ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Es rūpējos par Dieva lietām, un Viņš – par manējām

Publicēja 2018. gada 15. febr. 12:21Laura Gruševa

Ziņas datums 15.02.2018

Jānis ir izvēlējies likt Dievu savā dzīvē pirmajā vietā. Šajā laikā viņš bija nolēmis palīdzēt draudzes jauno telpu tapšanā, un Dievs viņa dzīvē darīja brīnumu.

Pirms pieciem gadiem redzēju sapni, ka strādāšu kādā uzņēmumā. Iepriekš par to nebiju domājis un arī vakantu vietu, kas man atbilstu, tur nebija, tāpēc drīz vien šo sapni noliku malā un turpināju ikdienas gaitas. Tagad saprotu, ka šis sapnis bija no Dieva.

Dievu iepazinu jau pirms vairāk nekā 20 gadiem, bet draudzē “Kristus Pasaulei” nonācu, kad biju savu garīgo māju meklējumos un pilsētā, kurā dzīvoju, notika draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojums un pēc tam atvērās mājas grupiņa. Tolaik es strādāju par vilciena konduktoru, kas nozīmēja neregulāru darba grafiku, taču es vēlējos būt katrā dievkalpojumā Rīgā un mājas grupiņā. Tādēļ pieņēmu lēmumu aiziet no šīs vietas un meklēt jaunu – tādu, kuru varētu apvienot ar draudzes apmeklēšanu. Esmu izveidojis personīgas attiecības ar Dievu – katru dienu lasu Bībeli un lūdzu. Paļāvos uz Dievu un ticēju, ka Viņš palīdzēs visu sakārtot. Sāku aktīvi lasīt dažādus sludinājumus un piedāvājumus, gāju uz vairākām darba intervijām, bet neviena no tām nenesa gaidīto rezultātu. Bieži vien izrādījās, ka reklāmā ierakstītais darba laiks bija maldinošs un patiesībā šāda darba dēļ es atkal netiktu uz mājas grupas sapulcēm vai arī vienkārši vakantā vieta jau bija aizņemta. Tā es biju izgājis cauri visiem darba sludinājumiem, piezvanījis atlasītajiem, bet apmierinošu rezultātu nesagaidīju ne no viena, tomēr turpināju ticēt un nepadoties savās lūgšanās.

Šajā laikā draudzē bija aicinājums iet palīdzēt jauno telpu remontdarbos, un Bībelē, lasot Hagaja grāmatu, Dievs mani uzrunāja – ja es parūpēšos par Viņa namu, Viņš parūpēsies par manējo, tāpēc nolēmu iesaistīties. Sievai tieši tajā nedēļā bija atvaļinājums, un mēs devāmies uz Rīgu, lai palīdzētu. Beigās nostrādājām pat vairāk dienas nekā bijām paredzējuši.

Pēc darbošanās draudzes jaunajā namā internetā ieraudzīju vakantu vietu uzņēmumā, par kuru Dievs mani uzrunāja pirms pieciem gadiem. Es uzreiz pieteicos, jo nesen biju nokārtojis licenci, lai šo konkrēto darbu varētu veikt. Mani uzaicināja uz interviju un pieņēma darbā. Tā piepildījās Dieva rādītais sapnis, bet mana ticība caur šo notikumu stipri pieauga. Tagad zinu, ka, paļaujoties uz Dievu un liekot Viņu pirmajā vietā, tu tiksi svētīts. Arī citiem, kas šaubās, iedrošinu paļauties uz Dievu un ielikt savu finansiālo situāciju Viņa rokās.

Jāņa Grandāna liecību pierakstīja Evija Šmatova

Rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Tuvojas draudzes 10 gadu jubileja!

Publicēja 2018. gada 9. febr. 12:41Laura Gruševa

Ziņas datums 09.02.2018

Jau pavisam drīz, 18. februārī, draudze “Kristus Pasaulei” svinēs svētkus – savas pastāvēšanas desmit gadu jubileju. Šī ir vieta, kur darbojas Dievs – šo gadu laikā ir redzētas neskaitāmas dziedināšanas un izmainītas cilvēku dzīves.

Svētku pasākumi draudzē 18. februārī būs īpaši vērienīgi. Pulksten 11.00 sāksies jubilejas dievkalpojums, kurā kalpos mūsu mācītājs Mārcis Jencītis, bet 17.00 būs koncerts, kurā piedalīsies “Kristus Pasaulei” slavēšanas grupa un mūziķis no Ukrainas – Vitālijs Jefremočkins ar savu komandu.

Esi mīļi gaidīts uz jubilejas dievkalpojumu un koncertu! Nāc pats un ņem līdzi savus draugus! Mūsu dievkalpojumi notiek katru svētdienu pulksten 11.00, Rīgā, Braslas ielā 29A, D ieeja.

Visos pasākumos ieeja ir brīva. Sīkāka informācija pa tālruni 29335195, kā arī draudzes mājas lapā www.kristuspasaulei.lv

Draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Es neticēju ne Dievam, ne velnam

Publicēja 2018. gada 8. febr. 13:16Laura Gruševa

Ziņas datums 08.02.2018

“Es nebaidos ne no Dieva, ne no velna,” tā dažus gadus atpakaļ Igors atbildēja kādai mūķenei. Tomēr drīz pēc tam “bezbailīgais” vīrietis piedzīvoja kādu īpašu notikumu, kas lika aizdomāties, ka eksistē kaut kas pārdabisks. Tagad viņš apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei” un ir pārliecināts, ka Dievs ir reāls un ka katram ir nepieciešams iepazīt Jēzu. Ielūkosimies Viņa stāstā.

