ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Dziedināšana – Dieva svētība

Publicēja Līga Paņina

Ziņas datums 30.08.2016

Ar nopietnām veselības problēmām saskaras ne tikai cilvēki cienījamos gados, bet arī jauni vīrieši un sievietes. Tā notika Sandrim no Talsiem. Pirms pusotra gada viņam sākās nopietnas problēmas kājās – tā, ka pat elementāra pārvietošanās periodiski kļuva gandrīz neiespējama. 2015. gada rudenī viņš sāka apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Talsos, vērsās lūgšanā pie Dieva un tagad jaunais vīrietis vairs nesūdzas par sāpēm, tās ir pazudušas un viņš var pilnvērtīgi strādāt.

Par to Sandris stāsta: “Pagājušā gada pavasarī man sāka sāpēt ceļu locītavas. Devos pie ārsta, kas noteica, ka ir nepietiekošs daudzums locītavu saistvielas un izrakstīja man medikamentus, kuru ietekmē tā varētu atjaunoties. Lietoju šīs zāles, bet nekādu uzlabojumu nejutu, sāpes nerimās un reizēm tās bija tik stipras, ka nevarēju pat pastaigāt. Biju izmisis, un sāpes ļoti apgrūtināja manu ikdienu.

Tad kāds draugs man pastāstīja un uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu. Dievam ticēju un pirms tam biju apmeklējis kādu draudzi, bet tas manā dzīvē vēlamās izmaiņas nenesa, tādēļ sākumā biju skeptiski noskaņots, bet, tā kā draugs bija neatlaidīgs, tad beidzot uz rudens pusi piekritu aiziet. Sākumā jutos visai sasaistīts, bet uzreiz iepatikās atmosfēra – tur sastapu foršus cilvēkus, dzirdēju daudz ko jaunu un interesantu par Dievu, arī to, ka Viņš grib un var dziedināt visas slimības. Grupiņā tika aizlūgts par ceļu locītavu dziedināšanu un jau uzreiz jutu uzlabojumus. Kļuva vieglāk iet, jo sāpes mazinājās.  Turpināju arī pats lūgt par to, līdz sāpes pazuda pavisam. Tagad katru dienu lasu Bībeli, lūdzu Dievu, cenšos regulāri būt mājas grupiņā, esmu iepazinis Dievu un nu jau vismaz pus gadu esmu aizmirsis par sāpēm ceļu locītavās. Esmu dziedināts, kā arī priecīgs un pateicīgs Jēzum, ka Viņš ir mans Glābējs un arī mans Ārsts.”

Jaunais vīrietis no Talsiem saņēma Dieva svētību – dziedināšanu. Ja Tev tāpat kā Sandrim ir veselības problēmas, tad zini, ka vari griezties pie Dieva pēc palīdzības, kļūt vesels un iegūt vēl daudz vairāk svētību. Vēstulē ebrejiem 11:6 ir rakstīts: “Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” Aicinām ikvienu griezties pie Dieva un piedzīvot Viņa svētības.

Sandra Gobas liecību pierakstīja Dace Daubere

Vairs nedzīvoju dubultu dzīvi

Publicēja 2016. gada 26. aug. 13:51Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 29. aug. 13:01 ]

Ziņas datums 26.08.16.

Katra kristieša dzīvē ir kāds īpašs brīdis, kad viņš sastopas un pa īstam piedzīvo Dievu, kurš izmaina visas dzīves jomas. Citreiz cilvēks, jau pirmo reizi dzirdot labo vēsti, pieņem Jēzu par savu Glābēju, bet nereti gadās, ka, dzīvojot kristīgā ģimenē un katru nedēļu piedaloties dievkalpojumos, Dievu var arī neiepazīt. Šāds piemērs ir Anna, kurai ticība ilgu laiku bija tikai rituālu pildīšana, neskatoties uz vecāku paraugu un dedzīgo nodošanos Dievam.

Anna atceras: „Jau kopš agras bērnības kopā ar vecākiem esmu apmeklējusi dievkalpojumus un dažādus kristīgus pasākumus, taču automātiski ticīga nekļuvu. Gāju uz draudzi, jo bija jāiet, nesaskatot tajā visā patieso būtību un jēgu. Tā bija manas dzīves rutīna, kas nedeva nekādu piepildījumu, jo es personīgi Dievu nepazinu.

Laikam ejot, pusaudžu gados man bija jāmaina skola, un, lai sadraudzētos ar jaunajiem klases biedriem, piedalījos kopīgos tusiņos. Protams, es nevienam par Dievu nestāstīju, jo man bija bail atšķirties no pārējiem un arī kauns, ka nedzīvoju pareizi. Tā nu vienai ballītei sekoja otrā un trešā. Nebija ilgi jāgaida, līdz sākām lietot alkoholu, smēķēt cigaretes un veidot attiecības ar puišiem. Pāri visam nebeidzami meli vecākiem par to, kur es eju un kur palieku pa vakariem. Bija kāds brīdis, kad es sāku apmeklēt kādu citu draudzi, kurā notika jauniešu vakari, kas bieži vien beidzās ar kopīgu iedzeršanu. Tas vēl vairāk nostiprināja manu pārliecību, ka ir ļoti grūti dzīvot pēc Dieva principiem. Turklāt mēs mēdzām smieties, kad mācītājs runāja par personīgām attiecībām ar Dievu un to nosauca par lūgšanu kambari. Mēs necentāmies ieklausīties un saprast, par ko iet runa. Man bija divas sejas – svētdienās es kārtīgi gāju uz draudzi, bet jau pirmdien devos tusēt. Es dzīvoju dubultu dzīvi, līdz pienāca brīdis, kad iepazinos ar puisi, ar kuru vēlējos veidot nopietnas attiecības, un man bija jāizdara izvēle starp Dievu un viņu. Bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem izvēlējos puisi, bet, tā kā viņš nebija ticīgs, arī es neturpināju sekot Jēzum Kristum. Mēs sākām dzīvot kopā, taču precēties neplānojām, kaut arī skaidri zināju, ka ārpuslaulības attiecības ir Dievam nepatīkamas. Biju pilnīgi padevusies un atteikusies no savas ticības, tāpēc ka man nebija spēka, jo lūgt es nelūdzu un Bībeli nelasīju.

Šajā laikā es apmeklēju vācu valodas privātstundas, un brīvos brīžos skolotāja man stāstīja par draudzi „Kristus Pasaulei”, kuru pati apmeklēja. Ik pa laikam viņa mani aicināja uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām, bet, tā kā biju ļoti aizņemta ar mācībām un treniņiem, es vienmēr atteicu. Biju pārliecināta, ka nespēšu noturēties ar Dievu līdz galam un noteikti nevēlējos atkal atsākt dzīvot it kā ar divām sejām. Taču viņa bija ļoti neatlaidīga un pēc trim gadiem, kad man iekrita brīvs vakars, viņa atkal aicināja uz kristīgu sadraudzības pasākumu. Man bija kauns, ka tik ilgi esmu atteikusi, tāpēc nolēmu vienu reizi tomēr aiziet. Sev par lielu pārsteigumu šis pasākums man patika un tādēļ izlēmu piedalīties nākamajā mājas grupiņā un vēlāk arī dievkalpojumā.

