ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

No bezjēdzīgas mantu krāšanas līdz Dieva dotai brīvībai

Publicēja 2017. gada 19. sept. 23:24Līga Paņina

Ziņas datums 20.09.17.

Diez vai būs kāds cilvēks, kas kaut reizi savā dzīvē nav juties nomākts, grūtsirdīgs – kaut vai uz brīdi vai uz stundu. Taču, kurā brīdī šī sliktā oma pārtop par ko vairāk? Par depresiju kā slimību mēs runājam tad, kad cilvēks šīs sajūtas izjūt ilgstoši – viņš jūtas grūtsirdīgs, nomākts, viņam trūkst dzīvesprieka, pazūd iepriekšējās intereses, aizraušanās, kas viņam agrāk sagādāja prieku. To ir grūti izārstēt pilnībā un bez sekām, bet Dievam viss ir iespējams. Šāds brīnums notika arī Baibas dzīvē, kura Dieva spēkā atbrīvojās no depresijas.

Baiba, tev bija depresija, pastāsti, lūdzu, kādēļ tā sākās?

Sākumā man nomira vīrs, pēc neilga laika aizgāja arī tēvs, kurš bija slims ar vēzi. Tas man bija liels šoks, un visu notikušo man bija ļoti grūti pārdzīvot. Sēru periods ilga aptuveni četrus gadus. Jutos sagrauta, nezināju, kā tam tikt pāri. Meklējot mierinājumu, biju uzsākusi nepareizas attiecības ar precētu vīrieti. Es apzinājos, ka daru nepareizi, mani mocīja vainas apziņa, bet nespēju tam pretoties. Mēs strādājām vienā darba vietā, un tur uzzināja par šīm attiecībām, tādēļ saņēmu daudz pārmetumu no apkārtējo puses, kas atnesa ļoti smagas sekas manā dzīvē. Spiediena dēļ man nācās pamest savu sirdsdarbu. Šis nelaimju kokteilis veicināja depresijas rašanos.

Kur tu meklēji palīdzību?

Jā, biju aizgājusi pie ārsta. Rezultāti bija tik slikti, ka nācās iet uz dažādām papildus pārbaudēm, kur aizpildīju speciālu testu, un man tika diagnosticēta depresija. Tā es sapratu, no kurienes bija radušās visas problēmas attiecībās ar cilvēkiem. Piemēram, konstanta nevēlēšanās doties ārpus mājas, lai satiktu draugus. Bija zudusi arī vēlme kaut ko darīt. Kad uzzināju par slimību, devos pie psihologa un psihiatra, kā arī sāku lietot medikamentus. Divus gadus apmeklēju privāto psihologu, taču rezultātu nebija. Man bija radusies ilūzija, ka ar zālēm varēšu izārstēt depresiju, lai gan draudzene teica pretējo un mēģināja mani pārliecināt nelietot šos medikamentus. Zāles mani nedaudz nomierināja, tomēr slimību nedziedināja. Kad dzirdēju ārsta sarunu ar pacientu, kuram, lietojot zāles, nekas divu gadu laikā nebija mainījies, manis lolotās cerības par atveseļošanos šādā veidā sagruva pavisam. Zāļu dēļ arī nokritos svarā, bija atmiņas zudumi, dažas reizes noģību uz ielas, tādēļ nolēmu beigt tās lietot.

Depresijai ir dažādi izpausmes veidi. Kā tā izpaudās tev?

Kā jau pieminēju, man ilgstoši nebija vēlēšanās doties ārpus mājas. Spēju aizbraukt tikai uz darbu, bet, kad draugi uzaicināja uz kādu pasākumu, vienmēr izdomāju atrunas, lai nebūtu nekur jāiet. Biju beigusi apmeklēt dažādas izstādes, teātrus un citus kultūras pasākumus. Man bija kauns uzticēt savu problēmu draudzenēm, kas vēl vairāk sabojāja mūsu attiecības. Mēs attālinājāmies, jo katrs viņu mēģinājums uzturēt attiecības cieta neveiksmi manas noraidošās attieksmes dēļ. Nerūpējos par sevi, mājās valdīja liela nekārtība, netīrie trauki atradās pat istabā uz grīdas, tādēļ arī pie sevis vairs nevienu neaicināju. Viss likās bezjēdzīgs. Es spēju kaut kādā veidā izdarīt pašu nepieciešamāko, bet pārējo laidu pašplūsmā. Daudz pirku lētas drēbes, kuras vienkārši krāvu istabā kaudzē. Centos šajā nodarbē atrast piepildījumu un prieku, bet arī tas neizdevās. Man bija izveidojusies arī fanātiska kosmētikas atkarība, nespēju iziet no mājas neuzkrāsojusies, tā man bija kā narkotika, kas nesa tikai īslaicīgu prieku.

Tagad tu esi dzīvespriecīgs cilvēks. Kā tu līdz tam nonāci?

Šajā laika posmā aptuveni gadu regulāri apmeklēju baznīcu, Dievam ticēju un biju pieņēmusi Jēzu par savu Glābēju, bet neizpratu ne ko tas nozīmē, ne to, ko baznīcā stāstīja, tāpēc diezgan ātri atkritu. Tomēr izjutu lielu tukšumu sirdī, tāpēc sāku regulāri lūgt mājās. Aptuveni pēc četriem gadiem uz ielas satiku divas meitenes no draudzes “Kristus Pasaulei”, kuras mani aicināja uz mājas grupiņu. Es baidījos turp doties, jo domāju, ka mani noteikti apzags, bet viņas turpināja man mēnesi no vietas regulāri zvanīt, vienmēr runāja laipni un nekad nespieda. Sāku domāt, ka šī iespēja varētu būt atbildēta lūgšana, tādēļ saņēmos un atnācu uz mājas grupiņu, līdzi gan neņemot neko vērtīgu, un naudu arī atstāju mājās.

Kurā brīdī saņēmi savu dziedināšanu?

Diezgan drīz aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kas bija kā labs pamats pilnīgai dziedināšanai. Tieši pēc aizlūgšanas šajā seminārā depresija sāka atkāpties. Nepiedzīvoju tūlītēju brīnumu, bet no savām problēmām atbrīvojos pakāpeniski, lūdzot Dievu, apmeklējot draudzi, lasot Bībeli un arī dažādas grāmatas, kas balstītas uz Bībeles principiem. Sapratu, ka man arī pašai kaut kas ir jādara un par savu brīvību ir jācīnās, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez depresijas. Lūdzot Dievu un lasot Bībeli, iemīlēju sevi, sāku rūpēties par apkārtējo vidi, kārtot māju, tāpēc arī vairs nevaldīja haoss, kas norādīja, ka mana iekšējā pasaule sākusi sakārtoties.

Kāda tava dzīve ir tagad?

Es zinu, ka depresijas man vairs nav un nekad nebūs. Esmu brīva un dziedināta. Lētās drēbes arī vairs neapdomīgi nepērku, visas liekās lietas atdevu labdarībā. Mani pat vairs “nevelk” šāda veida iepirkšanās, varu mierīgi paiet garām šiem drēbju stendiem, neko nenopērkot, ja nav nepieciešamība. Tagad arī vienmēr apdomāju, vai man kādu apģērbu tiešām vajag, un, pirms pērku, arī izvēlos to labā kvalitātē. Nepaiet neviena diena, kurā es nelūgtu Dievu. Ja man kādreiz rodas nomākts garastāvoklis, tad apliecinu Dieva vārdu. Komunicēt ar cilvēkiem man vairs nav problēmas, es viņus neatraidu un labprāt pavadu laiku ārpus mājas, satiekoties ar draugiem. Mājās vairs nevalda nekārtība, vienmēr novācu savus netīros traukus un tos nomazgāju. Esmu brīva arī no kosmētikas atkarības, Ar Dievu es redzu jēgu dzīvei, tā vairs nešķiet bezjēdzīga, esmu patiesi laimīga un brīva.