“Visu mūžu dzīvoju kā jau lielākā daļa cilvēku – biju precējies, strādāju, atpūšoties patika iedzert ko grādīgu. Normāli likās krāpt sievu ar citām sievietēm un vispār uz daiļo dzimumu raudzījos ar netiklām domām. Attiecībās ar cilvēkiem bieži biju agresīvs, kā īsts “mužiks” varēju kārtīgi nolamāties un pavicināt arī dūres, ja man nepatika otra izturēšanās vai teiktais. Komunicējot ar cilvēkiem izturējos lielīgi, lepni, bravūrīgi, laikam pats nesapratu, ka tādējādi slēpju savu mazvērtību. Pirms vairākiem gadiem nomira sieva un tad dzīvē sākās strauja lejupslīde – rezultātā pazaudēju dzīvokli un nonācu bezpajumtnieku patversmē.

Tomēr nedomāju par to, ka man vajadzētu meklēt palīdzību pie Dieva. Tad kāda īpaša notikuma rezultātā mainīju savas domas, jo sapratu, ka eksistē kaut kas ārpus tā, ko varam redzēt un aptaustīt. Reiz darbā netālu no manis uzsprāga benzīna tvertne. Pēkšņi es biju it kā virs notikuma vietas un redzēju, kā vairāki cilvēki darbojas ap vienu gulošu vīru. Ieskatījos ciešāk un sapratu, ka tas gulošais esmu es. Pēc tam atmodos slimnīcā. No traumas atveseļojos ļoti ātri, taču nevarēju aizmirst piedzīvoto. Ieraudzīju, ka nav tikai materiālā pasaule. Man parādījās bijība pret Dievu, jo sapratu, ka Viņš eksistē, ka pārdabiskais ir reāls un ka mana dzīve Dieva priekšā nav pareiza. Domas par Dievu mani neatstāja, dažreiz apmeklēju baznīcu.

Bez jau esošām nelaimēm, atklājās vēl kāda ļoti nepatīkama lieta – man konstatēja vēzi. Veselības problēmas lika par sevi manīt, strauji zaudēju svaru, kļuvu nespēcīgs un vājš. Tas atkal lika aizdomāties par savu dzīvi, kā to dzīvoju un kas ar mani būs pēc nāves.

Pagājušā vasarā kādu dienu, kad sēdēju parkā uz soliņa, pie manis pienāca divas sievietes no draudzes “Kristus Pasaulei”. Viņas ļoti laipni izturējās pret mani, pastāstīja par Jēzu un uzaicināja uz draudzi. Toreiz nesaņēmos un neaizgāju. Pēc divām nedēļām atkal gadījās viņas satikt un šoreiz nodomāju, ka tā laikam tiešām ir zīme no Dieva, ka man ir jāiet uz šo draudzi. Aizgāju uz dievkalpojumu un iekšēji kaut kas vilka iet atkal un sāku regulāri apmeklēt gan draudzi, gan arī mājas grupiņu. Trešajā dievkalpojumā nožēloju grēkus un ieaicināju Jēzu savā sirdī. No tās dienas sākās reālas izmaiņas manā dzīvē. Sāku lūgt Dievu un lasīt Bībeli, un Dievs mainīja manu domāšanu un raksturu. Nesen bija gadījums, kad kādam paziņam stāstīju par Dievu un aicināju apdomāt, ka varbūt jāmaina dzīvesveids, uz ko viņš reaģēja visai rupji. Senāk līdzīgā situācijā noteikti būtu sadusmojies un laidis darbā dūres, bet šoreiz es varēju pilnīgi mierīgi izbeigt šo sarunu. Attiecībās ar cilvēkiem vairs neizturos lielīgi un lepni, es mācos mīlēt un cienīt. Apzinos, ka manu vērtību nosaka Dievs, nevis tas, cik bravūrīgi protu izturēties.

Dievs ir mainījis manu attieksmi pret sievietēm. Iepazīstot Viņu, tiek šķīstīta mana sirds. Mājas grupas vadītāja daudz stāstīja un skaidroja, kā pareizi jāattiecas pret sievietēm, ka izlaidīgs dzīvesveids, nešķīstas domas nav Dievam patīkamas un ar laiku sapratu, ka tas tiešām tā ir. Mēs par to tika lūdzām arī mājas grupiņā un tagad ir mainījies skatījums uz dzīvi, nav vairs vēlēšanās grēkot un uz sievietēm es varu raudzīties un priecāties vienkārši kā par skaistiem cilvēkiem, bez iekāres un netiklām domām. Pats brīnos par to, jo nespēju iedomāties, ka ir iespējams ar tīru sirdi skatīties uz daiļo dzimumu.

Lēnām sāka risināties arī citas problēmas. Tiklīdz sāku apmeklēt mājas grupiņu, mēs lūdzām par to, lai es atrastu pastāvīgu dzīvesvietu. Biju iestājies rindā uz sociālo pansiju, kas ir kā neliels dzīvoklis, kur ir pašam sava atsevišķa istaba un virtuve. Rinda bija ļoti gara un normāli būtu vajadzējis gaidīt tiešām ilgi, bet tiklīdz sāku lūgt Dievu par to, apstākļi sakārtojās tā, ka mana rinda pienāca jau pēc trim mēnešiem.

Arī veselības stāvoklis ir uzlabojies. Kopš apmeklēju draudzi, esmu pieņēmies svarā par 10 kg, atguvis normālu miesas būvi, man ir spēks un jūtos lieliski. Vēl joprojām oficiāli esmu invalīda statusā, bet pats zinu, ka Dievs ir mani dziedinājis un tādēļ meklēju darbu, lai strādātu un gādātu par sevi.  Dievs tiešām ir un esmu laimīgs, ka varu Viņu iepazīt, un zinu, ka pēc šīs dzīves iešu uz debesīm.”

