņu. K. Rihters par
     mācītāju Grobiņā tiek nozīmēts jau 1648. gadā. Viņa vectēvs savā
     laikā Erfurtē bijis Mārtiņa Lutera klostera biedrs un palīgs.)
     Dokumentā, kurā uzskaitīti Grobiņas namsaimnieki 1684. gadā
     minēti 56 namnieku vārdi un uzvārdi.
     
     1684.gadā rudenī pēc salauztās kājas sadzīšanas Grobiņas tiesas 
     spriešanai tika atgādāts Priekules kalējs Johansons, kurš ar 
     pašgatavotiem spārniem bija mēģinājis lidot no Priekules baznīcas
     torņa. Pēc tiesāšanas sadedzināts uz sārta Grobiņas tirgus
     laukumā. Pēc salauztās kājas sadzīšanas, barons Korfs sūtīja
     kalēju uz Viļņu stādīt priekšā Polijas karalim, bet uz pašām leišu
     robežām ekskortam uzbruka Grobiņas pilskunga jātnieki un, 
     izklīdinot kalēja pavadoņus, atveda to uz Grobiņu, kur notiesāja
     kā ķeceri.
     Vīrs, kurš šo ķecerību uzdrošinājies, bijis dzimtcilvēks, saukts par
     Ēdas varacepļa kalēju. (Tātad viņš mācījies par kalēju lielākajā
     Kurzemes manufaktūrā, kas atradās Ēdas upes krastā DA no 
     Kuldīgas. Ēdas manufaktūra tur iekārtota ap 1650 gadu un 1670.
     gadā tā bijusi lielākā Kurzemē, kur izgatavoti lielgabali, zvani, enkuri
     un naglas. Citos avotos minēts, ka dzelzs manufaktūru Ēdās ierīko
     tik 1691.-1695. gadā pēc Frīdriha Kazimira pavēles.)
     Dažos avotos kalējs saukts arī vārdā Zviedris-Johansons
     "Viņš iesāka lidojumu ar paša pagatavotiem spārniem no Priekules
     baznīcas torņa, kura bumbu bija uzlicis pats,''
     teikts žurnālā "Wochentliche Unterhaltungen für Liebhaber Deutscher
     Lektüre in Rusland". "Daudzu klātesošo izbrīna pavadīts, ar neticamu
     pārdrošību pacēlies gaisā, viņš patiesi nolidoja divas verstis līdz
     Knuipenes muižiņai. Te viņš nokrita un pārlauza kāju."
     Pēc cita rakstīta avota kalējs laidies no Priekules pils, ar rokām 
     vēcinot tām piesietos spārnus.Viņš trīs reizes aplidojis pili un tad
     devies un Embūtes pusi.
     Informācija no dažādiem avotiem ir atšķirīga. Tiek minēts arī 1705. un
     1670. gads, kā šī notikuma laiks. Minēts arī, ka lidojums noticis 
     3. svētdienā pēc Lieldienu atsvētes.
     Tā kā ir zināms, ka tikai 1698. gadā Ēdas čuguna ražotni pārveido par
     vara kaltuvi, tad pareizais būs 1705. gads, ja ziņa, ka Johansons
     bijis Ēdas varacepļa kalējs, ir patiesa.
     Kalēja gatavotie spārni līdz 1. pasaules karam glabājušies Priekules
     muižas pils bēniņos. Tie bija gatavoti no linaudekla, kas uzvilkts uz
     šķelta priežu koka skeleta. Spārnu galvenās detaļas bija no plēsta 
     oša, kas ir elastīgs.Audekls bija uzvilkts uz koka rāmja un ar stipru
     linu diegu un ādas sloksnēm piestiprināts pie spārnu ribām.
     Koka daļu savienojumos bija likti vara pastiprinājumi, kuri no abām 
     pusēm bija apliekti kokam apkārt un sakniedēti. Pie spārniem bija
     piestiprinātas divas ādas jostas, kuras tos savienoja.Viena josta bija
     apsprādzēta lidotājam ap krūtīm, otra ap gurniem. Roku iemaukšanai
     bija ierīkotas ādas cilpas. Bija arī atsevišķas cilpas, kur ievērt pirkstus.
     Spārnus varēja sakļaut uz priekšu, bet mugurpusē tie bija nostiprināti,
     lai ar gaisa spiedienu netiktu atliekti atpakaļ un neatlauztu rokas.
     Kājas lidojuma laikā bija brīvas, lai nolaižoties varētu atsperties.
     Spārnu augšējā daļā bija piestiprināti mājputnu spārni.
     
     Pilsētas tiesības Grobiņa ieguva
     1695. gada 14. (27.) februārī
     hercoga Jēkaba vecākā dēla un mantinieka
     Frīdriha Kazimira laikā, jo 1659. gadā, zviedriem nodedzinot Grobiņu,
     bija aizgājuši bojā visi pilsētas brīvraksti un hercogs tos atjaunoja.
     
     Grobiņas ģērbonis un zīmogs apstiprināts 1697. gada 2. maijā:
     ''Ein Kranich, auff einem Fuss stehend, und in dem andern einen
     Stein haltend, alss ein Zeichen der Sorgfalt und Wachsamkeit''
     ''Dzērve, kas stāv uz vienas kājas un otrā tur akmeni, kā rūpības
     un modrības zīmi.''  
     Ģērboņa simboliku skaidro sena leģenda :
     kad dzērvju pulks nolaižas pārgulēt nakti, viens no putniem paliek nomodā,
     lai pasargātu citus. 
     Sargs vienā kājā tur akmeni - ja viņš, noguruma pieveiks, iesnaužas,
     izkritušais akmens to pamodina.
     Pirms tam Kurzemes hercogistes Grobiņas pārvaldē bijis zīmogs 
     vai arī vapenis ar ūdenī peldošu zivi ālanti ar zelta vainagu
     virs tās, kas pieņemts pēc hercoga Gotharda Ketlera ļoti 
     veiksmīgas zvejas Ālandes upē 1560./1561. gada gadumijā.
     Grobiņa Kurzemes hercogistē pilsētas tiesības ieguva kā pēdējā,
     tātad tā ir hercogistes paša jaunākā pilsēta.
     

     Centrā ālants ar zelta
     vainagu.
     Šis ir 1560. g. pieņemtais
     Grobiņas zīmogs. 
     Vēlāk 17. un 18. gs. tas
     paliek par Grobiņas
     domēņu iecirkņa zīmogu.
     (Paldies Arta par attēlu!)

     

          Grobiņas ģerbonis
                   šodien





      
     

     Oriģinālais zīmogs kurš atrodas
     Liepājas muzejā.

     

     
     1697. gada 24. aprīlī (4. maijā) garām (cauri?) Grobiņai pabrauc Krievijas
     Lielā vēstniecība ar caru Pēteri I tās sastāvā. Vēstniecība devās no
     Maskavas uz Rietumeiropu, lai atrastu sabiedrotos karam ar Turciju.
     23. aprīlī (3. maijā) Pēteris I nakšņo Durbē un no rīta dodas uz Liepāju,
     kuru sasniedz tās pašas dienas vakarā.
     Pēteri I pavadīja no Jelgavas līdz Liepājai Kurzemes hercoga nozīmētais
     rotmistrs Jagans Koškels. Sūtniecības pilns sastāvs un ierašānās
     Liepājā lasāma šajā lapā.
     
     1709. - 1710. gadā pilsēta cieta no lielās mēra epidēmijas.
     Tas esot bijis sērgas bīstamākais paveids, tā dēvētais buboņu mēris.
     Pēc mēra Grobiņā palikuši tikai astoņi namsaimnieki.
     Liepājas latviešu draudzē miruši ap 5000 iedzīvotāju.
     Mirušie Grobiņā apglabāti ''mēru kapos'' pie Iļģu meža.
     Domā ka šie kapi atradušies pie Pūrānu mājām.
     Miruši arī divi Grobiņas mācītāji. Dievkalpojumi noturēti Priedienā,
     jo baznīcā bijis bīstami. Vairāk lasīt J. Kundziņa rakstu avīzē 1928. gadā.
     
     1716. gada 11. februārī Krivijas cars Pēteris I otru reizi ierodas Liepājā.
     Viņš ierodas kopā ar carieni Katrīnu I. Ļoti iespējams ka viņi braukuši
     caur Grobiņu. Tālāk viņi 14. februārī devušies uz Mēmeli un Kēnigsbergu.
     Liepājā viņi apmetušies birģermeistera Stobes (Stoobe) dzīvojamā namā
     Bāriņu ielā 14 (kādreizējā Smilšu iela). Tas ir nams ar torni, kurš redzams
     Teātra ielas galā aiz plaša neapsaimniekota laukuma.
     
     1717. gadā Kurzemē atklāja zirgu pasta satiksmi un tad sāka labot
     ceļus, taisīt tiltus un krogus. Pirms tam bija jātnieku pasts un viena no
     pasta stacijām bija arī Grobiņā. Pasta ceļš no Rīgas uz Klaipēdu
     gāja caur Grobiņu un tad pa taisno uz Rucavu, nebraucot caur Liepāju.
     Pasta satiksmi uzturēja četrjūgu karietes. Sākumā pastu starp Jelgavu
     un Klaipēdu pārvadāja divas reizes nedēļā.
     
     1752. gadā Grobiņa stipri cieš ugunsgrēkā. Vairāk sk. Avotupe
     1769. gada 5. septembrī Grobiņas tiesas lēmums:
     (Dokuments atrodas Liepājas Vēstures un mākslas muzejā un ir viens
     no vecākajiem dokumentiem latviešu valodā.)
     Dokumenta ievads ir vācu valodā un tas vēstī, ka ''Grobiņas pilsētas
     laukiem un zemēm tiek nodarīti daudzi zaudējumi, un tāpēc, ka nav
     vērtētāja, zaudējumi bieži paliek neatlīdzināti'', tāpēc abu ģilžu vecākie
     ierosina Grobiņas pilsētas tiesai no četriem kambarniekiem
     Wahrne Berend, Strimpe Ans, Daniel un Strimpe Janne iecelt divus
     ''skādes spriedējus'' un tos nozvērināt. Tiesa nolemj šajos amatos iecelt
     pirmos divus - Vārnu Bierendu un Strimpu Ansi. Tālāk dokumentā seko
     skādes spriedēju zvēresta teksts latviešu valodā :
     ''Es Wahrne Berend Es Strimpe Ans swehru tam wissu aukstakam
     Deewam, ka es ka weens no schihs Pilsates Teesas nolikts un uhszelts
     skades spreedeis, ik reisas, kad es pie kahdas notikkuschas skades
     aizinats tapschu, to skadu, wui ta jauna wui vezza ir, labbi pahrraudsiht,
     un pehz mannas ismannischanas un sinnaschanas par to jaunu skadu
     spreest gribbu, tik teescham ka man Deevs palihds un winna swehtais
     Wahrds Amen!''
     
     Lūk orģināla kopija :
     
     Par kambarniekiem no 16. līdz 18. gs. Rīgas un Liepājas pilsētu novados
     sauca saimniekus, kas uz gruntsnomas pamata lietoja pilsētas zemi
     un nomu maksāja pilsētai ''naudas kambarī'' (pilsētas kasē). Šo zemnieku
     stāvoklis bija labāks nekā dzimtmuižu zemniekiem, jo bija jāmaksā mazākas
     nodevas un kambarnieku uzceltās ēkas skaitījās viņu personiskais īpašums.
     Kambarniekiem bija arī līdzīgi pilsētas augstākajam iedzīvotāju slānim -
     namniekiem - jāpilda virkne pienākumu. Jāpilda sardzes dienests un kara
     gadījumā jāpiedalās karā. Kambarnieki bija organizēti rotās.

     Vēl 1769. gada 5. septembrī Grobiņas tiesa, izskatot abu ģilžu eltermaņu
     (vecāko) iesniegumu par to, ka, labojot ielas, bruģis klāts ar žagariem un tā
     padarīts vēl sliktāks, nolemj atbalstīt eltermaņu priekšlikumu žagarus no 
     bruģa novākt, bet ūdens novadīšanai uz Veseļa grāvi izrakt (kā senāk) gar 
     ceļu grāvi.
     Vai šī nav vecākā zināmā ziņa par Lielās ielas bruģi? Veseļa grāvis būs
     tas pats lielais grāvis pie bijušā kultūras nama (Kalota zāles), kas tagad 
     paslēpts zem zemes, bet tālāk tek gar Saules ielas malu līdz Skabaržkalnam.
     Šis Veseļa grāvis pieminēts vairākos Grobiņas tirgotāju ģildes arhīvu
     dokumentos, kas ir saglabājušies Liepājas Vēstures un mākslas muzejā.
     Piemēram 1769. g. 18. martā Biržu muižas dzimtīpašnieks Eberhards
     Frīdrihs Korfs sev piederošo Šmita krogus vietu Grobiņā apmainījis pret 
     Grobiņas cepurnieku un amatnieku ģildes vecākā Gotharda Šalka iepirkto
     Stefana mājas vietu. Uz tā robežas atrodas tā sauktais Veseļa grāvis, pār
     kuru esošā tilta puse jāremontē Stefana mājas īpašniekam E. F. Korfam,
     bet tas atsakoties to darīt.

     1771.g. Grobiņā pieminēts kāds burvis (Hexenmeister), kas kaitējis zirgiem.
     Daudz ļauno burvju darbības minētas arī Grobiņas baznīcas hronikā. Tā 
     1773. gadā kāds zemnieks lūdz Grobiņas mācītāju nolūgt Dievu par viņa
     diloņa kaiti, ko viņam kaimiņš esot uzbūris. 1808. g. kāda saimniece lūdz
     aizlūgt par viņu, jo ļaudis esot izrunājuši, ka šī esot ragana un noņemot 
     svešiem lopiem pienu un sviestu. 
     Visvieglākais burvju kaitēšanas veids bijusi lopu apcirpšana. Tā 1777. g. 
     kādā kūtī no rīta 14 aitas izrādījušās apcirptas šur un tur uz krūtīm un uz 
     krustiem. 1772. g. zirgiem sapītas krēpes, 1786. g. cūkai nogrieztas
     pusausis. 
     Vēl Grobiņā 1772. g. atrasti nogriezti rudzi, kādā miežu laukā atrasti
     iesisti divi apšu mieti, 1798. g. rudzu ziedēšanas laikā atrasts vīšķis
     sapītu rudzu ar vārpām zemē, bet 1806. g. kāds zemnieks zirgu ganībās
     atradis zemē iedzītus trīs oša zarus, tāpēc saslimuši viņa zirgi.
     
     1780. gadā Grobiņā nodibina miesnieku (Knochenhauer) cunfti.
     Šajā pašā gadā Kurzemes landtāgs izdeva rīkojumu par turpmāku aizliegumu
     mirušos paglabāt baznīcas pagrabos, jo tie bija jau pārpildīti un no tiem nāca
     ''kaitīgi izgarojumi''. Tātad Grobiņas baznīcas plašie līķu pagrabi sākot ar šo
     gadu apbedījumiem bija slēgti. Tāpēc, acīmredzot, 1781. gadā Iļģu kapos tika 
     uzcelta barona  P.H.E. Ofenberga kapliča un mirušie tika apglabāti turpmāk 
     šajos kapos.

     1785. gadā naktī no 10. uz 11. novembri Ventspilī (vai tikai?) novērota
     zemestrīce. Kustējās galdi un grīdas. Kādā veikalā pat nokritušas plauktos
     sakrautās preces. Šķiet, ka šis ir pirmais piefiksētais zemestrīces novērojums
     Latvijas teritorijā. Tomēr kļūdos. 1616.gadā Kurzemes austrumos (Bauska)
     drebējusi zeme un mājas.
     1788. gadā Grobiņā kādam zemniekam tika izpildīts nāvessods uz rata.
     (Nāve uz rata bija kvalificēts un apkaunojošs, pazemojošs soda veids,
     kas tika paredzēts par vissmagākajiem noziegumiem – nonāvēšanu, nodevību
     un baznīcas aplaupīšanu, dedzināšanu un savtīgu sava kunga uzdevumu pildīšanu.
     Noziedzniekus izģērba līdz jostasvietai un piesēja pie rata ar plaukstas locītavām
     un potītēm, izstiepjot šos locekļus pāri rata apmalei.
     Nāvessoda izpildīšana tika veikta tā, ka noziedznieka locekļus un ķermeni
     sadauzīja ar dzelzs stieni no mugurpuses, pēc tam ķermeni iepina ratā,
     ko uzsprauda mieta galā.)
     1791. g. Grobiņas mācītājmuižas zemnieki iesniedza hercogam plašu
     sūdzību, ka mācītājs Johans Magnuss Launics tos apkrāvis ar
     nelikumīgām klaušām un ļoti bargi soda, arī pats tos sitot.
     Grobiņnieku atmiņas par mācītāju J. M. Launicu lasiet lapā  :
     1792. g. Liepājā pēdējo reizi tika izpildīts nāves sods, notiesātajam
     publiski nocērtot galvu. Soda izpildes vieta ir vecais tirguslaukums, kurš
     atrodas Sv. Annas baznīcas pašā priekšā.
     1794. gadā sākās Kurzemes zemnieku sacelšanās. Līdzīgas sacelšanās
     sākās arī Polijā, kuru vadīja Tadeušs Kostjuško - Polijas, Amerikas un
     Francijas nacionālais varonis.
     Kurzemes hercogistē par komandieri sacelšanās vadība izvirzīja Lietuvas
     muižnieku dzimtas atvasi, Prūsijas armijas leitnantu un muižnieku
     Heinrihu fon Mirbahu. Mirbahs sevi nosauca par Kurzemes,
     Zemgales un Piltenes ģenerālmajoru, un noteica,
     ka muižniekiem jāpiešķir brīvība zemniekiem.
     Mirbaha vienības (konfederāti) ieņēma Liepāju. Zemniekus tas saviļņoja
     un 5. jūlijā konfederāti izsludināja vispārēju mobilizāciju.
     Lai apspiestu šo kustību, Kurzemes muižnieki un hercogs
     Pēteris Bīrons lūdza palīdzību Krievijas ķeizarienei Katrīnai II. Kurzemē
     ieradās pulkvedis Kazļajevs ar 800 kājiniekiem, 300 kazakiem un
     8 lielgabaliem. Krievu karaspēkam pievienojās arī 200 hercoga nodaļas
     karavīru (tos komandēja kapteinis Voļskis) ar diviem lielgabaliem.
     Uzzinot par krievu tuvošanos, konfederāti atstāja Liepāju un, sakopojuši
     spēkus, pārgāja pretuzbrukumā. Krievi atradās Liepājā.
     1794. gada 26. jūlijā notika kauja pie Gaviezes. Gaviezes jaunā muiža
     tika nodedzināta. 29. jūlijā notiek kauja uz Iļģu muižas laukiem.
     7. augustā konfederāti, sapulcinājuši 3000 vīru, virzījās uz Grobiņu.
     Kauja notiek pie Avotu upes (Avotupe) un uz Grobiņas muižas laukiem.
     Pulkvedis Kazļajevs atkāpjoties smagi ievainots ar lielgabala lodi.
     Kāda trīscollīga lielgabala lode, no muguras puses nākdama, bija izgājusi 
     cauri rokai un sadragājusi pleca kaulu.
     Nākošā kauja notiek pie Bagas kroga (pusceļā starp Grobiņu un Liepāju -
     vietā, kur ir pagrieziens uz Cimdeniekiem).
     Pēc tam notiek kauja Liepājas ezera krastā pie Bārenbuša (tagadējo
     Līvas kapu rajonā). Krievus atspieda, cīņas notika Liepājas ielās.
     Sakautie krievi atkāpās Grobiņas virzienā. Trīs kilometrus no Liepājas
     pulkvedis Kazļajevs no ievainojuma mira (apbedīts Saldus baznīcā).
     Zemnieku nemieri tika apspiesti vēlu rudenī.
     Tajā pašā 1794. gadā bijis liels sausums un līdz ar to neraža kāda
     neesot vismaz 50 gadus redzēta. Sausuma dēļ dega Gaviezes un 
     Bārtas meži. Šos notikumus labi apraksta mācītājs J. M. Launics 
     savā grāmatiņā, kas veltīta Grobiņas baznīcas ērģeļu ziedotājiem.
     