Novēlu arī citiem iepazīt Jēzu Kristu un saprast, ka ar Viņu dzīvei ir jēga un mērķi. Dzīve mainīsies, ja atsauksieties Viņam!

Baibas Celmas liecību pierakstīja Evija Šmatova

Rediģēja Sandija Vēze, Laura Gruševa un Velta Kalniņa

Nesamierinies ar slimību!

Publicēja 2017. gada 15. sept. 22:34Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 15. sept. 22:35 ]

Ziņas datums 16.09.17.

Bieži vien ikdienas steigā cilvēks par prioritāti izvēlas nolikt citas dzīves sfēras, veselību atstājot otrajā plānā. Līdzīga situācija bija Andrim.

Jau vairāk kā septiņus gadus atpakaļ Andrim tika konstatēta veģetatīvā distonija, kas izpaudās kā lēkmjveida sirdsklauves, kuru laikā viņš juta spēcīgus, neritmiskus sirds sitienus krūtīs. Sirdsklauvju brīžos puisis spēja tikai gulēt un gaidīt, kad sirds atsāks pukstēt normālā ritmā. Lēkmes izveidojās periodiski, taču laika gaitā viņš ar tām samierinājās.

Andris stāsta: “Agrāk ik dienu paļāvos pats uz saviem spēkiem un uzskatīju, ka dzīves kvalitāti nosaka liktenis nevis mēs paši, piemēram, biju pārliecināts, ka ir slimības, ar kurām jāsadzīvo visu mūžu, un ka tur neko nevar mainīt. Līdzīgi bija manā situācijā. Jau vairākus gadus atpakaļ man periodiski bija sirdslēkmes. Pie lielākas fiziskās slodzes krūtīs bija spēcīga smaguma sajūta, un sirds sitās tik spēcīgi un strauji, ka brīžiem šķita – tā apstāsies. Lai gan katras lēkmes laikā nejutos labi, tomēr biju ar šo kaiti samierinājies.

Grūti bija brīžos, kad vajadzēja kaut kur steigties. Ja kādu rītu aizgulējos un bija jāskrien uz transportu, tad, nokļūstot līdz pieturai, tūlīt atkal sajutu spēcīgas sirdsklauves. Dodoties vizītē pie ārsta, tā arī nesaņēmu konkrētu izskaidrojumu šai problēmai. Sirds pārsitieni tika konstatēti, taču iemeslu neviens mediķis neatrada. Lietojot medikamentus, sirds stāvoklis nekļuva stabilāks. Dažkārt pat viss saasinājās. Redzot, ka zāles labumu nenes, pārstāju tās lietot.

Laikam ejot, Andris šo problēmu atstāja pašplūsmā un turpināja dzīvot kā ierasts. 2016. gada sākumā viņš uzzināja par draudzi "Kristus Pasaulei", kuru sāka apmeklēt.

“Savas dzīves laikā ik pa brīdim aizdomājos par Dievu un vēlējos uzzināt par Viņu ko vairāk. Manai sievai kāda meitene no draudzes pastāstīja par to, cik ļoti Dievs spēj izmainīt dzīvi. Nolēmu internetā izlasīt un noklausīties cilvēku liecības, kurās viņi paši stāsta par to, ko Dievs viņu dzīvēs ir darījis. Tas viss šķita ļoti interesanti, tāpēc, saņemot uzaicinājumu uz Jaungada pasākumu, nolēmu turp doties. Dievkalpojumā mani īpaši uzrunāja mūsdienīgā mūzika, pozitīvā gaisotne un acīmredzami laimīgi cilvēki. Sāku apmeklēt arī dievkalpojumus un mājas grupiņu. Man patika, ka mēs tur pārrunājām ik nedēļas dievkalpojuma tēmu un es tur ieguvu jaunus draugus. Sapratu, ka vēlos šeit palikt. Vēlāk mana mājas grupas vadītāja uzdāvināja Bībeli, un, sākot to lasīt, uzzināju daudz jauna. Drīz arī es pieņēmu lēmumu kļūt par kristieti.”

Apmēram pēc pieciem mēnešiem man atkal uznāca lēkme, un bija nepieciešama mediķu palīdzība. Naktī ar sievu izsaucām ātro palīdzību. Slimnīcā pavadīju vienu nakti, jo nākamajā dienā mani jau palaida mājās. Tās pašas dienas vakarā lēkme atkārtojās. Sazvanījām grupiņas vadītāju, kura par mani aizlūdza. Pēc laika devos arī uz draudzes rīkotu trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kurā sajutu jo īpašu Dieva klātbūtni. Šajās dienās pirmo reizi tik skaidri apzinājos savu piederību Dievam, un sapratu, ka Jēzus brūcēs esmu dziedināts pilnībā. Kopš tās reizes dzīvoju ar pārliecību par savu veselību un nav ne mazāko šaubu par to, ka slimība mani ir atstājusi uz visiem laikiem.”

Kopš aizlūgšanas ir pagājis pusotrs gads. Šajā laikā Andra sirdspuksti ir normālā ritmā. Nav bijušas nedz sirdslēkmes, nedz pārsitieni. Agrāk viņš ik dienu sekoja līdzi savas dzīves ritmam un fiziskajai slodzei. Šodien par to vairs nav jāuztraucas.

Pavasarī mūsu mājas grupiņai bija liels pasākums, kurā vairāku stundu garumā sportojām. Pirms pusotra gada manai sirdij tā būtu bijusi pārāk liela slodze. Pasākuma beigās neizjutu pat nogurumu un labprāt pievienojos arī citām aktivitātēm. Sāku ikdienā pārvietoties ar velosipēdu. Katru dienu mēroju vairākus kilometrus uz darbu, un vakarā uz mājām. Sirds sitas vienmērīgā ritmā un lēkmes ne reizi vairs nav bijušas. Tas ir brīnums!

Tagad es stāstu cilvēkiem par to, kā Dievs ir izmainījis manu dzīvi un ka esmu vesels. Novēlu arī tev noticēt tam, ka jebkura slimība Jēzus spēkā var būt dziedināta. Aicinu ikvienu uzticēties Jēzum!”

Andra Bankeviča liecību pierakstīja Marta Līdeka

Rediģēja Sandija Vēze, Laura Gruševa un Velta Kalniņa

Mana slimības vēsture agrāk svēra apmēram kilogramu!

Publicēja 2017. gada 12. sept. 12:24Līga Paņina

Ziņas datums 12.09.17.

Raitis stāsta, ka jaunībā viņa daudzo slimību apraksts poliklīnikā svēris apmēram kilogramu. Dažos gados, no sirds meklējot Dievu un nākot uz draudzi “Kristus Pasaulei”, viņš ir ticis dziedināts no daudzām smagām kaitēm, kas vajāja kopš bērnības. Šodien Raitis ir laimīgs, ka iepazinis Dievu un var kalpot cilvēkiem.

“Jau kopš bērnības esmu daudz slimojis ar visdažādākajām kaitēm. Kad vēl nepazinu Dievu, mana slimības vēsture poliklīnikā svēra veselu kilogramu un allaž nācās lietot kaudzēm visdažādāko zāļu. Kāds varētu būt cēlonis tam, ka man bija tik slikta veselība? Domāju, ka daudz ko “labu” esmu mantojis no saviem vecākiem un vecvecākiem. Tomēr vēlāk arī paša dzīvesveids noteikti bija par iemeslu daudzām problēmām. Smēķēju, alkoholu lietoju pa retam, bet, ja gadījās iedzert, tad tā, ka “zacene pa muti peldēja!” Palaikam apmeklēju tradicionālu baznīcu, kas manā ciemā bija vienīgā, taču pats Dievu nepazinu un manā dzīvē nebija nekādu pozitīvu pārmaiņu.  

