ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Ūdenspīpes tusiņus man aizvieto mājas grupiņas un dievkalpojumi

Publicēja 2015. gada 3. marts 13:13Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts ]

Ziņas datums 03. 03. 15.

 

Mēs visi zinām, ka ir daudzi cilvēki, kuri paši saviem spēkiem spēj atbrīvoties no smēķēšanas. Taču tikpat labi zinām, ka vēl vairāk ir tādi smēķētāji, kuri daudzkārt ir mēģinājuši, cīnījušies visādiem līdzekļiem tikt vaļā no nikotīna atkarības, bet tā arī nav spējuši. Elīna ir dzīvespriecīga jauna sieviete, kas bija viena no tiem, kam tas neizdevās. Viņa piecus gadus ir draudzes “Kristus Pasaulei” dalībniece, jau ilgu laiku viņa nesmēķē un pati stāsta, kā atmeta šo kaitīgo ieradumu.


“Devītajā klasē eksāmenu laikā kopā ar klases biedreni pa kluso aiz stūra gāju “uzvilkt dūmu”. Tas palīdzēja justies “krutākai”, parādīt citiem, ka neesmu nekāda svētā. Nopietnāk sāku smēķēt 17 gadu vecumā, kad nedzīvoju vairs pie vecākiem un visu nedēļu pavadīju kopmītnēs. Viņi nemaz nenojauta, ar ko nodarbojos, jo veiksmīgi to turēju noslēpumā. Sākumā nebija īpašas vēlēšanās smēķēt, bet bija grūtības komunicēt, tādēļ meklēju veidu, kā vieglāk veidot attiecības. Sāku pēc stundām kopā ar citiem uzpīpēt, jo tā veiklāk raisījās sarunas. Nebija ilgi jāgaida, kad jau bija radusies nopietna atkarība no nikotīna!


Atkarība progresēja, jo vēlme smēķēt palielinājās un gribējās izmēģināt arī ko jaunu. Nākamais solis bija ūdenspīpe. Tas šķita “kruti”. Mums kopmītnēs izveidojās jauna tradīcija – katru nedēļu rīkot tusiņu un smēķēt ūdenspīpi, likām iekšā tabaku un lietojām to kopā ar alkoholu. Man tas ļoti iepatikās, jo forša likās reibuma sajūta, ko izraisīja šis process. Drīz jau nepietika ar tusiņiem vien – sāku to lietot trīs līdz četras reizes nedēļā. Meitene, ar ko dzīvoju vienā istabiņā, iegādājās sev ūdenspīpi, līdz ar to man radās izdevība “uzvilkt dūmu”. Gadījās arī, ka viena pati izpīpēju devu, kas domāta kādiem trīs cilvēkiem. Tā teikt, biju kļuvusi par smēķēšanas vergu. Prieku tā man nedeva, bet atteikties no cigaretēm nespēju. Tas nonāca jau tik tālu, ka reiz kādā pasākumā man palika slikti, šķita, ka sirds stājās un tikai ar grūtībām varēju elpot. Šis gadījums mani neapstādināja, turpināju arī tad, kad šādas nelabuma lēkmes atkārtojās.


2009. gadā mācījos autoskolā un vadīšanas instruktors uzaicināja mani uz kristīgu mājas grupiņu. Viņš jau vairākus mēnešus bija daudz stāstījis par Dievu, tādēļ nolēmu atsaukties uzaicinājumam. Mājas grupā man iepatikās atmosfēra un tas, ka cilvēki grupiņā patiesi atbalsta, rūpējas un izrāda interesi viens par otru. Viņi ir priecīgi, laimīgi, brīvi komunicē bez visādām apreibinošām vielām. Klausoties citu liecības, mācītāja sprediķus internetā un sākot praktizēt dzirdēto, pamazām iepazinu Dievu. Sāku regulāri lasīt Bībeli un lūgt, šad un tad aizgāju uz dievkalpojumiem. Tomēr turpināju dzīvot “ar vienu kāju pasaulē”. Tai skaitā arī smēķēju, lai gan vēlējos no šī netikuma atbrīvoties, jo bija apnicis, ka mati un drēbes vienmēr smirdēja pēc cigaretēm, biedēja arī atkārtotās nelabuma lēkmes. Sapratu, ka tas ļoti kaitē manai veselībai, tomēr vilkmei pēc nikotīna nespēju pretoties, patika pats process un arī nevarēju saviem “cigarešu draugiem” pateikt “nē”. Turpinot klausīties sprediķus, dzirdot liecības un redzot kā Dievs reāli maina draudzes cilvēku dzīves, sapratu – atbilde un risinājums jāmeklē Dievā.


Mājas grupiņā tika lūgts par manu problēmu, dzirdēju daudz liecību par to, kā Jēzus maina cilvēku dzīves un sapratu, ka lūgt un lasīt Bībeli vien ir par maz, lai piedzīvotu pa īstam Dieva svētības un iegūtu brīvību no smēķēšanas. Pieņēmu lēmumu pievienoties draudzei, lai vairāk atrastos Viņa klātbūtnē, un sākt kalpot Dievam.


Uzzināju par draudzes “Kristus Pasaulei” trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur daudzi cilvēki jau bija saņēmuši brīvību no dažādām atkarībām un nolēmu uz to aizbraukt. Šajā pasākumā tika īpaši lūgts arī par manu brīvību. Kad pārbraucu mājās, sapratu, ka Dievs mani tiešām ir atbrīvojis no vilkmes pēc cigaretēm un ūdenspīpes un devis arī spēku pateikt “nē”, kad tiku aicināta uzsmēķēt.


Nu jau vairāk kā četrus gadus iknedēļas ūdenspīpes tusiņus man aizvieto mājas grupiņas sapulces un dievkalpojumi, kas man dod patiesu prieku un jēgu.


Jēzus Kristus ir nomiris krusta nāvē, lai katrs cilvēks iegūtu brīvību no visiem grēkiem, tai skaitā arī no atkarībām. Mateja evaņģēlijā Jēzus teica: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Elīnu nospieda atkarības smagums un viņa atrada savu brīvību Dievā. Viņš vēlas mūs atbrīvot no jebkura veida atkarības un tādēļ ikviens aicināts meklēt palīdzību pie Viņa.


Elīnas Čeras liecību pierakstīja Dace Daubere




 

Draudzes „Kristus Pasaulei” atklāšanas dievkalpojums Tukumā

Publicēja 2015. gada 2. marts 10:59Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 3. marts 12:57 ]

Ziņas datums 02. 03. 15.