     1795. gada 25. maijā Kurzemes un Zemgales hercogiste kļuva par
     Krievijas impērijas sastāvdaļu, Grobiņa kopā ar deviņām citām bijušām 
     hercogistes pilsētām ietilpa Krievijas impērijas Kurzemes guberņā un
     kļuva par apriņķa (ujezda) centru (Palangu, Sventāju ieskaitot).
     Kurzemes guberņas jaunais ģerbonis:

     1797. gadā Grobiņā dzimis
     Eduards Nikolauss Karls Šmits fon der Launics, kurš bija ievērojams
     sava laika tēlnieks. Jau pusmūža gados atstājis dzimteni, viņš
     tai un savai ģimenei atstājis vienu no ievērojamākiem klasicisma
     tēlniecības darbiem Kurzemē - bronzas kapa bareljefu trīs dienu
     ilgajā Tautu kaujā pie Leipcigas (1813) kritušajam brālim adjutantam
     Georgam fon der Launicam. 1822. gadā bareljefs tika uzstādīts
     Grobiņas baznīcā, pēc Otrā pasaules kara pārvests uz Liepājas muzeju.
     
     Foto no muzeja stenda.
     Foto no Grobiņas baznīcas, kur virs Georga kapa novietots bija
     šis piemineklis.
     Eduarda darbi skatāmi gan Pēterburgā, gan Frankfurtē pie Mainas -
     piemineklis Johanam Gutenbergam, gan Neopolē un Romā - pieminekļi
     komponistam Ferencam Listam. Eduards bija K. F. Launica (sk.
     Baznīca ) jaunākais brālis. Miris 1869. g.
     Eduards mācījies Romā pie B. Thorvaldsena. Viņa pazīstamākie darbi
     ir 1826.-1827.g. pie Kazaņas katedrāles Pēterburgā novietotie kolosālie
     pieminekļi ģenerāļiem Kutuzovam un Barklajam de Tolli, kā arī 1857.
     gadā Frankfurtē pie Mainas pabeigtais piemineklis Gūtenbergam.

     
     Kopš 1798. gada Grobiņā uz dzīvi sāka apmesties ebreju tirgotāji
     un amatnieki. To skaitam strauji augot, drīz vien pilsētas tirdzniecība
     pilnībā pārgāja ebreju rokās. Tas izskaidrojams ar to, ka hercogistes
     likumi neļāva ebreju tautības cilvēkiem apmesties jebkurā pilsētā, bet
     Krievijas likumi šādus ierobežojumus neparedzēja. 
     Konkrēti esot zināms, ka pirmais ebrejs Grobiņā apmeties uz dzīvi 
     1798. gadā.
     1835. gadā Grobiņā dzīvojuši jau 499 žīdi
     Līdz ar Kurzemes iekļaušanu Krievijas impērijā 1795. gadā pārgāja
     uz pareizticīgo baznīcā lietoto Jūlija kalendāru. Pirms tam no
     1700.g., līdz ar Vāciju, Kurzeme bija pārgājusi uz Gregora kalendāru.
     Jūlija kalendāru Grobiņā lietoja līdz 1915. gadam, kad Kurzemi
     okupēja Vācijas karaspēks.
     Ebreju jaunie kapi atrodas blakus Limbiķu kapiem un padomju gados
     daļēji izdemolēti. Tika noņemti visi marmora pieminekļi. Ebreju vecie
     kapi atradās aiz sinagogas blakus vecajiem vācu kapiem.
     Pēc atmodas periodā jaunajiem ebreju kapiem gandrīz virsū uztaisīta
     zemnieku saimniecība ''Upmalas'', kura tagad, šķiet, pamesta.
     
     1808. gada 13. oktobrī Krievijas cars Aleksandrs I, atgriežoties no
     Erfurtes kongresa, iegriezās arī Liepājā, iebraucot no Grobiņas puses.
     Ceļā uz Maskavu cars atkal braucis caur Grobiņu, jo galvenais ceļš
     tajā laikā uz Klaipēdu gāja ne caur Liepāju, bet Grobiņu.
     
     1809. gadā barons Ulrihs fon Šlipenbahs rakstīja, ka pilsētā ir 74
     mājas, viena baznīca un 625 iedzīvotāji. Iela bijusi slikti bruģēta.
     Pilsētā galvenokārt dzīvo amatnieki, sevišķi daudz ir cepurnieki -
     gandrīz vai pie katras trešās mājas koka kārtī karājas skārda cepure.
     (Tas ir saprotams, jo jau no 1613. gada Grobiņā pastāvēja cepurnieku
     cunfte un platmaļu darbnīca. Skatīt : Cepures )
     
     1810. gada februārī cauri Grobiņai, acīmredzot, izbraucis Zviedrijas
     karalis Gustavs IV Ādolfs. Viņš ceļojis cauri Liepājai un devies uz Rīgu.
     
     1811. - 1814. g. Grobiņas apriņķa maršals ir Oto Johans Heinrihs
     fon Mirbahs (ap 1766.–1855.6.V Jelgavā). 1818. – 1824. g. Aizputes
     apriņķa maršals, 1824. – 1851.g. Jelgavas apriņķa maršals. 1840. gadā
     valsts padomnieks un kambarkungs O. fon Mirbahs iecelts par Jelgavas
     guberņas ģimnāzijas goda kuratoru.
     Sakas novada Saļienas pagasta muižas īpašnieks. Bijis arī Nodegu muižas
     (Priekules novads, Bunkas pagasts, Bunka) īpašnieks.
     Literāra vētuļu žanrā sarakstīts 1844. gadā un 1846. gadā publicētais darbs
     ”Briefe aus und nach Kurland während der Regierungszeit des Herzogs Jakob.
      Mit Rückblicken in die Vorzeit”.
     Līdzīgu darbu sarakstījis par seno Romu 1835. gadā.
     Kaut gan ne visi literārajās vēstulēs minētie vēstures fakti ir pareizi,
     O. fon Mirbaha darbiem vēl šodien ir vēstures avotu vērtība.
     (Viņš ir pirmais, kurš apraksta teiku par Induli un Āriju, ko esot uzzinājis
     no Embūtes pagasta vecākā.)
     1812. gadā Grobiņu ieņēma Napoleona karaspēka prūšu korpuss
     majora Reisa vadībā.
     Grobiņa tika aplenkta un ieņemta. Pēc sakāves pie Maskavas Lielā
     armija devās atpakaļ uz rietumiem.
     Pēc J. Kundziņa ziņām mācītājmuižas priedājā, Ālandes krastā, šajā
     laikā tikušas apraktas 6 (12) mucas ar zelta naudu (kara kase)
     kas vairākkārt pēc seniem plāniem meklēta, bet bez rezultātiem.
     Ir dzirdētas versijas par citām vietām, kur nauda aprakta. Pēc
     vienas nauda aprakta starp trīs lieliem kokiem pie mācītājmuižas,
     pēc citas - Ālandes krastā pie ''Vīnkalnu'' mājām vēl pēc citas -
     iepretim Limbiķu kapiem.
     
     1818. gada 30. augustā Grobiņas baznīcā nolasīja cara pavēli par
     Kurzemes novada zemnieku brīvlaišanu.
     Ap 1820 gadu izveidots Grobiņas kroņa pagasts.
     (Līdz 1905. gadam tam pievienoti Mežnieku, Pilenieku, Iļģu un
     Grobiņas mežniecības pagasti. Pēc 1912. gada arī Grobiņas
     mācītājmuižas pagasts. 1949. gadā pagastu likvidē un izveido ciemu.
     Grobiņas pagastu atjauno 1990. gadā. 2009. gadā to iekļauj Grobiņas
     novada sastāvā.)
     1822. gada zemestrīcē esot sašķiebies Ilmājas baznīcas tornis un tas
     nojaukts. Tāpēc baznīca ir bez torņa. Vai tik te nav neliela kļūda,
     jo 1821. gada 21. un 22. februārī ir piefiksēta stipra zemestrīce Kokneses
     mācītājmuižā. Toties 1822. gada februāra pēdējā dienā bijusi spēcīga vētra.
     Par to raksta 1822. gada 4. maija ''Latviešu Avīzes'' (Nr.18)
     Vētrā noslīka 4 mūspuses vīri. Grobiņnieks Vipuļa Toms braukdams pār
     Liepājas ezeru ar mazu laiviņu noslīka. No Šķedes uz Liepāju pa jūru 
     malku vezdami noslīka Grobiņas mežkungs Strukkenieka Andrejs, viņa
     brālis Jānis un kaimiņš Luntes Jannis.

     1823. gadā ''Latviešu Avīzes'' (Nr.12, 22. marts) minēts, ka Grobiņā ir 
     1 baznīca, 1 latviešu un 1 vācu skola un 80 nami, no kuriem 6 ir mūrēti.
     Iedzīvotāju skaits bijis jau 739.
     1823. g. 18. aprīļa naktī ''sāce viņpus sudmalas dīķa viens namiņš degt,
     kurā nekāds uguns nebija turēts tapis.'' Šis sliktais namiņš arī nodedzis.
     Par to raksta ''LA'' (Nr. 19) 10. maijā.
     1824. gadā no 8. uz 9. decembri naktī atkal stipra vētra. Grobiņas muižā
     viena laidara puse sagāzta un 8 lopi nosisti. Ceļš no Grobiņas uz Liepāju
     pārplūda un nebija izbraucams. ''LA'' (Nr. 51&52)
     1825. gada 27. oktobrī spēcīga negaisa laikā Grobiņas muižas ērberģī
     iespēris lodveida zibens. ''Zibins Grobiņas muižas ērberģī iešāvies, tā 
     ka istabā zēveles smaks bija, bet, paldies Dievam! ne kāda skāde 
     nenotike, jo spēriens bija auksts.'' ''LA'' (Nr. 47)
     1826.g. 26. martā Grobiņa ūdens dzirnavās sabruka viena siena,
     ''kurā velbomi un rittiņi bija''. Skāde liela.
     1826. gada 15. septembrī tapa kronēts jaunais ķeizars un Grobiņā 
     ''Vakarā pilsāts bija ar svecēm pagaišināts; bet viskošākais spīdums 
     cēlēs no mūsu vecas pils mūriem, kuros līdz 40 darvas mucas bija 
     saliktas un iededzinātas. Šo prieka uguni, ko Grobines cienīgs pilskungs 
     bija apgādājis, arī tālumā varēja redzēt, un zemniekiem tas par ilgu 
     piemiņu tās dienas būs, kurā Dievs, pēc Aleksandera atstāšanas, 
     mums atkal labu vietnieku un zemes tēvu piešķīris bija.'' LA (Nr.39)
     
     1830. gadā ''Libausches Wochenblatt'' (Nr.50, 21. jūnijā) minēts par 
     konfliktu starp Iļģu muižas zemniekiem un pārējiem caurbraucējiem, 
     kas izmanto apbraucamo ceļu ap Grobiņu caur Iļģu Birzmuižas 
     pusmuižu, neaizverot tur esošos vārtus.
     1831gadā ''Libausches Wochenblatt'' (Nr.7, 24. janvārī) raksta par
     komētu, ko pirmais Leipcigā 12. janvārī ievērojis uzņēmējs Kunsters.
     16. janvārī to esot jau pamanījis Grobiņas uzņēmējs Krampes kungs.
     
     1840. gadā Liepājas pilsētas rāte pieņēma lēmumu būvēt šoseju
     uz Grobiņu. Iespējams, ka par iemeslu tam bija notikums, kad kādam
     lietuvietim ceļa vidū pie Saules muižas pirms kādiem 10 gadiem 
     noslīka zirgi.
     Ceļa segumam izmantoja granti un šķembas, to iegūšanai saspridzināja
     vēsturisko, lielo Pērkona upurakmeni.
     Liepājas Sv. Annas baznīcas hronika vēsta, ka akmens 17 asu
     (viena ass — 2,10 metri) apkārtmērā un 14 pēdu (viena pēda — 30 cm)
     augstumā reiz atradies pie Liepājas ezera netālu no Bates muižas
     «Pērkūna» māju tuvumā. Vairāk par akmeni lasiet manā lapā

     Šosejas tapšanā palīdzēja ķeizars Nikolajs I, piešķirot
     25 000 rubļu. ''Latviešu Avīzes'' 1841. gada 16. oktobrī rakstīts:
     ''Izgājušā otrdienā, 23šā septembra mēneša dienā, mums liela
     prieka diena bija. Mūsu jaunais ceļš uz Grobiņas pusi bija pataisīts
     un tappe pirmo reizi iebraukts. Jau sen apnika pa ganīklēm cauri
     peļķēm braukt, to jaunu cietu ceļu redzošiem. Bet tur arī bija liels
     darbs, un it brīnums, ka to varēja tik drīz pabeigt (..)
     Pie pašas Liepājas bija augsti vārti taisīti, ar skujām appīti, kam
     puķu kroņi uzklāti, un smuki kuģu karogi pa virsu lidinājās. Kad nu
     braucēji atbrauca un vedēji un kopmaņu jājēju pulks ar brangām
     mundierēm atjāja, tad vārti atvērās un nevieni zirgi, nevieni rati iekš
     Liepājas palika. Birģermeistari ar 6 pasta zirgiem brauca, arī rātes
     kungi, tomožņas un visi tiesas kungi, luteru, katoļu un krievu
     baznīckungi; iekš vieniem ratiem sēdēja skolu kungi, kopmaņu kungi,
     kas pār jūru andelē, un tad visādas kārtas birģeri, un kas tik vien bija,
     citi pakaļ citiem ar lielu štāti un ar mūziķi brauca.''
     1841. gada 23. septembrī lietošanā tika nodotas Grobiņas šosejas pirmās
     piecas verstis. Tad arī noticis augstāk aprakstītā svinīgā ceremonija ar
     izbraucienu līdz ''Jaunās pasaules'' krogam, kur bijis klāts galds 150
     personām, lai kungi varētu ieturēt pusdienas. Liepājas dzejnieks Šlejs
     esot nolasījis pasākumam veltītu dzejoli. Runu teicis Liepājas galva 
     Kārlis Gotlībs Sigismunds Ūlihs
     Par šosejas būves rakstiem tā laika avīzēs lasiet manā lapā Raksti.

     Latvijas laikā blakus šosejai līdz sūkņu stacijai izbūvēja gājēju un 
     velosipēdistu celiņus. Šosejas betonēšanas darbi tika uzsākti 1939. gadā.
     Kā šīs pašas Grobiņas šosejas (Brīvības ielas) posmu pēc 170 gadiem
     atjaunotu atklāj 17.11.2011 skatiet:

    Atjaunotā Grobiņas šosejas posma atklāšana 2011. gadā

     
      ''Kurzemes guberņas ģeogrāfiski - statistiskais apskats'' 1841.gadā
     vēstī : Pilsēta sastāv no vienas šķērsielas un vienas ielas, kas gan
     ir vairāk nekā versti gara un ''tagad viscaur ļoti labi bruģēta''.
      (1809. gadā bruģis bijis nekvalitatīvs un tikai daļēji klājis ielu.
     Tās ir barona Ulriha fon Šlipenbaha ceļojuma apraksta ziņas.)
     1841. gadā pilsētā bijušas 99 ēkas, evaņģēliski luteriskā baznīca,
     zēnu elementārskola un latviešu baznīcas skola un mūra
     ūdensdzirnavas ar četriem gaņģiem.
     Dzirnavu iela savu nosaukumu ieguvusi no ūdens dzirnavām,
     kuras Grobiņai dāvājis krievu ķeizars Pāvils I (1754. -1801.).
     (ķeizars no 1796. gada līdz 1801.gadam)

     1841. gadā Grobiņā pastāvēja zēnu elementārskola un latviešu
     baznīcas skola. No 1855. gada pieminēta arī meiteņu privātskola.
     1844. gadā iespējamās zemestrīces rezultātā (?) 
     Baltijas jūrā pēkšņi cēlās ūdens līmenis par 3 - 4 pēdām.
     Tas notika 27. jūnijā 16.30.
     (Uz metrisko sistēmu Latvija pārgāja 1924. gadā.)
     
     1846. gada 11. martā tiek apstiprināts Kurzemes guberņas
     Grobiņas ģerbonis.

     Pašā 19. gadsimta vidū Grobiņā un Liepājā bija vērojams
     pilns saules aptumsums. (Dati no E. Juceviča grāmatas.
     Vai tikai viņš nebūs sajaucis ar 1954. gada 30. jūniju, kad pilns saules
     aptumsums bija vērojams Rucavā, Nīcā. Rīgā pēdējo reizi pilns
     saules aptumsums bija vērojams 1914. gada 21. augustā. Šādi
     pilni aptumsumu atkārtojas reizi 200 līdz 300 gados.)
     Tomēr vēlāk atrodu informāciju Latviešu Avīzes (Nr. 35) 1851. gada 
     30. augusta numurā rakstu, kurā teikts, ka saules aptumsums bijis 
     vērojams 1851. gada 16. jūlijā pēc pulksten 3 pēcpusdienā.
     ''Kad nu mēness saulei priekšā aizgriezās, metās jau patumšs un 
     pēdīgi palike labi tumšs, ka zvaigznes pie debess jau rādījās.''

