ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Sapratu, ka Dievs ir reāls!

Publicēja 2016. gada 29. jūl. 13:44Līga Paņina

Ziņas datums 29.07.16.

Pirms diviem gadiem Vivitas dzīvē bija atgadījums, kas izmainīja viņas dzīvi un attieksmi pret to. Parādoties galvassāpēm, sieviete piedzīvoja insultu, kura dēļ viņa vairs nejuta kreiso ķermeņa pusi. Šķita, ka dzīve ir apgriezusies ar kājām gaisā un, iespējams, nāksies palikt uz gultas. Taču, pateicoties aizlūgšanām, notika neticamais. Par brīnumu ārstiem un pašai – jutība ķermenī jau pēc neilga laika atgriezās.

Vivita stāsta: „Visu mūžu strādāju slimnīcā un medicīna vienmēr ir bijusi lieta, ko pārzinu. Pati nekad neesmu slimojusi – pat ar sīkām kaitēm nē. Svars un holesterīna līmenis vienmēr ir normas robežās, taču kādu dienu sajutu spēcīgas galvassāpes. Viss beidzās ar to, ka pēkšņi nokritu bezsamaņā. Kolēģi izsauca ārstus un mani ievietoja tajā pašā slimnīcā, kur strādāju. Kad otrajā dienā pamodos, galva vai plīsa pušu no sāpēm – es uzzināju, ka man ir bijis insults. Pirmajās dienās man tika veikta atsāpinošā terapija. Pēc ārstu izmeklējumiem atklājās, ka es nejūtu ķermeņa kreiso pusi. Insulta dēļ cietu arī no atmiņas zuduma. Biju satriekta, jo kā mediķis zināju, ar ko tas var beigties – dzīve uz gultas un nepieciešamība pēc aprūpētāja. Tā kā esmu ļoti patstāvīgs cilvēks, tā man būtu liela traģēdija. Domas par to, ka varētu palikt uz slimības gultas un kļūt no kāda atkarīga, dzina mani depresijā. Visu laiku domāju par to, kā būtu tad, kad pati nespētu piecelties no gultas, aiziet uz tualeti vai veikt savus ikdienas pienākumus. Insultam parasti ir kādi izraisošie faktori – holesterīns vai augsts asinsspiediens, taču man viss bija kārtībā un ārsti īsti nespēja izskaidrot insulta cēloni.

Drīz vien par manu nelaimi uzzināja dzīvokļa biedrene. Viņai bija draudzene kristiete, kura atnāca uz slimnīcu, lai par mani aizlūgtu. Pati Dievam nekad neesmu ticējusi. Reizēm svētkos aizgāju uz baznīcu, taču tas nebija tāpēc, ka es Viņam ticētu, drīzāk tāds rituāls, ko dara visi. Lūgšanas laikā jutos dīvaini, jo pirmo reizi sastapos ar cilvēku, kurš klātienē varētu par mani lūgt Dievu. Taču pāris dienas pēc aizlūgšanas atklājās, ka jutība visā ķermenī atjaunojās, kas ir neticami ātri, arī pati kā mediķis biju pārsteigta. Un tad es tiešām sapratu, ka Tas ir Dievs, kas mani dziedināja.

Dzīvokļa biedrene aicināja mani uz mājas grupiņu un dievkalpojumiem. Sākumā gāju neregulāri, jo bieži bija depresīvs noskaņojums, mocījos ar atmiņas zudumu. Ik pa laikam, kad izgāju uz ielas, aizmirsu, kur atrodos. Tikai pēc laika atmiņa atgriezās un sapratu, kur esmu. Tā kā Dievam nekad iepriekš nebiju ticējusi, sākotnējā motivācija, kāpēc devos uz draudzi, bija mūzika, kas patika, un bijušie kolēģi, kuri apmeklēja draudzi. Soli pa solim sāku iepazīt Dievu un sapratu, ka Viņš ir reāls. Pirmkārt, pamanīju, ka veselības stāvoklis krietni uzlabojās – ķermenis bija ne tikai atguvis jutību, bet arī pieņēmās spēkā, atmiņa pamazām atjaunojās, lai gan dažreiz bija problēmas atcerēties kaut ko, piemēram, cilvēku vārdus. Pamazām arī pati sāku lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Depresīvās domas un bailes par veselības stāvokli ir pazudušas, jo redzu, ka Dievs ir reāls – Viņš mani ir dziedinājis! Es zinu, ka varu Viņam uzticēties jebkurā situācijā.

Darba biedri bija pārsteigti par to, kādas izmaiņas ar mani ir notikušas pēc piedzīvotā insulta. Tagad, esot darbā, stāstu gan pacientiem, gan kolēģiem par to, cik Dievs ir labs, Viņš ir mūsu Ārsts. Kā mediķis esmu pārliecinājusies – kur cilvēks nespēj palīdzēt, tur Dievs parāda Savu varenību!

Es ikvienam iesaku iepazīt Dievu, uzticēties cilvēkiem, kuri pazīst Viņu. Ieaiciniet Jēzu savās sirdīs un Dievs jūs dziedinās!

Vivitas Saulītēnas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Evija: Vientulību un skumjas ir nomainījis prieks

Publicēja 2016. gada 26. jūl. 12:30Līga Paņina

Ziņas datums 26.07.16.


Ja pirms gada Evijai teiktu, ka viņa kļūs par kristieti, meitene neticētu. Ja kāds pienāktu klāt un viņai apgalvotu, ka skumjas un vientulība no viņas dzīves pazudīs reizi par visām reizēm, arī to viņa noraidītu kā kaut ko neiespējamu. Tās ir tikai dažas no pozitīvajām pārmaiņām, kas notikušas Evijas dzīvē no brīža, kad meitene pagājušajos Ziemassvētkos pirmo reizi savā dzīvē piedzīvoja Dievu.

Līdz šim Evija bija pārliecināta, ka ar viņas dzīvi viss ir kārtībā, jo meitene pati sevi uzskatīja par laimīgu cilvēku, un arī apkārtējie apbrīnoja viņas spēju vienmēr būt pozitīvai, priecīgai un smaidošai. Tomēr patiesībā meitenes sirdī jau daudzus gadus bija neizskaidrojamas skumjas, ko bija izraisījušas nepiepildītas alkas pēc draugiem, kuru viņai tā īsti nekad nebija bijis, un vientulība, ko radīja atstumtība no vienaudžu puses. Šīs problēmas aizsākums ir meklējams bērnībā, kad bērnudārzā un pēc tam arī skolā bērni Eviju apzināti ignorēja, ar viņu nevēlējās spēlēties un meiteni apsaukāja. Sākotnēji kā iemeslu šādai attieksmei Evija min to, ka viņa atšķīrās no citiem bērniem, atsakoties piedalīties dažādās nerātnībās. Vēlāk viņas “vaina” bija pārāk labās sekmes un atšķirīgais izskats. Meitene bija garāka un apaļīgāka par savām klasesbiedrenēm, tādēļ puiši, viņu izsmejot, saukāja par “resno”, “garo” un “zubri”. Evijas stāvokli pasliktināja arī tas, ka viņas mamma bija skolotāja, jo tas tika izmantots kā iegansts, lai apvainotu viņu par negodīgu labu atzīmju iegūšanu. Klasesbiedri Eviju nepieņēma. Meitene šādu izturēšanos pārdzīvoja un mēdza skolā bieži raudāt.

