ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Dziedināta no 13 gadus ilgušas mazasinības

Publicēja Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 03. 07. 15.

Mazasinība ir bieži sastopams slimības simptoms, kas ir grūti ārstējams un izraisa nogurumu un nespēku. Zāles pret to bieži vien ir neefektīvas un nepalīdz arī diēta un veselīgs dzīvesveids. Elīna cieta no mazasinības jau kopš agras bērnības un viņas asinīs hroniski bija pazemināts hemoglobīna saturs. Pusaudžu vecumā meitene pat ģība pie niecīgas fiziskās slodzes. Nākamos 13 gadus ārsti nepēja atrast slimības cēloni un līdz ar to arī palīdzēt. Tomēr pēc aizlūgšanas mājas grupiņā jaunā sieviete tika dziedināta.

Sarunā pa telefonu Elīna stāsta, kā saņēmusi dziedināšanu no mazasinības: „Bērnībā allaž biju bāla, sūdzējās par ēstgribas trūkumu, mocījos ar pastāvīgu nogurumu un nespēku. Reiz, kad man bija desmit gadi, kāpu pa trepēm un noģību. Pēc šī gadījuma ārsti veica dažādas izmeklēšanas, paņēma asins analīzes un atklāja mazasinību. Tas nozīmēja, ka manās asinīs ir pazemināts sarkano asins ķermenīšu un hemoglobīna saturs, tādēļ organisma audi nesaņem pietiekami skābekli.

Man izrakstīja ļoti dārgas zāles, kas bija jālieto kursa veidā. Bija vairāki ārstēšanās kursi, kuri katrs ilga pa diviem mēnešiem, tomēr visu laiku analīzes uzrādīja pazeminātu hemoglobīna saturu asinīs. Vecmāmiņa bieži deva biešu sulu, labu gaļu, dārzeņus, augļus un vitamīnus, taču arī veselīgs uzturs un diētas nedeva gaidīto rezultātu. 13 gadu laikā biju izmēģinājusi visas iespējas, ko sniedz medicīna un veselīga ēšana, taču šī problēma, kā bija, tā palika. Šajā laikā apmeklēju vairākus speciālistus un veicu dažādus papildus izmeklējumus, taču iemeslu manai mazasinībai ārsti tā arī nespēja atrast.

Kad mācījos internātskolā, mēs reizēm apmeklējām kādu kristīgu organizāciju, jo tur bija dažādi pasākumi bērniem, tādēļ kaut ko par Dievu es zināju, varēju noskaitīt baušļus, tomēr īstas ticības Viņam nebija un manā dzīvē nekas nemainījās. Taču pagājušā gada rudenī portālā draugiem.lv iepazinos ar kādu sievieti, kura aktīvi kalpo draudzē „Kristus Pasaulei” un vada mājas grupiņu. Sākām pamazām sarakstīties, līdz kādu reizi mēs nolēmām satikties, lai iepazītos viena ar otru klātienē. Viņa man stāstīja par Dievu un to, kādas izmaiņas pati ir piedzīvojusi savā dzīvē. Pagājušā gada beigās es aizgāju uz mājas grupiņu un mani pārsteidza šo cilvēku draudzība, atsaucība un ieinteresētība. Līdz šim dzīvē reti kaut ko tādu biju piedzīvojusi. Jau pirmajā reizē meitenes aizlūdza par mani un iekļāva šo problēmu vajadzību sarakstā. Lūgšanas laikā es piedzīvoju Dievu, sajutu, kājās sajutu tādu kā tirpoņu.

Kopš decembra beigām  regulāri sāku apmeklēt draudzes dievkalpojumus, klausīties mācītāja sprediķus internetā, lasīt Bībeli un lūgt. Ļoti uzrunāja saprotamais veids, kā mācītājs sludina par aktuāliem un nopietniem jautājumiem, kā arī slavēšana un laipnie cilvēki. Janvārī kādā dievkalpojumā es atsaucos mācītāja aicinājumam un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju.

Bet apmēram pēc nedēļas es saslimu ar gripu. Izsaucu uz mājām ģimenes ārsti, kura izrakstīja zāles un pēc dažām dienām man bija jāierodas pie viņas uz pārbaudi. Man, kā allaž līdz šim, noņēma asins analīzes un pēc dažām dienām atskanēja telefona zvans. Bija jādodas uz poliklīniku, lai iepazītos ar rezultātiem. Es jau biju atlikusi naudu dārgajām zālēm un sagatavojusies kārtējam nepatīkamajam ārstēšanās kursam. Ienācu dakteres kabinetā, viņa šķirstīja manu slimības vēsturi, skatījās papīros, taču neko neteica. Kādu brīdi gaidīju, tad nenocietos un vaicāju: „Vai tad jūs man nerakstīsiet zāles?” Taču daktere bija izbrīnīta, „Jums tās vairs nevajag!” „Kā, man taču ir mazasinība!” – teicu, jo vēl nesen mans hemoglobīna līmenis bija pazemināts un nācās veikt kārtējo ārstēšanās kursu. „Nē, jums ir pilnīgi normālas analīzes un nekādas mazasinības vairs nav!” Manu sirdi piepildīja liels prieks un ticība, es biju kā spārnos. Esmu Dievam svarīga un nozīmīga!

Šodien esmu pilnībā dziedināta no mazasinības, manās analīzēs sarkano asins ķermenīšu un hemoglobīna daudzums ir normas līmenī. Man vairs nav nespēks un nogurums, esmu vesela. Kopš tā brīža, kad ārste paziņoja, ka manas analīzes ir normālas, es vairs neesmu lietojusi nekādus medikamentus pret mazasinību. Šobrīd jūtos stipra un man pietiek spēka paveikt arī fiziski smagus darbus, no kuriem man vairs nav jāģībst!

Tiem, kas arī cieš no mazasinības, nespēka vai hroniska noguruma, gribu ieteikt ticēt, ka Jēzus ir mūsu Ārsts, lasīt katru dienu Bībeli un nākt uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumiem! Dievs spēj tevi dziedināt no jebkuras slimības!”

Elīnas Kirules liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Agresijas vietā Dieva mīlestība

Publicēja 2015. gada 30. jūn. 13:04Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 30. 06. 15.

