ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Trīs lieliskas dienas otrajā augusta inkaunterā

Publicēja 2015. gada 2. sept. 13:10Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 02. 09. 15.

Draudzē „Kristus Pasaulei” regulāri tiek rīkotas trīs dienu semināri – inkaunteri. Vārds „encounter” tulkojumā no angļu valodas nozīmē „tikšanās ar Dievu”, tā ir iespēja ikvienam dalībniekam personīgi iepazīt Dievu un piedzīvot Viņa mīlestību. Šajā nometnē cilvēki saņem piedošanu saviem grēkiem un spēj piedot citiem, iegūst dvēseles un ķermeņa dziedināšanu, tiek atbrīvoti no dažādām atkarībām, kā arī saņem spēku dzīvot uzvaras pilnu dzīvi un vīziju. No 26. līdz 28. augustam norisinājās jau otrais šī gada augusta inkaunters. Tās bija trīs lieliskas vasaras noslēguma dienas, pēc kurām dalībnieki ar prieku dalījās piedzīvotajā, stāstot par to draudzei. Tālāk dažas no liecībām.

Artūrs: „Inkaunterā ieguvu pārliecību, ka mani grēki ir piedoti. Iepriekš dzīvoju negatīvām emocijām pilnu dzīvi, klausoties depresīvu mūziku, smēķējot, lietojot alkoholu un narkotikas. Sāku pat savās mājās gatavot nelegālo alkoholu jeb „dzīt kandžu”. Dievs mani uzrunāja, liekot saprast, kas viss ir aizgājis par tālu un ir dzīve ir jāmaina. Tā kā iepriekš jau zināju par Dievu, nolēmu, ka apmeklēšu draudzi un tuvošos Viņam. Vēlos atbrīvoties no visa sliktā, kas Dievam nav patīkams, taču mani joprojām nomocīja atmiņas par izdarīto un negatīvas domas. Pēc inkauntera mans prāts ir tīrs un sakārtots. Es jūtos brīvs un domāju tikai par to, kā vairāk kalpot Dievam.”

Aivars: „Man bija nepiedošana mammai, jo es uzaugu bērnu namā. Šeit mani arī fiziski iespaidoja, līdz ar to radās naids pret cilvēkiem, kas to darīja. Tādā vidē esot, sāku ticēt tikai sliktajam un nespēju uzticēties nevienam. Domāju, ka atradīšu mīlestību meitenēs, taču viņas mani bieži pameta. Pēc inkauntera jūtu, ka visi mani negatīvo domu un pieredzes mūri ir nojaukti. Es spēju piedot. Sapratu, ka, esot ar Dievu, man pieder uzvara un esmu Viņa mīlēts.”

Vēsma: „Uz inkaunteru devos, lai atbrīvotos no nepilnvērtības sajūtas un spētu piedot sev un vecākiem. Šajā nometnē es tiešām no sirds piedevu un pieņēmu lēmumu iet ar Dievu līdz galam. Nekas mani nespēj šķirt no Dieva mīlestības! Caur Viņu es esmu pilnvērtīga.”

Aigars: „Man bija smaga bērnība, jo tēvam bija problēmas ar alkoholu un viņš bieži pacēla roku pret mammu. Es kļuvu ļoti noslēgts un man nepatika cilvēki. Turklāt pamazām manī ienāca homoseksuālas domas, es cerēju, ka šādi atradīšu mīlestību, kas man trūka ģimenē un aizpildīšu iekšēju tukšumu, taču tā nenotika. Atnākot uz draudzi, sapratu, ka man no tā visa ir jātiek vaļā. Inkaunterā piedzīvoju dvēseles dziedināšanu un atbrīvošanu, mani piepildīja Svētais Gars. Tagad zinu, ka esmu ar visu ticis galā. Jūtos laimīgs un piepildīts. Paldies par jaunu dzīves sākumu!”

