ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Alkohola radīto tukšumu sirdī aizpilda Jēzus

Publicēja 2015. gada 26. marts 23:15Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 27. 03. 15.

Pirms kāda laika Jaroslavs daudzas reizes mēģināja atmest dzeršanu, no kuras bija atkarīgs ilgus gadus, taču tieksme uz alkoholu bija tik nepārvarama, ka roka pati sniedzās pēc pudeles. Sapratis, ka saviem spēkiem atkarību no grādīgajiem dzērieniem uzveikt nespēs, jaunais vīrietis pievērsās Dievam. Kad Jaroslavs internetā sāka klausīties mācītāja Mārča Jencīša svētrunas un pielietot sniegtos padomus dzīvē, viņš kļuva brīvs no alkoholisma. Par to, kā tas notika, viņš stāsta savā liecībā: „Tēvs nomira, kad man bija pieci gadi, bet mamma pēc tam pati sāka sistemātiski lietot alkoholu un vest mājās svešus vīriešus. Skolā vienaudži mani apcēla un izsmēja, jo nebiju tik labi ģērbies kā pārējie. Kopš tiem laikiem manī ienāca atstumtība un liela nedrošība. Biju cilvēks, kurš allaž pakļāvās apkārtējo viedoklim un spiedienam, bezrakstura radījums, bez mērķiem un virziena. Stress skolā un ģimenē, mammas negatīvais piemērs, kā arī vēlme būt atzītam un pieņemtam vienaudžu vidū bija par iemeslu tam, ka sāku smēķēt un lietot alkoholu jau bērnībā. Pirmo reizi tā kārtīgi piedzēros jau 15 gados. Šķita, degvīns sniedz drosmi un pārliecību pašam par sevi. Pēc kāda laika nomira arī mamma un mani pieņēma audžumāte. Kad man palika 20 gadi, es jau pilnībā biju atkarīgs no alkohola. Katru piektdienu bija sarunāti „tusiņi”, bet varēju dzert arī viens pats vairākas dienas nedēļā.

Dzeršanas dēļ bieži kavēju darbu, jo no rītiem bija tādas „pohas”, ka nespēju piecelties no gultas. Šī iemesla dēļ mainīju darbavietas vienu pēc otras kā zeķes. Notiekošajā parasti vainoju cilvēkus, kolēģus un priekšniecību, bet pats sevi nekad kritiski nevērtēju. Nekur un nekad man nebija labi. Tam visam sekoja hronisks naudas trūkums. Tuvinieki un draugi ievēroja, ka es dzeru bieži un daudz, tieši viņi sāka aizrādīt un teikt, ka man vajadzīga palīdzība un nepieciešams kaut ko mainīt savā dzīvē. Taču tobrīd šķita, ka viss ir kārtībā un problēma ir viņos pašos, nevis manī. Domāju, ka draugi un audžumamma no dzīves neko nesaprot.

Mainīju meitenes vienu pēc otras, jo likās, ka sievietēs atradīšu piepildījumu savam tukšumam. Taču starp draudzenēm un pudeles brāļiem, kuri visu laiku bija apkārt, jutos viens. Ar laiku man vairs neinteresēja ne sarunas, ne jautrība šajās ballītēs. To, ka alkoholisms man ir nopietna problēma, sāku saprast pirms kādiem diviem gadiem. Arvien vairāk jutos iztukšots, nemīlēts un nevienam nevajadzīgs.

Kādā rītā pēc smaga „plosta” man bija tik slikti gan fiziski, gan morāli, ka es sapratu – dzeršana ir jāizbeidz. Tomēr tā vienkārši ņemt un pārtraukt es nespēju. Daudzas reizes, zobus sakodis, es kādu laiku turējos, taču man ļoti gribējās iedzert. Ik pa laikam mēģināju cīnīties pret alkohola atkarību saviem spēkiem, taču kritu atpakaļ. Arvien vairāk es skaidri apzinājos, ka pats nespēju to izdarīt.

Meklēju internetā risinājumu savai problēmai. Kā populāri cilvēki Latvijā ar to cīnās? Draudzes „Kristus Pasaulei” mājas lapā atradu liecību, kur kāds vīrs stāstīja, ka vairākus gadus ar ārstu palīdzību spējis noturēties, tomēr visu šo laiku viņam arvien bija šī tieksme pēc alkohola. Taču tad draudzē par viņu lūdza un šī vēlme pazuda. Tas bija tas, ko es meklēju! Kopš tās dienas sāku interesēties par Dievu. Izlasīju mācītāja Mārča Jencīša liecību „Kāpnes debesīs”. Tās beigās bija lūgšana, kā pieņemt Jēzu Kristu par savas dzīves Kungu. Es lūdzu šos vārdus un Dievs ienāca manā dzīvē un soli pa solim sāka to vadīt. Manā dzīvē notika ievērojamas pārmaiņas.

Sākumā vairākus mēnešus klausījos mācītāja svētrunas internetā un sekoju līdzi arī citiem draudzes notikumiem. Sāku pats ik rītus lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Kādas svētrunas laikā pieņēmu lēmumu nodot Dievam sevi pilnībā. Tobrīd man uz galda stāvēja cigarešu paciņa. Skaidri apzinājos, ja vēlos sekot Kristum, man ir jāatmet smēķēšana un dzeršana. Izmetu cigaretes miskastē. Pēc neilga laika pamanīju, ka kopā ar cigaretēm ir pazudusi arī vēlme pēc alkohola! Tā, Dieva spēkā, es ieguvu brīvību no desmit gadus ilgas atkarības no grādīgajiem dzērieniem un smēķēšanas, no kurām, cīnoties pats, es netiku vaļā visu šo laiku. Šajos Ziemassvētkos, kad daudzi no maniem paziņām ballējās un, kā allaž, lietoja alkoholu, man vairs to nemaz nevajadzēja.

Tagad esmu pilnīgi brīvs no alkohola un cigaretēm, – man vairs nav ne mazākās vēlmes iedzert un uzsmēķēt. Ja šobrīd blakus būtu vīri, kuri lieto alkoholu, uz mani tas vairs neatstātu nekādu iespaidu un nebūtu vairs patīkami atrasties dzērāju vidē. Esmu neizsakāmi laimīgs ar Dievu! Manī ir liels, patiess iekšējs prieks, un tas nav māksloti, bet pa īstam! Ja agrāk es meklēju dzīves piepildījumu nepareizās attiecībās ar sievietēm, ballītēs un uzdzīvē, tad tagad man vairs nav pat ne mazākās vēlmes pēc lietām, kas agrāk bija tik svarīgas. To tukšumu manā sirdī, ko agrāk aizpildīja alkohols, tagad ir aizņēmis Jēzus Kristus!

Šobrīd man ir labs un stabils darbs, uzlabojusies arī materiālā situācija, jo naudu, kas agrāk aizgāja alkoholam un cigaretēm, varu izmantot daudz lietderīgāk. Regulāri draudzē dodu desmito tiesu, ziedojumus, un arī pēc tam pilnībā pietiek ikvienai paša vajadzībai.

Šeit, draudzē, es veidojos par cilvēku ar raksturu, un man ir mērķi un virziens dzīvē. Arvien vairāk es iekļaujos kristiešu vidē un iesaistos kalpošanā. Regulāri apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupiņu un šie cilvēki ir kļuvuši par maniem vislabākajiem draugiem, padomdevējiem un atbalstu dzīvē. Šeit es atradu savu īsto un patieso ģimeni, kuras man tik ļoti pietrūka bērnībā.

