ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Agita – vairs neuztraucos par sirds problēmām!

Publicēja 2016. gada 27. maijs 13:43Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 27. maijs 13:45 ]

Ziņas datums 27.05.16.

Daļai cilvēku sirds slimības ir jau piedzimstot, un bieži vien tās atklājas tikai tad, kad bērns jau paaudzies. Arī Agita un viņas vecāki par to uzzināja, aizvedot meiteni pie ārsta pēc tam, kad viņa bija pēkšņi noģībusi. Pēc izmeklējumiem tika atklāts, ka sirds vārstuļi nepilnīgi noslēdzas, tāpēc Agitai jāievēro mierīgs dzīvesveids un jālieto medikamenti. Vēlāk sākās arī problēmas ar paaugstinātu asinsspiedienu, ko pavadīja spēcīgas galvassāpes. Lai arī Agita ar to centās samierināties, Dievam viņas dzīvē bija cits plāns – tagad pēc aizlūgšanas dziedināšanas dievkalpojumā Agita ir pilnīgi vesela.

“Atceros, ka bērnībā pie manis ciemos bija māsīca. Mēs abas kopā smējāmies, un man pēkšņi tā kā iedūrās sirdī un es noģību. Pēc vairākām pārbaudēm ārsti paziņoja, ka problēma ir ar sirds vārstuļiem, kas nenoslēdz sirds kambarus, un man būs jālieto medikamenti, kā arī jāizvairās no paaugstinātas slodzes. Ik pa laikam kādā stresa vai pārdzīvojumu brīdī izjutu dūrienus sirdī, pēc kuriem arī zaudēju samaņu. Šo problēmu dēļ, lai saudzētu sirdi, biju spiesta atteikties no fiziskām aktivitātēm, tādām kā dejošana un mākslas vingrošana, kas man ļoti patika un sniedza prieku. Tā vietā pārgāju uz mierīgākām nodarbēm, piemēram, dzejas rakstīšanu. Nevarēju arī kārtīgi piedalīties sporta stundās – atceros, ka reiz noģību, vingrojot uz stieņiem. Visu laiku nācās piedomāt, lai pārāk nesatrauktos un ierobežot sevi, jo pēc dabas esmu ļoti aktīva un man patīk kustēties. Ārsti teica, ka, iespējams, vajadzēs arī veikt operāciju. Vēlāk man regulāri bija ļoti paaugstināts asinsspiediens, kas izraisīja spēcīgas galvassāpes. Spilgti atceros kādu dienu, kad biju ieplānojusi daudz ko paveikt, taču biju spiesta visu laiku nogulēt gultā, vemjot no briesmīgajām galvassāpēm. Mediķi pat dažreiz brīnījās, ka man tik jaunam cilvēkam ir tik augsts asinsspiediens.

Centos samierināties ar šo slimību un cerēju, ka, dzīvojot mierīgi, viss būs kārtībā. Iespējams, ka es tā arī būtu pavadījusi savu dzīvi, taču Dievs mani dziedināja, un par to esmu Viņam ļoti pateicīga. Dievam ticēju jau no mazotnes, jo mamma mani bija ņēmusi līdzi uz baznīcu un uzdāvinājusi Bībeles stāstus, kurus lasīju. Reiz kādā brīdī, kad manā dzīvē bija vairāki sāpīgi notikumi, es vērsos pie Dieva lūgšanā. Teicu, ka jūtos ļoti vientuļa un vēlos sāk dzīvot pilnvērtīgu dzīvi šeit, virs zemes, nevis tikai eksistēt. Pēc neilga laika kāda draudzene man pastāstīja, ka daudzdzīvokļu mājā, kur dzīvoju, notiek draudzes “Kristus Pasaulei” kristīgā mājas grupiņa, kur tiekot lūgts par cilvēkiem. Mani tas ieinteresēja un es nolēmu aiziet. Šeit man ļoti iepatikās un es jutu, ka Dievs ir uzklausījis manu lūgšanu un parādījis šo vietu kā iespēju iepazīt Viņu un citus ticīgus cilvēkus. Jutos vajadzīga un mīlēta. Sāku šīs grupiņas apmeklēt regulāri un pēc dažiem mēnešiem jau kopā ar pārējiem devos uz draudzes dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā, kur piedzīvoju savu brīnumu.

Kad mācītājs aizlūdza tieši par sirds slimību dziedināšanu, sajutu lielu karstumu sirds rajonā, kas izplatījās pa visu ķermeni un es sapratu, ka Dievs mani dziedina. Pēc šī dievkalpojuma jūtos lieliski. Man ir veiktas sirds kardiogrammas, kas uzrāda, ka sirds strādā kā pilnīgi veselam cilvēkam. Arī briesmīgās galvassāpes asinsspiediena dēļ kopš tā laika ne reizi neesmu jutusi. Izmērot asinsspiedienu, rādītāji ir labi un tas vairs nav tik ļoti paaugstināts. Esmu iegādājusies velosipēdu, ar kuru labprāt braucu. Varu pat ātri uzmīties augšā pa kalnu bez problēmām un nesatraucoties, ka varu noģībt no pārpūles. Man vairs nav jālieto nekādi medikamenti un jākontrolē savas fiziskās aktivitātes – tagad es daru visu, ko vēlos, un jūtos labi. Ne reizi vairs neesmu jutusi dūrienus sirdī un ģībusi. Esmu pilnīgi vesela un mans galvenais Ārsts ir Dievs! Tas patiešām ir liels brīnumus, par kuru priecājos un pasakos Dievam ik dienas! Novēlu ikvienam, kam ir kāda slimība, lūgt Dievu, paļauties uz Viņu un ticēt, ka Viņš dziedinās. Dievam nekas nav neiespējams!” ar prieku saka Agita.

Agitas Kārkliņas liecību pierakstīja Laura Gruševa 

Brīva no 30 gadu ilgas smēķēšanas

Publicēja 2016. gada 24. maijs 13:31Līga Paņina

Ziņas datums 24.05.16.

Lai “neatpaliktu” no vienaudžiem, Dace pusaudža vecumā pamēģināja pirmo cigareti un turpināja smēķēt nākamos 30 gadus. Taču tad, kad sieviete pievienojās draudzei “Kristus Pasaulei” un aizbrauca uz triju dienu semināru inkaunteru, daudzus gadus ilgusī vēlme pēc cigaretēm pazuda. Pēc šīs reizes viņa vairs nav pīpējusi un arī neizjūt ne mazāko vajadzību to darīt.

Dace pati stāsta, kā kļuvusi brīva no smēķēšanas: “Kad man bija piecpadsmit gadu, uzsmēķēju savu pirmo cigareti, jo domāju, ka esmu ļoti “spica” meiča un šādi vēl labāk iederēšos starp saviem vienaudžiem un draugiem. Sākumā šķita, – paniekošos, apniks, un tad spēšu to atmest, taču vienmēr bija iemesls turpināt. Ikdienā parasti nosmēķēju ap desmit cigaretēm, taču, ja bija kādas stresa situācijas, kas manā dzīvē gadījās bieži, tad varēju nopīpēt arī paciņu dienā. Pati saviem spēkiem spēju arī kādu laiku nesmēķēt, taču man nebija dziļākas motivācijas to pārtraukt pavisam un pie pirmā kārdinājuma es atradu iemeslu atkal uzpīpēt. Kad gaidīju abus bērnus, uz laiku smēķēšanu pārtraucu, taču pēc dzemdībām drīz vien atsāku un nevarēju pat īsti saprast iemeslu, kāpēc. Turklāt, kaut arī nopelnīju labi, cigaretes paņēma jūtamu daļu manu finanšu.  