Pagājušās nedēļas piektdienā, 27. februārī, Tukumā norisinājās draudzes „Kristus Pasaulei” atklāšanas dievkalpojums. Jau pirms pulksten 19.00 Tukuma Ledus hallē sāka ierasties pirmie apmeklētāji. Uz dievkalpojumu kopumā bija ieradušies 84 cilvēki, kuri bija gatavi slavēt Dievu un klausīties mācītāja sagatavoto svētrunu.

Jau pirms paša dievkalpojuma bija jūtama draudzīga un priekpilna atmosfēra. Ikviens varēja piedalīties slavēšanā, sajust Dieva klātbūtni, noklausīties brīnišķīgu sprediķi un saņemt savu aizlūgšanu pie kāda no draudzes kalpotājiem.

Mācītāja Mārča Jencīša svētruna bija par divpadsmit galvenajām cilvēka vajadzībām, pēc kurām tiecas ikviens. Ar interesantiem piemēriem gan no savas, gan no kalpotāju dzīves mācītājs palīdzēja ieraudzīt, ka vienīgi caur Jēzu Kristu mēs tās varam piepildīt pilnībā. Pēc tam sekoja uzaicinājums pieņemt Jēzu par savas dzīves Kungu un Glābēju, uz kuru atsaucās 18 cilvēki.

Jau dievkalpojuma sākumā bija jūtama spēcīga Dieva mīlestības klātbūtne un pēc slavēšanas cilvēki piedzīvoja Dieva pieskārienu. Savukārt pēc mācītāja aizlūgšanas viņi arī apliecināja savas liecības par dziedināšanu.

Kristīnei pirms diviem gadiem konstatēja mugurkaula kakla daļas skriemeļu trūci, kas izraisīja stipras sāpes. Turklāt šī pataloģija spieda uz lielajām artērijām, kas radīja dažādas nepatīkamas izjūtas. Tas bija arī iemesls, kāpēc nācās pamest darbu. Vēlāk disku trūce parādījās arī krustu rajonā, kas apgrūtināja ilgstošāku stāvēšanu, sēdēšanu un staigāšanu. Aizlūgšanas laikā jaunā sieviete pa visu ķermeni jutusi karstumu un sāpes tajā brīdī pazudušas. Kristīne šobrīd var ne tikai bez sāpēm pastaigāt, bet arī paskriet. Tik labi jaunā sieviete nav jutusies jau divus gadus. Pateicība Dievam!

Ilga jau ilgu laiku nav spējusi palocīt celi. Līdz ar to tas apgrūtināja pārvietošanos un sievietes gaita bija stīva. Dievkalpojuma laikā viņa neko sevišķu nav jutusi, bet pēc aicinājuma saliekt kāju un pāris reizes pamēģinot to saliekt, Ilga konstatēja, ka tagad viņa to spēj izdarīt.

Turpmāk draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupas sapulces Tukumā vadīs Velta Kalniņa, kas notiks katru sestdienu pulksten 14.00. Pirmā mājas grupa notika jau pagājušās nedēļas sestdienā. Turklāt būs iespēja mācīties arī Bībeles skolā. Sīkāku informāciju var iegūt, zvanot pa tālr. 20377366.

Nākamā draudze „Kristus Pasaulei” tiks atklāta Talsos piektdien, 6.martā, Talsu kultūras namā pulksten 19.00. Sīkāku informāciju par jaunajām „Kristus Pasaulei” draudzēm un tām, var iegūt pa tālruni 29335196 vai arī draudzes mājas lapā www.kristuspasaulei.lv

Dievkalpojuma foto reportāžu no Tukuma var apskatīt šeit: http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/?aid=58104841

Ja arī tu vēlies piedalīties kādā no dievkalpojumiem vai mājas grupām un vēlies piedzīvot Dieva klātbūtni, tad esi mīļi gaidīts, ieeja ir bez maksas.

Pārsla Jankovska




 

Mazā Anete ir dziedināta no celiakijas!

Publicēja 2015. gada 26. febr. 06:47Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 26. 02. 15.

Kad mazajai Anetei bija tikai pusotrs gadiņš, ārsti noteica briesmīgu diagnozi – celiakija. Drīz vien dakteri viņas mammai Guntai pateica, ka uz izveseļošanos cerību meitenei vairs nav visu turpmāko mūžu. Tad Gunta sāka meklēt Dievu un pievienojās draudzei „Kristus Pasaulei”. Pirms nepilna gada dziedināšanas dievkalpojumā Rīgā Anete piedzīvoja dziedināšanu no šīs smagās slimības. Par piedzīvoto Dieva žēlastību stāsta viņas mamma:

„Kad manai meitiņai Anetei bija apmēram gads, sākās problēmas ar vēderu. Bija aizcietējumi un vairākas dienas vēders neizgāja vispār. Pēc dažiem mēnešiem mūs nosūtīja uz bērnu slimnīcu Rīgā, kur veica divpadsmit pirkstu zarnas gļotādas biopsiju. Ārsts uzstādīja diagnozi – celiakija, un piekodināja stingri ievērot īpašo diētu. Vairs nedrīkstēju dot Anetei parasto veikala maizi un graudu putras, jogurtus, cepumus un čipsus. Kad bija kāda jubileja vai svinības, mana meita nedabūja kūku, ar ko mielojās pārējie bērni. Sāku pirkt īpašo bezglutēna maizi un makaronus.

Nākamajā reizē, kad ieradāmies uz konsultāciju Rīgā, daktere mums pateica to, ko nepateica pirmajā vizītē – biopsijas dati liecinot, ka manai meitiņai ir 70% tievās zarnas gļotādas atrofija, kas nozīmē, ka viņa visu atlikušo mūžu nedrīkstēs ēst neko, kas satur miltus un ka viņa no šīs slimības nekad vairs nebūs vesela. Biju izmisusi un šokā.

Kad ievērojām īpašo diētu, Anetei uzlabojās vēdera izeja. Taču, ja gadījās apēst parastu gabaliņu maizes vai ko citu no aizliegtā, bieži sāka sāpēt vēders un dažkārt bija pat vemšana. Tā tas turpinājās četrus ar pusi gadus. Pēdējos gados vēders sāpēja ļoti bieži, neskatoties uz to, ka precīzi ievērojām visus uztura ierobežojumus. Kad bija jāiet gulēt, mazā meitiņa allaž lūdza man paturēt roku uz punča, lai varētu aizmigt. Anete šajā laikā ļoti slikti pieņēmās svarā, arī augumā viņa atpalika no normas. Kā paskaidroja ārste, tās visas ir gremošanas traucējumu un celiakijas izpausmes.