Pirmais draudzes apmeklējums, man ir palicis dziļi atmiņā, jo tajā reizē es sastopos un pa īstam piedzīvoju Dievu. Sākoties slavēšanai, mani pārņēma sajūtas, ka Dievs ir tepat blakus, Viņš mani pieņem un mīl. Tas bija kaut kas neaprakstāms! Kopš tās reizes es neesmu vairs izlaidusi nevienu dievkalpojumu. Mājas grupas vadītāja palīdzēja saprast, kā varu tuvoties Dievam un iepazīt Viņu.

Tagad katru dienu man ir personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Tas dod spēku un motivāciju dzīvot pareizi, kā to vēlas Viņš. Esmu atteikusies no kaitīgajiem ieradumiem un vairs nedzīvoju dubultu dzīvi. Personīgi iepazīstot Dievu, esmu ieguvusi piepildījumu, kas iepriekš bija pietrūcis. Es vairs neesmu reliģioza kristiete, kura visu dara tikai ķeksīša pēc. Dievkalpojumu apmeklējumiem tagad ir pavisam cita nozīme un jēga. Tā ir vieta, kur es varu būt Dieva klātbūtnē, iegūt uzmundrinājumu un labu padomu. Esot kopā ar Jēzu, visas manas dzīves jomas ir izmainījušās. Psiholoģiski esmu ieguvusi stingru mugurkaulu un vairs neļauju apkārtējo viedoklim sevi ietekmēt. Ja kādreiz man bija kauns no savas ticības, tad tagad es droši stāstu cilvēkiem par Dievu. Ieklausoties mācītāja padomos, esmu kļuvusi arī finansiāli neatkarīgāka, un savu iztiku nopelnu kā pašnodarbināta persona. Mani ienākumi ir palielinājušies, ja salīdzina ar laiku, kad strādāju pie darbadevēja. Tāpat veselības joma ir krietni uzlabojusies, jo esmu saņēmusi dziedināšanu no hroniskas anēmijas, ar ko biju mocījusies ilgus gadus. Turklāt Dievs ir sakārtojis arī personīgo dzīvi. Draudzē esmu iepazinusies ar puisi, kas mani bildināja un jau drīz mums ir gaidāmas kāzas. Vienvārd sakot, kopā ar Dievu, esmu kļuvusi daudz laimīgāka. Par visām šīm izmaiņām es labprāt stāstu citiem un cenšos, lai arī viņi to piedzīvo. Tagad vadu arī savu mājas grupiņu, jo vēlos kalpot Dievam un cilvēkiem.”

Anna, pateicoties personīgām attiecībām ar Dievu, ir kļuvusi par veiksmīgu personību. Šīs izmaiņās varam piedzīvot mēs katrs, ja vien pieņemam Jēzu kā savu Glābēju, sākam lasīt Bībeli un lūgt, apmeklēt draudzi un mājas grupiņu. Dievam ir brīnišķīgs plāns ikvienam no mums.

Annas Bračas liecību pierakstīja Līga Paņina

Inkaunters – jauns sākums

Publicēja 2016. gada 25. aug. 21:43Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 26. aug. 13:47 ]

Ziņas datums 26.08.16.

Augusta vidū Smiltenes rajonā tika rīkots draudzes “Kristus Pasaulei” seminārs jeb inkaunters, uz kuru ieradās liels skaits dalībnieku. Tas daudziem cilvēkiem kļuva par sākumu jaunam dzīves posmam, ne viens vien saņēma fizisku un dvēselisku dziedināšanu, kā arī atbrīvošanu no dažādiem grēkiem un atkarībām.

Pēdējā dienā notika arī ūdens kristības, kur savu ticību apliecināja un derību ar Dievu slēdza 10 cilvēki. Dalībnieki devās mājās laimīgi, starojošām sejām, apņēmības pilni saglabāt savu brīvību, dzīvot svētu dzīvi un stāstīt labo vēsti par Jēzu citiem cilvēkiem. Svētdienas dievkalpojumā Rīgā tika izsniegtas kristību apliecības un daudzi dalījās ar inkaunterā piedzīvoto. Lūk, dažas liecības.

Valdis: “Pirms dažiem mēnešiem biju pieņēmis Jēzu par savu Kungu, bet atkārtoti padevos kārdinājumiem – mēdzu lietot alkoholu un cigaretes. Gribēju būt pavisam brīvs no tā un tādēļ braucu uz inkaunteru. Tur par mani aizlūdza kalpotāji, vēlāk arī pats vienatnē lūdzu Dievam, ka gribu pilnībā piederēt Jēzum, kalpot Viņam un dzīvot svētu dzīvi. Saņēmu savu brīvību un esmu laimīgs. Tagad jūtos kā no jauna piedzimis, man vairs nav jābūt cigarešu un alkohola vergam. Gribu palīdzēt cilvēkiem iepazīt Dievu un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi."

Daiga: “Uz inkaunteru braucu, lai iegūtu fizisku un dvēseles dziedināšanu. Man bija ļoti zems pašvērtējums, kas radīja iekšēju spriedzi, kā arī sarunājoties nespēju cilvēkiem normāli skatīties acīs. Par mani aizlūdza kalpotāji un Dievs pieskārās. Tagad apzinos, ka esmu vērtīga, nav vairs iekšējās spriedzes un varu mierīgi skatīties cilvēkiem acīs.

Turklāt saņēmu arī redzes dziedināšanu. Lasot man bija jālieto visai stipras brilles, +4 dioptrijas. Atbraucot mājās pēc inkauntera, nejauši ieskatījos grāmatā bez brillēm un sapratu, ka varu izlasīt tur, kur pirms tam redzēju izplūdušas rindiņas. Slava Dievam!”

Undīne: "Mana ticība bija ļoti vāja. Vieglāk likās iedzert vīna glāzi, nevis lasīt Bībeli, un patīkamāk bija aiziet padejot, nekā lūgt Dievu. Taču man tas nepatika, jo zināju, ka dejas un vīns nepalīdz tikt galā ar problēmām, piemēram, ar dusmu lēkmēm un nepiedošanu. Vēlējos mainīt dzīvi. Inkaunterā to visu nesu Dieva priekšā, kalpotāji par mani lūdza un es saņēmu brīvību. Sajutu mīlestību pret tiem, uz kuriem dusmojos, spēju piedot mammai par to, ka nejutos mīlēta. Manī ienāca iekšējs vieglums. Pateicos Dievam un zinu, ka visu problēmu risinājums ir attiecībās ar Dievu, nevis vīna glāzē un dejās.”

Šogad tiek plānoti vēl divi semināri un tā ir iespēja, kuru var izmantot, lai satiktos ar Dievu, iepazītu Viņu tuvāk un saņemtu savu miesas un dvēseles dziedināšanu, brīvību no atkarībām un citām lietām, kas traucē baudīt laimīgu, pilnvērtīgu, Dieva svētībām bagātu dzīvi. Pieteikties var pa tel. +371 2001 6806 vai rakstot uz e-pastu luize.zveja@gmail.com.