Igora liecību pierakstīja Dace Daubere

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Slavēšanas un pielūgsmes skola

Publicēja 2018. gada 6. febr. 12:01Laura Gruševa

Ziņas datums 06.02.2018

Draudzē ‘’Kristus Pasaulei” no 16. – 18. februārim notiks Slavēšanas un pielūgsmes skola, ko vadīs viens no atpazīstamākajiem slavētājiem Eiropā Vitālijs Jefremočkins ar komandu. Vitālijs ir slavēšanas līderis draudzē “Jaunā Paaudze” Harkovā (Ukraina), profesionāls izpildītājs, dziesmu autors, mūziķis un aranžētājs, skaņu ierakstu studijas “W-Studio” direktors. Izdevis vairāk nekā desmit mūzikas albumus. Viņš ir vadījis slavēšanu neskaitāmos slavas uz pielūgsmes vakaros, konferencēs Ukrainā, Krievijā un citās valstīs. Daudzu sirdis ir aizdegušās pielūgsmē Dievam, pateicoties Vitālija un viņa komandas darbam.

Slavēšanas un pielūgsmes skolā būs semināri 16. februārī plkst. 19.00 un 17. februārī no plkst. 11:00 visas dienas garumā. Šo semināru laikā tiks runāts par to, kas ir nepieciešams katra veiksmīga slavētāja izaugsmei un kā pilnveidot spēju radīt Dieva klātbūtnes atmosfēru caur slavēšanas un pielūgsmes dziesmām. Semināros būs arī iespēja apgūt vokālās performances iemaņas profesionālu slavētāju vadībā un izprast to, cik lielā mērā efektīva slavēšana ir atkarīga no disciplīnas. Tiks runāts arī par tādām tēmām kā vīzija, atmosfēra, svaidījums un skatuves likumi.

Slavēšanas un pielūgsmes skola norisināsies draudzē ”Kristus Pasaulei”, Braslas ielā 29a, 4. stāvā, D ieeja. Pasākums ir bezmaksas.

Draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Atstumtība ir mana pagātne!

Publicēja 2018. gada 1. febr. 11:58Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 1. febr. 23:20 ]

Ziņas datums 01.02.2018

Aksels uzauga ģimenē, kur valdīja nabadzība un alkoholisms, un tas zēnam bija ļoti smags pārbaudījums. Viņš nejutās pieņemts ne ģimenē, ne vienaudžu starpā, un tas viņā radīja atstumtību un vientulību.

Aksel, pastāsti, kāda bija tava bērnība?

Viss sākās jau no pašas mazotnes. Mums bija ļoti nabadzīga ģimene, mana mamma daudz dzēra un tēvs mūs pameta, kad es biju tikai divus gadus vecs. Tajā brīdī ģimene vienkārši sabruka. Ar laiku arī brālis un manas abas māsas devās dzīvot uz citām pilsētām. Tā nu mēs palikām divi vien ar mammu. Es dzīvoju ļoti sliktos apstākļos, jo viņa regulāri lietoja alkoholu un nebija spējīga mani pienācīgi uzturēt. Pārmērīgās dzeršanas dēļ viņu bieži meta ārā no darba. Visu to laiku pārsvarā par mani gādāja omīte, kura bieži brauca pie mums un palīdzēja. Viņa mani mīlēja un par mani rūpējās. 2012. gada vasarā omīte nomira. Es ļoti pārdzīvoju, jo man viņas pietrūka.

Pēc šī notikuma sākās pats trakākais manas dzīves posms. Es tiku svaidīts no vienas dzīvesvietas uz otru. Dažreiz, kad bija iespēja, māsa mani ņēma pie sevis. Tur es jutos mīlēts, jo viņa man izrādīja uzmanību un rūpes. Taču, kad bija jāatgriežas atpakaļ pie mammas, tad atkal izjutu atstumtību. Viņai bija uzradies kāds draugs, tāpēc par mani vispār aizmirsa.

Skolā centos sadraudzēties ar citiem vienaudžiem, taču manas nabadzības dēļ ar laiku viņi mani atstūma un pat nostājās pret mani. Es ļoti pārdzīvoju un mājās es bieži vien par to raudāju. Savu vientulību biju sācis remdēt datorspēlēs. Tajā laikā ar savu mammu gandrīz vispār vairs nekomunicēju. Mājās pārrados vienmēr ļoti vēlu un viņa parasti bija piedzērusies. No rīta gāju uz skolu un pēc tam līdz vēlam vakaram pavadīju laiku interneta zālē. Mājās nebija nekā, ko ēst, un tur notika lieli skandāli. Māsa ilgu laiku cīnījās par manu aizbildniecību, bet visi atbildīgie dienesti uzskatīja, ka apstākļi ir atbilstoši un māsai to nepiešķīra. Pēc visiem šiem smagajiem pārdzīvojumiem es jutos nomākts un depresīvs. Bija brīži, kad sev jautāju, kāpēc ar mani tā notiek un  domāju, kaut viss beigtos, kaut mani notriektu mašīna vai arī citas tamlīdzīgas lietas. Reiz, kad man bija kādi 14 gadi, pārrodoties mājās un ieraugot notiekošo, es vairs neizturēju un izsaucu policiju, jo mamma ar savu draugu kārtējo reizi bija galīgi piedzērušies. Kad viņi ieradās, tad prasīju, lai mani ved uz bērnu namu, jo es vairs nevarēju izturēt.

Vai tava dzīve mainījās, kad nokļuvi bērnu namā?

Bērnu namā savā ziņā jutos labi. Apstākļi, kuros dzīvoju, bija daudz labāki nekā mājās. Tomēr tas nemazināja manu atstumtības sajūtu un vientulību. Sadraudzēties ar kādu bija neiespējami, jo visi cilvēki apkārt bija drūmi un ļauni, kā arī bieži notika asa vārdu apmaiņa. Bērnu namā daudziem bija atkarības, viņi lietoja alkoholu, narkotikas, un man tas viss likās šausmīgi. Es biju kā apburtā lokā.

