Cilvēki‎ > ‎Par mani‎ > ‎Raduraksti‎ > ‎

Juris Dabars

Juris Dabars interesants cilvēks bija, kuru man iznāca satikt pašā
viņa dzīves beigu daļā. Daudz ko mēs ar brāli no viņa mācījāmies.
Mācījāmies, kā pareizi un skaisti jāsaimnieko laukos.
Dažas viņa dzīves epizodes, kuras izdevās piefiksēt :
Viņu kā turīgu latgales saimnieka dēlu komunistiem izdevās
''notvert'' un sodīt pavēli - 1965. gadā. Bija cilvēks, kas
viņu ''nostučija'' varas iestādēm laikā, kad darīšanās Juris bija
aizbraucis uz Krieviju.
Tiesa piesprieda daudzus gadus izsūtījumā.
(Vijai, Jura meitai, ir pilnīgi atšķirīgs viedolis no šajā lapā rakstītā.
Viņa daudz cietusi skolā par tēva izdarībām...
Viņa tā arī, laikam, nav sapratusi, kāpēc tēvs tā kara laikā rīkojies un
kāpēc par to neko nav stāstījis pēc kara ne savai sievai ne meitai.)
 
Tiesa Jurim devusi pēdējo vārdu un viņš esot teicis tā :
'' Godātā tiesa. Jūs esat vai nu muļķi vai nelieši.
  Ja jūs tā domājat, kā tiesas spriedumā teikts, tad jūs esat muļķi.
  Ja jūs tā nedomājat, bet pieņēmāt tādu lēmumu, tad jūs esat nelieši.''
 
(Šādu tiesu mūsu neatkarīgā valsts pārņēma no Padomju
Latvijas un atstāja praktiski bez izmaiņām. Tie paši nelieši
jeb, pareizāk, idioti tagad turpina lemt godīgu cilvēku likteņus
vai saņemt lielas pensijas...)
 
Izsūtījumā Juri sākumā turēja stingrā režīma darba nometnē,
kaut kur dienvidu republikās - Morāvijā. Sākums esot bijis ļoti smags.
Salikts bijis kopā ar īstajiem kriminālistiem. Lai liktu viņu mierā,
nācies vienam nokost pirkstu... Ar to bija pietiekami, lai Juri
liktu mierā.
(Pēc Vijas teiktā viņš esot izlicies par traku... Bet manuprāt
glābjot dzīvību var ne tikai to vien.)
''Izsitēji'' pie izejas no ēdnīcas esot atņēmuši līdzpaņemto maizi
un turpat uz vietas visu norijuši. Reiz Juris esot izdomājis iesmērēt
starp maizes rikām mēslus...
Ar laiku vietējie pamanījuši Jura prasmes dārzniecības lietās.
Tad dzīve gājusi pamazām kalnup. Audzējis arbūzus un melones.
No izsūtījuma viņš atgriezās 1977. gadā.
Pēc atgriešanās mājās, čeka vēl nav likusies mierā un izsaukusi uz
pratināšanu.
Jautājuši : ''Cik cilvēku tu kara laikā nošāvi ?''
(Vai var vēl ko muļķīgāku pajautāt? Mana piezīme.)
Juris, nedaudz smīnot, esot atbildējis : ''Cik lodes ķēra, tik nošāvu.''
 
Pēc atgriešanās no izsūtījuma Juris palīdzēja saimniekot brāļa Miķeļa
saimniecībā ''Kallās'' Gaviezes tuvumā. Tur mēs ar brāli
un Juris Dabars (seniors) audzējām tulpes un skatījāmies, ko var izdarīt
ar vienu zirdziņu , jo mēs jau bijām uzauguši pilsētas vidē.
Viņš vienmēr bija radošs un izdomas bagāts. Tas ir tas, kas man
visvairāk paliks atmiņā.
Un neizdevās padomju neliešiem viņu salauzt.
Dzīvi izpostīt gan...
Jura brālis Miķelis pie kura Juris pēc izsūtījuma piedzīvoja gan izvēlējās
citu dzīves ceļu - viņš pēc Sibīrijā pavadītajiem gadiem tika salauzts un 
sāka kalpot padomju komunistiskajam režīmam. Var jau strīdēties, kurš
savu dzīvi nodzīvojis pareizāk...
 
Dažiem cilvēkiem ir atšķirīgs viedolis par Juri Dabaru, bet tomēr
lielākā daļa radinieku domā līdzīgi man. Es atbildu par katru
uzrakstīto vārdu, jo esmu to visu dzirdējis no Jura paša un šeit
es paužu paša Jura viedokli. Citu viedokļi mani interesē maz.
Viņš bija viens no sakarīgākajiem Dabaru dzimtas
pārstāvjiem, ko man nācies satikt.
 
 
Apglabāts Juris Dabars Grobiņas Iļģu kapos.
 
 
  Mana brāļa kāzās : Kārlis Egle, Miķelis, Juris un Juris Dabars.
 
 
 
 
Comments