Kopš sevi atceros, mani ir nepārtraukti vajājušas dažādas kaites un neveiksmes. Jau no pusaudža gadiem cietu no muguras kaites, kaulu deformācijas un pat diska trūces. Visu laiku staigāju šķībs, ar sāpošu un savilktu muguru. Man bija problēmas ar lieko svaru un paaugstināts asinsspiediens. Kādu dienu man palika tik slikti, ka nācās izsaukt ātro palīdzību. Bija nelaba dūša un spēcīgi reiboņi, tā, ka nevarēju taisni paiet pa koridoru. Tajā brīdī uzmācās nāves bailes, domāju, ka nomiršu. Ārsti pārbaudē atklāja, ka viena niere bija sarukusi un arī otra bija bojāta. To uzrādīja analīzes un ultrasonogrāfija. Praktiski man darbojās tikai viena niere un tas bija par iemeslu galvas reiboņiem un asinsspiediena svārstībām. Uz kājām un sejas parādījās brūni izsitumi, tumši plankumi un nedzīstošas čūlas. Pašam kā drūma perspektīva likās iespēja tikt pieslēgtam pie “mākslīgās nieres” – hemodialīzes aparāta.

Viena nelaimei sekoja nākamā. Dzīvoju lauku mājās un reiz ziemā gāju pa ledu. Paslīdēju, pakritu, un uz kāda nelīdzenuma traumēju muguru. Atkal nonācu slimnīcā, un ārsti teica, ka ir skriemeļa lūzums un septiņus mēnešus būs jāguļ uz muguras.

Gultā guļot, man bija daudz laika pārdomāt savu dzīvi. Kāda jēga tālāk tā dzīvot? Jau no jaunības gāju baznīcā, bet – ko dod reliģija, ja pašam nekādu pārmaiņu dzīvē nenotiek?  Slimnīcā klausījos dažādus sludinātājus pa radio un pats no sirds lūdzu Dievu. Brīnumainā kārtā divu mēnešu laikā tiku uz kājām un jau gāju strādāt. Taču tas bija pamudinājums sākt meklēt Dievu daudz nopietnāk kā līdz šim.

Rīgā dzīvo radiniece, kura bija daudz stāstījusi par draudzi “Kristus Pasaulei” un tās aktivitātēm. Sākumā mēs diskutējām par garīgām lietām, un ar laiku mani tās sāka interesēt arvien vairāk. Pirms četriem gadiem aizbraucu uz triju dienu semināru inkaunteru, jo mani uzrunāja tas, kā cilvēki šajā pasākumā ir piedzīvojuši Dievu. Pirmo reizi piedzīvoju, ka Dievs ir dzīvs, nožēloju visus savus grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Aizbraucu ar sāpošu muguru, bet tur es dejoju kā jauns puika un pēc ilgiem gadiem mana mugura nesāpēja vairs nemaz!

Kādu laiku cītīgi apmeklēju grupiņu Kuldīgā. Dieva spēkā atmetu dzeršanu un arī asinsspiedienu pazeminošās zāles pārstāju lietot. Pie ārstiem vairs nestaigāju, jo mana veselība un pašsajūta strauji uzlabojās, es turpināju piedzīvot brīnišķīgas pārmaiņas. Ir pārgājuši galvas reiboņi, un plankumi, kas gadiem bija uz manām kājām un sejas, arī ir pazuduši, un tagad mana āda ir pilnīgi tīra! Arī muguras sāpes ir pārgājušas un pašsajūta ir lieliska! Kad pirms kāda laika biju šoferu komisijā un man mērīja asinsspiedienu, tas bija kļuvis ievērojami zemāks un arī nieru analīzes ir stipri uzlabojušās. Pa šo laiku esmu nometis ap divdesmit pieciem kilogramiem un kontrolēju savu ēšanu. Esmu atradis savas dzīves jēgu. Nevaru iedomāties neko labāku, kā kalpot Dievam un cilvēkiem. Esmu ļoti laimīgs, ka varu dzīvot normālu dzīvi, staigāt pats uz savām kājām, strādāt un palīdzēt citiem. Man nav jābūt pieslēgtam pie aparātiem un jātērē valsts līdzekļi. Katru dienu regulāri lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Varu dzīvot normālu dzīvi bez hroniskām sāpēm, nepārtrauktām vizītēm pie ārstiem un medikamentu lietošanas.

Tiem, kas lasīs manu liecību, gribu ieteikt sākt lasīt Bībeli un meklēt Dievu lūgšanā, jo Viņš ir labs! Jēzus dziedina un rūpējas par mums. Izmanto tās iespējas, ko draudze tev sniedz. Nekad neatkāpies no Dieva un tici Viņa apsolījumiem. Esi pacietīgs un sagaidi īsto brīdi, kad Dievs grib tevi svētīt. Ja tu esi Kristu pieņēmis savā sirdī, tad ej visu laiku uz priekšu un nekad neskaties atpakaļ!”

Raita Freidenfelda liecību pierakstīja Laura Ozola un Artūrs Danenbaums

Rediģēja Velta Kalniņa, Sandija Vēze, Laura Gruševa

Nost ar kontroli!

Publicēja 2017. gada 8. sept. 10:39Līga Paņina

Ziņas datums 08.09.17

Mums var būt neskaitāmi talanti un labas īpašības, ar kurām mēs spējam gūt panākumus dzīvē, taču, lai attīstītu savu potenciālu, vispirms ir jānotic sev un jābūt ar “stingru mugurkaulu”. Mums nepieciešams spēcīgs raksturs, lai dotos pretī mērķiem. Arī Astra bija viena no tām, kurai bija jāpacīnās un jāpieņem izaicinājumi, lai nostiprinātu sevi un celtu savu pašapziņu.

Astra, vai tu vari pastāstīt nedaudz par sevi?

Jau no pašas bērnības vienmēr kāds bija kontrolējis un apspiedis manas domas un vēlmes, izlemjot visu manā vietā.  Tādā veidā manī tika ieprogrammēta apspiestības sajūta. Es nejutos brīva, nespēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, kā arī tas iedragāja manu pašvērtējumu.  Vistrakāk ir, tad kad kāds tuvinieks tevi apspiež, tas parasti dzeļ vissāpīgāk, un manā gadijumā tas bija mans tēvs, kurš vienmēr man atkārtoja: “Tu takš nekas nebūsi, tev nekas nesanāks”. Šādi teksti bērnībā bija kā sēkla neveiksmēm, kas vilkās pakaļ visu dzīvi, līdz es iepazinu Dievu.

Kā mazvērtība izpaudās tavā dzīvē?

Es biju cilvēks bez “mugurkaula”. Vecāku kontrole mani bija ļoti iespaidojusi, tādēļ es nebiju iemācījusies pieņemt patstāvīgus lēmumus. Mazvērtības dēļ man bija grūti kādam pateikt “nē”, un tādā veidā ar mani bija viegli manipulēt. Jau vairākus gadus atpakaļ draudzene man ļoti daudz stāstīja par Dievu, kā Viņš maina dzīvi un dod tai jēgu, taču tēva ietekme bija pārāk spēcīga. Viņš man skarbi pateica: “Tev tas nav vajadzīgs”, un toreiz es tā arī paliku, Dievu neiepazīstot. Toreiz dzīvoju kopā ar savu tēvu, un viņa lēmums bija noteicošais. Tomēr viņa nepadevās, turpināja neatlaidīgi lūgt un ticēt, ka arī es reiz iepazīšu Dievu.