Pirms gada manā dzīvē sākās krīze, un meita atveda mani uz dziedināšanas dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”. Jau pirmajā reizē man ļoti patika gaisotne un dzīvība, kas šeit valda un tā bija pirmā reize, kad pēc ilga laika spēju domāt par kaut ko citu, nevis tikai par savām problēmām. Šī gada janvārī braucu uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, lai sakārtotu savu dzīvi. Atkarība no nikotīna bija viena, tomēr ne galvenā lieta, no kā vēlējos iegūt brīvību. Pie sevis nodomāju: “Nebūtu jau slikti tikt vaļā arī no cigaretēm!” Kalpotāja lūdza par daudzām lietām un arī par to, lai kļūstu brīva no nikotīna atkarības. Šajā brīdī man uznāca klepus lēkme un es sapratu, ka tādā veidā Dievs man pieskaras un atbrīvo. Pēc tam palika ļoti viegli un jau tajā pašā vakarā es ievēroju, ka ir aizgājusi tieksme pēc cigaretēm.

Vēlme smēķēt bija pārgājusi, tomēr pēc inkauntera man ļoti uzplijās draugi un paziņas, kuri par katru cenu centās mani pierunāt atkal uzpīpēt. Vienreiz arī kopā ar viņiem uzsmēķēju, taču tajā pašā brīdī bija skaidrs, ka es šo lietu vairs pilnīgi nevēlos un cigaretes man nav vajadzīgas. Tā arī turpinājums nesekoja un kopš tās dienas esmu pilnīgi brīva no smēķēšanas. Ja arī blakus cilvēki man pīpē, tabakas dūmi manī neizraisa ne vēlmi, ne riebumu. Esmu pilnīgi pret to vienaldzīga. Tagad jūtu, ka ietaupās nauda, ko varu izlietot kaut kam citam, lietderīgākam. Ir brīnišķīga sajūta, ka neesmu vairs nikotīna verdzene! Kļuvis daudz vieglāk elpot, nav arī bažas, ka smēķējot es varētu kaitēt veselībai nākotnē.

Patlaban esmu aktīvi iekļāvusies draudzē, ik rītus lasu Bībeli un lūdzu Dievu, un nemaz nevēlos vairs dzīvot savādāk! Manī ir organiska nepieciešamība sarunāties ar Dievu, citādi diena šķiet neizdevusies. Dzīve bez Jēzus Kristus, kāda man bija agrāk, tagad liekas tik piezemēta un neinteresanta. Ienākot draudzē un atdodot savu dzīvi Dievam, man ir kļuvis interesanti dzīvot. Savu ikdienu piepildu ar lietderīgākām nodarbēm – es kalpoju Dievam un cilvēkiem. Katra diena ir kā jauns piedzīvojums!

Tiem, kuri vēl šodien smēķē, es ieteiktu meklēt Dievu, jo tikai Viņš spēj mūs atbrīvot no kaitīgiem ieradumiem. Ja arī tev vēl veselība, liekas, ļauj to darīt, tad finansēs noteikti būs jūtams ieguvums. Tuvojies Dievam, atdod savu dzīvi Jēzum Kristum un Viņš ne tikai atbrīvos tevi no kādiem netikumiem, bet arī to izmainīs!”

Daces Vītolas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Tikšanās ar Dievu – draudzes inkaunters maijā

Publicēja 2016. gada 21. maijs 02:00Līga Paņina

Ziņas datums 21.05.16.

Varbūt tavā dzīvē ir nepieciešamas radikālas izmaiņas, pēc kurām tu lūdz un ilgojies jau ilgu laiku? Tad draudzes “Kristus Pasaulei” trīs dienu seminārs inkaunters ir domāts tieši tev! Vārds encounter tulkojumā no angļu valodas nozīmē „sadursme” — spēcīga satikšanās ar Dievu. Tās ir trīs unikālas dienas, prom no ikdienas rūpēm un steigas, klausoties Dieva vārdu par būtiskākajām lietām un saņemot aizlūgšanu par ikvienu problēmu un vajadzību. Inkaunteri draudzē tiek rīkoti vidēji ik pēc diviem mēnešiem un ir daudzas liecības, kā cilvēki piedzīvojuši Dievu, saņēmuši dziedināšanas no visdažādākajām slimībām, atbrīvošanas no smagiem grēkiem un atkarībām. Daudzi tieši tur ir iepazinuši Jēzu Kristu kā Glābēju personīgi un saņēmuši no Dieva jaunu virzienu savai turpmākajai dzīvei.

No 11. līdz 13. maijam notika trešais mūsu draudzes rīkotais inkaunters šogad, kurā piedalījās 36 dalībnieki un, kā allaž, arī šajā reizē daudzi cilvēki piedzīvoja brīnišķīgas izmaiņas savā dzīvē. Pasākuma pēdējā dienā ūdens kristībā derību ar Dievu slēdza piecpadsmit cilvēki.

Spilgtākās liecības maija inkaunterā:

Laura: Bērnībā augu bez tēva bailīga un nepārliecināta par sevi. Skolā mani bieži apsmēja un, lai situāciju labotu, pasūdzējos mammai. Viņa atnāca uz klasi, sadeva pāridarītājiem, bet attiecības ar skolas biedriem izvērtās vēl sliktākas. Kaut arī mamma mani aizstāvēja, notiekošajā sāku vainot tieši viņu. Starp mums izveidojās siena un bija ļoti grūti ar mammu komunicēt. Devītās klases izlaidumā bija ļoti jāpiespiež sevi pieiet viņai klāt, iedot puķes un pateikt paldies par to, ka viņa ir mani audzinājusi. Inkaunterā par šo lietu aizlūdza un es gaidīju, ka mani pārņems pozitīvas sajūtas, taču nebija nekādas emocijas. Pārrunāju savu problēmu ar kalpotāju un sapratu, ka man ir jāpieņem lēmums piedot savai mammai neatkarīgi no tā, ko jūtu. Kad to izdarīju, likās, ka debesis pār mani ir atvērušās! Tieši tad es sajutu mīlestību uz savu mammu, viss rūgtums un naids bija aizgājis un es biju ļoti laimīga! Man nebija tēva un tieši inkaunterā es iepazinu Dievu kā savu Tēti, uz kuru es varu paļauties un kurš mani tik ļoti mīl!

Svetlana: Astoņpadsmit gadu vecumā mani izvaroja visbriesmīgākajā veidā. Pēc tam man piedzima meita, pret kuru es izjutu drausmīgu naidu. Kad es raudzījos uz viņu, es redzēju to cilvēku sejas, kuri reiz man bija nodarījuši sāpes. Man bija pretīgi skatīties uz meitu un tādās reizēs gribēju viņu nožņaugt. Atstūmu viņu, un, lai nebūtu jādomā par pagātni, līdz nemaņai sāku lietot alkoholu. Savā rūgtumā un naidā pazemoju arī savu vīru briesmīgiem vārdiem, taču sagādāja ciešanas arī man pašai. Vēlējos kļūt brīva no naida, kas ilga daudzus gadus, bet tas notika tikai šajā inkaunterā. Pārbraucot mājās, biju pārsteigta, ka spēju pateikt saviem tuviniekiem, ka viņi ir pats vērtīgākais un dārgākais, kas man ir šajā dzīvē! Tā bija pirmā reize, kad kaut ko tādu izteicu. Arī meitu varēju samīļot. Esmu brīva no daudzus gadus ilgušās nepiedošanas un naida. Tagad eju pa ielu un man gribas teikt visiem cilvēkiem, cik ļoti es un arī Dievs viņus mīl!

Pārējo dalībnieku liecības, arī no citiem inkaunteriem, iespējams noklausīties draudzes „Kristus Pasaulei” mājas lapā www.kristuspasaulei.lv, sadaļā video. Arī Tev ir iespēja piedzīvot trīs īpašas dienas kopā ar Dievu nākamajā inkaunterā, kas notiks no 13. — 15. jūlijam. Reģistrē savu dalību pa tel. +371 20016806 (Luīze) vai rakstot uz e-pastu luize.zveja@gmail.com.