Daudziem cilvēkiem joprojām sirdī ir tukšums, un viņi domā, ka alkohols sniegs viņiem to piepildījumu un dzīves jēgu, pēc kā viņi tik ļoti ilgojas. Ir tāda dziesma: „Ja tu, draudziņ, nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē. Pudelē tās nava!” Ne nauda, cilvēki, karjera nesniedz laimi un piepildījumu! Ja dzīves pamatā nav Jēzus Kristus, tad nekas nespēj šo tukšumu aizpildīt. Vienīgi Viņš spēj tev sniegt patiesu mieru, prieku un piepildījumu! Ja tavas dzīves centrā būs Jēzus Kristus, tu būsi laimīgs jebkuros apstākļos!”

Jaroslava Lazara liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Ieva: Dievs manu “es nevaru” pārvērta par “es varu”

Publicēja 2015. gada 24. marts 14:14Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 24. marts 19:34 ]

Ziņas datums 24. 03. 15.

Lai sasniegtu mērķus, ir nepieciešama pārliecība par sevi un savām spējām, tomēr bieži vien mazvērtības domas traucē izcīnīt uzvaras. Arī Ieva bija viena no tiem, kura daudzus gadus bija pārliecināta, ka viņai nesanāk tik labi kā citiem, ka viņa nav pietiekami gudra, laba, veiksmīga un komunikabla. Bet, kad jaunā sieviete sāka iepazīt Dievu, viņas domas par sevi pamazām izmainījās.

Ieva stāsta: "Bērnībā biju mierīga un nekad neizcēlos ar runātīgumu. Visgrūtākā man šķita komunikācija ar cilvēkiem. Es nevarēju uzsākt sarunu ar citiem – nezināju, ko lai saka, vai tas būs pareizi, ko pateikšu, ko citi padomās un kā izskatīšos no malas, ja jautājums nebūs izdevies, tāpēc no sarunām ar sev ne tik pazīstamiem cilvēkiem izvairījos. Vislabāk jutos ģimenes un tuvāko draugu sabiedrībā, ar kuriem arī visvairāk komunicēju. Mācoties pamatskolā, mocījos ar mazvērtības domām – ka neprotu komunicēt, ka neesmu pietiekami inteliģenta, arī ar ārējo izskatu nelepojos, biju kautrīga un noslēgta. Šīs nepārliecinātības un mazvērtības domas mani pavadīja diezgan ilgu dzīves posmu. Augstskolas laikā grūtības sagādāja arī uzstāšanās auditorijas priekšā. Es, protams, darīju visu, ko studiju laikā prasīja, bet man tas nebija viegli. Visas šīs mazvērtības domas veicināja iekšēju tukšumu – man nebija prieka un gandarījuma par sevi, tāpēc centos to iegūt ballītēs, kad kopā ar draudzenēm ik nedēļas nogali devāmies uz kādu klubiņu dejot. Cilvēku komplimenti un uzslavas deva gan tikai īslaicīgu apmierinājumu, kurš ātri vien noplaka un tukšums nemazinājās. No malas varbūt tā neizskatījās, bet patiesībā manai dzīvei nebija mērķu un nezināju, ko īsti gribu darīt, kur strādāt un ko sasniegt. Nebija savas nostājas un viedokļa, nemācēju par sevi iestāties. Visi citi manā vietā ieplānoja, kas man būtu jādara, kā jādzīvo, nevis es pati.

Ievai viss šķita vienmuļš, tāpēc viņa vēlējās izmaiņas, bet nezināja, kas tieši būtu jādara. Studiju laikā jaunā sieviete sāka strādāt un iedomājās, ka varētu uzsākt nelielu biznesu. Lai iegūtu kādus mērķus un redzējumu savai dzīvei, Ieva sāka lasīt spēcīgu personību autobiogrāfijas un slavenu līderu sarakstītas grāmatas, kā arī apmeklēt līderības seminārus.

„Visas šīs grāmatas un semināri paplašināja manu redzesloku, bet iekšēju gandarījumu nesniedza un mazvērtību nemazināja. Joprojām iekšēji biju ļoti nepārliecināta par sevi. Tad, aptuveni pirms diviem gadiem, kolēģe mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņas pasākumu. Tam sekoja arī aicinājums uz dievkalpojumu. Dzirdētais un redzētais man ļoti patika, jo toreiz mācītājs sludināja gan par Dieva nozīmi un gribu mūsu labklājībā, gan arī konkrētus biznesa pamatprincipus. Lai gan Dievam esmu ticējusi jau no bērnības, jo mazotnē kopā ar omīti lasījām Bībeli un lūdzām, tomēr aptuveni septiņu gadu vecumā pārtraucu iepazīt Dievu personīgi. Pēc tam tikai apmeklēju dievkalpojumus divas reizes gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās, bet pašu Dievu nemeklēju. Pēc draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojuma pamazām sāku apmeklēt arī vienu no draudzes mājas grupiņām un atjaunoju attiecības ar Dievu kā bērnībā – lasot Bībeli un lūdzot, un Viņš sāka mainīt manu domāšanu. Apzinājos, ka kļūstu arvien vairāk pārliecināta par sevi un mazvērtības domas atkāpjas. Sapratu, ka to, ko saviem spēkiem neesmu varējusi izmainīt, Dievs ir spējīgs izmainīt. Sāku ieraudzīt sevi kā uzvarētāju! Arī mājas grupiņas vadītāja mani nepārtraukti iedrošināja, ka es varu, ka esmu gudra un man viss sanāks.”

Tagad jaunā sieviete zina, ka viņa var, viņai sanāk, ka viņa ir gudra un skaista. Ieva vairs nav noslēgta, bet tieši pretēji – ir kļuvusi komunikabla un atvērta.

„Man vairs nav iekšējā tukšuma, ko radīja mazvērtības domas, un ballīšu apmeklēšana nav nepieciešama, jo piepildījumu, iekšējo gandarījumu esmu atradusi, iepazīstot Dievu. Esmu pārliecināta par sevi un Dievs tukšumu ir aizpildījis ar prieku un mērķiem. Tagad man nav problēmu uzsākt sarunu arī ar svešu cilvēku, nebaidos kļūdīties sarunas laikā. Uzstāties auditorijas priekšā arī vairs nesagādā grūtības. Man ir labs darbs, kas man patīk un kurā ir dažādas izaugsmes iespējas. Tagad zinu, ka vienmēr iešu uz priekšu. Lasot Bībeli, lūdzot un klausoties sprediķus, Dievs maina domāšanu un rāda, kādu Viņš mani redz – stipru personību, kura sasniedz savus mērķu un izcīna uzvaras.

Vai neesi pārliecināts par sevi? Tev nav mērķu un vīzijas? Iedrošinu tevi tuvoties Dievam un ļauj, lai Viņš tevi maina, jo cilvēks savā spēkā nevar mainīties pilnībā, bet kopā ar Dievu ir iespējams viss. Apmeklē draudzi un mājas grupiņu, lai apkārt tev ir cilvēki, kuri atbalstīs, iedrošinās, uzmundrinās, kam vēlēsies līdzināties un sekot. Bet, galvenais, iepazīsti Dievu, jo Viņš tavu „es nevaru” pārvērtīs par „es varu”!”

Ievas A. liecību pierakstīja Pārsla Jankovska

 

Draudzei “Kristus Pasaulei” jau septiņi gadi

Publicēja 2015. gada 24. marts 12:33Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 24. 03. 15.

