Kontakti‎ > ‎

Senā Līva


Senā Līvas upe un Līvas ciems.
Pirmo reizi rakstītos avotos Līvas ciems pieminēts 1253. gada 4. aprīļa dokumentā sakarā ar Kurzemes sadalīšanu
starp vācu ordeni un bīskapu. Dalot zemes tiek minēti svarīgākie Piemares (Bihaveland, Bihavelanck) centri :
bīskapam tika: Bārta, Pērkonkalve, Dunalka, Dzintare, Saliena, Saka (pirmoreiz dokumentos gan pieminēta 1230. gadā), Ulmale, Iesanga, 
ordeņa daļā nonāca Durbe, Vārtāja, Tadaiķi, Ūsaiķi, Iļģi, Gavieze, Vārve, Padone, Okte, Ievade, Dzērve, Bojas, Droga, Krote, Apriķi, Dupļi, 
Grobiņa, Merķe (Vecpils ?), Stroķi, Tāši, Aistere, Vērgale, Rīva (arī pirmo reizi minēta 1230. gadā), Medze un "ciems, kas saucas Līva".
(dat dorp dat die lyva is genant; villa quae dicitur Lyva)
Liepājas ezeru senatnē saukuši par Gaužu ezeru vai Svēto ezeru. Tas bijis savienots ar Papes (arī Sveto vai Dovzares) ezeru caur Tosilas
un Mēķu ezeriem. (Tossi lībiešu valodā ir dūmakains, tosā - dūmaka). Uz ziemeļiem Liepājas ezers bija savienots ar Tosmares jeb Raganu 
ezeru (Tosmare lībiski būtu ''dūmakainā jūra''(?), jo mer, mier ir jūra). Vēl senāk šie 5 ezeri veidojuši jūras jomu.
1823. gada "Latviešu Avīžu" 12. numurā, kā to citējis Ā. Pāvils rakstā "Liepājas izcelšanās" (1979.17.02.), teikts: "Liepāja. Jau ittin vecos 
laikos, ka Lībeeši tannī veetā dzīvoja, kur tagad Leepaja stāv, viņņeem bija sādže ar ostu, ko Līva nosauce. Pēcāki, Latveeši no Leišu zemmes
atnāce, tad to viddu ap Leepaju itt īpaši saveem paganu deevekļeem svētīja, Leepaja ezeru par svētu ezeru nosauce, un gar vissu jūrmalu 
līdz uppei pulka paganu prestereem likke mājot. No ittin vecām grāmatām arri protams, ka tannī vidū virspreesteris, ko Krīve sauce, esot valdījis. 
Kamēr Vāceeši Kurzemi, preekš gan drīz sešeem simteem gaddeem, ar karru uzvinneja un valdīšanu uzņeme [..]"
1252. gada 18. oktobrī Kursas bīskaps Indriķis vienojies ar vācu ordeņa virsmestra vietnieku Sainas Ebelhardu par baznīcu celšanu Piemarē
atstājot neskartas kuršu svētvietas. Tā, piemēram, Svēto birzi pie Pērkones upes un salu Liepājas ezerā, kur atradusies upuru vieta senču 
dieviem, pēc vienošanās, atstāja neaiztiktu. G. Krūmiņš domā, ka tā, iespējams, bijusi Ciānas sala, kura atrodas iepretim Reiņu mežam.
Man gan liekas, ka tā būs bijusi slavenā un visu meklētā Pērkonkalve jeb Pērkongalva pie Ālandes grīvas.
Kad šī pirmatnējā Līva radusies? Vēsturnieks Hartknochs piemin teiku, kurā teikts, ka Līvu dibinājis romietis Publius Libo, kurš savā ziemeļu
ceļojumā ar vairākiem kuģiem piestājis pie kuršu zemes krasta, kur tagad atrodas Liepāja. Viņš to atradis par tik labu vietu, ka tur dibinājis
savā vārdā pilsētu. Varam jau pasmaidīt par šo teiku, bet atcerēsimies, ka 1836. gadā pie Kapsēdes atrastas romiešu monētas no II. un III. 
gadsimta pēc Kr. Ir izteikti minējumi par senās Jūrpils (Seeburg) atrašanos Liepājas vietā vai tās tuvumā. Profesors Fr. Krūze 1839. gadā
apmeklējot Liepāju un Tosmares ezera apkārtni izteicis minējumu, ka Tosmares ezers senāk bijis jūras līcis jeb joma un tur atradusies pie
Strīķu mājām (Strīķu apmetne) jūras osta. Dažus kilometrus no tās vietas atrodas milzīgais Mātru pilskalns (1,5 hektāri liels!). To gan atklāja
pavisam nesen. Tāpēc senie vēsturnieki, apskatījuši Strīķu apmetnes nelielos izmērus, atmeta versiju par Jūrpils atrašanos tur.
K. F. Vatsons, J. L. Lorčs, Dovgunts, Alfr. Šons, G. Sablers un citi izteikušies par Jūras pils (Seeburg) atrašanos tagadējās Liepājas vietā.