Vairāk šī semināra liecību ir iespējams noklausīties draudzes „Kristus Pasaulei” mājas lapā www.kristuspasaulei.lv, sadaļā video, inkaunteru liecības. Nākošais šāda veida pasākums norisināsies no 14. līdz 16. oktobrim. Ikviens ir laipni aicināts piedalīties. Pieteikties iespējams pa tel. +371 2001 6806 (Luīze), rakstot uz e-pastu luize.zveja@gmail.com vai atnākot uz kādu no draudzes dievkalpojumiem vai mājas grupām Rīgā un citās Latvijas pilsētās.

Laura Gruševa

Liekot Dievu pirmajā vietā, tu būsi svētīts arī finansiāli

Publicēja 2015. gada 1. sept. 12:39Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 01. 09. 15.

Pirms dažiem gadiem Artūrs pelnīja salīdzinoši maz, kaut arī viņš strādā prestižā un pieprasītā profesijā par programmētāju. Iepazīstot Dievu draudzē „Kristus Pasaulei”, jaunais puisis ir piedzīvojis daudzas izmaiņas savā dzīvē, tostarp arī svētību darbā. Šobrīd Artūrs strādā ļoti prestižā uzņēmumā par labu atalgojumu un savus panākumus viņš skaidro ar nodošanos Dievam.

Artūrs stāsta: „Esmu programmētājs, veidoju dažādas aplikācijas uzņēmumos un organizācijās. Pirms sešiem gadiem tie bija tikai atsevišķi gabaldarbi, kas nebija pārāk labi apmaksāti. Turklāt mans kompanjons paņēma sev lielu daļu no peļņas, bet man atstāja nožēlojamus grašus. Ja sākumā es biju apmierināts ar to, tad, laikam ejot, sāku apzināties sava darba vērtību un vēlējos lielāku atalgojumu. Tiecos pēc izaugsmes un panākumiem savā profesijā, arī finansiāli, taču, laikam ejot, nekas nemainījās. Cerēju, ka cilvēks, kurš nodrošināja mani ar darbu, ar laiku maksās vairāk, taču šīs cerības neattaisnojās.

Par Dievu zināju jau kopš bērnības, jo vecāki svētdienās mani ņēma līdzi uz baznīcu. Taču man nepatika visi šie rituāli un ceremonijas, tāpēc pusaudža gados izdomāju visādus ieganstus, lai nebūtu jāiet uz dievkalpojumu un centos nedomāt par Dievu vispār. Tomēr pilnībā no Viņa aiziet nespēju. Jau pēc dažiem gadiem programmētāja darbs un niecīgā samaksa vairs nesniedza nekādu gandarījumu. Man nebija krīzes vai nopietnu problēmu, kas liktu meklēt Dievu, tomēr kā cilvēks vēlējos ne tikai profesionālu, bet arī garīgu izaugsmi. Savās ilgās pēc dzīves piepildījuma sāku aizdomāties, ka ir kaut kas lielāks un nozīmīgāks par labu algu, māju, mašīnu un skaistu sievu, kas ir daudzu manu vienaudžu un draugu dzīves standarts. Tas patiesībā bija mans sauciens pēc Dieva.

Mana māsa jau kādu laiku apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņas pamudināts, es sāku skatīties dievkalpojumu video ierakstus. Tieši internetā, klausoties svētrunas, Dievs mani uzrunāja. Tā nebija no dzīves atrauta liturģija un nesaprotami rituāli, bet viss, ko sludināja mācītājs, attiecās uz manu personīgo dzīvi. Šajā draudzē ieraudzīju to, ko pēdējā laikā biju meklējis. Tās bija dzīvas un neviltotas attiecības ar Dievu, un tieši tas man bija vajadzīgs! Turpat mājās nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Acumirklī sirdi piepildīja patiess miers un prieks! Pēc neilga laika es jau apmeklēju draudzi un mājas grupiņu.

