ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Dziedināšanas dievkalpojums – lūgšanai ir spēks

Publicēja Līga Paņina   [ atjaunināts ]

Ziņas datums 28.04.16.
 

24. aprīlī draudzē „Kristus Pasaulei” notika pirmais šī gada dziedināšanas dievkalpojums. Mācītājs savā svētrunā stāstīja, ka „mūsu dziedināšanas garants ir Kristus upuris. [..] Jēzus nekad nav dziedinājis un nedziedina, balstoties uz mūsu darbiem”.  Tādēļ dievkalpojuma laikā ikviens, kurš vēlējās, varēja pieņemt Jēzu kā savu Glābēju un saņemt aizlūgšanu par personīgām vajadzībām. Bija spēcīga Dieva klātbūtne, un daudzi cilvēki jau dievkalpojuma laikā tika dziedināti no savām slimībām. Turpinājumā dažas liecības, ar kurām dalījās cilvēki, piedzīvojot savu brīnumu:

Monika sajūsmā rāda ārstu izsniegtos diagnožu izrakstus un stāsta: “Kopš gada sākuma pasliktinājās redze līdz viss kļuva melnbalts un miglains. Ārsti nedeva daudz cerību, ka kaut kas varētu uzlaboties. Man tika diagnosticēta glaukoma un tūska acīs, un vēlāk bija paredzēta operācija. Lūgšanu laikā jutu sāpes acīs un neparastas izjūtas. Tagad tiešām varu labi redzēt!” Monika atzina, ka Dievs ir viņas ķirurgs, jo operācija vairs nav nepieciešama, viņa ir pilnīga dziedināta!

Kristīnei bija astma un grūtības elpot. Kad mācītājs lūdza, Kristīne sajuta karstumu un ieguva pārliecību, ka slimība aiziet. Viņa tic, ka ir dziedināta un apliecina, ka var elpot tik viegli, kā nekad iepriekš.

Iveta stāsta: “Man bija jostas daļas spondiloze, kas radīja grūtības ilgstoši stāvēt kājās. Vienmēr liecos ar sāpēm un nevarēju pietupties. Jau piecus gadus man tā dēļ ir piešķirta invaliditāte. Aizlūgšanās laikā sajutu aukstumu kājās. Tagad varu saliekties un pietupties bez sāpēm!” Iveta pieliecās un arī notupās līdz grīdai, nesajuzdama nekādas sāpes, viņa apliecināja pilnīgu dziedināšanu.

Aija priecīga dalās savā dziedināšanas brīnumā: “Man bija meniska skriemeļa bojājums celī aptuveni piecus gadus. Es nevarēju pietupties vai saliekt normāli kāju. Aizlūgšanās sajutu tādus kā uzsitienus pa celi. Tagad man vairs nesāp, varu pietupties!

Par ikvienu cilvēku, kurš ir bijis uz aizlūgšanu, tiks lūgts arī turpmāk un par izmaiņām, ko šie cilvēki piedzīvos, mēs vēl tikai dzirdēsim. Lūgšanai ir liels spēks! Dievs uzklausa mūs, ja vien mēs paši Viņam gribam tuvoties un meklēt Viņu.
Dievkalpojuma fotogrāfijas var apskatīt šeit: http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/?pid=418221043
Dievkalpojumi notiek katru svētdienu, plkst. 11.00, Rīgā, Elizabetes ielā 2. Nāc un piedzīvo savu brīnumu!
Vairāk informācijas mājaslapā: www.kristuspasaulei.lv
Kristīne Krapāne

Alkohola vietā lūgšana un Bībele

Publicēja 2016. gada 26. apr. 12:47Līga Paņina

Ziņas datums 26.04.16.

Alkoholisms ir tieksme, kurai raksturīga bieža un nekontrolējama alkohola lietošana. Cilvēks, kurš sirgst ar to, dzer ilgstoši un, atkarībai palielinoties, šī vēlme rodas aizvien biežāk. Taču alkoholisms, ja tas netiek ārstēts, var novest cilvēku pie dažādām negatīvām sekām.

Šī atkarība piemeklēja arī Ingu. Pirms gada jaunā sieviete, neskatoties uz to, ka strādāja atbildīgā darbā un intensīvi sportoja, alkoholu lietoja katru dienu un, ja arī kādreiz sanāca līdz vakaram nodzīvot bez spirtotā dzēriena, tad pirms gulētiešanas noteikti vajadzēja vismaz alus glāzi, lai varētu aizmigt. Taču, kopš jauniete sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, viņa ir brīva no šīs atkarības.

Inga pati par to stāsta: “Bērnībā, esot kopā ar vienaudžiem, jutos sasaistīta un nebrīva un tādēļ noslēdzos, sevī, kaut arī atrados draugu kompānijā. Mēs ar draudzeni bieži bijām kopā ar vecākiem puišiem un, viņu pierunāta, gribēju būt “šika”, spējīga nepiespiesti sarunāties, tādēļ,  jau mācoties 4. klasē, pirmo reizi pamēģināju alkoholu. Sākumā tās bija atsevišķas reizes, taču vēlāk, apmeklējot diskotēkas, iedzeršana kļuva par visai regulāru ieradumu, jo tā tiešām spēju atraisīties, labi justies kopā ar draugiem “tusiņos”. Devītajā klasē sāku mācīties Jūrmalā sporta skolā un dzīvoju kopmītnēs. Šajā laikā iedzeršanās piedalījos katru nedēļas nogali un bieži pēc “tusiņiem” mocījos ar paģirām. Tā “jautrā” dzīve turpinājās, līdz reiz 18 gadu vecumā nopietni saindējos ar alkoholu. Pēc šī gadījuma centos to atmest, bet drīz vien, saskaroties ar problēmām un netiekot ar tām galā, iegrimu depresijā, un atkal sāku lietot alkoholu. Tas turpinājās vairākus gadus un iedzeršana kļuva arvien biežāka. Alkohola ietekmē “tusiņos” sastrādāju visādas muļķības, piemēram, kāvos ar puišiem. Drīz jau vajadzēja 3 – 4 reizes nedēļā iedzert, lai normāli justos, bet tas patiesībā veda arvien lielākā depresijā. Man īsti draugi nebija, un visi, kurus par tādiem uzskatīju, bija tikai “pudeles brāļi”, ar kuriem kopā izklaidējos. Nereti dzēru mājās viena pati. Biju uzsākusi nepareizas attiecības, kuru dēļ problēmas un depresija pieauga, ienīdu sevi un apkārtējos un, gribot aizmirsties pavisam, apmēram pirms gada sāku lietot alkoholu katru vakaru. Neskatoties uz to, vēl joprojām intensīvi sportoju un dzēru vakarā pēc treniņa. Taču drīz jau pienāca laiks, kad nevarēju sagaidīt vakaru un iedzēru arī pirms. Tā kā sports man ļoti patika, baidoties, ka treneris neatļaus vairs apmeklēt zāli, izvairījos atrasties viņa tuvumā, lai “smarža” mani nenodotu. Tad arī sāku apzināties, ka man ir reālas problēmas ar alkoholu. Aizdomājos par to, ka varu pazaudēt darbu, iespējas sportot un ka mana dzīve tikai inerces dēļ ārēji izskatās normāla un ka varu galīgi “nogrimt”.