Artūrs Danenbaums

Ārpuslaulību attiecību vietā izvēlējos kalpot Dievam

Publicēja 2016. gada 20. maijs 13:59Līga Paņina

Ziņas datums 20.05.16.

Atšķirībā no mums daudziem Vēsma ir augusi ģimenē, kur abi vecāki ir ticīgi un kalpo draudzē. Tāpēc arī meitene jau no bērnības nevienu vien reizi ir dzirdējusi par Dievu. Viņai vairs nerodas jautājums, vai Dievs eksistē, taču grūtības sagādāja dzīvot saskaņā ar Viņa prātu. Vēsmas klupšanas akmens bija tēva mīlestības un uzmanības trūkums, ko viņš neprata sniegt un arī nevarēja, jo daudz laika pavadīja darbā.

Tāpat Vēsma piedzīvoja atstumtību arī skolā. Ticības dēļ, viņa nebija pati populārākā meitene klasē, jo bieži vienaudžiem stāstīja par dzirdēto un redzēto dievkalpojumos, līdz ar to citiem šķita dīvaina. Vēsma atceras: “Bija kāda klasesbiedrene, kura visādos veidos centās mani aizvainot apsaukājot un vairākkārtīgi mēģinot izaicināt uz kautiņiem. Es ilgi centos nereaģēt uz šīm provokācijām, taču kādā brīdī vairs nespēju izturēt un pamatīgi sadevu atpakaļ. Pēc šī starpgadījuma klasesbiedrenes attieksme ļoti izmainījās. Iepriekšējās agresijas vietā parādījās draudzība, un, tā kā es vienmēr esmu vēlējusies saņemt vienaudžu uzmanību, labprāt to pieņēmu. Vēlāk kopā ar jauniegūto draudzeni iemācījāmies smēķēt, lai vieglāk būtu iepazīties ar puišiem.” Drīz sākās nebeidzams tusiņu laiks ar alkohola lietošanu un smēķēšanu. Jau 13 gadu vecumā meitene sāka veidot attiecības ar puišiem. Nebija ilgi jāgaida līdz brīdim, kad Vēsmai parādījās pirmā nopietnā draudzība ar puisi. “Attiecībās man patika, ka varu uzticēties un brīvi izstāstīt visu, neko neslēpjot, turklāt es ļoti novērtēju, kad draugs uzņēmās atbildību un palīdzēja risināt problēmas. Tas deva drošības sajūtu, ļāva justies mīlētai un pieņemtai.” Dažādu iemeslu dēļ attiecības izjuka un nesa līdzi vilšanos, taču vajadzība pēc mīlestības un uzmanības drīz lika meklēt atkal nākamo draugu. Biežākais šķiršanās iemesls attiecību pārtraukšanai bija mana vēlme puisi pārtaisīt pa savam prātam. Sapņoju, ka izvēlos “slikto” zēnu un ar laiku viņu spēju pārveidot par kārtīgu un ticīgu cilvēku, taču viss notika pretēji maniem centieniem. Turklāt sirds dziļumos es zināja, ka Dievam šāda veida ārpuslaulību attiecības nav pieņemamas, tāpēc brīžiem jutos ļoti slikti un vēlējos būt viena. Bija sajūta, ka dzīvoju divās pasaulēs, no vienas puses Dievs, no otras – attiecības ar puišiem. Lai arī ļoti vēlējos dzīvot pareizi pēc Dieva gribas, es nespēju pieņem lēmumus un tos realizēt, jo nebija personīgu attiecību ar Viņu. Es nelasīju regulāri Bībeli un maz laika pavadīju lūgšanās. Emocionāli tā dzīvot bija ļoti grūti, jo nemitīgi jutu diskomfortu.

Pārmaiņas manā dzīvē ienāca pēc iepazīšanās ar tagadējo mājas grupiņas vadītāju portālā draugiem.lv no draudzes “Kristus Pasaulei”. Viņa ik pa laikam mani aicināja uz dievkalpojumiem un sadraudzības pasākumiem. Lai arī sākumā atteicu, tomēr kādā brīdī izlēmu aiziet un paskatīties. Es nevaru teikt, ka man viss šķita uzreiz pieņemams, jo traucēja iepriekšējā pieredze un reliģiskie uzskati. Es klausījos dievkalpojumus un tos salīdzināju ar Dieva vārdā teikto, un pamazām sapratu, ka vēlos apmeklēt draudzi un mājas grupiņas regulāri.

Esmu atjaunojusi attiecības ar Jēzu Kristu un katru dienu pavadu laiku, lasot Bībeli un lūdzot. Pamazām sāku iesaistīties kalpošanā draudzē un arī mājas grupiņā. Beidzot varu teikt, ka dzīvoju tā, kā esmu vienmēr vēlējusies, – saskaņā ar Dieva prātu. Esmu pārtraukusi visas ārpuslaulību attiecības. Tas nenotika uzreiz un nebija viegli. Jo sākumā, kā ierasts, esošo draugu centos atvest sev līdzi uz dievkalpojumiem un pat cerēju, ka mēs varētu apprecēties. Taču pēc neilga laika izrādījās, ka puisis ir neuzticams, un nopietnie nodomi tika atcelti. Iespējams es būtu atkal sākusi meklēt jaunu draugu, ja vien neparādītos iespēja kalpot cilvēkiem, atverot savu mājas grupiņu. Tas palīdzēja man izdarīt pareizus lēmumus un no savām iegribām pievērsties Dieva gribai. Pateicoties personīgajām attiecībām ar Dievu, man ir spēks dzīvot pareizi. Manā dzīvē ir parādījušies patiesi mērķi, kas arī motivē pārskatīt savas vērtības un pieņemt pareizus lēmumus. Es vēlos cilvēkiem stāstīt par Dievu un palīdzēt mainīt viņu dzīves uz labo pusi, kas sniedz milzīgu gandarījumu. Kalpojot es ne tikai sniedzu mīlestību, bet arī pati to saņemu. Tas ir ilgi meklētais piepildījums, ko nespēju atrast attiecībās ar puišiem. Man vairs nav nepieciešama nepārtrauktā puišu uzmanība, mīlestības apliecinājumi un rūpes. Esmu sapratusi, ka nevienu cilvēku nevaru pārveidot pēc sava prāta. Pārmaiņas var notikt tikai tad, ja paši to vēlamies. Turklāt šeit esmu ieguvusi draugus, kuriem vienmēr varu uzticēties un zinu, ka tie mani nenodos.”

Daudzi cilvēki, kuri cieš no mīlestības trūkuma, cenšas to atrast attiecībās, taču ļoti bieži piedzīvo vilšanos. Patiesu mīlestību un piepildījumu cilvēkam spēj sniegt tikai Dievs, to nevar iedot otrs cilvēks.

Vēsmas Lazdiņas liecību pierakstīja Līga Paņina

Oksana – mana atmiņa ir pārdabiski atjaunota!

Publicēja 2016. gada 17. maijs 13:09Līga Paņina

Ziņas datums 17.05.16.

Pirms vairāk nekā pieciem gadiem Oksanai parādījās neparasti simptomi, kas radīja satraukumu par veselību. Atmiņas zudums, grūtības orientēties uz ielas, bezmiegs un vairākas citas problēmas, kur ārsti īsti nespēja palīdzēt. Par laimi, Oksana iepazinās ar kādu meiteni, kura pastāstīja, ka Dievs dziedina un uzaicināja apmeklēt draudzi. Pieņemot Dievu un lūdzot par savu veselību, viņas simptomi samazinājās, līdz izzuda pavisam un Oksana atkal var dzīvot normālu dzīvi.