Bērnībā mana vecāmamma stāstīja par Dievu un es visus šos gadus ticēju, ka ir kaut kas augstāks, taču personīga saskarsme pašai ar Viņu man nebija. 2013. gada augustā draudzene mani pierunāja atbraukt uz dievkalpojumu Rīgā. Šeit man ļoti iepatikās slavēšana un mācītāja sludinātais. Manī ienāca miers un prieks, ko nespēju izskaidrot ar prātu. Pēc tam es pievienojos draudzei „Kristus Pasaulei” Saldū, sāku regulāri apmeklēt mājas grupiņas un dievkalpojumus. Ar katru reizi vairāk ieraudzīju Dieva gribu savai dzīvei un mana ticība pieauga. Mājas grupiņā tika lūgts arī par meitiņas Anetes dziedināšanu. Arī es pati mājās ik dienas lūdzu par šo vajadzību un apliecināju, ka mana meita ir dziedināta no celiakijas.

Pagājušā gada maijā draudzē „Kristus Pasaulei” bija dziedināšanas dievkalpojums. Pirms tam biju redzējusi, kā notiek dziedināšanas un cilvēki piedzīvo brīnumus. Lūdzu Dievam, lai arī mans bērns tiek dziedināts un ticībā teicu savai meitai: „Iesim uz aizlūgšanu, lai Dievs dziedina arī tevi. Tad tu varēsi ēst picu un visu pārējo!” Pēc lūgšanas meita man jautāja: „Mammu, vai es tagad drīkstu ēst pilnīgi visu?”  Brīnījos par viņas bērna ticību un teicu: „Jā, tagad tu vari ēst visu!”

Tajā pašā dienā mēs iegājām kafejnīcā un es viņai nopirku mazo picu. Ļāvu bērnam to ēst, taču pati ar sažņaugtu sirdi gaidīju – kas nu būs? Pēc šīs maltītes daudzas reizes pārvaicāju, vai nesāp vēders. Slava Dievam, nekādu sūdzību vai problēmu nebija! Viss bija kārtībā. Kopš tās reizes es viņai sāku pamazām dot normālu pārtiku – cepumus un maizi. Ļoti bieži jautāju: „Kā ir ar vēderu?” Vēders kopš dziedināšanas dievkalpojuma vairs nesāpēja. Mana meita ir dziedināta! Esmu laimīga un pateicīga Dievam, kā jau ikviena mamma, kura piedzīvojusi sava bērna dziedināšanu. Pavisam drīz jau mana meita ēda visu to pašu, ko citi, un es to uztvēru ar mierīgu sirdi.

Kopš šī dziedināšanas dievkalpojuma vairs nav bijušas nekādas problēmas ar vēderu. Pagājušā gada decembrī mēs bijām uz atkārtotu endoskopiju Bērnu slimnīcā. Pati ticēju, ka mana meitiņa ir dziedināta no celiakijas, jau vairāk kā pusgadu lietojām ikdienišķu uzturu un jutāmies labi. Tomēr gribēju, ka ir arī laboratorisks apliecinājums. Pēc mēneša saņēmu atbildi – Anete ir pilnīgi vesela, tievās zarnas gļotāda ir pilnīgi normāla, bez atrofijas, un mans bērns var ēst pilnvērtīgu pārtiku! Biopsija apstiprināja, ka vairs nav nekādas zarnu bārkstiņu atmiršanas. Slava Dievam, mana meitiņa ir pilnīgi dziedināta!

Tiem vecākiem, kuriem bērni slimo ar celiakiju vai cieš no vēdera problēmām, gribu teikt: „Nebaidieties iepazīt Dievu! Meklējiet To Kungu un nebaidieties uzticēties un paļauties uz Viņu! Nebaidieties iet šo ticības ceļu, un jūs sagaidīsiet atbildes uz visām savām lūgšanām! Tās atnāks jebkurā gadījumā!”

Guntas Bernānes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Mazvērtībai nav vietas manā dzīvē

Publicēja 2015. gada 24. febr. 12:05Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 24. 02. 15.

Mazvērtība un nedrošība piemīt gandrīz katram, un noteiktās situācijās tas negatīvi ietekmē cilvēka uztveri un rīcību. Šīs lietas piemita arī Ingai, līdz brīdim, kad viņa iepazina Dievu un sāka apmeklēt draudzi. Pateicoties Viņam, jaunā sieviete tagad ir par sevi pārliecināta un spēcīga personība, kura draudzē “Kristus Pasaulei” vada video kalpošanu.

Inga atceras: “Mani kompleksi visspilgtāk izpaudās saskarsmē ar autoritātēm. Bija laiks, kad manos darba pienākumos ietilpa apmeklēt augsti stāvošas amatpersonas, lai piedāvātu izmantot savas firmas pakalpojumus. Tas man bija milzīgs pārbaudījums. Katru reizi, kad devos vizītē, es jutos slikti, šķita man nesanāks, es nemācēšu un – kas vispār es esmu, salīdzinot ar šiem cilvēkiem? Lai arī centos, cik spēka, apspiest sevī šīs domas un emocijas, sarunu partneri tomēr to juta. Tas negatīvi ietekmēja arī manus darba rezultātus, un viņi nepiekrita manam piedāvājumam.

Mazvērtība iespaidoja arī manu kalpošanu draudzē, jo ikreiz, kad bija no sava vadītāja jāuzklausa aizrādījumi un kritika par paveikto, es emocionāli “sabruku”. Šī iemesla dēļ esmu ne vienu vien reiz raudājusi un ļoti pārdzīvojusi, jo šķita, ka esmu centusies izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas, un tomēr mani nenovērtē.

Savas mazvērtības dēļ ilgu laiku esmu jutusies arī neglītāka par pārējām meitenēm. Šo pārliecību nespēja atspēkot pat fakts, ka pirms vairākiem gadiem uzvarēju atlasē un piedalījos Latvijā populārā skaistuma konkursā.”

Lai atbrīvotos no mazvērtības, kas Ingai piemita no bērnības, vajadzēja paiet ilgam laikam. Bet, esot Dieva klātbūtnē, lasot Bībeli un lūdzot, apmeklējot draudzi un mājas grupiņu, viņas piedzīvotās pārmaiņas ir acīm redzamas. Grūtos brīžos Inga cīnījās ar mazvērtību, pārdomājot Dieva vārdu un apliecinot, ka tā ir patiesība arī viņas dzīvē.

Inga turpina: “Tā kā mana kalpošana ir saistīta ar cilvēku filmēšanu, esmu ievērojusi un sapratusi, ka ikviens, kurš pazīst Dievu, ir savā veidā ļoti skaists. Tāpat, par sevi runājot, esmu pārliecināta, ka Dievs mani ir radījis neatkārtojamu un skaistu. Lasot Bībeli, esmu iemācījusies kontrolēt savas negatīvās domas un neļaut vairs tām pārņemt manu prātu.