Dace Daubere

Attiecības ar Dievu un kalpošana cilvēkiem – atslēga pilnvērtīgai dzīvei

Publicēja 2016. gada 23. aug. 12:37Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 23. aug. 12:43 ]

Ziņas datums 23.08.16.

Dana ir jauna un aktīva sieviete, kas šodien kalpo Dievam un cilvēkiem. Dievam viņas dzīvē ir īpaša vieta, jo Viņš ir izmainījis Danas ikdienu un piepildījis to ar jauniem mērķiem un jēgu. Taču ne vienmēr dzīvē mēs spējam novērtēt svētības, kuras Viņš mums dod. Kādu laiku atpakaļ jaunā sieviete bija attālinājusies no Dieva, tādēļ viņas dzīvē ienāca dažādas problēmas – alkohols, depresīvas domas un mērķu trūkums, kas pamazām sāka degradēt viņas personību un veselību.

Dana stāsta: ” Kādu laiku gāju draudzē, kur regulāri lasīju Bībeli un lūdzu Dievu. Tas bija laiks, kad jutos emocionāli piepildīta un arī nekādu īpašu problēmu dzīvē nebija, jo zināju, ka Dievs ir ar mani. Taču pienāca laiks, kad, pabeidzot mācības, atgriezos dzimtajā pilsētā. Tur nebija tādas draudzes, kur cilvēki aktīvi kalpo Dievam, līdz ar to es sāku lēnām atkrist. Vairs nelasīju Bībeli un nelūdzu. Īpaši smags posms sākās, kad, saasinoties attiecībām, mani pameta mīļotais vīrietis, atstājot vienu ar bērnu. Šajā posmā sapratu, cik ļoti atkal man vajadzīga Dieva mīlestība un palīdzība. Jutos viena, iztukšota un atstāta bez atbalsta. Kad bērns paaugās, sāku strādāt, un darba režīma dēļ nevarēju bērnu laicīgi aizvest un izņemt no bērnudārza, tādēļ vedu viņu uz laukiem un pa nedēļu dzīvoju viena pati. Atnākot pēc darba mājās, īsti nebija, ko darīt, tādēļ sāku lietot alkoholiskos kokteiļus, lai kaut kā aizpildītu bezmērķīgumu un vientulību. Tas daļēji apslāpēja depresīvās sajūtas – šķita, ka tādā veidā varu ignorēt tukšumu, kas bija manī, bet mīlestību, pēc kā tik ļoti ilgojos, iegūt nespēju. Sākot arvien biežāk lietot alkoholu, man parādījās veselības problēmas, kas bija saistītas ar kuņģa darbību. Ļoti bieži man kļuva slikti – bija vemšana arī nakts laikā, ko reizēm pat nejutu. Mediķi nozīmēja ēšanas ierobežojumus. Likās, ka viss tikai pasliktinās, taču toreiz es nebiju aizdomājusies, ka tas varētu būt tādēļ, ka esmu atkritusi no Dieva. Vairs nemeklēju Viņu un nepavadu laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā. Šodien saprotu, cik ļoti svarīga ir draudze, lai varētu noturēt ticību. Biju palikusi viena visās dzīves jomās.

Kādu dienu saņēmu uzaicinājumu piedalīties draudzes „Kristus Pasaulei” Skype diskusiju grupā. Tur cilvēki diskutēja par dažādām aktuālām tēmām, kā tās skaidro Bībele. Man iepatikās piedalīties šajās sarunās. Atceros, ka skrēju no darba, lai varētu paspēt uz diskusiju Skype. Tās vadītāja palīdzēja man atsākt tuvoties Dievam. Es sāku vairāk domāt par to, ko saka Bībele. Pēc kāda laika uzzināju, ka pilsētā, kurā dzīvoju, būs dziedināšanas dievkalpojums. Nolēmu to apmeklēt. Dievkalpojuma laikā iepazinos ar sievieti, kura turpmāk vadīs mājas grupiņu. Viņa mani ļoti atbalstīja un palīdzēja atgriezties pie Dieva. Es sāku apmeklēt mājas grupiņu, lēnām veidoju attiecības ar Dievu un uzņēmos pienākumus, lai kalpotu cilvēkiem. Ieguvu jaunus mērķus un jēgu savai dzīvei. Tuvojoties Dievam un kalpojot, es pati sāku mainīties. Printēju dievkalpojuma ierakstus cilvēkiem, kuriem nebija interneta, lai noklausītos ierakstu, aicināju pie sevis ciemos un stāstīju viņiem par Dievu. Devu savu datoru, lai cilvēki varētu noklausīties Bībeles skolu. Es pamanīju, ka pamazām visas manas problēmas – depresīvās domas, bezmērķīgie vakari un vēlme pēc alkohola atkrita paši no sevis. Sāku apzināties, ka Dievam tas nav patīkami un sapratu, ka man tas nav vajadzīgs. Dievs mani atbrīvoja no šīs atkarības, jo man nebija grūti atteikties no kokteiļiem vai citiem alkoholiskajiem dzērieniem. Pēc laika pamanīju, ka kuņģa problēmas arī ir pazudušas. Vemšana vairs neatkārtojās, un, reizēm apēdot aizliegtos produktus, es nemocījos ar sliktu dūšu. Tas ir reāls brīnums! Atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka Dievs pamazām sakārtoja manu dzīvi. Es biju pakritusi, bet Viņš man deva spēku piecelties un dziedināja no atkarībām un slimības!

Dana šobrīd ir dzīvespriecīga divu bērnu māmiņa. Citiem viņa iesaka: „Vienmēr meklējiet Dievu, apmeklējiet draudzi, mājas grupiņu un Dieva klātbūtne Jūs izmainīs! Nav nozīmes, kāds cilvēks ir šobrīd – Dievs var pārvērst visu viņa dzīvi!”

Danas Šaicānes liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Andris – tagad man ir konkrēti mērķi

Publicēja 2016. gada 19. aug. 13:20Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 26. aug. 13:48 ]

Ziņas datums 19.08.2016

Andris jau ilgus gadus sevi sauc par kristieti, taču šķita, ka dzīvē kaut kā pietrūkst un viņš pamazām attālinās no Dieva. Viņš nevēlējās ar to samierināties un tāpēc nolēma pievienoties draudzei, kas palīdzētu uzturēt dzīvu ticību un būtu atbalsts arī grūtībās. Esot draudzē “Kristus Pasaulei”, Andris sakārtoja savas prioritātes, ieguva degsmi turpināt ticēt Dievam un ar prieku kalpo arī citiem cilvēkiem.