Iestājoties ģimnāzijā, Evijas problēma nekur nepazuda. Meitenes klasē bija daudz bērnu no ļoti turīgām ģimenēm, kuri viņu savā bariņā nepieņēma, jo Evijas vecākiem naudas tik daudz nebija. Kaut atklāti meitene no vienaudžu puses apsmiešanu vai naidu neizjuta, viņa saskārās ar liekulību, iedomību un naudaskāri. Turklāt Evija centās sevi turēt grožos un neatļāvās pārmērīgi lietot alkoholu, bet viņas klasesbiedriem patika “tusēt” Vecrīgā. Tā nu ikreiz, kad klasē kāds rīkoja ballīti, Evija bija to jauniešu vidū, kuri aicināti netika. Tomēr jau ģimnāzijas pirmajā gadā, neskatoties uz visu, meitene iemācījās ar pašiedvesmas palīdzību savas bēdas apslāpēt un, par spīti klasesbiedru attieksmei, pret citiem vienmēr būt pozitīva un draudzīga. Vienīgi, pārnākot mājās, viņas priecīgā maska nelīdzēja, un meitene bieži mēdza raudāt bez kāda konkrēta iemesla.

Uzsākot studijas universitātē, Evijas dzīve uzlabojās. Pirmo reizi meitene jutās vienaudžu pieņemta, jo Studentu pašpārvaldē, kurā viņa darbojās, bija daudz cilvēku, kuriem dzīvē nebija gājis viegli, un viņu kompānijā meitene beidzot jutās saprasta. Eviju sāka aicināt uz dažādiem pasākumiem, uz kuriem viņa labprāt arī gāja. Savukārt caur tiem meitenes dzīvē ienāca regulāras iedzeršanas, kuras viņa vairs necentās ierobežot, kā skolas laikā, un šāds dzīvesveids Evijai iepatikās. Arēji meitene šķita laimīga un ar savu dzīvi pilnībā apmierināta, tomēr tā vēl aizvien bija tikai maska, jo, esot vienatnē, vientulība un skumjas meiteni nebija atstājušas. Līdz brīdim, kad viņas draugs uzaicināja Eviju līdzi uz kristīgu pasākumu.

Jau kopš skolas laikiem uzskatīju, ka esmu ateiste un domāju, ka Dieva nav, jo biju vīlusies kristiešos, kuru vārdi nesakrita ar darbiem. Arī, uzsākot studijas universitātē, nekas nebija mainījies un es pieturējos pie šī viedokļa un pat mēdzu to atklāti paust citiem. Studējot pirmajā kursā, draugs, kurš nesen kā bija sācis iepazīt Dievu, mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupas pasākumu. Sākumā biju ļoti skeptiska un darīju visu, lai atrunātu savu draugu apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupu. Kad sapratu, ka mani nodomi neīstenojās, piekritu aiziet kopā ar viņu, tikai ar vienu mērķi - lai parādītu, ka ar manu dzīvi viss ir kārtībā un man viņu Dievs nav vajadzīgs.

Ierodoties neformālajā pasākumā mani pārsteidza sirsnīgā atmosfēra un labvēlīgā attieksme pret mani, kā arī tas, ka neviens man neuzbāzās ar Dievu. Mēs spēlējām spēles un darījām visādas interesantas lietas. Tikai pasākuma beigās sākās sarunas par ticības tēmu. Tad gan jutos ļoti neērti un man gribējās aizmukt, taču, neskatoties uz to, arī es iesaistījos diskusijā. Sarunas laikā atklāju, ka brīžiem jūtos vientuļa un skumja, tad kāda no meitenēm man atbildēja, ka Dievs šo tukšumu var aizpildīt. Tajā brīdī es sāku raudāt, jo šis cilvēks bija aizskāris manu problēmu. Tā nu, neskatoties uz saviem līdzšinējiem aizspriedumiem, es atnācu uz nākamo mājas grupu, tāpat arī uz aiznākamo, kuras laikā pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un Kungu, un visām turpmākajām mājas grupas sanāksmēm, no kurām nevienu tā arī neesmu izlaidusi. Esmu ieguvusi jaunus draugus, kas mani atbalsta un pieņem. Man nav vairs jālieto alkohols, lai kompānijā justos labi. Tas notika pirms nedaudz vairāk kā pusgada. Drīz vien apmeklēju arī savu pirmo dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”, pēc kura iesāku pastāvīgi veltīt Dievam laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā.

Trīs mēnešus vēlāk, apmeklējot draudzes rīkoto semināru – inkaunteru, piedzīvoju Dieva mīlestību, kas visai manai vientulībai lika atkāpties. Kopš inkauntera es vairs nezinu, kas ir vientulība un skumjas, un prieks, kas agrāk bieži vien bija kā pierasta un ērta maska, manī radās pa īstam. Aizbraucot mājās, arīdzan sāku nopietnāk meklēt Dievu un Viņu spēcīgāk piedzīvot savās lūgšanās. Esmu nospraudusi laiku, kad sākšu vadīt pati savu mājas grupu, caur kuru citi cilvēki varēs iepazīt Dievu un piedzīvot Viņa radītās izmaiņas. Man patiešām ir izmainīta dzīve, jo tajā vientulību un skumjas ir nomainījis prieks. Tagad esmu pa īstam laimīga, Dievs ir aizpildījis tukšumu manā sirdī, un es spēju būt pozitīva un priecīga.  Vairs nemēdzu skumt un raudāt bez konkrēta iemesla. Man ir personīgas attiecības ar Dievu, Viņš ir mans Mierinātājs, un man vairs nav jāizmanto pašiedvesma.

Evija stāstu par savu dzīvi nobeidz: “Es apzinos, ka nevienam cilvēkam nav iespējams ar vārdiem izskaidrot to, ko Dievs izdara ar mūsu sirdi, kad Viņam tuvojamies. Tādēļ tad, kad cilvēkiem stāstu par Dievu, vienmēr saku, ka to viņi sapratīs tikai tad, kad paši piedzīvos savā dzīvē. Tāds arī ir mans novēlējums katram, kurš lasīs šo nelielo liecību – arī pašam personīgi iepazīt Dievu un piedzīvot izmaiņas savā dzīvē.”

Evijas Ungures liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa


Anita – Dievs mani ir dziedinājis no sāpēm nierēs

Publicēja 2016. gada 22. jūl. 13:52Līga Paņina

Ziņas datums 22.07.16.

Ikvienam orgānam cilvēka ķermenī ir sava nozīme un funkcija, taču nieres ļoti jūtīgi reaģē uz visu, kas notiek mūsu organismā. Tā arī Anitai nieres bija sāpējušas pirms daudziem gadiem pēc apaukstēšanās, taču tagad pēkšņi atkal simptomi atgriezās. Zinādama, ka tuvojas draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojums, viņa paļāvās uz Dievu, ka Viņš dziedinās.