Ļoti ilgu laiku biju nostrādājusi bērnudārzā par auklīti. Tomēr vienu dienu sapratu, ka tas nav mans aicinājums, un pie sevis nodomāju, “Cik tad es tiem sīčiem tos pamperus varu mainīt?“, tā nu pieņēmu lēmumu, ka iešu studēt grāmatvedību.  Pabeidzu studijas un sāku intensīvi meklēt darbu. Es gāju uz darba pārrunām, centos visādi pārliecināt darba devējus, bet pieredzes trūkuma dēļ gandrīz vienmēr bija atteikums. Šie atteikumi palielināja manu tā jau lielo neticību sev. Prātā nemitīgi skanēja tēva teiktais bērnībā: Tu nekas nebūsi! Kaut arī pie kārotā darba beigās tiku, tas bija tikai uz īsu brīdi, jo ekonomiskās krīzes laikā mani atlaida. Tas vēl vairāk iedragāja manu pašvērtējumu, tādēļ es padevos. Tā nu kopš tās reizes mans grāmatvedības diploms ir nolikts plauktā un es atsāku strādāt bērnudārzā, lai gan biju sev solījusi, ka tur nekad neatgriezīšos. Nu jau tikai par virtuves darbinieci.

Ģimenes attiecību modelis vēlāk pārgāja arī uz manām attiecībām ar meitu. Es regulāri viņai zvanīju skolas laikā, traucējot koncentrēties uz mācībām, kā arī paslepšus sekoju meitai ceļā uz skolu, un vēroju, lai viņai pa ceļam nekas neatgadītos. Zemā pašvērtējuma dēļ tika iedragātas visas manas dzīves sfēras. Es nebiju spējīga atklāt savu potenciālu, un man nebija nekādas karjeras izaugsmes.

Kad notika pavērsiena punkts?

Mana meita sāka apmeklēt draudzi ”Kristus Pasaulei”, un uzaicināja arī mani. Kopā ar meitu katru nedēļu devos uz mājas grupiņu. Lai arī sākumā mana motivācija bija viņu kontrolēt, tomēr vēlāk arī pati sāku interesēties par Dievu. Lasot Bībeli un lūdzot, sāka mainīties mana domāšana, ar laiku parādījās ticība saviem spēkiem un pamazām ieraudzīju sevi kā personību. Pārstāju pārmērīgi zvanīt meitai stundu laikā. Arī darbā man parādījās uzlabojumi. Toreiz atbrīvojās pavāra palīga vakance un es ieraudzīju, ka tā ir mana iespēja un es to izmantoju. Ar laiku bija iespēja no palīga kļūt par pavāru. Šīs iespējas parādījās, jo bija mainījies mans pašvērtējums. Šobrīd man gatavošana tiešām ir sirds lieta. Un, tā kā es to daru no sirds, tad man tas patiešām izdodas. Esmu laba darbiniece, un Dievs mani svētī arī ar finansiāliem bonusiem pie algas katru mēnesi.  Šodien, pateicoties Dievam, esmu dziedināta no mazvērtības. Sāpīgie tēva vārdi vairs nenosaka manu rīcību. Es beidzot ticu sev, esmu pārliecināta, ka visu spēju Dieva spēkā, cilvēki mani vairs nekontrolē. Es daru to, kas man no sirds patīk, un apzinos, ka, beidzot varu realizēt savu potenciālu un esmu atklājusi savu talantu.

Ja agrāk Astra nespēja iedomāties, ka varētu būt kaut kas vairāk kā trauku mazgātāja, tad tagad viņai ir vīzija savai dzīvei. Dievs atbild, ja mēs pie viņa nākam, un Astra ir no tiem kas Viņu meklē. Viņa lūdz Dievu, lasa Bībeli un arī stāsta cilvēkiem par to, cik Dievs ir labs un maina cilvēku dzīves.

Astra, ko Tu novēlētu citiem?

Nāciet uz draudzi, ticiet Dievam, jo šī ir vieta, kur mainās dzīves. Un nepakļaujieties apkārtējo spiedienam, esiet ar savu viedokli, cīnieties paši Dieva spēkā un jums viss izdosies!

Astras Šadres liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Liecību rediģēja Velta Kalniņa, Sandija Vēze, Laura Gruševa

Ticēju un uzvarēju!

Publicēja 2017. gada 5. sept. 02:32Līga Paņina

Ziņas datums 05.09.17.

Mana sirdslieta ir zemeņu audzēšana, kas prasa daudz rūpes un darba. Tā, kādu dienu strādājot dārzā un ravējot, man pēkšņi sāka sāpēt mugura. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, jo parasti man šādas sāpes ātri pāriet, tomēr šoreiz tās nevis mazinājās, bet palika arvien spēcīgākas.

Mans pamatdarbs ir saistīts ar telpu uzkopšanu, tādēļ, neskatoties uz sāpēm mugurā, nācās iet un darīt savus pienākumus – man bija daudz jāliecas, jācilā spaiņi, jānes putekļusūcējs un citi smagumi. Staigāju saliekusies, šķība, sakumpusi, jo mugura visu dienu sāpēja. Arī apkārtējie pamanīja, ka izskatos diezgan slikti. Lietoju pretsāpju zāles, tomēr tās nepalīdzēja. Sāpes nejutu tikai naktīs, kad gulēju. Pie ārsta negāju, jo uzskatīju, ka sāpes diezgan ātri pāries un vispār man tam nebija laika.

Esmu kristiete un ticu Dievam. Šajā situācijā nolēmu paļauties uz Viņu. Sāku lūgt un apliecināt Rakstu vietas par dziedināšanu. Par muguras sāpēm pastāstīju arī mājas grupiņas vadītājai un mēs kopā par to lūdzām. Nākamajā dienā man bija jāiet uz darbu gan no rīta, gan vakarā, tādēļ  jutos ļoti nogurusi. Gāju caur Vērmanes dārzu un paliku nikna, jo pie sevis nodomāju – pēc kā es izskatos, velkos kā tāda vecene! Turpat uz vietas sāku lūgt Dievu, iztaisnojos un apliecināju, ka mana mugura Dieva spēkā ir pilnīgi taisna! Tā arī aizbraucu mājās, un nākamajā dienā sāpes bija pazudušas. Es, kā ierasts, devos uz darbu, cilāju smagumus, un priecājos, ka varu brīvi kustēties. No sirds pateicos Dievam par dziedināšanu!

Nu jau ir pagājis vairāk kā mēnesis. Agra brīvi var strādāt dārzā un arī telpu uzkopšanas darbos, un sāpes vairs nav atgriezušās.

Bībelē ir sacīts: Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev.. ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

 Novēlu ikvienam, kas lasa šo liecību: iepazīt Dievu kā savu Ārstu, būt draudzē un veidot attiecības ar Viņu, jo tā tu zināsi, kā cīnīties. Dievs ir vislabākais Ārsts!

Agras Pētersones liecību pierakstīja Inese Meijere

Liecību rediģēja Velta Kalniņa, Sandija Vēze, Laura Gruševa

Trīs dienas izaugsmes paātrinājumam

Publicēja 2017. gada 2. sept. 23:34Līga Paņina

Ziņas datums 03.09.17.

Draudzē “Kristus Pasaulei” augusta beigās tika rīkots īpašs trīs dienu seminārs jeb inkaunters draudzes kalpotājiem. Tajā piedalījās kopā 80 cilvēki. Semināra mērķis ir palīdzēt katram būt pareizās attiecībās ar Dievu, atsvaidzināt vīziju un saņemt jaunu spēku tālākai, efektīvākai kalpošanai.

Inkaunteru ievadīja mācītājs, atgādinot par trim svarīgākajām lietām – personīgas attiecības ar Dievu, svēta dzīve un kalpošana. Tad kristieša dzīve būs efektīva, pilnvērtīga, un katrs spēs sasniegt Dieva dotos mērķus un no tiem neatkāpties.

Savukārt mācītāja sieva Ganna sludināja, ka ir atšķirība starp daļēju nodošanos un 100% nodošanos Dievam. Auglīga kalpošana ir iespējama tikai tad, kad ir 100%. Dari visu tā, lai nebūtu jāsaka, ka “vienmēr var būt labāk”. Mums būs miers dvēselē tikai tad, kad būsim pilnībā atdevuši savu dzīvi kalpošanai Jēzum Kristum.