Pēc trīs nodzīvotiem mēnešiem bērnu namā man bija iespēja doties uz kādu nometni. Tikai tur es uzzināju, ka šī ir kristīgā nometne. Kaut arī es līdz pēdējai dienai nepiedalījos nevienā no aktivitātēm, kas saistītas ar Dieva pielūgsmi un slavēšanu, tik un tā jutos superīgi. Pa šīm dienām dzirdēju dažādas liecības, ko stāstīja cilvēki, kuri bija iepazinuši Dievu, un tās mani ļoti uzrunāja.  Pienākot pēdējai nometnes dienai, es, tomēr aizgāju uz slavēšanu. Klausoties dziesmas, Dievs man tik ļoti pieskārās, ka es sāku vienkārši raudāt! Tas bija kaut kas neaprakstāms. Es vairs neizjutu vientulību. Atbraucot uz šejieni, es ne arvienu nerunāju, bet pēc slavēšanas vēlējos iet pie cilvēkiem un draudzēties. Pēc šīs nometnes es ļoti izmainījos, un manī bija radusies vēlme apmeklēt draudzi.

Kā tu nonāci draudzē “Kristus Pasaulei”?

Dažas nedēļas pēc šīs nometnes notika brīnumi. Mana māsa ieguva tiesības mani paņemt aizbildniecībā. Un tas ir pats labākais, kas jebkad ir bijis. Viņa apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, un es devos uz turieni kopā ar viņu. Visu šo laiku māsa par mani bija neatlaidīgi cīnījusies. Viņa kopā ar mājas grupu regulāri par mani lūdza Dievu. Esmu pārliecināts, ka tikai ar lūgšanām viņai izdevās to izcīnīt. Nākot uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām, uzreiz sapratu, ka šī man ir īstā vieta.

Jau kopš paša pirmā dievkalpojuma mani uzrunāja viss, ko mācītājs sludina. Pēc dažiem dievkalpojumiem pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Es ieaicināju Viņu savā sirdī, un tajā brīdī izjutu lielu atvieglojumu. Dievs man deva tādu prieku, ka aizmirsu par visiem grūtajiem laikiem. Ātri vien pēc tam sāku apmeklēt Bībeles skolu. Tur man atvērās acis un es sapratu, kas ir labs un kas – slikts. Iepazīstot arvien vairāk Dievu un apmeklējot draudzi, esmu ieguvis brīvību no atstumtības. Zinu, ka esmu ticis ārā no bezdibeņa, kurā biju visus šos gadus. Es jūtos brīvs. Man nav jābaidās, ka palikšu viens un esmu pārliecināts, ka man būs laba nākotne. Dievs mani pieņem un mīl. Apzinos, ka apkārt ir cilvēki, kuriem esmu svarīgs. Tagad man beidzot ir jauni draugi, kuri mani pieņem un atbalsta. Esmu salabis arī ar savu mammu, priecājos viņu satikt un parunāties. Es domāju par savu mājas grupiņu, jo zinu, ka tas būtu ļoti forši, ja arī es varētu palīdzēt cilvēkiem.

Aksela Ozola liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija  

Tagad es zinu, kā man jārīkojas!

Publicēja 2018. gada 23. janv. 13:43Laura Gruševa

Ziņas datums 23.01.2018

Es strādāju apkalpošanas sfērā, līdz ar to mans darbs ir saistīts ar ilgstošu atrašanos uz kājām. Apmēram pirms 10 gadiem, ejot pa ielu, es neveiksmīgi samežģīju kāju, tieši ceļa locītavā. Jau nākošajā dienā sāpes bija tik lielas, ka nācās meklēt medicīnisku palīdzību. Ārsti nosūtīja uz pārbaudēm, bet nekādu gala slēdzienu nespēja dot. Man izrakstīja dažādus medikamentus, smēres, gēlus, lika nēsāt elastīgo saiti, taču tie nedeva nekādu rezultātu. Paņēmu slimības lapu uz vairākām nedēļām, jo nespēju pat izkāpt no gultas bez mokošām sāpēm, nemaz nerunājot par staigāšanu, skriešanu, pietupšanos vai apsēšanos. Bija sajūta, ka man ir stabi kāju vietā. Pat guļot bija jāpiedomā, kādā pozīcijā novietot kājas, lai nebūtu jācieš sāpes. Jāsaka, ka pēc kāda laika tās mazinājās. Taču, protams, tiklīdz bija lielāks noslogojums uz kājām vai kāda neveiksmīga kustība, parādījās asākas sāpes.

Pirms trim gadiem jaunākais dēls uzaicināja mani uz mūsu draudzes dievkalpojumu Rīgā. Arī pirms tam es Dievam ticēju, bet man nebija personīgu attiecību ar Viņu, – regulāri nelasīju Bībeli un nelūdzu. Toreiz piedzīvoju Dieva klātbūtni un pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju.

Pēc šī dievkalpojuma es regulāri sāku apmeklēt draudzi, izgāju Bībeles skolu un apmeklēju līderu skolu. Es jūtos šeit pieņemta, par mani interesējās, varu just, ka esmu te gaidīta. Pēc nepilna gada devos arī uz inkaunteru. Tas ir trīs dienu seminārs, kur var sastapties ar Dievu un Viņu piedzīvot, kā arī iegūt atbrīvošanu no atkarībām, sāpēm – gan fiziskām, gan emocionālām. Tieši tur es pilnībā saņēmu dziedināšanu. Kopš inkauntera ir pazudušas gan sāpes kājās, gan arī pampums.