Kur atradusies Līvas upe un Līvas ciems senatnē?
No 1560. gada Prūsijas hercoga Brandenburgas Albrehta vizitora (revidenta), slepenpadomnieka un Kēnigsbergas Vecpilsētas (Altstadt
mācītāja Johana Funka sastādītā baznīcas protokola redzams, ka Liepājas Svētā Annas baznīca atrodas ļoti tālu nost no tautas un tā 
agrākos laikos tikusi tanī vietā uzbūvēta ostas dēļ, kura tagad atrodas zināmu gabalu tālāk uz dienvidiem. Tiek minēts divu šāvienu attālums
no baznīcas līdz tagadējam rosīgās dzīves rajonam ap veco dīķi. Interesanti cik tas būtu?
1581. gada hercoga revidentu protokolā minēts, ka viņi centušies noskaidrot kāpēc baznīca pārcelta no muižas un Krastakroga uz miestu.
Pilskunga un baznīcas vecākie teikuši, ka vietā pie meža jūras tuvumā, kur tā agrāk stāvējusi , tā bijusi ieputināta smiltīs, arī pilna ar skudrām
un arī kapsētas dēļ tā pārcelta drošākā vietā uz miestu.
Tātad Līvas upes grīva atradusies pēc dažu autoru domām tagadējo Ziemeļu kapu rajonā un tur bijusi osta un baznīca. Pēc citas versijas 
tas viss atradies tuvāk - nedaudz aiz Vecajiem kapiem. G. Krūmiņa grāmatā par Liepāju teikts, ka vecā Annas baznīca atradusies uz salas
vecajos kapos starp ziemeļu un dienvidu ostām.
Vecākais dokuments, kurā pieminēta baznīca ir 1518. gada lēņu grāmata, kas izdota
Līvas celtuves īpašniekam Vestfālijas muižniekam Arentam Hovelam : ''Pirmkārt vienu 80 pūru labības zemes gabalu, otrkārt, ganību ar sienu
priekš divām govīm, pavisam tuvu pie Liepājas ezera. Vēl vienas govs siena tiesu viņpus Līvas upes starp celtuvi un baznīcu, zem nosaukuma
''Kollioka pļava''.''
Līvas upe smilšu sanesumu rezultātā aizsērējusi un mainījusi savu grīvu vairākkārt, jo ordenis izcirta visus kokus.


 1637. gadā hercoga Frīdriha (hercoga Gotharda dēla)
 mērnieks Tobiass Krauze uzzīmē šo Liepājas apkārtnes plānu.
 