Tāpat Dievs man palīdz mainīt attieksmi pret kritiku. Lai arī uzklausīt aizrādījumus nav viegli, es cenšos pārvarēt savas emocijas un nepieļaut, ka to ietekmē pieņemu nepareizus lēmumus un neapdomāti rīkojos. Lai arī vēl pirms kāda laika man ļoti vajadzēja cīnīties ar savām emocijām, tad, pateicoties iespējai būt Dieva klātbūtnē, es ātri vien spēju atgūt mieru un vēlmi izdarīt visu, kas nepieciešams. Tagad, dzirdot aizrādījumu, emocionāli vairs nesabrūku, jo kritiku uztveru pozitīvi – kā sevis pilnveidošanas instrumentu.

Dievs man ir atklājis arī pareizu pozīciju citu cilvēku priekšā. Es vairs nejūtos slikti, runājot ar autoritātēm. Saprotu, ka katrs mēs darām savu darbu un nav nekāda pamatota iemesla baidīties, justies nedrošai vai mazvērtīgai. Esmu neizsakāmi laimīga un pateicīga Dievam par to, ko Viņš ir paveicis manā dzīvē! Atzīstu, ka Viņa ietekmē esmu ļoti mainījusies kā personība, kļūstot stiprāka un pārliecinātāka par sevi. Redzu, ka Dievs ir dziedinājis manu iekšējo pasauli.”

Tāpēc ikvienam, kuram ir līdzīgas problēmas cīņā ar mazvērtību un nedrošību, iesakām no visas sirds meklēt Dieva klātbūtni. Regulāri lasot Bībeli, lūdzot, klausoties dievkalpojumus, pazūd jebkuri nepareizi priekšstati par sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Dievam nav nekā neiespējama!

Ingas Zaretokas liecību pierakstīja Līga Paņina

 

 

 

Draudzes „Kristus Pasaulei” atklāšanas dievkalpojums Dobelē

Publicēja 2015. gada 22. febr. 22:01Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 3. marts 12:55 ]

Ziņas datums 23. 02. 15.

Piektdien, š.g. 20. februārī, draudzes atvēršanas dievkalpojums notika Dobelē. Kultūras nama telpas pildījās ar smaidīgiem cilvēkiem un jauku atmosfēru. Dievkalpojumā ieradās 98 cilvēki. Visi varēja slavēt un pielūgt Dievu, dzirdēt evaņģēlija vēsti un tās nozīmi mūsu dzīvēs, atjaunot attiecības ar Dievu, kā arī iegūt dziedināšanu aizlūgšanas laikā pie kāda no kalpotājiem.

Mācītājs Mārcis Jencītis sludināja par personīgām attiecībām ar Dievu.  Visiem bija iespēja dzirdēt mācītāja liecību un piedzīvoto Dieva varenību viņa dzīvē. Svētrunas laikā cilvēki varēja aizdomāties par savām attiecībām ar Jēzu – vai mēs Viņu pazīstam personīgi? Vai lasām Dieva vārdu ikdienā un pavadām laiku ar Viņu lūgšanā? Mācītājs stāstīja arī par Dieva dziedinošo spēku un aizlūdza par cilvēkiem, kuri bija sajutuši Dieva pieskārienu.

Vēlāk ikviens, kurš vēlējās, varēja iziet priekšā un pievienoties kopējā lūgšanā, pieņemot Jēzu Kristu par savu personīgo Glābēju un dzīves Kungu. Šim aicinājumam atsaucās 6 cilvēki.

Dievkalpojuma beigās kalpotāju komanda individuāli aizlūdza par katra cilvēka personīgajām vajadzībām. Daži saņēma dziedināšanu jau pēc aizlūgšanas.

Viktorija stāsta, ka aizlūgšanas laikā jutusi karstumu kakla rajonā. Līdz tam viņai trīs gadus bija sāpējusi spranda. Meitene saka, ka pēc aizlūgšanas sāpes pilnībā pazuda.

Kristenai galvā esot bijusi konstatēta cista. Aizlūgšanas laikā viņa galvā manīja dīvainu sajūtu, meitene ir pārliecināta, ka tagad ir dziedināta.

Nākamajā dienā, 21. februārī, visi interesenti tika aicināti tikties uz pirmo mājas grupas sapulci. Turpmāk draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņa, kā arī Bībeles skolas nodarbības notiks katru sestdienu pulksten 14.00, ko vadīs Inga Lapsa. Jautājumu gadījumā zvanīt pa tālruņa numuru 26339841.

Par turpmākajiem dziedināšanas dievkalpojumiem un draudžu “Kristus Pasaulei” atklāšanu iespējams uzzināt mājaslapā: http://www.kristuspasaulei.lv.

Dievkalpojuma foto reportāžu aplūkot šeit : http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/?aid=58024894

Ja vēlies tuvāk iepazīt Dievu un piedzīvot izmaiņas savā dzīvē, esi droši aicināts pievienoties draudzei Dobelē!

Kristīne Krapāne



Laura – Dievam ir prieks par manu labklājību!

Publicēja 2015. gada 19. febr. 23:36Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 20. 02. 15.

Kad Laura uzsāka patstāvīgu dzīvi Rīgā, viņas situācija bija līdzīga kā citiem jauniešiem – naudas pietika tikai pamatvajadzībām. Taču, paļaujoties uz Dievu un kārtīgi strādājot, viņas finansiālā situācija ir mainījusies.

„Pirms aptuveni diviem gadiem uzņēmumam, kurā strādāju, sākās finansiālas un juridiskas problēmas, tāpēc man nācās pāriet uz pusslodzes darbu, kur alga bija mazāka par minimālo. Bija grūti izdzīvot, jo naudas pietika tikai samaksai par dzīvokli un pārtikai. Regulāri ēdu kartupeļus, ko atvedu no radiniekiem laukos. Bieži vien pietrūka sabiedriskajam transportam, ko izmantoju, lai dotos uz darbu, nemaz nerunājot par jauna apģērba vai apavu iegādi. Dzīvoju vienkāršā dzīvoklītī ne pārāk labā rajonā. Ik pa laikam naudu nācās aizņemties,” stāsta Laura.