 Vairākus mēnešus man kāja tiešām nesāpēja. Taču reiz, braucot ar mašīnu un spiežot bremžu pedāli, es kaut kā neveiksmīgi pagriezu kāju, un tā sāka sāpēt. Šoreiz es zināju, ka lūgšanās ir spēks. Katru rītu apliecināju savu dziedināšanu, kā arī mājas grupiņā mēs par to lūdzām un šīs sāpes Dievs paņēma prom, tās vienkārši pazuda.

Tagad, pateicoties Dievam, varu darīt atkal visu – normāli paiet, gulēt, pietupties, braukt ar mašīnu bez problēmām. Tikai neesmu mēģinājusi vēl uztaisīt špagatu.

Esmu ļoti pateicīga savam debesu Tētim, ka viņš mani ir atbrīvojis un dziedinājis. Dievs ir man līdzās un es zinu, ka Viņš mani nekad neatstās un nepievils. Tagad jebkurā situācijā es zinu, kā man jārīkojas – jāvēršas pie Dieva! Es iesaku ikvienam uzticēties Viņam!

Andas Blūmentāles liecību pierakstīja Roberts Dīriņš

Rediģēja „Kristus Pasaulei” redakcija

Spēju brīvi komunicēt

Publicēja 2018. gada 20. janv. 13:19Laura Gruševa

Ziņas datums 20.01.2018

“Man ir grūti atrast iemeslu, kāpēc es izaugu tik kompleksaina, taču jau kopš mazotnes man bija problēmas komunicēt ar cilvēkiem. Mans draugu loks bija tikai mana ģimene, radi un tuvinieki. Tiklīdz bija jārunā ar svešiem un nepazīstamiem cilvēkiem, no uztraukuma sāku stostīties un arī sejas muskuļi raustījās tā, ka pat no malas bija redzams. Prātā juka domas un es nespēju tās skaidri izteikt. Vienmēr runāju pārāk klusu. Skolā man draugu praktiski nebija un biežākais komentārs no skolotājas stundā, kad es atbildēju, bija: “Runā skaļāk un skaidrāk!”

Kad bija jāiet uz valsts iestādēm kārtot lietas, man bija ļoti grūti saņemties un turp doties vienai. Vajadzēja kādu, kurš nāktu līdzi un iedrošinātu. Arī pirmajā darbavietā mani iekārtoja māsa. Priekšniecībai es nespēju normāli palūgt lietas, kas man bija nepieciešamas, lai veiktu savu darbu. Kad man vajadzēja paskaidrot kaut ko sīkāk, es parasti teicu: “Es nezinu!”

Atceros, ka pusaudžu gados tāda doma, ka man vajadzētu Dievu, nemaz nebija. Dažkārt ar mammu aizgājām uz vietējo baznīcu, taču tur notiekošie rituāli mani galīgi neinteresēja. Dažus gadus vēlāk kāda kolēģe, kura apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei”, arī mani aicināja uz tās pasākumiem. Sākumā atteicu, bet tad, kādā reizē, kad biju brīvāka, intereses pēc nolēmu aiziet un apskatīties. Tā bija mājas grupiņa un palika atmiņā ar patīkamo atmosfēru un cilvēkiem, kuri izrādīja neviltotu interesi par mani. Tur notiekošais mani pamazām sāka ieinteresēt. Tomēr atceros, ka sākumā mājas grupiņā nespēju izteikt savu viedokli, jo man vienkārši tāda nebija. Kad mani aicināja padalīties ar saviem uzskatiem, es parasti atbildēju: “Es nezinu” vai “Es padomāšu!”.

Interesanti, ka daudzas lietas pie sevis, ar kurām es agrāk samierinājos un pat biju sākusi uztvert kā normu, tagad vēlējos mainīt. Ja agrāk es nebiju apmierināta ar savu dzīvi kopumā, bet man bija tikai miglaina nojauta, kāda es vēlos būt patiesībā, tad, apmeklējot mājas grupiņu un vēlāk arī klausoties mācītāja svētrunas dievkalpojumos, man izkristalizējās, ka nav visu mūžu jāpaliek noslēgtai, sasaistītai un mazvērtīgai. Biju pieradusi domāt par sevi negatīvi. Dieva spēkā es varu būt droša, komunikabla un atvērta pret cilvēkiem! Sapratu, – ja gribu, lai mana dzīve izmainās, tad tieši šeit ir tā vieta un šeit ir tie cilvēki, kas man var palīdzēt. Sāku apmeklēt dievkalpojumus regulāri un pēc vairākiem mēnešiem, kādu dienu lūdzot savā istabā Dievu, pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju, skaidri zinot, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs.

Ar laiku sāku kalpot draudzē – sagaidīt apmeklētājus, sasveicinoties ar viņiem. Sākumā tas bija ļoti grūti, taču es biju pieņēmusi lēmumu mainīties, jo vēlējos brīvi komunicēt. Nolēmu stāties pretī savai problēmai un ar to cīnīties. Lai cik grūti arī nebūtu, centos viņiem uzsmaidīt, būt mīļa un atvērta. Kaut vai pati iekšēji trīcēju un drebēju, tomēr pārvarēju savas bailes, kautrību un gāju pie cilvēkiem, lai pati uzsāktu ar viņiem sarunu. Protams, arī lūdzu Dievu, lai Viņš palīdz man mainīties, dod spēku un drosmi. Apliecināju, ka Jēzū Kristū esmu brīva. Sāku par sevi domāt pozitīvākas domas un arī tas palīdzēja komunikācijā, jo vairojās mana pašapziņa. Arī mājas grupiņā par mani lūdza.