Šajā laikā facebook iepazinos ar kādu sievieti no draudzes “Kristus Pasaulei”. Viņa man pastāstīja par Jēzu, ka Viņš ir dzīvs un ka spēj palīdzēt. Īsti tam neticēju, taču piekritu satikties un aiziet uz mājas grupiņu, pēc tam arī uz draudzi. Sākumā jutos neērti, taču man ļoti patika slavēšanas mūzika, dievkalpojuma laikā Dievs man pieskārās – bija tā, it kā pa mani skraidītu skudriņas, es jutu tādu kā karstumu un aukstumu strāvojam pa visu ķermeni. Dievkalpojuma beigās bija aicinājums nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu par savu Kungu, uz kuru gan es neatsaucos, jo iekšēji bija kāda barjera, kuru nevarēju pārkāpt. Pārbraucot mājās, kā ierasts, paņēmu vīnu un gribēju dzert, bet, pieliekot glāzi pie lūpām, mani pēkšņi pārņēma pret to riebums. Sapratu, ka dievkalpojuma laikā Dievs mani ir atbrīvojis no alkoholisma un kopš tā laika neesmu vairs lietojusi ne pilītes. Pēc šī notikuma no sirds nožēloju, ka neatsaucos aicinājumam pieņemt Jēzu, jo sapratu, ka Dievs ir reāls un Viņa spēks darbojas pie manis. Jutos tā, it kā atrastos starp debesīm un elli, ka neesmu nekur. Tad arī aptvēru, ka patiešām vēlos Jēzu atzīt kā savu Kungu un nožēlot grēkus. Lūgšanā ieaicināju Jēzu savā sirdī. Nākamā rītā lūdzu Dievu, lasīju Bībeli un kopš tās dienas es vairs alkoholu nelietoju, un esmu brīva arī no depresijas. Problēmas, tad tās risinu un grūtsirdīgās domas uzvaru ar Dieva vārda palīdzību. Saprotu, ka esmu unikāla un īpaša Dieva acīs, esmu sākusi sevi mīlēt. Iepriekšējo “pudeles brāļu” vietā esmu ieguvusi patiesus draugus. Vakaros varu mierīgi aizmigt, bezmiegs vairs nemoka, pret alkoholu tagad jūtu riebumu, nav vairs pat doma, ka grūtā brīdī vajadzētu “slīcināt” bēdas un bez grūtībām atsaku jebkuram piedāvājumam iedzert. Neizlaižu nevienu draudzes dievkalpojumu un mājas grupiņu, esmu laimīga, ka, satiekot Jēzu, saņēmu savu brīvību!”

Dievs Ingu ir atbrīvojis no alkohola važām. Neskatoties uz to, kādā situācijā atrodas cilvēks un cik bezcerīgi ir apstākļi, Dievs var palīdzēt katram. Viņš ir spējīgs atbrīvot no jebkuras atkarības.

Ingas Dzelzes liecību pierakstīja Dace Daubere

Uzsāku savu biznesu un nedzīvoju mammai “uz kakla”

Publicēja 2016. gada 22. apr. 23:19Līga Paņina

Ziņas datums 23.04.16.


Atrast savu nodarbošanos, kas patīk un ar ko var nopelnīt, nav viegli. Jaunieši, neredzot šādas iespējas, bieži dzīvo bezmērķīgu dzīvi pie vecākiem bez cerības, ka kaut kas varētu mainīties vai arī nolemj doties uz ārzemēm darba meklējumos. Līdzīgs stāsts bija arī Aivim, līdz viņš nokļuva draudzē “Kristus Pasaulei” un uzzināja, ka Dievs vēlas viņu svētīt un kopā ar Viņu nav nekā neiespējama. Tagad  viņš ir pašnodarbināts un var darīt to, kas vislabāk patīk un padodas.

Biju pabeidzis skolu un ieguvis profesiju, kurā nedaudz arī pastrādāju, taču darbs vairāk bija gadījuma rakstura un man īsti nepatika. Dzīvoju pie mammas laukos un garlaikojos. Manai dzīvei nebija nekādu konkrētu mērķu, tikai dažreiz mēdzu pasapņot, kādu māju sev vēlētos, taču pēc tam nodomāju, ka noteikti nekad neko tādu neiegūšu. Biju nomākts un reizēm pat dusmīgs bez iemesla, skumjas mēdzu remdēt alkoholā un uzpīpējot “zālīti”. Piestrādāju dažādās “halturās” un, tā kā nepratu plānot savas finanses, visu nopelnīto ātri iztērēju izklaidēs. Šķiet, ka šādu nenopietnu attieksmi pret naudu un darbu biju mantojis no vecākiem, jo mums kā daudzbērnu ģimenei bieži visa kā pietrūka un vecāki man nekad nemācīja, kā būtu pareizi apieties ar finansēm. Es jutos mazvērtīgs, par sevi nepārliecināts un regulāri šaubījos, vai man kaut kas izdosies. Biju pašmācības ceļā apguvis grafisko dizainu un vēlējos ar to arī pelnīt, jo mani tas interesēja, taču vairāki potenciālie klienti bija apšaubījuši manas spējas, jo man nav diploma, tāpēc neticēju, ka kādreiz varētu ar to pietiekami nopelnīt. Šad tad tikai izveidoju kādu nelielu darbiņu paziņām, par ko saņēmu tikpat nelielu samaksu. Trūka arī pārliecības, ka spētu šādus darbus vienmēr izdarīt labā kvalitātē. Mocījos ar mazvērtības un neticības domām par sevi.

Cerēdams, ka tas dos dzīvei kādu jēgu, iepazinos ar meiteni. Viņa mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Rīgā. Iepriekš jau biju apmeklējis vairākas baznīcas, taču nekad nebiju pats personīgi piedzīvojis to, ka Dievs ir reāls, tāpēc kristietība man šķita garlaicīga. Vairākkārt, šīs meitenes pierunāts, tomēr piekritu aizbraukt un paskatīties. Dievkalpojums man ļoti patika. Tas bija interesants un slavēšanas dziesmu laikā es sajutu Dieva klātbūtni un to, ka Viņš mani mīl. Mācītāja sludinātais vārds bija tā, kā tieši man sagatavots – tas atbildēja uz maniem jautājumiem par dzīvi un es nolēmu, ka vēlos tuvāk iepazīt Dievu. Pēc tam saņēmu piedāvājumu arī apmeklēt šīs draudzes mājas grupiņu man tuvākajā pilsētā – Kuldīgā, uz kurieni arī devos. No sirds cenšos darīt to, ko saprotu no Dieva – lasu Bībeli un lūdzu, ziedoju desmito tiesu un brīvprātīgos ziedojumus no saviem ienākumiem, jo vēlos, lai Dievs ir manu svētību avots un es Viņam uzticos. Arī mājas grupiņā kopīgi lūdzām par to, lai man būtu pietiekami daudz klientu grafiskā dizaina jomā. Pamazām mana domāšana mainījās un es sāku noticēt, ka spēšu izpildīt visus klientu pasūtījumus labā kvalitātē. Es vairs nejutos mazvērtīgs un neticības pilns, arī nomāktība un dusmas sāka atkāpties.

Gada sākumā devos arī uz draudzes semināru inkaunteru, kur vēlējos saņemt aizlūgšanu par savām finansēm. Domāju, ka pār mūsu ģimeni ir nabadzības lāsts, jo nevienam īsti neveicas ar naudu – tā tiek bezmērķīgi iztērēta un nepietiek pamatvajadzībām. Inkaunterā kalpotājs aizlūdza par finansiālu svētību un Jēzus Kristus Vārdā tika salauzts nabadzības lāsts pār mani. Kad pēc tam atbraucu mājās un ieslēdzu telefonā internetu, man uzreiz sāka nākt daudzi e-pasti ar sadarbības piedāvājumiem grafiskā dizaina jomā, jo pirms tam biju ielicis sludinājumu, kur piedāvāju savus pakalpojumus. Sadarboties gribēja arī uzņēmumi, tāpēc uzreiz devos reģistrēties kā pašnodarbinātais, jo redzēju un ticēju, ka tagad pelnīšu tikai ar grafiskā dizaina pakalpojumiem. Dievs man bija iedevis pārliecību par savām spējām un ticību, ka viss izdosies, esot kopā ar Viņu. Es vairs nelietoju alkoholu un nepīpēju marihuānu, lai remdētu skumjas par neizdevušos dzīvi. Nu jau pagājis ilgāks laiks un varu teikt, ka man ir daudz darba un pelnu labi. Es rūpīgi plānoju savas finanses un cenšos visu pareizi iztērēt tur, kur tas ir vajadzīgs. Daru to, kas man tiešām patīk un padodas. Ja man jādara kas tāds, ko vēl īsti neprotu, es to pašmācības ceļā apgūstu un varu paveikt. Tā tiešām ir Dieva svētība!