“Pirms ļoti daudziem gadiem kādā karstā maija dienā gribēju nedaudz pasauļoties, kas beidzās ar nieru iekaisumu, jo acīmredzot zeme vēl bija pārāk auksta, lai to darītu. Es devos uz slimnīcu, un pēc desmit dienu ārstēšanas sāpes izzuda, taču šajā vasarā viena niere pēkšņi atkal sāka sāpēt. Tas gan nebija tik neizturami, kā toreiz pirms daudziem gadiem, taču katru dienu jutu diskomfortu sāpju dēļ. Bija tāda kā “īdēšana” nierē – gan pa dienu, gan naktī. Kad pa miegam griezos no vieniem sāniem uz otriem, vienmēr jutu sāpes. Tā tas turpinājās aptuveni trīs nedēļas. Iespējams, ka vajadzēja doties pie ārsta, taču mani nedaudz atturēja tas, ka ilgi jāgaida rindā, lai tiktu pie speciālista.

Kopš pagājušā gada nogales biju sākusi apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un pamazām iepazīt Dievu. Mani vienmēr ļoti uzrunāja mācītāja sludinātais un iepriecināja draudzes apmeklētāju stāstītās liecības par izmainītajām dzīvēm caur Jēzu Kristu. Lasīju arī grāmatas par to, kā Dievs pārdabiski dziedina un atbrīvo cilvēkus. Tas manī radīja ticību, ka arī mani Dievs var dziedināt. Nolēmu, ka paļaušos uz Dievu un ar cerībām gaidīju tuvojošos dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā. Jau iepriekš esmu piedzīvojusi, kā Dievs atbild uz lūgšanām. Arī dodoties turp, nieres joprojām sāpēja, taču man bija ticība, ka saņemšu savu brīnumu. Jau dievkalpojuma laikā un pēc aizlūgšanām sapratu, ka sāpes nierē ir pārgājušas. Kopš šīs dienas tās ne reizi nav atkārtojušās. Ikdienā vairs nejūtu nekādu diskomfortu, un arī pa nakti man nesāp – varu viegli pagriezties no vieniem sāniem uz otriem. Esmu priecīga, ka nebūs jāstāv garās rindās pie ārsta, lai uzzinātu, kas man kait un kā atbrīvoties no sāpēm.

Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš mani ir dziedinājis un parādījis, ka varu uz Viņu pilnībā paļauties. Novēlu ikvienam ticēt, ka Dievs atbild uz lūgšanām un grib sniegt mums brīvību no visām sāpēm. Lūdziet un jūs saņemsiet!” saka Anita.

Anitas Platās liecību pierakstīja Laura Gruševa

Trīs īpašas dienas inkaunterā

Publicēja 2016. gada 21. jūl. 12:56Līga Paņina

Ziņas datums 21.07.16.

Vasaras vidū, no 13. – 15. jūlijam draudze “Kristus Pasaulei” rīkoja trīs dienu semināru jeb inkaunteru Siguldas rajonā. Uz to ieradās cilvēki no dažādām Latvijas vietām, lai pavadītu īpašu laiku ar Dievu.

Inkaunters piemērots gan tiem, kas jau ilgāku laiku pazīst Dievu gan arī tiem, kuriem nav kristīgas dzīves pieredzes. Galvenais uzsvars ir uz tikšanos ar Dievu, tāpat daudz uzmanības tiek veltīts atbrīvošanai no dažādām atkarībām, slimībām, emocionālām problēmām, tiek mācīts, kā pēc inkauntera saglabāt savu brīvību un dzīvot pilnvērtīgu, uzvaras pilnu dzīvi.

Semināra pēdējā dienā bija arī daudziem ilgi gaidītais un īpašais notikums – kristības. Pavisam 21 cilvēks slēdza derību ar Dievu, tā apliecinot vēlmi dzīvot pēc Viņa prāta.

Pēc semināra tā dalībnieki priecīgi dalījās ar pārējiem, kādas izmaiņas ir piedzīvojuši. Lūk, dažas liecības.

Izolde: “Tēva mīlestības trūkuma dēļ mani mocīja mazvērtības kompleksi, nemīlēju sevi un domāju, ka man vienmēr jāsamierinās ar mazāko, lētāko, nevērtīgāko. To uzskatīju par normu savā dzīvē, nespēju veidot pilnvērtīgas attiecības ar cilvēkiem un īstenot bausli “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Inkaunterā piedzīvoju Dieva Tēva mīlestību, tas izmainīja manu sirdi un deva jaunu spēku dzīvot tālāk, pašai būt priecīgai un laimīgai, iet droši uz priekšu, realizēt savus mērķus un sapņus”.

Elīna: “Pavasarī lielas slodzes dēļ man sākās stress. Nevarēju tikt ar visu galā, nezināju, kā lai sakārtoju prioritātes pareizā secībā, un tā rezultātā kļuvu ļoti aizkaitināma, par sīkumiem dusmojos, kļuvu nikna, mājās staigāju “kā pūķis”, biju vienmēr pārgurusi un neko negribēju darīt. Pienāca vasara, lielā pārslodze beidzās, bet problēmas palika, un sapratu, ka pati ar to galā netikšu, tāpēc nolēmu doties uz inkaunteru. Tur visas šīs problēmas nesu Dieva priekšā, par mani tika lūgts un tagad jūtu spēku, enerģiju, dzīvesprieku, mierīgi uztveru visu sev apkārt notiekošo. Kopā ar Dievu es zinu, kā sakārtot dzīvi, ievērojot pareizu prioritāšu secību”.

Viktors: “Jau labu laiku atpakaļ man tika konstatēts vēzis. Veselības stāvoklis arvien pasliktinājās. Tika veiktas operācijas, taču būtiskus uzlabojumus tas nedeva. Emocionāli man bija ļoti grūti, jutos nomākts un izmisis. Sāku nākt uz draudzi “Kristus Pasaulei” un uzzināju par iespēju braukt uz trīs dienu semināru, kur daudzi sastopas ar Dievu un saņem palīdzību. Inkaunterā kalpotāji lūdza par mani, un, kaut arī vēl esmu atveseļošanās procesā, ticu, ka Dievs ir mani dziedinājis un piedzīvošu pilnīgu savu dziedināšanu. Garīgi jūtos ļoti labi, neesmu vairs izmisis un nomākts. Paldies Dievam!

Ikvienu, kurš vēlas vairāk iepazīt Dievu, kļūt brīvs no dažādām atkarībām tiek aicināts pieteikties uz trīs dienu semināru jeb inkaunteru pa tālruni 371 2001 6806 Luīzei vai rakstot uz e-pastu luize.zveja@gmail.com.

Dace Daubere

“Stāvu pie alus stenda un brīnos – ko es te vispār daru?”

Publicēja 2016. gada 19. jūl. 14:05Līga Paņina

Ziņas datums 19.07.16. 