Nevienam nav noslēpums, ka, apmeklējot skolu, daudzi bērni cieš vardarbību no saviem vienaudžiem. Tāpat arī Beāte ir piedzīvojusi pret sevi ļaunu attieksmi, kas atstāja paliekošas sekas uz meitenes dzīvi. Viņa kļuva noslēgta, jutās mazvērtīga un atstumta pārējo klasesbiedru vidū. Vēlāk šīs sajūtas pārauga naidā pret citiem bērniem, un, tikai sākot apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei” un iepazīstot Dievu, Beāte ir saņēmusi dziedināšanu no nepareizajām emocijām un domām.

„Es uzaugu labā ģimenē, starp mīlošiem vecākiem, taču, salīdzinot ar citiem vienaudžiem, biju nedaudz klusāka un bailīgāka. Sakne tam visam meklējama sagatavošanas skolā, kur mani bieži pazemoja kāda vecākas grupas audzēkne, kura bija fiziski pārāka par mani. Spilgti atceros gadījumu, kad viņa izmantoja iespēju mani iekaustīt spēlējot spēli "ja tu ieelposi, es tev sitīšu". Es centos par to pastāstīt pieaugušajiem, taču man neviens neticēja, jo šī meitene bija paraugbērns savā grupā.

Pēc piedzīvotās agresijas un sava rakstura īpatnību dēļ es jutos neinteresanta citiem bērniem un domāju, ka neviens nevēlas ar mani spēlēties, tāpēc lielākoties nolīdu maliņā un dzīvoju savā domu pasaulītē. Tas bija kā apburtais loks, – jo vairāk es baidījos komunicēt ar citiem bērniem, jo vairāk tiku atstumta un nepieņemta. Esot divatā ar kādu, biju nedaudz atvērtāka, taču jau nelielā kompānijā es jutos lieka. Vieglāk komunicēt bija tikai starp tikpat kautrīgiem cilvēkiem kā es. Vēlāk parādījās vientulības sajūta, jo ievēroju, ka vienaudži sāk izvairīties ar mani runāt. Baidījos komunicēt, arī zvanīt pa telefonu, jo ļoti satraucos, ko citi par mani padomās. Situācijās, kad gāju ar savām draudzenēm pa ielu, es noteikti vilkos dažus metrus aiz viņām, jo biju pārliecināta, ka nevaru būt labs sarunu biedrs. Atceros kādas draudzenes izteiktu frāzi: "Beāte, izaudz un izdomā kaut ko interesantāku, par ko runāt!" Pamazām sāku noslēgties sevī un daudz raudāju, bieži vien tas notika, esot ciemos pie draudzenēm. Es tēloju, ka guļu, seju paslēpusi spilvenā. Šīs izjūtas pārauga naidā pret apkārtējiem.

Pamatskolā es sāku pret klasesbiedriem izrādīt fizisku pārākumu, izmantojot spēku un nodarot otram sāpes. Mēdzu savu ļaunumu vērst uz konkrētu cilvēku, kurš man nepatika. Es savācu domubiedrus, aprunāju, un, kā vien spēju, kaitināju, līdz brīdim, kad viņš sāka raudāt vai man uzbruka. Tādos gadījumos sitot es izrādīju savu fizisko pārākumu. Es trenējos arī distanču slēpošanā, kur neņēmu vērā treneri un terorizēju citus bērnus. Mēdzu lietot lamuvārdus gandrīz katrā teikumā, bet, kad mani centās sodīt, uzliekot papildus slodzi, es to paveicu bez jebkādām grūtībām un turpināju darīt tāpat kā pirms tam. Tur bija kāda meitene, kuru es nepārtraukti apcēlu, iekaustīju, sakūdīju citus biedrus pret viņu, līdz mamma to uzzināja un grasījās zvanīt policijai. Kādu mēnesi norimu, bet atkal jutos emocionāli tukša un atsāku savas izdarības. Vardarbība pret citiem cēla manu pašapziņu un ļāva justies svarīgai.

Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad pirmo reizi atnācu uz draudzes "Kristus Pasaulei" dziedināšanas dievkalpojumu 2014. gada februārī, uz kuru mūs ar mammu bija uzaicinājusi viņas draudzene. Es ierados nerunīga, nobijusies un man šķita, ka ikviens zinās visus manus grēkus un pārmetīs man. Bet es biju ļoti pārsteigta par jauko atmosfēru un draudzīgajiem cilvēkiem. Sāku apmeklēt mājas grupiņu un devos arī uz trīs dienu lūgšanu semināru – inkaunteru. Tas bija labākais, kas manā dzīvē noticis – es sastapos ar Dievu un sapratu, ka man ir jāpiedod meitenei, kura bija man situsi un nodarījusi pāri pirms desmit gadiem sagatavošanas skoliņā. Tāpat es sapratu, ka man ir jānožēlo izdarītais citiem cilvēkiem. Pēc inkauntera es internetā uzmeklēju lielu daļu to, kurus biju sāpinājusi un atvainojos. 

Šobrīd es ikdienas regulāri veidoju personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli, lūdzot un arī kalpoju slavēšanas grupā. Tas palīdz mainīties manām emocijām un domām. Draudzē un mājas grupiņā es pirmo reizi mūžā jūtos pieņemta un neesmu vairs liekā. Tur ir cilvēki, kuri ar interesi manī klausās un es labprāt iesaistos diskusijās. Tagad nedomāju, ka esmu slikts sarunu biedrs un nenolienu maliņā, bet gan ar prieku iesaistos visās aktivitātēs. Pats galvenais caur šiem cilvēkiem – es jūtu, ka Dievs mani mīl. Tagad zinu, ka esmu Dievam ļoti īpaša un svarīga. Ja kādreiz es ar bailēm centos uzsākt sarunu vai piezvanīt, tad tagad tas man nesagādā nekādas grūtības. Vairs nesatraucos, ko cilvēki par mani padomās. Dievs piepilda mani ar mīlestību, paņemot prom mazvērtību, atstumtību, vientulības sajūtu un naidu. Es jau sen vairs neesmu raudājusi spilvenā vientulības dēļ. Dievs man ir devis līdzās vislabākos draugus, kuri vienmēr sniedz atbalstu īstajā brīdī. Ievēroju, ka mana dzīve virzās uz augšu un redzu pozitīvas izmaiņas. Mājas grupiņā es mācos pieņemt autoritātes, nerunāt pretī. Šobrīd es rupji nelamājos un neterorizēju savus vienaudžus. Dievs ceļ manu pašapziņu un piepilda nepanesamo tukšumu, kuru iepriekš aizpildīju ar vardarbību pret citiem. Agresijas vietā es cenšos izrādīt uzmanību un palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams.