Tā kā vēlos kalpot Dievam, palīdzot citiem cilvēkiem mājas grupiņā, tad lūdzu Dievu, lai man izdotos atrast labu un pietiekami lielu dzīvokli Kuldīgā, lai vairs nedzīvotu pie mammas. Tajā brīdī sludinājumos nebija neviena dzīvokļu piedāvājuma, tāpēc es pats ieliku paziņojumu, ka meklēju dzīvokli. Jau nākamajā dienā saņēmu telefona zvanu ar labu piedāvājumu. Tagad beidzot dzīvoju atsevišķi un varu pilnībā sevi apgādāt ar visu nepieciešamo. Manai dzīvei ir mērķis – es vēlos kalpot cilvēkiem, stāstot Viņiem par Dievu un palīdzot kļūt veiksmīgiem, līdzīgi kā arī man Dievs ir palīdzējis. Man ir personīgas attiecības ar Dievu caur lūgšanu un Bībeles lasīšanu, kas mani stiprina ik dienas. Tagad zinu, ka varu sasniegt visus mērķus un sapņus, ko vēlos, jo ar Dievu nav nekā neiespējama. Es vairs neesmu bezmērķīgs jaunietis, kas dzīvo pie mammas. Esmu ļoti pateicīgs un priecīgs, ka tiku uzaicināts uz dievkalpojumu, kur sāku iepazīt Dievu. Dievs atbild uz visām mūsu lūgšanām, ja mēs uz Viņu paļaujamies. Novēlu visiem, kuri šaubās par savām spējām un dzīvo bezmērķīgu dzīvi, apmeklēt dzīvu draudzi, kur varat piedzīvot Dievu un paļauties uz Viņu pilnībā!” tā ar prieku saka Aivis.

Aivja Līdeka liecību pierakstīja Laura Gruševa

Aļesja: “Slimība ir uzvarēta!”

Publicēja 2016. gada 19. apr. 20:36Līga Paņina

Ziņas datums 20.04.16

Lielākajai daļai cilvēku veselība pasliktinās pamazām, taču reizēm slimības simptomi mēdz pārsteigt negaidīti. Pirms pieciem gadiem Aļesja piedzīvoja kādu nepatīkamu gadījumu, pēc kura viņas ikdiena pārvērtās. Jaunajai sievietei parādījās neparasti simptomi, kuri ilgstoši izraisīja sliktu pašsajūtu. Vēlāk tie periodiski atkārtojās un Aļesja saprata, ka viņai ir nopietnas veselības problēmas. Šķita, ka izejas nav, taču kādā dienā Aļesja iepazina Dievu un saprata, ka Viņš ir reāls, un var dziedināt no jebkuras slimības.

Aļesja stāsta: „Viss sākās pirms pieciem gadiem, kad aizbraucu ciemos pie paziņām. Tajā vakarā izdzēru diezgan daudz kapučīno, un vēlāk šķita, ka slikti palika tieši no tā. Pēkšņi man sāka strauji dauzīties sirds un kļuva karsti, taču pēc mirkļa parādījās arī dīvains uztraukums, un es sapratu, ka tas nav saistīts ar dzērienu. Šo uztraukuma iemeslu pati nesapratu un nevarēju izskaidrot. Sākumā domāju, ka kaut kas nav kārtībā ar sirdi. Šie simptomi turpinājās visu vakaru un vēl nākamajā dienā. Tā kā kļuva labāk, pie ārsta negāju, tomēr pēc kāda laika šī sliktā pašsajūta atkārtojās. Par savām lēkmēm nevienam nestāstīju – ne vecākiem, ne draugiem. Negribējās nevienu apgrūtināt ar savām problēmām.

Tā kā esmu deju skolotāja, man ir diezgan aktīvs darbs, kur nepārtraukti esmu kustībā, tāpēc ik gadu izeju pārbaudes, kuru laikā tiek paņemtas nepieciešamās analīzes un mērījumi, lai noskaidrotu veselības stāvokli. Pēc izmeklējumiem atklājās, ka visi rezultāti ir ļoti labi un nebija nekādu pazīmju par to, ka mana sirdsdarbība būtu traucēta. Tāpat arī analīzes bija ideālas. Tas man likās ļoti dīvaini. Nevarēju saprast, kā rīkoties tālāk, lai novērstu dīvainos simptomus, kas regulāri atkārtojās. Šī problēma man traucēja dzīvot normālu ikdienas dzīvi, jo nekad nevarēja zināt, kad man paliks slikti. Bija situācijas, kad satikos ar draugiem, lai jauki pavadītu laiku, un pēkšņi uznāca neizskaidrojamas bailes, kuru iemeslu pati nezināju. Sākumā domāju, ka varbūt kādam tuviniekam noticis kaut kas slikts, un es tādā veidā viņu sajūtu. Biju dzirdējusi mācības, kas šādi apgalvo, taču vēlāk sapratu, ka tās ir muļķības.  Reizēm likās, ka sirds varētu arī apstāties, jo tā sitās ļoti ātri. Bija bailes, ka tādās situācijās man nebūs blakus tuvs cilvēks, kurš varētu vajadzības gadījumā palīdzēt. Citreiz slikti palika transportā, man sākās panika un es uzreiz izkāpu, jo cerēju, ka svaigais gaiss palīdzēs, taču tā nebija. Parasti lēkmes ilga 15 – 20 minūtes, taču reizēm ir bijušas arī ilgākas, kad šķita, ka tūlīt noģībšu. Tādās situācijās jutos apjukusi, bija grūti koncentrēties, un es baidījos, ka varētu arī nomirt.

Es turpināju sadzīvot ar šīm lēkmēm. Nekādus medikamentus nelietoju, jo nezināju, kas man īsti kaiš. Tā kā veselības pārbaudes rezultāti bija normas robežās, tad risinājumu savai problēmai tobrīd neredzēju un biju nolēmusi ar to samierināties. Kādu dienu iepirkšanās centrā mani uzrunāja divas jaunas sievietes, kuras bija kristietes. Viņas pastāstīja man par Jēzu, un to, ka Viņš dziedina un atbrīvo no dažādām slimībām un problēmām. Mēs apmainījāmies ar kontaktiem un turpinājām komunicēt. Agrāk es ticēju Dievam, taču uz baznīcu negāju un nepieskaitīju sevi nevienai reliģijai, jo toreiz maldīgi uzskatīju, ka Dievs ir sastopams jebkurā vietā. Meitenes mani aicināja uz dievkalpojumu. Lai gan sākumā bija grūti spert šo soli, pēc kāda laika atnācu. Uzzināju tik daudz jauna! Sapratu, ka līdz šim tik tiešām nepazinu Dievu. Uzzināju, ka Dievs ir dzīvs un ka Viņš mani mīl.  Draudze man ļoti iepatikās, jo tur bija jauki cilvēki, caur kuriem piedzīvoju Dieva mīlestību. Es agrāk nevarēju iedomāties, ka kādu dienu ar aizrautību lasīšu Bībeli. Tā man šķita garlaicīga grāmata, taču, sākot veidot attiecības ar Dievu lūgšanā, es sāku saprast arī Bībeli. Katru reizi kad to lasīju, mani Dievs uzrunāja par konkrētām situācijām, kas būtu jāmaina. Sāku apzināties, ka Dievs ir reāls, jo Viņš atbild uz maniem jautājumiem caur Savu vārdu. Lasīt Bībeli ir tik forši, tas ir arī pārdabiski! Kad saņēmu atbildi caur Bībeli, es jutos laimīga! Šķita, ka nevis lasu, bet sarunājos ar pašu Dievu. Tagad regulāri veidoju savas personīgās attiecības ar Dievu katru dienu. Jo agrāk domāju, ka jālūdz tikai tad, kad ir slikti, bet tā nav.