 

Svētdien, 22. martā draudzē “Kristus Pasaulei” bija īpašs notikums – 7 gadu jubilejas dievkalpojums. Jau ienākot pa durvīm, visus sagaidīja pārsteigums, kas iepriecināja un radīja svētku noskaņojumu, proti, katrs apmeklētājs kā sveicienu svētkos saņēma jubilejas karodziņu. Pasākuma norise bija labi sagatavota un draudzes dalībnieki pie tā bija daudz strādājuši.

 

Pēc īsas ievadrunas, kuras laikā tika prezentēts milzīgais kliņģeris “7 GADI” formā, sāka spēlēt slavēšanas grupa. Vairākas dziesmas pavadīja dejotāju uzstāšanās, kā arī iespaidīgi gaismotāju specefekti. Visi varēja no sirds priecāties, dejot un slavēt Dievu. Mazos draudzes dalībniekus svētku koncerta laikā īpaši iepriecināja balonu “lietus”.

 

Dievkalpojuma centrā, kā vienmēr, bija mācītāja svētruna. Tajā viņš dalījās ar vēsti par to, cik svarīgi būt kopā garīgajā ģimenē – draudzē, jo tikai tā mēs esam reāls spēks, kas paveic Dieva doto uzdevumu. Motīvs “būt kopā” vijās cauri visai svētku programmai. Pēc svētrunas mācītājs bija sagādājis īpašu pārsteigumu svētku dalībniekiem – paša izveidotu filmu no draudzes iesākumiem līdz mūsdienām. Savukārt draudze mācītājam bija sagatavojusi video klipu par “Kristus Pasaulei” vīziju turpmākos 15 gados. Tas bija pārsteidzoši un interesanti, ka šis video bija kā turpinājums mācītāja filmai. Tādejādi klātesošie varēja uzskatāmi vērot draudzes vēsturi, kā arī ielūkoties nākotnes skicējumā.

 

Neiztrūkstoši, protams, bija savstarpējie apsveikumi. Mācītājs īpaši pateicās tiem, kuri devuši vislielāko ieguldījumu draudzes darbā un izaugsmē, proti, līderiem. Viņš uzsvēra to, ka Jēzus mūsu grēku dēļ ir cietis un tāpat tiem, kas nopietni grib kalpot Dievam un būt veiksmīgi, jārēķinās, ka panākumi neradīsies paši no sevis, ka jāmaksā noteikta cena. Un draudzes līderi ir tie, kuri pilnīgi noteikti ir izvēlējušie šo ne vieglo, bet svētību un panākumu pilno ceļu.

 

Šie svētki mudināja daudzus atskatīties uz savu kopā ar Dievu noieto ceļu un ieraudzīt, kādas izmaiņas tas ienesis dzīvē, kādi bijām zināmu laiku atpakaļ un kādi – šodien. Mēs visi esam pateicīgi Dievam un laimīgi, ka varam būt kopā garīgā ģimenē, ka mums ir mācītājs un garīgais tētis, kurš savā laikā izvēlējās iet uz 100% ar Dievu un turpina to arī šodien. Viņš nežēlo laiku un pūles, lai katrs atsevišķi un draudze kopumā augtu, pilnvērtīgi dzīvotu, būtu svētīti garīgi, dvēseliski un fiziski. Draudze ir ģimene, tādēļ aicinām katru atvērt savu sirdi Dievam un kļūt par šīs garīgās ģimenes locekli, lai būtu kopā.

 

Dace Daubere

Draudzes ”Kristus Pasaulei” atklāšana Jēkabpilī

Publicēja 2015. gada 23. marts 13:21Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 23. 03. 15.

Ik nedēļu kādā no Latvijas pilsētām norisinās draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojums, ar kuru šoreiz tika atklāta draudze Jēkabpilī.

Atklāšanas dievkalpojumā, kas notika Jēkabpils Valsts ģimnāzijas zālē, ieradās 75 cilvēki. Visiem bija iespēja slavēt Dievu un piedzīvot Viņa klātbūtni. Slavēšanai sekoja arī svētruna, kurā mācītājs Mārcis Jencītis sludināja Dieva vārdu, kam jābūt pašam centram cilvēka dzīvē. Dievs ir visuvarens un spēj veikt neiedomājamus brīnumus – dziedināt no dažādām slimībām, atbrīvot no nepiedošanas, taču, kā mācītājs sludināja, „svarīgākais ir nevis pati piedošana vai dziedināšana, bet gan Avots, kas dziedina un dod spēku piedot, un tas ir Jēzus Kristus.”. Tādēļ ikvienam bija iespēja pieņemt Jēzu kā savu personīgo Glābēju, kurš ir avots jebkādām pozitīvām izmaiņām cilvēka dzīvē. Šim aicinājumam atsaucās 9 cilvēki.

Dievkalpojuma beigās bija īpašas aizlūgšanas. Katrs varēja pieiet pie kalpotājiem, kuri, aizlūdza un pierakstīja vajadzību, par kuru tiks lūgts arī turpmāk.

Ikvienam Jēkabpils iedzīvotājam būs iespēja apmeklēt mājas grupiņu un Bībeles skolu, kas notiks sestdienās plkst. 14.00. Pirmā mājas grupa notika jau pagājušajā sestdienā, un to apmeklēja 12 cilvēki. Mājas grupas vadītāja ir Evita Luca. Sīkāku informāciju var uzzināt, zvanot pa tālruni 20390193.

Foto reportāžu no dievkalpojuma Jēkabpilī var aplūkot šeit:

http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/index#/kristuspasaulei/gallery/?pid=386182086

Nākamais draudzes „Kristus Pasaulei” atklāšanas dievkalpojums notiks Gulbenē piektdien, 27. martā, Gulbenes 2. vidusskolā, Līkā ielā 21, plkst. 19.00.

Vairāk informācijas par jaunajām „Kristus Pasaulei” draudzēm var iegūt pa tālruni 29335196 vai arī draudzes mājaslapā: http://www.kristuspasaulei.lv

Nāc un pievienojies – Dieva spēkā arī tava dzīve mainīsies!

Kristīne Krapāne

 

 

Saiva: „No vienas vīna glāzes līdz tukšai pudelei”

Publicēja 2015. gada 20. marts 00:45Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 21. marts 02:28 ]

Ziņas datums 20. 03. 15.

Mūsdienās ir populāri būt slaidam, bet, lai tāds kļūtu, bieži izvēlamies ievērot īpašas diētas. Arī Saiva vēlējās atbrīvoties no liekajiem kilogramiem un sāka ievērot pavisam neparastu diētu, kas rekomendēja katru dienu izdzert glāzi sausā sarkanvīna. Notievēšana diemžēl neizdevās kā plānots, kilogrami nemaz nenokrita, bet vēlme vakaros iedzert pārauga alkohola atkarībā. Netiekot galā pati, Saiva atrada spēku Dievā, kurš viņu atbrīvoja no nepareizās tieksmes pēc alkohola.