Atdodot savu dzīvi Dievam, nolēmu veltīt visu uzmanību un spēku, lai piedzīvotu un iepazītu Kristu. Jau pašā sākumā es izveidoju regulāras attiecības ar Dievu, ik dienas veltot noteiktu laiku, lai lasītu Bībeli un lūgtu. Uzzināju, ka Dievs vēlas mani svētīt arī finansiāli, tādēļ sāku dot draudzē desmito tiesu no saviem ienākumiem, kā tas tiek mācīts Bībelē. Iesākumā došana man bija liels izaicinājums, jo tobrīd pelnīju maz, tomēr, kad biju nolicis Dievu un kalpošanu Viņam pirmajā vietā, Viņš sāka mani svētīt un pārmainīt.

Vispirms jau izmainījās visa mana vērtību skala, attieksme pret lietām un dzīvi. Pirms tam mani mērķi bija līdzīgi kā daudziem – kaudze naudas, dārgs auto, skaista meitene, ģimene. Mani mērķi nebija pārāk augsti, vērsti uz kaut ko lielu un paliekošu. Arī tagad, protams, vēlos būt svētīts ikvienā dzīves jomā, taču mani plāni ir daudz lielāki! Tā ir kalpošana Dievam un cilvēkiem, radot pozitīvas izmaiņas sev apkārt.

Tā es noliku kalpošanu un draudzes aktivitātes pirmajā vietā, taču Dievs pēc kāda laika atgādināja arī par darbu un finansēm. Paklausot Dieva vārdam un draudzes mācībai, mainījās arī manas domas pašam par sevi. Ieraudzīju, ka Viņam ir padomā daudz kas labāks tieši man. Sākām mājas grupiņā lūgt par darbu un finansiālu svētību. Rezultātā pamazām sāka nākt darba piedāvājumi no dažādām kompānijām, cits par citu nopietnāki, pie tam es sevi īpaši nereklamēju vai kā citādi nepieteicu. Ar katru jaunu darbavietu pieauga ne tikai mana ienākumi, bet arī pārliecība par saviem spēkiem un ticība Dievam.

Pašlaik strādāju labā, Latvijā pazīstamā uzņēmumā par programmētāju, taču vasaras sākumā man piedāvāja darbu citā firmā par daudz lielāku atalgojumu. Tomēr, kad sākās pārrunas jaunajā darba vietā, mani neapmierināja viņu nosacījumi, kas nebija pieņemami.

Firmā, kurā strādāju līdz šim, vadība bija informēta, ka man ir jauns darba piedāvājums ar atalgojumu, kas stipri pārsniedz manus līdzšinējos ienākumus. Kad devos runāt ar savu vadību, viņi piekrita paaugstināt manu algu, un tā es paliku iepriekšējā darbavietā. Caur to es ieraudzīju, ka Dievs var un grib svētīt mani materiāli!

Grūtībās un sarežģījumos, kas ir neizbēgami katrā darbā, es paļaujos uz Dievu. Es zinu, ka izdarīšu savu darbu un paveikšu to labi, jo Viņš ir ar mani. Patlaban manās finansēs ir pieaugums un dodu Dievam daudz vairāk par desmito tiesu. Redzu, ka Dievs mani svētī finansiāli, taču mērķis ir vairāk nodoties un kalpot Dievam, šim nolūkam ziedojot arī savus materiālos līdzekļus.

Tiem, kuri dzīvē ilgojas pēc pārticības, es novēlu koncentrēties nevis uz finansēm, bet uz Dievu. „Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības, tad jums visas pārējās lietas tiks piemestas”, saka Jēzus. Liekot Dievu pirmajā vietā, tu būsi svētīts arī finansiāli!

Artūra Krapāna liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Oksana: Esmu pārdabiski dziedināta!

Publicēja 2015. gada 28. aug. 12:56Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 28. 08. 15.

Oksana ir jauna, veiksmīga sieviete, kas dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un tagad palikušas tikai atmiņas par veselības problēmām, kuru dēļ katra diena sākās ar nevēlēšanos celties un izmisumu, kā tālāk dzīvot, jo ārsti nespēja palīdzēt.