Kad Renārs pirmo reizi dzīvē apmeklēja dievkalpojumu un pēc tam devās uz veikalu, lai nopirktu dienišķos pāris aliņus, viņš saprata, ka noticis brīnums. Vēlme iedzert, kas viņam bija raksturīga gandrīz astoņpadsmit gadus, pēkšņi neizskaidrojamā veidā bija pārgājusi. Tieši tajā dienā viņš pirmo reizi bija lūdzis: “Jēzu, ienāc manā dzīvē un esi mans Kungs un Glābējs!” Kopš tās reizes ir pagājuši vairāki mēneši un Renārs vairs nav lietojis ne malku alkohola. Tā vietā viņš regulāri apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei” Liepājā, ik rītus lūdz Dievu, lasa Bībeli un pats apgalvo, ka viņa dzīve ir kļuvusi daudz interesantāka un krāsaināka, nekā līdz tam.

Par to, kā tas notika, Renārs stāsta: “Astoņpadsmit gadus esmu nostrādājis naktsklubā par bārmeni. Bija apmeklētāji, kuri vēlējās, lai iedzeru kopā ar viņiem. Kā tu klientam atteiksi? Tā arī sāku lietot alkoholu regulāri. Kādu laiciņu pastrādāju arī veikalā, taču atgriezos naktsklubā, jo man patika tā vide, gaisotne un publika. Sākot savu darba dienu vai nakti, noliku zem bāra letes polšu un pēc tam darba gaitā to izsūcu. Neteikšu, ka beigās biju piedzēries, bet tonuss bija labs. Ja darbā nedzēru, tad mājās katru vakaru izdzēru vismaz dažus aliņus, bet brīvdienās jau vajadzēja veselu iepakojumu.

Pēdējos septiņus gadus lietoju alkoholu gandrīz bez pārtraukuma. Sākās depresiju periodi un arī finansiālas problēmas. Kad biju iedzēris, pats sev likos pats gudrākais un skaistākais cilvēks pasaulē, taču, tiklīdz bija skaidra galva, nespēju atrisināt nevienu problēmu. Pirms trijiem gadiem lielā mērā mana alkoholisma dēļ izjuka ģimene, es zaudēju sievu un meitiņu. Allaž trūka naudas, kaut arī strādāju divās darba vietās – pa dienu veikalā, bet pa nakti bārā.

Pamazām gāja arvien trakāk. Kaut arī man nebija lielas veselības problēmas, visu laiku jutu, ka eju uz leju un degradējos. Arī iedzert gribējās arvien vairāk un vairāk. Sestdienās bez alus iecienīts kļuva arī šņabis. Neredzēju jēgu šādai dzīvei, strādāju, lai nopelnītu alkoholam. Bija darbs, mājas, glāzīte, televizors, otrā rītā atkal uz darbu. Iestājās rutīna, no kuras neredzēju izeju. Aizvien vairāk sapratu, ka kaut kas ir jāmaina, tikai nezināju, kā to izdarīt. Bija mēģinājumi pašam atmest dzeršanu, reiz gāju kodēties, kādu laiku nelietoju, pēc tam atsāku ar jaunu sparu.

Pirms kādiem pāris gadiem sāku strādāt dāņu firmā noliktavā par pārzini. Mana kolēģe bija kristiete, kas apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei” Liepājā. Viņa man sāka stāstīt par Dievu, aicināja uz savu draudzi un mājas grupiņu. Nodomāju: “Kāpēc ne?” Jāaiziet un jāpaskatās, kas tur notiek!

Tā bija sestdiena. Jau iepriekš biju ieplānojis – beigsies dievkalpojums, es, kā parasti, aiziešu uz veikalu un nopirkšu sev pāris aliņus. Mājās pie glāzītes mierīgi pasēdēšu un visu pārdomāšu. Taču dievkalpojumā kopā ar citiem pirmo reizi dzīvē, slavējot un pielūdzot Dievu, pārņēma ļoti laba sajūta. Kļuva tik viegli, it kā smaga nasta būtu noņemta no maniem pleciem. Pēc svētrunas lūdzu Jēzu, lai Viņš kļūst par manu Kungu un Glābēju, un atdevu savu dzīvi Viņam.

Izgājis no draudzes pasākuma, iegāju bodē, un pēkšņi atskārtu – ko es te daru? Man taču vairs vispār negribas dzert! Bija noticis brīnums! Pirms tam neticēju Dievam, kā arī tam, ka Viņš spēj darīt tādas izmaiņas. Taču tagad pats stāvēju veikalā pie alkohola stenda un brīnījos. Kāds pēc astoņpadsmit gadu dzērāja stāža kā ar roku bija paņēmis nost tieksmi pēc alkohola! Kopš tā brīža vairs neesmu lietojis ne grama!

Kā es raksturotu dzīvi tagad, ar Kristu? Viennozīmīgi – zāle ir zaļāka un debesis zilākas! Depresija ir izzudusi, allaž esmu labā garastāvoklī un arī pats labi jūtos! Vairs nav ne mazākās tieksmes un vēlmes iedzert. Manī ir atgriezies dzīves prieks, arī darbā viss veicas un finanses vienmēr ir pietiekami. Nesen saņēmu algas pielikumu un paaugstinājumu darbā. Apmeklēju draudzi Liepājā, cenšos būt visos dievkalpojumos un mājas grupiņas sapulcēs. Ik dienas lasu Bībeli un lūdzu Dievu.

Tiem, kuri vēl joprojām mokās ar atkarību no alkohola, es aicinātu vērsties pie Dieva, jo nepalīdzēs ne kodēšanas, ne arī paša centieni atturēties. Tikai Jēzus Kristus var palīdzēt un atbrīvot no šīs atkarības. Manā dzīvē Viņš to ir izdarījis un to pašu Viņš var paveikt arī tavā!”

Renāra Lapiņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Uz savu nākotni raugos ar pārliecību

Publicēja 2016. gada 15. jūl. 12:10Līga Paņina

Ziņas datums 15.07.16.

Dace ir vienmēr bijusi ļoti aktīva un dzīvespriecīga sieviete ar lieliem sapņiem un iecerēm nākotnei. Taču izdarot vairākus nepareizus lēmumus, šie plāni sabruka, un Dace piedzīvoja smagu depresiju, kas ilga pusotru gadu. Tikai pateicoties Dievam, sieviete ir spējusi atgūties un pamazām atjauno savu dzīvi.