Ikvienam iesaku vispirms meklēt Dievu, jo Viņš ir Tas, kurš dod dzīvei jēgu un dziedina sirdi, emocijas un domas! Jāņa evaņģēlijā 3:16 ir teikts: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kurš tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Sauciet uz Viņu un Dievs jūs vienā mirklī piepildīs ar tādu mīlestību, ko neviens nespēj dot visas dzīves garumā!”

Beāte Meirāne un Līga Paņina

Nešaubies, un arī tu saņemsi savu dziedināšanu!

Publicēja 2015. gada 26. jūn. 23:08Līga Paņina

Ziņas datums 27.06.15

Ikvienam ir gadījies izciest nelielas sāpes, kad ir sastiepts kāds muskulis. Parasti mēs ceram, ka tās pāries un vairs neatkārtosies, tomēr gadās, ka sāpes pastiprinās un nepāriet. Pirms vairākiem gadiem tā bija arī Simonai, kura stipru muskuļu sāpju dēļ nespēja normāli pastaigāt. Apmeklējot dziedināšanas dievkalpojumu, kurā kalpoja mācītājs Mārcis Jencītis, Simona saņēma savu dziedināšanu.

Simona stāsta: „Aptuveni pirms septiņiem gadiem man sāka sāpēt kāja cirkšņa apvidū. Sākumā sāpes bija nelielas, bet spontānas – nedaudz savilka un atlaida. Nedomāju, ka sekos kas nepatīkamāks, tāpēc sāpes ignorēju, nepievēršot tām lielu uzmanību. Tomēr to intensitāte un stiprums pieauga tādā mērā, ka pārvietošanās kļuva apgrūtinoša. Es vairs nevarēju brīvi kustināt kāju – staigāšana man sagādāja sāpes, tāpēc sāku pieklibot. Nevarēju arī uzvilkt zeķes un pieliekties sāpju dēļ. Dzēru pretsāpju medikamentus cerībā, ka šīs nepatīkamās sajūtas pāries un neatkārtosies, bet tie tikai īslaicīgi novērsa simptomus un uzlabojumus kopumā nedeva. Uz darbu devos ar asarām acīs, jo nezināju, kā varēšu pilnvērtīgi pastrādāt, ja jau iešana sagādā tādas sāpes. Jāatzīstas, ka ārstus apmeklēju reti, jo principā man ir laba fiziskā veselība un zāles lietoju maz. Lai arī sapratu, ka būtu jādodas pie speciālista, tomēr to neizdarīju.”

Tajā laikā Simona apmeklēja draudzi, bet Dievu viņa tā pa īstam nepazina – Bībeli lasīja un lūdza vien kādās īpašās retās reizēs. Tomēr, neskatoties uz to, viņa ticēja, ka Dievs var dziedināt un palīdzēt.

Lai gan regulāri gāju uz dievkalpojumiem, tomēr nevarēju sevi saukt par pilnvērtīgu kristieti. Bet manī bija pārliecība par to, ka Dievs dara brīnumus. Kādu dienu pamanīju ziņojumu, ka draudzē viesosies mācītājs Mārcis Jencītis un izlēmu, ka noteikti aiziešu. Dievkalpojuma laikā mācītājs aicināja atsaukties visus tos, kuri vēlējās saņemt aizlūgšanu. Es gribēju saņemt dziedināšanu kājai, tāpēc arī devos pie mācītāja. Bet, pēc viņa uzdotā jautājuma, vai lasu Bībeli un lūdzu katru dienu, nedaudz nokaunējos, jo nevarēju sniegt pozitīvu atbildi. Mācītājs konkrēti pateica, ka tās ir ļoti svarīgas un nepieciešamas lietas, kas turpmāk noteikti būtu jādara, un tad aizlūdza par manu kāju. Nekādas īpašas sajūtas vai emocijas aizlūgšanas brīdī man nebija. Vienīgais – ļoti pārdomāju savu attieksmi pret Dievu. Pieņemu lēmumu iepazīt Viņu nopietnāk, kā arī regulāri un cītīgi lasīt Bībeli un lūgt.”

Mājupceļā Simona vēl joprojām piekliboja, bet ticībā viņa pie sevis atkārtoja: „Jēzus Kristus Vārdā esmu dziedināta!”

Aizgāju mājās un sāku gatavot vakariņas. Tikai pēc neilga brīža pamanīju, ka kustēties ir palicis daudz vieglāk – sāpes un savilkuma sajūta bija pazudušas. Es ļoti priecājos, ka iešana vairs nesagādā grūtības un ir tik viegli kustēties! Dievs darīja brīnumu!”

Pēc mēneša ilga diskomforta Simona beidzot varēja brīvi staigāt neklibojot. Tagad viņai nav grūtības uzvilkt zeķes vai pieliekties, viņa var bez sāpēm kustināt kāju. Simonai vairs nav nepieciešams pirkt un lietot pretsāpju medikamentus un viņa spēj pilnvērtīgi strādāt. Šobrīd Simona uzcītīgi apmeklē draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Ventspilī, katru dienu lūdz Dievu un lasa Bībeli.

Nešaubies, ka saņemsi savu dziedināšanu, jo Dievs ir uzticams un apsolīto izdarīs! Tici līdz galam arī tad, ja simptomi vēl nav pazuduši, jo tikai tad redzēsi Dieva varenību un iegūsi uzvaru!”

Simonas Ostrovskas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska

Divas brīnišķīgas atpūtas dienas

Publicēja 2015. gada 26. jūn. 11:57Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 27. jūn. 03:29 ]

Ziņas datums 26. 06. 15.
 

Kādu reizi Marka evanģēlijā Jēzus Saviem mācekļiem teica: „"Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt." Tā arī draudze „Kristus Pasaulei” dalībnieki reizi gadā 23. un 24. jūnijā sapulcējas pie Siguldas kopā atpūsties un labi pavadīt laiku, jo ir svarīgi ne tikai kopīgi strādāt, bet arī atpūsties un būt sadraudzībā. Lai arī laiks nesolīja lutināt, līdz pusdienlaikam no Rīgas un no dažādām citām Latvijas vietām labā noskaņojumā ieradās daudzi atpūtnieki un iekārtojās kur nu kurš – cits istabiņā meklēja savu gultu, cits slēja telti.