 Tobiasa Krauzes 1637. gada kartes fragments, kurā redzam
  tagadējās Liepājas pilsētas vietu. (Kartes oriģināls ir krāsains, bet
 Liepājas vieta ir stipri bojāta, tāpēc izmantoju šo kopiju)

Vecajā 1637. gada kartē redzam, ka Līvas upe jau pilnībā aizsērējusi ar smiltīm un pāri no tās palicis vien ''Vecais dīķis'' (''Fauler Teich'')
saukts arī par Balasta (Smirdošo) dīķi tagadējās Dīķa ielas rajonā (Starp Ausekļa un Vītola ielām) ar vecupes daļu līdz jūrai. 1875. gadā izdotajā
Liepājas pilsētas 250 gadu piemiņas lapā Karlis Ūlihs izakās : ''Mazais baseins, kurš priekš 15 gadiem atradās bākas tuvumā un tika aizbērts
tikai pie pēdējās ostas izbūbves, gan jāuzskata kā agrākās ostas atlieka''. Tā acīmredzot ir bijusi palieka no pieminētās un iezīmētas vecupes.
Veco dīķi aizbēra tikai 1882. gadā.
Vecajā dīķī izveidojusies pat sala un tā apaugusi ar kokiem, tā vēstot kāds 1300. gada dokuments. Tajā laikā bijušas arī citas salas Līvas upē.
Uz vienu no salām Pērkones tuvumā atradusies Aizputes baznīcas pārvaldes celtā pils (Castrum), kuru ordenis 1300. gadā atņemot ar varu 
Kurzemes bīskapam piederošo Liepāju ar visu apgabalu, nopostījis. Izcērtot priežu mežus Līvas upe strauji aizsērēja un 1518. gadā upes ieteka
bijusi tikai 2,5 līdz 3,3 olektis (olekts = 2 pēdas jeb apmēram 60 cm) dziļa atkarībā no vēja virziena.
Līvas upe galīgi aizsērējusi un pati vēlāk izlauzusi sev ceļu uz Pērkones upes atteku un kuģošanai derīga tad bijusi tikai Līvas upes jaunā 
daļa no Pērkones upes līdz Barenbuša kapiem. Tātad no šīs informācijas varam secināt, ka šajā vietā pie Barenbuša kapiem jeb vēlākā 
Ādģēru dīķa Līvas upei bijis pagrieziens uz ezeru.
Tā rezultātā laika posmā no 1587. līdz 1625. gadam par ostu tiek izmantota Pērkones upe. Šajā laikā Grobiņas pilsoņi baudījuši privilēģijas -
tiesības iepirkties tieši no kuģiem un tādējādi radījuši lielu konkurenci liepājniekiem. Pēc 1625. gada kuģi noenkurojās atklātā reidā
pie iedzītiem pāļiem, acīmredzot atkal Līvas jaunā gultne piesērēja.