     1857. gadā gar Grobiņu tika ierīkota telegrāfa līnija Tallina - Rīga -
     Liepāja - Palanga - Prūsijas robeža. 1893. gadā tika nolemts būvēt
     tiešu līniju Maskava - Liepāja. Grobiņā telegrāfa punkts atradās
     pasta telpās Lielā ielā. Telefons Grobiņā parādījās dažus gadus
     pirms Pirmā pasaules kara.
     1858. gada 5. jūnija Latviešu Avīzes (Nr.23) numurā rakstīs, ka
     Grobiņas (kroņa) muižu Jēkabs Pēka, kurš 30 gadus bijis Grobiņas
     tiesas priekšsēdētājs, ''tagad tur uz arendi''. Tātad iznomājis.

     1860. gadā Liepājā ieradās pats Krievijas cars Aleksandrs II ar savu
     sievu Mariju, troņmantnieku Nikolaju un viņa brāli Aleksandru III, kurš
     vēlāk kļuvis par caru 1893. gadā ieliek pamatakmeni Karostai. 
     Aleksandrs III Liepājas peldiestādes apmeklējis jau 1860. g. vasarā
     kopā ar ģimenes locekļiem. Tad viņam vēl bija tikai 15. gadu.
     Liepāja uzplauka kā kūrorta pilsēta, pateicoties Aleksandra III un viņa
     ģimenes locekļu vizītēm. 
     Grobiņa pamazām sāk jau zaudēt savu, kā apriņķa centra, nozīmi.
     Šajā pašā 1860. gadā Grobiņā sāk darboties uzceltā ebreju sinagoga.
     1860. gada statistikas dati :
     Grobiņas pilsētas maģistrāts jeb valde :
     Miertiesnesis (pilsētas galva) Johann Jacob Stach
     Rāteskungi :Johann Gottfried Roeske, Carl Wilhelm Kaminsky,
     Ignatius Range, Carl Schwarzhoff.
     Sekretārs : Heinrich Sorensen
     Reģistrators : Friedrich Roerich, kurš ir arī pilsētas kases grāmatvedis.
     Ģilžu vecākie : Carl Schwarzhoff, Johann Heinrich Hein
     Cietuma pārvaldnieks : Alexander Nowitzky
     Pasta nodaļas vadītājs : Georg Hemmingk
     Ārsts : Henry Robert Melville
     Aptieka: provizors Alexander Friesendorff
     Elementārskolas pasniedzējs: vieta vakanta 
     (1859. gadā vācu skolmeistars un ērģelnieks Kārlis Villis
     nomiris un viņa vietā darbu vēlāk sāk Šāberts (Schabert))
     Apriņķa kroņa mežzinis Grobiņā: seržants Theodor Krause
     Grobiņas apakšmežniecības mežzinis: Carl Fahrenhorst

     Grobiņas apriņķa kroņa muižas 4 :
     1. Amt - GrobinJacob Pehks. Ālandes kreisajā krastā iepretim Skābaržkalnam. 
        (No 1605-1704 piederēja hercoga īpašumiem; kopš 1753.g. Grobiņas muiža;
        1819.gadā izmantota militāriem mērķiem zemnieku sacelšanās laikā.)
         (Bātas pusmuiža pieder Grobiņas muižai.)
     2. Grobiņas pārvaldnieka vidme. Barons Eduard von Koskult.
         (Mežinieku muiža Grobiņas pagasta dienvidos, pie ''Birzmaļu'' mājām. Pa vidu starp
          Gaviezi un Dubeņiem.)
     3. Grobiņas mežniecība (Forstei) - Vietinghoff jeb Vītiņi, Theodor Krause
     4. Grobiņas apakšmežniecība (Unterforstei) - Vahrenhorst jeb Mežmuiža, 
         pie tag. "Siliņu" mājām Bārtas pag., Carl Fahrenhorst.

     Grobiņas apriņķa privātmuižas pie pilsētas - 4 (6) :
     1. Grobiņas mācītājmuiža (tag. Priedulāju teritorijā.), E. von der Launitz
     2. Lavīzes privātmuiža (Louisenhof) privātmuiža pie Grobiņas pilsētas 
         robežas (1795). Sastāv no vairākiem zemesgabaliem, no kuriem viens atdalīts
         un kopš 1809.gada saukts par Augustenhof (Augustes muiža) - šajā gadā 
         zemes gabalu nopirka ģenerālkonsuls Anglijā Franz Kienitz.
         E. von der Launitz (izlēņojis no barona fon Offenberga Augustmuižu
         un Cappelshof (Kapeles pusmuiža) , kas atradusies pie Kapeļkalējiem (Pūrāniem)) 
     3. Iļģu muiža, barons von Offenberg. 
         (Biržu (Birshof) un Kārļu (Karlsberg) pusmuižas piederēja Iļģu muižai.)
     4. Saraiķu jeb Mūra muiža (Sarreiken), baronese von Offenberg.
        (Grīzupes (Grisbach) pusmuiža piederēja Saraiķu muižai.)
     Par visām šīm muižām atbild Neumann.

     Grobiņā šai laikā ir 4 amatnieku cunftes :
     1. Drēbnieki, cunfti apstiprinājis hercogs Jēkabs Ketlers 1661.gadā.
     2. Cepurnieki, cunfti apstiprinājis hercogs Ernsts Johans Bīrons 
         1739.g. 28.augustā.
     3. Miesnieki, cunfti apstiprinājis hercogs Pēteris Bīrons 1780.g. 9.maijā.
     4. Kurpnieki, cunfti apstiprinājis Kurzemes civilgubernators Gustavs Matiass
         Jakobs fon der Venge-Lambsdorfs 1798.g. 14.janvārī.

     1866. gadā Grobiņā minēta viena vācu skola, kura darbojusies līdz
     1914. gadam un šī divstāvu koka ēka atradusies iepretim padomju
     laika kultūras namam - Kalota kīnozālei. Vēl bijusi meiteņu un
     zēnu skola. Pēc 1870. gada dibināta Grobiņas 1. pakāpes četru
     klašu pamatskola, kura atradusies iesākumā aiz tagadējā veikala
     koka ēkā M. Namiķa ielā. Vēlāk skolu pārcēla uz tagadējā veikala
     telpām mūra mājā.
     1869. gadā Ziemassvētku laikā Grobiņā esot nodezis žīdu nams.
     Ziņa no 1869. gada 26. februāra Latviešu Avīzes (Nr.9).

     1870. gadā Grobiņas pilsētas tiesas soģis (pilsētas galva) bijis
     Adolfs Dralls, rātskungi - Johans Roeske, Vilhelms Kaminskis,
     Ignaciuss Range, Vilhelms Roge, sekretārs - Frīdrihs Rērihs.
     Tiesas soģis Adolfs Dralls vadīja arī apriņķa policiju. 
     Pasta pārvaldnieks - Georgs Hemmings, pilsētas ārsts - galma
     padomnieks Dr. Hermans Roberts Mellvils, aptiekārs A. Frīsendorfs.

     1871. gadā Liepāja tika saistīta ar Romnas - Kauņas - Mažeiķu dzelzceļa
     līniju. 4,5 km no Grobiņas bija dzelzceļa stacija Dubeņi. 1873. gadā 
     Pagarinot Rīgas - Jelgavas dzelzceļu ar Jelgavas - Mažeiķu posmu
     Liepāja (Grobiņa) kļuva sasniedzama no citiem Latvijas novadiem.
     (Rīgas - Jelgavas dzelzceļa posmu atklāja jau 1868. gadā.)

     1877. gada ''Latviešu Avīzes'' (Nr.10, 9. martā) raksts par Grobiņu, kurā
     starp citu minēts, ka Grobiņā ir ap 1400 iedzīvotāju no kuriem lielākā 
     daļa esot žīdu. Grobiņa esot zaudējusi savu agrāko varenību, jo kopš
     uztaisīta jaunā šoseja uz Liepāju, visi braucot tirgoties tagad tur. To 
     veicinot arī ''dzelzs zirgs'' (vilciens), ar kuru nu labību vedot uz Liepāju.
     Tālāk minēts, ka apkārt pilij un pils pagalmā cienījamais Grobiņas 
     pilskungs un mēra  kungs von Bolschming licis iestādīt košus meža 
     kokus un krūmus, lai veidotu parku. Tāpat izveidoti gaņģi (celiņi).
     Minētas arī teikas par pils pagrabiem un eju uz baznīcu. Vienā 
     stūrī esot liela kaste ar naudu aprakta, bet to nevarot atrast. Melns buks
     apkārt skraidot un naudu sargājot. Ja kāds apakš mūriem mēģinot 
     rakties, tad melnais buks uzbrūkot.
     
     1877. gadā Jelgavā izdotā ''vecās Grimstenes'' bībele:

     
     
     
     
     Blakus bībelei redzami ieraksti uz bībeles lapām par dzimušajiem Grimstes
     bērniem: Mariju (1897) un Annu (1899), kuri dzimuši Tosmarē Otiņ namelē.
     
     Šī bībele man palikusi par piemiņu no lielās Grobiņas stāstnieces
     Grimstes (vārdu nezinu). Viņa mana tēva bērnībā jau bijusi ļoti veca
     un bieži apciemojusi manu vecmammu Zuzannu Egli (Mizenu), un
     no viņas nāk vecā dziesma ''Rīgā, Rīgā'' sk.Ernests Egle (1926 - 1986) ,
     un no viņas, visticamāk, nāk stāsti par Launicu, Zelta liepu
     sk. 14. un 28. tulpi lapā : Veltījumi vēstures notikumiem un Elzas (Mizens)
     Rubezes atstāstītais par hetmani Komarovski - sk. pretējā lapas slejā.
     No tēva teiktā atceros, ka vecā Grimstene ļoti daudz ko zinājusi stāstīt.
     Lielākā daļa stāstu, protams, gājuši zudumā.
     (Nezinu vai Indriķis Grimsts, kurš 1935. g. ievēlēts Grobiņas valdē
     un dzīvojis Alandes ielā 5 ir ''vecās Grimstenes'' radinieks.)

     1882. gadā Grobiņā atvērta pamatskola. Sākumā bijusi viena klase ar
     4 nodaļām, kuras mācījis viens skolotājs.

     1882. gada 18. novembrī Grobiņā, Augustmuižā grāfa Gebharda Eduarda
     Heinriha Nikolaja fon Keizerlinga un baroneses Sofijas fon Ofenbergas
     ģimenē dzimis Arčibalds Pēteris Teofils fon Keizerlings
     (Archibald Peter Theophil, Graf von Keyserling).
     Kā izrādās, tad šī informācija ir bijusi kļūdaina! A. Keizerligs dzimis
     Vaiņodes pagasta Augustes (Elkuciems – Elkeseem) muižā, Krievijas
     impērijas Kurzemes guberņā.  Keizerlings.
     Dienējis Krievijas kara flotē, no 1920. gada - Latvijas armijā.
     Latvijas Republikas kara flotes izveidotājs un tās pirmais
     komandieris. 1927. gadā pirmais paaugstināts admirāļa pakāpē.
     Apbalvots ar astoņu valstu ordeņiem un medaļām. Apbedīts Vācijā.
     Miris 1951. gada 15. decembrī. Vairāk lasiet šeit.
     
     
     Piemiņas akmens Arčibaldam Pēterim Teofilam fon Keizerlingam.
     Atrodas Augustmuižā, Grobiņā - Alejas ielā 11. Uzraksts uz pieminekļa
     neatbilst patiesībai, jo šeit viņš nav dzimis. 
     Grobiņā ir bijuši viņam īpašumi. Piemiņas akmens te uzstādīts 1975. g.
     Aiz pieminekļa atradusies 1928. gadā, par draudzes līdzekļiem,
     celtā un iesvētītā mācītājmāja. (Tur, kur redzamas garāžas.)

     1892. g. ''Baltijas Vēstnesis'' (19. jūnijā, Nr.137) raksta ka žīdi sākuši
     Grobiņā no kristīgajiem nomāt lielus zemes gabalus, maksādami par
     pūrvietu 30 vai vairāk rubļu gadā. Tur viņi audzē kāpostus, burkānus,
     sīpolus un visvairāk gurķus, ko ved pārdot uz Liepāju. Sievietēm esot 
     labs peļņas avots ravējot un apkopjot šos lielos dārzeņu laukus. Viņām
     maksājot 30 kapeikas pa dienu. Savukārt vīri braucot peļņā uz Liepāju
     lauzt akmeņus kara ostas celtniecībai, kur nopelnot līdz 1,2 rubļiem 
     dienā. Rezultātā Grobiņā augot šeņķu (krogu) skaits, jo visi labi pelnot.
     1892. gadā dibināta Grobiņas lauksaimniecības biedrība.

      1897. g. Lietuvā, Paņevēžā, tika arestēts dzejnieks Rainis (Jānis
     Pliekšāns); pārvedot uz Liepāju, dzejnieks vienu nakti pavadīja
     Grobiņas cietumā. Zemāk redzams tēlnieka Imanta Lukaža
     darināts, bronzā liets Raiņa bareljefs, kurš atklāts 2002. g. vietā,
     kur atrādās Grobiņas cietums.

     1897. gada tautas skaitīšanas dati no N.A.Troiņicka 
     Pēterburga.
     Iedzīvotāju skaits Grobiņā 1490 (38 muižniecības pārstāvji, 
     641 pilsētnieks, 774 zemnieki, 20 ārvalstu dienestā nodarbinātie
     un 17 citi). Lasīt un rakstīt pratēji 74,6% - labākais rādītājs starp
     visām guberņas pilsētām. Grobiņas iedzīvotāju skaits sastāda
     0,96% no visas guberņas pilsētu kopējā iedzīvotāju skaita.
     Pēc tautības : 21 krievs (ieskaitot baltkrievus), 9 poļi, 10 lietuvieši,
     813 latvieši, 242 vācieši, 370 ebreji un 25 citi.
     Pēc ticības : 28 pareizticīgie, 54 Romas katoļi, 1038 protestanti
     (iekļautas dažādas konfesijas), 370 jūdi.
     Piepilsētas iedzīvotāju skaits : Kadiķniekos 137, Dubeņos 102.
     Grobiņas pilsētas saimniecību lielums :
     2 cilvēki - 74 saimniecības, 3 cilvēki - 68, 4 cilvēki - 54, 5 cilvēki - 43,
     6-10 cilvēki - 59 saimniecības; kopā 298 saimniecības.

     Liepājas - Aizputes šaursliežu dzelzceļš, kuru sāka būvēt
     1898. g. 24. aprīlī tieši caur Grobiņu. Sākumā Grobiņā bija tikai
     viena pietura.
     (Interesants ir fakts, ka rokot zemi bānīša uzbērumam
     Ālandes lankā aiz Grobiņas Rolavas virzienā atrasts diezgan daudz
     dzintars. Domā, ka tas te ieskalojies senatnē, kad jūra bijusi 
     pavisam tuvu pie Grobiņas un varam tikai iztēloties šo vietu par skaistu
     jūras līci, bet tas bijis ļoti sen pirms daudziem tūkstošiem gadu.
     Neapstrādāts dzintars atrasts arī pie Rolavas - Birzmalu māju teritorijā.
     Apstrādāts un neapstrādāts dzintars atrasts arī tuvējās Ālandes upes
     krastos.)
     Vēlāk Grobiņā bija divas pieturas : Iļģi (vēlāk Ezerpils)
     un Grobiņa, būtiski uzlaboja grobiņnieku nokļūšanu Liepājā un bija
     lielā cieņā. ''Bānīša'' stacija Liepājā sākumā bija ostas kanāla malā,
     netālu no dzelzceļa tilta iepretim tagadējam RIMI veikalam.
     Pirmais vilciens ceļā no Liepājas ar 60 pasažieriem devās 1899. g.
     19. oktobrī, bet oficiālā atklāšana notika
     31. oktobrī - ar goda viesu vizināšanos līdz Grobiņai un atpakaļ un
     mielastu Liepājas greznākās viesnīcas Hotel Petersburg lielajā zālē.
     Bānīša staciju un Pēterburgas viesnīcu Liepājā varat skatīt šeit.
     Tvaika lokomotīvīte pukšķināja ar ātrumu 15 km/h. Brauciens no
     Aizputes uz Liepāju ilga piecas stundas. Linijas garums 48,8 km.
     (Līdz tam pilsētas saistīja tikai zirgu kariešu (diližansu) transports,
     kurš pastāvēja vēl pēc dzelzceļa atklāšanas. Diližansi ceļā devās
     divas reizes nedēļā (cauri Grobiņai)).
     1924. gadā Aizputes dzelzceļš pārgāja Hofa īpašumā, kurš to nopircis
     par smieklīgi zemu cenu - 1000 GBP, jo bijušie īpašnieki - vācu muižnieki
     baidījušies, ka valsts tiem to atņems tāpat kā zemes.
     (Dzelzceļa sabiedrības īpašnieki sākumā bija ietekmīgākie Kurzemes
     muižnieki Kārlis Manteifelds un Leons Bucholcs, kā arī Liepājas pilsētas
     galva Hermanis Adolfi un Aizputes pilsētas galva Vilhelms Grots.)
     No 1930. gada vilciena sastāvus vilka motorvagoni un braukšana veicās
     raitāk. Ceļš līdz Liepājai grobiņniekiem aizņēma 25 minūtes.
     Pasažieru vagoniem tika doti vārdi, pēc Amerikas parauga, jo dzelzceļa
     pārvaldnieks trīsdesmitajos gados bija inženieris Omars Ozoliņš, kas
     ilgāku laiku bija dzīvojis Amerikā.
     Vagonu vārdi : ''Lācis'', ''Līdaka'', ''Lakstīgala'', ''Ķirzaka'', ''Sermulītis'',
     ''Aligators'', ''Šķaunacis'' (zivs ālants senais nosaukums) u.c.
     Vēlāk 1938. gadā, pēc dzelzceļa pāriešanas valsts īpašumā, sliežu
     platumu no 1000 mm (tāds sliežu platums bija Liepājas tramvajam)
     samazināja uz 750 mm un galapunktu Liepājā pārcēla uz dzelzceļa staciju.
     Dzelzceļam pārejot valsts īpašumā, nosaukumu romantika bija jāaizmirst.
     Bānītis būtiski ietekmēja visa reģiona attīstību.
     1938. gadā Grobiņas stacijās piestāja četri Aizputes - Liepājas vilcieni
     un vēl kursēja četri vilcieni Grobiņa - Liepāja.
     Iecienīti bijuši liepājnieku izbraukumi svētdienās uz Lieģiem sēņot un ogot.
     Tur pat mežmalā organizētas zaļumballes un bufete.
     Kara laikā bānītis bijis vienīgais sabiedriskais satiksmes līdzeklis - saikne
     ar laukiem. Ar to kara laikā drīkstēts braukt bez specautļaujām.
     1964. gadā bānīša satiksmi slēdza. Es vēl atceros, ka ar interesi no 
     Grobiņas skolas logiem vēroju vilcieniņa pēdējos braucienus.
     