“Viss sākās 2010. gada vasarā ar galvassāpēm un atmiņas zudumu, kad es vairs nespēju atcerēties pagātnes notikumus – gan nesenus, gan senākus. Cilvēki man bieži teica, ka saku vēlreiz to, ko esmu jau stāstījusi, taču es to neatcerējos. Pēc tam pamanīju, ka man ir kļuvis ļoti grūti orientēties uz ielas – es nespēju saprast, kā nokļūt atpakaļ mājās, pat ja esmu konkrētajā vietā bijusi vairākas reizes. Studēju augstskolā, kas arī sāka sagādāt grūtības, jo nespēju ilgstoši koncentrēties uz mācību vielu, katrs mazākais troksnītis novērsa manu uzmanību. Atmiņas zudums izpaudās arī tā, ka neatcerējos tekstu, ko tikko biju izlasījusi un līdz ar to nevarēju uztvert informāciju. Man samazinājās vārdu krājums, nevarēju atcerēties, kā sauc kādu lietu un rakstīju vārdus, jaucot burtus vietām. Dažreiz pat bija tik traki, ka nevarēju saprast, kādu priekšmetu man vajag, piemēram, ja vēlējos dzert tēju, tad nevarēju izdomāt, ka man jāpaņem krūze. Aizmirsu arī, kur biju novietojusi kādas lietas savās mājās un man nācās tās ilgi meklēt. Aizgāju no sava nepilnas slodzes darba, kur strādāju saistībā ar ķīmiju, jo, sajaucot dažādas vielas, neatcerējos, kuras no tām jau esmu pielikusi šķidrumam un kuras – nē. Papildus tam es mocījos ar bezmiegu, pastāvīgu nogurumu un sajutu sāpes un krampjus muskuļos.

Tas viss bija ļoti briesmīgi. Es izvairījos pamest mājas, jo baidījos, ka nespēšu atrast ceļu atpakaļ. Devos pie ārsta, kur man tika veikta magnētiskā rezonanse un encefologramma, pēc kuras konstatēja, ka smadzenes nefunkcionē atbilstoši manam vecumam. Neirologs paziņoja, ka nezina, kā man palīdzēt, kāds cits ārsts izrakstīja zāles atmiņas uzlabošanai, taču to dēļ galvassāpes vēl vairāk pastiprinājās, tāpēc šos medikamentus nelietoju. 2011. gadā viss bija kļuvis tik slikti, ka man iestājās izmisums un es vairs nezināju, ko iesākt. Visu laiku pavadīju mājās, apmeklējot tikai universitātes pārbaudes darbus, kurus kaut kā ar lielām mokām nokārtoju. Uz lekcijām negāju, jo tas man bija pārāk grūti.

Paldies Dievam, nākamajā gadā iepazinos ar kādu meiteni, kas apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei” un pastāstīja man, ka Dievs spēj dziedināt. Tas deva cerību, ka arī mana situācija varētu uzlaboties. Ieaicināju Jēzu Kristu savā sirdī, un pēc lūgšanas piedzīvoju pirmo brīnumu – man pārgāja galvassāpes, kas mani regulāri mocīja. Lai arī tas nebija viegli, nolēmu, ka apmeklēšu dievkalpojumus un mājas grupiņas, jo manī bija radusies ticība, ka Dievs man var palīdzēt. Draudzē dzirdēju daudzu cilvēku liecības par to, kādas pozitīvas pārmaiņas viņi bija saņēmuši lūgšanu seminārā inkaunterā. Nolēmu, ka arī vēlos to apmeklēt. Pēc aizlūgšanas man pārgāja bezmiegs, sāpes un krampji muskuļos. Kad, esot uz ielas, atkal sapratu, ka nezinu, kur esmu, es lūdzu Dievu un spēju atrast atpakaļceļu uz mājām. Es jutos labāk un priecājos, ka Dievs jau tik daudz ir darījis manā dzīvē. Arī mājas grupiņā kopā ar pārējām meitenēm turpinājām lūgt par manas veselības uzlabošanos.

Mana ticība pieauga, es sāku lasīt Bībeli un pati lūgt. Tas gan bija ļoti grūti, jo nespēju koncentrēties uz lūgšanu ilgāk par dažām minūtēm un lasīt Bībeli joprojām bija sarežģīti atmiņas problēmu dēļ. Taču es biju nolēmusi nepadoties un pieķerties Dievam no visa spēka. Pēc laika devos uz vēl vienu inkaunteru, pēc kura atkal varēju pateikties Dievam par pozitīvām izmaiņām – man uzlabojās valoda, es spēju vieglāk atcerēties vārdus un rakstīt ar mazāk kļūdām. Tagad spēju atsaukt atmiņā pagātnes notikumus un atcerēties nesenās sarunas ar cilvēkiem. Es spēju koncentrēties un sīki trokšņi vairs nepārtrauc to, ko esmu iesākusi darīt. Es varu lasīt Bībeli un lūgt Dievu – es spēju atcerēties, ko esmu izlasījusi iepriekšējā rindkopā un izprast tekstu kopumā, kā arī pilnībā koncentrēties uz lūgšanu. Arī uz ielas vairs nejūtos kā apmaldījusies un vienmēr varu atrast ceļu atpakaļ. Cilvēki vairs nesaka, ka kaut ko stāstu otrreiz, jo es atceros, ko esmu kādam teikusi un ko nē. Mājās varu atrast noliktos priekšmetus un saprast, kādas lietas man ir nepieciešamas. Draudzē kalpoju kā tulks no latviešu uz krievu valodu, un mans vārdu krājums ir pilnībā pietiekams, kā arī spēju atcerēties jaunus vārdus. Man ir labs darbs, kuru spēju paveikt bez problēmām un es turpinu studijas augstskolā. Tas patiešām ir liels brīnums! Es ik dienas pateicos Dievam, ka Viņš mani tik pārdabiski ir dziedinājis no visām manām veselības problēmām. Varu apliecināt, ka esmu pilnīgi vesela un iesaku ikvienam, kas mokās ar slimībām, kur ārsti maz ko var palīdzēt, ieaicināt Jēzu savā sirdī, lūgt Dievu un apmeklēt draudzi, kur jums palīdzēs iepazīt Dievu vēl vairāk. Dievam nav nekā neiespējama!” tā ar prieku saka Oksana.

Oksanas Rotkājas liecību pierakstīja Laura Gruševa

Uzticoties Dievam, dziedināta no cistas

Publicēja 2016. gada 13. maijs 12:47Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 21. maijs 13:34 ]

Ziņas datums 13.05.16.

Alda visu mūžu ir ticējusi, ka Dievs ir, bet nepazina Jēzu kā savu Glābēju un nezināja, ka Viņš palīdz un dziedina. Apmēram pirms gada kāda sieviete, zinot par viņas problēmām, ieteica meklēt Dievu un Alda, internetā, skatoties informāciju par iespēju Jēkabpilī apmeklēt draudzi, pamanīja, ka drīzumā notiks draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojums. Viņa to apmeklēja un piedzīvoja pārmaiņas savā dzīvē.

Par savām problēmām un kā Dievs tajās palīdzēja, Alda stāsta: “Apmēram pirms diviem gadiem man sākās sāpes vēderā un, mani izmeklējot, ārsts atklāja cistu. Tika izrakstīti medikamenti, taču to lietošana rezultātus nedeva, sāpes nerimās. Zuda uzticība mediķiem, “vilku garumā” šo lietu un nedevos atkārtoti pie ārsta, lai gan zināju, ka tā būtu pareizi. Mana dziedināšana atnāca negaidītā veidā. Pagājušā gada martā internetā skatoties uzzināju, ka pie mums notiks draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojums. Internetā klausījos, cilvēku stāstus, ko viņi šai draudzē piedzīvojuši un sapratu, ka Dievs var palīdzēt, tādēļ izlēmu doties uz šo pasākumu. Klausoties mācītāja svētrunu, liecības, parunājot personīgi ar kalpotājiem, manī ienāca ticība un pārliecība, ka Jēzus man palīdzēs.