Tatad tālāk no Vecā Dīķa Līvas upe pagriezusies dienvidu virzienā un tikai tad tās gultne Barenbuša kapu rajonā virzījusies ezera virzienā.
Vai tā s veida punktētā dubultā līnija kartē neiezīmē senās Līvas gultni? Tad otra taisnā punktētā dubultlīnija varētu iezīmēt kanālu, kuru liepājnieki raka
uz Ādģēru dīķi pie Barenbuša kapiem un tālāk uz baseinu, kura plānu jau agrāk bija izstrādājis holandiešu ūdensbūvju speciālists Adrians,
bet tā kā Pērkones upe netika aizbērta, tad kritums bija neliels un šis baseins - osta ātri aizsērēja. Domāju, ka baseina paliekas redzamas 
šodien aiz lielveikala Baata. Tas gan ir tikai mans minējums.
Grāmatā ''Liepāja 1625 - 1925'' gan minēts, ka tā s veida punktētā dubultā līnija ir saistīta ar projektu ar kuru liepājnieki nodarbojās 1635. -1637.
gadā, lai atjaunotu veco ostu (G), rokot grāvi (H) līdz Ungeru dīķim (domāju, ka tas pats Vecais dīķis jeb Smirdošais dīķis tas ir). 
Adrians ieradās Liepājā un iepazinies ar apstākļiem no baseina būves atteicās un ieteica rakt jaunu ostu pa veco Līvas gultni un, lai radītu
straumi jaunajā ostā, tad savienot to ar vienu no dziļākajām vietām Liepājas ezerā šaipus Pērkones upes, bet Pērkones ieteku jūrā aizbērt.
Praktiski šajā 1648. gadā tika izstrādāts parojekts jaunajam ostas kanālam, ko realizēja tikai pēc 50 gadiem.
1648. gada 28. februārī hercogs Jēkabs pats personīgi braucis ar kamanām uz Liepāju skatīt jaunceļamās ostas vietu, bet par nelaimi ar visām
kamanām un 6 zirgiem ielūzis ledū (domājams Vecajā jeb Balast dīķī) un tikai caur brīnumu izglābies. Līdz pat 1681. gadam šī diena visā zemē
svinēta kā lūdzama un pateicības diena. Liepājnieki uzbūvēja 1650. gadā '' pie jūrmalas soģa ēkas blakus kuģu uzrauga namam četrkantīgu
augstu akmeņu piramīdi ar uzrakstu 26 rindās vācu, poļu, franču un latiņu valodā, kurš dzejas formā 3 pantos tēlo hercoga izglābšanu un viņa 
lēmumu, vai nu 2 mēnešu laikā nodibināt ostu vai iesākt viņas izbūvi''.
1696. gada rudenī reidā tiek sadauzīti 14 kuģi un starp tiem ir kāds jaunuzbūvēts hercoga dārgs kuģis.
1697. gada 1. oktobrī tika iedzīts pirmais pālis un tika rakts mūsdienu ostas kanāls. 1703. gada ziemas sākumā osta bija izrakta un pa 
daļai nostiprināta.


 Liepāja ar jaunizrakto ostas kanālu un zviedru cietoksni
 priekšplānā 1705. gadā. Pirmā osta bija 900 - 1000 asis gara,
 20 - 40 asis plata un ap 9 -10 pēdas (apmēram 3 m) dziļa.
 Krasti bija nostiprināti ar koka pāļiem. Lai aizsargātu no
 piesērēšanas 1737. gadā izbūvēja nelielu moli, kuru vēlāk
 pagarināja līdz 123 pēdām (37,49 metri).
 Ass ir 6 pēdas (angļu ass 182,88 cm; Rīgas ass 161,25 cm utt.)
 Par kuģu būvniecību Liepājā lasiet manā lapā : Liepājas kuģi
 Zviedri nocietinājumus (skanstis) Liepājā un Pērkonē uzbūvē
 1701. gada rudenī, izdarot papildinājumus 1702. gadā no 28.
 maija līdz 20 jūlijam.

 

 1738. gada karte, kurā labi redzami vecās Līvas upes paliekas
 dīķu veidā. No kreisās puses Ādģēru dīķis pie Barenbuša kapiem.
 Vidū Vecais dīķis un labajā pusē aiz vecajiem kapiem bijis vēl viens
 dīķis. Līvas vecajai upei acīmredzot bijusi apgriezta s veida 
 tecējuma līkne. Vecie kapi atradušies uz salas Līvas jeb Liepu upē.
 Kartē redzami arī daudzie ciemi Liepājas tuvumā.