Dace stāsta: “Vienā brīdī man viss pilnīgi sagruva. Pirms tam man bija neliela saimniecība, kurā audzēju kazas un vistas. Nākotnē plānoju uzsākt audzēt dārzeņus un pat biju jau uzcēlusi šim mērķim domātas siltumnīcas, kad pēkšņi mani piemeklēja nelaime. Diezgan bieži mājās, kur dzīvojām notika “tusiņi”, kur kopā ar savu draugu lietojām alkoholu un mūs apciemoja dažādi paziņas. Ne vienmēr es par šiem pasākumiem priecājos, bet pēc gadījuma, kad tiku apzagta, sapratu, ka vēlos visu to izbeigt un dzīvot viena. Nākotnes sapņi izplēnēja, un nekam vairs manā skatījumā nebija jēgas. Biju ļoti vīlusies un apvainojusies uz savu draugu par notikušo. Likvidēju savu saimniecību un devos apciemot draugus, lai būtu projām no mājām un izbēgtu no liekiem skandāliem. Nezinu, kā tas notika, bet es kļuvu par sava veida “bomzi”. Mājās es neatgriezos vairāk nekā gadu, visu laiku pavadot pie paziņām. Es biju kļuvusi vienaldzīga pret savu dzīvu, neko nevēlējos darīt un nesteidzos atgriezties savā realitātē. Katrā ģimenē es pavadīju apmēram desmit dienas, līdz brīdim, kad kopā kļuva neinteresanti vai arī sāku ļoti apgrūtināt ar savu klātbūtni. Šāds dzīvesveids nenoliedzami atstāja iespaidu arī uz manām emocijām. Es jutos ļoti vientuļa, nepieņemta un lieka. Ar visiem spēkiem centos smaidīt un neizrādīt savas skumjas un nomākumu. Smagākais brīdis pienāca, kad pavisam nejauši uzzināju, ka mājā, kurā dzīvoju, ir nonākusi tiesā un pastāvēja liela iespēja, ka banka to atņems. Tas bija milzīgs trieciens. Šī māja bija vienīgais, kas man vēl piederēja. Jutos pilnīgi izsista no līdzsvara, dienām ilgi es varēju nogulēt gultā, un aizmiegot es nevēlējos pamosties. Biju šokā par notikušo! Apātiski skatījos vienā punktā un centos nomierināt nervus, daudz smēķējot. Spēka man nebija nemaz, vienīgais kam vēl saņēmos bija dokumentu kārtošana, lai pavisam nepazaudētu māju.

Šajā grūtajā laikā meita mani uzaicināja uz dziedināšanas dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”, kuru pati apmeklēja. Man ļoti patika gaisotne un dzīvība, kas šeit valda un tā bija pirmā reize, kad pēc ilga laika spēju domāt par kaut ko citu, nevis tikai par savām problēmām. Jau pēc šī pirmā dievkalpojuma apmeklējuma, es emocionāli jutos daudz labāk. Biju izkļuvusi no depresīvā stāvokļa. Esot tur, es piedzīvoju Dievu un tāpēc izlēmu arī turpmāk apmeklēt šo draudzi. Aizvien vairāk iepazīstot Dievu, mani vairs nemoka vienaldzība pret dzīvi un enerģijas trūkums, kā tas bija visu pēdējo gadu. Esmu spējusi aizmirst pagātnes notikumus un piedot savam bijušajam draugam. Jūtos atkal priecīga un stipra. Vairs dienām ilgi neguļu gultā un bezcerīgi neskatos vienā punktā. Nav arī drausmīgo domu, ka nevēlos no rītiem celties. Zinu, ka pamazām, esot kopā ar Dievu, spēšu atjaunot un sakārtot savu dzīvi. Manī vairs nav vientulības un atstumtības sajūtas. Lasot Bībeli un lūdzot, es saņemu vadību savai dzīvei, kas palīdz man pieņemt pareizus lēmumus. Savādāk dzīvot es nemaz nevēlos! Manī ir organiska nepieciešamība sarunāties ar Dievu, citādi diena šķiet neizdevusies. Uz savu nākotni raugos ar pārliecību, ka viss būs labi un atkal darbojos, lai īstenotu savu sapni par dārzeņu audzēšanu. Turklāt esmu ieguvusi arī jaunu vīziju, kas saistīta ar Dievu un kalpošanu cilvēkiem. Man sirdī ir karsta vēlēšanās ikvienam stāstīt par Jēzu, ko arī regulāri daru.

Savādāk dzīvot es nemaz nevēlos! Dzīve bez Jēzus Kristus, kāda man bija agrāk, tagad liekas tik bezjēdzīga. Ienākot draudzē un atdodot savu dzīvi Dievam, man ir kļuvis interesanti dzīvot. Ikvienu cilvēku, kurš piedzīvo smagus brīžus un cīnās ar depresiju, aicinu pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Varbūt situācija uz sitienu neizmainīsies, taču Viņš dos prieku un spēku, kas neļaus padoties. Kopā ar Dievu neviena situācija nav bezcerīga!”

Daces Vītolas liecību pierakstīja Līga Paņina

Vairāki desmiti kārpu izzūd bez sāpīgām procedūrām

Publicēja 2016. gada 12. jūl. 12:53Līga Paņina

Ziņas datums 12.07.16.

Kārpas ir ādas veidojumi, kas savā būtībā ir labdabīgi, tomēr šos sabiezējumus ignorēt ir iespējams vienīgi līdz brīdim, kad tie sāk radīt psiholoģisku diskomfortu un sāpes, kā arī traucēt fiziski. Pirmā kārpa Alīnai parādījās 6 gadu vecumā. Tā uzmetās uz vienas no plaukstām, tomēr toreiz meitene tai nepievērsa nekādu uzmanību. Vēlāk, pusaudža vecumā, kārpai kļūstot lielākai, Alīna centās to noknibināt ar zobiem un izgriezt ar šķērēm. Tas nelīdzēja, – kārpa par spīti turpināja augt arvien lielāka, turklāt tai blakus uz plaukstas un drīz vien arī uz otras rokas saradās citas līdzinieces, līdz pagājušā gada vasarā Alīna uz abām plaukstām saskaitīja 32 kārpas.

Alīna par kārpu radīto diskomfortu stāsta: “Kamēr manas plaukstas “izdaiļoja” vien dažas kārpas, par tām pārāk nepārdzīvoju un arīdzan nemeklēju veidus, kā ar tām cīnīties. Kaut draudzi “Kristus Pasaulei” cītīgi apmeklēju jau ilgāku laiku un zināju, ka tā nav Dieva griba, ka sirgstam ar jebkādām kaitēm, tomēr Dievam palīdzību šajā problēmā sākumā īpaši nelūdzu. Savukārt, kad kārpu skaits turpināja pieaugt tiktāl, ka noslēpt tās vairs nebija iespējams, par savu roku izskatu sāku kaunēties. Tā nu bieži mēdzu turēt plaukstas vienu otrai virsū, lai tās būtu mazāk redzamas un nenēsāju gredzenus. Sapratu, ka ar šādu rotu tikai pievērsīšu uzmanību savām neglītajām rokām. Man arīdzan traucēja tas, ka kārpas visu laiku bija sajūtamas, īpaši jau tās, kas atradās pirkstu starpās, tā izraisot kārdinājumu sabiezējumus aiztikt un noplēst. Papildus visām šīm neērtībām kārpu dēļ radās arī problēmas darbā. Es strādāju par trauku mazgātāju, un darba vietā cilvēki sāka ievērot manas rokas un izteikt dažādas piezīmes.