Tagad esmu ļoti priecīga un laimīga, jo Dieva spēkā esmu uzvarējusi savas bailes komunicēt. Šo laiku, kad es raudādama cīnījos, atceros ar prieku, jo Dievs strādāja pie manas sirds. Tagad man vairs nav problēmas brīvi paust savas domas. Patlaban es kalpoju cilvēkiem un vadu mājas grupiņas, regulāri sazvanos un viņus uzklausu. Varu brīvi uzdot jautājumus un sniegt padomus. Arī nepazīstamiem cilvēkiem es stāstu par Dieva mīlestību. Man ir viegli formulēt savas domas un tās skaidri izteikt. Ir pazudušas barjeras, kas mani šķīra no citiem cilvēkiem. Man vairs nav bail un es nejūtos neērti viņu klātbūtnē. Draudzē man ir ļoti daudz draugu un paziņu, tie vairs nav tikai ģimenes locekļi kā agrāk. Ar prieku varu nokārtot lietas, organizēju pasākumus un varu to izdarīt bez citu cilvēku palīdzības. Esmu brīva un laimīga! Tagad es zinu, kas esmu un ko vēlos!”

Ivetas Vītolas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Draudzes “Kristus Pasaulei” Bībeles skola

Publicēja 2018. gada 19. janv. 22:05Laura Gruševa

Ziņas datums 19.01.2018

Galvenais garīgās izaugsmes veicinātājs ir pareiza izpratne par Dieva vārdu. Lai sekmīgi turpinātu iesākto ticības dzīves ceļu, ir nepieciešams apgūt kristīgās mācības pamatus. Mūsu draudze “Kristus Pasaulei” piedāvā apmeklēt Bībeles skolu, kurā var iegūt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Te tiek ielikti stingri pamati, kas palīdz uzvarēt visās dzīves sfērās. Dieva vārds nav domāts tikai, lai cilvēks atrastu savu ceļu Dieva plānā un tiktu glābts, bet arī, lai kļūtu veiksmīgs un spētu palīdzēt citiem.

Pats galvenais Bībeles centrs ir Kristus upuris un tā nozīme mūsu dzīvēs. Bībelē nav svarīgākas vēsts par evaņģēliju. Caur Kristus upuri mēs atgūstam to stāvokli un statusu, kāds bija pirmajiem cilvēkiem – mēs atgriežamies Ēdenē.

Piedāvātās tēmas aptver galvenos ticības aspektus: Radīšanas stāsts, Grēkā krišana, Glābšanas plāns, Kristus upuris, Kā tikt izglābtam, Nodošanās, Kādēļ jāpieder pie draudzes, Garīgā tēva nozīme, Bībele, Lūgšana, Svēta dzīve, Svētais Gars, Svētā Gara kristības, Svētā Gara dāvanas, Evaņģelizācija un mācekļu veidošana, Elle un Debesis, Jēzus otrā atnākšana, Laulība, Finanses, Kristības, Svētais Vakarēdiens, Vīzija.

Šeit dažu cilvēku atsauksmes par Bībeles skolu:

Laura: Šajā skolā izpratu Kristus upura nozīmi manā dzīvē un to, ka mums ir Svētā Gara spēks dzīvot svētu un uzvaras pilnu dzīvi. Bībeles skola mani motivēja palīdzēt arī citiem cilvēkiem iepazīt Dievu.

Inese: Izejot šo skolu, es spēju izprast Bībelē rakstīto un attiecināt to uz savu dzīvi. Lasot Dieva vārdu, Viņš runā uz mani personīgi. Sapratu, ka ceļā uz savu mērķi ir jāiegulda liels darbs un ir nepieciešams redzējums jeb vīzija.

Elvijs: No Bībeles skolas apgūtā es izpratu, kā pareizi ir jāveido attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Sapratu, ka katrai nepareizai darbībai ir sekas un pareiza rīcība atnes svētību. Vairāk uzzināju par Svētā Gara darbību. Izpratu arī to, kā pareizi rīkoties ar finansēm. Ar šo zināšanu palīdzību es spēju sakārtot savu dzīvi.

Evija: Tieši Bībeles skolā sapratu kristietības pamatus, man tapa "skaidrāka" bilde par to, kas ir Dievs. Bija interesanti uzzināt par Jēzus otro atnākšanu, – tas man bija pilnīgi kaut kas jauns. Bībeles skola ielika pamatus manai turpmākajai dzīvei. Sapratu, kā pareizi lūgt un lasīt Bībeli. Bija interesanti arī uzzināt praktiskas lietas – par laulību, finansēm, kā dzīvot svētu dzīvi!

Mācību kurss ilgst aptuveni trīs mēnešus un nodarbības notiek reizi nedēļā. Studenti par katru tēmu kārto pārbaudes darbu, un tie, kuri sekmīgi pabeiguši skolu, saņem diplomu. Mācīties Bībeles skolā vari uzsākt jebkurā laikā. Ja tu nedzīvo Rīgā, tev tiek piedāvāta iespēja mācīties neklātienē. Skolas lekcijas pieejamas mūsu mājas lapā www.kristuspasaulei.lv. Bībeles skola notiek katru pirmdienu pulksten 19.00, Braslas ielā 29a, D ieeja, 4.stāvā, draudzes “Kristus Pasaulei” telpās. Draudzes “Kristus Pasaulei” Bībeles skola ir bez maksas. Būsi mīļi gaidīts!

Draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

                

Pazudušais dēls atgriezies

Publicēja 2018. gada 12. janv. 23:05Laura Gruševa

Ziņas datums 12.01.2018

Agejs bērnībā tika audzināts pēc kristīgiem principiem, taču vēlāk viņš novērsās no ticības un drīz vien piedzīvoja gan sāpes, gan vilšanos. Pirms kāda laika mūsu draudzē jaunais puisis nolēma pa īstam uzticēt savu dzīvi Dievam un nelielā sarunā stāsta, kā pēc šī lēmuma tā tiešām ir izmainījusies.