“Jau pirms daudziem gadiem, grūtību nomākts, biju sācis apmeklēt kādu draudzi ārvalstīs un tur arī iepazinu Dievu un pats sāku lūgt un lasīt Bībeli. Kad atgriezos atpakaļ Latvijā, jutu, ka, laikam ejot, esmu savā ticībā atdzisis. Man pietrūka mērķu un prieka par dzīvi, šķita, ka nekas tā īsti neizdodas. Nevienā no dzīves jomām man nebija tāda skaidra nākotnes redzējuma, lielu sapņu. Centos gan stāstīt cilvēkiem par Dievu, taču viņi manis teikto noraidīja. Kā gan lai motivēju citus ticēt, ja pats neesmu dedzīgs kristietis? Mani skumdināja arī mans dēls, kurš nevēlējās dzirdēt par Dievu, līdz ar to jutos bezspēcīgs palīdzēt viņam kļūt par veiksmīgu cilvēku. Arī lauksaimniecībā, ar ko nodarbojos, man īsti neveicās, lai arī tur ieguldīju visu savu laiku un enerģiju, strādājot tik garas darba stundas, ka nekam citam laika vairs neatlika. Šķita, ka cīnos tikai ar saviem spēkiem, nekas īsti neizdodas. Es sapratu, ka man savā dzīvē kaut kas ir jāmaina, taču īsti nezināju, kas tas ir un kā to izdarīt.

Pirms dažiem gadiem draudzes “Kristus Pasaulei” mācītājs bija Liepājā un mani ļoti uzrunāja viņa sludinātais Dieva vārds. Tāpēc, kad uzzināju, ka šai draudzei tiks atvērta Liepājas filiāle, nolēmu, ka tai pievienošos, cerot, ka tas ir tas, ko meklēju. Šeit es satiku cilvēkus, kas ne tikai runā par Dievu, bet arī paši no sirds cenšas dzīvot pēc Bībeles principiem. Tas mani ļoti iepriecināja, arī pats sāku pielietot ikdienā draudzē mācītās lietas. Beidzot biju ieguvis skaidrus mērķus un redzējumu savai dzīvei. Tas deva prieku un piepildījumu, līdz ar to dedzīgāk stāstīju citiem par Dievu, aicinot arī apmeklēt draudzi. Cilvēki pamazām sāka atsaukties manam aicinājumam un pieņēma Jēzu Kristu par savu Kungu. Tagad es viņiem palīdzu vairāk iepazīt Dievu un kopā ik nedēļu dodamies uz mājas grupiņu, kur studējam Bībeli, lūdzam un dalāmies ar pieredzēto. Mana ticība ir kļuvusi praktiska, jo es cenšos palīdzēt arī citiem mainīt savu dzīvi kopā ar Dievu. Man ir mērķis pašam šī gada beigās uzsākt vadīt savu mājas grupiņu, kur varēšu kalpot cilvēkiem, viņus uzklausot, rūpējoties un lūdzot par viņiem. Ļoti palīdz mājas grupiņas cilvēku atbalsts un grūtās situācijās zinu, ka neesmu viens. Esmu laimīgs, ka arī mans dēls ir sācis ticēt un pats piedzīvojis, ka Dievs atbild uz lūgšanām.

Esot šajā draudzē, esmu sakārtojis savas prioritātes, kur Dievs ir numur viens, pēc tam esmu es pats, ģimene, kalpošana un darbs ir tikai piektā prioritāte. Es joprojām strādāju lauksaimniecībā, taču tagad esmu pieņēmis lēmumu, pirmkārt, veltīt laiku Dievam un kalpošanai un tikai pēc tam darbam. Lasot Bībeli un lūdzot, esmu sapratis, ka Dievs mūsu aicina vispirms darīt Viņa darbus – lūgt un kalpot cilvēkiem, un Viņš palīdzēs mums tikt galā par mūsu lietām. Tagad redzu, ka man sāk labāk veikties un viss izdodas. Esmu ieguvis vīziju, redzējumu savai dzīvei. Es zinu, kāds ir mans uzdevums un kas ir svarīgākais. Esmu pilns ticības un paļāvības uz Dievu, es vairs necīnos viens, bet gan kopā ar Viņu. Man ir draudze, kur vienoti visi kopā ejam uz vieniem mērķiem. Novēlu ikvienam, kam šķiet, ka dzīvē kaut kā pietrūkst, apmeklēt draudzi un pašam veidot attiecības ar Dievu, lūdzot un lasot Bībeli. Nav nekā labāka kā pazīt Dievu un kalpot Viņam!” tā ar prieku saka Andris.

Andra Paipas liecību pierakstīja Laura Gruševa

Pēc aizlūgšanas kļuva tik viegli, ka aizmirsu par slimību!

Publicēja 2016. gada 16. aug. 11:28Līga Paņina

Ziņas datums 16.08.16.

Ilgus gadus Lilija cieta no bronhiālās astmas – slimības, ko raksturo apgrūtināta elpošana, klepus un aizdusa. Medicīna nespēja viņas stāvokli kaut cik būtiski uzlabot. Taču, kad Lilija pagājušajā gadā atnāca uz draudzi “Kristus Pasaulei” Saldū un pēc pāris mēnešiem devās uz draudzes semināru inkaunteru, viņa piedzīvoja brīnumu. Pēc kalpotāja aizlūgšanas sievietei bija sajūta, it kā kāds būtu atvēris vaļā viņas plaušas un pēc ilgiem laikiem viņa beidzot var brīvi elpot. Kopš tās dienas Lilijas veselība strauji uzlabojās un šobrīd viņa ir dziedināta no bronhiālās astmas.

Par to, kā tas notika, Lilija stāsta: “Apmēram pirms desmit gadiem man sākās problēmas ar elpceļiem. No rītiem pieceļoties, allaž bija klepus, aizsmakums un nepatīkama smaguma sajūta krūtīs. Kaklā bija tāds kā kamols, kas spieda un traucēja. Sākumā nodomāju – “gan jau pāries”, taču slimība kļuva vēl smagāka, kļuva arvien grūtāk elpot. Ja vajadzēja uzkāpt otrajā vai trešajā stāvā, bieži nācās apstāties pusceļā, ja pļāvu dārzā zāli, dažkārt vajadzēja pārtraukt strādāt, jo mocīja aizdusa.

Devos pie ārsta, kurš konstatēja bronhiālo astmu. Man nozīmēja ārstēšanās kursu un izrakstīja inhalatorus, taču šīs zāles nelīdzēja, bet kļuva vēl sliktāk.  Ārsti nevarēja izskaidrot iemeslu, kāpēc medikamenti, kas parasti palīdz visiem astmas slimniekiem, man nesniedz nekādu uzlabojumu un vairs nezināja, kā man palīdzēt. Uzlabošanās mijās ar saasinājumiem, taču izveseļošanās nebija. Nemitīgās grūtības elpot, nespēks un apziņa par slimību nomāca mani arī emocionāli. Dzīve bija zaudējusi savu jēgu un garšu.