 

 Liepājas plāns no Zviedrijas kara arhīva. Vēsturnieki saka, ka plānam, kurš ņemts no kādas grāmatas, autors esot devis 1620. gadu,
 bet tas, manuprāt, ir galīgi neloģiski, jo šeit ir jau redzams jaunizraktais ostas kanāls, ko, kā mēs labi zinām, beidza rakt tikai 1703.
 gada ziemā. Te redzam apmēram 1703. vai 1704. gada Liepāju un tai laikā pilsēta bija vairāk koncentrējusies ap Annas baznīcas
 rajonu - tuvāk 17.gs. ostai pie Barenbuša kapiem. Vienīgi kāpēc nav iezīmēts zviedru cietoksnis?
 Liepājas raksturojums 1704. gadā izdotajā Kārļa XII dzīves aprakstā, kurā teikts: 
 ''Liepāja jeb Liba atrodas smilšainā vietā. Tajā ir viena baznīca, maz mūra ēku, lielākā daļa māju ir no koka, bet būvētas ļoti ērtas.
 Vienā pusē atrodas trīs jūdzes garš ezers. Otrā - kanāls, kas ietek jūrā un kalpo par ostu. Trešā atklāta jūra ar ļoti labu reidu, kuram
 ir tā priekšrocība, ka rudenī aizsalst dažus mēnešus vēlāk un pavasarī atbrīvojas agrāk nekā citas ostas, kas rada lielas priekšrocības
 ne tikai tirdzniecībai, bet arī koreespondencei no dažādām Zviedrijas provincēm. Tāpēc Viņa Zviedrijas Karaliskā Augstība deva Liepājai
 priekšroku, salīdzinot ar Ventspili, kurai arī ir līdzīga osta un reids.''
 

           1738. gada Liepājas ostas mola izbūves plāns.
 Molu garums ap 35 metriem. Līdz 1769. gadam ostu padziļināja
 līdz 4,3 m, bet molus pagarināja līdz (Z) 322 m un (D) 246 m. 
 

     Redzam iezīmētus vecos kapus, zviedru cietoksni un koka tiltu
     pār kanālu, kuru ledus salauza 1809. gadā.



Apmēram esam tikuši skaidrībā ar Līvas upi, bet kur atradies Līvas ciems? Acīmredzot Līvas upes ziemeļu pusē pie ietekas jūrā senāk un 
austrumu pusē no aizsērējušās upes vēlākos laikos (tagadējais centrs), kad osta pārcēlās vairāk dienvidu virzienā un vēlāk pie Barenbuša 
kapiem. 

 Šeit redzam 1875. gada Liepājas plānu ar tajā iezīmēto Līvas upes iespējamo tecējumu un dažādos laikos Līvas ciema attīstības
 dažādos centrus. Es gan domāju, ka šeit ir dažas kļūdas - pēc vecuma Līvas centri bijuši I, III, II, IV un Līvas upe Ādģēru dīķa rajonā
 pie Barenbuša pagriezusies uz ezeru un no tā iztecējusi. 16. gs. Līvas tecējums pa labi no Barenbuša aizsērējis pavisam un tā
 izlauzusi sev jaunu ceļu pa kreisi uz Pērkones upes atteku. Tā rakstīts Liepājas 300 gadei veltītajā izdevumā. Pie kam kanāls ir daļēji
 rakts pa Līvas veco gultni jūras pusē un tātad tā, vismaz upes beigu eksistences laikā, ir ietecējusi jūrā pa tagadējā kanāla vietu.
 Šis plāns ņemts no wikipedia. I Līvas ciema attīstības reģions, manuprāt, bijis vairāk pa labi t.i. tālāk uz ziemeļiem