Klausoties cilvēku liecības un parunājot ar savu mājas grupas vadītāju, es uzzināju, ka citiem cilvēkiem arī ir bijuši tādi simptomi kā man. Tie bija līdzīgi veģetatīvajai distonijai. Es nolēmu uzticēt šo problēmu Dievam un aizbraukt uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru. Jo, kā uzzināju, daudzi cilvēki pēc aizlūgšanām saņem dziedināšanu, arī no veģetatīvās distonijas. Tā es nolēmu aizbraukt, jo ticēju un vēlējos, lai Dievs dziedina arī mani. Inkaunterā es piedzīvoju spēcīgu Dieva klātbūtni, un aizlūgšanas laikā asaras bira pašas no sevis. Es sapratu, ka tieku dziedināta. Atbraucot no inkauntera, man reizēm parādījās vecie simptomi, taču es apliecināju, ka Jēzus Vārdā esmu vesela, un tie patiešām vairs neatkārtojās. Savās lūgšanās es ticēju, ka slimība ir uzvarēta. Un līdz šim brīdim nekas vairs nav atkārtojies, es esmu pilnīgi dziedināta! Saprotu, ka tagad esmu laimīgs cilvēks. Man vairs nav jābaidās par to, ka var kļūt slikti, jebkāds uztraukums, sirds dauzīšanās, panikas lēkmes un karstuma viļņi ir prom! Es vairs nebaidos, ka varētu nomirt! Es dzīvoju mierīgi un paļaujos uz Dievu. Ikvienam iesaku ticēt, jo bez ticības, nekas nevar mainīties. Meklējiet Dievu, jo Viņam ir atbildes  jūsu problēmām!”

Aļesjas Kišinskas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Dievs izglāba no bezcerīgas situācijas cīņā ar vēzi

Publicēja 2016. gada 15. apr. 21:36Līga Paņina

Ziņas datums 16.04.16.

Vēl aizvien nav īsti skaidri iemesli, kāpēc cilvēks saslimst ar onkoloģiskām slimībām. Turklāt nav arī ārstēšanas metodes, kas vienmēr dotu simtprocentīgu rezultātu. Kāds bez īpašas piepūles veiksmīgi tiek izārstēts, savukārt cits arī pēc ilgstošas un komplicētas terapijas nespēj atgūt veselību. Šādu sarežģītu cīņu vairāku gadu garumā ir pārdzīvojusi Aina, kurai tika atklāti ļaundabīgi audzēji dažādās ķermeņa vietās.

Aina atceras notikušo: “Esmu vienmēr apzinīgi izturējusies pret savu veselību un regulāri apmeklējusi profilaktiskās veselības pārbaudes. Kādā no šīm vizītēm man tika paziņots pavisam nepatīkams jaunums, veiktajos izmeklējumos tika atklāts krūts vēzis. Tas bija milzīgs pārsteigums, jo pirms tam nebija ne vismazāko sūdzību vai simptomu, kas liecinātu par audzēju. Ārsti bija apņēmības pilni palīdzēt un jau drīz man tika veikta operācija, vēl pēc kāda neilga laika staru un ķīmijterapija. Šķita viss būs kārtībā un satraukumam vairs nav iemesla, taču pēc trim gadiem parādījās veselības problēmas, kuru pamatā bija ļaundabīgs audzējs urīnpūslī. Ieliku savas cerības ārstu rokās un pildīju visus norādījumus. Pāris gadu laikā man tika veiktas apmēram desmit operācijas un tikpat ķīmijterapijas kursu, taču katru reizi pēc veiktajām manipulācijām mediķi ar nožēlu konstatēja jaunus veidojumus. Turklāt šajā periodā vēzi atklāja arī nierē, kuru vajadzēja pilnībā izgriezt. Mani pārņēma neaprakstāma nolemtības sajūta, jo, neskatoties uz visiem pūliņiem, gaidīto rezultātu nebija. Sapratu, ka medicīnas iespējas palīdzēt manā gadījumā ir visai ierobežotas. Biju pārliecināta, ka audzēju neviens nevar izārstēt. Es baidījos, jo sapratu, ka ilgi vairs nedzīvošu. Taču, neskatoties uz visiem neveiksmīgas ārstēšanas gadiem, esmu ieguvusi dziedināšanu, – tikai pavisam negaidītā veidā.

Vienmēr sevi biju uzskatījusi par ticīgu cilvēku, un retas reizes, lielākoties svētkos, mēdzu aiziet noklausīties baznīcā kādu sprediķi. Tā nu pirms diviem gadiem, tuvojoties Ziemassvētkiem, draudzene man iedeva ielūgumu uz svētku dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”. Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka tas bija pats smagākais brīdis manā dzīvē, kad biju zaudējusi audzēja dēļ vienu nieri un emocionāli smagi to pārdzīvoju. Tā kā man patīk apmeklēt dažādus pasākumus, labprāt pieņēmu šo piedāvājumu, neskatoties uz sāpēm pēc nesen pārciestās operācijas. Lai arī bija grūti nosēdēt, man patika mācītāja svētruna, jo viņš runāja par Dievu un skaidroja Rakstu vietas. Tas man līdz šim ļoti bija pietrūcis un nolēmu turpmāk apmeklēt dievkalpojumus un arī mājas grupiņas, lai labāk saprastu Bībeli.  

Draudzē par manu veselību lūdza gan mācītājs, kurš bija pārliecināts par manu dziedināšanu, gan arī mājas grupas cilvēki. Klausoties sprediķus, sapratu, cik ļoti svarīgi ir izveidot regulāras attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Sāku cīnīties, apliecinot Rakstu vietas no Bībeles par dziedināšanu, un ticēju, ka Dievam visas lietas ir iespējamas. Biju pārliecināta, ja no visa spēka pieķeršos Dievam, Viņš piepildīs Savus apsolījumus manā dzīvē. Atbilde uz lūgšanām nebija ilgi jāgaida, un nākamajās pārbaudēs ārsti paziņoja, ka urīnpūslī vairs neatrod nevienu ļaundabīgu veidojumu. Dzirdot šos  jaunumus, mans prieks bija neaprakstāms. Beidzot biju izkļuvusi ārā no apburtā loka, ar kuru cīnījos gadiem ilgi. Pateicība Dievam! Tagad man ir pārliecība, ka esmu pilnīgi vesela un zinu, ka vēzis nekad vairs neparādīsies no jauna. Esmu laimīga, ka iepazinu Dievu un atguvu veselību, jūtos atjaunota un fiziski stipra. Man vairs nav drausmīgās nolemtības sajūtas un baiļu, ka drīz būs jāmirst. Esmu neizsakāmi priecīga, ka varu dzīvot, kalpojot Dievam un arī cilvēkiem. Labprāt stāstu citiem par saņemto dziedināšanu un iedrošinu visas savas problēmas uzticēt Jēzum Kristum. Tikai Dievs spēj palīdzēt arī pavisam bezcerīgās situācijās, kāda tā bija manā gadījumā.”