     1898. - 1921. gadā Grobiņā, Lielā ielā 84 dzīvoja izcilā rakstniece,
     publiciste un literatūras vēsturniece Zenta Mauriņa.
     Tagad tur, kopš 1997. gada, atrodas Zentas Mauriņas Piemiņas istaba.
     Tel. +371 26191522; e-pasts: zmaurina@grobinasnovads.lv
     Vairāk  par Z. Mauriņu.
     
     Z. Mauriņas māte Melānija Mauriņa (Knappe)ar savām muzikālajām 
     orģijām, kuras tika rīkotas pie daktera kundzes, grobiņniekiem lika vīpsnāt.
     Atceros stāstīto no savas krustmātes Aldonas Egles, kura dzīvoja netālu.
     Melānija bija studējusi Pēterpils konservatorijā un bija gatavojusies
     pianistes karjerai. Viņas māte savukārt bijusi vācu skolotāja meita.
     Melānija rīkoja Grobiņā kamermūzikas vakarus, vienmēr ģērbusies 
     baltā tērpā. Viņa pulcēja ap sevi daudz cilvēku.
     
     1898. gada rudenī, kad pasaules apceļotās ar velosipēdu
     Konstantīns fon Reingartens atgriezās mājās no Prūsijas puses,
     tad liepājnieki viņu sagaidīja lietainā 10. septembra dienā jūrmalā.
     To sagaidīja vairāki tūkstoši sajūsminātu liepājnieku.
     Viņš piedalījās Liepājas riteņbraucēju biedrības rīkotajā goda mielastā
     pilsētas greznākajā ''Pēterburgas'' viesnīcā.
     Reingartens Liepājā nolasīja vairākas lekcijas ''No Rīgas apkārt
     pasaulei līdz Liepājai''. 18. septembrī, Liepājas un vietējo riteņbraucēju
     biedrības eskorta pavadīts, izbrauca uz Grobiņu. Grobiņā viņš pārnakšņoja
     un nākamajā rītā, eskorta pavadīts līdz Durbei, devās tālākā ceļā.
     
     1899. gada 18. janvārī Grobiņa pārgāja uz Pēterburgas laiku.
     (Grobiņas vietējais laiks no Pēterburgas laika atšķīrās par 37 minūtēm.
     Liepāja bija pārgājusi uz Pēterburgas laiku jau 1898. g. decembrī.)
     
     1900. gadā Grobiņas pilsētas valde sastāv no pilsētas vecākā
     Vilhelma Lilienfelda, viņa palīgs V. Roeske, sekretārs H. Hervings,
     deputāti - E. Gross, E. Jansons, M. Laimings, H. Latters, J. Rumšēvics,
     J. Starasts (droši vien šis cilvēks ir Jorēns Stārasts, kurš ir gleznotāja
     Roberta Stārosta vectēvs un to piemin Roberta brālis Jānis, stāstīdams,
     ka Jorēns bijis ''Grobiņas pilsētas pārstāvis ar tiesībām vēlēt ķeizarisko 
     Valsts Domi.''), J. Veils, kandidāti - J. Jankovskis, Mārtiņš Leigūts (sk.
     manos radurakstos - Paplašināts ciltskoks), F. Sokolovskis.
     
     Pils namā atradās apriņķa policija, pasta un telegrāfa nodaļa.
     Par veselību rūpējās ārsts Dr. med. R. Maurings (Z. Mauriņas tēvs),
     Dr. med. Sprūde, apriņķa vecmāte B. Jasvicka un E. Slimbaha,
     aptieķnieks H. Latters. 1900. g. pisētā darbojās 35 veikali, 9 krogi,
     3 traktieri un 28 amatnieki. No tiem četri kalēji un seši tirgotāji. Trīs
     dienas ilgie gadatirgi notika 10. aprīlī un 10. novembrī, bet pilsētas viesi
     varēja apmesties viesnīcā Hotel Libau (īpašnieks F. Rozenbergs,
     kurš kļūst 1902. g. vēlēšanās par pilsētas vecāko).
     Tai pašā 1900. gadā līdz pamatiem nodeg viesnīca ''Tivolī''.
     Pilsētā darbojas mašīnadīšanas darbnīca (īpašnieks Rabinovičs),
     vērpšanas un aušanas darbnīca (A. Knohs), ūdensdzirnavas (A. Knohs),
     vējdzirnavas (H. Voge).
     1902. gadā vēlēšanās pirmo reizi latviska kļuva Grobiņas pašvaldība.
     1903. gadā izveidojas Augustmuižas namelnieku nometne, jo kādas 20
     personas iepērk no bijušā Grobiņas draudzes mācītāja Veides mantiniekiem
     Augustmuižas zemes dažāda apmēra zemes gabalus (0,5 līdz 6 pūrvietām,
     pavisam 57,5 pūrvietas). Johans Roberts Juliuss Veide bija Grobiņas
     draudzes mācītājs no 1883. līdz 1902. gadam.
     Zemāk attēlā redzam ar oranžu krāsu iezīmētas šīs Augustmuižas 
     namelnieku zemes, kuras tikai 1920. gadā pievieno Grobiņas pilsētas 
     teritorijai.  Agrāk tās piederējušas gan Grobiņas pagastam,
     gan Macītājmuižai, gan Gaviezes, Tāšu un Talsu pagastiem.
     Informācija no ''Valdības Vēstnesis'' (Nr.125, 1920. gada 5. jūnijs).
    Augustmuižas namelnieku zemes iekrāsotas ar oranžu krāsu.
     Karte ņemta no interneta un es nedaudz apšaubu ziemeļu robežas
     iezīmēšanas pareizību. Manuprāt pilsētas robeža gāja pa Saules ielu.

     1904. gada 23. oktobrī daudzi Kurzemes un Rīgas iedzīvotāji pamanīja,
     ka zupa šķīvī viļņojas un krēsli kustas. Liepājā daudzi jutās kā uz kuģa klāja.
     Daudziem reiba galva. Petrolejas lampas un galdi drebēja, grīdas krakšķēja.
     Zemestrīces epicentrs bija Skageraka jūras šaurumā (šaurums starp
     Skandināvijas un Jitlandes (Dānija) pussalu).
     1904. g. ''Libausche Zeitung'' 1904. gada 24. martā (Nr.69) raksta, ka 
     Grobiņas agrāko laiku lielie zemes īpašumi sarukuši tos ieķīlājot un 
     izdāļājot. 19. gs. vidū Grobiņai palikuši vien mazie ciemati - Kadiķnieki
     un Dubeņciems. Zemes ieķīlāšana īpaši notikusi Ziemeļu kara laikā.
     Iedzīvotāju skaits sarūkot. Ja 1863. g. te dzīvoja 1618 iedzīvotāju, tad 
     1881.g - 1594, bet 1897.g. - 1410.
     
     1905. g. Grobiņā darbojās trīs skolas: baznīcas elementārskola, ko
     vadīja skolotājs, arī draudzes ērģelnieks H. Bergs un tā atradās tur, kur
     mūsdienās ir Dzērves laukums - baznīcas austrumu pusē;
     privātā elementārskola, ko vada Vīkberga jaunkundze
     un kas atradās Grobiņas muižā iepretim Skābaržkalnam upes pretējā krastā;
     kroņa elementārskola, ko vada L. Ljuša kundze un kas atradās
     tagadējā M. Namiķa ielā - mājā, kur atrodas pārtikas veikals. Pēc 1905.g.
     revolūcijas Pils namā iekārto pilsētas skolu, jo tur atbrīvojas telpas -
     policijas perfektūra pārceļas uz Liepāju. M. Namiķa ielā paliek Grobiņas
     pagasta skola, kura šeit ir līdz 1933. gadam. Pirms 1905. gada pilsētnieki
     mācījās kopā ar pagasta bērniem. Arī pilsētas skola Pils namā
     atrodas līdz 1933. gadam. Papildus 1. un 2. klase atrodas netālu - Lielās
     ielas Nr. 42. mājā. Vēlāk Pils namā ierīko pagasta valdi.
     
     1905. gada soda ekspedīcijas Grobiņā nogalina divus cilvēkus:
     1906. gada pašā pirmajā dienā Miķeli Namiķi (Grobiņas pagasta rīcības
     komitejas priekšsēdētājs ievēlēts 1905. g. rudenī) un Ernestu Rolavu.
     1907. gada 18. augustā, iepretim gleznotāja Roberta Stārosta mājām 
     ''Vēlmēm'', nošauj revolucionāru, Latvijas sociāldemokrātu savienības (LSS)
     locekli Ernestu Rolavu. Apbedīts Limbiķu kapos. Roberta Stārosta
     tēvs Kārlis slepkavības vietā iestādīja koku. Padomju laikā tur izveidots
     piemineklis, kurš kartēs apzīmēts kā pilsētas robežzīme?
     
     Piemineklis LSS biedram un revolucionāram Ernestam Rolavam.
     Šajā vietā viņu piespiež (?) bēgt un nošauj.
     Ernests dzimis 1874. g. 14 augustā Asītes (Priekules) pagastā.
     Mūža lielāko daļu pavadījis ieslodzījumā -Maskavas, Jelgavas, Liepājas
     cietumos. Lai varētu iestāties Odesas universitātē, uzrakstījis vēstuli
     Embūtes mācītājam un lūdzis atsūtīt kīstāmzīmi. Mācītājs E. Rolava
     adresi uzrādījis vietējiem baroniem. Grobiņas apriņķa priekšnieka
     palīgs barons Rops un barons Nolde devušies uz Odesu un tur Rolavu
     arestējuši un atveduši uz Grobiņas stacijas arestu telpu.
     Baroni Rops, Nolde un Henkelis vairāku gorodovoju un stražņiku
     pavadībā veduši Rolavu ratos uz Liepājas pusi...
     Nobraucot kādu gabaliņu pa ceļu, kurš ved uz Batas muižu, viņu
    1907. gada 18. augustā nošauj.
     (Piemineklī gan ierakstīts 17. augusts?)

     1906.g. ''Правительственный вестник'' (26. jūlijā, Nr.166) raksta, ka
     Uz Liepājas-Romnas dzelzceļa līnijas naktī uz 22.jūliju bruņoti laupītāji, 
     šaujot ar bisēm un revolveriem, starp Gaviezes un Liepājas stacijām 
     apturējuši pasta vilcienu, un pēc tam sadalījušies divās daļās: viena daļa 
     laupītāju devušies uz pasta vagonu, kur paņēmuši 114 rubļus no valsts 
     un privātās naudas, bet otra grupa iekāpuši pasažieru vagonā, kur 
     aplaupījuši vairākus cilvēkus.
     
     1907. g. 9. maija ''Jūrnieks'' (Nr.19) raksta : 
     No Grobiņas. Zemes dalīšana. Grobiņas kroņa muižu viņas līdzšinējais
     nomnieks Heils patlaban atdevis kronim. Muiža tūliņ izdalīta starp 47
     namelniekiem. 2 desetīnas no muižas zemes atdotas Grobiņas pagastam
     uz muižas renti. Muižas ēkas šimbrīžam nodotas kara spēka lietošanā, 
     un vēlāk tikšot pārdotas vairāksolīšanā noplēšanai. Jaunajiem nomniekiem
     noma pamazināta no 1000 uz 700 rubļiem. Tālāk izdalīšanai starp 
     bezzemes zemniekiem nolemtas vēl 168 desetīnas no Grobiņas meža. 
     Šo zemi izdalīšot pēc jau uzsākto nosusināšanas darbu pabeigšanas.

     1908.g.15. jūnijā Grobiņas pagasta ''Dziedoņu'' mājās dzimis mūsu
     puses ievērojamākais gleznotājs Roberts Stārosts.
     Vairāk skatīt : Roberts Stārosts
     
     Piemiņas akmens Robertam Stārostam, kurš atrodas netālu no
     viņa ''Velmēm''. 2013. gadā piemiņas akmens pārvietots uz Lielo ielu 84,
     kur atrodas Zentas Mauriņas piemiņas istaba. Akmens atrodas mājas 
     pagalmā.
     
     
     1910. g. vēlēšanās deputātu vietu iegūst vēl viens mans radinieks
     Jānis Mizens - Burvis. Pārējie deputāti (pilsētas pilnvarotie) :
     J. Brūns, E. Treimanis, Ž. Grietēns, J. Poriņš, J. Rieksts, F. Ģībietis,
     M. Leigūts, J. Kušķe, M. Poperts. Sekretārs ir Ž. Grietēns. Pilsētas
     vecākais paliek F. Rozenbergs un viņa palīgs ir E. Treimanis.
     1910. gada 3. augustā ''Liepājas Atbalss'' (Nr.173) raksta :
     ''Šoseju no guberņas prestandēm tagad būvēs no Grobiņas policijas 
     valdes līdz Grobiņas muižai. Būve atdota Davidovam par 5125 rubļiem.''
     Tātad šajā gadā nobruģē Dzirnavu ielu. No ''guberņas prestandēm''
     nozīmē no guberņas prestandu naudām. Policijas valde atrodas Pils
     namā. Te bildē vēl redzam Dzirnavu ielu pie dzirnavām bez bruģa :
     (Liekas, ka ielai vēl tajā laikā nebija nosaukuma. Skat zemāk 1913.g.)

    Pie Grobiņas ūdens dzirnavām sabraukušie zemnieki ar graudu maisiem. Izskatās pēc 20 gs. paša sākuma, jo neredz vēl ielas malā ozolu stabu žogu dīķa pusē, bet pils nams jau uzcelts. Kā redzams, tad iela vēl nav bruģēta.

     1910.g. 17.aprīļa vakarā 21 gadu vecais Grobiņas zemnieks 
     Fricis Priedols iereibušā stāvoklī gājis pa Romnas dzelzceļa sliedēm, 
     kur ap pulksten 12 naktī ticis sabraukts. Tikai pirmā lieldienas svētku 
     dienā viņa līķi atradis dzelzceļa sargs Gaviezas stacijas tuvumā uz 
     dzelzceļa sliedēm. ''LA'' (Nr. 34) 28. aprīlī.

     Grobiņas zīmogs 1911. gadā uz mājas plāna, ko mans vectēvs
     Kārlis Egle projektējis Mārtiņam Leigūtam (rakstīts krieviski) :
     
     Tajā pašā 1911. gadā 30. marta 73. numurā ''Liepājas Atbalss'' 
     lasām : ''Alkohola upuri. Grobiņas zemnieks Andrejs Priedols, kurš bija
     līdz nesamaņai piedzēries, braukdams no Liepājas uz mājām nomira no  sirdstriekas.'' Atkal Priedols. Skat augstāk 1910. gadu.
     Tas varētu būt mūsu dižā A. Priedola vecvectēvs. Ne velti
     A. Priedols pirms vēlēšanām lielījās ar savu vareno dzimtu 7 paaudzēs.

     1912. gada 23. jūnija rītā pirms 11.00 Grobiņā izcēlās liels ugunsgrēks.
     Tas esot sācies Zundmaņa veļas mazgātavā no sabojāta skursteņa.
     Bez pajumtes palika 40 ģimenes, kopā kādas 200 personas. Kā stāstījusi
     Zundmaņu meita, tad ugunsnelaimi izraisījusi kāda Ernesta Zundmaņa
     bijusī mīļākā atriebības nolūkā. Viņa atstājusi karstu gludekli uz koka 
     galda. Zundmanis visu atlikušo mūžu esot pārmetis sev par to, ka 
     nevajadzēja viņam te pārcelties no Skodas. Skodā viņš esot pārdevis 
     īpašumus un pārcēlies uz Grobiņu. To man stāstīja E. Zundmaņa 
     mazdēls Ilgvars. Zundmaņu īpašums atrodas aiz vecā ugunsdzēsēju
     depo. Tur kur pasts savulaik uzcēla jauno pasta ēku.

     1913. gada 14. februārī ''Tēvija'' (Nr.19) raksta :
     Romanovu nama 300 gadu valdīšanas svinībām par piemiņu Grobiņas 
     pilsētas valde nolēmusi nosaukt pazīstamo vienīgo Grobiņas pilsētas 
     ielu par "Romanova ielu"
     Pēc gada gan ''Libausche Zeitung'' (25.08.1914, Nr.194) raksta, ka 
     Grobiņā kopā 128 nekustamie īpašumi, no kuriem 118 uz Lielās, un 
     10 - uz Romanova ielas. No šiem īpašumiem 1 pieder kronim, 2 sabiedrībai,
     4 Grobiņas pilsētai, 20 vāciešiem, 25 jūdiem un 76 latviešiem. Saskaņā ar 
     pilsētas valdes lēmumu, šogad namiem tiek doti numuri ar to īpašnieku 
     vārdiem. Tātad Lielā iela nav nosaukta par Romanovu ielu. Paliek otra 
     Grobiņas iela - Dzirnavu iela, jo vairāk ielu tajos laikos nav bijis. 
     Arī pēc numuru skaita sanāk Dzirnavu iela, kas tagad gan 
     ir sadalīta divās daļās - Pils ielā un Dzirnavu ielā. Senāk Dzirnavu ielā
     bija tieši 10 numuru. Tagad 13 - piebūvēts ielas dienvidu galā klāt.
     Iespējams, ka agrāk tai nemaz nebija nosaukuma un Romanova iela
     ir tās pirmais nosaukums.
     1913. gads. Grobiņas pilsētas sabiedriskie darbinieki :
     Pilsētas pārvalde - vecākais - Frīdrihs Rozenbergs
     Nodokļu pārvalde - vecākais - Ernests Zundmanis, 
                                 locekļi - Ludvigs Neireiters, Jānis Jaunzems.
     Ārsts - apriņķa ārsts - Roberts Mauriņš.
     Pilsētas bāriņtiesa - priekšsēdētājs - Ernests Zundmanis.
     Liepājas-Aizputes šaursliežu dzelzceļš - stacijas ''Grobiņa'' priekšnieks -
                                Daniels Šnekenbergs.
     Pasta-telegrāfa nodaļa - priekšnieks - Hermanis Tomsons.
     Mācību iestādes :
     Valsts sākumskola - pasniedzēja Amanta Kūla.
     Baptistu draudzes privātā sākumskola - vadītāja Amalija Ostenieks,
                                   skolotājs Jānis Spirmanis.
     Ev. lut. baznīcas skola - skolotājs Jānis Krūmkalns.
     Kurzemes guberņas Vācu biedrības bērnu privātskola - vadītājs mācītājs
                                 Eduards Vīkbergs, skolotāji - Šarlote Veinberga un
                                 Elvīra Vīka.
     V. Jansones 3. šķiras privātskola - vadītāja Vilhelmīne Jansone.