Bērnībā mamma man lasīja priekšā Bībeli, taču jaunība pagāja, daudz nedomājot par Dievu. Vēlāk veselības problēmas lika aizdomāties par garīgām lietām un mūžību, un es pamazām sāku apmeklēt dažādas baznīcas. Tomēr kā klausītājai vien man bija par maz, es gribēju iedraudzēties ar citiem ticīgajiem, iekļauties kolektīvā un izveidot ciešākas attiecības, bet nezināju, kā to izdarīt. Prātoju, vai man jāraksta iesniegums, lai mani uzņem kādā draudzē?

2015. gada pavasarī savā pastkastītē atradu uzaicinājumu uz dziedināšanas dievkalpojumu Saldus mūzikas skolā, ko rīko draudze “Kristus Pasaulei”. Parasti mani tuvinieki izmet no pastkastes visas reklāmas, bet šoreiz ielūgums bija palicis neskarts. Jau pie ieejas pasākumā mani pārsteidza mīļā sagaidīšana. Bija tāda sajūta, it kā es šos cilvēkus pazītu jau ilgus gadus. Man tik ļoti šeit patika, ka sapratu, ka te ir jāpaliek. Mācītājs ļoti saprotami izskaidroja Dieva vārdu un likās, ka viņš runā tieši par mani un manu dzīvi. Dievkalpojuma beigās es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju.

Vēlāk pievienojos mājas grupiņai Saldū, un tā atradu savus ticības biedrus. Grupā bieži aizlūdza arī par manu veselību. Apmeklējot dziedināšanas dievkalpojumus Rīgā un dzirdot citu cilvēku liecības, mana ticība, ka reiz būšu vesela, pieauga.

Pēc dažiem mēnešiem es devos uz draudzes semināru inkaunteru, lai saņemtu dziedināšanu no astmas, kas mani bija mocījusi jau 10 gadus. Otrajā dienā kalpotāji par mani lūdza Dievu un tad šķita, ka kāds ir atvēris vaļā manas plaušas! Pēc ilgiem gadiem atkal varēju viegli elpot. Šajās dažās dienās es pilnīgi piemirsu par savu slimību, un šī kaite, likās, ir aizgājusi nebūtībā.

Pārbraucot mājās, dažkārt vēl bija jūtami astmas simptomi, tomēr tie vairs nebija tik smagi un mana pašsajūta ar katru nedēļu arvien uzlabojās. pati un arī mājas grupiņā turpināju lūgt un apliecināt Dieva apsolījumus no Bībeles par savu dziedināšanu, un veselība tiešām pakāpeniski atgriezās. Pateicos un apliecināju Dieva vārdu par to, ka Viņš jau ir mani dziedinājis! Iekšēji zināju, ka ar elpceļiem viss kārtībā un lūgšana ir atbildēta.

Slava Dievam! Pēdējā gada laikā esmu ieguvusi pilnīgu dziedināšanu no bronhiālās astmas. Vairs nav nekādu elpošanas traucējumu un simptomu. Tagad varu uzskriet pa trepēm uz trešo stāvu pilnīgi bez aizdusas! Esmu aizmirsusi, ka kādreiz bija grūti pļaut zāli un darīt citus darbus. Dievs ir uzklausījis manas un grupiņas cilvēku lūgšanas! Arī apziņa par hronisku un neārstējamu slimību vairs mani nenomāc.

Esmu pateicīga arī draudzei “Kristus Pasaulei” par atbalstu grūtā brīdī un par to, ka man ir vieta, kur atnākt, brāļi un māsas, kuri aizlūdz un dod padomu. Šeit mana dzīve ir izmainījusies tā, ka dažkārt man liekas, ka es būtu sākusi dzīvot pilnīgi no jauna! Kāpēc es nevarēju nākt pie Dieva un būt šajā draudzē ātrāk?

Cilvēkiem, kuriem ir astma un tamlīdzīgas elpošanas problēmas, es novēlētu meklēt Dieva piepildījumu, Viņa mīlestību un žēlastību. Es iesaku katram atrast savu vietu draudzē, meklēt un piedzīvot Dievu! Dievs var un grib tevi dziedināt, kā arī atrisināt citas problēmas tavā dzīvē!”

Lilijas Taubes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Brīva no dusmu lēkmēm un pašnāvības domām

Publicēja 2016. gada 12. aug. 12:26Līga Paņina

Ziņas datums 12.08.16.

 

Bērnībā Ilva, kā jau daudzi bērni, bija ļoti aktīva un enerģijas pilna. Viņai patika sportot un pavadīt laiku ar draugiem. Diemžēl neilgi pēc skolas gaitu uzsākšanas meitenei slimības dēļ bija jāizvairās no visām fiziskajām aktivitātēm. Tas viņu tik ļoti nomāca, ka pārauga lielās dusmās uz sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Pēc tam, kad Ilva kopā ar vecākiem bija apmeklējusi draudzes “Kristus Pasaulei” semināru inkaunteru un pati iepazinusi Dievu, dusmas samazinājās, līdz izzuda pavisam.

“Biju pieradusi daudz kustēties, sportot un dauzīties ar zēniem. Kad man atklāja atrītu, to visu nācās pārtraukt, lai saudzētu locītavas. Man vairs nebija, kur izlikt savu enerģiju un es pamazām kļuvu dusmīga un nomākta. Katrs sīkums mani kaitināja, es mētāju priekšmetus un visiem kliedzu. Skolas psiholoģe ieteica manai ģimenei nopirkt suni, lai man palīdzētu justies labāk. Arī es to ļoti vēlējos, tāpēc vecāki piekrita. Tā kā tētis bieži devās strādāt uz ārzemēm un mamma no darba atgriezās tikai vēlu vakarā, rūpes par suni tik uzticētas man. Atnākot mājās no skolas, uzreiz bija jādodas pastaigā un pēc tam jāveic mammas uzdotie mājas darbi, piemēram, trauku mazgāšana. Man tas viss ļoti nepatika, vēlējos tikai atpūsties un neko nedarīt. Atceros, ka bieži staigāju pa māju, dauzīju durvis un skaļi dusmojos uz suni un mammu, kas man liek kaut ko darīt. Suns, jau ieraugot mani, paņēma zobos savu gultiņu un nolīda kādā drošākā stūrī. Mēdzu melot, ka esmu visus pienākumus paveikusi, taču mamma saprata, ka tā nav un tāpēc mēs bieži strīdējāmies. Biju tik dusmīga uz mammu, ka domāju, kaut labāk tētis būtu mājās ar mani un viņa ārzemēs. Gribēju kā visi skriet kopā ar citiem bērniem un pavadīt daudz laika ārā, taču mamma, rūpējoties par mani, to neatļāva. Tādēļ jutos tik lielu dusmu un naida pārņemta, ka domāju par pašnāvību un mēdzu stāvēt pie spoguļa ar nazi rokās, iedomājoties, kā sev iegriežu vai meklēju mājās kādus medikamentus, ko varētu iedzert un nomirt. Par laimi, nekad to pa īstam neizdarīju, taču ik pa laikam, briesmīgo emociju pārņemta, kodu sev, skrāpēju un plēsu matus. Pēc tam uz mana ķermeņa varēja redzēt kodumu pēdas un zilumus. Šķita, ka es ienīstu gan sevi, gan savu mammu un dzīvi kopumā. Ģimenē pat apspriedām ideju iegādāties boksa maisu, kur izlikt visas negatīvās emocijas.