Oksana par to stāsta: “2010. gadā man periodiski sāka sāpēt galva, bet pēc laika tā kļuva par ikdienas parādību. Pēc pāris mēnešiem sākās sāpes arī roku un kāju muskuļos, bieži jutos neaprakstāmi nogurusi. Centos vairāk atpūsties, bet tas nepalīdzēja un, pienākot vasarai un karstumam, sāpes muskuļos pastiprinājās un blakus tām sākās arī citas nepatīkamas sajūtas, tā it kā manas kājas un rokas durstītu daudzām adatām. Sapratu, ka tāpat vien tas nepāries un griezos pie ārsta. Neirologs diagnozi īsti noteikt nevarēja, izrakstīja vitamīnus un zāles nervu šūnu atjaunošanai, bet, tā kā pēc diviem mēnešiem simptomi nebija mazinājušies, mani sūtīja uz dažādām izmeklēšanām – uz magnētisko rezonansi, smadzeņu encefelogrammu, kā arī pārbaudīt kāju un roku jūtīgumu. Turpmākos sešus mēnešus, kamēr gaidīju rindu uz izmeklējumiem, man netika izrakstīti nekādi medikamenti, bet, lai mazinātu sāpes, dzēru magniju un liku kompreses uz rokām, par ko biju izlasījusi internetā. Tas īslaicīgi palīdzēja, bet kopumā sāpes progresēja – rokas un kājas sāka tirpt, kļuva nespēcīgas, varēju noiet tikai nelielus attālumus, strādājot ar datoru, roku kustības izraisīja sāpes. Pastāvīgi mocījos ar stipru nogurumu, bet naktīs normāli nevarēju izgulēties. Biju nomākta, depresijā, nospiesta, bija pazudis jebkāds dzīvesprieks. Kad beidzot sagaidīju izmeklējumu rezultātus, tie nebija iepriecinoši – rokās un kājās tika konstatēts samazināts jūtīgums, nervu impulsi bija manam vecumam neatbilstoši vāji, smadzenes darbojās pārāk neaktīvi, tā kā miega fāzē. Ārsts teica, ka notiek nervu šūnu atmiršana, bet precīza diagnoze uzstādīta netika. Man atkal izrakstīja vitamīnus un medikamentus, bet, tā kā pēc zināma laika nekādu uzlabojumu nebija, vairs nekādas zāles man neieteica. Griezos pie cita neirologa, tika izrakstīti vitamīni un preparāti, kas stimulē smadzeņu darbību, bet šo zāļu lietošanas rezultātā man sākās vēl stiprākas galvas sāpes.

Bija 2011. gada nogale un pagājis gads, kopš parādījās pirmie slimību simptomi, palika arvien sliktāk. Atceros kādu dienu, kad sēdēju darbā un sapratu, ka manas rokas ir tik nevarīgas, ka tikai ar grūtībām varu pacelt pat nelielus priekšmetus. Nezināju, ko lai tālāk iesāku ar savu dzīvi, negribēju vairs strādāt un arī turpināt mācības nebija nekādas motivācijas, nevarēju dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi.

Tieši šai laikā pazīstama meitene uzaicināja jauno gadu sagaidīt kristīgā nometnē un vecā gada vakarā visi rakstīja vēstuli Dievam, ko vēlētos nākamajā gadā. Viena no manām lielākajām vēlmēm bija atgūt veselību. Pēc pāris mēnešiem iepazinos ar kādu meiteni no draudzes “Kristus Pasaulei”, un pirmajā tikšanās reizē viņa aizlūdza par manu veselību un notika brīnums – pēc lūgšanas galvassāpes pārgāja un kopš tās dienas man tā vairs nav sāpējusi. Rokas un kājas gan vēl sāpēja. Pirms tam jau ticēju Dievam, bet šī bija pirmā reize, kad piedzīvoju, ka Viņš reāli darbojas. Sāku apmeklēt draudzes dievkalpojumus un mājas grupiņu, jo vēlējos saprast, kā panākt to, lai Viņš pastāvīgi darbojas manā dzīvē. Klausoties mācītāja sprediķus, sapratu, ka atslēga tam ir iepazīt Dievu personīgi, pavadot laiku ar Viņu, lasot Bībeli un lūdzot. Sāku to darīt regulāri. Galva vairs nesāpēja, taču citus veselības uzlabojumus nejutu. Dzirdēju par to, kādas brīnumains lietas un arī dziedināšanas cilvēki piedzīvo draudzes “Kristus Pasaulei” lūgšanu seminārā jeb inkaunterā, un pēc pāris mēnešiem devos uz to, sagaidot savu brīnumu. Un tas notika! Aizlūgšanu laikā caur rokām un kājām izgāja karstums, pēc tam tās pārstāja sāpēt un beidzās arī durstošā sajūta. Naktī pēc šīs aizlūgšanas pirmo reizi 1,5 gada laikā normāli izgulējos. Biju laimīga, manī ienāca prieks, miers, brīvības sajūta, bet smagums, depresija, nospiestība bija prom. Nu jau trīs gadus sāpes nav atkārtojušās, naktīs normāli guļu un mani vairs nemoka pārmērīgs nogurums.