     ''Latviešu Avīzes'' (Nr. 91) 1913. gada 6. aprīlī raksta:
     Firsta W.A.Lievena muiža - Buka mežs, kura atrodas Grobiņas apriņķī,
     apmēram 6 verstes no Liepājas, pārgājuse J. Kauliņa īpašumā. 
     Acīmredzot pēc tam vēlāk arī krogs maina nosaukumu no Šteina kroga
     uz Stabu krogu un vēl vēlāk uz Telses krogu, jo tas atrodas uz 
     Bukumeža zemes. Mans prātojums :) Bet kur bija Melnais krogs?
     Kaut kur starp muitas māju un Bagas krogu tam jābūt.

     1913. gada 17. novembrī Vīkbergs iesvēta Limbiķu kapu jauno zvanu, 
     kas izgatavots ārzemēs. Par to vēstī ''Liepājas Atbalss'' Nr. 262

     1914. Sākot ar 2. augustu liepājnieki izjūt Pirmā pasaules kara sākumu.
     Vācu kreiseri sāk apšaudīt pilsētu. 
     1914. ''Jaunā Dzīve'' (1.augusts, Nr.8) raksta : Ziedojumi karā cietušiem.
     Grobiņas apriņķa muižnieku maršals, Kapsēdas barons Manteifels, 
     Medzes īpašnieks fon Grandidjē un Aisteres barons fon der Rops apsolīja 
     katris 10 gultas no sevis uzturēt priekš slimu un ievainotu kareivju 
     dziedināšanas. Priekš lazarešu ierīkošanas novēlēja Iļģu baroniete fon 
     Ofenberg visu savu pili un Grobiņas namsaimnieks Leijejs sava nama 
     virsējo stāvu. 
     Ziedojumi seko visu pārējo laiku.
     1914. g. 25. augustā ''Libausche Zeitung'' (Nr. 194) raksta :
     Grobiņā kopā 128 nekustamie īpašumi, no kuriem 118 uz Lielās, un 
     10 - uz Romanova ielas. No šiem īpašumiem 1 pieder kronim, 
     2 sabiedrībai, 4 Grobiņas pilsētai, 20 vāciešiem, 25 jūdiem un 76 
     latviešiem. Saskaņā ar pilsētas valdes lēmumu, šogad namiem tiek 
     doti numuri ar to īpašnieku vārdiem.
     Romanova iela ir vēlākā Dzirnavu iela (tagadējā Pils un Dzirnavu iela).
     1914. gada 8. septembrī ''Jaunā Dzīve'' (Nr.40) raksta :
     Kroņa telefona līnija tika atvērta publiskai satiksmei starp Liepāju un 
     Grobiņu. Grobiņas pasta kantorī priekš publikas ierīkots aparāts.

     1914. g. 17.septembris. Kreiseris „Lubeck” un „Amazone” pa Liepāju izšauj 
     598 granātas. Stipri bojātas vai sagrautas ēkas Graudu, Peldu, Liepu ielās, 
     Kūrmājas prospektā un Jaunliepājā. Aizdegas Linoleja fabrika un noliktavas
     Kaiju ielā. No pilsētas panikā bēg iedzīvotāji, bet ormaņi par vedumu līdz 
     Grobiņai ierasto 50 kapeiku vietā prasa trīs un vairāk rubļus.
     Novembrī vācu hidroplāni nomet pirmās aviobumbas. Kreiseru apšaudes
     rezultātā Liepājā cietušas 110 ēkas.
     1914. g. 10. novembrī ''Jaunā Dzīve'' (Nr.93) raksta :
     Pašā bombardēšanas dienā no Liepājas aizbēga gan pa Romnu un 
     Aizputes dzelzceļu, gan kājām uz Grobiņu tūkstošiem cilvēku. 6.novembrī, 
     kad pa pilsētu bij izpaudušās baumas, ka ienaidnieks postot dzelzceļu 
     starp Priekuli un Vaiņodi atkal izcēlās panika. Tagad bēgļi atkal atgriežas 
     atpakaļ, un uz Liepāju nākošie dzelzceļa pasažieru vilcieni no viņiem 
     pārpildīti. Uz Grobiņas šosejas redz bēgļus, kas ar ķerrām stumj mājās 
     gultas drēbes un bērnus. Bombardēšanas dienās, 4.novembra vakarā 
     Grobiņa tanī mērā bij pārpildīta no Liepājas bēgļiem, ka pilsētas vecākajam 
     Rozenberģim un policijai viņus nācās ievietot privātos dzīvokļos. Grobiņnieki 
     parādīja bēgļiem katrā ziņā priekšzīmīgu viesmīlību.

     1915. gadā, Pirmais pasaules karš uzņem apgriezienus - Grobiņu 7. maijā
     bez lielas pretestības ieņem vācieši majora Ālefelda vadībā. Nākamā 
     dienā vācieši ieņem Liepāju. Krievi bēga caur Tosmari gar jūras krastu.
     Daudzi grobiņnieki līdzi aizejošai krievu armijai bija devušies bēgļu gaitās.
     Oktobrī Libausche Zeitung ziņoja, ka Grobiņā no vairāk nekā 1500
     iedzīvotājiem palikuši tikai 500. Uz austrumiem bija devies arī Grobiņas
     ebreju draudzes gans - rabīns Benjamiņš.  Pēc kara par rabīnu Grobiņā
     līdz pat 1941. gadam paliek Leibs Frīdbergs. Par Grobiņas mežzini tika
     iecelts Boks, par vācu miertiesnesi Grobiņā iecēla Karlu Rēmanu.
     Iedzīvotājiem radās problēmas ar pārtikas iegādi. Ieviesa maizes kartītes.
     Bet tika arī savs labums no vāciešiem, kuri uzbūvēja, piemēram, 41 km
     garo šaursliežu (600 mm) dzelzceļa līniju no Rucavas līdz Dubeņiem pie
     Grobiņas. Šo līniju 1922. gadā pagarināja līdz Liepājai un 1932. gadā to
     pārbūvēja uz 750 mm platumu. Tapa arī līnija Aizpute - Saldus, bet to 
     vēlāk Latvijas brīvvalsts laikā nojauca.
     1916. g. 9. decembrī ''Dzimtenes Ziņas'' (Nr.98) raksta :
     Grobiņā ievesta elektriska ielu apgaismošana, pie kam pievienojušies 
     arī daudzi privātnami.
     1918. gada 12. decembrī ''izcēlās liels ugunsgrēks Knocha ūdens sudmalās
     un vilnas kārstuvē, tā ka vajadzēja izsaukt palīgā Liepājas ugunsdzēsējus. 
     Tie ar automobiļa pumpi aizsteidzās 20 minūšu laikā, bet diemžēl 
     liepājnieku pumpis strādājot samaitājās un Grobiņas mazajām mašīnām 
     vienām pašām nācās izturēt cīņas smagumu. Bez sudmalām, kuras turklāt 
     ar dinamomašīnu ražoja elektrisko gaismu priekš visas pilsētas, nodega 
     arī lielāki labības un vilnas krājumi. Sparīgi strādājot, ugunsdzēsējiem 
     izdevās uguns izplatīšanos norobežot un aizsargāt daļu no sudmalu 
     dzīvojamās ēkas.''  ''Dzimtenes Ziņas'' (Nr. 180) 15. decembrī 1918.
     1919. gada februārī Grobiņas pilsētai beidzot no Saļienas izdevās iegūt 
     citu dinamomašīnu.
     1919. gada 8. oktobrī Bermontiešu uzbrukums Rīgai nesekmējās.
     Rezultātā viņi mainīja uzbrukuma virzienu, lai nostiprinātos Kurzemē.
     Majora Pleves grupa novembra sākumā sāka uzbrukumu, ieņemot
     Durbi, Gaviezi. Kapteinis Berdings ieņem Aizputi.
     3. novembrī vācu bruņuvilciens ieradās Dubeņu stacijā un apšaudīja
     Grobiņu un strādniekus, kas nojauca dzelzceļa sliedes Liepājas virzienā.
     Bermontieši nāca no Rolavas puses un Grobiņas aizstāvjiem palīgā
     no Liepājas ieradās Grobiņas bataljona 2. rota virsleitnanta Briges vadībā,
     bet 1. rota ieņēma aizsardzības pozicijas Vidusfortā.
     Grobiņas aizstāvji nodedzina tiltu pār Ālandes upi pie Iļģu muižas un
     atkāpās uz Grobiņu. Grobiņā viņi esot braši iesoļojuši, dziedot
     ''Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros''.
     4. novembrī Grobiņas rota atkāpjas uz fortu līniju.
     Sabiedroto angļu kara flote, kura atradās Liepājas Karostā apklusināja
     vācu bateriju, kura apšauda fortus. Par sabiedrotajiem vairāk šajā lapā.
     TV Dzintares 2009. gada 11. novembra ieraksts:
     
     Cīņās iesaistās Liepājas bruņuvilciens
     ''Kalpaks'' virsleitnanta Klestrova vadībā. Klestrovs krīt tuvcīņā.
     15. novembrī vāciem gandrīz izdodas ieņemt Liepāju. Pārgrupējuši
     spēkus aizstāvji izdara prettriecienu un padzen pretinieku, ieņemdami
     Grobiņu, Dubeņu staciju un Kapsēdes muižu. Ienaidnieks tika padzīts
     pilnīgi no mūsu rajona 26. novembrī.
     Gunāra Silakaktiņa stāstījums par šīm brīvības cīņām pie Liepājas :

    Stāsta Gunārs Silakaktiņš

     Lielākā daļa kritušo Liepājas aizstāvju guldīta pilsētas Ziemeļu kapos.
     
     Liepāja pamazām Grobiņu izkonkurēja līdz beidzot 1920. gadā
     Grobiņa oficiāli zaudēja apriņķa pilsētas tiesības.
     Šajā 1920. gadā tiek īstenota agrārā reforma, kad tiek sadalīta muižu
     zeme. Tiek nacionalizēti lielo muižu īpašumi.Faktiski reforma sākas jau 
     1919. gadā. Reforma turpinās līdz 1937. gadam. Rezultāts šai
     reformai visai bēdīgs - iet bojā daudzi vērtīgi īpašumi. Tie tika piešķirti 
     brīvības cīņu dalībniekiem, kuriem ar saimniekošanu parasti neveicās.
     Uzskatāms piemērs Ilmājas muižas pils (Mazilmājas muiža), ko 
     piešķīra strēlniekam K. Balodim un kurš neprata saimniekot.
    1920. gada 19. augustā no sabojāta skursteņa aizdegas un pilnībā nodeg
    Grobiņas mācītājmuiža. Ugunsdzēsēji nav varējuši dzēst, jo bez 
    pārtraukuma ēkā eksplodējušas šauteņu patronas...

     1939. gada 1. jūlijā ''Kurzemes Vārds'' raksta par Liepājas - Aizputes
     apriņķu policijas pastāvēšanas 20 gadiem un tajā pieminēti dažādi
     atgadījumi. Piemēram šis laupītāju uzbrukums Grobiņā :
     ''1920. gada 19. februāra vakarā Grobiņā, Lielā ielā Nr. 83, divi bruņoti 
     laupītāji iebruka kurpnieka Matīsa Petrulēviča dzīvoklī un viņu aplaupīšanas 
     nolūkā nošāva. Notikumu pamanīja mājas iedzīvotāji un ziņoja policijas 
     kārtībniekam Jānim Zīlavam. Zīlavs kopīgi ar blakus mājā dzīvojošo 
     strādnieku Jāni Orbi nekavējoties pa sētas trepēm devās Petrulēviča 
     dzīvoklī, bet tanī brīdī no augšas uz viņiem tika raidīti vairāki revolvera 
     šāvieni. Jāni Orbi lode ķēra plecā, bet kārtībnieku Zīlavu — krūtīs, viņš 
     uz vietas saļima un pēc dažām minūtēm turpat arī mira. Vienu no 
     slepkavām, Austrijas pavalstnieku Tomasu, Liepājā apcietināja, bet otrs 
     aizbēga uz ārzemēm.''

     1921. gada 20. aprīlī ''Strādnieku Avīze'' (Nr.87) raksta :
     ''Grobiņa. Aizpagājušā ziemā vietējās mācītāja muižas priedienā bija 
     nocirstas vairākas priedes. Grobiņas rajona komendants izdarījis 
     izmeklēšanu, pie kam izrādījies, ka priedes tikušas nocirstas uz mācītāja 
     kunga rīkojumu un par sabiedrības mantas postīšanu tas saucams pie 
     atbildības. Pie komendantūras likvidēšanas lieta tikusi nodota pēc 
     piederības Liepājas apriņķa komendantam dēļ tālākas rīcības. Līdz šim 
     nav zināms, kas tālāk noticis, vai mācītāja rīcība ir bijusi pamatota un 
     atļauta jeb patvarīga un kā tāda sodāma.''
     
     1921. gada 4. novembrī ''Latvijas Sargs'' (Nr. 251) raksta:
     ''Grobiņas pilsēta lūgusi tai pievienot Iļģu Birzes muižu, Jautājums 
     vēl neizšķirts, jo Grobiņai jau pieder plaša zemes teritorija. Arī 
     Birzu muižu sadalīs 10 pūrvietu gabalos augļu dārziem.''

     1922. gada 25. jūlijā ''Tēvijas Sargs'' (Nr.162) raksta :
     ''Grobiņa. Vēsturisks karogs un veclaiku dokumenti. Pilsētas valdē, 
     sevišķā senlaiku ozolkoka kastītē, ar dzelzs apkalumiem, glabājas 
     kādreizējās apriņķa pilsētas Grobiņas vecais pilsētas karogs no 1779.gada, 
     ar bijušā Kurzemes hercoga Bīrona vapeni un uzrakstiem latīņu un vācu 
     valodās, kā arī uz Grobiņas pilsētu attiecošies papīri, sākot no 1719.gada. 
     Vai šīs vēsturiskās piemiņas, viņu drošākai uzglabāšanai, nebūtu labāk 
     jāievieto valsts vēsturiskā arhīvā, mūsu vēsturnieka Krugera-Krodznieka 
     pārziņā? Grobiņas pilsēta, varbūt, varētu apmierināties ar dokumentu 
     norakstiem.''
     1923. gada 27. jūnijā ''Kurzemes Vēstnesis'' (Nr. 138) raksta :
     ''Kurzemes Muzeja Biedrības muzejam ziedojuši: [...] Bille un Minna 
     Walter Mātrās - zvaigžņotu cimdu, vācu kareivja kasku, ērkuli un 2 
     bronzas gredzenus. J.Sudmalis - pakavveidīgu bronzas sakti neapstrādātu
     dzintara gabalu un zvirgzdaiņo trauku atšķilas, atrastus Kalnmaļu pilskalnā
     Mātrās. [...] Grobiņas Pilsētas valde - lādi 1772.g., karogu no hercoga 
     Pētera laikiem (1779.g.), 2 kases grāmatas 1779.g. un 1774.g., 
     Napoleona pavēles 1812.g., Grobiņas amatnieku cunftes noteikumus 
     1659.g., 1789.g. un 1798.g., vēstules, protokolus un dažādus citus 
     dokumentus. J.Ķeiris Grobiņā - 2 metāla naudas un sakti. Skolniece 
     Oša Grobiņā - metāla naudas gabalu.''

     1924. gadā Grobiņa, tāpat kā visa Latvija, pārgāja uz metrisko sistēmu.
     1925. gadā par pilsētas galvu ievēl Jāni Pūri un viņam rodas konflikts
     ar iepriekšējo pilsētas galvu A. Kārkliņu.
     1925. gada 17. augusta naktī ap pulksten pusčetriem Liepājas apkārtnē
     varēja novērot gandrīz horizontālā trajektorijā lidojošu, ļoti spožu meteoru,
     kas visu apvidu izgaismoja kā prožektors. Meteora ceļš bija virs jūras no
     dienvidiem uz ziemeļiem.

     1926. gada 10. jūnijā cauri Grobiņai veda Latvijas pirmā automašīnu 
     ātruma sacensību trase. Maršruts bija Rīga - Liepāja - Rīga. Pirmā mašīna
     Liepājā no Rīgas ieradusies pēc 4 stundām un 19. minūtēm.
     1926. gada septembrī iesvēta Grobiņas jaunās pamatskolas pamatakmeni.
     Būvdarbus vada inženieris Kerps pēc inženiera K. Vinkmaņa izstrādāta
     projekta.
     1927. g. ''Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis'' (29.10, Nr. 162) raksta :
     ''Grobiņā uzraudzības kārtā ievāktas ziņas par jauna skolas nama būvi. 
     Še atzīmējams savādais gadījums, ka pusceltu skolas namu vajadzēja nojaukt, 
     jo lietpratēji atzina darbu un materiālus par nederīgiem un tagadējā dome nebij 
     mierā ar priekšgājējas izraudzīto skolas vietu — uz vecas kūts drupām. Skolu 
     tagad ceļ arī citā vietā, jo pret veco vietu dzirdēti iebildumi, ka tur senāk bieži 
     beigušās aitas un tādēļ šī «liksta» varot piemeklēt ari skolēnus (!? Red. ).''
     Šī iepriekšējā skolas ēka sākta celt kad par pilsētas galvu bijis Kārkliņš un
     tā sākta celt ārpus pilsētas. Tas sanāk ap 1924. gadu.
     
     1929. gada 6.janvārī tika iesvētīta Grobiņas jaunā pamatskolas ēka.
     Pēc projekta bija paredzēts ēkai vēl trešais stāvs ar skolotāju dzīvokļiem,
     bet naudas trūkuma dēļ tā celtniecība tika atlikta uz vēlāku laiku.
     