"Pagājušā gada pavasarī sapratu, ka vēlos kļūt nedaudz slaidāka un atbrīvoties no nevajadzīgajiem kilogramiem. Biju dzirdējusi par diētu, kurā ieteikts regulāri lietot uzturā sarkanvīnu un izlēmu pamēģināt. Katru vakaru, atnākot mājās, izdzēru pa glāzei sausā sarkanvīna. Tas viss turpinājās aptuveni pusgadu. Nemanīju nekādas iespaidīgas izmaiņas pie sava svara, tāpēc cerībā par gaidāmo rezultātu turpināju ievērot, bet tā pārvērtās par ikvakara iedzeršanu. Ja sākotnēji izdzēru tikai vienu glāzi, tad pamazām tas kļuva par ieradumu pēc darba mājupceļā nopirkt vīna pudeli, kura vakara gaitā tika iztukšota. Neapzinājos, ka man radusies problēma, jo viss šķita normāli un ierasti, lai gan nekad pirms tam nebiju lietojusi alkoholu regulāri. Kādā brīdī sapratu, ka tas ir aizgājis par tālu un pieņēmu lēmumu vairs nedzert, bet ikreiz, pienākot vakaram, man uz galda atkal stāvēja vīna pudele. No diētas ievērošanas nekas nebija sanācis, bet tieši pretēji – es pieņēmos svarā un papildus tam man parādījās nepārvarama tieksme pēc alkohola." stāsta Saiva.

Saiva apzinājās, ka viņai ir problēma, bet tajā pašā laikā vīna dzeršana papildus palīdzēja apslāpēt bailes par tuvinieku veselību un satraukumu par ikdienas pārdzīvojumiem.

"Nezināju, kā vislabāk lai tiek ar to galā, jo no vienas puses iedzeršana man palīdzēja nedomāt par savām emocijām, bet no otras – sapratu, ka esmu kļuvusi atkarīga. Jutos kā slazdā un nezināju, kā lai to atrisina. Es jau no bērnības ticēju Dievam, lai gan mājās par to nerunājām. Dzīves laikā vairākkārt biju bijusi baznīcā, pat nokristījusies, bet dievkalpojumus apmeklēju reti. Dažas reizes arī lūdzu Dievu par šo atkarību, bet šķita, ka nekas nemainās. Tajā pašā laikā, kad kāds stāstīja par Jēzu Kristu, es noklausījos visu un dzīvoju tālāk, neko nepārdomājot. Nezināju, ka Dievu var iepazīt un izveidot personīgas attiecības ar Viņu. Biju arī iepazinusies ar kādu mācītāju, kurš man katru dienu sūtīja citātus no Bībeles un kādreiz arī atbrauca ciemos un lūdza par mani. Tomēr es aizvien turpināju dzīvot, kā ierasts. Ar katru dienu jutos sliktāk, jo netiku galā ar vēlmi iedzert.

Kādā augustā dienā, ejot cauri parkam, manī pēkšņi ienāca grēka apziņa un es sāku lūgt Dievu. Galvā bija tikai viena doma – man vajag Tevi! Negaidīti paklupu un nokritu turpat parkā uz ceļiem. Tajā brīdī manu sirdi bija piepildījis smagums. Es saucu uz Dievu! Sāku to visu apdomāt un man kļuva skaidrs, kas jādara – jālasa Bībele, jālūdz un jāiet uz draudzi. Tas bija brīnums! Toreiz es piedzīvoju Dievu un, kad aizgāju mājās, secināju, ka man vairs negribas dzert, – tieksme pēc vīna bija pazudusi. Pateicoties šim brīnumam, man bija uzradušās jaunas slāpes, bet šoreiz tās bija pēc Dieva. Gribēju zināt vairāk un izprast Viņu labāk."

Saiva sāka meklēt iespēju iepazīt Dievu. Nepagāja ilgs laiks, kad pagājušā gada rudenī sievieti, pastaigājoties parkā, uzrunāja draudzes "Kristus Pasaulei" dalībnieces. Viņas uzaicināja Saivu uz kādu no draudzes mājas grupiņām un viņa piekrita. Kopš tās dienas ir apritējis aptuveni pusgads un Saiva arvien vairāk pieaug Dievā. Viņa apmeklē mājas grupiņas un dievkalpojumus, lasa Bībeli un lūdz.

"Esmu pateicīga un priecīga! To, ko nevarēju saviem spēkiem, paveica Dievs, jo Viņam nekas nav neiespējams! Man vairs nav ne mazākās tieksmes pēc alkohola. Šobrīd mana ikdienas nodarbe vairs nav vīna dzeršana, bet Bībeles lasīšana un lūgšana, kas ir vislabākais uzturs manam garam un dvēselei. Turklāt satraukums par savu un tuvinieku veselību ir pazudis, jo zinu, ka Dievs caur manām lūgšanām viņus sargā. Kopš esmu sakārtojusi attiecības ar Dievu un līdz ar to arī savu dzīvi, mans svars ir dabiski normalizējies un tagad sveru par 17 kilogramiem mazāk.

Es iesaku ikvienam – kad tev stāsta par Dievu, atsaucies uzreiz! Dievs dara brīnumus un vienā mirklī var visu izmainīt!”

Saivas Lustes liecību pierakstīja Pārsla Jankovska

 

Nepiedošana, atstumtība un mazvērtība vairs nevalda manā dzīvē!

Publicēja 2015. gada 18. marts 03:33Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 18. 03. 15.

Četru gadu vecumā ar mani notika drausmīgs nelaimes gadījums. Māsīca, brālēni, mana māsa un es izlēmām cept desiņas. Tā kā māsīcai jau bija padsmit gadu, pieaugušie mums atļāva to darīt vieniem pašiem. Lai būtu mazākas iespējas savainoties, vecāki paslēpa aizdedzināšanas šķidruma pudeli, taču māsīca redzēja, kur tā tika nolikta. Cepot desiņas, mums pietrūka pacietības gaidīt, līdz tās būs gatavas, un māsīca atcerējās par šo pudeli, kuru būtu īstais brīdis likt lietā. Brīdī, kad šķidrums tika liets uz desiņām, pāris šļakatas trāpīja man, kas aizdegās un  apdedzināja manu seju un rokas. Liels paldies māsai, kura uzreiz attapās un uzlēja man virsu ūdeni, tā apturot uguni. Toreiz es nesapratu, kas ar mani notiek, jutu tikai neaprakstāmas sāpes. Pieaugušie steigšus mani iesēdināja mašīnā un aizveda uz slimnīcu.

Tiku nogādāta reanimācijas nodaļā, kur ārsti prognozēja vecākiem, ka pastāv liela iespēja palikt aklai, kurlai vai pat nomirt. Kopumā slimnīcā pavadīju apmēram divus mēnešus, kuru laikā man tika veiktas daudz un dažādas operācijas. Arī pēc tam, kad tiku izrakstīta mājās, turpinājās smags atveseļošanās periods, jo man vēl ilgstoši bija jānēsā dīvainas maskas un kakla šina. Manu galvu, kaklu un rokas pārklāja smagu apdegumu rētas.

Kad sākās skolas gaitas, bērni uz mani jocīgi skatījās, citi sāka raudāt, pieaugušie sačukstējās un rādīja ar pirkstiem, pusaudži uz ielas mani apsaukāja par kropli. Kā bērns nespēju saprast, kas notiek, kāpēc tāda attieksme, ko no manis grib, kāpēc viņi izvairās un nevēlas draudzēties. Šajā laikā manī ienāca liela atstumtība, mazvērtība un nepiedošana cilvēkam, kurš bija vainīgs pie notikušā nelaimes gadījuma. Jaunākajās klasēs vēl kaut kā turējos, jo man bija draugi no bērnudārza, taču ar laiku viņi palika tādi paši kā pārējie. Visbriesmīgāk gāja pamatskolas klasēs, jo mani ikdienas apsaukāja ar rupjiem vārdiem, kā spēja pazemoja, un pat sita, līdz biju vienos zilumos. Atceros gadījumu, kad vienaudži bija mani nogrūduši zemē un spārdīja. Tieši tajā brīdī gārām nāca skolotāja, bet viņa izlikās neko neredzam un vienkārši pagāja garām.