Drīz sāku apmeklēt mājas grupiņu, mācījos Bībeles skolā un sāku ticēt, ka Dievs ir dzīvs un reāls, ka Viņa vārds manai dzīvei ļoti vajadzīgs. Pamatojoties uz to ticēju par savu dziedināšanu lūdzu par to gan personīgi, gan arī mājas grupiņā. Grūtos brīžos zvanīju savai mājas grupas vadītājai un saņēmu stiprinājumu ticībā. Iemācījos arī regulāri pavadīt laiku ar Dievu – lasīt Bībeli un lūgt. Uzzināju, ka Dievs ir mans Ārsts, ka Viņa vārds dziedina. Pirms trīs mēnešiem sapratu, ka vēdera lejasdaļā vairs nesāp. Aizgāju pie ārsta, lai pārliecinātos, ka cista tiešām ir izzudusi un saņēmu ārsta apstiprinājumu, ka esmu vesela. Priecājos un pateicos Dievam, ka Viņš ir uzticams un Viņa vārds ir patiess un darbojas manā dzīvē.”

Jēzus ir Tas pats vakar, šodien un rīt, Viņš dziedina cilvēkus no visām kaitēm. Jēzus gaida, lai katrs Viņu meklē, tic, paļaujas, lūdz un saņem savu dziedināšanu.

Aldas Vulānes liecību pierakstīja Dace Daubere

Uzvarēta depresija un alkoholisms

Publicēja 2016. gada 10. maijs 13:25Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 13. maijs 12:50 ]

Ziņas datums 10.05.16.

Emocionāla un fiziska vardarbība pusaudžu gados ir viena no izplatītākajām problēmām jauniešu vidū, kas visbiežāk notiek tieši skolā. Cenšanās būt līdzīgam pārējiem parasti izraisa mazvērtību, kas mēdz ilgt visas dzīves garumā. Kristīnei pusaudžu vecumā nācās piedzīvot nepieņemšanu no vienaudžu puses, kuras dēļ jaunās meitenes dzīvē ienāca depresija, alkohola atkarība un pašnāvības domas. Nonākot kritiskā stāvoklī, Kristīne pieņēma lēmumu tuvoties Dievam, jo nekādi izmēģinātie līdzekļi un profesionāļu palīdzība viņai nesniedza risinājumu.

Kristīne stāsta: „Vienaudžu agresijas dēļ esmu daudz cietusi no emocionālas un fiziskas vardarbības un atstumtības, kā dēļ sevi uzskatīju par “balto zvirbuli” salīdzinājumā ar citiem. Klasē man bija labākā draudzene, kurai patika dauzīties, ķēpāt skolas tualetes, skatīties pornogrāfiska satura žurnālus. Tā kā es nevēlējos to darīt, viņa sāka mani atstumt, beigās pavēršot pat visu klasi pret mani. Sāku justies mazvērtīga un atšķirīga no citiem. Centos labi mācīties, lai sevi kaut kā pierādītu, nomainīju skolu, taču vienalga iekšēji jutos nepieņemta un tukša. Šķita, ka man ir ļoti jācenšas līdzināties sabiedrībā ierastajiem standartiem. Tādēļ, lai sevi kaut kā pierādītu, sāku agri veidot attiecības ar puišiem, cerot, ka mani pieņems un ka es nejutīšos vairs mazvērtīga.

Kaut gan mana dzīve ārēji šķita samērā normāla, aizpildīta ar darbu, studijām un sportošanu, aptuveni pirms diviem gadiem pēc kārtējām attiecībām ar pretējo dzimumu, es sāku justies arvien nomāktāka. Biju gaidījusi, ka šis cilvēks gribēs veidot ar mani nopietnas attiecības, iztēlojos mūsu kopīgo nākotni, taču nekas neīstenojās pēc mana plāna. Saņemot atraidījumu, man bija sajūta, ka nekam vairs nav jēgas. Naktīs nespēju aizmigt, zuda prieks. Tādēļ devos pie diezgan atzītas psihiatres, kura izrakstīja nomierinošas tabletes un miega zāles, kā arī ieteica vairāk laika pavadīt sabiedrībā. Lietoju nozīmētos medikamentus un centos uzvarēt negatīvās emocijas, taču tas man īsti neizdevās. Manī drīzāk ienāca vēl lielāka sevis nepieņemšana un vainas apziņa par izjukušajām attiecībām. Domāju, ka neesmu pietiekami laba vai viņam piemērota, un tas bija kārtējā reize, kad mani atstūma. Ja pusaudžu gados tie bija mani vienaudži, tad vēlāk – vīrieši.  Man radās grūtības saņemties iet uz darbu, parādījās pat domas par pašnāvību.  2014. gada augustā dēļ depresīvajām domām un apātijas es nokļuvu psihiatriskajā slimnīcā neirožu nodaļā. Tur saņēmu visdažādākās zāles, tai skaitā antidepresantus, trankvilizatorus, apmeklēju arī mākslas terapiju, taču tas gaidīto rezultātu nedeva.

Kad iznācu ārā no slimnīcas, jutos kā “dārzenis”. Daudzo medikamentu dēļ bija sajūta, ka man ir vienalga, kas ar mani notiek. Man negribējās neko darīt, un es vienkārši eksistēju. Tomēr par spīti visam sekoju ārsta norādījumiem un lietoju tabletes. It kā spēju funkcionēt, darīt ikdienas pienākumus, tomēr nebiju apmierināta ar savu dzīvi, un galvā ļoti bieži joprojām pavīdēja pašnāvības domas. Domāju, kā to visu mainīt un atkal meklēju attiecības ar pretējo dzimumu. Drīz vien uzsāku jaunas attiecības, taču biežo strīdu dēļ arī tajās laimīga nejutos. Tādēļ bieži sāku lietot alkoholu, un paralēli tam dzēru arī nervu zāles. Es zināju, ka tas ir bīstami, taču nekas mani nespēja no tā atturēt. Tieksme pēc alkohola kļuva arvien spēcīgāka. Problēmas sākās arī mājās, jo ģimene redzēja, kā pamazām eju postā, jo es nemitīgi stāstīju savas depresīvas domas un visā vainoju sevi.

Pagājušā gada februārī, kad paralēli depresijai un alkohola atkarībai biju diezgan spēcīgi saaukstējusies un gulēju gultā ar lielu temperatūru, es aizdomājos par Dievu, jo aptuveni 16 gadu vecumā es pirmo reizi ieaicināju Viņu savā dzīvē, taču, turpinot dzīvot pa vecam, es pazaudēju Dieva tuvumu. Sapratu, – lai kaut kas mainītos, man atkal ir jāieaicina Jēzus savā dzīvē un jāļauj Viņam darboties. Meklējot informāciju, es atradu draudzes „Kristus Pasaulei” mājaslapu. Ļoti uzrunāja daudzās cilvēku liecības par to, kā Dievs ir darbojies viņu dzīvēs. Nolēmu, ka man jāaiziet un jāpaskatās. Tas bija 7 gadu jubilejas dievkalpojums, kurš mani ļoti uzrunāja – es sajutu spēcīgu Dieva klātbūtni un prieku. Uzreiz pēc dievkalpojuma sapratu, ka vēlos pievienoties kādai no mājas grupiņām, ko arī izdarīju. Klausoties svētrunas un apmeklējot grupiņas, sapratu, ka man ir jāveido personīgās attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, kā arī jāmaina ieradumi. Taču ar to tik viegli negāja. Bija brīži, kad es gribēju visam atmest ar roku un turpināt apmeklēt psihiatrus, jo pārmaiņas nenotika uzreiz, un man gribējās padoties. Bija pat divas reizes, kad uz grupiņu devos diezgan spēcīgā alkohola un zāļu iespaidā, taču, paldies Dievam, mājas grupiņas vadītāja bija saprotoša un mani nenosodīja. Viņa teica, ka man jāstājas pretī mazvērtībai, depresijai un atkarībām ar visiem Dieva dotajiem ieročiem. Kādu laiku visam iekšēji nepiekritu un turpināju būt ar vienu kāju pasaulē – dzīvojot pretēji Dieva gribai, taču es sapratu, ka man jāatstāj “vecā Kristīne” un tiešām jānododas Dieva meklēšanai uz simts procentiem. Pieņēmu lēmumu katru dienu lūgt Dievu un lasīt Bībeli, kā arī apmeklēt mājas grupiņu un dievkalpojumus, un tikt vaļā no antidepresantu un alkohola lietošanas, kuri mani turēja savā verdzībā.