Dievs vēlas, lai ikviens cilvēks saņem dziedināšanu un ir pilnīgi vesels. Mums tikai jāpieņem Jēzus Kristus kā savas dzīves Glābējs un jānotic, ka Dievs spēj darīt brīnumus arī tavā dzīvē. Viņš ir uzticams un stiprs!

 Ainas Saveļjevas liecību pierakstīja Līga Paņina

Tuvojas šī gada pirmais dziedināšanas dievkalpojums

Publicēja 2016. gada 12. apr. 12:52Līga Paņina

Ziņas datums 12.04.16.

Mateja evaņģēlija 10. nodaļas pašā sākumā teikts, ka Jēzus, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. 

Kaut Jēzus Kristus jau gandrīz 2000 gadu ir pie Sava Tēva debesīs, brīnumi, ko Viņš veica uz zemes Savas kalpošanas laikā, pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās Svētā Gara spēkā turpināja notikt caur Viņa mācekļiem Jaunajā Derībā aprakstītajos laikos, un caur ticīgajiem tie notiek arī mūsdienās. Bībele saka, ka Kristus vakar, šodien un mūžīgi ir tas pats. Dievs aizvien atbrīvo no ļauniem gariem un atkarībām, kā arī dziedina gan fiziskas slimības, gan arī dvēseles ievainojumus.

24. aprīlī plkst. 11.00 Pasaules tirdzniecības centrā, Elizabetes ielā 2, notiks 2016. gada pirmais draudzes “Kristus Pasaulei” rīkotais dziedināšanas dievkalpojums. Iepriekšējā gada laikā draudze ir rīkojusi četrus šādus dievkalpojumi, kuru laikā cilvēki Dieva spēkā piedzīvojuši dažādas  gan garīgas, gan fiziskas atbrīvošanas.

Turpinājumā dažas spilgtas liecības no cilvēkiem, kuri piedzīvojuši dziedināšanu iepriekšējā dziedināšanas dievkalpojuma laikā:

Juris dziedināts no spēcīgām sāpēm mugurā: “Šajā dievkalpojumā, mācītāja svētrunas laikā, es sapratu, ka Dievs man grib dot pilnīgu dziedināšanu! Iznācu draudzes priekšā un kalpotājs aizlūdza par mani. Pārbraucot mājās, jutu, ka mana mugura vairs nesāp! Kopš tās dienas pārstāju lietot tabletes, bez kurām nespēju normāli dzīvot piecus gadus. Tagad varu brīvi kustēties un staigāt. Naktī varu gulēt uz abiem sāniem, kā arī uz muguras. Pēc dziedināšanas dievkalpojuma pirmo reizi pa ilgiem gadiem strādāju fizisku darbu.”

Lilijai dziedināta redze: “Par redzes uzlabošanos sākām lūgt mājas grupiņā. Man bija stipra pārliecība par to, ka saņemšu no Dieva atbildi. Es visiem apliecināju to, ka dziedināšanas dievkalpojumā Dievs mani atbrīvos no šīs problēmas. Tā nu es devos uz šo dievkalpojumu, un slavēšanas laikā sajutu Dieva pieskārienu kā vieglu vēsumu, kas pēkšņi mani pārņēma. Nākamajā dienā no rīta, sākot lasīt Dieva vārdu, pamanīju, ka, skatoties tuvumā, visu varu izlasīt! Redze vairs nemiglojās, nebija nepieciešams grāmatu turēt tālāk no acīm, burtus saskatīju normālā attālumā. Es biju tādā sajūsmā! Zināju, ka brilles tiešām nebūs nepieciešamas.”

Lolita dziedināta no artrozes:Mugurkaula skriemeļi bija izgājuši no savas vietas un sākuši izliekties uz āru, veidojot tādu kā trīsstūrveida izcilni, ko varēja viegli ieraudzīt un sataustīt. Kad uzzināju, ka notiks dziedināšanas dievkalpojums, ieplānoju to noteikti apmeklēt. Jau ienākot zālē, sajutu spēcīgu Dieva klātbūtni – caur visu ķermeni izgāja tāds kā strāvojums un sajutu vēsumu. Kad mācītājs sāka sludināt, es visa trīcēju un sēžot sajutu tādu kā kaulu krakšķēšanu un taisnošanos mugurā! Es jutos fantastiski, visas sāpes, ko no rīta biju jutusi, izzuda. Kad mācītājs teica, ka kādam no zālē esošajiem pašlaik tiek dziedināta mugura, sapratu, ka tā esmu es! Nākamajā dienā jautāju mammai, lai patausta manu muguru un viņa pārsteigta teica, ka tur vairs nav izciļņa un palicis tikai mazs nelīdzenums. Skriemeļi bija nostājušies savās īstajās vietās!

Ieva dziedināta no smadzeņu audzēja izraisītajām sāpēm: “Kad man bija 17, sāku piedzīvot regulāras stipras galvassāpes. Veicot medicīniskas pārbaudes, ārsti konstatēja, ka spēcīgās sāpes izraisa smadzeņu audzējs. Galva aizvien sāpēja katru dienu no rīta līdz vakaram, tādēļ vienīgais, kas man deva spēku izdarīt dienas darbus, bija spēcīgi morfija preparāti. Es pieņēmu lēmumu doties uz dziedināšanas dievkalpojumu. Dievkalpojuma laikā mācītājs īpaši aizlūdza par cilvēkiem, kuri sirgst ar audzējiem. Lūgšanas laikā es piedzīvoju Dieva klātbūtni, un nākamajā dienā pēc dievkalpojuma pirmo reizi jutu, ka sāpes sāk mazināties. Savukārt apmēram pēc mēneša sapratu, ka galva vairs nesāp.

Aicinām Tevi uz dziedināšanas dievkalpojumu šī gada 24. aprīlī plkst. 11.00 Elizabetes ielā 2, Rīgā, Pasaules tirdzniecības centrā. Par katru cilvēku tiks lūgts individuāli! Nāc un iegūsti savu brīvību!

Sīkāku informāciju var uzzināt pa tālruni 29335196.

Kristīne Krūkliņa

Salvja sirdslieta – Skriešanas akadēmija

Publicēja 2016. gada 12. apr. 12:32Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 15. apr. 21:46 ]

Ziņas datums 12.04.16.

Ilgu laiku Salvim kā sportistam bija sapnis – izveidot pašam savu skriešanas klubu. Tomēr pēc garās darba dienas viņam neatlika laika, lai skrietu, kur nu vēl trenēt citus. Draudzes „Kristus Pasaulei” mācītāja svētrunas un arī mājas grupiņas vadītāja uzmundrinājums palīdzēja Salvim daudz ko izmainīt savā dzīvē un šobrīd viņa sapnis ir kļuvis par realitāti. Patlaban viņš ir nodibinājis savu Skriešanas akadēmiju, kurā palīdz citiem pilnveidot skriešanas tehniku, sastāda individuālo treniņu plānus, darot to, kas pašam ir sirdslieta un arī vajadzīgs citiem.

Par to, kā tas notika, Salvis stāsta: „Kad pārcēlos dzīvot uz Rīgu, strādāju dažādus darbus – celtniecībā par jumiķi, kā arī par šoferi ekspeditoru. Bija jāceļas ļoti agri, lai paspētu uz darbu. Ar algu manām pamatvajadzībām pietika, tomēr tas bija salīdzinoši mazs atalgojums. Pirms pusotra gada dabūju daudz labāku darbu paklāju nomas uzņēmumā. Darbs bija labi apmaksāts, tuvu mājām, tomēr arī tā nebija mana sirdslieta. Esmu sportists, garo distanču skrējējs, un ar laiku sapratu, ka ļoti vēlos darboties skriešanas jomā un ar to arī pelnīt sev iztiku. Vēlējos dalīties savā pieredzē ar sportistiem iesācējiem un arī ar ikvienu, kurš vēlas skriet un uzlabot savu veselību un fizisko stāvokli. Taču garās darba dienas dēļ neatlika laika treniņiem un skriešanai.