     1929. gadā sāka regulāri kursēt autobuss maršrutā Grobiņa - Liepāja.
     12 -vietīgais Ford autobuss piederēja J. Feldmanim. Līdz tam autobusu
     satiksme notika tikai lielāku sarīkojumu gadījumos.
     1929. gada 25. septembrī atklāja dzelzceļa līniju Liepāja - Glūda (stacija
     starp Dobeli un Jelgavu caur kuru tālāk jau bija dzelzceļa līnija). Līniju 
     sāka celt 8.08.1925. Pie Grobiņas izveidoja Tores staciju
     
     1929. gads. ''Grobiņas pagasta grantsbedrēs, kuras atrodas iepretim 
     bijušai Grobiņas muižai un ''Smukumu'' mājām, daži grants vedēji bija 
     atraduši veclaiku rotas lietas.
     7. jūlijā jūlijā pilsētas pamatskolas skolotājs skolotājs K. Deiders un 
     mežzinis Zēmels izdarīja atrakšanas darbus. Uzkalniņā, kur granti ņem, 
    vairākās vietās atrasti kapi ar bronzas un dzelzs senlietām.'' 
     Vairāk lasiet 154. Nr. 13.07.1929 ''Kurzemes Vārds''.
     Apbedījumos atrastās senlietas izsauca sensāciju.
     No Rīgas nekavējoties ieradās arheologs E. Šturms, profesors Francis
     Aleksandrs Balodis (1882-1947) un profesors J. Straubergs
     Augustā izrakumus uzsāka zviedru arheologi profesors E. Serligs (Sōrling)
     un doktors (konservators) Gustavsons (Karl - Alfred Gustawsson). 
     Grupu vadīja Baltijas reģiona izcilākais arheologs B. Nermans
     (Birger Nerman). Minēts tiek arī Hans Hanssons. Viņi raka Smukumu,
     Priedienas, Pūrānu senkapos. Nelielus izrakumus B. Nermans veica arī 
     Skābržkalnā (kuršu pilskalnā) un pie vecās skolas. Izrakumi tika turpināti
     arī nākošajā 1930. gadā.
     (Smukuma senkapu teritorijā jau 1907. gadā E. Smukums atradis bronzas
     lentveida aproci ar ģeometrisku rakstu, pakavsaktu ar zvērgalvu galiem,
     stikla krelles un citus priekšmetus. Lielākā daļa no atradumiem tā arī 
     pazuduši. 1925. gadā skolnieks Jānis Būmeistars grantsbedres ziemeļu
     daļā atradis starp apdegušiem kauliem stikla un bronzas krelles.
     1928. gadā lauksaimnieks Jānis Anužs atrod bronzas rokas aproci un 
     bronzas ķēdīti ar atslēdziņu un medaljonu galos (X kaps pēc B. Nermana))
     Oktobrī tika nolemts kapulaukus ierakstīt valsts aizsargājamo
     pieminekļu sarakstā. Ir ziņas par izrakumiem jau 18. un 19. gs.,
     kad esot atrasti vairāki interesanti atradumi.
     Priediena senkapi saukti arī par Priedulājiem vai Pastorātu bija 
     pazīstami jau sen. Zinātnieku uzmanības lokā piemineklis nonāca tikai 
     1939. gadā, kad šajā rajonā izrakumus vadīja Tērbatas profesors
     Frīdrihs Krūze. Taču ziņas par šiem pētījumiem ir nabadzīgas.
     Kapu uzkalniņi esot no 3 līdz 15 m diametrā un no 0,1 līdz 1,4 m
     augstumā.
     Kauns un negods Grobiņai, ka šis slavenais Smukumu kapulauks 
     padomju gados ir apbūvēts un pat izņemts no aizsargājamo teritoriju saraksta. 
     Aizsargājamai teritorijai atstāts vien privātās teritorijas neliels stūrītis ap
     Smukumu (Rudzukalnu) mājām, bet visi galvenie atradumi bijuši otrpus 
     ceļam.
     1929. gada rudenī kāds Jānis Panke, acīmredzot iedvesmojies no 
     atklājumiem, vēlējies meklēt apslēptu mantu Grobiņas mācītājmuižā un lūdzis
     atļauju Pieminekļu valdei (PV). Valde nolēmusi dot atļauju ar nosacījumiem,
     ka izrakumi tiks veikti PV pārstāvja uzraudzībā, slēdzot līgumu un 
     iemaksājot Ls 100,00 izdevumu segšanai. J. Penke sedzis visus 
     izdevumus, bet mantas meklējumi bijuši nesekmīgi.
     (PV 1929.G. 6. novembra sēdes protokols. PV 1. sēžu protokolu grāmata,
     Inv. Nr. VN9665. LNVM, Vēstures departaments.)
     
     Īsa izrakumu hronoloģija Priediena senkapos :
    - 1839. Izrakumus vadīja Tērbatas (tagad Tartu) universitātes profesors 
      Frīdrihs Krūze (1790-1866). Fr. Krūze veica pirmos zinātniskos 
      arheoloģiskos izrakumus Latvijas teritorijā. Savā 1842. g. grāmatā
      ''Necrolivonica'' viņš apskatīja Baltijas vēsturi līdz kristietības ieviešanai.
       Viņš uzskatīja, ka, tikai pateicoties skandināvu un ģermāņu ietekmei,
       Baltijā radušās akmens, bronzas un dzelzs laikmeta kultūras.
    - 1929. - 1930.gadā izrakumus šeit organizēja zviedru arheologs
      Birgers Nērmans - tika izpētīti 27 uzkalniņi. Cits zviedru pētnieks
      Karls Alfrēds Gustavsons centās kartēt uzkalniņus - viņam izdevās
      apzināt 480. Šajos pāris gados uz Grobiņu devās daudzi izcili šī
      Eiropas reģiona arheologi un Priediena senkapi tika pieminēti daudzās
      zinātniskās publikācijās.
    - 1942.gadā Eduarda Šturma (1895-1959) vadībā tika izpētīti 2 uzkalniņi.
    1951.gadā rūpīgus izrakumus uzsāka Pēteris Stepiņš (1914-1999), 
      izpētot vairāk kā 30 uzkalniņus.
    1957.gadā izrakumus šeit turpināja Jolanta Daiga (1920-1984), 
      izpētot vēl 11 uzkalniņus. Diemžēl 1950-jos gados veikto izrakumu dati
      nav apkopoti un publicēti - līdz ar to šo pētnieku uzzinātais mums lielā
      mērā palicis nezināms. (J. Daiga secināja, ka zviedri un kurši turējušies 
      savrup. Viņa uzskatīja, ka versijai par Grobiņu kā tirdzniecības centru
      trūkst pierādījumu. Skandināvi vienkārši uzbrukuši kuršiem un ap 650. 
      gadu viņiem izdevies kuršus pakļaut meslu kundzībā.)
    1969. Sešdesmito gadu beigās nelielus, bet nozīmīgus izrakumus
      veica P. Stepiņš. Viņš izrakumus veica aiz Priedulāju kapulauka
      austrumu malas, atsedzot dažus agrā dzelzs laikmeta 3.-5. gs. kuršu
      līdzenā kapulauka apbedījumus. Viņa versija, ka skandināvi savus
      uzkalniņus uzrakuši virsū senajam kuršu kapulaukam.
    1984. - 1988. gadā pētījumus veica Kurzemes ekspedīcija 
      Sanktpēterburgas arheologa Valērija Petrenko (1943-1991) un Vēstures
      institūta arheoloģes Ingrīdas (Ozeres) Virses (1958) vadībā. Vairāku 
      gadu gaitā tika izpētīti vairāk kā 35 uzkalniņi. Pēdējo divu Grobiņas 
      ekspedīciju materiāli palikuši Sanktpēterburgā (Ļeņingradā).
     
     
     Priedienā 1987. gadā atrastā stēla - kapakmens.
     Stēla uzieta kapulauka dienvidrietumu daļā 0,5 - 0,7 m dziļumā.
     Attēlā esot attēloti divi ūdensputni pēc zviedru arheologa 
     Jana Peders Lamms domām. Pats atradējs Valērijs Petrenko domā
     ka tur attēlots kuģis ar kuru mirušie dodas pēdējā ceļojumā uz mirušo 
     valstību. Īsts mākslas darbs.
     Orģināls glabājas Liepājas muzejā. Tā izgatavota no gaiša
     kaļķakmens. Augstums 705 mm. Biezums ir ap 50 mm.
     Informācijas avoti :
     (1. Petrenko V. P., Urtāns J. The archaeological monuments of Grobiņa.
     Riga - Stockholm, 1995.
     2. Petrenko V. P. A Picture Stone from Grobin (Latvia). Fornvannen 86,
     Stockholm, 1991)
     
     (Ja uzkaras atskaņošana, pārejiet nedaudz uz priekšu. Uzkaras pie skata, kurā redzams zobens?)
     
     Izpētīti esot tikai kādi 5% no sākotnējiem kapu uzkalniņiem.
     1944. gadā vācieši Priedulāja kapulaukā izrakuši tranšejas. Padomju
     gados šeit ierīko lapsu audzētavu... 
     
     1930. gadā Grobiņā ir apmēram 1500 iedzīvotāju. Pilsētā ir luterāņu baznīca, 
     baptistu lūgšanas nams, ebreju sinagoga. Viesnīca ''Liepāja'' ar 5 istabām.
     Pilsētā ir 192 gruntsgabali ar 93 koka, 30 mūra un 7 jaukta materiāla
     ēkas. Pilsētas budžets 33 730 latu. 
     Šajā gadā paplašina pilsētas robežas, pievienojot vasarnīcu rajonu, kas
     atrodas Ventspils virzienā aiz Iļģu kapiem.
     Taču šajā pašā 1930. gadā Lubeniekus un Kadiķniekus pievieno Grobiņas
     pagastam un tā rezultatā Grobiņā paliek vairs tikai 1129 iedzīvotāji.
     1930. gada Grobiņas  Dziesmu svētki notiek pilsdrupās.
     Turpinās izrakumi Smukumu senkapos un Skābaržkalnā B. Nermana vadībā.
     Smukumu senkapos tiek izpētīti no 44. līdz 100. kapam. Skābaržkalnā
     tiek veikti izrakumi 3 x 4 m laukumā. Tik pat tika rakts arī 1929. gadā.

     1931. gadā tika pabeigta jaunā kinozāles būvniecība. Zāli savā namā
     izbūvēja vietējās Zemnieku savienības ilggadējs valdes loceklis Kalots.
     (Kalota zāle bija bijušais pilsētas kultūras nams, kurš nodega 90. gadu
     beigās, pēc privatizēšanas. Runā jau ka pēc apdrošināšanas nodedzināts.
     Zināms, ka īpašnieks tai laikā bijis mūsu miljonārs Aloizs Norkus.)
     1933. gadā pilsētas un arī pagasta bērni mācības uzsāk jaunuzceltajā
     Grobiņas sešklasīgās pamatskolas ēkā Biržu muižas ielā 1 (tagad
     tā ir Skolas iela). Šo skolu beiguši tādi pazīstami cilvēki, kā diriģents
     Jēkabs Ozoliņš (pēc kara) un Zigmāra Liepiņa māte Lidija Bethere.
     1933. gadā tiek pārbruģēta Grobiņas Lielā iela.
     Elektrība Grobiņā parādījusies 1935.gadā, kad to piegādā no
     Liepājas. Jau 1931. gadā Grobiņa tika pieslēgta pie augstsprieguma
     līnijas, bet bija nepieciešama elektrisko līniju atjaunošana pilsētā.
     (Kopš Pirmā pasaules kara Grobiņā elektrisko enerģiju
     ražoja ūdensdzirnavās uzstādītais ģenerators. Strāvu lietoja ielu
     apgaismošanai. Nedaudz tika arī mājām.)
     1933. gada 31. jūlijā Grobiņas pilskalnā vietējā Latvijas Nacionālās
     Jaunatnes Savienība (LNJS) sarīkoja zaļumballi. Pēc pasākuma daži
     savienības biedri esot izdalījuši un kaisījuši ''Perkoņkrusta'' uzsaukumu
     par vietējo žīdu bodīšu boikotēšanu. Tika pie veikaliem lamāti žīdi.
     Tika aicināts parakstīt ierosinājumu Liepājā atvērt Armijas Ekonomiskā
     veikala nodaļu. Par to 3. augustā raksta ''Strādnieku Avīze'' (Nr.170).

     1935. gadā pilsētā reģistrēti
     1074 iedzīvotāji, no kuriem 466 ir vīrieši un 608 - sievietes.
     Vairs tikai 95 žīdu, bet tie aizvien galvenie tirgotāji, veikalu īpašnieki.
     Un uz šo nelielo iedzīvotāju skaitu Grobiņā bija 58 tirgotavas,
     ēdināšanas iestādes un frizētavas. Zināms, ka frizētavu bija 8.
     Lielākais vairums iedzīvotāju tolaik nodarbojušies ar dārzeņu
     audzēšanu Liepājas tirgum.
     Pilsētas galva šajā 1935. g. ir Jānis Pūris; valdes locekļi -
     Voldemārs Punenovs un Indriķis Grimsts; revīzijas komisijas
     priekšsēdētājs Otto Ēvaldsons; sekretārs Artūrs Fītiņš.

     1937. gadā Grobiņu sāk vadīt pilsētas galva Dr. O. Ēvaldsons, kurš
     ir pilsētas ārsts. Viņš esot teicis: ''Kad Liepājai iet labāk, labāk
     klājas arī Grobiņai.'' Pilsētas galva O.Ēvaldsons ir līdz 1945. gadam.
     Šajā pašā gadā 15. jūnijā atklāj gaisa satiksmi starp Liepāju un Rīgu.
     Tiek iegādātas divas divmotoru lidmašīnas. Lidlauks atradās Jaunliepājas
     Velnciemā blakus Karostas kanālam, kur vēlāk uzcēla kombinātu Lauma.
     Lidlauks tur izveidots 1926. gada rudenī, kad Liepāja saņēma pirmos
     riteņu šasijas iznīcinātājus ''Fiat CR-1'', kas tika izgatavoti Itālijā.

    1937. gadā tiek iegādātas divas divmotoru lidmašīnas un 15. jūnijā tiek atklāta gaisa satiksme starp Liepāju un Rīgu.

     1938. gada 7. aprīlī uzsāka Liepājas šosejas iztaisnošanas un 
     jaunā betona seguma pamata sagatavošanas darbus no dzelzceļa 
     krustojuma līdz Grobiņai. Zemes darbi tika sākti jau gadu iepriekš.
     Vecās šosejas posmu segumu uzlauž 1,35 cm dziļi un vietās, kur 
     ceļš vairs nebūs to pārvērš lauksaimniecībai noderīgā zemē.
     Jaunās šosejas betonēšanai sagādāti 3000 kubikmetru akmeņu.
     Betonēšana sākta 1939. gadā.

     1939. gada maija beigās Grobiņu apmeklē Valsts prezidents
     Kārlis Ulmanis. Viņš veica vairākus ziedojumus skolai :
     trīs ēvelsolus zēnu rokdarbiem; divas šujmašīnas meitenēm.
     Pie skolas, skolas izlaiduma laikā, prezidents un Zemkopības
     ministrs Jānis Birznieks iestādīja ozolus.
     Grobiņas pagastam Valsts prezidents ziedoja 20 000 latus un
     Grobiņas pilsētai 10 000 latus, lai dzēstu parādu, kas radies
     ceļot skolu. Apmeklējot baznīcu ziedo vēl 1000 latu tai.
     Vairāk lasiet ''Kurzemes Vārds'' 1. jūnija avīzē : Ulmanis Grobiņā
     
     1940. gada vasarā (17. jūnijā) seko Latvijas okupācija.
     Ienāk padomju karaspēks.
     Iekšlietu ministrs Vilis Lācis iecēlis par Grobiņas pilsētas revīzijas
     komisijas priekšsēdētāju Kārli Deideri un par revīzijas komisijas
     locekļiem Jēkabu Pomeranci un Frici Ritmeisteru.
     Parādās citi jauni uzvārdi - Jānis Teteris (izpildkomitejas priekšsēdētājs),
     Ernests Stenderis (sekretārs, atrodams manos radurakstos 4. paaudzē,
     kritis karā cīnoties komunistu pusē), Andrejs Grundmanis
     (priekšsēdētāja vietnieks, pastmeisters) u.c. 
     Visi pieminētie ir komunistu partijas (KP) biedri.
     Tātad šie ir cilvēki, kuri piedalījušies cilvēku izsūtīšanā
     1941. gada 14. jūnijā un visticamāk sastādījuši izsūtāmo sarakstus.
     Citēju fragmentu no PSRS Valsts drošības tautas
     komisariāta instrukcija par deportācijas veikšanas kārtību Lietuvas PSR,
     Latvijas PSR un Igaunijas PSR 
    http://www.lvarhivs.gov.lv/dep1941/attels1.php?id=2001
     (''Ieradušās ciemā (ievērojot nepieciešamo konspirāciju), operatīvās grupas
     saistās ar vietējiem varas pārstāvjiem – ciemu padomju priekšsēdētājiem,
     sekretāriem vai locekļiem un pie viņiem noskaidro izsūtāmo ģimeņu precīzu
     dzīvesvietu. Pēc tam operatīvās grupas kopā ar tiem varas pārstāvjiem,
     kuri norīkoti īpašuma aprakstīšanai, dodas pie izsūtāmo ģimenēm.'' )
     1940. gada decembrī apstiprināti Tautas piesēdētāji Liepājas tautas
     tiesai no Grobiņas : Kārlis Robinsons (atrodams manos radurakstos)
     un Eda Tetere - abi KP biedri.
     Šajā pašā 1940. gadā pie Batas muižas krievi iekārto kara lidlauku.
     