Par laimi, mūsu ģimenei radās iespēja iepazīt Dievu, kas visu izmainīja. Kāda draudzene uzaicināja mani apmeklēt dievkalpojumus un svētdienas skolu vietējā draudzē. Nolēmu intereses pēc aiziet viņai līdzi. Mana mamma, redzot, ka esmu sākusi tuvoties Dievam, nolēma internetā palasīt ko vairāk par ticību. Šādi viņa atrada informāciju par draudzes “Kristus Pasaulei” semināru inkaunteru un, noklausījusies daudzu cilvēku liecības par tur piedzīvoto, nolēma, ka arī mums jāaizbrauc. Tur mēs abas vairāk iepazinām Dievu un saņēmām aizlūgšanas par dažādām dzīves problēmām. Pēc tam jutos daudz labāk un pamanīju, ka dusmu lēkmes atkārtojas arvien retāk. Sāku pati lasīt Bībeli un lūgt Dievu, kopā apmeklējām draudzes mājas grupiņu un arī mūsu attiecības izmainījās. Sāku saprast, ka mamma man negrib neko sliktu, bet gan ļoti mīl un rūpējas. Dievs izmainīja manu sirdi un es spēju nedusmoties uz vecākiem un arī uz suni. Tagad es par viņu rūpējos un ar prieku vedu pastaigās. Uz nākamo inkaunteru jau devāmies visa ģimene kopā, un arī mans tētis iepazina Dievu. Tas mani ļoti iepriecināja. Ikdienā jūtos labi un mierīgi. Kad kādreiz vēl sadusmojos par kādu nieku, es varu pati sev pateikt, ka nav vērts par to satraukties un turpinu priecāties par dzīvi. Lai arī kādreiz vēl gadījās ieraduma pēc samelot mammai, pēc tam jutos ļoti slikti un sapratu, ka tā darīt nav labi. Domas par pašnāvību vairs nekad nav atkārtojušās un es negribu sev darīt pāri, kliegt un mētāt priekšmetus. Es paveicu mammas uzticētos mājas darbus, jo zinu, ka Bībelē, vēstulē Efeziešiem ir teikts: “Bērni, klausiet saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti.” Es vēlos paklausīt Dievam un saviem vecākiem, jo zinu, ka viņi mani ļoti mīl. Esmu ļoti pateicīga Dievam, kurš izmainīja manu sirdi un atbrīvoja no dusmu lēkmēm un pašnāvības domām. Novēlu ikvienam meklēt Dievu arī tad, kad pārņēmušas negatīvas emocijas, un Viņš noteikti palīdzēs to pārvarēt!” ar prieku saka Ilva.

Ilvas Kraujas liecību pierakstīja Laura Gruševa

Atkarības vairs nevalda pār manu dzīvi

Publicēja 2016. gada 9. aug. 12:35Līga Paņina

Ziņas datums 09.08.16.

Ļoti daudzi cilvēki, atrodoties dažādu atkarību važās, ilgojas pēc brīvības no tām un sakārtotas, laimīgas dzīves. Daži ar savu situāciju samierinās, citi cenšas tikt galā saviem spēkiem, diemžēl lielākā daļa šo mēģinājumu beidzas neveiksmīgi. Tomēr Agita, kuras dzīvi raksturoja regulāra vēlme pēc alkohola, cigaretēm un kafijas, sapratusi, ka pati no šīm atkarībām nespēj atbrīvoties, palīdzību atrada Jēzū Kristū, un viņas dzīve izmainījās.

Agita stāsta: „Gandrīz visu manu atkarību cēloņi meklējami jau agrā bērnībā, kad no saviem vecākiem nesaņēmu pietiekami daudz mīlestības un rūpes. Mans tētis bija ļoti stingrs, un ar viņu es baidījos uzsākt pat vienkāršu sarunu. Kad sāku iet skolā, saņēmu daudzus negatīvus vārdus arī no vienaudžu puses, un tas uz mani atstāja paliekošu iespaidu – es kļuvu nedroša, mazvērtīga, par sevi nepārliecināta un ļoti bailīga. Lai arī nevienam to neizrādīju, iekšēji ļoti mocījos un pārdzīvoju. Bieži vien labāk izvēlējos palikt mājās, nekā kaut kur doties, jo baidījos sastapties ar cilvēkiem.

Sākoties grūtībām ģimenē, pusaudžu gados nolēmu pirmo reizi pamēģināt alkoholu, kas pēcāk izvērtās vairāk kā 20 gadus ilgā atkarībā. Atceros, ka tolaik tas likās ļoti forši, jo iedzerot es kļuvu daudz drošāka un biju gluži kā „bez bremzēm”. Laikam ejot, kārtīgi atpūsties es spēju tikai tad, kad biju iedzērusi, jo tad jutos atslābusi, par sevi pārliecināta un bezbailīga. Ja nākamā diena bija brīvdiena, es jau iepriekšējā vakarā devos uz veikalu, lai iegādātos alkoholu „atpūtai”. Dažkārt es piedzēros tik ļoti, ka no rīta neatcerējos, ko esmu darījusi. Pēc šādām reizēm apsolīju sev, ka vairs nedzeršu, jo jutos ļoti slikti, taču tie bija tukši vārdi. Ļoti daudzas manas dzīves dienas gāja zudumā, mokoties ar paģirām. To, ka man ir izveidojusies atkarība, es sapratu tikai pēc daudziem gadiem, kad mans tā laika draugs vienu vakaru pārnāca mājās, nenopircis man alu. Piepeši es kļuvu ļoti nervoza un sapratu, ka pat viens vakars bez alkohola man sagādā ciešanas. Vairākas reizes centos ar šo problēmu tikt galā pašas spēkiem, jo apzinājos, kādu postu nodara dzeršana, taču ilgāk par 2 mēnešiem noturēties es nespēju. Tieši tāpat bija ar cigaretēm – sāku smēķēt jau agrā vecumā, un, lai cik reizes centos atmest, man tas neizdevās. Mani mati un drēbes smirdēja pēc cigarešu dūmiem, un man tas ļoti riebās, tomēr pārtraukt šo ieradumu nespēju. Smēķējot es centos sevi nomierināt.

Papildus alkoholam un cigaretēm man bija arī atkarība no kafijas. Jau bērnībā mani mocīja neciešamas galvassāpes un miegainība, un vienīgais veids, kā varēju ar to cīnīties, bija kafija. Gadiem ilgi mans rīta rituāls bija kafijas krūze un cigaretes, kā rezultātā es nokritos svarā un izskatījos pēc „kaulu kambara”. Centos atmest arī kafijas dzeršanu, aizvietojot to ar tēju, tomēr stipro galvassāpju dēļ atmetu visam ar roku un turpināju to lietot. Pār manu dzīvi valdīju nevis es, bet manas atkarības.