1587. gada baznīcas revīzijas protokolā ir teikts : ''Nevācieši, kuri pierakstīti pie Liepājas baznīcas, notur savas bēres tanī vietā, kur
agrāki stāvēja baznīca, teiktdami, ka viņi vēlas tikt aprakti tur, kur guļ viņu tēvu tēvi. Tā kā pie šīm savām bērēm viņi nododas visādai elku
dievībai, kā es esmu pats to novērojis, tad būtu nepieciešami vajadzīgs aizsūtīt zvanus uz Liepājas baznīcu un arī viņus ar viņu apbedīšanu
noraidīt turpat, ko viņi līdz šim liegušies darīt, un tad skolotājs varētu iznīdēt viņu netikumus''.
Iespējams ka tieši te Līvā savus novērojumus veicis franču dēkainis un ceļotājs  Žilbērs de Lanuā (Gullebert de Lannoy), kurš 1413./1414. g. 
ceļoja no Karalaučiem uz Rīgu un rakstīja :  ''Un tā es nonācu Kurzemē (Corelant), kas pieder Livonijas kungiem, kas to iekarojuši Prūsijas 
kungiem; tā es nonācu kādā pilsētā, vārdā Līva, kas atrodas pie Līvas upes, kas atdala Kurzemi no Žemaitijas. No Līvas Kurzemē devos 
uz Rīgu Livonijā cauri daudzām pilsētām, pilīm un komandantūrām, kas arī pieder Livonijas kungiem. Pirmā bija Grobiņa (Grabin), kas ir pils.''
Un vēl : 
''Minētajiem kuršiem, kaut tie jau padarīti par kristīgiem ar varu, ir tāda sekta, kas savus mirušos, ietērptus ar labākām rotām izrotātus,
apbedīšanas vietā sadedzina kādā tuvākā birzī vai mežā, ceļot sārtu no tīras ozolu malkas; un viņi domā, ka tad, ja dūmi ceļas
stāvus pret debesīm, dvēsele ir glābta, bet, ja tos nes sāņus, dvēsele ir pazudusi.''
Ceļu no Klaipēdas uz Līvu gar jūras malu apzīmēja kā ''Gaišo ceļu uz Līvu'' (''Hellweg zur Liwa''). Caur Līvu gāja lielais satiksmes ceļš no 
Karalaučiem uz Rīgu.
1418. gadā Līvas ciemu, iebrūkot leišiem un kuršiem, nodedzina un visi iedzīvotāji tiek nogalināti. Uz 10 gadiem tiek atjaunotā Līvā vecā kārtība,
jo tikai 1428. gadā Grobiņas soģis atkaro Līvu ordenim.

Mūsdienu vēsturnieki domā, ka Līvas ciemā un tā apkārtnē nekad līvi jeb lībieši vai vendi nav dzīvojuši un vārds aizgūts no kuršu vārda lība, līpa
vai tuvāk žemaišiem leipa, kas nozīmē liepa. Pamatojums esot tam tāds, ka nav atrasti nekādi arheoloģiski pierādījumi lībiešu dzīvei šeit un
neesot saglabājušās liecības vietvārdos. Ciems Līpa/ Lība atradies tuvāk ezeram, kur liepām augšanas apstākļi bijuši labvēlīgāki.

Senāk gan domāja citādāk. No 1253. g. līdz 16. gs. vecos dokumentos sastopamies tikai ar vienu vārda formu ''Lyva'', kura dažreiz no 
ārzemniekiem (Vācijas pavalstniekiem) tiek izrunāta kā ''Life'' (1456.), ''Liffe'' (1449.), ''Lifaw'' (1561.) un arī ''Lieva'' (1592.).
Visām šīm formām par pamatu ir lībiešu vārds ''liiw'', kas nozīmējot smiltis (precizējot, šodien, tas esot no igauņu valodas).
''Liebawe'' parādās Johana Funkes 1560. gada revīzijas protokolā un no tā visticamāk atvasināts vārds Liepāja un jau 1625. gadā 
šis vārds bija jau plaši izplatīts. Hercogam Frīdriham 1625. gadā piešķirot Liepājai pilsētas tiesības, tika lietots nosaukums "Lybaw",
kas vēlāk kļuva par "Libau". (Tomēr jau 1426. gadā kādas Prūsijas pilsētas rakstītā dokumentā esot lietots nosaukums "Libow".
Vēsturnieki par pirmo dokumentāli apstiprināto datējumu pilsētas jaunā vārda ieviešanai uzskata 1508. gadu, kad tiek minēts vārds "Liba")