Vai atceries laiku, kad novērsies no Dieva?

Jā, es uzaugu kristīgā ģimenē, kur mūs mācīja dzīvot pēc Dieva principiem. Atceros, līdz septiņiem gadiem braucu pie mammas vecākiem, kur kopā ar brālēniem un māsīcām vakaros lasījām Bībeli un to pārrunājām. Es ticēju Dievam, man patika apmeklēt draudzes pasākumus un dzīvot tā, kā to vēlas Dievs. Zināju, cik svarīgi ir lūgt piedošanu un piedot cilvēkiem. Nāk atmiņā tie vakari, kad kopā ar brāli jautājām viens otram, vai neesam kaut kādā veidā aizvainojuši vai sāpinājuši, un, ja kas, tad atvainojāmies. Tās ir jaukas bērnības atmiņas. Tomēr pēc tam ne viss gāja tik labi, kā varētu domāt.

Astoņu gadu vecumā vecāki izšķīrās, jo tēvs aizgāja pie citas sievietes. Šis notikums mani satrieca, nevarēju piedot tēvam nodevību un man tas ļoti sāpēja. Manī ienāca šaubas un nepiedošana Dievam. Vainoju Viņu tajā, ka izira mana ģimene. Pamazām es atstāju gan lūgšanu, gan Bībeles lasīšanu, gan draudzi. Manas attiecības ar Dievu kļuva ļoti vēsas un vairāk interesēja citas lietas. Skolas laikā iepatikās pavadīt nedēļas nogales jautrās kompānijās, kurās iemācījos lietot alkoholu un cigaretes. Man izveidojās arī nepareizas attiecības ar meitenēm. Ikdienā bija paradums asi reaģēt uz situācijām un cilvēkiem. Kad kāds kaut ko neizdarīja man pa prātam, varēju viņu mierīgi nolamāt ar pēdējiem vārdiem. Man patika cilvēkus sāpināt, izgāžot uz viņiem savas negatīvās emocijas.

Tomēr, dzīvojot neticībā un nepiedošanā, visu laiku jutu lielu tukšumu un vajadzību pēc piepildījuma. Vieta manā sirdī, ko agrāk aizpildīja Dievs, tagad bija tukša un man visu laiku šķita, ka jāmeklē kaut kas, ar ko sevi nodarbināt, kādas lietas, kas dotu prieku un liktu aizbēgt no šīs mokošās sajūtas. Taču nekas cits tukšumu manā sirdī nespēja piepildīt, lai vai kā es arī censtos. Kad biju jautrā bariņā un uzdzīvoju, es izjutu prieku, taču iekšēji nebiju laimīgs. Atnākot mājās, man šķita, ka nespēju atrast savu vietu, zuda jēga pilnīgi visai dzīvei. Var teikt, ka es nēsāju masku – sabiedrībā biju jautrs un dzīvespriecīgs puisis, taču mājās jutos vientuļš, tukšs un bezjēdzīgs. Šādos brīžos reizēm saucu uz Dievu. It kā atcerējos, ka ir Kāds, kas var palīdzēt. Lūgšanā jautāju Dievam: „Kāpēc Tu pieļauj, ka es tā jūtos?” Taču atbildē šķita, ka dzirdu: „Tu jau pats to pieļauj.” Es iekšēji apzinājos, ka esmu izvēlējies dzīvot nepareizu dzīvi un ar to sevi sāpināt. Tomēr kaut ko mainīt man nepietika gribēšanas un spēka.

Cik ilgi turpinājās tava uzdzīve un meklējumi pēc iekšēja piepildījuma?

Tas turpinājās līdz brīdim, kad es atkal piedzīvoju satikšanos ar Dievu. Kad atbraucu strādāt uz Rīgu, joprojām nedēļas nogavēs uzdzīvoju, taču arvien vairāk sapratu, ka tā turpināt nevēlos. Man bija apnicis šāds dzīvesveids, kas nenesa ne laimi, ne mieru, ne piepildījumu. Ticu, Dievs redzēja, ka vēlos tiešām mainīties, un tad kāda meitene mani uzaicināja uz draudzi „Kristus Pasaulei”. Es pieņēmu viņas uzaicinājumu un, atnākot uz šejieni, mani ļoti piesaistīja mūsdienīgā mūzika. Atceros, tobrīd padomāju: „Lūk šis ir tas, kas man bija pietrūcis iepriekšējā draudzē!” Šeit mani uzrunāja sludinātais Dieva vārds un cilvēku draudzība. Sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un arī mājas grupiņu. Jutos ļoti labi un tieši tāpēc arī turpināju apmeklēt draudzi.

Tu sacīji, ka nevarēji piedot tētim un Dievam. Kā tu tiki ar to galā?

Pēc laika aizbraucu uz trīs dienu semināru jeb inkaunteru. Kalpotāji lūdza par mani, lai es saņemtu atbrīvošanu no rūgtuma un nepiedošanas. Tieši šeit es pieņēmu lēmumu piedot savam tēvam un arī citiem cilvēkiem. Pēc lūgšanas piedzīvoju pārdabisku brīvību, – bija tā, it kā akmens noveltos no sirds!  Vēlāk piezvanīju tēvam un pateicu, ka piedodu un mīlu viņu. Tagad mūsu attiecības vairs nav saspringtas, mēs sazvanāmies un satiekamies. Pēc šī atgadījuma lietas manā dzīvē sāka mainīties daudz straujāk. Piedodot tēvam un arī Dievam, es sāku pamanīt, ka veidot attiecības ar Dievu kļūst daudz vieglāk. Sapratu, ka Viņš nav vainīgs, ka mani vecāki izšķīrās, jo cilvēki paši pieņem lēmumus.