Laura sāka lūgt Dievu, lai varētu atrast labāku darbu. Paralēli tam viņa deva desmito tiesu un brīvprātīgos ziedojumus draudzē, jo zināja, ka Bībelē Dievs saka – Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” “Es uzsāku cītīgi pētīt darba sludinājumus un sūtīt pieteikumus uz ikvienu piedāvājumu, kas atbilda manam zināšanu un pieredzes līmenim. Tiku uzaicināta arī uz vairākām darba intervijām, pēc kurām man parasti pat nepiezvanīja, lai informētu, ka neesmu izvēlēta, taču es turpināju paļauties uz Dievu. Brīžos, kad bija grūti, mani atbalstīja mājas grupiņas vadītāja, ar kuru kopā lūdzām Dievu.  Viņa ne mirkli nešaubījās, ka Dievs atbildēs uz lūgšanām un dos iespēju atrast labāku darbu. Pēc aptuveni pusotra mēneša man piezvanīja paziņa, kas jautāja, vai es joprojām meklēju darbu. Viņa man piedāvāja pieteikties kādā uzņēmumā, kur strādāja viņai zināma persona, kas pašlaik meklēja darbinieku. Prasības bija samērā augstas un man nebija pieredzes šādā jomā, taču es tomēr nosūtīju savu pieteikumu. Biju pārsteigta, kad mani uzaicināja uz darba interviju. Jau tajā pašā vakarā saņēmu ziņu, ka esmu pieņemta. Biju ļoti laimīga un pateicos Dievam, kas uzklausīja lūgšanas. Atalgojums bija gandrīz četras reizes lielāks nekā tas, ko pelnīju iepriekš. Lai arī man nebija nepieciešamo zināšanu un pieredzes, darba devējs bija pārliecināts, ka es visu spēšu iemācīties. Tā arī notika – ik dienas, lūdzot Dievu un centīgi strādājot, es spēju apgūt visu, kas nepieciešams šajā darba vietā. Pēc četriem mēnešiem es jau dzīvoju skaistākā dzīvokli daudz labākā rajonā,” saka Laura.

Lauras finansiālā situācija bija uzlabojusies, taču joprojām ik pa laikam viņa izjuta nepietiekamību – pietrūka apģērba un apavu iegādei, nevarēja uzdāvināt labas dāvanas un atpūsties ārpus mājām. Dievkalpojumos bieži vien tika runāts par to, ka Dievs ikvienam ir apsolījis finansiālu pietiekamību un ka nabadzība ir lāsts. Draudzes apmeklētāji bieži vien liecināja, ka viņu finansiālā labklājība ir pieaugusi pēc tam, kad nolēmuši vairāk uzticēties Dievam un ziedot no savām finansēm, kā arī pielikuši papildus pūles, lai izdomātu, kā strādāt efektīvāk. Sagaidot 2014. gadu, Laura nolēma dot vairāk Dievam, jo ticēja, ka Viņš ir visu svētību avots. „Izlēmu palielināt savu ziedojumu no 10% uz 15% no tās summas, ko saņemu „uz papīra”, jo gribēju tā parādīt savu uzticību Dievam, jo tā bija mana ticība un paļaušanās uz Viņu. Es stipri turējos pie sava solījuma un ziedoju. Paralēli tam kalpoju draudzē un stāstīju arī citiem cilvēkiem par to, cik liela ir Dieva mīlestība. Lūgšanu laikā es sāku apliecināt Rakstu vietas no Bībeles par finansiālu pietiekamību, tā pieauga mana pārliecība, ka Dievs mani svētīs.

Dievs vēlas, lai esam neatkarīgi un dodam darba iespējas citiem, lai uzsākam savus biznesus un kļūstam pašnodarbināti. Es par to vienmēr aizdomājos, jo kopš bērnības biju sapņojusi kādreiz kļūt par uzņēmēju, taču nezināju, kā to izdarīt. Klausījos sprediķus par finansiālu svētību un pareiziem biznesa principiem, kas balstīti Bībelē un nolēmu, ka arī pati vēlos mēģināt. Mans esošais darbs bija labs, taču bieži vien nepietika laiks sev, ģimenei un kalpošanai, trūka arī finanses. Zinu, ka Dievs vēlas, lai neesam darba vergi, kas visu dzīvi pakārto strādāšanai. Man ir labas angļu valodas zināšanas, tāpēc apdomāju iespēju pasniegt angļu valodas stundas. Ieliku sludinājumu internetā un gaidīju zvanus. Pieteicās pirmie mācīties gribētāji un es sāku lūgt Dievam gudrību, kā visu pareizi paveikt. Iegādājos grāmatas un sāku mācīt.  Šodien man ir studenti, ar kuriem strādāju, kā arī saņemu zvanus un e-pastus no jauniem klientiem. Mums ir izveidojušās labas attiecības un es varu pielietot visus biznesa principus, ko esmu iemācījusies. Ļoti priecājos, ka varu pati plānot savu laiku un pagūt visu, ko esmu iecerējusi.

Zinu, ka Dievs mani svētīja caur ziedojumu, ko pienesu un caur pilnīgu paļāvību uz Viņu. Tagad varu atļauties iegādāties jaunu apģērbu un apavus, pasniegt labas dāvanas draugiem un ģimenes locekļiem un atpūsties ārpus mājām. Man vairs nevajag aizņemties, tā vietā varu palīdzēt citiem. Bībelē Psalmos ir teikts - "Liels ir Tas Kungs, kam prieks par Sava kalpa labklājību!" Viņš vēlas finansiāli svētīt ikvienu, kas dzīvo savu dzīvi saskaņā ar Viņa principiem un cītīgi strādā. Tici un tev izdosies!” novēl Laura.

L. Gruševa

Lilija: „Desmit gadus nevarēju pieliekties!”

Publicēja 2015. gada 17. febr. 13:22Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 17. 02. 15.

Lilija ar Dievu ir kopā apmēram trīs gadus. Viņa ir vesela un laimīga. Tomēr pirms sieviete iepazina Jēzu kā savu personīgo Glābēju, viņa mocījās vairākus gadus ar kaiti, kuras cēloni tā arī neuzzināja un kuru izārstēt ar medicīnas palīdzību neizdevās.

Pirms desmit gadiem Lilijai sākās sāpes vēdera rajonā. Bija pastāvīga smaguma sajūta, diskomforts, kas traucēja viņai pieliekties un pietupties. Lilija nolēma aiziet pie ārsta – pēc izmeklējuma tika konstatēts dzemdes iekaisums. Precīzu iekaisuma cēloni mediķi nepateica, tomēr Lilijai tika izrakstīti medikamenti, kurus viņa iesāka lietot.