Tā tas viss turpinājās līdz brīdim, kad Agita saprata, ka viņas dzīvei nepieciešams „kapitālais remonts”. Zinot, ka pati saviem spēkiem nespēj neko izmainīt, sieviete risinājumu problēmām nolēma meklēt ticībā Dievam.

„Redzot atkarību postošo ietekmi uz savu dzīvi un manu bezspēcību tā visa priekšā, nolēmu vērsties pēc palīdzības pie Dieva. Jau pēc pirmās lūgšanas es sapratu, ka manī ir pazudusi vēlme pēc cigaretēm. Tolaik nebiju nevienā draudzē, taču internetā skatījos draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu ierakstus, kā arī vēlāk sāku apmeklēt draudzi klātienē. Mācītāja svētrunas manī iedvesa ticību, ka pārmaiņas patiešām ir iespējamas. Es sāku veidot regulāras personīgas attiecības ar Dievu un no visas sirds lūdzu Viņam palīdzību tikt galā ar visām ieilgušajām problēmām. Tāpat arī centos izvairīties no kompānijām, kurās tiek dzerts vai smēķēts. Grūtību brīžos es meklēju mierinājumu un iedrošinājumu, lasot Bībeli un apliecinot, ka Jēzus Kristus mani ir atbrīvojis no visām važām. Arī draudzes mājas grupiņa man sniedza lielu atbalstu, jo tajā tika lūgts par manu brīvību no atkarībām, es tiku uzklausīta un stiprināta ticībā. Pēc neilga laika ievēroju, ka vēlme pēc alkohola ir pilnīgi zudusi, un, ieejot veikalā, vairs nevēlējos doties pie grādīgo dzērienu plauktiem. Es biju ļoti laimīga, jo pēc tik daudz gadiem pirmo reizi sajutu patiesu brīvību! Dievs interesantā veidā mani atbrīvoja arī no kafijas lietošanas – ievēroju, ka man sāk sāpēt galva tad, kad izdzeru savu ikdieniško kafijas krūzi. Tajā brīdī sapratu, ka Dievs mani ir atbrīvojis arī no tās. Kopš tā laika kafiju vairs nelietoju, taču galvassāpes ir pilnībā pazudušas! Papildus tam, ka esmu brīva no visām atkarībām, Dievs ļoti ir izmainījis manu iekšējo pasauli – lai būtu drosmīga, komunikabla un spētu atvērties, man vairs nav nepieciešams alkohols, jo Dievs ir Tas, kurš mani piepilda un iedrošina. Ja agrāk iziet sabiedrībā man sagādāja grūtības, tad tagad es esmu tā, kas vēlas satikties un parunāties ar cilvēkiem. Esot attiecībās ar Dievu, saņemu neaprakstāmu piepildījumu un mīlestību, un man vairs nav nepieciešams aizmirsties, lietojot apreibinošas vielas. Es esmu kļuvusi patiesi laimīga, brīva un droša!

Dievs ir dzīvs, un Viņš patiešām darbojas! Ja arī tavā dzīvē ir nepieciešams „kapitālais remonts”, tad zini – vienīgi Jēzus spēj to veikt pilnvērtīgi. Nebaidies un vērsies pie Dieva lūgšanā, Viņš vienmēr ir gatavs tev palīdzēt!”

Agitas Dubovskas liecību pierakstīja Monta Gulbe

Dziedināta no 15 gadus ilgām galvassāpēm

Publicēja 2016. gada 5. aug. 13:40Līga Paņina

Ziņas datums 05.08.16.

Linda bērnībā slimoja ar leikēmiju, no kuras viņa veiksmīgi atveseļojās, bet diemžēl ar paliekošām sekām – viņai bieži sāpēja galva. Sāpes varēja izturēt, lai arī tās bieži traucēja un apgrūtināja ikdienas gaitas. Taču meitene iemācījās sadzīvot ar to. Viņa ticēja Dievam, bet nezināja, ka Viņš dziedina. Šī gada janvārī Linda regulāri sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, un šobrīd jaunā sieviete bauda brīnišķīgu Dieva svētību – kopš septiņu gadu vecuma pirmo reizi regulārās galvassāpes ir pārgājušas.

Viņa pati par to stāsta sīkāk: “Galvassāpes, pie kurām biju pieradusi jau no bērnības, apmēram pirms gada kļuva biežākas. Tās parādījās katru reizi, kad braucu ar autobusu, kad vairāk pastrādāju, bet citreiz vispār bez iemesla. Šī gada februārī nolēmu griezties pie ārsta. Tika veikta detalizēta galvas izmeklēšana dažādos veidos – datortomogrāfija, galvas asinsvadu skenēšana un daudzas analīzes. Visi rezultāti bija labi un sāpju iemeslu neuzrādīja. Vienīgais, ko ārsts pateica – lai nelietoju tik daudz ibumetīna, kā līdz šim, un izrakstīja medikamentus, kas paplašina asinsvadus un vitamīnus. Centos pēc iespējas mazāk dzert pretsāpju zāles un lietoju izrakstītos medikamentus, tomēr tas nekādus rezultātus nedeva.

Par Dievu biju dzirdējusi un Viņa esamībai ticēju jau no bērnības, bet nepazinu Viņu. Pēdējos dažus gadus māsīca bija stāstījusi, ka Jēzum ir labs plāns manai dzīvei un par to, cik svarīgi ir apmeklēt draudzi un izveidot personīgas attiecības ar Dievu. Reizēm apmeklēju draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu un dievkalpojumus, bet tikai šī gada ziemā izlēmu nopietni veidot savu dzīvi pēc Dieva gribas, ievērot Viņa principus un regulāri būt draudzē. Pēc februārī veiktiem izmeklējumiem sapratu, ka ārsti man nevar palīdzēt un sāku vēl vairāk lūgt, jo biju svētrunās dzirdējusi, ka svarīgākais ir izveidot personīgas attiecības ar Dievu. Bībelē biju lasījusi, ka Viņš spēj palīdzēt, ja ticam Dieva vārdam, pielietojam to savā dzīvē un lūdzam. Drīz vien draudzē bija dziedināšanas dievkalpojums, kurā tad arī saņēmu savu brīvību. Slavēšanas laikā pie sevis lūdzu, lai tieku atbrīvota no sāpēm un tieši tajā brīdī mācītājs teica, ka Dievs kādu dziedina no galvassāpēm. Nodomāju – nevar būt, ka tas ir par mani. Turpināju savas ikdienas gaitas un pēc kāda laika pārsteigta sapratu, ka galva tiešām ne reizi vairs nav sāpējusi un nu jau ilgāku laiku esmu aizmirsusi par savu veco kaiti. Esmu ļoti laimīga un pateicīga Dievam, jo sāpes tiešām apgrūtināja manu ikdienu un traucēja visās darāmajās lietās. Tagad varu braukt ar autobusu, strādāt normālu slodzi bez galvassāpēm, un man tās vairs nav jāpacieš. Slava Dievam!”