Tā nu sāku domāt, kā no kārpām atbrīvoties. Biju dzirdējusi, ka ar tām iespējams cīnīties ar struteņu sulas palīdzību, tomēr tā nekādus rezultātus nedeva. Pēc tam ķēros pie aptiekā pirkta līdzekļa, kas paredzēts kārpu ķīmiskai izdedzināšanai. Arī šo līdzekli pārstāju lietot, jo kārpu bija daudz, to uzklāt – grūti, un, katru reizi zāles lietojot, es savainoju arī veselo ādu. Tas bija diezgan sāpīgi, un es atkal padevos. Galu galā visu šo pūļu rezultātā izdevās noņemt vien virsējo slāni un kārpas atauga vēl lielākas. Sāku regulāri lūgt Dievu par savu dziedināšanu un beidzot devos arī pie dermatologa. Tomēr speciālists paskaidroja, ka, strādājot tādu darbu, kāds ir man, šādu procedūru nemaz nedrīkst veikt – tā izraisīšot vien jaunas problēmas, turklāt roku mērcēšana, ar ko neizbēgami darbā saskāros katru dienu, pati par sevi rada labvēlīgu vidi tam, lai kārpas vairotos. Galu galā dermatologs izrakstīja skābi saturošu gēlu, kas nebija nekādas spēcīgās zāles. Bija jānotiek brīnumam, lai darba dēļ nerastos jauni veidojumi, kā tas līdz šim bija noticis, un lai šis līdzeklis iznīcinātu visas 32 kārpas. Pieņēmu lēmumu, ka smērēšu izrakstīto gēlu, bet vienlaicīgi arī no sirds lūgšu Dievu, lai Viņš dziedina, jo zāļu iedarbībai pašai par sevi minēto iemeslu dēļ neticēju. Par mani cītīgi lūdza ne tikai mājas grupas vadītāja, kas regulāri mēdza atkārtot to, ka Dievs mani jau ir dziedinājis un ka viņa savās lūgšanās redz, ka manas rokas ir pilnīgi tīras bez nevienas kārpas, bet arī pārējie mājas grupas dalībnieki. Man pašai par lielu brīnumu es sāku manīt uzlabojumus. Man radās arvien lielāka ticība tam, ka izdosies no šīs kaites beidzot atbrīvoties. Tā nu pēc divu mēnešu intensīvas cīņas kārpas pazuda kā nebijušas.”

Tagad, kad kārpu vairs nav, Alīna priecīgi saka: “Tik patīkami, ka, sakļaujot kopā pirkstus, es vairs nejūtu to starpās kārpas, jo āda uz plaukstām ir pavisam gluda! Es ar prieku varu paskatīties uz savām rokām – man par tām vairs nav jākaunas un jācenšas slēpt no citu acīm. Kā arī nav vairs jābaidās dzirdēt aizskarošas piezīmes par manu plaukstu izskatu. Īpašs gandarījums man ir par to, ka, pavisam nesen saderinoties, mans līgavainis varēja uzvilkt saderināšanās gredzenu veselā un glītā pirkstā. Iepriekš šo pirkstu klāja sešas kārpas.”

Alīna novēl katram lasītājam saprast un arī piedzīvot to, ka Dievam ir risinājums katrai problēmai. Turklāt Viņš dod spēku nepadoties, līdz esam izcīnījuši pilnīgu uzvaru. Alīna saka: “Ar Dievu cilvēkam viss ir iespējams!”

Alīnas Jaskejevičas liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa

Valdis – es vairs neesmu nožēlojams alkoholiķis!

Publicēja 2016. gada 8. jūl. 12:24Līga Paņina

Ziņas datums 08.07.16.

Alkoholisms ir viena no izplatītākajām atkarībām, kas ne tikai sabojā veselību, bet ietekmē arī cilvēka ģimenes locekļus un draugus. Pusaudžu vecumā izmēģinātā pirmā glāzīte var kļūt par liktenīgo, kā tas notika arī ar Valdi. Gadiem ilgi viņš dzēra ik dienas, līdz iepazina Jēzu Kristu, kas viņu atbrīvoja no šīs atkarības un izmainīja Valda dzīvi.

“Es uzaugu laukos, kur apkārt bija daudz iedzeršanu, tāpēc to uzskatīju par normālu parādību. Atceros, kā aptuveni piecpadsmit gadu vecumā ar draugiem kopīgi iegādājāmies pirmo pudeli. Mums ļoti iepatikās alkohola radītā pārliecība par sevi un tas, cik bravūrīgi varējām uzvesties. Tā sāku iedzert ik sestdienu un svētdienu. Vēlāk, kad uzsāku darba gaitas, pamanīju, ka priekšnieks neiebilst pret alkohola lietošanu, tāpēc atļāvos iedzert arī darba dienu vakaros. Drīz vien jau vairs nevarēju nodzīvot ne dienu bez kāda aliņa. Gribēju izveidot nopietnas attiecības ar meiteni, taču neviena ilgstoši nevēlējās ar mani draudzēties un sauca par alkoholiķi. Pēc laika man tomēr izdevās iepazīties ar sievieti, kas domāja, ka spēs man palīdzēt. Pārcēlos pie viņas uz dzīvi Rīgā. Redzēdama manu atkarību, viņa ieteica man ārstēties un iešūt “ampulu”, kas atturētu no alkohola lietošanas, jo satur medikamentus, kurus nedrīkst lietot kopā ar to. Es paklausīju un spēju divus gadus iztikt bez alkohola, baidoties no tā, ka varētu apdraudēt savu veselību. Tomēr pēc šiem gadiem joprojām vēlējos iedzert, tāpēc reiz pamēģināju alu. Nekas nenotika, un pēc neilga laika es jau atkal dzēru stirpo alkoholu. Meitene, redzot, ka esmu atsācis dzeršanu, izbeidza attiecības. Protams, arī no darba biju atlaists, jo nespēju izpildīt savus pienākumus. Dzērumā arī pazaudēju tiesības vadīt auto un sāku nest uz lombardiem vērtīgāko elektrotehniku, kas man bija, lai iegūtu naudu alkoholam.

Redzot manu smago stāvokli, tuvinieki un draugi sāka mani saukt par “bomzi”, un patiesībā es daudz no tā neatšķīros. Pārdzīvoju par izjukušajām attiecībām ar meiteni, arī vistuvākais draugs, kam biju pieķēries, izbeidza ar mani kontaktēties. Mana meita nevēlējās uzturēt attiecības ar tādu tēvu. Tas viss mani ļoti sāpināja, jo šie cilvēki man bija svarīgi. Sapratu, ka esmu palicis pavisam viens un bez jebkādas iespējas izmainīt savu dzīvi. Tas bija kā nebeidzams “ritenis” – iedzeršana, paģiru mazināšana ar alkoholu nākamajā rītā un atkal iedzeršana, un es nespēju no tā izkļūt. Jutos nožēlojams un nevienam nevajadzīgs. Papildus tam no ilgstošās dzeršanas man sākās alkohola izraisītas epilepsijas lēkmes. Tās tas atgadījās vairākas reizes.