 

Lilija stāsta: „Sākot lietot zāles, sāpes pārgāja. Taču nepagāja ilgs laiks un tās atkal atgriezās. Devos atkārtotā vizītē pie ārsta, kurš atkal izrakstīja tos pašus medikamentus. Atsākot lietot zāles pret iekaisumu, rezultāts bija tāds pats kā iepriekš – sāpes un iekaisums uz kādu laiku pārgāja, taču pēc četriem mēnešiem atkal atgriezās. Un tā tas turpinājās desmit gadus. Nācās sadzīvot ar nemitīgo smaguma sajūtu, un bez sāpēm nespēju pat pieliekties!

Visus šos gadus es nepazinu Dievu un nezināju, ka Viņš spēj dziedināt no jebkuras kaites. Apmēram pirms trīs gadiem es iepazinu Jēzu Kristu kā savu personīgo Glābēju. Es uzzināju to, ka Jēzus ir nomiris pie krusta ne tikai par mūsu grēkiem, bet arī slimībām. Sāku ticēt tam, ka varu būt vesela un apliecināju arī Rakstu vietas par dziedināšanu, piemēram: Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba (..) ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. /1.Pētera 2:24/. Ikdienā sāku lasīt Bībeli un pavadīt laiku ar Dievu. Ticēju, ka Viņš mani dziedinās.”

Lilija nepadevās un ticēja, ka kādu dienu Dievs uzklausīs viņas lūgšanas. Un reiz tā arī notika. Lilijas paziņas, kas apmeklēja draudzi „Kristus Pasaulei”, uzaicināja viņu uz dziedināšanas dievkalpojumu. Tajā bija iespēja saņemt aizlūgšanu par personīgām vajadzībām. Lilija ieradās un aizgāja pie viena no kalpotājiem uz aizlūgšanu. Viņa turpina: „Aizlūgšanas laikā neko īpašu nesajutu. Taču, kad kalpotājs beidza lūgt, mani pārņēma neparasts vieglums – nejutu ne sāpes, ne smagumu vēdera rajonā. Tobrīd es biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu dziedināta, un tā arī ir joprojām. Kopš tās dienas sāpes nav vairs atkārtojušās, nav mokošās diskomforta sajūtas, varu mierīgi pieliekties, neizjūtot sāpes!

Lilija ir pilnīgi dziedināta no šīs slimības. Viņa ir piedzīvojusi Dieva brīnumaino spēku savā dzīvē un saka: „To, ko nespēj izdarīt cilvēks, spēj izdarīt Dievs. Viņš ir nemainīgs – tas pats vakar, šodien un mūžīgi.”

Lilijas Zāles liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

 

Draudzes „Kristus Pasaulei” atklāšanas dievkalpojums Ogrē

Publicēja 2015. gada 16. febr. 01:46Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts ]

Ziņas datums 16. 02. 15.

Pagājušo piektdien, 13. februārī, tirdzniecības centrā „Ogres prestižs” notika draudzes „Kristus Pasaulei” atklāšanas dievkalpojums Ogrē. Uz šo pasākumu bija ieradušies 105 cilvēki, vairāki no viņiem bija mērojuši tālu ceļu no Saldus, Madonas un pat Ērgļiem.

Jau ar pirmajām slavas dziesmām bija jūtama Dieva godības klātbūtne un sanākušie vienojās kopējā slavā un pielūgsmē. Īpaši aizkustināja draudzes dalībnieces Ilzes liecība par to, kā Jēzus viņu dziedinājis no ļaundabīga audzēja ceturtajā stadijā, kā arī no neauglības. Tieši šī dievkalpojuma dienā Ilzes bērniņam palika pieci mēneši, un šodien viņš ir pilnīgi vesels un dzīvespriecīgs bērns.

Mācītāja Mārča Jencīša svētruna bija par deviņām cilvēka eksistenciālajām pamatvajadzībām, kuras piepildīt spēj vienīgi Dievs caur Kristus upuri. Ar piemēriem un ilustrācijām no savas dzīves mācītājs pastāstīja par to, ko Kristus ir darījis pie viņa un var izdarīt pie ikviena, kurš piesauks Jēzus Vārdu un izvēlēsies Viņam ticēt. Pēc tam sekoja uzaicinājums pieņemt Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju, kam atsaucās ap 15 cilvēku. Par viņiem īpaši aizlūdza draudzes kalpotāju komanda.

Dievkalpojuma laikā bija arī aizlūgšanas par cilvēku vajadzībām un dziedināšanu. Vairāki cilvēki piedzīvoja jūtamu Dieva pieskārienu, par ko viņi liecināja pasākuma beigās.

Ineta jau labu laiku mugurkaula disku trūces dēļ nevarēja ilgāk nostāvēt, jo ļoti sāpēja mugura. Dievkalpojuma laikā viņa sajuta karstumu ķermenī, it kā uguns pārskrietu pār visu augumu. Pēc tam sāpes bija mazinājušās un Ineta beidzot var normāli nostāvēt.

Ārijai pirms dievkalpojuma vairākus gadus sāpēja ceļi un mugura, taču pēc mācītāja lūgšanas sāpes pārgāja. Pasākumam noslēdzoties, sieviete jutās ļoti labi un varēja pietupties, ko nespēja izdarīt trīs gadus. Viņa pat klātesošajiem demonstrēja, ka spēj paskriet! Tas ir brīnums! Ārija ir laimīga, ka atbraukusi uz šo dievkalpojumu un ka Dievs ir tik labs!

Bet Ivetai pusotru gadu kreisās rokas pirksti bija nekustīgi, plauksta bijusi vāja un tas sagādāja daudz grūtību ikdienas darbos. Slavēšanas laikā viņa sajuta, ka spēj saliekt un atliekt pirkstus. Tagad roka atkal ir spēka pilna un darbojas tāpat, kā senāk.

Ogrē mājas grupas sapulces, kā arī Bībeles skolas nodarbības vadīs draudzes „Kristus Pasaulei” kalpotāja Linda Kotina, kas notiks katru sestdienu pulksten 14.00. Jau nākamajā dienā notika jaunās draudzes pirmā mājas grupa, kurā piedalījās 13 cilvēki. Jautājumu gadījumā zvanīt pa tālruni 29664539.

Nākamā draudze „Kristus Pasaulei” tiks atklāta Dobelē piektdien, 20. februārī, kultūras namā pulksten 19.00. Sīkāku informāciju par „Kristus Pasaulei” dievkalpojumiem Jelgavā, Ogrē un Dobelē var iegūt pa tālruni 29335196 vai arī draudzes mājas lapā www.kristuspasaulei.lv.

Visos pasākumos ieeja bez maksas. Nāc un piedalies!

Artūrs Danenbaums



Piecās dienās nopelnu tik, cik senāk mēnesī

Publicēja 2015. gada 13. febr. 15:02Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 14. 02. 15.