 

Nometnes atklāšanā bija plānoto aktivitāšu prezentācija, kas izraisīja ne mazums jautrības un smieklu. Tās šogad bija ļoti daudzveidīgas tā, ka katrs, kurš vēlējās piedalīties, noteikti varēja atrast sev piemērotu nodarbi. Tie, kam patīk mākslinieciski izpausties, varēja apmeklēt radošo darbnīcu, kurā gan zīmēja, gan līmēja mozaīkas, gan veidoja interesantas vāzes un svečturus no burciņām un mežģīnēm, kā arī bija iespēja veidot oriģinālus tērpus no avīzēm un stiepļu karkasiem. Kolekcionāriem azartu izraisīja sacenšanās, kurš atradīs raibāko taureni, skaistāko ainavu, lielāko piepi un vēl daudzus citus objektus. Tradicionālo nakts pārgājienu šogad nomainīja kājāmgājēju rallijs, kurā dalībniekiem nelielās komandās vajadzēja parādīt spēju darboties saliedēti, ātri un atjautīgi un, veicot visus uzdevumus, būt izturīgiem pret lietu, kurš šajās atpūtas dienās bija bagātīgās devās. Protams, ka sporta mīļotāji, kā vienmēr, varēja spēlēt futbolu, basketbolu, pudeļu spēli, sacensties vīru un sievu cīņās, piedalīties stafetēs un šaušanā mērķī. Tie, kam kājas nesas dejot, iemācījās jaunas dejas, jaunie kulināri cepa vafeles un pirmās dienas vakarā visi jautrā atmosfērā skatījās izklaidējošo filmu „Es mīli jūsu meitu”, pēc kuras klātesošos priecēja krāšņs pusnakts salūts. Rosība valdīja abas dienas – neiztrūka arī pirts, kura tika kurināta visu nometnes laiku, neatņemama bija šašliku un cepto desiņu smarža, kas pildīja visu teritoriju un pats galvenais – draudzēšanās, sarunāšanās savās starpā, smiekli un čalas.

 

Noslēgumā tika demonstrēta „modes mākslinieku” modes skate ar īpašiem tērpiem, dejotāji uzstājās ar jaunajām dejām un visās aktivitātēs tika nominētas un pasniegtas balvas veiklākajiem, gudrākajiem, stiprākajiem, aktīvākajiem, radošākajiem. Vakarā pēc noslēguma visi priecīgi, atpūtušies, guvuši jaunus iespaidus, devās mājās, lai ar jauniem spēkiem turpinātu ikdienas darbus un pienākumus. Gaidām tikšanos draudzes brīvdienu nometnē nākamgad!

 

Dace Daubere

 

Evaņģelizācijas tūres rezultātu apkopojums

Publicēja 2015. gada 25. jūn. 12:06Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 25. 06. 15.

Bībele atklāj, ka Dieva griba ir, lai ikviens cilvēks būtu izglābts un iegūtu mūžīgo dzīvību caur Jēzus Kristus upuri. Saskaņā ar to draudze „Kristus Pasaulei” ir izvirzījusi sev vīziju – Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu! Lai tuvotos šim mērķim, 2015. gada februārī tika uzsākta evaņģelizācijas tūre, kurā tika ieplānots doties uz 19 Latvijas pilsētām, lai rīkotu dziedināšanas dievkalpojumus, cilvēkiem pasludinātu labo vēsti un atklātu mājas grupiņas.

Gatavojoties šī plāna realizācijai, jau 2014. gada rudenī draudze sāka lūgt gan par pilsētām, gan par vadītājiem, kuri tajās kalpos. Tika pārdomāta un veikta plaša reklāma izmantojot bukletu izsūtīšanu pa pastu, sludinājumu ievietošanu vietējās avīzēs un aicinot cilvēkus caur sociālajiem portāliem, lai pēc iespējas vairāki būtu informēti par dziedināšanas dievkalpojumu norises laiku un vietu. Lai arī projekts bija milzīgs un tā realizācija prasīja vairākus desmitus tūkstošu eiro, draudze saviem spēkiem spēja saziedot visas nepieciešamās finanses, iztiekot bez citiem sponsoriem.

Šīs evaņģelizācijas ietvaros draudzes dalībnieki pabija Jelgavā, Ogrē, Dobelē, Tukumā, Talsos, Saldū, Jēkabpilī, Gulbenē, Ventspilī, Skrundā, Kuldīgā, Valkā, Liepājā, Madonā, Rēzeknē, Daugavpilī, Smiltenē, Balvos un Alūksnē. Kopumā šajos dievkalpojumos piedalījās 1763 cilvēki, no kuriem 686 bija vietējo pilsētu iedzīvotāji, bet vislielāko prieku sniedz apziņa, ka Jēzu Kristu par savu Glābēju pieņēma 213 cilvēki. Katrā dievkalpojumā tika aizlūgts par vajadzībām un 32 cilvēki apliecināja, ka ir saņēmuši dziedināšanu. Šajā laika periodā tika atvērtas 17 jaunas mājas grupas, no kurām 13 turpina darboties, un tās iknedēļu apmeklē aptuveni 125 cilvēki. Saldū un Balvos kādu laiku jau notiek dievkalpojumi un mājas grupas, kuras apmeklē vidēji 70 cilvēki. Ja gada sākumā draudzi apmeklēja ap 300 cilvēkiem, tad, pateicoties lielajai evaņģelizācijas tūrei, šobrīd jau tie ir 419 dalībnieki, no kuriem 202 apmeklē Rīgas dievkalpojumus un mājas grupas, un 217 – dievkalpojumus un mājas grupas ārpus Rīgas. Tagad draudzē „Kristus Pasaulei” kopumā darbojas 63 mājas grupas.

Mājas grupiņu izveide bija šīs evaņģelizācijas pasākumu pamatmērķis, to dalībnieki mācās veidot personīgas attiecības ar Dievu caur Bībeles iepazīšanu, lūgšanu un cenšanos dzīvot pēc Viņa gribas. Tādā veidā cilvēks ne tikai iemanto mūžīgu dzīvību, bet mainās arī viņa sirds un dzīve kopumā. Tiek iegūts prieks, miers, mīlestība un labklājība pēc tik ļoti ilgojās ikviens cilvēks. Jo vairāk ļaužu pieņem Jēzu Kristu, jo mazāk depresijas, slimības, atkarības, naida, nabadzības un šķirtu ģimeņu būs mūsu valstī.