Lībiski, pēc Igaunijas bruņniecības sekretāra Morica Brandisa liecības, 16. gs. beigās vēl runājuši Kurzemes piekrastē līdz pat prūšu robežām.
Par liepām ir runa Kurzemes superintendenta Paula Einhorna grāmatā ''Historica Lettica'', kura izdota 1649. gadā Tērbatā un kurā teikts, ka :
''esot bijušas šinī vietā (Liepājā) liepas, kā to vēl atminoties veci ļaudis, kuri tās esot redzējuši''. Tas arī ir vienīgais fakts, kurš runā par liepu 
augšanu Līvas tuvumā. Apkārtējo ciemu nosaukumos mēs sastopam ''Priedenes ciems'' un ''Alkšņu ciems''. Alksnis lībiešu valodā ir ''Liepā'' !
Alkšņu ciems atradies tagadējā Raiņa parka teritorijā un tas ir ļoti tuvu vecā Līvas ciema domājamai atrašanās vietai senatnē un tas daļēji saskan
augstāk minēto mūsdienu vēsturnieku domām par ciema atrašanos tuvāk ezeram. 
Kādi vēl ciemi atradušies Liepājas tuvumā? Datus sniedz Liepājas vācu Trīsvienības mācītājs un vecākais Liepājas vēsturnieks maģistrs
Kārlis Ludvigs Tēčs (1708. 1771.). Tātad Annas baznīcā reģistrētie ciemi : Maz-Pērkone (ziemeļos no Pērkones upes), Maz-Ķaupaciems,
Vērnieki un Sleiņi pie Ķīšupes; priekšpilsētnieku (kambarnieku) ciemi : Priedienes ciems, Alkšņu ciems, Upmaļciems, Karātavu ciems
(pēc Lorča - Galgendorf, pēc Tēča Seekern), Vīķu ciems (ziemeļrietumos no Vecā Dīķa), Jaunciems (Alejas laukumā), Sudmalu ciems, 
kuri visi pieder pie pilsētas. (Joahims Ludvigs Lorčs (Lortsch)(1788. - 1871.) ir otrs vecākais Liepājas vēsturnieks)
Pie pilsētas pieder arī hercoga ciemi : Liel-Ķaupaciems, Ēraga ciems, Šķēde, Liel-Tosmare (Gross Tohsmallen), Maz-Tosmare (Klein-Tohsmallen), 
hercogam piederošie Grobiņas pilskunga un muižas zemnieki pie Ķīšupes un ap Jauno muižu (Neuhof), Liel-Perkone (dienvidos no Pērkones upes)
un Skatre. (Pērkones ciemi un Skatre gan piederīgi esot bijuši Piltenes bīskapijai.)
Vairāk par kuršiem 16. gs lasiet manā lapā : Kurši 16.gs.

Apskatām vēl dažas vecākās man zināmās kartes.


 Šajā vecākajā kartē redzam, ka Bārtas upei ir dots nosaukums Liba
 un šāda versija jau ir dzirdēta, ka Bārta senatnē saukusies par 
 Līvas upi un tās senais nosaukums saglabājies lietuviešu Loba
 nosaukumā.

 

 Šis ir Abrahama Orteliusa 1570. gada kartes fragments, kurā
 redzam, ka Liba atradusies sauszemē, nevis uz ''salas''. 
 Nosaukumi ''Olma'' un ''Ambote'' doti salām (?), vai citās kartēs
 apdzīvotām vietām. Olma pēc manām domām ir no lībiešu vārda
 ''elm'' vai ''elmas'', kas nozīmē dzintars. Kas ir Ambote vai 
 Amboten? Vai Embūte? Emboten somurgu valodā nozīmējot
 ''Mātes pods'' (Mātes klēpis) - vieta, kur sākas dzīvība.
 Iespējams ar to apzīmēta nogrimusī pils    
 Ķupu kalnā, kur vēlāk atradusies Sevenbergen (Septiņkalnes)
 muiža, kura arī esot ieputināta smiltīs, bet varbūt tā ir manis jau
 pieminētā Aizputes baznīcas pārvaldes celtā pils pie Pērkones
 ko ordenis noposta 1300. gadā.
            