Ar laiku manī parādījās aizsargreakcija, es kļuvu agresīva, ļauna, ar šausmīgu raksturu. Ikdienas lamājos, kāvos, pat negribot sabojāju attiecības arī ar tiem, kuri izturējās pret mani labi. Es ienīdu cilvēkus un biju īsts terorists. Esot mājās, gandrīz vienmēr raudāju un meklēju ieganstus, lai neapmeklētu skolu. Vecāki visiem spēkiem centās man palīdzēt, bet skolotājas pārliecināja, ka pati esmu vainīga sava šausmīgā rakstura dēļ, un daļēji tā bija taisnība. Bieži domāju, kāpēc es esmu, kāpēc nenomiru, kad ar mani notika šis nelaimes gadījums. Es ienīdu, nicināju un nerūpējos par sevi. Izskatījos tiešām briesmīgi. Māsīca, kura it kā sabojāja visu manu dzīvi, neatzina savu vainu, bet kopā ar saviem draugiem apsmēja un apsaukāja mani. Es viņu ienīdu no visas savas sirds. Bieži domāju un arī mēģināju izdarīt pašnāvību. Vēlējos, lai cilvēkiem, kuri manu dzīvi padarīja neciešamu, notiktu kaut kas slikts. Lūdzu un bļāvu uz Dievu, lai no rītiem vairs nepamostos, lai nebūtu jāpiedzīvo vēl viena diena ellē virs zemes.

Mamma mani veda pie daudziem dziedniekiem un homeopātiem, kas ieteica dzert dažādas zāles, smērēt smēres, veikt rituālus, bet nekas no tā man nepalīdzēja. Nebija pat ne mazāko uzlabojumu, tikai milzīgs naudas zaudējums ģimenei.

Sāku piedalīties orientēšanās sacensībās, bet drīz vien parādījās sāpes locītavās, tādēļ nevarēju vairs paskriet un citreiz arī paiet. Devos pie ārsta un pēc pārbaudēm man tika atklāts hronisks artrīts visā ķermenī. Kad dzirdēju vārdu hronisks, iestājās panika, jo tas nozīmēja, visas dzīves garumā lietot neskaitāmus medikamentus, ārsta vizītes un gulēšanu slimnīcā. Nezināju, ko darīt, kā dzīvot tālāk? Artrīts padarīja manu dzīvi neciešamu, jo sāpes bija neizturamas. Citreiz pat paliku uz gultas, jo vienkārši nespēju piecelties. Artrīta dēļ gulēju slimnīcā vairākas nedēļas, kur veica sāpīgas procedūras un katru dienu bija jādzer sauja ar zālēm.

Mana dzīve ļoti mainījās, kad ienācu draudzē “Kristus Pasaulei”. Tur cilvēki mani beidzot pieņēma un mīlēja tādu, kāda esmu. Pirmo reizi dzirdēju, ka mani mīl Tēvs Debesīs, kurš atdevis visu par mani. Lēnām mainījos, vairs nelamājos, nekāvos, sāku kontrolēt savu raksturu un dzīvi. Esot draudzē, klausoties mācītāja sprediķus un paklausot mājas grupas vadītājam, sapratu, ka ir jāpiedod pāridarītājiem, jo savādāk Dievs nevar man piedot un dziedināt. Tad sākās lielā cīņa par piedošanu. Trīs gadu garumā katrā mājas grupas sapulcē par mani tika lūgts, neskaitāmas reizes nožēloju grēkus un gāju uz aizlūgšanām draudzē. Piedalījos arī trīs dienu lūgšanu seminārā jeb inkaunterā, pavadīju laiku ar Dievu, lasot Bībeli. Citreiz uz Viņu pat dusmojos, jo man šķita, ka es daru visu iespējamo, bet nekas nenotiek. Daudzas reizes domāju, ka esmu piedevusi, bet, tiklīdz tiku atkal apsmieta vai arī satiku savu māsīcu, nepiedošana bija atpakaļ. Tā tas turpinājās, kamēr nepieņēmu stingru lēmumu piedot. Kādu dienu, tiekoties ar māsīcu, es sapratu, ka šis ir īstais laiks. Piecēlos, piegāju viņai klāt, samīļoju un teicu: „Es tevi ļoti mīlu!” Šoreiz nepiedošana aizgāja, bija sajūta it kā liels akmens novēlās no manis, ko biju nesusi visus šos gadus. Tagad man ir ļoti labas attiecības ar māsīcu, no aizvainojuma nekas vairs nav palicis. Līdz ar nepiedošanu pazuda arī artrīts. Jau apmēram divus gadus man nav nekas sāpējis, un arī ārsts apstiprina, ka esmu vesela. Varu normāli paiet, sportot, varu uzkāpt uz trešo stāvu bez noguruma un bez sāpēm.

Nepiedošana, atstumtība un mazvērtība vairs nevalda manā dzīvē, tagad es pār to valdu kopā ar Jēzu Kristu. Mainoties pašai, arī cilvēki man apkārt mainījās. Šobrīd es mīlu un rūpējos gan par sevi, gan par citiem. Esmu jauns radījums Jēzū Kristū, tas pats, bet tomēr cits. Es piedevu sev un katram cilvēkam, kurš nodarīja man pāri, arī skolotājai, kura vienaldzīgi pagāja garām. Nav vairs rūgtuma, dusmu, tā vietā es jūtu Dieva mīlestību pret katru cilvēku. Man ir paši labākie draugi, ģimene un visuvarenais Dievs, kurš mani mīl un nekad nepametīs.

Esot draudzē, uzzināju, ka par mani tika lūgts jau tad, kad biju maziņa slimnīcā. Saprotu, ka Dievs ir atbildējis uz šo lūgšanu, jo tagad esmu dzīva, vesela, es varu redzēt un dzirdēt.

Daudzi cilvēki ir mēģinājuši mani apturēt meklēt un iepazīt Dievu. Ģimene, radi, draugi un paziņas darīja un vēl aizvien dara, ko vien var, lai es vairs nebūtu draudzē, lai neliecinātu un lai atsakos no Dieva. Citreiz spiediens ir tik liels, ka, šķiet, nevaru vairs izturēt, bet ar mani ir visspēcīgais Dievs, un es spēju visu Tā spēkā, kas mani dara stipru. Ar Dieva spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus. Tagad neviens nemūžam nevarēs mani pārliecināt, ka Dieva nav. Tie ir meli, jo Dievs ir darījis manā dzīvē brīnišķīgas lietas, ko nespēju pat vārdos izteikt.

Daudzi man saka: „Kāpēc tu neizbaudi dzīvi, tu esi tik jauna, izbaudi to, kamēr vēl vari!”, bet es vienmēr atbildu, esmu laimīgāka nekā jebkad agrāk un man nevajag neko citu, kā vien Jēzu. Laime nav alkoholā, cigaretēs, narkotikās, naudā, tusiņos vai attiecībās, laime ir tikai un vienīgi Jēzū!