     1941. gada 14. jūnijā no Grobiņas pilsētas uz Sibīriju tika izvesta
     Reķu ģimene: Alfrēds Reķis - uz Kirovas apgabalu Vjatlagu, nošauts
     10.01.42 (A. Reķis piedalījies Atbrīvošanas cīņās 1919. g. pie Liepājas.
     Aktīvi darbojies aizsargu organizācijā no 1925. g. Bija 15. Liepājas
     aizsargu pulka 2. rotas komandieris no 1934. g. Darbojies arī Brīvprātīgo
     ugunsdzēsēju biedrībā, kurā no 1938. g tiek ievēlēts par priekšnieku.);
     Anna Reķe, Velta Reķe, Dzidra Reķe un Imants Reķis -
     uz Krasnojarskas apgabala Novosjolovas rajonu, atbrīvoti 12.06.57.
     Izvesti pēc Valsts arhīva ziņām no Grobiņas 19 cilvēki. Sk. : Deportācijas
     Izvesti uz Sibīriju tika vēl daudzi citi grobiņnieki, kuri neietilpst šajos 19
     cilvēkos. Tā izsūta Ernestu Mizenu (miris izsūtījumā Vorkutā 1946. g.)
     (Pieminēts sarakstos ir Andrejs Mizēns Jāņa d. dz.1899. g. izs. 1941. g. no
     Talsu apr. Talsiem, Vilkpieņu ielas 2. Dzimšanas gads sakrīt, tēva vārds arī.
     Runa iet par Ernestu, jo atceros Marijas (Mizens) Valdmanes stāstīto par
     bēgšanu. Viņa aizmukusi uz Liepāju, bet brālis Ernests uz Talsiem
     pie kādiem paziņām.)
     Mariju (Mizenu) Valdmani izsūta
     uz Krasnojarskas nov. Sovetskas raj. (lieta Nr.19376), atbrīvota 29.08.1954,
     dzīvo agrāk un vēlāk tēva mājā Lielā ielā 67 (agrāk 88), viņas vīru
     Žani Valdmani (miris izsūtījumā (lieta Nr.19376); arhīvā nezin kāpēc saukts
     par Andreju? Varbūt bijuši divi vārdi vai mani radinieki ko sajaukuši.
     Adrese arī abiem norādīta Liepāja, Dārza iela 26 -  Valdmaņa īpašums?),
     Osvaldu Zariņu (lieta Nr.15437) no Rēzeknes apr. Dricēnu pag., Vidukļi
     uz Krasnojarskas nov. Dzeržinskas raj., atbr. 09.08.1956
     (kurš laimīgā kārtā izglābies no nāves, kļūdas pēc ielecot citā vagonā
     pie sievām un tādejādi sapazinies ar savu nākamo sievu Mariju Mizens.
     Osvalds Zariņš kļūst par grobiņnieku pēc atgriešanās no izsūtījuma un
     abi ar Mariju dzīvo Lielā ielā Nr. 67 - Jāņa Mizēna mājā).
     Epizodes no latviešu piedzīvojumiem Sibīrijā lasiet manā lapā Sibīrija
     Tas viss noticis 1941. gadā un nevajag ticēt Juceviča grāmatā
     rakstītajam, ka no izsūtīšanas Grobiņa 1941. gadā cietusi maz. Tādus
     secinājumus var izdarīt vienkārši apskatot izsūtīto sarakstus no Grobiņas,
     neņemot vērā, ka adreses var būt izsūtīšanas brīdī citas un dati nav pilnīgi.
     
     Tika realizēta, gudri izsakoties, negatīvā eigēnika jeb selekcija un
     saimniekot mūsu zemē palika plānprātiņi.
     Sākoties Otrajam pasaules karam jau 1941. gada 23. jūnijā Grobiņā
     ienāk vācieši. Neliela apšaude notiek tikai mežā un vienā gadījumā, kad
     smagā mašīna ar krieviem iebrauc vācu nometnes vidū - pašnāvnieki.
     Dienu iepriekš (22. jūnijā) vācu luftwaffe bombardēja Liepājas (Batas)
     lidlauku un iznīcināja lielu daļu no tajā esošajām 69 padomju 
     148. iznīcinātāju aviācijas pulka kara lidmašīnām.
     No Grobiņas vācieši ar artilēriju apšaudīja Liepāju.
     Ierakumi vācu lielgabalu baterijai vēl manā jaunībā bija labi
     redzami pie Limbiķu kapiem. Tagad gan nolīdzināti.
     No krievu artilērijas apšaudes aizdegas Grobiņas rietumu gala mājas.
     Pavisam nodeg desmit namu, piecas ēkas bojātas. Nodeg luterāņu
     baznīca un lauksaimniecības biedrības nams. Jau rudenī sākas
     dievnama atjaunošanas darbi. Profesors Kundziņš izstrādā baznīcas
     atjaunošanas projektu.
    1941. g. 23. jūnijs. Vācu vienības dodas Liepājas virzienā.
      1941. gada 23. jūnijs. Vācu vienības dodas Liepājas virzienā.

     Vācu speciālās drošības dienesta SD grupas - Einzacgrupas A
     apakšvienības pirmās einzackomandas (EK 1a) locekļi jau otrajā kara
     dienā - 23. jūnijā nogalina sešus vietējos Grobiņas ebrejus. Nošauto 
     vidū ir arī Grobiņas aptiekārs Leo Mihailovičs, kura aptieka pirms kara 
     esot atradusies blakus Pils namam jeb tagadējam interešu centram.
     Viņus nošauj un apglabā vecajos ebreju kapos tur pat aiz sinagogas 
     (Parka ielā). Vecie ebreju kapi darbojās līdz 1920. gadam. Pēc tam
     izveidoja jaunus ebreju kapus Limbiķos.
     Rudenī ebrejiem lika pašiem nojaukt sinagogu un no to materiāliem uzceļ
     māju Lielā ielā 72(52), kurā padomju laikā bija pilsētas izpildkomiteja.
     Vēl vēlāk no Liepājas ieradusies komanda nogalina un aprok ebrejus pa 
     kreisi no baznīcas (cik noprotams, tad runa iet par luterāņu baznīcu).
     Vēlāk 27. oktobrī nošauj pārējos Grobiņas ebrejus un tos apglabā Iļģu
     mežā. Skat zemāk sarakstu. Piemiņas vietu ierīko un atklāj šādā 
     paskatā 2006. gada 18. augustā par Grobiņas domes, Henrija Blumberga
     (Kanāda) un Donalda Hiršhorna (ASV) ziedotiem līdzekļiem. Pirms tam
     tur atradies kāds grūti atrodams piemiņas akmens.
     
     
     
     
     
     

    Liepājas atbrīvošana

     
     1941. gada 2. jūlija ''Kurzemes Vārds'' raksta par krievu bēgšanu.
     Lūk fragments teksta : ''Liepājas apkārtnē cīņu zaudējušā krievu armija 
     bēga paniskās bailēs. To liecina dažus kilometrus aiz Kara ostas ceļmalā 
     nomestās krievu virsnieku formas tērpi. Krievi jau iepriekš bija sagatavojušies 
     uz bēgšanu, zem formas tērpa uzvelkot civīluzvalku. Frontē līdzi ņēmuši arī 
     sievas. Grāvjos redzamas viņu atstātās zīda kleitas.'' 

     Ar 1941. g. 3. oktobri maksāšanas līdzekļi ir reihsmarkas (RM) un feniņi.
     1941. gada rudenī Grobiņas pilsētas valde pieņem lēmumu apžogot
     pilskalna parku, jo čigāni te ganot zirgus un laužot apstādījumu koku 
     zarus.
     Oktobrī atsāk Liepājas šosejas betonēšanas darbus starp 6. un 7. km.
     Satiksme tiek novirzīta pa Grīzupes un Bates ceļiem. Strādā 40 cilvēku.
     17. oktobrī ''Kurzemes Vārds'' raksta par jauna nama celtniecības 
     uzsākšanu Lielā ielā 52, kurš būs paredzētas pašvaldības vajadzībām.
     Nama celtniecībai tiek izmantoti nograutās žīdu sinagogas materiāli.

     Atlikušie jaunie vīrieši, kurus nebija paņēmuši krievi,
     1943. gadā tika iesaukti latviešu leģionā.
     Starp viņiem bija arī mans tēvs Ernests Egle, kuram tolaik (1943.g.) bija
     tikai 17 gadu. Ernestu Foldātu, kurš strādāja Liepājas (Batas)
     lidostā arī iesauca leģionā, kur viņš turpināja darbu kā tehniķis
     pie lidmašīnām vācijā. Vēl, protams, jāpiemin Roberts Kļava, kurš
     cīnoties pret komunistiem nolika savu galvu 16.10.1944. g.
     Nevar nepieminēt brāļus Žani un Ādolfu Alkšņus, kuri pieteicās
     leģionā brīvprātīgi. Žanim toreiz bija 17 un Ādolfam 19 gadi.
     Bija vēl laikam trešais brālis, bet tā vārdu es neatceros.
     (Žanis ar manu tēvu mācījās vienā klasē Grobiņas pamatskolā.)
     Tie ir man zināmie tuvie cilvēki un es ar viņiem lepojos.
     Cik zinu tad Ādolfs par varonību apbalvots ar Dzelzs krustu.
     
     
     Žanim pēc kara bija jāpavada septiņi gadi Sibīrijā un pēc tam neļāva
     vairs atgriezties Grobiņā vecāku mājās. Žanis sāka jaunu dzīvi Saldū.
     Vēlāk Žanis līdzēja manam brālim celt māju, jo viņš bija labs mūrnieks.
     No Žaņa iemācījos pareizi žāvet malku, ko viņš bija apguvis Sibīrijā,
     kur īsas vasaras.
     1943. gada rudenī Grobiņā izveidoja Liepājas - Grobiņas lidotāju skolu
     (Flugzeugführerschule A/B Libau/Grobin) Laikā no 1943. gada oktobra
     līdz 1944. gada februārim Liepājas (Batas) lidlaukā apmācīja 25 bijušos
     Latvijas Aviācijas pulka lidotājus lidošanai ar luftwaffe lidmašīnām 
     Arado Ar 66 Latviešu 12. Nakts kaujas grupā (Nachtschlachtgruppe 12
     (Lettisch), NSGr.12). Seši no viņiem kļuva par Grobiņas kara lidotāju 
     skolas instruktoriem un līdz 1944. gada septembrim sagatavoja 140 
     lidotājus. No 1944. gada maija Grobiņas - Liepājas lidlaukā bāzējās
     NSGr.12 štābs, ko augustā-septembrī pārveidoja par aviācijas leģiona
     ''Latvija'' (Luftwaffen-Legion Lettland) apmācības daļu.

     Kara beigās daudzas ģimenes dodas bēgļu gaitās.
     Piemēram mani radi Elza Reinis (Egle) ar vīru Ernestu Reini un mazo
     meitiņu Dzintru Reinis uz rokām. Beigās caur Vāciju viņi nonāk
     un dzīvo Kanādā. 1944. gada rudenī emigrē uz Vāciju arī Grobiņas
     mācītājs Roberts Āboliņš. Vēlāk viņš dzīvo Anglijā un ASV, kur vada
     latviešu draudzes. Un vēl daudzi citi aizbrauc, jo nojauš, ka paliekot
     draud Sibīrija un nāve.
     Pašās kara beigās 1945.g. krievu bumbvedējs nometa uz Grobiņu
     trīs lielas aviobumbas. Lidmašīna nākusi no Rīgas virziena.
     Krāteru diametrs bijis ap 10(?) m un dziļums vairāki metri.
     Viena bumba nokrita Lielā ielā 106(96) dārza galā, otra
     starp Skābaržkalnu un pilskalnu, trešā esot iekritusi dīķī un nav
     sprāgusi. Pirmās bumbas bedri aizbēris mans tēvs, jo tas bija
     mana vectēva dārzā. Otro ''dīķīti'' šķērsoja jaunizraktais lielais grāvis, 
     kurš tek gar Saules ielas malu.
     Cilvēki domāja, ka krievs vienkārši atbrīvojies no bumbām. Vēl
     versija bija tāda, ka lidotājs grībēja trāpīt mājai Dzirnavu ielā Nr. 7,
     kur atradās  vāciešu štābs.
     
     1945. gada 10. maijā no Liepājas puses Grobiņa sagaidīja savus
     ''atbrīvotājus''.
     Turpinās izsūtīšana uz Sibīriju.
     1949. g. 25.03 no maniem radiniekiem izsūta  Anastasiju Leiguti
     kopā ar meitu Olgu Leiguti uz Omskas apg. Okoņešņikovas raj.
     (lieta Nr. 3492) - atbrīvotas 12.10.1956. g. un citus grobiņniekus.
     Zināms, ka izsūtīts arī Jānis Leiguts, bet arhīvā nav datu.
     Atkal redzams ka dati Valsts arhīvā nepilnīgi.
     Valsts arhīvā minētas 102 izsūtītās personas no Grobiņas 1949. gadā.
     No ''Dižturaidu'' mājām, kuras atrodas iepretim autoservisam Iļģu kapu
     virzienā, izsūta Brūnu ģimeni : Mārtiņu (1911), Maigu (1912) un viņu bērnus
     Gunāru (1935), Aivaru (1937) un Mariju (1941) - lieta Nr.9905.
     No Gaviezes pagasta izsūta turīgo Leigūdu dzimtu (Es gan visu laiku
     domāju, ka viņu uzvārds ir Leiguts, bet tagadējos dokumentos un kartēs
     mājas , kur viņi dzīvoja nosauktas par ''Leigūdiem'' un atrodas austrumos no
     Elku kalna Gaviezē. Iespējams, ka tā ir kāda kļūda , jo Laimonis Leiguts un
     mans tēvs kādreiz ir teicis, ka tie ir Leiguti un ir rados ar man zināmajiem
     Leigutiem. Būs jāpameklē vecas kartes un jāpaskatās kā sauc mājas.
     Uzvārdi jau tiek izmainīti, kā piemēram manai mammai no Biedris uz Biedrs
     (acīmredzot kļūdas pēc), Stārasts uz Stārostu u.c.)
     - Jēkabu (1895), Annu (1897) un dēlu Edvīnu (1928) Leigūdus uz
     Omskas apg. Boļšerečjes raj. (lieta Nr. 11762), atbrīvoti 18.08.1956.
     Manā bērnībā pēc atgriešanās no Sibīrijas Jēkabs un Anna dzīvoja
     Dzirnavu ielā 10 un viņiem bija dēls Edvīns un meita. Vecais bija diezgan
     drūms vecis un vienmēr uz mums puišeļiem rājās. Tikai tagad es saprotu
     viņa drūmā noskaņojuma iemeslus - dzīve izpostīta un dēls arī nedaudz īpatns.
     Nevaru nepastāstīt epizodi,  kas labi raksturo latviešu humoru.
     Pēc tēva nāves Edvīns Leigūds piektajā dienā pēc bērēm atnes uz mūsu
     māju bēru atlikušo cienastu un saka: ''Cūkām jau tāpat jāatdod'' un sāk
     draudzīgi sarunāties...
     
     Pēc kara labi dzīvojās tiem, kas sāka kalpot okupācijas režīmam.
     Viņi brīvprātīgi zvērēja uzticību komunistiskajai partijai. Neviens
     no viņiem netika piespiests. Tā daudzi no ļoti nabadzīgām ģimenēm
     tika uz zaļa zara un daudzi vadošie darbinieki, kuri Grobiņā vada joprojām
     uzņēmumus un ir politiski līderi ir tie paši manis pieminētie cilvēki no
     nodevēju ģimenēm. Es aicinu pagaidām klusībā vākt visu iespējamo
     informāciju par šiem cilvēkiem - kas zina, varbūt vēl noderēs.
     (Ja kāds to vēl nav sapratis, tad varu atgādināt, ka trešais pasaules karš
     ir jau sācies un tas ir informācijas karš.)
     Muļķīgs ir skaidrojums, ka tādejādi komunisti centušies
     saglabāt latviskumu mūsu zemē. Vēl muļķīgāks ir atgādinājums (drauds),
     ka visi ir bijuši komjaunieši. Nevar salīdzināt pieauguš cilvēka pieņemtu
     lēmumu ar bērna iesaistīšanu komjaunatnē.
     Dīvaini vienīgi man liekas tas, ka šiem nodevējiem labi dzīvojas arī
     šodien pašreizējā ''brīvajā Latvijā''. Dīvaini, ka valsts šos cilvēkus
     ne tikai nesoda, bet pat cildina...
     Secinājums viens - vara mūsu valstī ir šo nodevēju rokās.
     Kā tas panākams? Izrādās ļoti vienkārši - mums joprojām ir tikai
     viena komunistu partija ar dažādiem maskētiem nosaukumiem un
     visas politiskās spēles ir tikai teātris... Skatieties, kā bijušie Grobiņas
     komunistu partijas (KP) biedri sadalījušies mūsdienu partijās, veidojot
     to kodolus : (interesanti, ka šie cilvēki savu piederību KP slēpj (gļēvulība,
     trīcvaidziņa filozofija, kā jau visiem komunistiem), jo CV
     netiek uzrādīti šie dzīves dati, bet nevar savu nelietīgo pagātni izdzēst
     no cilvēku atmiņām. Atvainojos, ja daži no šiem cilvēkiem nav bijuši KP biedri,
     bet sadarbība ar šiem nodevējiem viņus nostāda vienā līmenī ar tiem.)
     Skatieties, te viņi ir:
     Vēl pirms gadiem 15 -20 šī partija bruģēja sev ceļu novācot patiesi
     nacionāli noskaņotus cilvēkus. Tie bija neskaitāmi nelaimes gadījumi.
     Tas tika darīts atklāti bez bailēm, jo tiesas sastāvs netika mainīts -
     palika tie paši tiesneši un viņu pēcteči, kas izsūtīja cilvēkus uz Sibīriju.
     (Kā konkrētu cilvēku varu minēt Grobiņas vidusskolas bijušās direktores
     Dzidras Kaluginas māsu, kas kā prokurore bija saistīta ar izsūtīšanu un
     atmodas sākumā bija sabijusies ne pa jokam, bet no ''augšas'' nāca ziņa,
     ka var justies mierīga, jo netiks atmaskota un sodīta. To izpļāpājusies
     manam brālim Kaluginas meita Elita. Elita bija mana klases biedrene.
     Viņu apglabāja drīz pēc tam, kad šo ziņu ierakstīju interneta šajā lapā.
     Sagadīšanās vai likumsakarība? Komunistiem cilvēku slepkavošana ir parasta
     lieta un to viņi iemācījušies darīt diezgan meistarīgi.
     Zināms, ka Dzidra Kalugina pirms Grobiņas strādājusi par Saldus vakara 
     vidusskolas direktori (1963. - 1967.g.)
     Grobiņā par direktori no 1968. gada pēc čekista Gudermaņa.)
     Šeit es neizklāstu tikai savas domas. Tā domā daudzi cilvēki, bet visi jau
     ir iebaidīti izteikties, jo ir zināmi gadījumi, ka cilvēki vienkārši
     pazūd bez pēdām...
     
     Nu nevar cilvēki ar zemu intelektu ilgstoši vadīt uzņēmumu vai  
     darboties pašvaldībā. Tas agrāk vai vēlāk noved pie sabrukuma.
     (Par intelektu spriežu pēc spējām mācīties skolā - tas bija man
     zināmajiem cilvēkiem ap vai zem vidējā līmeņa.)
     Te nu mēs esam. Nevajag vainu meklēt tikai augšās. Skatieties kas
     notiek uz vietas pagastos, novados. Mūs vada bijušie kolhozu
     priekšsēdētāji - cilvēki, kuri neprot un nekad nav pratuši saimniekot.
     Un rezultatā šodien pilnas lidostas ir ar aizbraucējiem...
     