 

Mārtiņš draudzi “Kristus Pasaulei” apmeklē jau trīs gadus. Ienākot draudzē, viņam bija alkohola problēmas un līdz ar to arī nebija kārtīgs darbs un normāli ienākumi. Šobrīd situācija mainījusies – jaunais vīrietis ir iepazinis Dievu, vairs nedzer un ir spējīgs labi strādāt, apgādāt ģimeni un tiek finansiāli svētīts.

 

Mārtiņš pats stāsta: “Dažus gadus atpakaļ dzīvoju ar “lūzera” domāšanas veidu. Tādēļ spēju atrast un strādāt tikai sezonas darbus, kur alga bija pielīdzināma sviestmaizei bez desas. Desai naudas nepietika, jo svarīgāka man bija “šķidrā maize” jeb alkohols, kuru lietoju kā šķīdinātāju sevis un ģimenes iznīcināšanai. Un to darīju diezgan augstā profesionālā līmenī, nodzēru visu, kas nekustas. Darbā noturējos tikai kādus trīs četrus mēnešus gadā, jo nespēju “noparkoties” nekur ilgāk. Līdz ar to ģimenē bieži pietrūka finanses un pamatā mūs uzturēja sieva. Es biju tāds kā liekēdis, – kas tālāk par savu snīpi neredz, kur nu vēl uzņemties atbildību par ģimenes pabarošanu. Biju sliktāks par lupatu, jo, iemetot stūrī, tā tur paliek, kamēr to nepārvieto, bet es mētājos apkārt. Tad pirms 2,5 gadiem sievasmāte stāstīja par dziedināšanas dievkalpojumu draudzē "Kristus Pasaulei", un viņa, stumjot, grūžot, aizvilka mani uz šo pasākumu, jo ticēja ka no manis var sanākt kārtīgs vecis. Biju skeptisks, neticēju, ka dzīve var mainīties, negāju uz aizlūgšanām un negribēju, ka draudzē kāds nāk klāt un runā ar mani jeb “uzbāžas”. Tomēr uzradās kāds līderis, kurš paspēja uzaicināt uz peintbolu, un tā nākamajā nedēļā devos uz draudzes vīru organizēto pasākumu. Pēc tam pa retam aizgāju uz kādu dievkalpojumu un mājas grupas sapulci. Laikam ejot, sāku ticēt, ka varu dzīvot savādāk, nekā līdz šim, jo redzēju, kā mainās apkārtējo draudzes cilvēku dzīves. Sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņu. Tā kā mani nomāca finansiālās problēmas, lūdzu Dievam darbu un drīz vien saņēmu piedāvājumu jumtu likšanā. Biju priecīgs, jo beidzot katru mēnesi bija regulāra alga. Taču gāja laiks un sapratu – vienalga, cik daudz stundu strādāju, alga paliek viena un tā pati. Tas nešķita godīgi. Vēl pēc kāda laika jutu, ka priekšnieks grib kontrolēt manu dzīvi – spieda strādāt tad, kad jāiet uz draudzi vai grupiņu, taču tam nepadevos, pateicu, ka strādāšu tikai piecas darba dienas. Turpināju lūgt Dievu, lasīt Bībeli un tas pamazām mainīja manu domāšanu. Sāku apzināties, ka esmu radīts tāds, kas var dzīvē daudz ko sasniegt!

 

Mārtiņš bija sapratis to, ka jāpaklausa Dievam un jāsāk dot desmitā tiesa un ziedojumi. Kopš Mārtiņš sāka to darīt, viņš ievēroja, ka Dieva vārdā apsolītais piepildās – trūkums no ģimenes pamazām pazūd, visām vajadzībām pietiek un vēl pat pāri paliek. Tomēr jaunais vīrietis saprata, ka Dievs ir sagatavojis kaut ko vēl vairāk.

 

Viņš turpina: “Apmeklējot dievkalpojumus, dzirdēju daudz liecību, sprediķu par to, ka labāk ir uzsākt savu biznesu un beidzot pelnīt pašam, nevis rauties ar melnu muti, lai kāds cits apmierinātu savas kārības. Mācītājs bieži runāja par to, ka mums ir jābūt galvai nevis astei. Un tas dod iespēju labāk pelnīt, nebūt atkarīgam no darba devēja un plānot savu laiku. Strādājot savā darbavietā, iemācījos jumiķa profesiju, tomēr gribasspēka uzsākt savu biznesu tik un tā nebija. Atradu daudz dažādus attaisnojumus, – man nav tiesību, mašīnas un instrumentu. Man liekas, ka vairāk tās bija bailes no kaut kā jauna un no tā, ka, strādājot sev, var gadīties, ka pat sviestmaizei nesanāk. Tomēr doma par savu “biznesiņu” nepameta.  Lūdzu Dievu un sapratu, ka ar Viņa palīdzību varu uzsākt savu nodarbošanos, un turklāt arī sieva pamudināja ar vārdiem, – tu vari, tev izdosies! Tā dienu no dienas turpināju ticēt, līdz uzradās viens draugs, kurš arī gribēja sākt savu nodarbi. Šim cilvēkam bija mašīna un labas rakstura īpašības un, pats galvenais, ka viņš pēc naudas saņemšanas nesāk zīlēt laimi burvju dzirās un nezelē tabaku. Sākām plānot, ka kopā vieglāk būtu sākt patstāvīgu strādāšanu. Nu vairs neatlika nekādu atrunu. Pirms aiziet no sava līdzšinējā darba, nolēmām izpētīt tirgus pieprasījumu pēc mūsu izvēlētā pakalpojuma, lai pārbaudītu, vai vispār varam dabūt klientus. Ielikām sludinājumu portālā ss.lv. Kaut arī šādu pakalpojumu piedāvājumu ir ļoti daudz, telefons sāka zvanīt bez mitas un klienti izvēlējās tieši mūs. Nedēļas laikā bijām saņēmuši pasūtījumus jau diviem mēnešiem uz priekšu. Nācās teikt darba devējam, ka viņam būs par vienu vergu mazāk, ko izkalpināt. Protams, ka laist vaļā negribēja, bet, ievelkot dziļu elpu, nonācām pie vienošanās, ka atstrādāšu tikai nedēļu un atlikušo mēnesi nākšu, kad varēšu, pie tam – par manis noteikto samaksu. Pasūtījumi turpināja nākt cits par citu izdevīgāki, pat bijušais darba devējs piedāvāja objektus, kur strādāt.