Bija pieaicināti arī vieskalpotāji, kuri kalpoja ar savām dāvanām, ko katram Dievs devis. Lekcijā par dvēseles dziedināšanu tika uzsvērts, ka neviens psihologs līdz galam nespēj palīdzēt un tikai Dievs var dziedināt dvēseles brūces un sagraut mūsu prātos un sirdīs uzceltos aizsardzības mūrus, kas neļauj pilnvērtīgi pašiem saņemt mīlestību un mīlēt apkārtējos. Mēs nevaram sniegt citiem to, ko paši neesam saņēmuši no Dieva.

Tēmā par atbrīvošanas kalpošanu tika stāstīts par to, kā cilvēks var neapzināti sevi pakļaut ļauno garu ietekmei un kā atpazīt to klātbūtni cilvēkā un lūgt par atbrīvošanu. Savukārt inkauntera pēdējās dienas rīts sākās ar tēmu par Svēto Garu un prieku, ko Viņš dod. Pēc sludināšanas un aizlūgšanas, priecīgi dejojot, visi kopā baudīja Svētā Gara klātbūtni.

Inkaunters noslēdzās ar mācītāja svētrunu par vīziju, kas ir mūsu virzītājspēks. Cilvēku, kuram ir spēcīga vīzija, nekādas neveiksmes un šķēršļi nevar apturēt. Svarīgi ir saņemt vīziju no Dieva. Tā tevi pacels, tu vēlēsies iziet no komforta zonas un ar prieku darīsi Dieva darbu.

Katram dalībniekam šīs dienas bija ļoti svētīgas, katrs saņēma daudz atziņas, ieguva jaunas zināšanas par sevi un to kā, palīdzēt cilvēkiem, kā efektīvāk izpildīt Jēzus lielo pavēli “Eita un darait par mācekļiem visas tautas..... tās mācīdami turēt visu ko Es jums esmu pavēlējis.” (Mateja ev. 28:19-20). Šajās trīs dienās draudzes kalpotāji piedzīvoja Dieva tuvumu, prieku, dvēseles dziedināšanu un arī atbrīvošanu.

Lūk, dažas atziņas.

Zināju, ka Dievu uztveram līdzīgi kā savu tēvu, bet jaunums bija tas, ka Svētajam Garam ir arī mātes funkcijas – mierināt, samīļot, pamācīt.”

Sapratu, ka īsti panākumi sasniedzami tikai, ja nododamies Dievam uz 100% un kļūstam patstāvīgi.”

Sapratu, ka biju neapzināti apvainojusies uz Dievu un nožēloju to kā grēku. Atbrīvojos no vainas apziņas un citu vainošanas. Dievs mani atbrīvoja no nospiestības sajūtas, atnāca vieglums. Domu dzīve sakārtojās, nav vairs haoss galvā un mana ticība ir stiprināta. Sapratu, ka man ir vajadzīgs spilgtāk redzēt, iztēloties savu vīziju, ko vēlos sasniegt un pie tā arī strādāšu.”

Pēc pēdējās tēmas dalībnieki kopā varēja baudīt pirts priekus un sadraudzību savā starpā. Priecīgi un pārdomu pilni vakarpusē visi devās mājās. Inkaunterā ir notikušas izmaiņas daudzās dzīvēs, pieņemti nozīmīgi lēmumi, kuru rezultātus mēs drīzumā varēsim redzēt.

Dace Daubere

Mani neraksturo vēlme dominēt

Publicēja 2017. gada 1. sept. 11:33Līga Paņina

Ziņas datums 01.09.17.

“Pirms iepazinu Dievu, bieži pamanīju, ka cilvēki ātri grib pārtraukt ar mani sarunu. Biju no tiem, kam daudz patika runāt par sevi, par tām lietām, kas man svarīgas. Gribēju izstāstīt to, kas man “uz sirds”, bet diez ko neinteresēja ieklausīties apkārtējos cilvēkos. Uzskatīju arī, ka mans viedoklis ir vissvarīgākais un izteicu to ļoti “stipri”, bet citu viedokļus negribēju dzirdēt. Pati ļoti saasināti uzņēmu kritiku, tai pašā laikā viegli nosodīju citus un nedomāju par to, kā viņi jutīsies. Vainoju cilvēkus un apstākļus, bet neredzēju, ka es esmu tā, kam jāmainās un jāuzņemas atbildība. Līdz ar to arī ar dēlu man bija saspīlētas attiecības. Visu vēl pasliktināja fakts, ka man piedevām bija problēmas ar alkoholu. Nevēlējos viņā ieklausīties un bija pār liela vēlme kontrolēt. Taču, kad dēls negribēja klausīties manī, es dusmojos, kliedzu un reizēm pat lamājos ar rupjiem vārdiem. Pēc tam savā sirdī nožēloju savu rīcību un emociju uzplūdā sarunāto, taču pēc laika tas atkārtojās. Varēju būt nesavaldīga arī tad, kad nāca draugi. Viņš manis dēļ kaunējās draugu priekšā un tādēļ vienmēr centās ātrāk dabūt viņus savā istabā. Nesaskaņas samilza arvien vairāk tā, ka dēls sāka iet prom no mājām un, cik vien iespējams, izvēlējās pavadīt laiku kaut kur citur. Sapratu, ka pati ar savu dzīvi galā netieku.

Biju kristījusies un iesvētījusies baznīcā, taču Dievu nepazinu un dievkalpojumus apmeklēju reti. Pirms diviem gadiem satiku savu tagadējo grupiņas vadītāju un viņa man pastāstīja, ka Dievs ir reāls un dzīvs, ka Viņš vienīgais var palīdzēt manās problēmās un uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Mājas grupiņā man ļoti iepatikās, jo jutos pieņemta un vajadzīga, mani uzklausīja un vēlējas palīdzēt, tādēļ draudzi sāku apmeklēt regulāri.”

“Kad Terēze sāka nākt uz grupiņu, bija viņai bija grūti komunicēt ar cilvēkiem un vēlme dominēt. Ļoti ātri apvainojās un sadusmojās. Sapratu ka viņai nepieciešama palīdzība, sākām vairāk pavadīt laiku kopā, daudz runājāmies un lūdzām,” stāsta Inga, mājas grupas vadītāja.

Terēze: “Jā, runājot ar vadītāju, regulāri ejot uz grupiņu un klausoties svētrunas, sapratu, ka man pašai jāmainās, jāiepazīst Dievs un jāsāk dzīvot pēc Viņa principiem. Apzinājos, ka tad arī Viņš palīdzēs atrisināt problēmas, tai skaitā sakārtot attiecības ar dēlu. Sāku arī pati ik dienas lūgt Dievu un lasīt Bībeli, jo tikai tā varēju uzvarēt visu nepareizo savā dzīvē. Lielas izmaiņas manā dzīvē notika inkaunterā. Pēc tam spēju mierīgāk uztveru kritiku, iejusties apkārtējo situācijās un nenosodīt cilvēkus. Esmu kļuvusi daudz savaldīgāka un atvērtāka, necenšos vairs uzspiest savu viedokli.”

Inga: “Tagad Terēze ir iemācījusies neapvainoties, viņa daudz vairāk uzklausa apkārtējo viedokli un vairs neuzspiež citiem savējo. Esot kopā mājas grupiņā un dievkalpojumos, Terēzes komunikācijas spējas ir uzlabojušās – viņa vienmēr ir smaidīga, sasveicinās ar katru cilvēku. Tagad viņai piemīt prasme savaldīties un iecietība pret citiem cilvēkiem. Viņa stāsta cilvēkiem par Dievu, kalpo draudzē, labprāt uzņemas pienākumus mājas grupiņā un dievkalpojumos. Terēze dzīvo ar atvērtu sirdi pret Dievu un cilvēkiem.”