                                                                    
 
 Citas Livonijas kartes fragments, kurā ir iezīmēta Septiņkalne jeb
 Sevenbergen. Ir dzirdēti nostāsti, ka senatnē šajā vietā atradusies
 pils, kura nogrimusi. Ir versijas par senās Seeburg (Zēborgas) 
 atrašanos šajā vietā. Arī Tobiasa Krauzes 1637. gada kartē ir
 iezīmēta muiža Siebenberg :





 Fragments no Olava Magnusa 1538. gada kokgriezumu kartes.
 Redzam, ka kā Amboten iezīmēta pils un kā Olma arī iezīmēta
 pilsēta (?) - vai Līva? Acīmredzot nē, jo zemāk kartē ir gan Liba
 gan Olma kā apdzīvotas vietas.


 

 Nobeigumā esmu 1893. gada M. Siliņa kartē iezīmējis senās Līvas upes tecējumu pēc savas saprašanas. Ar punktēto līniju redzam Līvu upes
 ziemeļu daļā izmaiņas tecējumā laikā līdz 16. gs. vidum. Ar punktēto līniju dienvidu daļā iezīmēts Līvu upes tecējums 16. gs. beigās un 17. gs.
 sākumā.
 


Vēl senākus laikus atceroties, par labu lībiešiem runā daudzie atrastie bedrīšakmeņi, kuru koncentrācija ap Liepāju un Talsiem ir
vislielākā. Visvairāk, protams, tie ir Igaunijas teritorijā. 
Pēc vienas no versijām arī senais Grobiņas nosaukums cēlies no lībiešu vārda ''grobļimi'', kas nozīmē raupjš, grubuļains (ceļš), jo Grobiņas
apkārtne bijusi slavena ar saviem sliktajiem ceļiem. Mūsdienās gan tiek vispāratzīta cita Grobiņas vārda izcelsme no kuršu vārda ''gruobs'', 
''gruobīns'', kas nozīmējot skābardis, skābaržu mežs. Kā ir patiesībā? Kuršu valodā taču nav saglabājies neviens rakstu darbs un tie daži vārdi,
kuri tiek piesaukti par kuršu valodas vārdiem, manuprāt, ir diezgan apšaubāmi.


  Grobiņas apkārtnes plāns. 1637. gada Tobiasa Krauzes zīmētā
 oriģinālā plāna fragmenta fotogrāfija. Redzam tajā Grobiņas muižu,
 Grobiņas ordeņa pili, ūdensdzirnavas, kuras, liekas, atradušās
 iepretim pilij vai muižai, Šemeliusa jeb vēlāko Batas muižiņu
 tagadējā Cimdenieku teritorijā un Rapam piederošo saimniecības
 ēku (?) vēlāko Balto krogu Liepājas šosejas malā. Redzami ir arī 
 vecie kapi (Smukuma senkapi) Bārtas ceļa malā jeb bijušās
 Lauktehnikas teritorijā un tur atradies arī karātavu kalns.

 

          Šajā Grobiņas plānā interesanta detaļa ir tiltiņš no
  Skābaržkalna uz Grobiņas muižu, muižas ēku izvietojums un
  senie ceļi. Plānā Grobiņa redzama pašā 20. gs. sākumā.
  Redzama arī Augustmuiža ar ēku izvietojumu un pārējā
  pilsētas apbūve.
  Atceramies, ka līdz pat 1920. gadam Grobiņai bija apriņķa 
  pilsētas tiesības
. Tikai pēc 1920. gada Liepāja to izkonkurēja.

 
 
 


Izmantotā literatūra :
1. ''Liepāja 1625. - 1925.''
2. G. Krūmiņš ''Vadonis pa Liepāju un Dienvidu Kurzemi'' 1930.g.
Comments