Liels paldies ikvienam draudzes dalībniekam, kas iesaistījās, ziedoja savu laiku un līdzekļus, lai šis plāns tiktu realizēts, bet mājas grupu vadītājiem novēlam izturību un spēku turpmākajā darbā. Šīs evaņģelizācijas tūres noslēgumā notiks dziedināšanas dievkalpojums Rīgā 28. jūnijā pl. 11:00 uz kuru ir mīļi aicināts ikviens, kurš vēlas iepazīt Dievu un saņemt dziedināšanu pilnīgi visās savas dzīves jomās.

Līga Paņina

Risinājums problēmām nav atrodams alkoholā

Publicēja 2015. gada 24. jūn. 13:45Līga Paņina

Ziņas datums 24.06.15

Ir teiciens: „Parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas esi tu pats”. Apkārtējo cilvēku ietekme viennozīmīgi spēlē lielu lomu cilvēka rakstura, dzīvesveida un domāšanas izveidē. Cilvēkiem, kuri ikdienā atrodas kopā, veidojas līdzīgs dzīvesveids un paradumi, kas ietekmē viņu tālāko dzīvi. Vēl jo vairāk, – ja šie cilvēki ir ģimenes locekļi. Visu, ko bērni redz, darām vecākus, viņi vēlāk atkārto savā dzīvē. Diemžēl, ne visiem ir paveicies saņemt to labāko piemēru. Toms ir jauns puisis, kurš kopš pusaudžu gadiem sāka aktīvi lietot alkoholu un cigaretes. Nikotīns un iedzeršanas dažādās kompānijās, pastāvīgs naudas trūkums bija tas, kas raksturoja viņa ikdienu kādu laiku atpakaļ.

Toms stāsta: „Alkoholiskos dzērienus sāku lietot jau 13 gados. Piemērs tālu nebija jāmeklē, jo tos lietoja arī mans tēvs. Viņam bija spēcīga atkarība, kuras dēļ ģimenē bieži bija problēmas – strīdi un naudas trūkums. Jau pusaudzim esot, viņš man piedāvāja to pamēģināt. Šīs kopā iedzeršanas ar tēvu atkārtojās arvien biežāk, līdz kļuva par normu. Kad biju mazs bērns, tēvam īpaši nerūpēja, kas ar mani notiek, jo svarīgāks bija alkohols. Tā rezultātā es jutos atstumts un nevajadzīgs. Vienīgais brīdis, kad tēvs man pievērsa uzmanību, bija reizes, kad vajadzēja „pudeles brāli”. Izmantoju katru izdevību piedalīties kādā tusiņā ar dzeršanu un smēķēšanu, bet vēlāk sāku dzert kopā ar draugiem. Mani aizrāva šī lieta, lai gan apzinājos, kādas sekas tas viss atnes. Pēc ballītēm pārnācu mājās vienmēr vēlu naktī. Tam sekoja mokošas paģiras nākamajā dienā un jautājums: „Kas notika vakar?”. Izlaidīgā dzīvesveida dēļ bija sliktas sekmes skolā un vēlāk arī pastāvīgs naudas trūkums, jo nevarēju atrast darbu. Es redzēju, kā alkohols negatīvi un graujoši ietekmē mani un visu ģimenes dzīvi. Kad man bija deviņpadsmit gadi, tēvs nomira. Tas bija liels trieciens. Lai gan ar viņu attiecības nebija labas, jo jutu nemitīgu atstumtību, tomēr zaudējums bija sāpīgs. Pusotru mēnesi man bija depresija, kuras laikā nemitīgi dzēru alkoholu. Mani draugi saprata, ka tas kļūst bīstami, un teica, ka man ir jāsaņemas un jāturpina dzīvot, samierinoties ar to, kas noticis.

Es iekšēji apzinājos, ka šāda dzeršana ne pie kā laba nevar novest. Neskatoties uz to, uzdzīvi turpināju un pārtraukt īsti to nespēju, jo nebija spēka pretoties ne atkarībai, ne draugu ietekmei. Mērķis, kāpēc patika to darīt, bija bēgšana no realitātes un problēmām. Likās, ka tādā veidā tās kaut kur pazūd, taču tā nebija. Man patika pašapliecināties, jo reibumā šķita, ka spēju visu. Tam sekoja gan lamāšanās un izrādīšanās, gan visādi konflikti. Mamma centās man kaut kā palīdzēt tikt galā ar šo jau ielaisto problēmu, pērkot dažādās zāļu tējas, kas paredzētas, lai samazinātu tieksmi pret alkoholu. Bijām arī reiz pie dziednieka, kurš uzlika man uz galvas rokas un teica, ka tagad nu būšu brīvs, taču bez rezultātiem. Atklāti sakot, tajā laikā nemaz negribēju pārtraukt lietot alkoholu, jo man patika uzdzīve, tomēr, pašam neapzinoties, pa šo laiku biju kļuvis par nošļukušu personību, – dzīvoju pie mammas, mūžīgi trūka naudas un nebija nekādas perspektīvas nākotnei.”

Reiz Tomam uz ielas kāds cilvēks iedeva ielūgumu uz draudzes „Kristus Pasaulei” Ziemassvētku dievkalpojumu. Jaunais puisis labprāt aizgāja un bija sajūsmā. Tur varēja dzirdēt Dieva vārdu un slavēšanas mūziku, kas viņam ļoti patika. Toms vēlējās turpināt apmeklēt šo draudzi un drīz vien sāka iet arī uz mājas grupiņu.

Toms turpina: „Nākot uz šo draudzi, lēnām iepazinu Dievu – lasot Bībeli un pavadot laiku lūgšanā. Katru rītu sāku atvēlēt konkrētu laiku Dievam. Centos apmeklēt katru mājas grupiņu un dievkalpojumu. Pamazām mainījās manas vērtības un domāšana. Sāku saprast, ka nemaz nevēlos atgriezties tik vēlu mājās nodzēries un nākamajā rītā paģirains mocīties ar domām par iepriekšējo dienu. Samazināju alkohola patēriņu un, līdz ar to, man vairs nebija tik interesanti uzturēties vecajā kompānijā līdz vēlai naktij. Zuda interese par tāda veida tusiņiem. Pēc laika izlēmu atmest smēķēšanu, jo vienkārši vairs nesaskatīju tajā jēgu. Aizbraucu arī uz draudzes triju dienu semināru jeb inkaunteru, kur kalpotāji lūdza par mani, salaužot Jēzus Vārdā jebkādas atkarības un pagātnes lāstus. Drīz vien tieksme pēc alkohola un uzdzīves pazuda pavisam. Es sapratu, ka vairs nevēlos dzīvot tā, kā iepriekš. Mājas grupiņā esmu ieguvis jaunus draugus, kuri par mani regulāri lūdz, atbalsta un rāda labu piemēru. Draugi no vecās kompānijas respektē manu nostāju attiecībā pret to, ka vairs nevēlos lietot alkoholu. Tagad es viņiem stāstu par Dievu un to, kā Viņš maina mani.