Man negribējās veco dzīvi, alkoholu un bezjēdzīgās nedēļas nogales. Es sāku citādāk izklaidēties – mani vairs nesaistīja tusiņi un Vecrīgas uzdzīve. Es sāku vairāk apmeklēt draudzes pasākumus, sportot un atpūsties.

Dievs sāka mainīt arī manu raksturu. Ja agrāk biju ļoti agresīvs un ass, tad tagad uz situācijām reaģēju daudz mierīgāk. Manī nav vairs agrākā vēlme „atcirst” cilvēkam, es varu pilnīgi mierīgi atbildēt uz dažādiem viņu izteikumiem. Agrākās atkarības vairs nevalda pār mani. Tās gan nepazuda uzreiz, ar smēķēšanu, piemēram, nācās pacīnīties, taču ar lēmumu un Dieva spēku es to esmu uzvarējis. Tagad kalpoju draudzē un stāstu citiem par Dievu.

Kā tu ieteiktu rīkoties cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas problēmas šobrīd?

Nepiedošana ir kā režģis, kuru tu pats sev uzliec un triecies tajā, netiekot uz priekšu. Un tam risinājums ir tikai viens – piedošana. Labāk izvēlies piedot, nevis atkāpties no Dieva, jo tikai Viņš spēj tev palīdzēt un dot dzīvei jēgu un piepildījumu.

Ageja Solovjeva liecību pierakstīja Kristīne Krapāne un Artūrs Danenbaums

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Mana atmiņa ir atjaunojusies!

Publicēja 2018. gada 9. janv. 10:18Laura Gruševa

Ziņas datums 09.01.2018

Atskārsme, ka pēdējā laikā atmiņa kļuvusi sliktāka un savas aizmāršības dēļ nākas ciest, ir satraucoša, jo sevišķi, ja tev par «cauro galvu» sāk aizrādīt citi. 

Strādājot veikalā par kasieri, pamanīju, ka daudz ko nevaru atcerēties. Piemēram, aizejot pusceļā līdz noliktavai jau biju aizmirsusi, pēc kā gāju. Norakstīju to uz nogurumu, jo strādāju garas darba stundas. Līdz ar to nepievērsu tam uzmanību, domāju – atpūtīšos un būs jau labi. Tomēr laiks gāja uz priekšu, atmiņa neuzlabojās un to sāka pamanīt arī apkārtējie, bet es pati negribēju šo faktu pieņemt, jo šķita pilnīgi normāli, ka cilvēks kaut ko var aizmirst. Tai pat laikā daudzās lietās paļāvos uz vīru, ka viņš atcerēsies.

No manis bieži skanēja tāda atbilde – es aizmirsu! Kad kārtējo reizi nebiju izdarījusi to, ko apsolīju, tad vīrs man beidzot palīdzēja saprast, ka problēma ir nopietna. Līdz tam brīdim vispār nebiju aizdomājusies, ka ir tik slikti. Pēc sarunas ar vīru sāku pievērst tam vairāk uzmanības, sapratu ka, ejot uz veikalu, tiešām pusceļā jau neatceros, kas bija jānopērk. Tāpat arī, ja man uzticēja izdarīt vairākus pienākumus, nevarēju tos izpildīt, jo neatcerējos, un tas darīja mani nervozu. Rakstīju sev uz lapiņām atgādinājumus. Ja kaut ko vajadzēja paņemt līdzi, liku to koridorā pie virsdrēbēm, tomēr nekas no tā man nelīdzēja, es aizmirsu ieskatīties lapiņās un lietas tā arī palika koridorā.

Šīs problēmas dēļ aizgāju arī no darba. Biju ļoti nomocījusies un sapratu, ka tā nevar turpināties. Sāku lūgt Dievu un apliecināt Rakstu vietas. Zinu, ka Dievs ir uzticams. Novembrī notika Lielais dziedināšanas dievkalpojums Rīgā un es ticēju, ka tur saņemšu savu brīnumu.

Dziedināšanas dievkalpojumā jau ieejot zālē, jutu Dieva klātbūtni. Mācītājs sludināja par to, ka ir nepieciešams mainīt savu domāšanu un ieraudzīt sevi kā jaunu cilvēku. Kad tika aizlūgts, es aizvēru acis un saucu uz Dievu, lai dara pie manis izmaiņas. Dzirdēju, ka mācītājs lūdz par dziedināšanu no sklerozes un tajā brīdī sajutu Dieva pieskārienu. Asaras bira kā pupas un nevarēju rimties. Beidzoties dievkalpojumam, es sapratu, ka man ir skaidrāks prāts. Biju pārliecināta, ka varu visu atcerēties.

Pēc kāda laika biju bērnudārzā uz sapulci mazbērnam un tur stāstīja, kad un kādi pasākumi šeit notiks. Vakarā varēju to visu meitai atstāstīt. Biju ļoti priecīga par to, ka atceros pat sīkumus. Vairs neaizmirstu, kas veikalā jāiegādājas un spēju izdarīt to, ko esmu kādam apsolījusi, tāpat man vairs nav nepieciešami atgādinājumi uz lapiņām. Nu jau ir pagājis ilgāks laiks, mana atmiņa ir atjaunojusies un es labprāt uzņemos pienākumus, no kuriem iepriekš izvairījos. 

Pateicos Dievam, ka Viņš ļoti mīl savus bērnus un grib mūs redzēt atbrīvotus un dziedinātus. Viņš redz mūsu vajadzības, mums tikai jāierauga sevi kā jaunu cilvēku Jēzū Kristū.

Lilijas Lapiņas liecību pierakstīja Inese Meijere

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

1-10 of 1112