Tagad, kad esmu sev priekšnieks, man ir pilnīgi cits finansiālais līmenis, un arī savu laiku brīvi plānoju. Piecās darba dienās, strādājot pa 4-5 stundām, nopelnu tik, cik iepriekš vienā mēnesī, un tā ir reāla Dieva svētība. Bez Viņa es tik tālu nebūtu ticis.”

 

Divarpus gadu laikā, Mārtiņš ticot, lūdzot un kalpojot Dievam, ir izmainījis domāšanu un raksturu. Līdz ar to viņš ar Dieva palīdzību spējis no gadījuma darbu strādnieka, kas nopelna tikai sviestmaizei, kļūt par pašnodarbinātu personu ar labiem ienākumiem. Dievs gādā par savu kalpu labklājību, un Mārtiņš tam ir dzīvs piemērs.

 

Mārtiņa Arbidāna liecību pierakstīja Dace Daubere

 

Inese: “Ārsts teica, ka inhalators būs jālieto visu mūžu!”

Publicēja 2015. gada 10. febr. 13:09Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 10. 02. 15.

Veselība ir svarīga ikviena dzīvē, jo vesels cilvēks ir laimīgs cilvēks. Arī Inese vienmēr ir priecājusies, ka nemēdz daudz slimot. Tomēr pirms trim gadiem viņai parādījās bronhiālās astmas simptomi, kas brīžiem gan samazinājās, gan pastiprinājās, bet pilnībā nepārgāja, un jaunā sieviete nekādi nevarēja atveseļoties. Tikai paļaušanās uz Dievu darīja brīnumus un tagad Inese jau atkal var priecāties par to, ka ir vesela.

Inese stāsta: „Pirms trim gadiem man parādījās elpas trūkums un klepus. Sākotnēji domāju, ka tā ir saaukstēšanās, jo papildus tam man bija arī iesnas. Tomēr ārsta izrakstītie deguna pilieni nepalīdzēja – klepus un iesnas nepārgāja. Dažkārt klepošana sagādāja sāpes. Tomēr pamazām pie simptomiem pieradu.

Aptuveni pēc pusgada, kad sāku strādāt jaunā darba vietā, papildus klepum un iesnām, man atkārtoti parādījās elpas trūkums tādā mērā, ka normālā sejas krāsa nomainījās uz izteikti bālu. Nekavējoties devos pie ārsta, kurš konstatēja, ka man ir plaušu karsonis un izrakstīja antibiotikas. Tomēr elpas trūkumi kļuva biežāki un radīja manī baiļu sajūtu, ka varu nosmakt. Gandrīz katru vakaru es stundas garumā cīnījos, lai atgūtu normālu elpu. Pie ģimenes ārsta īsā laika periodā devos trīs reizes, jo izrakstītās zāles līdzēja tikai mēnesi vai pat nelīdzēja nemaz. Trešajā vizītē dakteris izrakstīja stiprākas zāles. Izrādījās, ka man ir alerģiska reakcija no tām, un es nonācu slimnīcā, kur konstatēja smadzeņu tūsku. Slimnīcā ārsti teica, ka man plaušu karsoņa nav un esmu nepareizi ārstēta. Tajā pašā laikā netika izrakstītas jaunas zāles vai ieteikts apmeklēt kādus konkrētus dakterus.”

Inese tika izrakstīta no slimnīcas, bet simptomi – elpas trūkums, klepus un iesnas joprojām saglabājās. Turklāt papildus parādījās arī nepārtraukts nogurums, apgrūtināta koncentrēšanās, apātiskums, nespēja pilnvērtīgi uztvert informāciju un pamazām grūtības sagādāja arī ātra pārvietošanās.

„Visi šie simptomi mani nogurdināja un bija mokoši. Kad pirms vairāk nekā pusgada atnācu dzīvot uz Rīgu, nomainīju savu ģimenes ārstu. Jau pirmajā vizītē jaunā daktere ieteica veikt atbilstošus izmeklējumus un tad doties pie plaušu speciālista jeb pulmonologa. Pēc izmeklējumiem un ārsta vizītes tika diagnosticēta smaga bronhiālā astma. Dakteris izrakstīja inhalatoru, kurš, pēc ārsta vārdiem, man būs jālieto visa mūža garumā.”

Inese jau no bērnības tic Dievam, bet tā patiesi pievērsusies Viņam ir vairāk kā trīs gadus.

„Es zināju, ka Jēzus ir mans Ārsts un kādu dienu būšu brīva no šīs slimības. Vēl pirms atnācu uz Rīgu, biju dzirdējusi par draudzi „Kristus Pasaulei” un zināju, ka tā ir vieta, kur mainās dzīves, tāpēc izlēmu pievienoties. Turklāt vēlējos iepazīt Dievu vēl vairāk un zināju, ka šī būs īstā vieta. Sāku apmeklēt kādu no draudzes mājas grupiņām. Regulāri esot dievkalpojumus un mājas grupiņā, sāku lūgt par sevi ticībā, ka jau esmu dziedināta. Bībelē ir teikts: Jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” Es katru dienu ticēju un apliecināju – esmu dziedināta no astmas. Arī mājas grupiņā lūdzām par to.”

Pagājušajā gadā draudzē „Kristus Pasaulei” bija dziedināšanas dievkalpojums. Inese bija pārliecināta – Dievs viņu dziedinās un jau iepriekšējā dienā pārtrauca lietot inhalatoru.

„Aizgāju uz dievkalpojumu pilna pārliecības un ticības. Kad mācītājs lūdza par elpceļiem, sajutu tādas kā sāpes plaušās un bija grūtības elpot – tieši tajā brīdī zināju, ka Dievs dziedina. Vēl pēc brītiņa es divreiz izklepojos un jutos brīva, jo varēju normāli elpot, un no tās dienas klepus ir pārgājis. Tas ir Dieva brīnums! Esmu neizsakāmi priecīga, ka pēc triju gadu ilguša diskomforta, varu brīvi elpot un ātri pārvietoties. Man nav ne klepus, ne iesnas un ir pazudis nogurums, grūtības koncentrēties un apātiskums.”

Inese ik dienas pateicas par saņemto dziedināšanu un regulāri turpina lasīt Bībeli, lūgt, ir visos dievkalpojumos un mājas grupiņās, kalpojot Dievam.

„Dievam absolūti nekas nav neiespējams un bronhiālā astma Viņam ir nieks! Dievs var un grib dziedināt arī tevi! Viss, kas ir nepieciešams, ir pieņemt Jēzu par savu Glābēju un Dziedinātāju, un ticēt tam, ka Viņš ir tavs Ārsts!”

Ineses Muižnieces liecību pierakstīja Pārsla Jankovska

1-10 of 724