Toreiz, neredzot vairs nekādas iespējas un risinājumu, atcerējos, ka mamma mani bērnība bija vedusi uz baznīcu un stāstījusi par Dievu. Es sāku lūgt Jēzu Kristu, izmisumā saucot pēc palīdzības. Sapratu, ka pavisam drīz varu nomirt, ja tā turpināšu. Lūdzu, lai Jēzus atbrīvo mani no šīs atkarības un izmaina dzīvi. Sajutu īpašu Dieva klātbūtni un sāku raudāt, nožēlojot savus grēkus. Otrā dienā piecēlos un kā ierasts devos uz veikalu, lai iegādātos alu, kas palīdzētu atgūties no paģirām. Paņemot rokās pudeli, sāku domāt, ka patiesībā man gandrīz nav paģiru un es nevēlos dzert alkoholu. Turpat pie veikala arī izlēju iegādāto alu ārā. Tā bija mana pēdējā nopirktā alkohola pudele! Atgriežoties mājās, es pateicos Dievam par šo brīnumu, ka varu izvēlēties nedzert un apsolījos Viņam kalpot. Svētdienā devos uz kādu vietējo baznīcu, kur mani bija vedusi mamma. Lūdzu Dievu arī pēc īstiem, ticīgiem draugiem, ar kuriem kopā varētu pavadīt laiku, pārrunājot Bībeli. Pēc neilga laika brāļa meita uzaicināja uz “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Rīgā. Tur man ļoti patika gan slavēšanas mūzika, gan mācītāja sludinātais. Tiku ielūgts apmeklēt mājas grupiņas pasākumu, kur iepazinos ar vīriem, kam ir dzīva ticība un kas vēlas kalpot Dievam. Esmu ļoti pateicīgs, ka varu būt šādā draudzē. Lūdzot Dievu un lasot Bībeli, sapratu, ka pavadīt laiku ar vecajiem draugiem, kas lieto alkoholu, vairs nevēlos. Es viņus aicinu iepazīt Dievu un saņemt brīvību no atkarībām, taču neapmeklēju viņu iedzeršanas.

Esmu pilnīgi brīvs no gadiem ilgušās atkarības. Alkohols ir kļuvis vienaldzīgs un man neinteresē. Arī epilepsijas lēkmju vairs nav, un, tā vietā, lai nestu mantas uz lombardu, es strādāju un atbildīgi izpildu savus pienākumus. Dievs ir atjaunojis manas attiecības ar meitu – viņa man ir piedevusi un vēlas pavadīt laiku kopā. Arī mans labākais draugs ir atkal sācis man uzticēties, jo redz, ka ar Dieva palīdzību esmu mainījies. Neviens vairs nesauc mani par “bomzi” un alkoholiķi. Es palīdzu citiem alkohola atkarīgajiem iepazīt Dievu un esmu patiesi laimīgs, kalpojot Viņam un dzīvojot pilnvērtīgu dzīvi. Bībelē 40. Psalma 2. un 3. pantā ir teikts: “Es gaidīt gaidīju uz To Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu. Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.” un tā ir taisnība. Paldies Jēzum Kristum, kurš spēj atbrīvot pat no vissmagākajām atkarībām un izmainīt dzīvi pilnībā!” ar prieku saka Valdis.

Valda Kūlīša liecību pierakstīja Laura Gruševa

Pēteris: „Man ir jauni, uzticami draugi!”

Publicēja 2016. gada 5. jūl. 12:09Līga Paņina

Ziņas datums 05.07.16.

Pētera ikdiena līdz astoņpadsmit gadu vecumam paskrēja mācoties skolā, pārnākot mājās un uzņemoties rūpes par jaunāko brāli. Jaunajam puisim nebija īsti laika sev un draugiem, jo vecāku šķiršanās dēļ bija nepieciešams veikt vairāk pienākumu mājās, kā arī čakli mācīties. Tādēļ Pēteris kļuva diezgan noslēgts un kluss cilvēks. Lai arī saviem spēkiem, strādājot pie rakstura, izdevās panākt nelielus uzlabojumus, viņš saprata, ka vienīgais, kas var izmainīt cilvēku, ir Jēzus Kristus.

Pēteris stāsta: „Atceros, ka bērnībā īpaši daudz nekontaktējos ar vienaudžiem. Gāju skolā, centos labi mācīties, un, atnākot mājās, visu laiku pieskatīju brāli, rūpējos par viņu, jo to darīt vajadzēja vienam pašam. Biju diezgan noslēgts cilvēks, tādēļ grūti bija uzsākt sarunu ar jauniešiem. Man nebija īpaši daudz draugu, izņemot vienu klasesbiedru skolā, kuru toreiz uzskatīju par labāko draugu. Domāju, ka varu viņam uzticēties, lai arī tas man nepadevās viegli. Taču kādu reizi es viņam uzrakstīju uz lapiņas meitenes vārdu, kura man patika. Tas bija noslēpums. Pēc laika viņš izstāstīja to visai klasei. Piedzīvoju lielu apkaunojumu un vilšanos, jo es uzticējos šim cilvēkam. Un, tā kā man jau bija grūti komunicēt ar skolasbiedriem, tad pēc šī atgadījuma es vairs nevienam neuzticējos. Tā bija pamatīga trauma, jo visa klase smējās par mani un ik pa laikam to atgādināja. Mani pārņēma arī dusmas un nepiedošana pret draugu, kurš mani nodeva. Es vēl vairāk noslēdzos sevī, un tas ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi un personību.   Vienkārši gāju uz skolu mācīties, dažreiz sasveicinoties ar cilvēkiem, kas man ir apkārt. Vairs īpaši nerunāju ar klasesbiedriem un necentos arī uzsākt sarunu.

Ar laiku sapratu, ka man ir rakstura problēma – neuzticēšanās cilvēkiem, dusmas un noslēgtība. Es nebiju laimīgs un gribēju kaut ko mainīt, taču nezināju, kā to izdarīt. Kādu dienu izdomāju, ka vienkārši centīšos aizmirst to, kas noticis, un mēģināšu dzīvot savādāk. Sāku apmeklēt sporta nodarbības, kur bija jauni cilvēki, centos uzsākt sarunu ar viņiem. Tas man pamazām sanāca, lai gan mana personība tik un tā nemainījās – pagātnes vilšanos nespēju aizmirst, un piedot klasesbiedram – arī ne.  