Terēze: “Man vajadzēja atzīt, ka problēmu galvenais iemesls meklējams manī. Tikai atzīstot savas kļūdas un mainoties, varu tās Dieva spēkā atrisināt. Ir uzlabojušās attiecības ar dēlu un apkārtējiem cilvēkiem. Šajā laikā Dievs mani bija atbrīvojis no alkohola un dēls redz, ka esmu arī kļuvusi savaldīgāka, iecietīgāka, korektāka savos vārdos, respektēju viņu un nekontrolēju.. Tagad dēlam ir sava ģimene un viņš, atbraucot ciemos, uzkavējas ilgāk nekā iepriekš. Jūtos arī gaidīta, kad ciemojos pie viņa. Dēls sāka arī zvanīt man, mēs runājamies un ir izveidojušās ļoti labas attiecības. Esmu laimīga un pateicīga Dievam, ka Viņš ir mani izmainījis, es vairs nefokusējos tikai uz sevi, bet mīlu cilvēkus un kalpoju viņiem. Man ir sakārtotas attiecības ar dēlu un līdzcilvēkiem. Es iesaku katram griezties pie Jēzus, Viņš palīdzēs tev sakārtot savu dzīvi un ļaus baudīt ar prieku visas svētības! ” savu stāstījumu nobeidz Terēze.

Terēzes Loginas liecību pierakstīja Dace Daubere

Liecību rediģēja Velta Kalniņa, Sandija Vēze, Laura Gruševa

Dieva spēkā – dzīvs!

Publicēja 2017. gada 29. aug. 13:37Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 29. aug. 23:09 ]

Ziņas datums 29.08.17.

Insults ir pēkšņa asinsrites apstāšanās kādā galvas smadzeņu daļā, kur tai vairs netiek pievadīts skābeklis. Tas var izraisīt mirstību vai paliekošas sekas – invaliditāti. Ārsti Intam nedeva nekādas cerības, taču atveseļošanās notiek apbrīnojami strauji.

Pastāsti, Int, kas notika ar tevi pagājušā gada janvārī?

Līdz 2016. gada janvārim dzīvoju vienkāršu, ikdienišķu cilvēka dzīvi – strādāju, atpūtos, pavadīju laiku ar ģimeni un draugiem. Tad man negaidīti notika insults. Atrados savās mājās, kad pēkšņi notirpa ķermeņa kreisā puse. Tiku nogādāts Gaiļezera slimnīcā, kur ārsti uzstādīja diagnozi – insults. Man konstatēja plašu galvas smadzeņu bojājumu. Pēc tam pavadīju piecas dienas intensīvās terapijas nodaļā, kur mana dzīvība bija uz robežas.

Ārsti nedeva nekādas cerības, ka tu izdzīvosi, taču tu esi dzīvs un atlabis.

Jā, ārsti sacīja, ka pēc slimības varu arī neatveseļoties. Pēc desmit dienām mani izrakstīja no slimnīcas, un ar ģimenes locekļu palīdzību mani pārveda uz mājām, kur turpināju rehabilitāciju. Pēc insulta nevarēju piecelties no gultas un pats paēst. Viss bija jāmācās no jauna kā mazam bērnam, un istaba bija pārkārtota speciāli manām vajadzībām. Mani apciemoja draugi, kuri atbalstīja un atklāja, ka visu laiku, kamēr atrados slimnīcā, bija lūguši par mani Dievu. Arī sieva sāka to darīt, kaut gan tajā laikā mēs nebijām ticīgi.

Pie manis brauca fizioterapeite, kura mācīja dažādus vingrinājumus, lai ķermenis pamazām atsāktu funkcionēt. Divu nedēļu laikā iemācījos nostāties uz kājām. Lūdzot Dievu un ieguldot neatlaidību, gribasspēku, ātrā tempā bija manāmi veselības uzlabojumi. Trīs mēnešu laikā iemācījos pats ēst un staigāt ar spieķi. Tas bija ļoti liels progress tik īsam laika posmam. Ārstēšanās laikā devos arī uz rehabilitācijas centru. Jāpiebilst, ka ārste mani bija pieteikusi kā paralizētu un pilnīgi kopjamu pacientu. Ierodoties šajā centrā, personāls bija ļoti pārsteigts, redzot, ka turp esmu ieradies pats saviem spēkiem un man nav nepieciešama citu palīdzība sevis kopšanā. Sapratu, ka Dievs dod man spēku, un, laikam ejot, es vēlos iepazīt Dievu tuvāk un ieaicināt Viņu savā dzīvē. Pieņemot Jēzu par savu Glābēju, piedzīvoju ļoti spēcīgu Dieva klātbūtni un mīlestību. No tā laika sāku ik rītu lūgt Dievu un lasīt Bībeli.

Kad un kā tu ienāci mūsu draudzē?

Kāds cilvēks man pastāstīja par draudzes rīkoto trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kurā var saņemt no Dieva dziedināšanu un atbrīvošanu. Tūlīt arī pieņēmu lēmumu turp doties. Šo trīs dienu laikā Dievs manā dzīvē īpaši pagodinājās. Jau pirmajā dienā es noliku nost spieķi, kuru vairs neņēmu rokās līdz pat mājās braukšanai. Pirms tam es nekur bez tā nevarēju doties, taču inkauntera laikā staigāju bez jebkādiem palīglīdzekļiem. Tas man bija patiess brīnums! Aizlūgšanu laikā man nedabīgi pacēlās paralizētā, kreisā roka, un kreisā kāja sāka trīcēt. Ārste vēlāk teica, tas nozīmē, ka muskuļi atdzīvojas. Pēc inkauntera sāku apmeklēt arī dievkalpojumus, Bībeles skolu, pēc tam – mājas grupiņu. To daru regulāri, līdz pat šodienai.

Tev ir liela apņemšanās iet uz priekšu! Nu jau kādu laiku tu esi mūsu draudzē. Pastāsti, kas vēl ir mainījies un kā tu šobrīd jūties?

Katru rītu pavadot laiku ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, es piepildos ar Viņa spēku. Tik tiešām, esot ik dienu ar Jēzu, es kļūstu arvien pozitīvāks un arī fiziski spēcīgāks. Piemēram, šobrīd es pats vadu auto. Tas ir brīnums! Insulta slimniekiem sagādā grūtības ēšana, ģērbšanās un citas elementāras lietas, bet es esmu atguvis spēkus un varu atkal dzīvot labi! Pagaidām gan bez ik rīta vingrinājumiem neiztikt, tomēr bez Dieva spēka tie mani nebūtu uzcēluši uz kājām tik ātrā laikā. Ārsti uz mani skatās ar lielu izbrīnu un neizpratni. Viņuprāt, man būtu jāguļ gultā, taču es pats, spēka pilns, dodos uz vizīti. Tas, kas ar mani šajā laikā ir noticis, nav vārdiem izskaidrojams un saprotams. Dievs darbojas un pagodinās!

Tas tiešām ir brīnums! Tava liecība būs kā iedvesma cīnīties tiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā.

Pavadot laiku ar Dievu, es secināju, ka tas ir ļoti būtiski – stāstīt cilvēkiem visus Viņa darbus.

Jo Bībelē ir rakstīts: “Pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus! Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem! ” (Psalmi 105:1-3)

Iesaku ikvienam pieņemt Jēzu Kristu kā savu Glābēju jau tad, kad viss vēl ir kārtībā. Nevajag gaidīt problēmas, jo Dievs mums katram ir sagatavojis ļoti lielu un īpašu plānu dzīvei. Dievs ir ļoti labs!

Inta Jurkeviča liecību pierakstīja Marta Līdeka. Liecību rediģēja Velta Kalniņa, Sandija Vēze, Laura Gruševa. 