Draudzē mācītājs vairākkārt savās svētrunās ir uzsvēris, ka mēs ikviens esam individualitātes, mums katram ir savi talanti, kaut kas neatkārtojams, ko varam lietot, lai dotu labumu cilvēkiem un arī pelnītu naudu. Savās lūgšanās nācu pie Dieva un teicu Viņam, ka ļoti vēlos darīt to, kas ir mana sirdslieta – strādāt par skriešanas treneri un darīt to uz pilnu slodzi. Tomēr sākumā man bija gan šaubas, gan nedrošība pašam par sevi. Ar ko man sākt? Mana ticība veiksmīgam iznākumam nebija pārāk liela. Mājas grupas vadītājs, kurš ir devis man daudzus padomus visdažādākajās dzīves jomās, iedrošināja, ka es to varu un man tas izdosies. Par manu ieceri lūdza arī mājas grupiņā. Ar laiku mans sapnis ieguva konkrētas aprises un savā iztēlē es jau redzēju, kāds būs mans sporta klubs.

Tā es apmēram pirms gada sāku vadīt pirmos treniņus. Mana degsme bija tik liela, ka nauda pat nebija galvenais. Sākumā es to darīju par velti, jo man vienkārši patika. Turpināju strādāt arī paklāju firmā. Kā privāttreneris ieliku sludinājumu un drīz vien man bija jau pirmie stabilie klienti, kuri pie manis mācījās skriet un pilnveidoja savu tehniku. Pašlaik strādāju tikai par treneri, no iepriekšējās darba vietas esmu aizgājis. Janvārī nodibināju savu Skriešanas akadēmiju, ko esmu reģistrējis valsts Uzņēmumu reģistrā. Man ir vīzija, ka šis, manis dibinātais skriešanas centrs ar laiku izaugs par ļoti lielu sporta klubu.

Strādājot kā pilna laika treneris, draudzē sāku dot desmito tiesu no summas, kuru vēl tikai plānoju nopelnīt nākamajā mēnesī un pavisam drīz ievēroju, ka man klienti un līdz ar to arī ienākumi kļūst arvien vairāk. Jau martā mani ienākumi pārsniedza algu, ko nopelnīju, strādājot paklāju uzņēmumā. Šobrīd jau stabili nopelnu vairāk, nekā tad, kad vēl strādāju labā uzņēmumā par labu algu. Taču tagad es speru lielu soli uz priekšu savā dzīvē un daru to, kas arī pašam sagādā prieku!

Šobrīd esmu pats noteicējs pār savu dzīvi un laiku. Man vairs nav jāstrādā ilgas darba stundas un konkrēts laiks. Kā es saplānoju savu dienu, tā arī strādāju. Tagad man ir vairāk laika, lai nodarbotos ar sportu, kā kalpotu draudzē un stāstītu par Dievu citiem. Šobrīd es varu pats regulāri un daudz skriet un trenēties. Man ir regulārs laiks Bībeles lasīšanai un lūgšanai. Tāpat esmu katrā dievkalpojumā un mājas grupiņā.

Cilvēkiem, kuri plāno savu izaugsmi un meklē savu aicinājumu, es ieteiktu paļauties uz Dievu, nebaidīties, uzdrīkstēties un spert konkrētus soļus savu mērķu virzienā! Tas, kas bieži attur mūs no panākumiem, ir bailes no nākotnes un izaicinājuma.”

Salvja Gruševa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Dziedināta no sēnīšu infekcijas

Publicēja 2016. gada 8. apr. 13:34Līga Paņina

Ziņas datums 08.04.16.

Kopumā pasaulē ir vairāk nekā 400 sēnīšu infekcijas veidi, ar kuriem iespējams inficēties dažādos ceļos. Lai no tās atbrīvotos, nepieciešama specifiska ārstēšana, kas prasa gan laiku, gan līdzekļus. Sabīnei pirms diviem gadiem tika konstatēta ādas sēnīte, kas pēc medikamentu lietošanas parādījās atkārtoti, taču, pilnībā paļaujoties uz Dievu un uzticot Viņam savu dziedināšanu, jaunā meitene piedzīvoja pārsteidzošus un paliekošus rezultātus.

Sabīne stāsta: „Aptuveni pirms diviem gadiem pamanīju, ka uz mana kakla parādījies neliels, gaišs plankums. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, taču vēlāk, kad tas kļuva aizvien lielāks un pamanāmāks, nolēmu doties pie ārsta. Pēc apskates man tika konstatēta ādas sēnīte un ārsts izrakstīja vairākus medikamentus, tostarp dažādas smēres un iekšķīgi lietojamas zāles. Uzsākot ārstēšanu, plankumi samazinājās un ar laiku izzuda pavisam, taču medikamentu efekts bija īslaicīgs, un šī infekcija sāka izpausties ar jaunu spēku. Gaišie pleķi ar laiku palika sārti un izplatījās uz kakla, vēdera, rokām un muguras. Lai arī tie man netraucēja veikt ikdienas pienākumus, neniezēja un neizraisīja sāpes, es pastāvīgi jutos diskomfortā, jo šie plankumi bija pamanāms defekts manā ārējā izskatā. Atrodoties sabiedrībā, bieži vien man šķita, ka visi lūkojas tieši uz manu ādu, un tas man lika justies neērti. Nereti piedzīvoju nepatīkamus brīžus, kad, atbildot uz cilvēku jautājumiem, nācās paskaidrot, kas ir atgadījies. Tas mani nomāca un lika justies slikti.

Ņemot vērā, ka iepriekš biju izdevusi lielu naudas summu, lai iegādātos ārsta rekomendētās zāles, taču tās nebija sniegušas gaidīto rezultātu, nolēmu stāties pretim šai problēmai ar lūgšanu palīdzību. Jau vairākus gadus, ticot Dievam, kā arī apmeklējot draudzi „Kristus Pasaulei”, gan savā, gan apkārtējo cilvēku dzīvēs biju pieredzējusi dažādus brīnumus, tostarp dziedināšanas no vairākām slimībām, tādēļ ticēju, ka Dievs mani spēj dziedināt arī no šīs ādas slimības. Zinot, ka visu lūgšanu atbildes meklējamas tieši tuvās, personīgās attiecībās ar Dievu, es katru dienu sāku pavadīt vairāk laika, lūdzot un lasot Bībeli. Ticību tam, ka Dievs spēj dziedināt, nostiprināja arī iknedēļas sprediķi, kuros mācītājs nereti atgādina, ka Jēzus uzņēmās visas mūsu slimības, lai mēs varētu būt pilnīgi veseli. Es pieņēmu lēmumu ne tikai lūgt par savu problēmu, bet sākt vairāk kalpot citiem cilvēkiem, rūpējoties un palīdzot tiem viņu vajadzībās. Par manu problēmu kopīgi tika lūgts arī mājas grupiņā, un, lai arī rezultātus neredzēju uzreiz, manī ne uz mirkli nezuda pārliecība par to, ka Dievs mani dziedinās un man vairs nevajadzēs lietot jebkādus medikamentus vai apmeklēt ārstus.