Es no sirds lūdzu Dievu, lai Viņš paņem prom šo depresiju un atkarību no alkohola un medikamentiem. Pienāca diena, kad es tiešām vairs nelietoju zāles, kā arī neizjutu nekādus simptomus, kas rodas, strauji pārtraucot medikamentu lietošanu. Pavisam drīz arī sapratu, ka mani vairs nemoka pašnāvības un depresijas domas, arī alkohols man arī kļuvis pretīgs un es to vairs nelietoju.

Dievs ir ne tikai paņēmis prom šīs atkarības un depresijas, bet arī atrisinājis to cēloni. Draudzes trīs dienu seminārā inkaunterā tiku vaļā no atstumtības un mazvērtības sajūtas, kuru ieguvu pusaudžu gados. Es spēju beidzot sevi pieņemt tādu, kādu mani Dievs ir radījis, ar savu raksturu un talantiem. Esmu kļuvusi atvērtāka pret cilvēkiem, vairs tik ļoti neuztraucos par citu cilvēku viedokli. Man ir arī vieglāk komunicēt ar apkārtējiem, ir nosprausti mērķi savai dzīvei. Jūtos ļoti labi, esot kopā ar Jēzu, jo nekas no pasaules nespēj sniegt tādu prieku un dzīves piepildījumu kā Viņš. Man ļoti patīk sākt dienu ar Dieva vārdu, būt mājas grupiņā un dievkalpojumos, kā arī kalpot Dievam.”

Kristīne ir pilnīgi dziedināta – depresija un alkohols vairs nav viņas ikdiena. Jaunās sievietes dzīve plaukst kopā ar Dievu, kurš atbrīvo ne tikai no ieilgušām problēmām, kas degradē cilvēka personību, bet arī no to cēloņiem. Kristīne citiem iesaka: „Ticiet, ka Dievam nav neatrisināmu problēmu, meklējiet Viņu ik dienas, lasot Bībeli un lūdzot. Lūkas evaņģēlijā 10:19 Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” Tiešām, Dievs spēj izvest no jebkuras visbezcerīgākās situācijās!”

Kristīnes Sermones liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Neesmu vairs darbaholiķe

Publicēja 2016. gada 6. maijs 13:25Līga Paņina

Ziņas datums 06.05.16.

Pirms Ieva iepazina Dievu, viņa mocījās ar izteiktiem mazvērtības kompleksiem, kurus centās pārvarēt, uzcītīgi strādājot un gūstot panākumus. Kā saka pati Ieva: “Es nekad nespēju pateikt darbam nē!” Taču viņa nenojauta, ka ir kļuvusi par darbaholiķi, kura nesaudzē nedz savu brīvo laiku, nedz veselību, lai tikai iegūtu vēlamos rezultātus.

„Uzcītīgu strādāšanu vienmēr esmu uzskatīju par pozitīvu cilvēka iezīmi un ilgu laiku nemaz neapzinājos, ka manā dzīvē kaut kas ir nepareizi. Taču tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka mazvērtības dēļ esmu sevi gadiem ilgi mocījusi, nepārtraukti uzkraujot aizvien vairāk darba. Galvenā motivācija nebūt nebija naudas pelnīšana, svarīgākais bija gandarījums par padarīto. Tas cēla pašvērtējumu un lika justies vajadzīgai. Darbs bija arī labs iemesls nedomāt par neveiksmēm personīgajā dzīvē. Manā ikdienā nebija nevienas minūtes, kad es nedomāju par saviem pienākumiem. Es studēju Rīgā, strādāju arhitektu birojā un vadīju piecus deju pulciņus Valmieras apkaimē. Turklāt pēc dabas esmu pedante, tāpēc bieži nebiju apmierināta ar savu veikumu. Tā kā pienākumu bija ļoti daudz, es reti kad izmantoju pusdienlaika pārtraukumu. Parasti maltītei veltīju ne vairāk kā pāris minūtes, lai jau pēc brītiņa atkal drudžaini ķertos pie saviem darbiem. Man nebija nekas pretī palikt birojā ilgāk nekā noteica darba laiks, un, ja bija nepieciešamība, strādāju arī pa nakti. Šī iemesla dēļ biju hroniski neizgulējusies un dienas laikā jutos nogurusi. Turklāt es varēju kļūt nervoza, ja nonācu situācijā, kur strādāt nebija iespējams. Atceros gadījumu, kad pēc operācijas ārsts man bija nozīmējis gultas režīmu uz nedēļu, bet es devos strādāt jau nākamajā dienā, jo darbs palīdzēja nedomāt par sāpēm. Par ilgstošu atvaļinājumu nevarēja iet pat runa, – manuprāt, tā bija veltīga laika izšķiešana. Arī retajās reizēs, kad devos ceļojumā kopā ar vecākiem, ņēmu līdz datoru, lai varētu aktīvi darboties vai arī izmantoju šo laiku, lai beidzot izgulētos. Es maz pavadīju laiku ar draugiem un tuviniekiem. Situāciju vēl sarežģītāku padarīja mans hobijs – dejošana. Drīz vien no vaļasprieka tas pārtapa par manu otru darbu, kas prasīja daudz pūļu. Pienāca brīdis, kad darbojos jau piecos deju pulciņos, kur biju horeogrāfe un arī tērpu šuvēja. Milzīgā darba apjoma un laika trūkuma dēļ ne visu izdevās izdarīt perfekti un bieži sanāca kavēt termiņus. Tādās reizēs ļoti dusmojos uz sevi, pārmetot, ka neesmu atteikusies no piedāvājuma. Biju noskrējusies un neizsakāmi piekususi, kas ilgtermiņā atstāja ievērojamu iespaidu arī uz manām darba spējām, un aizvien grūtāk kļuva paveikt uzticētos pienākumus. Jutos pilnībā “izpumpējusies” smagā darba dēļ. No vienas puses darbs man deva gandarījumu un cilvēku atzinību, bet no otras puses biju neizsakāmi piekususi, vienmēr neizgulējusies un skrienoša. Es vēlējos kādas pārmaiņas, kas varētu man palīdzēt kaut ko mainīt dzīvē. Smagākos brīžos centos meklēt atbildes ezotēriskās un zinātniskās literatūras grāmatās, kas mani ļoti saistīja, bet neko nemainīja.

Tā nu es kādā darba dienas pusdienlaikā, aizvien cīnoties ar savām problēmām, devos uz Vērmaņa parku palasīt sarežģītu grāmatu par augstāko zinātni. Pie manis pienāca divas meitenes, kuras apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un izskatījās ļoti laimīgas. Viņas uzdeva jautājumu: „Kas ir skaistākais brīdis manā dzīvē?” Protams, dalījos ar saviem piedzīvojumiem, savukārt viņas stāstīja liecības, ka ir iepazinušas Dievu, kurš ir pilnībā izmainījis viņu dzīves. Lai gan turējos pretī un apgalvoju, ka visam ir savs laiks, domājot ar to, ka mans laiks noteikti nav pienācis, sameklēju abas meitenes sociālajos portālos, turpinot iesākto diskusiju parkā. Pēc kāda laika jau skatījos draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumus internetā, vēlāk arī klātienē, kā arī sāku apmeklēt arī mājas grupiņu.