Šobrīd dzīvoju pastāvīgi un esmu iestājies darbā, ar kuru varu sevi nodrošināt. Savas finanses vairs nenotriecu cigarešu paciņās vai alkoholā. Mana dzīve ir ieguvusi perspektīvu nākotnei un jaunus mērķus. Man patīk apmeklēt šo draudzi un būt kopā ar Dievu un cilvēkiem, kas Viņam kalpo. Esmu pilnīgi brīvs un laimīgs!

Citiem ar līdzīgām problēmām es iesaku meklēt risinājumu Dievā, nevis nikotīnā vai alkoholā. Pavadiet laiku ar Viņu un apmeklējiet draudzi, tad Dievs mainīs jūsu dzīvi!”

Toma Šenberga liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Ar dievkalpojumu Alūksnē noslēdzas „Kristus Pasaulei” evaņģelizācijas tūre

Publicēja 2015. gada 22. jūn. 09:32Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 22. jūn. 12:40 ]

Ziņas datums 22. 06. 15.

19. jūnijā draudzes „Kristus Pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis un kalpotāju grupa devās uz vienu no tālākajiem Latvijas nostūriem – Alūksni, kur notika pēdējais dziedināšanas dievkalpojums evaņģelizācijas tūres ietvaros. Mājīgajās pilsētas pašvaldības administratīvajās telpās piektdienas vakarā bija pulcējušies ļaudis, kuri bija atsaukušies aicinājumam iepazīt Dievu. Pēc pāris slavas dziesmām sekoja mācītāja Mārča Jencīša svētruna.

„Jo tik ļoti Dievs pasaulei mīlējis, ka Viņš deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību”, šie vārdi no Jāņa evaņģēlija bija mācītāja svētrunas moto. Pēc tam viņš aicināja klātesošos nodot savas sirdis Kristum un ticēt, ka Viņš ir vienīgais Glābējs. Mācītāja uzaicinājumam atsaucās vairāki cilvēki, kuri lūdza grēku nožēlas lūgšanu un savu dzīvi uzticēja Jēzum. Dievkalpojuma turpinājumā sekoja aizlūgšanas, kuru laikā jebkurš varēja doties pie kāda no draudzes kalpotājiem un izteikt savu vajadzību, lai par to tiktu aizlūgts.

Šī pasākuma mērķis bija gan Labās vēsts pasludināšana Alūksnes iedzīvotājiem un aizlūgšana par viņu vajadzībām, gan, pirmām kārtām, mājas grupiņas atvēršana, kur ikviens mazpilsētiņas iedzīvotājs ir mīļi gaidīts, lai vairāk iepazītu Dievu. Tāpat tiks piedāvāta iespēja piedalīties neklātienes Bībeles skolā, lai pieaugtu ticībā un draudzes mācībā. Gan mājas grupiņu, gan Bībeles skolu vadīs draudzes kalpotāja Līga Paņina, kurai jautājumu gadījumos var zvanīt: 27046799.

Ar dziedināšanas un evaņģelizācijas dievkalpojumu noslēdzās draudzes „Kristus Pasaulei” evaņģelizācijas tūre. Kopš šī gada februāra šie dievkalpojumi ir notikuši 19 Latvijas pilsētās. Atgādinām, ka 28. jūnijā Rīgā, Elizabetes ielā 2 pulksten 11.00 notiks noslēguma dziedināšanas dievkalpojums, kurā piedalīties aicināts ikviens!

 

Sīkāka informācija par draudzes aktivitātēm mūsu mājas lapā www.kristuspasaulei.lv

 

Foto reportāžu par dievkalpojumu Alūksnē var aplūkot šeit:

http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/#/kristuspasaulei/gallery/?pid=395375448

Ja arī Tu vēlies piedzīvot izmaiņas savā dzīvē un iepazīt Dievu, esi mīļi aicināts pievienoties!

Artūrs Danenbaums

 

Zane: "Cistas pazuda pusotras nedēļas laikā!"

Publicēja 2015. gada 18. jūn. 23:33Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 19. 06. 15.

Bieži vien cilvēki iedzīvojas dažādās kaitēs, jo ir bijuši dažādi pārdzīvojumi un stress, kas sagrauj cilvēku no iekšienes un padara slimu. Arī Zanes dzīvē bija lieli uztraukumi, kas negatīvi ietekmēja jauno sievieti. Rezultātā Zanei bija spēcīgas fiziskas sāpes un tika konstatēta olnīcas cista, bet, atrodot atkal ceļu pie Dieva, jaunā sieviete par diskomfortu nav sūdzējusies jau ilgāku laiku.

Zane stāsta: „Pēdējos gados manā dzīvē bija ļoti daudz negatīvu notikumu, kas spēcīgi ietekmēja domāšanu. Jutos nelaimīga un pamazām sliktā pašsajūta atstāja sekas arī uz fizisko veselību.

Aptuveni pirms diviem gadiem man parādījās sāpes muguras lejasdaļā un gurnu apvidū – kreisajā pusē. Devos pie ārsta un izmeklēšanas laikā tika konstatēta olnīcas cista. Sāku lietot ārsta izrakstītos medikamentus, kuru rezultātā sāpes mazinājās un cista pamazām uzsūcās. Tomēr pēc ārsta rekomendācijas devos uz atkārtotu vizīti ik pēc 3 – 4 mēnešiem.

Šī gada februārī man atkal parādījās diskomforts un sāpes abos sānos un mugurā, un šoreiz tās bija spēcīgākas nekā agrāk. Es nevarēju ne nostāvēt, ne nosēdēt. Vienīgais veids, kā jutos labi, bija guļus pozīcija. Devos pie ārsta un man tika diagnosticētas cistas abās olnīcās. Turklāt to lielums bija līdz 6 cm, kas bija augsts risks, ka tās var plīst un radīt nopietnas komplikācijas. Man tika paņemtas arī analīzes, lai pārbaudītu, vai cistas nav ļaundabīgas. Es ļoti nobijos un satraucos par savu veselības stāvokli. Nekavējoties nopirku ārsta izrakstītos medikamentus un sāku tos lietot.”