Kādu rītu, kā ierasts ielūkojos spogulī un jutos neizsakāmi pārsteigta, ieraugot, ka visi sēnītes izraisītie plankumi, kuri vēl iepriekšējā vakarā atradās uz manas ādas, bija pilnībā pazuduši! Vienā naktī Dievs bija paveicis brīnumu, uz kuru biju gaidījusi vairākus mēnešus. Bībelē ir teikts: „Tavā priekšā ir droša nākotne, un tava gaidīšana tevi nevils.” Dievs ir uzticams! Tagad esmu pilnīgi vesela, man vairs nav jākaunas par savu izskatu un es varu brīvi komunicēt ar cilvēkiem, nebaidoties, ka viņi lūkojas uz maniem defektiem. Uzticoties Dievam, man nebija jātērē nauda dārgām zālēm un ārsta vizītēm, jo Jēzus ir vislabākais Ārsts. Esmu bezgala pateicīga Dievam par šo brīnumu! Novēlu ikvienam meklēt Dievu, lūgt un uzticēt Viņam visu savu dzīvi, jo tikai Dievam ir atbildes visām tavām vajadzībām un atrisinājums visām tavām problēmām!”

Sabīnes Zemītes liecību pierakstīja Monta Gulbe

Man vairs nav neveiksminieces statuss!

Publicēja 2016. gada 5. apr. 13:12Līga Paņina

Ziņas datums 05.06.16.

Atceros, ka agrā bērnībā biju drošs bērns, kam patika pagalmā uzņemties rūpes par mazākajiem, izdomāt spēles un aktivitātes saviem draugiem. Kāpņutelpā es droši sarunājos ar kaimiņiem un pie mammas darbā viņas kolēģēm rādīju, cik labi protu rakstīt ciparus. Tomēr, laikam ejot, es kļuvu nedroša un kautrīga. Šķiet, ka pirmo atstumtību no apkārtējo puses piedzīvoju aptuveni piecu gadu vecumā, kad brālēns un māsīca negribēja ar mani draudzēties. Mamma ar tanti manā klātbūtnē pārrunāja, ka tam iemesls varētu būs tas, ka esmu necilāka par pārējiem radu bērniem Šādas līdzīgas sarunas par mums dzirdēju ik reizi, kad kāds negribēja ar mani draudzēties. Tas radīja pirmās domas, ka esmu zemāka nekā pārējie.

Skolā man ļoti labi padevās visi mācību priekšmeti, izņemot tos, kur bija jākustas – sports un dejošana. Gribēdama uzlabot manas prasmes, mamma mani iesaistīja tautas un moderno deju pulciņos. Diemžēl tas visu tikai pasliktināja, jo vadītāja visus dejotājus sadalīja divās grupās – prasmīgajā grupā, kas brauks uz skatēm un lieliem pasākumiem un neprasmīgajā, kas dejos tikai skolas nelielajos pasākumos. Es, protams, nokļuvu otrajā grupā, jo dejošana man nepadevās, un jau tad jutos kā neveiksminiece. Vēl sliktāk gāja moderno deju pulciņā, kuru apmeklēja tikai tie bērni, kam ļoti labi padevās dejošana. Līdz ar to es vienmēr biju apsmietā, kas neprata pareizi izpildīt nevienu deju un konkursos reti kad saņēma augstāku vietu par pēdējo. Atceros reizi, kad visi kopā skatījāmies video no dejošanas sacensībām, kur varēja redzēt, cik nepareizi es dejoju. Pārējie bērni, protams, nekautrējās par mani pasmieties. Uz dejošanu gāju kā pie zobārsta – ātrāk izturēt un tikt mājās. Īpaši neuzstāju mammai, ka vēlos pamest šo nodarbi. Turpināju izciest pazemojumu un arvien biežāk domāt, ka man nekas tā īsti nepadodas. Arī sporta stundās bieži tiku apsmieta, jo sporta skolotāja uzskatīja, ka varu sasniegt augstākus rezultātus, tāpēc, piesolot labāku atzīmi, piespieda mani apmeklēt sporta pulciņu, kur atkal biju neveiksmīgākā, jo pārējie bērni nāca tādēļ, ka viņiem sports patika un padevās.

Tas viss radīja manī paniskas bailes no neveiksmēm, jo biju piedzīvojusi publisku pazemojumu un apsmiešanu. Katru savu kļūdu uztvēru kā publisku pazemojumu pat tad, ja neviens par to nesmējās. Domāju, ka pie sevis pārējie noteikti priecājas, ka man atkal kaut kas nav sanācis. Vienmēr jutos kā zem palielināmā stikla, kur tiek vērota un nosodīta katra mana rīcība. Kļuvu arvien noslēgtāka, klusāka un kautrīgāka. Man nepatika iepazīties ar jauniem cilvēkiem, jo baidījos, ka atstāšu sliktu pirmo iespaidu. Ja bija kādas vieglas lietas, kas izdevās gandrīz ikkatram, tad par sevi vienmēr domāju, ka noteikti būšu izņēmums, kam neizdosies. Šādi domājot, nemaz nespēju rīkoties ar pārliecību un līdz ar to man tiešām bieži nepadevās pat ļoti vienkāršas lietas. Jebkuru kritiku no skolotājiem vai citiem cilvēkiem uztvēru kā šausmīgu pazemojumu un publisku manu neveiksmju apspriešanu. Labi jutos tikai tad, ja klasē saņēmu visaugstākās atzīmes un publisku uzslavu no skolotāju puses.

Situācija nedaudz uzlabojās, kad sāku mācīties augstskolā otrā Latvijas malā, kur neviens mani nepazina. Šeit es ieguvu jaunus draugus, no kuriem daži bija kristieši, kuri man stāstīja par Dievu. Zinu, ka mamma vairākus gadus bija par mani lūgusi, lai es iepazīstu Dievu. Iespējams, tādēļ tik ātri un bez aizspriedumiem devos draugiem līdzi uz vietējām draudzēm. Arī pati mājās lasīju Bībeli un centos lūgt, taču joprojām mani nepameta sajūta, ka esmu “īpašā” neveiksminiece, kam īsti nekas nepadodas. Studiju trešajā gadā mana draudzene piedāvāja aiziet uz kādu dievkalpojumu, kur viņai bija ļoti iepaticies. Nolēmu, ka paskatīšos, kā tur ir – tā bija draudze “Kristus Pasaulei”. Šeit mani ļoti pārsteidza tas, cik dzīvi mācītājs sludina un cik saprotama ir viņa vēsts. Kāda draudzes kalpotāja liecināja, kā skolas gados biju jutusies gluži kā es – neveiksmīga un citu atgrūsta. Viņa pastāstīja, ka Dievs viņu bija no šīs sajūtas atbrīvojis un tagad viņa ir droša un par sevi pārliecināta. Biju pārsteigta, ka vēl kādu ir mocījušas līdzīgas sajūtas. Tas man deva lielu prieku un cerību, ka arī mani Dievs atbrīvos.

Tā es sāku arvien vairāk iepazīt Dievu draudzes dievkalpojumos, mājas grupu sapulcēs, lūgšanu seminārā inkaunterā un arī pati lasot Bībeli un lūdzot. Mācoties draudzes Bībeles skolā, sapratu, ka Jēzus Kristus upuris ir vairāk nekā pietiekams, lai atbrīvotu mani no neveiksminieces un vienmēr apsmietās statusa. Es iepazinu Dieva milzīgo mīlestību un to, kā Viņš pieņem ikkatru, arī mani, kā savu vienīgo un ļoti īpašo bērnu. Nav nozīmes tam, no kādas ģimenes nāku vai kas man nepadodas, jo Dievs caur Jēzu Kristu uz mani raugās kā uz veiksmīgu un perfektu. Manu vērtību nenosaka pārējo viedoklis par mani – to nosaka Dievs, kurš atdeva visu manis dēļ. Es vairs nebaidos uzsākt jaunas lietas un kļūdīties citu priekšā, jo zinu, ka nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Kopā ar Dievu es vienmēr varu sākt no jauna un mēģināt vēlreiz, ja kaut kas neizdodas.