     Varu ''uzslavēt'' Ilmāru Graudiņu - Privātā Botāniskā Dārza :) īpašnieku un
     bijušo Grobiņas deputātu, kuram pietika drosmes atzīties, ka tēvs viņam
     bijis sapinies ar komunistiem. Otto Graudiņš bijis Grobiņas pilsētas pēckara
     pirmais priekšsēdētājs. Un varam tikai minēt ar kādiem ''varoņdarbiem'' viņš pēc
     kara ir nodarbojies... Man ir diezgan lielas aizdomas, ka arī Ilmārs gājis tēva 
     pēdās un šī opozīcija A. Pridolam kopā ar Hariju Martīniju tika iestudēta. Kā 
     nekā abi bijušie komunisti un nespēj viņi man iedvest ticību tam ko runā.
     
     Līdz 1960. gadam Liepājas (Batas) lidosta palika par pretgaisa aizsrdzības
     kara lidlauku.
     1954. gada 4. aprīlī 1:00 naktī paceļoties no Liepājas kara lidostas avarē
     dzīvojamo namu rajonā krievu kara lidmašīna. Viens nams rezultatā sagrauts,
     trīs aizdegušies un vienam norauts stūris. Gājuši bojā 7 cilvēki. No tiem seši
     liepājnieki (divi bērni) un pilots. Avārijas iemesli nav zināmi.
     (Lidmašīna nokritusi starp Bērzu, E. Veidenbauma, K. Ukstiņa un
     Ganību ielām.)
     1954. 30. jūnijā Rucavā un Nīcā novērojams pilns saules aptumsums.
     Tātad Grobiņā un Liepājā bija redzams gandrīz pilns saules aptumsums.
     1954. gadā kara tribunāls notiesā 13 grobiņniekus par ''dzimtenes nodevību''.
     Aresti sākušies jau 1945. gadā, bet vairākumā gadījumu 1951. gadā.
     Viņu vidū Jānis Līnis, Jānis Ostelis, Jēkabs Vītols, Jēkabs Leiguts, 
     Jānis Leiguts, Ernests Kinstlers, Indriķis Spaģis, Jānis Spaģis, 
     Aleksandrs Vaukše, Voldemārs Vaukše, Jānis Rabats, Juris Rabats,
     Roberts Rabats.
     Apsūdzības notiesātajiem (konkrēti dati no J. Osteļa apsūdzības) :
     -  Aizsargu organizācijas biedrs.
     - 1941. gadā iestājies pašaizsardzībnieku Grobiņas nodaļā
     - 1941. gada jūlijā piedalījies padomju aktīvistu Sabučina, Siliņa, 
        Perševica un Hartmaņa arestos.
     - 1941. gadā piedalījies 7 ebreju arestos, kuri konvojēti uz nošaušanas
        vietu Iļģu mežā.
     - 1941. gada oktobrī piedalījies sardzē mežā, kad tika nošauti 60 - 70
        ebreji. Piedalījies kapu rakšanā un aizbēršanā.
     -  Patrulēšana ar ieroci Grobiņas ielās un sargājis skolā turētos arestētos
        padomju pilsoņus.
     Piespriesti 25 gadi labošanas darbu nometnē. Vēlāk 1956. gadā sods 
     samazināts uz 12,5 gadiem aprīlī un vēlāk jūlijā uz 6 gadiem.
     Mūsu prokomunistiskās valsts (LR) augstākā tiesa 1996. gadā atzinusi, 
     ka J. Ostelis nav reabilitējams. 

     1958. gadā deg Grobiņas bijušās vējdzirnavas. Runā jau ka aizdedzinātas
     apzināti... Degšanu arī es vēroju sēžot savam tēvam plecos pie Dzirnavu
     ielas 5 mājas no kurienes labi redzamas vējdzirnavas. Šķiet, ka sanākuši
     skatīties bija visi mūsu ielas iedzīvotāji.
     1958. gada 1. jūnijā atklāja gaisa satiksmi starp Rīgu un Liepāju.
     Tā kā lidosta no Grobiņas atrodas tikai 3 km tālu, tad drīzāk tā ir
     Grobiņas lidosta, bet dīvaini bija tas, ka no Grobiņas nedrīkstēja pa
     taisno doties uz lidostu - bija jābrauc ar autobusu caur Liepāju.
     (Es jau dažreiz, students būdams, gāju pa taisno un lecu pār žogu
     pie lidostas, bet gadījās ka apsardze pieķēra un tad bija ziepes...)
     70. un 80. gados no Liepājas lidmašīnas ar pasažieriem lidoja uz
     Maskavu, Ļeņingradu, Mineraļnije Vodi, Simferopoli, Kijevu, Minsku
     un Kaļiņingradu.
     1959. gada ziemā notiek Grobiņas dzirnavu dīķa tīrīšana. Pa aizsalušo
     dīķi brauc mašīnas un izved saraktās dūņas, kuras rok bagarētājs.
     Man ir nepilni 4 gadi un es to nedaudz atceros. Mašīnas no dīķa 
     brauca ārā aiz Dzirnavu Nr.10 (Hānu vasarnīcas) mājas, kur bija lēzena
     purvaina pļaviņa. Tagad tur mākslīgi uzpildīts stāvlaukums.
     Izrakumu laikā tika atrastas vēsturiskas koka konstrukcijas. Sk. Birka

     1960. gadā Liepājas lidlauks pilnībā nonāk civilās aviācijas rīcībā.
     1964. gadā, diemžēl, pieaugot automašīnu skaitam, šaursliežu
     bānīša līniju slēdza. Esot no sliedēm nobraucis bānītis - tātad
     palicis nedrošs - tāds bija pamatojums slēgšanai. Īstenībā ziemā
     uz sliedēm no traktora piekabes bija izkrituši mēsli un piesaluši
     pie sliedēm, kā rezultatā bānītis bija nobraucis nost no sava ceļa.
     Kā suvenīrs man saglabājies no bānīša
     sliedēm taisītais siltumnīcas karkass.

     1967. gada 18. oktobrī  lielu postu nodara spēcīgā vētra.
     Koki sakrituši visās malās. Kaimiņu šķūnim (Dzirnavu ielā Nr.6)
     jumts atrodas dārzā, mums nogāžas siltumnīcai mūra skurstenis u.t.t.
     Postījumi iespaidīgi. Brāzmās vējš pārsniedza 40 m/s un trako visu nakti.
     Atceros ka drebēja mājas sienas - baisi. Brāzmas pie Liepājas sasniegušas
     48 m/s, kas ir Latvijas rekords. 1967. gada vētra (iepriekš es kļūdaini
     biju rakstījis, ka lielā vētra bijusi 1969. g. 2. novembrī) Lai likvidētu 
     postījumus mežos ieveda viesstrādniekus no Baltkrievijas, Ukrainas un
     Krievijas. ''Gucuļu laiks''.
     1967. gada 30. decembra rītā (8.29) pirms Liepājas lidostas, apmēram
     3 km no Grobiņas, nogāžas reisa ''L-51'' lidmašīna An-24 ar 46 pasažieriem
     un 5 apkalpes locekļiem. Izdzīvo tikai 6 pasažieri un 2 apkalpes locekļi.
     Vairāk sk. Lidmašīna 46215
     
     1968. gada pavasara plūdos sabrūk Dzirnavu dīķa slūžas.
     Vainīgi pašvaldības darboņi, kas iemetināja neizņemamu aizsprostu dīķa
     līmeņa celšanai. Pavasarī ūdenim bija parāk maza izteces sprauga.
     
     1970(?). gadā notiek Dzirnavu dīķa tīrīšana. Tiek pārrakta Dzirnavu iela un 
     tiek uztaisītsa lēzena nobrauktuve mašīnām.Tiek taisītas jaunās slūžas, 
     kuras atrodas tagadējo slūžu vietā. 

     1979. gada 23. martā 00:57 pēc Maskavas laika 1690 m attālumā no skreiceļa
     dzelzceļa uzbērumā ietriecas transporta lidmašīna ''Tu-134A'' Nr. 65031,
     kura lidoja no Omskas uz Liepāju ar nosēšanos Gorkijā.
     No pieciem ekipāžas locekļiem izdzīvo tikai borta inženieris, kurš
     ir vienīgais piesprādzējies. Avārijā vainīgi esot bijuši sliktie laika apstākļi -
     sniegputenis un krava bijusi iekrauta neprofesionāli. Sava vaina jāuzņemas
     arī dispečeram, kurš nelika lidot uz rezerves lidlauku. Vairāk sk. krievu val. :
     
     1986. gada 26. aprīlī 1.24 notiek Černobiļas atomelektrostacijas avārija.
     Informācijas nekādas. No Liepājas pludmales ''vīri melnā'' dzen prom cilvēkus,
     kuri mēģina sauļoties, nepaskaidrojot iemeslus. Sekas tādas, ka manā dārzā 
     pēc pāris gadiem parādās virkne tulpju (vai tikai?) mutāciju. Liepājas apkārtni,
     kā vēlāk uzzinājām, šīs avārijas sekas skāra vairāk par pārējo Latviju.
     Dati par Cs137 aerosolu mākoņa izplatību Eiropā pēc Černobiļas avārijas
     1986. gada 27. aprīļa vakarā :
     (Zviedrijas Metroloģijas un Hidroloģijas institūta dati.)
     
     

    Černobiļas avārija 1986. gadā

     
     
     1986. gadā naktī uz 31. augustu pulksten 1.31 bija jūtama zemestrīce. 
     Šajā nakts stundā bufetēs sāka šķindēt trauki, līgojās lustras, virinājās durvis.
     Tās intensitāte bija 3 balles.
     Nākamajā dienā visa pasaule uzzināja, ka Rumānijā bijusi 6,8 balles stipra
     zemestrīce, kuras epicentrs atradās 132 km dziļumā, tāpēc tā bija jūtama visas
     bijušās PSRS Eiropas daļā.
     
     1991. gadā un arī vēlāk Grobiņā, konkrēti bijušās Lauktehnikas teritorijā,
     bija viena no vietām, kur regulāri sabrauca bijušie KP biedri uz tā saucamajiem
     ''Aizezera bandas'' salidojumiem. Labi tas bija redzams no mana dārza.
     Laikam tika ielikti pamati šai mūsu valstiņai... Kā man pastāstīja viens no
     šo salidojumu dalībniekiem, tur tika lemtas ''neiedomājamas maucības''.
     Šo salidojumu dalībnieki tagad sēd mūsu novadu pārvaldēs...
     Un bēdīgi paliek redzot šo nejēdzīgo saimniekošanu Grobiņā. Divdesmit gadu
     pagājuši un nav pat savesta kārtībā galvenā iela pilsētā. Darbi tiek veikti
     nesaimnieciski ar vienīgo domu pēc iespējas vairāk sev iebāzt kabatā...
     Visi darbi balstās tikai uz valsts pasūtījumiem (Eiropas naudu) un grūti
     iedomāties kādu jēdzīgu projektu mūsu pilsētā. Pie kam šos darbus izpilda
     ''vecie padomju laiku draugi'' ļoti neprofesionāli.
     
     1995. gada 27. maijā Grobiņa plaši svin savu 300. Dzimšanas dienu.
     No šī brīža Grobiņa savu Dzimšanas dienu svin katru gadu maija pēdējās
     nedēļas nogalē (trīs mēnešus vēlāk par pareizo datumu, kas ir 14(27).
     februāris.)
     1995. g.  24. maijā ierodas gleznotāji no Liepājas un plenērs notiek mana brāļa
     neapdzīvotajā mājā Dzirnavu ielā Nr. 7. Atceros Aldi Kļaviņu, kurš uzgleznoja
     visu mūsu ģimeni : mani zīmējot ar ogli, brāli Kārli ar akvareļa krāsām,
     brāļa sievu Ainu paseļu tehnikā un Dzintru (Kārļa meitu) ar zīmuli.
     Vēl atceros gleznotāju Miķeli Goltu un Aivaru Kleinu. Visi gleznoja Grobiņas
     ainavas. Skaistāko, manuprāt, ainavu ar pilskalna skatu uzgleznoja kāds
     ainavists no Rīgas(?) (vairs neatceros viņa vārdu). Gleznas tika dāvinātas Grobiņas
     iestādēm.
     Svinības filmēja toreiz populārais televīzijas raidījums ''Savai Zemītei''
     ar Dainu Bruņinieci kā raidījuma vadītāju priekšgalā.
     
     Dzērves laukumā atrodas akmenī iekalts stilizēts Grobiņas ģērbonis, kuru
     pilsētai kādā no dzimšanas dienām (2000. g.?) dāvināja norvēģu draugi
     no Hjelmelandes.
     2000. gadā tiek atkal tīrīts Grobiņas dīķis. Ar līdzekļiem līdz norvēģu draugi
     un darbi tiek maksimāli stiepti garumā. Dūņas netiek izvestas, bet sastumtas
     un saraktas dīķa malās, izkropļojot vēsturiskos dīķa krastus.

     2004.gada 21.septembrī daudzi izjuta zemestrīces grūdienus gan Grobiņā
     gan citur Latvijā. Zemestrīces epicentrs bija pie Kaļiņingradas apgabala un
     Polijas robežas. Bija jūtami divi grūdieni. Pirmā zemestrīce notikusi pulksten
     14.05 pēc Latvijas laika un bijusi 4,8 balles pēc Rihtera skalas, otrā –
     pulksten 16.32, un tās spēks sasniedzis 5 balles.
     Otrs zemestrīci raksturojošais lielums ir satricinājums uz zemes virsmas pēc
     12 baļļu Starptautiskās satricinājuma skalas. Pēc tās Liepājas pusē pirmajā
     reizē satricinājums bijis līdz 3,5, bet otrajā pat 3,8 balles spēcīgs.
     Es biju atlaidies uz dīvāna un sajutu, kā nodreb visa māja.
     Instinktīvi izskrēju ārā...
     
     2009. gada maijā Grobiņā atklāj Kultūras centra lielo zāli. Priedola gara darbs.
     Grūti parastam cilvēkam izprast nepieciešamību pēc šī centra. Šeit varat skatīt
     bildi un palasīt vairāk. Īpaši interesanti ir komentāri, kuros var šo to uzzināt par
     mūsu dažu ''lielo'' deputātu intīmajām attiecībām par kurām jau sen baumo :
     Varu vienīgi piebilst, ka, lai kļūtu par vietnieku, acīmredzot nepietiek ar
     skaistām acīm... Par dažu mūsu deputātu morālo stāju jau esmu rakstījis.
     Zinu, ka vairākiem ir problēmas ar alkohola atkarību.
     
     2010. gada beigas. Es stāvu un skumji skatos uz mūsu Dzirnavu ielas jaunās
     Promenādes posmu un domāju cik netalantīgam un neprofesionālam ir jābūt
     cilvēkam, kurš projektējis ielas pagriezienu uz Bārtas ielu (šoseju) un Zvirbuļa
     vīriem, kuri šo projektu realizē. Līkumam vajadzētu būt tādam, lai ar baudu
     varētu to izbraukt, bet te jāsaspringst un jādomā vai nenobrauksi nost no ceļa.
     Līkumā ceļš paliek šaurāks...
     Restaurētais bruģējums drīzāk gan būtu nosaucams par dekoratīvu...
     Jaunie puikas jau cenšas... Nu ko lai dara, tādi mēs esam... Skumji...
     Un Zvirbulis, gan tiešā gan pārnestā nozīmē taukiem apaudzis ,tik turpina
     tādā pašā garā cirst augšā tik pat nejēdzīgus ceļu pagriezienus un atrodas
     pat cilvēki, kuri par to ir sajūsmā... Viņus interesē tikai butaforijas, ne
     funkcionalitāte. Man nav zināms neviens kvalitatīvi veiktais Zvirbuļa darbs.
     Pašlaik viņš nevar un nevar beigt Liepājas stacijas laukuma būvdarbus.
     Apskatieties kāda izskatās Rīgas iela (A9 apvedceļš), ko pirms dažiem
     gadiem no jauna pārtaisīja šī Zvirbuļa komanda. Viss ceļš jau vienās bedrēs!
     Aizputes ceļinieks taisīja šī ceļa posmu Rīgas pusē, bet asfalts jau nāca no
     viena avota - asfaltbetona rūpnīcas, kura pieder Zvirbuļa uzņēmumam.
     (Gatis Zvirbulis - koncerna ''Ceļu, tiltu būvnieks'' valdes priekšsēdētājs.
     Viņa tēvs Edgars Zvirbulis ir Latvijas miljonāru sarakstā. Abi ir SIA ''CTB''
     īpašnieki. Edgaram vēl pieder 50% no SIA (SEZ) ''Mols L''.
     2005. g. ar 1 miljonu latu ES līdzfinansējumu iegādājušies asfaltbetona
     rūpnīcu. Uzņēmumā darbojas arī otrs Edgara dēls Jānis.)
     
     Nobeigumā jāpiemin Grobiņas dīvaiņi - personības, kas atšķiras no citiem
     cilvēkiem un tāpēc man šķiet interesantāki par pārējiem. Sk.: Dīvaiņi
     
     2013. gada pašā vēlā rudenī tiek bagarēta Ālande posmā no Skābaržkalna 
     līdz Priediena senkapiem. Tiek izjaukta Ālandes ekosistēma - tiek likvidētas
     ar skābekli ūdeni bagātinošās krāces pie Limbiķiem. Tiek arī norakts 
     Senpilsētas krasts, kas atrodas arheoloģiski aizsargājamā teritorijā. Pilnīgs
     vandālisms Aivara Priedola vadībā. Tiek uzlikts maksimālais sods par to,
     kas gan ir smieklīgi mazs Grobiņai. Par soda uzlikšanuPar vides postīšanu.
     Rezultāti ilgi nav jāgaida, jo ūdens ar katru gadu dīķī paliek aizvien netīrāks.

    Grobiņa 2013. gada rudenī


     
     Šodien 28.08.2015 no rīta Grobiņā ciemojas jaunais prezidents Raimonds Vējonis.
     Kādus brīnumus sagaidīsim no šī kunga? Pirmie jau bija - tika izcirsti zaļojoši bērzi
     pie vecās skolas, lai Vējoņa kungs varētu demonstratīvi iestādīt vienu ozoliņu.
     Tiek atklāts skolu savienojošais korpuss. Te vairāk
     

    YouTube video