Zane jau no bērnības tic Dievam un mazotnē kopā ar vecmāmiņu regulāri apmeklēja baznīcu, gāja svētdienas skolā un mācījās Bībeles skolā. Tomēr pusaudžu gados šīs aktivitātes vairs nebija prioritāte. Viss cits bija interesantāks un svarīgāks.

Vidusskolas laikā apmeklēju baznīcu retāk, vien Ziemassvētkos, vienu reizi gadā, jo izklaide kopā ar draugiem šķita saistošāka. Tomēr tagad, kad radās sarežģījumi it visās dzīves jomās un veselībā, zināju, ka risinājumu var meklēt pie Dieva. Esmu pazīstama ar kādu meiteni, kura mani uzaicināja uz dziedināšanas dievkalpojumu, kur tika aizlūgts arī par ginekoloģiskām kaitēm. Es ticēju, ka esmu dziedināta no cistām olnīcās. Lai saņemtu pilnīgu dziedināšanu, sapratu, ka ir nepieciešams arī turpmāk meklēt un iepazīt Dievu, kā arī svarīga ir sadraudzība ar kristiešiem. Es uzzināju, ka ir iespēja apmeklēt mājas grupiņas draudzē „Kristus Pasaulei” un jau tajā pašā nedēļā devos uz savu pirmo grupiņu un draudzes dievkalpojumu, kas man palīdzēja nostiprināt ticību – esmu dziedināta.

Pusotru nedēļu pēc pirmās vizītes man bija jādodas uz atkārtotu izmeklējumu. Sāpes un diskomforts man bija pazudis. Pēc tam, kad daktere bija veikusi pārbaudes, liels bija viņas izbrīns, kad cistas olnīcās vairs nebija, uz ko viņai atbildēju – Dievs mani ir dziedinājis! Savukārt ārste mierīgi noteica: "Jā, tik ātri, dzerot zāles, tu nevarēji palikt vesela. Pilnīgs brīnums!" Es biju neizsakāmi laimīga! Dievs dara brīnumus tur, kur tiem tic! Un es ticēju, ka esmu dziedināta un tā arī notika."

Zane turpina iepazīt Dievu, regulāri lasot Bībeli, lūdzot, esot dievkalpojumos un mājas grupiņās. Jaunā sieviete ir laimīga un novēl ikvienam: "Tici, lūdz un rīkojies, jo Dievam nekas nav neiespējams. Viss, ko mēs lūgsim saskaņā ar Bībeli, to Viņš arī darīs. Dievs var un arī veiks brīnumus tavā dzīvē, ja paļausies uz Viņu. Dievs Tevi ļoti, ļoti mīl!"

Zanes Kubiles liecību pierakstīja Pārsla Jankovska

Agrita – tēli no šausmu filmām mani vairs nevajā

Publicēja 2015. gada 16. jūn. 12:47Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 16. 06. 15.

Agritu jau kopš jaunības gadiem bija interesējusi garīgā pasaule un mistika. Viņa aizrāvās ar dažādām šausmu filmām, raidījumiem par ekstrasensiem, „Kriminal inform” un citiem. Interesanti bija līdz brīdim, kad šausmas ienāca Agritas pašas dzīvē – tumšā laikā uz ielas un naktīs istabā sievieti vajāja baisi tēli un atmiņu ainas no redzētā, kas neļāva mierīgi doties savās gaitās, nedz arī labi izgulēties. Šķita, ka tumsa un briesmas ir tepat blakus ik reizi, kad satumst. Izkļūt no baiļu varas Agritai palīdzēja lūgšanas un Bībeles studēšana, kas atklāja, ka Dieva griba ir dzīve drošībā un mierā.

„Pirms daudziem gadiem sāku aizrauties ar šausmu filmu apmeklēšanu kino. Lai arī tas nebija lēti, vienmēr izmantoju izdevību redzēt kādu filmu. Briesmīgākajos momentos gan vēru ciet acis un neskatījos, taču vienmēr gribēju uzzināt, kā katrs stāsts beigsies. Kad šāda veida izklaide kļuva pieejama arī televīzijā, ar baudu vēroju dažādas dokumentālas pārraides par kriminālnoziedzniekiem, piemēram, Krievijas masu slepkavām. Viss, kas bija šausmīgs vai pārdabisks, man šķita īpaši interesants. Skatījos arī populārās „Ekstrasensu cīņas” un domāju, ka šie cilvēki, kam ir īpašas spējas, ir labie, jo palīdz cilvēkiem. Ļoti vēlējos viņiem līdzināties un pat noskumu, ka nevaru tā, kā ekstrasensi ielūkoties pagātnē,” stāsta Agrita.

„Taču līdz ar šo šausmu vērošanu un jušanu līdzi biju kļuvusi ļoti bailīga. Ja tumšā laikā man vajadzēja kaut kur doties, mani pārņēma šausmas. Baidījos no katra cilvēka uz ielas, īpaši vīriešiem, jo šķita, ka kāds no viņiem var būt noziedznieks, kas līdzinās TV pārraidēs redzētajiem. Katra ēna uz ielas man izlikās kā kadrs no kādas šausmu filmas. Tādos brīžos manas domas pārņēma iepriekš pa TV un kino redzētie tēli un ainas, kas, protams, iedvesa vēl lielākas bailes. Pat manas mājas pagalms man šķita ļoti bīstams un biedējošs. Es dzīvoju mājā, kur kaimiņi regulāri mēdza iedzert, tāpēc došanās turp mani vēl jo vairāk šausmināja, jo iztēlojos dažādus iespējamos veidos, kā cilvēki alkohola reibumā varētu man uzbrukt. Taču ar to bailes nebeidzās – mani mocīja arī bezmiegs – es regulāri pamodos naktīs laikā no vieniem līdz trijiem, un man šķita, ka jūtu kādas neredzamas personas klātbūtni savā istabā. Mēdzu lielās bailēs lūkoties tumsā, lai šo būtni saskatītu. Protams, es tur neko neredzēju, taču biedējošā sajūta man nelika mieru. Tādos brīžos es, līdzīgi kā šausmu filmu laikā, aizklāju acis un tikai pēc ilgāka laika atkal iemigu,” atceras Agrita.