Iepazīstot Dievu, mana dzīve tiešām mainījās. Pateicoties lūgšanām, Bībeles lasīšanai, dzirdētajām svētrunām un lūgšanu semināram jeb inkaunteram, mana dvēsele tika dziedināta un esmu atbrīvojusies no mazvērtības. Sapratu, ka tikai Dievs var sniegt patiesu mīlestību un atzinību, pēc kuras es tik ļoti ilgojos visus šos gadus. Pavadot daudz laika lasot Bībeli, jūtos laimīga un mīlēta. Pateicoties Jēzum, es esmu brīva no darbaholisma. Viņš ir izmainījis un uzlabojis pilnīgi visu manu dzīvi. Tagad spēju atteikties no darba piedāvājuma, nejūtoties vainīgai. Esmu pārtraukusi vadīt deju pulciņus un pieņēmusi lēmumu turpmāk pelnīt iztiku tikai ar darbu arhitektu birojā. Vairs neapkrauju sevi ar darbiem, lai celtu savu pašapziņu un justos vajadzīga saviem līdzcilvēkiem. Pamazām mācos baudīt savu brīvo laiku, lai vairāk pavadītu to kopā ar sev tuviem cilvēkiem. Tagad saprotu, ka daudz efektīvāk varu strādāt, ja esmu atpūtusies, tāpēc izmantoju pusdienas pārtraukumu, nepalieku pēc darba laika beigām un nestrādāju brīvdienās, lai arī sākumā bieži nācās pacīnīties, jo citreiz, kā par spīti, uzradās dažādi steidzami darbi pēdējā brīdī. Pateicoties Dievam, es vairs nejūtos hroniski nogurusi un neizgulējusies. Cenšos ievērot, lai dienas režīms būtu sabalansēts starp darba stundām un atpūtu. Man vairs nerodas stress, ja nokļūstu apstākļos, kur nav iespējas strādāt un labprāt izmantoju atvaļinājumu, lai darītu lietas, kas mani iepriecina. Darba panākumi nenosaka manu vērtību, jo zinu, ka Dieva acīs esmu īpaša pati par sevi. Dejošana atkal ir tikai mans hobijs, nevis darbs kā tas bija iepriekš. Esmu laimīga, ka iepazinu Dievu, jo Viņš ir lielāks un pārāks par visām zinātnēm un austrumu reliģijām, kuras nespēja man palīdzēt.

Dievs ir izmainījis manu raksturu, attieksmi pret sevi un darbu. Esmu brīva no šīs verdzības un nebeidzamās dzīšanās pēc panākumiem. Ja tu cīnies ar mazvērtību un vēlies saņemt atzinību, zini, ka to spēj sniegt tikai Dievs un nekas cits. Par to esmu pārliecinājusies savā dzīvē un novēlu ikvienam to piedzīvot.”

Ievas Krūzkopes liecību pierakstīja Līga Paņina

Andrija – dziedināta no kārpām

Publicēja 2016. gada 3. maijs 12:42Līga Paņina

Ziņas datums 03.05.16.

Nereti cilvēki saskaras ar dažādiem nevēlamiem ādas veidojumiem, tostarp kārpām. Inficēties ar šo vīrusu ir pavisam viegli, taču, lai no tā atbrīvotos, nepieciešama specifiska ārstēšana un pacietība. Arī Andrija, jauna un aktīva meitene, pirms vairāk nekā gada uz ādas pamanīja nelielas kārpas, kas jau pēc neilga laika bija skaitāmas vairākos desmitos, taču, pilnībā paļaujoties uz Dievu un uzticot Viņam savu dziedināšanu, Andrija piedzīvoja pārsteidzošus rezultātus.

Par meitas brīnumaino dziedināšanu stāsta Andrijas mamma Inga: „Pagājušā gada janvārī ievērojām, ka uz Andrijas rokām parādījušās nelielas kārpas. Sākotnēji tām nepievērsām uzmanību, taču vēlāk ievērojām, ka tās kļūst lielākas un vairojas, tādēļ nolēmu aizvest meitu pie ārsta. Pēc dermatologa vizītes Andrijai tika nozīmēta kārpu likvidēšana ar piesaldēšanu, kā arī papildus zāles, ko lietot mājas apstākļos. Jau pats piesaldēšanas process bija nepatīkams, taču vislielākās grūtības sākās tieši pēc tā – kārpas piepampa un kļuva par čūlām, kas plīsa un asiņoja pat no viegla pieskāriena. Nereti gadījās, ka sāpes nepārgāja pat trīs dienas, un Andrijai nācās lietot pretsāpju medikamentus. Lai arī šiem ādas izaugumiem vajadzēja samazināties un pazust aptuveni mēneša laikā jau pēc pirmās piesaldēšanas reizes, uz Andrijas ādas tie kļuva aizvien vairāk. Nolēmām turpināt ārstēšanu, taču aptuveni pusgada laikā nebija nekādu uzlabojumu – kārpas vairojās un parādījās arī uz citām ķermeņa daļām. Reiz intereses pēc tās izskaitījām – deviņpadsmit uz rokām un trīsdesmit uz kājām. Andrijai vairākas reizes nācās iet cauri piesaldēšanas procesam un tā radītajām sekām – lielām sāpēm un grūtībām darīt pat ikdienišķus darbus. Šīs problēmas dēļ meita bieži vien nevarēja doties uz sporta treniņiem, kā arī spēlēt klavieres. Kārpas ne vien izraisīja nepatīkamas sajūtas, bet arī neglīti izskatījās, tādēļ Andrija pastāvīgi jutās neērti un kautrējās savas rokas rādīt citiem. Uzzināju par iespēju likvidēt kārpas ar lāzera palīdzību, taču tā ir ļoti dārga procedūra tik lielam kārpu skaitam, tādēļ mēs to neizmantojām. 

Redzot, ka Andrijai nozīmētā ārstēšanas metode nepalīdz, mēs to pārtraucām, un es nolēmu cīnīties pret neglītajiem izaugumiem ar lūgšanu palīdzību. Jau ilgāku laiku, ticot Dievam, apmeklējot draudzi „Kristus Pasaulei”, kā arī pašai lūdzot par cilvēkiem savā mājas grupiņā, esmu pieredzējusi dažādus brīnumus un dziedināšanas, tādēļ ne mirkli nešaubījos, ka Dievs palīdzēs arī manai meitai. Par šo problēmu cītīgi sākām lūgt gan mājas grupiņā, gan arī individuāli, nemitīgi apliecinot Rakstu vietas no Bībeles, piemēram, Mateja 15:13: "Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm.

Pēc neilga laika pamanījām, ka šie ādas izaugumi pakāpeniski sāk samazināties un izzust. Tas bija ļoti patīkams pārsteigums, un Andrija bija sajūsmā, redzot, ka viņas āda atkal atgūst normālu izskatu! Sāpīgas un apgrūtinošas ārstēšanas vietā, kura turklāt nesniedza nekādus rezultātus, Dievs atbildēja uz mūsu lūgšanu un aptuveni astoņu mēnešu laikā pilnībā dziedināja Andriju no kārpām. Tagad viņas āda ir vesela, un Andrija bez grūtībām var darīt visu, ko vēlas – doties uz sporta nodarbībām, spēlēt klavieres un ik dienas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, nekautrējoties rādīt savas rokas citiem. Viņa ir patiesi laimīga un pateicīga Dievam par savu brīnumu! Šī dziedināšana bija kārtējais pierādījums tam, ka Dievs ir spējīgs visu izmainīt.

Novēlam ikvienam, kuram ir jebkāda problēma, meklēt palīdzību pie Dieva, jo tikai tad, kad paši ļaujam Dievam darboties mūsu dzīvēs, Viņš tajās var paveikt lielus brīnumus. Nereti, lai sasniegtu rezultātus, lūgšanas un ārstēšana iet roku rokā, taču atceries, ka arī tad, ja medicīna nespēj palīdzēt, Dievs vienmēr paliek uzticams un ir vislabākais Ārsts!”

Andrijas Reinfeldes liecību pierakstīja Monta Gulbe

Rita: Antidepresantus vairs nelietoju

Publicēja 2016. gada 29. apr. 14:09Līga Paņina

Ziņas datums 29.04.16.