Šobrīd nu jau vairāk kā gadu esmu pašnodarbināta un strādāju jomā, kur katru dienu jāsatiek ļoti dažādi un jauni cilvēki – sākot ar skolēniem un beidzot ar biznesmeņiem. Es vairs nebaidos iepazīties un zinu, ka varu atstāt labu pirmo iespaidu. Es droši strādāju un nepārdzīvoju arī par neveiksmēm. Brīvajā laikā sportoju un nesatraucos par to, ko citi par mani padomās, ja redzēs mani to darām. Es spēju pieņemt kritiku no cilvēkiem, kas ir vadītāji. Cenšos to uztvert kā iespēju uzlabot savas prasmes un iemaņas nevis kā publisku izsmieklu un pazemojumu. Man nav nepieciešamas nemitīgas uzslavas, lai justos labi. Ja arī kāds par mani pasmejas, es to nepārdzīvoju nedēļām ilgi. Kļūdas uztveru kā iespēju pārdomāt paveikto un izvērtēt, ko sevī mainīt. Zinu, ka manā priekšā ir droša nākotne un man viss izdosies.

Novēlu ikvienam, kurš domā, ka ir neveiksminieks, kam nekas neizdodas, iepazīt Dievu un pieņemt Jēzus Kristus upuri par visām mūsu neveiksmēm un grēkiem. Bībelē Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā Jēzus saka: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” Dievs grib pacelt ikvienu, jums tikai jāvēlas Viņu iepazīt! Jēzus nekad neatstumj.

Laura Gruševa

Neesmu radīta, lai dzīvotu kā ēna

Publicēja 2016. gada 1. apr. 14:07Līga Paņina

Ziņas datums 01.04.16.

Piedzimu labā ģimenē, kurā biju gaidīts bērns. Vecāki par mani rūpējās, mīlēja, mamma nestrādāja valsts darbā un daudz laika veltīja man un brāļiem, taču, neskatoties uz to, jau agrā bērnībā manā dzīvē ienāca atstumtība un mazvērtība.

Man bija radiniece, kurai piederēja melnās maģijas grāmata un, kura nodarbojās ar okultām lietām. Vecākiem ar viņu nebija labas attiecības, jo neizprotamu iemeslu dēļ viņa bija dusmīga uz mūsu ģimeni un kādu dienu, kad biju apmēram divus gadus veca, viņa mammai pateica, ka ir uzlikusi man lāstu. Līdz tam biju veselīgs, ļoti dzīvespriecīgs bērns, bet pēc tam ar mani notika visādas likstas. No šī brīža sāku ļoti daudz slimot, bet ārsti īsti nevarēja noteikt tam iemeslu. Vienmēr biju nogurusi, neko negribēju darīt, parasti biju nomākta, sevī ierāvusies. Cik atceros savu bērnību un skolas gadus, parasti domāju slikti par sevi, nemācēju veidot attiecības ar vienaudžiem. Man nebija nevienas īstas draudzenes un klasē jutos kā ēna. Lai arī mani neviens neizsmēja un es mācījos labi, tomēr man šķita, ka nekas neesmu, tukša vieta. Vienkārši eksistēju un likās, ka neviens nepamanītu, ja es pēkšņi pazustu. Puslīdz normāli jutos mājās, bet dzīvoju ar pārliecību, ka brāļi ir tie labie un gudrie, taču es – neveiksminiece. Viss, kas bija saistīts ar mani, likās neinteresants un garlaicīgs. Man bija kauns par savu hobiju, jo uzskatīju, ka tas ir vecmodīgs. Nespēju pat iedomāties, ka es varētu būt veiksmīga, neuzdrošinājos sapņot par kaut kādām lielām, skaistām lietām. Vēlējos studēt mājturības fakultātē, kurā tobrīd bija liels konkurss un to neizturēju. Līdz ar to jutos emocionāli sagrauta un veselu gadu nodzīvoju mājās, strādāju vecāku saimniecībā un nespēju saņemties kaut ko uzsākt. Tikai pēc četriem gadiem iestāties augstskolā, izvēloties sākumskolas pedagoģijas programmu, kur nebija gandrīz nekāds konkurss.

Studējot pēdējā augstskolas kursā, satiku puisi, kuram pateicoties aizgāju uz baznīcu un iepazinu Dievu. No šī laika mana dzīve mainījās. Lai arī kalpoju Dievam, tomēr mazvērtība un atstumtība nepazuda, tās šķita dabiskas. Es domāju, ka tā ir mana būtība, un pat neiedomājos, ka varu būt brīva.

Pirms vairākiem gadiem ienācu draudzē “Kristus Pasaulei”. Šeit iemācījos, ka svarīgi ir katru dienu pavadīt disciplinētu laiku ar Dievu – lasīt Bībeli un lūgt. Aizbraucu arī uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur piedzīvoju īpašu satikšanos ar Dievu un nozīmīgas izmaiņas. Aizlūgšanas laikā Jēzus spēkā lāsts tika salauzts un mani atbrīvoja no mazvērtības un atstumtības, jutos it kā smaga nasta novēlusies no pleciem, biju brīva un laimīga. Šis pasākums bija kā atspēriena punkts, taču, lai turpinātu dzīvot iegūtajā brīvībā un lai to saglabātu, nedrīkst apstāties un ir jāturpina strādāt. Nav tā, ka grūtākos dzīves posmos prātā neienāk mazvērtības domas, taču šādos brīžos es cīnos, neļaudama tām “ieperināties” savā galvā, liekot pretī Dieva vārdu, – to, ko Viņš Bībelē saka par mani. Tas ir atnesis praktiskas izmaiņas manā dzīvē. Viena no sfērām ir finanses. Mazvērtība vairs nekavē piedzīvot Dieva svētības arī profesionālajā jomā, – darīt to, ko vēlos un gūt panākumus – esmu uzsākusi savu nodarbi, strādāju un pelnu, brīvi plānojot laiku. Lai arī pirmais mēģinājums nopelnīt, beidzās neveiksmīgi, es nepadevos tā, kā iepriekš. Lūdzu Dievu, izcīnīju iekšēju cīņu, aizdzinu neizdošanās domas un uzsāku to, ko biju mācījusies sen atpakaļ – šūt. Tas man bija liels izaicinājums. Lai gūtu veiksmi, galvenais bija un vēl joprojām ir jāturpina domāt tā, kā Dieva vārds māca – ka “es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru” Filipiešiem 4:13. Vairs nekaunos par savu nodarbi un hobijiem. Es uzdrošinos sapņot lielus sapņus, man ir vīzija un mērķi dzīvei.

Būdama atbrīvota un regulāri pavadot laiku ar Dievu, spēju apzināties, ka neesmu radīta tam, lai dzīvotu kā ēna, bet kā uzvarētāja. Zinu, ka arī tad, kad ir piedzīvota neveiksme, man nav jānokar deguns un jāsamierinās ar zaudētāja likteni, bet kopā ar Dievu spēju celties un cīnīties tālāk. Jozua 1:9 ir teikts: “Esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies!”. Zinu, ka soli pa solim spēju iet uz priekšu un iemantot Dieva apsolījumus.

Novēlu ikvienam, kurš domā, ka mazvērtība ir viņa būtība, nākt pie Jēzus un iegūt savu brīvību, jo Dieva plāns mūsu katra dzīvei ir būt drosmīgam.

Dace Daubere

1-10 of 892