Ineta: Vairs nedzīvoju pasaku pasaulē

Publicēja 2017. gada 27. aug. 10:09Līga Paņina

Ziņas datums 27.08.17.

Ineta jau no mazotnes tika audzināta ļoti konservatīvi un norobežota no sabiedrības, līdz ar to mazā meitene dzīvoja savā domu un grāmatu pasaulē. Tā viņai radās idealizēts priekšstats par cilvēkiem un lietām, kas vēlāk radīja vilšanos. Saskaroties ar realitāti, jaunajai sievietei izveidojās ļoti negatīvs un pesimistisks skatījums uz dzīvi, kas arī viņu dzina depresijā un ietekmēja attiecības ar cilvēkiem.

Par savu ceļu uz brīvību Ineta stāsta: “Kā man izveidojās negatīvs skatījums uz lietām un dzīvi? Kad biju pavisam maziņa, vecāki izšķīrās, bet mani audzināja omīte, kura pati bija vīlusies cilvēkos, ar ļoti negatīvu skatījumu uz lietām un dzīvi. Līdz ar to es pārņēmu viņas domāšanas veidu. Viņa man aizliedza draudzēties ar vienaudžiem. Vienīgais, ko es drīkstēju – būt omammai pie rokas.

Izolācija no vienaudžiem noveda pie tā, ka man izveidojās sava pasaulīte, aizgūta no pasaku grāmatām. Tur bija cēli bruņinieki, prinči uz balta zirga, idealizēti personāži un vienmēr laimīgas beigas.  Taču, kad ikdienā saskāros ar reāliem cilvēkiem, kas neatbilda maniem pasaku ideāliem, nāca liela vilšanās un šoks. Tas izraisīja manī negatīvu reakciju, dusmas un nosodījumu.

Domāt negatīvi un nosodīt visu man likās tik pašsaprotami, ka pat neuztvēru to kā lielu problēmu. Par daudzām lietām, valsti un cilvēkiem man bija savs, negatīvs viedoklis. Tad, kādas sarunas laikā, māsa man teica: “Kāpēc tu skaties uz visām lietām tik negatīvi?” Pirmo reizi savā mūžā es sāku tiešām par to aizdomāties.

Domāju, ka, satiekot dzīvē īsto vīrieti, viss mainīsies. Savu sapņu vīrieti iztēlojos kā princi, stipru, īstu līderi. Taču arī viņš tāpat darīja dažādas muļķības, kā visi pārējie. Nāca kārtējā vilšanās, jo jutu, ka arī šim cilvēkam nevaru uzticēties un tas atstāja negatīvu paliekošu iespaidu uz manu ģimenes dzīvi. Papildus tam vēl vecāmamma jaucās manā dzīvē. Vīrs sāka dzert, nenākt mājās un meklēt izpriecas ārpusē. Visa šī situācija lika man ieslīgt vēl lielākā negatīvismā un izmisumā. Sākās bailes par rītdienu un stress, kam drīz vien pievienojās ilgstoša nomāktība. Bieži bija slikta pašsajūta, neskaidra galva un hronisks nogurums.

Vecāmamma nebija pārāk liela baznīcā gājēja, taču reiz omei bija kāda problēma, tad viņa savā izmisumā kliedza uz Dievu skaļā balsī un Viņš palīdzēja. Kopš tās reizes es zināju, ka Dievs ir un mana dzīve Viņa priekšā ir atklāta. Kad man pašai sākās grūtības un cilvēki nespēja palīdzēt, es nolēmu lūgt Dievu.

Pirms diviem gadiem Liepājā bija “Kristus Pasaulei” evaņģelizācija, un tika izveidota draudze. Sākumā apmeklēju aiz intereses, galvenokārt tāpēc, lai satiktu māsu, kura tur kalpoja, tomēr ar laiku man sāka iepatikties. Viss notiekošais draudzē mani neatstāja vienaldzīgu. Ar katru reizi es arvien vairāk un vairāk iepazinu Dievu. Mācījos Bībeles skolā, kas man ļoti palīdzēja.

Sāku lūgt, lai Dievs mani atbrīvo no negatīvisma. Biju arī divos draudzes semināros inkaunteros, kur par mani aizlūdza draudzes kalpotāji. Pirms kāda laika bija mācītāja sprediķis par pozitīvo domāšanu. Es sapratu, cik svarīgi ir tas, ko mēs domājam. Ļoti lēnām šīs atziņas ienāca manī un es sāku sekot līdzi pati savām domām un lūgšanās ieguvu spēku tās kontrolēt. Apzinājos, ka visa vaina ir manā attieksmē, nevis apstākļos, lietās un cilvēkos man apkārt.

Sāku ik dienas regulāri lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Es iemācījos savās domās neielaist nepareizas lietas. Kad mācās virsū negatīvas domas, es sev uzdodu jautājumu: “Vai man to vajag? Nē, man to nevajag.” Iesaistoties draudzes un grupiņas aktivitātēs, vairs neatlika daudz laika un vietas negatīvām domām. Kalpošana disciplinē, un tu vairāk domā par citiem, nevis koncentrējies tikai uz sevi.

Šobrīd manī ir miers, vairs nav bailes no rītdienas. Ir aizgājusi depresija un sliktā pašsajūta. Ja dzirdu kādas negatīvas ziņas no masu medijiem, es tam vairs nepievēršu uzmanību. Ja kāds cilvēks pieviļ, es to vairs neuztveru tik sāpīgi, kā agrāk, jo esmu atteikusies no cilvēku idealizēšanas. Savu cerību lieku uz Dievu, nevis uz cilvēkiem, jo zinu, ka Dievs nepieviļ. Vairs nevainoju cilvēkus par to, ka viņi neatbilst maniem priekšstatiem. Esmu brīva un pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, mīlu viņus un kalpoju viņiem.

Ja tu lasi manu liecību, es gribētu tev novēlēt izvērtēt pašam sevi, kur tu nonāksi pēc šīs dzīves? Ir tikai divi ceļi – debesis un elle. Pieņem Jēzu Kristu par savu Kungu un atdod savu dzīvi Viņam!”

Inetas Zaķes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Īsta mīlestība gaida un uzņemas atbildību!

Publicēja 2017. gada 23. aug. 02:32Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 23. 08. 2017.

Laulība ir derība starp vīrieti un sievieti, kad viņi abi pieņem lēmumu savienot savas dzīves. Divas personības kļūst par vienu veselu, bet tajā paša laikā katrs saglabā savu vienreizīgumu un neatkārtojamību, sieviete saglabā savu sievišķību, bet vīrietis – savu vīrišķību. Pēteris un Betija ir viens no piemēriem, pēc kura var teikt – jā, tas ir iespējams! Tad, kāda ir šo jauno cilvēku panākumu atslēga?

Kā sākās Jūsu attiecības?

Pēteris: Mēs iepazināmies draudzē un sākām komunicēt un runāt par dzīvi. Sarunas veidojās brīvi un nepiespiesti, un man tas ļoti patika. Tā mums radās vienam par otru interese. Draudzē māca, kā pareizi veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Un, kad pēc kāda laika sapratu, ka vēlos saistīt ar Betiju savu nākotni, tad gāju konsultēties ar mācītāju.

Betija: Tajā brīdī, kad mēs iepazināmies, man nelikās, ka viņš varētu būt mans vīrs. Es nedomāju par attiecību veidošanu, taču vēlāk, kad iepatikāmies viens otram un sapratām, ka vēlamies veidot nākotni kopā, es Pēterim ieteicu doties pie mācītāja. Man bija svarīgi, ka puisis uzņemas atbildību un dzīvo pēc Dieva prāta. Sākumā nodomāju – diez vai viņš aizies! Taču aizgāja! (Smejas.)