Linda meklēja Dievu un saņēma dziedināšanu. Jēzus grib un var dziedināt ikvienu, un aicina: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28) Ikviens, kas nāk pie Viņa un no sirds lūdz, saņem atbildi un risinājumu savai situācijai.

Lindas Eihes liecību pierakstīja Dace Daubere

Nebeidzamie meklējumi pēc patiesas mīlestības ir beigušies

Publicēja 2016. gada 3. aug. 13:06Līga Paņina

Ziņas datums 03.08.16.

Vai Dievs var mainīt cilvēka dzīvi? Inga zina, ka Jēzus Kristus to spēj, jo pati ir šīs pārmaiņas piedzīvojusi. Pirms viņa iepazina Dievu, Ingas dzīvi raksturoja nebeidzami meklējumi pēc patiesas mīlestības, cigarešu atkarība, no kuras nevarēja tikt vaļā, un regulāra alkohola lietošana, bez kā viņa neprata atslēgties no ikdienas un atslābināties.

Inga stāsta: „Vienmēr esmu uzskatījusi, ka laime slēpjas attiecībās ar pretējo dzimumu, jo ļoti ilgojos pēc mīlestības un piederības sajūtas. Man nebija svarīgi apprecēties, galvenais, lai blakus ir kāds cilvēks, kurš mani mīl un rūpējas. Tā kā man puišu uzmanības nekad nav trūcis, jau sešpadsmit gados nodibināju pirmo draudzību. Protams, mēs drīz vien izšķīrāmies un es ar steigu meklēju jaunu draugu. Sākās nebeidzams riņķa dancis ilgu gadu garumā. Pēc katrām neveiksmīgajām attiecībām es aizvien vairāk baidījos no nākotnes, jo sapratu, ka nekas nav patstāvīgs un neviens cilvēks man nespēj sniegt mīlestību, kuru es tik ļoti meklēju. Neveiksmīgo attiecību dēļ bieži jutos nelaimīga un ļoti saspringta, tādēļ pamazām izveidojās ieradums vakaros izdzert pāris glāzes vīna. Uzskatīju, ka tā ir vienīgā iespēja, kā varu novērst domas no savām problēmām un vispār iemigt. Pienāca brīdis, kad bez iedzeršanas nevarēju iztikt, lai arī negribējās to atzīt, man bija izveidojusies nopietna fiziska atkarība. Turklāt es cīnījos arī ar smēķēšanu, ko biju uzsākusi jau pusaudžu gados. Visdrīzāk šo netikumu pārņēmu no sava tēva, kurš vienmēr ir bijis kaislīgs smēķētājs. Bez cigaretēm nespēju izturēt pat vienu stundu, un šī iemesla dēļ man bija grūtības lidot ar lidmašīnu, kā arī nevarēju ilgi pavadīt laiku ar mammu. Reizēm to gribēju atmest, taču pašai par nepatīkamu pārsteigumu parādījās cita nopietna problēma. Vēlmi pēc cigaretēm nomainīja milzīga ēstgriba, kuras dēļ pārēdos tik tālu, ka man parādījās slikta dūša. Lai arī vienmēr esmu bijusi slaida, pēkšņi mans svars sāka pieaugt. Tas noteikti nebija mans mērķis un no abiem ļaunumiem izvēlējos smēķēšanu, kas ļāva man ierobežot apetīti. Iestājos modeļu skolā, tā cerot saņemt atzinību, kuras man pietrūka. Novērtējot savu pagātni, saprotu, ka līdz pat 26 gadu vecumam saviem spēkiem nebiju atradusi laimi, bet tā vietā mocījos ar atkarībām un neveiksmēm personīgajā dzīvē.

Tajā brīdī es to nesapratu, un, kad mamma stāstīja par Dievu, man tas šķita pilnīgi nevajadzīgi. Taču viņa neatkāpās un turpināja mani aicināt uz kristīgiem pasākumiem. Tikai viņas uzstājības dēļ piekritu aiziet un biju ļoti pārsteigta par redzēto. Šeit sastaptie cilvēki atšķīrās no manis, viņi visi bija laimīgi kopā ar Dievu. Es ļoti vēlējos mainīties un jau tajā pašā dienā nolēmu pieņemt Jēzu Kristu.

Kopš tās reizes mana dzīve ir pilnīgi izmainījusies. Tagad apmeklēju draudzi “Kristus Pasaulei”, kur esmu iepazinusi Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Caur to iegūstot patiesu mīlestību, kuru pirms tam tik ļoti biju meklējusi vīriešos. Tagad saprotu, ka neviens cilvēks nekad nespētu piepildīt to tukšumu, kas bija manā sirdī. Lai arī man nepārmeta attiecības ar puišiem, jutu, ka tas nav Dievam patīkami un izlēmu pārtraukt visas ārpuslaulības attiecības. Biju izkļuvusi no nebeidzamā riņķa danča. Jāatzīst, ka ilgu laiku mani uzskati ir bijuši maldīgi, un laime nav atrodama citā cilvēkā. Patiesu piepildījumu un rūpes spēj sniegt tikai Jēzus. Zinu, ka mana nākotne ir drošībā, jo Dievs vienmēr ir uzticams un nemainīgs. Viņš nekad nepamet un neatstāj, kā tas bieži gadās ar cilvēkiem. Tiklīdz sakārtojās mana personīgā dzīve, pazuda arī mūžīgais saspringums, kura dēļ biju lietojusi alkoholu gandrīz katru vakaru. Šī atkarība pazuda pati no sevis un man vairs nevajadzēja apreibināties, lai varētu atslābināties un mierīgi aizmigt. Tagad jebkuru savu satraukumu es uzticu Dievam un zinu, ka Viņš par mani rūpēsies.

Jēzus palīdzēja tika galā arī ar drausmīgo cigarešu atkarību. Pieņēmu lēmumu, ka brīdī, kad par mani tiks aizlūgts, es vairs nekad nesmēķēšu. Pirms tam, cik varēju, nosmēķēju un pārējās cigaretes vienkārši izmetu ārā. Pēc aizlūgšanas bija kādas pāris dienas, kad vēl cīnījos ar vēlmi uzsmēķēt, taču Dieva spēkā es spēju to pārvarēt. Galvenais, ka šoreiz, atmetot cigaretes, neparādījās zvērīgā apetīte un man nevajadzēja mocīties ar pieaugošo svaru un sliktu dūšu.

Esmu tiešām laimīga kopā ar Dievu! Viņš ir izmainījis manu dzīvi, dziedinot gan emocionāli, gan fiziski. Turklāt tagad man ir jauni un lieli mērķi, kas saistīti ar kalpošanu Dievam un cilvēkiem. Es vadu vairākas mājas grupiņas, un tas dod milzīgu gandarījumu un piepildījuma sajūtu.”

Novēlam ikvienam iepazīt Dievu, jo Viņš ir labs un uzticams! Tikai Jēzus spēj piepildīt ikviena cilvēka vajadzības, ja vien mēs esam gatavi pieņemt Viņu savā dzīvē.

Ingas Lapsas liecību pierakstīja Līga Paņina

1-10 of 934