Prosociāla uzvedība

Prosociāla uzvedība (lat. pro – priedēklis, kas nozīmē darbību, vērstu kāda interesēs, socialis – sabiedrisks) – indivīda uzvedība, kas orientēta uz labuma, palīdzības sniegšanu dažādiem sabiedrības locekļiem un grupām.

Prosociāla uzvedība var izpausties kā altruisms (altruistiska, filantropiska rīcība) vai vienkārši palīdzīga rīcība, sadarbība.

Prosociāla uzvedība var izpausties arī kā tiekšanās pēc personīga labuma rezultāts (egoistiski motivēta uzvedība), gan pēc cita cilvēka labuma (altruistiski motivēta uzvedība).

Prosociālas rīcības diapazons ir no garāmejošas laipnības līdz palīdzībai cilvēkam, kas nokļuvis briesmās, grūtā situācijā. Neapgrūtinoša palīdzība, kas prasa nenozīmīgus ieguldījumus, un nopietna palīdzība, kas prasa augstus personīgos ieguldījumus jeb izdevumus. (Smithson, Amato, Pearce, 1983) Tā izpaužas gan kā līdzjūtības izteikšana un bezspēcīgā vajadzību apmierināšana, - tā, kurš ir vājš, sakropļots, noguris, nepieredzējis, nevarīgs, pazemots, vientuļš, atgrūsts, slims, cietis sakāvi, gan arī izpaužas kā tieksme barot, rūpēties, atbalstīt, mierināt, aizstāvēt, ārstēt utt.

Prosociālu uzvedību skaidro trīs teorijas: sociālās apmaiņas, sociālo normu un evolucionārā psiholoģija.