Pēteris: Pēc sarunas ar mācītāju mēs uzsākām draudzību. Sapratu, – ja vēlos veidot ģimeni, man pašam jāpieaug kā personībai. Man palīdzēja Bībeles skola, kalpošana cilvēkiem mājas grupiņā un darbošanās draudzē. Pamazām iepazinu, kāds ir Dievs un kā Viņš redz laulību. Tas nebija tā, kā to iepriekš biju redzējis pasaulē. Noticēju tam, ka ar Dievu laulība var izdoties, un ka tai ir liela vērtība Dieva acīs.

Kāds bija tavs priekšstats par laulību, pirms iepazini Dievu?

Pēteris: Es to redzēju tikai kā pienākumu. Ir jāpaliek kopā, jo šķiršanās gadījumā būs jādala manta. Manās acīs tā bija vairāk kā izrādīšanās sabiedrības priekšā, redzēju tajā naudas izšķērdēšanu. Nesaskatīju, ko tā dod, bet tikai to, ko tā no tevis prasa. Iepriekš Dievu nepazinu un laimīgai laulībai arī neticēju, jo apkārt bija tikai negatīvi piemēri – šķiršanās un neveiksmīgas attiecības.

Betija, ko tu saproti ar vārdu laulība?

Betija: Zinu, kāda ir Dieva griba – viens vīrs uz visu mūžu, un tā ir atbildība vienam pret otru. Intīmās attiecības ir paredzētas tikai laulībā, tai skaitā palikšana divatā un skūpsti.

Kā jūs sapratāt, ka esat īstie cilvēki viens otram?

Pēteris: Man ļoti patika sarunas ar Bitīti (Betiju), viņa bija atklāta – stāstīja par sevi gan pozitīvās, gan negatīvās lietas. Pasaulē ir daudz skaistu meiteņu, taču Betijā man patika ne tikai viņas skaistums, bet tas, kas viņai bija iekšā, viņas personība! Tas man likās kā “bomba”!

Betija: Pirms tam biju pārliecināta, ka neprecēšos, jo domāju, ka tas ir nenormāli grūti – sadzīvot un noturēt attiecības, taču manas domas mainījās. Pēterim bija nopietni lēmumi attiecībā uz mani, jo viņš savu mīlestību pierādīja ar darbiem, tā nebija tikai skaista runāšana. Man bija svarīgi, ka viņš veidoja attiecības ar Dievu. Es jutu, ka man ar šo cilvēku ir “klikšķis”, un sapratu, ka kopā ar viņu ir labi.

Un kā laulību jūs redzat tagad?

Betija: Tikai, esot kopā ar Dievu, attiecībām ir garantija. Citādi var sanākt tā, ka cilvēks vienu dienu ir gatavs nonest no debesīm zvaigznes, bet nākamajā – aiziet un atstāt ģimeni bez iztikas līdzekļiem. Ja tu esi ar Dievu, tad tu atbildi arī Dieva priekšā. Tādā veidā cilvēks veido savu dzīvi un laulību pēc Dieva principiem un attiecības izdodas. Tagad visiem varu teikt, ka būt laulībā ir forši, tā ir baigi lielā svētība. Ja laulībai pamatā ir Dievs, tā stiprinās un cels, nevis gremdēs!

Pēteris: Es domāju, ka esot bez Dieva, vispār nav nekādas garantijas. Neviens gredzens, neviena saistība valsts priekšā neuztur attiecības. Apkārt cilvēki to vien dara kā dibina attiecības un šķiras. Esot ar Dievu, ir pilnīgi citādāk – cilvēkiem ir apziņa, ka viņi precas uz mūžu, un, ja ir problēmas, tad tās ir jārisina, nevis jāizbeidz attiecības. Mūsu mācītāja laulība kalpo man kā piemērs – viņš māca būt devējam, nevis ņēmējam. Sapratu, ka pie attiecībām ir jāstrādā, lai tās būtu veiksmīgas, un visa pamatā jābūt Dievam.

Betij, tu pirmīt sacīji, ka intīmās attiecības ir paredzētas tikai laulībā, tai skaitā palikšana divatā un skūpsti. Vai varat nedaudz pastāstīt par laiku līdz kāzām?

Betija: Šis laiks bija ļoti skaists, jo biju pārliecināta, ka tam sekos brīnišķīgi brīži. Zināju, ka šo cilvēku man ir devis Dievs. Iekšēji man bija patīkams satraukums, kā pirms dzimšanas dienas, kad pavisam drīz saņemsi ko īpašu un vērtīgu! Grūtākos brīžos visu izrunājām un kopā gājām tiem cauri! Izlasījām arī mācītāja grāmatu par laulību. Līdz kāzām bija iekšējs miers un pārliecība, ka gaidīt ir forši, jo īsta mīlestība gaida!

Pēteris: Gaidīšanas laiks līdz kāzām bija skaists un vajadzīgs, jo es nezinu, kā būtu, ja mēs to neievērotu. Lai gan ne vienmēr bija viegli, taču sapratu, ka Betija nekur nepazudīs un viss labākais vēl tikai priekšā. Mēs bijām uzticīgi viens otram un jebkuru pārpratumu izrunājām.

Vai varat minēt pāris pamatprincipus, kas jums laulībā palīdz?

Pēteris: Pirmkārt, nedrīkst aiziet gulēt, neizrunājot kādu sāpīgu jautājumu. Tās var būt vienkārši neskaidrības, kas paliek neatrisinātas. Otrkārt, ir jābūt kopējiem mērķiem, jo tas vieno. Vēl viena lieta, par ko esmu pārliecināts – mēs varam kļūdīties, bet ir svarīgi neuzspiest savu viedokli, un vienkārši pateikt, kā jūtamies.

Betija: Es domāju, ka ir svarīgi, ka vīrs ir ne tikai labs vīrietis, bet arī tavs labākais draugs. Un Pēteris tāds ir! Viņš ir mans draugs, padomdevējs, kurš mani spēj saprast. Tas ir cilvēks, ar kuru es varu smieties un pat raudāt. Viņam es varu uzticēties un apzināties, ka mani mīl tādu, kāda es esmu. Ja mums nesakrīt domas kādā jautājumā, mēs apsēžamies un to izrunājam. Mans vīrs nedomā tikai par sevi, viņš uzņemas pilnu atbildību arī par mani. Manuprāt, viena no lielākajām problēmām attiecībās ir tā, ka cilvēki nerunā un nerisina problēmas. Mēs daudz komunicējam savā starpā – katru dienu arī sakām, ka mīlam viens otru. Mūs vieno ticība Dievam, draudze, mēs varam kopā kalpot cilvēkiem un vadīt mājas grupiņu. Mums ir lielisks mācītājs, kurš arī mums palīdz iet uz priekšu.

Ko jūs ieteiktu citiem?

Pēteris: Novēlu būt dzīvā draudzē, kur cilvēkam palīdz ar padomu, kā veidot laulības dzīvi. Ir svarīgi, ka, pirmkārt, autoritāte ir Dievs. Es domāju, ka ir jāsaprot, ka laulība nav gala rezultāts vai mērķis, uz kuru būtu jākoncentrējas, tas ir kārtējais solis, kas cilvēka dzīvi var darīt pilnīgāku. Nesteidzieties, ir jābūt laikam gan iepazīstoties, gan apzinoties un pārdomājot savus mērķus un nodomus pret otru cilvēku. Savukārt esot laulībā, domājiet vairāk par otru, nevis par sevi!

Betija: Iesaku laulības pamatā likt Dievu, un katru dienu teikt, cik ļoti jūs viens otru mīlat. Ir svarīgi novērtēt otru cilvēku un grūtos brīžos nepadoties, bet kopīgiem spēkiem iziet cauri grūtībām.

Pētera un Betijas Mucenieku liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Liecību rediģēja Velta Kalniņa, Sandija Vēze, Laura Gruševa

1-10 of 1065