Kāds Agritas paziņa, uzzinājis par sievietes grūtībām, ieteica viņai apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumus, sakot, ka tur varēs atrast risinājumu savām problēmām. Šī doma sievieti uzrunāja un viņa nolēma to apmeklēt. Jau pirmajā dievkalpojumā Agrita pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju un nožēloja grēkus. Tā viņa sāka regulāri apmeklēt dievkalpojumus un tika uzaicināta arī uz mājas grupiņu, kas notika darba dienu vakaros. Tā kā bija jau rudens, Agrita mājās no grupiņas devās pa tumsu, baidoties no cilvēkiem un ēnām, tomēr tas viņai neliedza ierasties katrā mājas grupiņā arī gada tumšākajos mēnešos, jo viņa bija nolēmusi, ka vairāk par visu vēlas iepazīt Dievu. Sieviete bija sākusi pati lasīt Bībeli un meklēt Dievu katru dienu, lūdzot arī par to, lai varētu saņemt brīvību no bailēm, kas viņu vajāja jau vairākus gadus.

„Dievkalpojumos es dzirdēju Dieva vārdu par to, ka pastāv garīgā pasaule. Sāku aizdomāties, ka ļaunie gari nav tikai filmu tēli, bet eksistē arī realitātē un iedveš bailes caur TV raidījumiem, kas runā par tumsas pasauli un šausmām. Es pati biju izvēlējusies skatīties šādas pārraides un tāpēc nonācu baiļu varā, jo redzētie tēli turpināja „dzīvot” manās domās. Iepriekš to visu uzskatīju tikai par briesmīgām pasakām un nostāstiem, kas nav patiesība. Nolēmu atteikties no šādu filmu un pārraižu skatīšanās. Iepazīt Dievu, kurš ir labs un daudz spēcīgāks par ļaunajiem gariem, man šķita daudz interesantāk, nekā vērot pārraides par mistiku un slepkavībām. Es vairs negribēju līdzināties ekstrasensiem, kas atbildes meklē tumsas pasaulē un kas ir pret Bībeles principiem.

Bībelē 2. Vēstulē Timotejam 1:7 es izlasīju: „Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” Tātad bailes nav no Dieva, bet man caur Jēzu Kristu pieder spēka gars. Ar šādu pārliecību es devos ārā no mājām tumšos vakaros. Ja arī, esot uz ielas, man uznāca bailes, es skaļi apliecināju šo Rakstu vietu. Ik dienas lūdzu Dievu un pamazām filmās un pārraidēs redzētie tēli sāka izgaist no manām domām. Tā vietā es pārdomāju dievkalpojumos dzirdēto un Bībelē lasīto par Dievu. Uz ielas pretim nākošie vīrieši vairs neatgādināja noziedzniekus vai slepkavas. Pēc dažām nedēļām pamanīju, ka baiļu vairs nav nemaz un varu droši nākt mājās no grupiņas, neraizējoties arī par iedzērušiem kaimiņiem.

Ar bailēm nakts laikā gan nācās pacīnīties nedaudz vairāk. Kad atkal ierastajā laikā pamodos un sajutu kāda klātbūtni savā istabā, es cēlos augšā un sāku lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Tas mani ļoti nomierināja un varēju atkal iemigt. Zināju, ka mani sargā visvarenais Dievs un man nav iemesla baidīties. Es no sirds noticēju, ka šī Rakstu vieta no 1. Jāņa vēstules 5:5 attiecas uz mani personīgi: „Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” Jēzus Vārdā pavēlēju tēlam pazust. Es ticu Dieva Dēlam un man pieder uzvara pār bailēm un bezmiegu! Pēc kāda laika es vairs nemodos nakts vidū, bet tā vietā droši gulēju līdz rītam. Nu pagājuši jau vairāki gadi, kopš neesmu baidījusies iet tumsā pa ielu un modusies naktī. Esmu iemācījusies paļauties uz Dievu ikvienā savā problēmā. Mums ir jācīnās ar lūgšanas un Rakstu vietu palīdzību, jo tie ir „garīgie ieroči”, kas uzvar ikvienu tumsas spēku. Tiešām, Dieva vārds Bībelē ir dzīvs un spēj atbrīvot no it visa, kas mums traucē. Iesaku ikvienam cilvēkam, lai arī kādas būtu viņa rūpes vai sāpes, saukt uz Dievu un apmeklēt draudzi, kur varam uzzināt un saprast patiesību, kas atklāta Dieva vārdā,” priecīgi saka Agrita.

Agritas Eberliņas liecību pierakstīja Laura Gruševa

 

Evanģelizācijas tūres noslēguma dziedināšanas dievkalpojums Rīgā

Publicēja 2015. gada 15. jūn. 12:53Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 22. jūn. 12:08 ]

Ziņas datums 15. 06. 15.

 

Draudzes “Kristus Pasaulei” vīzija ir “Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka nekā sniegs”. Tas nozīmē, ka draudze stāsta cilvēkiem par Dievu, palīdz iepazīt Viņu, lūdz, lai reāli mainītos cilvēku dzīves, lai atbrīvotos no atkarībām, depresijas, slimībām. Tikai tad, kad katrs cilvēks kļūst patiesi brīvs un svētīts, tad arī uzplaukst visa sabiedrība kopumā.

 

Līdz šim pamatā darbs notika Rīgā, bet no šā gada 6. februārī tika uzsākta evanģelizācijas tūre Latvijas lielākās pilsētās. Katru piektdienu mācītājs ar savu komandu un citiem draudzes aktīvistiem brauca uz kādu no Latvijas pilsētām noturēt dziedināšanas dievkalpojumus.

 

Nu jau tūre tuvojas beigām un Rīgā 28. jūnijā plkst. 11.00 Elizabetes ielā 2 būs evanģelizācijas tūres noslēguma dziedināšanas dievkalpojums. Tajā, tāpat kā dievkalpojumos Latvijas pilsētās, spēlēs un dziedās draudzes slavēšanas grupa, būs mācītāja sagatavota svētruna un būs iespēja uzzināt vairāk par Dievu, tiks individuāli aizlūgts par katru cilvēku – gan par dziedināšanu, gan emocionālām problēmām, gan par atbrīvošanu no dažādām atkarībām un citām vajadzībām.

 

Ikviens tiek mīļi aicināts apmeklēt šo dievkalpojumu, jo tā ir lieliska iespēja iepazīt Dievu, atbrīvoties no dažādām problēmām, saņemt savu dziedināšanu, atbrīvošanu no atkarībām, nabadzības un no dažādiem lāstiem. Gaidīsim Tevi!

 

Dace Daubere

 

1-10 of 783