Visu mūžu Ritu pavadīja ļoti liela nedrošība gan par sevi, gan par saviem tuviniekiem. Lai mazinātu trauksmi un depresiju, viņa devās pie ekstrasensiem, kā arī daudzus gadus lietoja nervus nomierinošas zāles. Tomēr nekas nelīdzēja. Tikai tad, kad Rita iepazina Jēzu Kristu, un pirms dažiem gadiem pievienojās draudzei “Kristus Pasaulei” Saldū, viņa kļuva pilnībā brīva no depresijas un nemiera. Šobrīd savos nepilnos 70 gados viņa ir aktīva, spēka un enerģijas pilna, joprojām strādā algotu darbu un kalpo draudzē, vadot mājas grupu un aprūpējot cilvēkus.

Par to, kā tas notika, Rita stāsta: “Pavisam agrā bērnībā, pēckara gados, kad padomju okupācijas vara cīnījās pret latviešu patriotiem mežos, man nošāva tēvu, bet māti smagi ievainoja. Šī epizode uz mūžu palika manā atmiņā un radīja ļoti lielu nedrošību visā turpmākajā dzīvē. Ja vakarā es paliku mājās viena un mamma bija kaut kur izgājusi, es ļoti raudāju un baidījos, ka tik viņai nenotiek kas ļauns un mēs ar māsu nepaliekam vienas. Visu laiku bija neizskaidrojamas bailes, ka ar maniem tuvākajiem cilvēkiem varētu kaut kas slikts atgadīties.

Kad precējos, domāju, ka man būs ideāls vīrs, ideāla ģimene un tas mani atbrīvos no trauksmes un depresijas.. Tomēr tā neiznāca. Arī pati nebiju nekāds “eņģelis”, jo allaž “zāģēju” savu vīru. Reiz viņš, lasot interesantu grāmatu, aizmirsa par bērnu, ko bija atstājis aukstumā nepieskatītu. Rezultātā mazais dēliņš saslima, bet es kopš tās reizes vairs nespēju uzticēt savam vīram bērnu un turpmāk darīju visu pati. Savukārt viņš, juzdamies atstumts un nevajadzīgs, sāka dzert. Pieaugošo strīdi ģimenē, neizskaidrojamas bailes par tuviniekiem un vīra alkoholisms dzina mani izmisumā, trauksmē un depresijā. Likās, ka visi cilvēki ir slikti un man grib tikai ļaunu. Kaut arī strādāju labā darbā, naudas knapi pietika no algas līdz algai. Allaž saspringtā materiālā situācija manu stresu un bažas par rītdienu tikai vairoja. Vēlējos atrisinājumu savai ģimenes krīzei, kā arī tikt vaļā no mūžīgajām bailēm un nemiera.

Sāku apmeklēt tautas dziedniekus un vārdotājus, jo pazīstami cilvēki man ieteica, ka tā es atgūšot mieru. Vairākus gadus pie viņiem braucu vismaz reizi divos mēnešos. Burvji man deva apvārdotu ūdeni, cepumus un sāli. Uz brīdi tiešām viss bija labi, taču jau nākamajā dienā nemiers atkal atgriezās. Tā es apmeklēju daudzus dziedniekus un ekstrasensus Latvijā, bet trauksme manī ar laiku kļuva vēl lielāka. Beigās ģimenes ārsts man izrakstīja antidepresantus, kurus lietoju turpmākos desmit gadus. Dažkārt no rīta, ejot uz darbu, ja biju aizmirsusi iedzert rīta devu, mani jau pa ceļam pārņēma panikas lēkmes un nedrošība.

Kad bija apmeklēti vai visi Latvijas ekstrasensi, izdzerts lērums zāļu, bet labuma nekāda, es nolēmu meklēt palīdzību pie Dieva. Atradu domubiedrus un vairākus gadus mēs bijām maza ticīgo grupiņa, kas turējāmies kopā, taču vienas stabilas draudzes mums nebija. Šis laiks bija grūts, manā dzīvē bija vairāki smagi pārbaudījumi un dažkārt depresija atgriezās. Ārstu kļūmes dēļ zaudēju savu vīru. Arī mans dēls, kurš strādā par helikoptera bortmehāniķi, tika nolaupīts Sudānā ar visu ekipāžu. Tomēr no Dieva es nenovērsos un allaž savās grūtībās redzēju gaismu tuneļa galā, taču pēc kopīgām lūgšanām viņš tika atbrīvots.

Apmēram pirms četriem pieciem gadiem uzzināju, ka Saldū savu darbību uzsāk jauna draudze “Kristus Pasaulei”. Nolēmu vispirms doties uz dievkalpojumi Rīgā, kur iepazinos ar cilvēkiem no Saldus draudzes un kopš tās reizes sāku ik svētdienas apmeklēt dievkalpojumus. Ļoti palīdzēja Bībeles skola, kurā mācītājs vienkārši un saprotami izskaidroja daudzas lietas, kas man līdz tam nebija pilnīgi skaidras, kaut arī esmu kristiete jau ilgus gadus. Brīnišķīgi, ka man ir mācītājs, draudze un komanda, kas man paskaidro grūtāk saprotamas lietas, iedrošina un stiprina. Man vairs nav jācīnās vienai pašai, kā agrāk! Draudzes seminārā inkaunterā ieraudzīju savu kā kristieša dzīves uzdevumu – meklēt un glābt pazudušos, kā arī veidot un audzināt viņus par uzticamiem Kristus mācekļiem.

Tikai pēdējo četru gadu laikā manī ir ienācis pilnīgs miers. Dieva vārds ir stiprs pamats manā dzīvē. Vairs neesmu atkarīga no emocijām. Zinu, ka Dievs mani mīl un ir ar mani, vienalga, vai es ko jūtu vai nejūtu. Man vairs nav ne panikas, ne baiļu, ne trauksmes. Es vairs neapmeklēju ekstrasensus, jo tagad man ir paļāvība uz Dievu jebkurā situācijā, lai kādi arī būtu apstākļi apkārt. Viņam vienmēr ir atrisinājums ikvienai manai problēmai. Kalpoju draudzē Saldū, vadu mājas grupiņu un mīlu Dievu un cilvēkus. Esmu atradusi savas dzīves jēgu kalpot cilvēkiem, vest viņus pie Dieva un palīdzēt kļūt par Kristus sekotājiem. Ik rītus es nāku pie Viņa lūgšanā un saņemu atbildes no Dieva, lasot Bībeli.

Esmu brīva no pagātnes rēgiem un mani vairs nemoka bailes, ka ar tuviniekiem pēkšņi varētu notikt kas ļauns. Nelietoju ne antidepresantus, ne arī kādas citas zāles vispār. Kalpošana cilvēkiem un draudzē dod gan pašai lielu prieku, gan arī palīdz uzturēt sevi labā fiziskā formā. Paldies Dievam, ka savos gados varu iet un skriet kā jauna meitene. Nemaz nejūtu, ka man drīz jau būs 70 gadu. Joprojām strādāju un veicu arī visus mājas darbus. Esmu finansiāli svētīta. Kamēr daudzi pensionāri dzīvo uz iztikas robežas, es varu atļauties katru gadu braukt atpūsties uz ārzemēm un dzīvoklī veikt kapitālo remontu. Vairs neuztraucos, ka man varētu pietrūkt līdzekļi, jo apzinos, ka Dievs rūpējas un gādā par mani!

Cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu, dzīvo nemierā un trauksmē, es novēlu meklēt savu problēmu atrisinājumu tikai Jēzū, mūsu Kungā! Svarīgi ir būt draudzē, kur ieliek stipru ticības pamatu, balstītu Bībelē un kur māca par personīgām attiecībām ar Dievu caur Jēzu Kristu.  Tikai Viņš ir nomiris par tavām problēmām, atkarībām un grēkiem, un augšāmcēlies! Viņš pārvērtīs un atjaunos tavu dzīvi!”

Ritas Reihleres liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

1-10 of 902