Gribu tevi iedrošināt, ja tu vēl šaubies, vai Dievs ir, vai Viņš spēj darīt brīnumus, vai Viņš var piedot un izmainīt tavu dzīvi. Tici man – Viņš ir, Viņam nav nekas neiespējams, esmu tam dzīvs pierādījums. Dievs ir reāls, tikai notici tam, un tu redzēsi brīnumus un zīmes. Āmen!

Heidija Oficiere

 

           

Marta inkaunters jeb seminārs

Publicēja 2015. gada 16. marts 13:42Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 16. 03. 15.

Pavasarī, kad dienas kļūst aizvien garākas, saule sāk aizvien vairāk sildīt un sniegs gandrīz ir nokusis, daudzi cilvēki pārdomā savu ikdienu un vēlas kaut ko tajā mainīt. Inkaunters jeb lūgšanu sapulce ir lieliska vieta, kur ikviens var sakārtot savu emocionālo un garīgo stāvokli, iepazīstot Dievu vai arī atjaunot attiecības ar Viņu.

Šogad šis bija otrais lūgšanu seminārs draudzē „Kristus Pasaulei”, kur, kā ierasts, dalībnieki ierodas no visas Latvijas. Inkauntera apmeklēšanas mērķi ir visdažādākie. Cilvēki, ierodas šeit, lai uz visiem laikiem atbrīvotos no atkarībām, lai piedotu tiem, kam nav piedevuši, salauztu paaudžu lāstus un saņemtu fizisku dziedināšanu.

Pēdējā inkauntera dienā cilvēki dalījās ar savām liecībām, kas atklāja, ka Dievs spēj atrisināt ikvienu problēmu. Lūk, dažas no tām:

Edgars – Savā bērnībā biju piedzīvojis atstumtību no vecākiem. Pirmkārt, jau tajos brīžos, kad mani atstāja vienu pašu un, otrkārt, pēc abu šķiršanās. Vēlāk manā dzīvē parādījās patēvs, kurš mani nemīlēja un bija arī vardarbīgs pret mammu. Ilgus gadus es dzīvoju bailēs no šī cilvēka. Pēc aizlūgšanām esmu ieguvis dziedināšanu no atstumtības un piedevis saviem vecākiem un patēvam. Līdz ar to no manas dzīves ir pazudis ļaunums un nepiedošana, kas bija ienācis manī atstumtības dēļ.

Juris – Ilgus gadus es mocījos ar atkarībām no azartspēlēm, alkohola un cigaretēm. Tas bija mans dzīves veids. Inkauntera laikā esmu ticis brīvs no šīm lietām. Tagad mans labākais draugs ir Bībele. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, kalpotājiem, kas lūdza par mani un arī savas grupas vadītājam!

Ieva – Mans galvenais mērķis bija atbrīvoties no kautrīguma. Tas ļoti apgrūtināja manu spēju izteikties, vienmēr šķita, ka man nav ko teikt. Centos nepievērst sev uzmanību, lai nav jārunā ar citiem cilvēkiem. Dievs man atklāja, ka tā pamatā ir neticība sev. Inkaunters man palīdzēja noticēt gan Dievam, gan sev pašai, kas sniedz man drošības un pārliecības sajūtu. Ikvienam iesaku atbraukt uz šo pasākumu, jo Dievs spēj sakārtot visas dzīves jomas.

Draudzes lūgšanu semināri notiek vairākas reizes gadā. Nākamais ieplānots ir 6. un 7. maijā. Katrs mīļi aicināts to apmeklēt, iepriekš piesakoties pa tālr. +37120016806 vai e-pastu luize.zveja@gmail.com.

Līga Paņina

 

Draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojums Saldū

Publicēja 2015. gada 16. marts 05:34Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 18. marts 03:24 ]

Ziņas datums 16. 03. 15.

 

Piektdien, 13. martā, Saldus mūzikas skolas koncertzālē norisinājās draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojums. Ja citās pilsētās Latvijā līdzīgi dievkalpojumi ir sākums jaunām draudzēm, tad Saldū „Kristus Pasaulei” darbojas jau vairāk kā trīs gadus. Iesākumā tā bija mājas grupiņa, kura vēlāk pārtapa par draudzi un kuru vada Iveta Veinberga.

Šis bija viens no kuplāk apmeklētajiem dievkalpojumiem „Kristus Pasaulei” evaņģelizācijas tūres ietvaros, kurā bija ieradušies 154 cilvēki. Daudzi no Saldus draudzes dalībniekiem bija atveduši sev līdzi draugus, radus un paziņas.

Jau ar pirmajām slavas dziesmām bija jūtama Dieva godības klātbūtne un sanākušie vienojās kopējā slavā un pielūgsmē. Pēc tam mācītājs Mārcis Jencītis izsniedza Bībeles skolas diplomus un apsveica draudzi Saldū. Kāda jauna meitene Heidija, kura jau vairākus gadus uzticami kalpo draudzē, stāstīja klātesošajiem par to, kā kļuvusi brīva no nepiedošanas un rūgtuma, kas viņu vajāja kopš piedzīvotās nelaimes bērnībā, un saņemto dziedināšanu no artrīta.

Turpinājumā sekoja mācītāja svētruna, kurā bija runa par galvenajām cilvēka vajadzībām, kuras piepildīt spēj vienīgi Jēzus Kristus. Ar interesantiem piemēriem gan no savas, gan no kalpotāju dzīves mācītājs palīdzēja ieraudzīt, ka vienīgi caur Jēzu Kristu mēs tās varam piepildīt pilnībā. Svētrunas noslēgumā sekoja uzaicinājums pieņemt Jēzu par savas dzīves Glābēju, uz kuru atsaucās daudzi cilvēki.

Visu dievkalpjuma laiku bija jūtama spēcīga Dieva mīlestības klātbūtne un daudzi cilvēki piedzīvoja Dieva pieskārienu. Lūk, spilgtākās liecības par piedzīvoto:

Sanita – daudzus gadus mocījusies ar sāpēm un stīvumu labajā celī. Tas ļoti ir ierobežojis sievietes kustības.Viņa nespēja saliekt celi, līdz ar to tas apgrūtināja staigāšanu, tupšanos un skriešanu. Dievkalpojuma laikā Sanita juta karstumu un tirpoņu pa visu ķermeni, pēc kā sāpes un nekustīgums praktiski pārgājis. Jaunā sieviete visiem klātesošajiem demonstrēja, ka tagad spēj pietupties, paskriet un palēkāt.

Gunta – pirms kāda laika bija parādījušās problēmas ar nierēm. Lūgšanas laikā jaunā sieviete juta siltumu un velkošu sajūtu mugurā. Gunta ir pārliecināta, ka ir saņēmusi Dieva pieskārienu, un viņas nieres ir dziedinātas.

Aiga – pēc lūgšanām jutās neizsakāmi viegli gan fiziski, gan emocionāli. Ilgu laiku nebija tik labi jutusies!

Dzidra – daudzus gadus bija cīnījusies ar kuņģa sāpēm, kas pastiprinājušās katru reizi, kad Dzidra kaut ko vairāk ieēdusi vai pārtika bijusi treknāka. Dievkalpojuma laikā sieviete jutusi siltuma sajūtu un ir pārliecināta, ka šajā vakarā ir saņēmusi ilgi gaidīto dziedināšanu. 

Pašā dievkalpojuma noslēgumā katrs varēja saņemt aizlūgšanu par savu problēmu. Par sanākušajiem lūdza mācītājs un viņa komanda.

Draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumi Saldū notiek Ugunsdzēsēju depo Skrundas ielā 28, katru sestdienu pulksten 14.00. Šeit darbojas arī deviņas mājas grupas, kurām aicināts pievienoties ikviens, kurš grib iepazīt Dievu un mūsu glābēju Jēzu Kristu. Sīkāku informāciju var iegūt, zvanot pa tālr. 29295047.

Foto reportāžu no dievkalpojuma Saldū var apskatīt šeit:

http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/#/kristuspasaulei/gallery/?pid=385500010

Nākamais evaņģelizācijas un dziedināšanas dievkalpojums notiks Jēkabpilī piektdien, 20. martā, Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, Blaumaņa ielā 27, pulksten 19.00.

Ja arī tev ir vēlēšanās piedzīvot Dieva klātbūtni, tad esi laipni gaidīts!

Vairāk informācijas par jaunajām „Kristus Pasaulei” draudzēm, var iegūt pa tālruni 29335196 vai arī draudzes mājas lapā www.kristuspasaulei.lv

Artūrs Danenbaums

 

Anna – beidzot esmu enerģijas pilna un vesela

Publicēja 2015. gada 13. marts 16:05Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 14. 03. 15.

Annai kopš agras bērnības vienmēr ir bijušas veselības problēmas. Meitene izskatījās bāla un neveselīga, ikdienā jutās ļoti nogurusi un regulāri cīnījās ar ieilgušām infekcijas slimībām, kuru dēļ nācās kavēt skolu. Situācija mainījās, kad Anna sāka tuvāk iepazīt Dievu. Šodien viņa vairs neslimo un nemokās ar pastāvīgu nogurumu.

 „Kopš sevi atceros, vienmēr esmu ilgstoši slimojusi ar dažādiem vīrusiem, saaukstēšanos un citām slimībām. Bieži mēnešiem neapmeklēju skolu, kas radīja problēmas mācībās. Meklējot cēloni, ārsti mani nosūtīja uz neskaitāmām pārbaudēm un iekšējo orgānu izmeklējumiem, taču nespēja noteikt, kas to izraisa. Papildus tam analīzes uzrādīja kritiski zemu dzelzs līmeni asinīs, ko medicīnā sauc par anēmiju. Man bija jālieto speciāls uzturs, ēdot produktus ar augstu dzelzs saturu un jādzer tabletes. Tas viss palīdzēja tikai īslaicīgi, jo mans organisms nespēja saglabāt dzelzi. Tādēļ izskatījos bāla un slimīga, kā arī pusaudžu gados pieauga nogurums. Kad atnācu no skolas, spēju tikai gulēt un skatīties griestos. Skolas diena mani bija tā nogurdinājusi, ka nepietika spēka vakarā pildīt uzdotos mājas darbus, tāpēc visu laiku satraucos par sekmēm skolā. Es apmeklēju labu ģimnāziju, kur bija daudz jāmācās, lai sasniegtu augstus rezultātus. Man nācās pamest volejbola treniņus, kurus apmeklēju kopš bērnības, jo  tam fiziski nepietika spēka. Regulāri veicu pilnas asins ainas analīzes, kas vienmēr uzrādīja kritiski zemu dzelzs līmeni,” stāsta Anna.

Lai uzlabotu sekmes skolā, viņa sāka apmeklēt privātstundas, kuras pasniedza kāda skolotāja, kura apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. Reiz pēc kādas nodarbības viņa uzaicināja Annu atnākt uz mājas grupiņu. Meitene gan tobrīd nodomāja, ka viņai tam īsti nav laika un spēka. Taču, kad skola bija beigusies un sākās vasara, Anna piekrita atnākt. Mājas grupiņā viņai ļoti iepatikās draudzīgā atmosfēra, miers un sarunas par Dievu, tāpēc meitene nolēma, ka arī vēlas izveidot ciešas attiecības ar Dievu un regulāri apmeklēt draudzi.

„Draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumos mani ļoti uzrunāja sludinātais vārds, ka ikvienam cilvēkam vajag personīgas attiecības ar Dievu, lūdzot un lasot Bībeli, tāpēc nolēmu uzsākt to darīt ikdienā. Es dzirdēju daudzu cilvēku liecības par to, kā Dievs ir sakārtojis visas viņu dzīves jomas un dziedinājis no kaitēm, kur medicīna nespēj pilnībā palīdzēt. Sapratu, ka Dievs arī mani vēlas dziedināt no zemā dzelzs līmeņa asinīs un regulārās slimošanas. Es pamazām iepazinu Dievu kā savu Debesu Tēvu, kam rūp katra mana problēma, lūdzu un ticēju, ka tas notiks!” stāsta Anna. Pagājušā gada nogalē Anna sāka justies labāk, taču, kā ierasts, devās nodot asins analīzes, lai uzzinātu dzelzs līmeni. Liels bija meitenes prieks, kad ārsts paziņoja, ka asins analīzes ir labas un beidzot pēc ilga laika dzelzs ir pietiekamā līmenī. „Es vēlreiz pārjautāju ārstam, vai tiešām dzelzs ir pietiekošā daudzumā un saņēmu apstiprinošu atbildi, ka ir tieši tik, cik nepieciešams – ne par daudz, ne par maz. Biju ļoti priecīga un jau nākamajā nedēļā grupiņas meitenēm stāstīju, kādu brīnumu Dievs ir darījis. Arī mana imūnsistēma tagad ir stipra un pat ziemas mēnešos es neslimoju ar infekcijas slimībām. Varu strādāt un pildīt visus savus ikdienas pienākumus. Mani nemoka nogurumus – esmu enerģijas pilna un priecīga! Cilvēki vairs nejautā, kāpēc man ir neveselīgi bāla seja, jo es ne tikai esmu, bet arī izskatos vesela. Tiešām, Dievs ir vislabākais Ārsts, kurš spēj dziedināt arī tad, kad mediķi nespēj palīdzēt! Paldies Dievam!” priecīgi saka Anna.

Annas Bračas liecību pierakstīja Laura Gruševa

Pašnāvības vairs neplānoju

Publicēja 2015. gada 10. marts 13:42Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 10. 03. 15.

Pilnīga bezjēdzība, nomāktība un atkarības bija mana ikdiena ilgu laiku. Pusaudžu gados es nepratu tikt galā ar savām problēmām un uz jebkuru no nepatikšanām es reaģēju ar depresiju un vēlmi izdarīt pašnāvību. Vienīgais iepriecinājums bija alkohols un cigaretes, no kā es kļuvu atkarīga jau no pirmās reizes. Līdz brīdim, kad iepazinu Dievu un sāku apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Tagad mana dzīve ir piepildīta, interesanta, tajā nav depresijas un nomāktības, man nav atkarību. Dievs ir atbrīvojis mani no nevajadzīgajām lietām un to vietā devis daudz brīnišķīgas iespējas un mērķus, kas sniedz milzīgu gandarījumu.