Kādu dienu, kad atnācu no treniņa, internetā man uzrakstīja meitene, kura apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņa iesāka man stāstīt par Dievu un dalījās ar to, kā Dievs spēj izmainīt cilvēka dzīvi. Mani ļoti iedvesmoja tas, ko viņa stāstīja, jo es vairs neredzēju atrisinājumu savai problēmai, un šķita, ka varbūt Dievs varētu man palīdzēt. Skolā mums bija ticības mācība un kādreiz esmu piedalījies kristīgajās nometnēs, taču Dievu nepazinu, nekad nebiju lūdzis un nezināju, ka Viņš var reāli palīdzēt. Mani uzaicināja uz mājas grupiņu. Kad atnācu, ļoti patika draudzīgie cilvēki, un viss likās ļoti interesanti. Uzrunāja tas, ka katram bija savs dzīvesstāsts, kurā uzzināju, kā Dievs izmainījis šos cilvēkus. Sāku pamazām veidot attiecības ar Dievu – pavadīju laiku lūgšanā, lasīju Bībeli. Dievs mani uzrunāja, ka ir jāsakārto attiecības ar klasesbiedriem, kuriem nespēju piedot. To bija emocionāli grūti izdarīt, bet es atvainojos viņiem, ka visu šo laiku nebiju runājis. Tad, kad aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru, Dievs mani pilnīgi atbrīvoja no nepiedošanas. Es piedevu visiem, jutos brīvs no dusmām, un Dievs mani piepildīja ar prieku un mīlestību.

Mana personība un raksturs sāka mainīties. Dievs atbrīvoja no visām pagātnes sāpēm un nedrošības par to, ka kāds varētu mani pievilt. Tagad spēju daudz vieglāk komunicēt ar cilvēkiem, vairs neesmu tik noslēgts, varu pieiet klāt un uzsākt sarunu. Es nesaskatu katrā cilvēkā potenciālu nodevēju, bet gan iespēju iegūt labu draugu. Šobrīd draudzē un mājas grupiņā man ir jauni, uzticami draugi, par kuriem esmu pateicīgs Dievam. Zinu, ka joprojām jāpilnveidojas, taču to, ko nespēju es pats – Dievs izdarīja manā dzīvē!

Ikvienam iesaku meklēt Dievu, studēt Bībeli un dzīvot pēc principiem, kas ir saskaņā ar Dieva gribu!

Pētera Gāžas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Arnis dziedināts no tālredzības

Publicēja 2016. gada 1. jūl. 23:03Līga Paņina

Ziņas datums 02.07.16.

Daudzi cilvēki, kuri ir pāri pusmūžam, uztver kā pašsaprotamu, ka šajā vecumā sākas redzes problēmas un bez brillēm turpmāko dzīvi vairs neiztikt. Arnis ir draudzē “Kristus Pasaulei” jau kopš dibināšanas dievkalpojuma, un tic Dievam jau daudzus gadus. Kad viņam 52 gadu vecumā sākās problēmas ar redzi, viņš nolēma nepadoties, bet cīnīties. Pēc karstām lūgšanām dziedināšanas dievkalpojumā un arī vienatnē Arnis uzticēja savu slimību Dievam, un pēc kāda laika ārsta kabinetā pamanīja, ka redz pilnīgi skaidri!

Par to, kā tas notika, viņš stāsta: “Apmēram pirms astoņiem gadiem man bija jāiziet obligātā šoferu veselības pārbaude, kuras laikā es pamanīju, ka ar kreiso aci redzu labi, bet ar otru vairs nevaru saskatīt pat lielākus apļus. Arī pirms tam, lasot Bībeli, dažkārt ievēroju, ka burti izskatās izplūduši, taču tobrīd tam nepiegriezu vērību. Tā kā veselā acs kompensēja vājo, sākumā traucējumus gandrīz nemanīju. Braucot pie stūres un raugoties tālumā, arī viss vēl šķita normāli. Bet, pārnācis no pārbaudes mājās, apsēdos uz dīvāna un mēģināju no attāluma lasīt nosaukumus uz grāmatu muguriņām, kas bija plauktā. Ar kreiso aci es varēju saskatīt skaidri, bet ar labo redzēju miglaini un gandrīz neko nevarēju salasīt.

Kad es pēc tam aizgāju pie okulista, man atklāja izteiktu tālredzību labajai acij un izrakstīja lasīšanas brilles. Taču arī ar tām lasīt un strādāt kļuva arvien grūtāk. Kad remontēju auto, pat ar visām brillēm bija grūti saskatīt sīkas detaļas. Tas radīja diskomfortu, un es pamazām sāku aptvert, ka lieta ir nopietna. Aizgāju pie cita ārsta, un arī tas konstatēja tālredzību, nozīmēja citas acenes, taču manu problēmu tas neatrisināja. Nu jau ne tikai tuvumā lasot vai kaut ko remontējot, bet arī raugoties tālumā, attēls bija miglains. Nespēju ar labo aci skaidri saskatīt pat lielus burtus. Arvien grūtāk kļuva vadīt auto, jo priekšā viss bija miglā tīts.

Esmu kristietis un ticu Dievam jau daudzus gadus. Sākumā ignorēju simptomus un nevēlējos pieņemt, ka man varētu būt kādas redzes problēmas, jo vairāk tāpēc, ka manam tētim, kuram ir astoņdesmit gadu, joprojām ir lieliska redze. Tomēr tālredzība arvien izteiktāk lika par sevi manīt, apgrūtināja manu dzīvi un darba gaitas. Vai tiešām man visa turpmākā dzīve būs jāpavada ar aizmiglotu skatu? Tad es sāku nopietni lūgt Dievu, lai Viņš mani dziedina. Pirms vairākiem gadiem bija dziedināšanas dievkalpojums. Pēc svētrunas iznācu draudzes priekšā un mācītājs aizlūdza par mani. Tajā reizē nejutu nekādas izmaiņas un turpināju mājās lūgt pats. Pēc tam pamazām apradu ar to, ka būs vien jānēsā brilles un jāsadzīvo ar miglainu  redzi. Centos par to nedomāt.

Nesen, pirms diviem mēnešiem, man atkal bija jāiziet ārstu komisija šoferiem. Acu ārsts pārmaiņus ar vienu un otru aci lika skatīties burtus uz sienas. Sev par izbrīnu ievēroju, ka ar abām acīm redzu pilnīgi vienādi un varu saskatīt visu pilnīgi skaidri! Tajā brīdī atcerējos, cik lielas problēmas ar redzi man bija pirms vairākiem gadiem, kā arī karstās lūgšanas dziedināšanas dievkalpojumā. Toreiz es biju ļoti noskumis, taču ieliku šo lietu Dieva rokās un pat piemirsu par savu tālredzību. Pēc aizlūgšanas dziedināšanas dievkalpojumā tā bija pārgājusi tā, ka es to pat nebiju pamanījis! Arī miglošanās un diskomforts bija izzuduši. Sapratu, ka esmu dziedināts un pateicos par to Dievam! Tagad, remontējot mašīnas, skaidri varu saskatīt sīkās detaļas.

Tiem, kuriem ir problēmas ar redzi, es novēlētu nepadoties un nesamierināties ar savu slimību. Ļoti bieži gadās, ka lūgšanas laikā mēs neko nejūtam un liekas, pēc dziedināšanas dievkalpojuma nekas jau nav mainījies. Taču Dievs ir uzticams un Viņš dziedina! Viņš turpina Savu darbu pie mums tā, ka mēs bieži pat nepamanām, kurā brīdī atnāk dziedināšana.”

Arņa Stūres liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

1-10 of 924