Es sāpīgi pārdzīvoju jebkuras sīkākās nesaskaņas ar vecākiem vai savas neveiksmes. Aizvien biežāk slīgu depresijās un vēlāk pievienojās arī vēlme izdarīt pašnāvību. Man nebija nekādas nojausmas, ka tas varētu būt slikti, tādēļ ka neko par garīgo pasauli es nenojautu. Šķita, šis lēmums pieder tikai un vienīgi man. Es varu būt un varu nebūt. Iemesls pašnāvībai nebija tālu jāmeklē, mamma varēja mani salamāt par nebūšanu mājās visu nakti, un tas jau bija pietiekams iemesls ātrumā darīt sev galu. Viens no spilgtākajiem gadījumiem bija, kad sāku mācīties universitātē. Beidzot vidusskolu, aizvien vēl nezināju, kas es vēlētos būt un par ko mācīties tālāk. Vecāki atveda mani uz Rīgu, izvadāja pa visām universitātēm un “uz dullo” izraudzījāmies fakultāti. Protams, īpaši nauda tam nebija iekrāta un uz mana vārda tika noslēgts pirmais kredīts. Taču man nepadevās un nesanāca tas, ko mācījos, tāpēc man pazuda interese un es pārstāju skolu apmeklēt. Vienīgais, par ko es uztraucos, bija iespējas atdot paņemto kredītu un kā es spēšu izskaidrot notikušo vecākiem. Tādēļ vairākus mēnešus pirms semestra beigām, kad visam bija jānāk gaismā, es jau plānoju savu pašnāvību. Īpaši neiedziļinājos, kā tieši to izdarīšu, bet zināju, ka pēc Ziemassvētkiem manis vairs nebūs. Paldies Dievam, ka īstajā brīdī man nebija pieejami nekādi nopietni medikamenti un toreiz izdzēru tos, kas bija pieejami, taču visi mēģinājumi vienmēr beidzās vienkārši ar smagu saindēšanos.

Kļūstot pieaugušākai, depresijas un pašnāvības domas pazuda, bet ienāca milzīgs bezjēdzīgums un izteiktas atkarības no alkohola un cigaretēm. Pārdomājot savu dzīvi, es konstatēju, ka nedēļas, mēneši un pat gadi pagāja neticamā ātrumā. Pilnīgi nekas nemainījās un nekas, ko gribēju sasniegt, man neizdevās. Vienīgā mana izklaide bija dzeršana un pīpēšana. Šīs lietas pielipa ļoti ātri un, lai kā man tas viss būtu apnicis, es nespēju pieņemt lēmumu atteikties, pie kura arī turētos ilgāk kā vienu dienu. Varbūt es nedzēru diendienā, bet darīju to ļoti regulāri. Trešdienas bija mazās piektdienas, piektienas bija svētas dienas, tas nozīmēja obligāta dzeršana. Turklāt tās jau nebija vienīgās nedēļas dienas, kad mēdzu lietot alkoholu. Man nebija sāta sajūtas, es pusstundas laikā spēju piedzerties tik ļoti, ka vispār neatcerējos, ko esmu tajā vakarā darījusi. Tas mani kaitināja! Pēc katras dzeršanas mocījos ar izteiktām paģirām – gan morālām, gan fiziskām un arī finansiālām. Lielākā daļa ienākumu aizgāja tieši alkoholā un cigaretēs. Sapratu, ka pati par sevi nespēju tikt no tā brīva.

Pa šiem gadiem biju sākusi apmeklēt draudzes, un bieži domāju, kāpēc Dievs mani neatbrīvo no atkarībām. Es varēju nosēdēt kārtīgi svētdienas dievkalpojumā plānotās divas stundas un, izejot ārā, darīt tāpat kā iepriekš. Pēc kārtējām iedzeršanām lūdzu Dievam par šo savu problēmu. Viņš pazīst manu sirdi un to, kas man vajadzīgs, lai spētu tikt galā. Tā nu reiz nedēļas vidū pie mums mājas ieradās kāds draugs ar pusizdzertu alkohola pudeli. Lai arī īpaši nevēlējos, jau pēc pirmās glāzītes manas domas mainījās. Protams, viss beidzās kā vienmēr. Pēc brīža es neko neatcerējos no tā, kas notika apkārt. Nākamajā rīta piecēlos, saprotot, ka kavēju darbu un gatavoties nav daudz laika. Saģērbos un devos uz durvīm, palika tikai paķert somiņu un skriešus uz pieturu. Liels bija mans pārsteigums, kad somiņu nevarēju atrast ne gaitenī, ne viesistabā, ne savā guļamistabā – pilnīgi nekur. Biju šokā. Somā bija divi telefoni, gan darba, gan personīgais. Jauns Mp3 atskaņotājs, maks, pase, tiesības un bankas karte. Labi, ka skaidras naudas nebija daudz. Pēc mājas izvandīšanas bija skaidrs, ka manas somiņas tur noteikti nav. Man nebija ne jausmas, kur esmu to likusi. Tikai ar milzīgu piepūli izdomājām, ka esam bijuši vēl pēc dzeramā un pirkuši alkoholu. Tas nozīmēja vienu, – ka somiņu esmu pazaudējusi kaut kur pa ceļam. Pēc šī gadījuma, protams, atkal sūdzējos Dievam, lūdzot, lai mani glābj no šīm šausmām un palīdz man uz visiem laikiem atteikties no alkohola. Sapratu, ka nekad vairs nevēlos neko pazaudēt dzeršanas dēļ. Šis bija gadījums, kas man lika pieņemt lēmumu uz visiem laikiem atteikties no alkohola, un šoreiz man tas izdevās, jo Dievs deva spēku.

Ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, esmu sapratusi, kāpēc iepriekš man vienmēr ir bijis grūti tikt galā ar savām problēmām un atkarībām. Lai arī apmeklēju draudzes, aizvien nebiju neko dzirdējusi par personīgām, ik dienas attiecībām ar Dievu. Es lūdzu tikai tad, kad man bija ļoti grūti un ne ilgāk kā pāris minūtes, un lasīju Bībeli, kad gāja vēl smagāk. Kad mājas grupas vadītājs ieteica regulāri sākt lūgt un lasīt Bībeli, es atbildēju, ka man tas nav nepieciešams, jo no rītiem skatos labu kristīgo raidījumu. Tas bija aizstājējs personīgajām attiecībām ar Dievu. Taču pagāja laiks un, redzot citu cilvēku piemēru, es pamazām sāku regulāri lūgt un lasīt Bībeli. Tas ļauj man tikt galā ar savām emocijām neveiksmju vai kritikas gadījumā. Es vairs neslīgstu depresijā un neplānoju pašnāvības. Apmeklējot draudzi un vadot mājas grupiņu, esmu tikusi brīva no bezjēdzības, jo šeit es sastopos ar aizraujošiem izaicinājumiem un piedzīvojumiem, kas piepilda dzīvi. Man nav vairs nepieciešams alkohols, lai priecātos par ikdienu. Esmu no tā atteikusies pilnībā un nelietoju to jau vairāk kā piecus gadus. Esmu pateicīga Dievam par pilnvērtīgu dzīvi!

Lūgšanai un Bībeles lasīšanai ir milzīgs spēks. Ja tu vēl aizvien cīnies ar atkarībām un grēkiem, tad zini, ka Dievs tev noteikti var palīdzēt. Negaidi līdz brīdim, kad paliks pavisam slikti! Šī draudze man ir palīdzējusi atbrīvoties no bezjēdzības un grēkiem. Man patīk nākt uz dievkalpojumiem, jo šeit ir mana ģimene un mani draugi. Es esmu iemācījusies priecāties un izklaidēties bez alkohola. Esmu pateicīga Dievam par šīm izmaiņām savā dzīvē. Nekad nevēlētos iet atpakaļ un nonākt tur, kur biju, pirms iepazinu Dievu personīgi. Viņš patiešām ir labs!

Līga Paņina

1-10 of 737