Pārbraucot mājās, atsāku novārtā pamestās studijas, ar prieku gāju uz darbu un drīz pusslodzes vietā sāku strādāt pilnu slodzi. Pie ārstiem vairs negāju, jo izmeklējumi aizņem daudz laika un nav lēti, bet nu jau 3 gadus jūtos mundra, man ir spēks un enerģija strādāt un kalpot Dievam, jo sāpes nemoka un naktīs labi izguļos. Ir mērķi, uz ko tiekties, un iet uz tiem netraucē vairs nekādas slimības un sāpes. Dievs ir mans Ārsts, Viņš mani dziedināja un atgrieza spēju pilnvērtīgi dzīvot un strādāt.”

Oksana ir pateicīga Dievam par atjaunoto dzīvi un novēl katram savā problēmā satikt Dievu kā savu Glābēju, jo Viņš ir Tas, kurš katram spēj palīdzēt un dziedināt.

Oksanas Rotkājas liecību pierakstīja Dace Daubere

 

 

Manu vērtību nenosaka cilvēku atzinība

Publicēja 2015. gada 25. aug. 13:23Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 25. 08. 15. 

Nekas neatstāj tik negatīvas sekas uz bērnu, kā mīlestības trūkums un atstumtība no vecāku puses. Tas ietekmē cilvēka visas dzīves jomas, domāšanu un rīcību, turklāt to izmainīt ir ļoti grūti. Ar šīm lietām ilgi ir cīnījusies Marita, kura bērnībā ir piedzīvojusi lielu traģēdiju, pazaudējot savu ģimeni, un tikai iepazīstot Dievu, viņa ir saņēmusi sirds dziedināšanu.

Marita stāsta: „Jau tas ka es piedzimu kā meitene, maniem vecākiem sagādāja vilšanos, jo tētis vienmēr bija gribējis zēnu, taču savā ģimenē es jau biju trešā meita. Dienā, kad piedzimu, un tētim tika paziņoti jaunumi, viņš devās slīcināt savas bēdas alkoholā. Iespējams, ka šī fakta dēļ daudzus gadus esmu bijusi puiciska. Man vienmēr ir vairāk paticis kāpt kokā un spēlēties ar mašīnītēm, nevis ar lellēm. Turklāt, kad man bija divi gadi, mans tētis nomira un mamma, nespējot pārdzīvot notikušo, ieslīga depresijā un vēlāk izdarīja pašnāvību pakaroties. Man kā bērnam vienmēr ir šķitis, ka šāda mammas rīcība, atstājot mūs vienus, norāda uz viņas vienaldzību par mūsu nākotni. Visas turpmākās rūpes par manis audzināšanu uzņēmās mammas brālis ar sievu, kuri ļoti sirsnīgi un ar lielu mīlestību pieņēma mani savā ģimenē. Kaut arī viņi centās visu darīt pēc vislabākās sirdsapziņas, man vienmēr nepamatoti šķita, ka redzu atšķirību starp sevi un viņu pašu bērniem un tāpēc ļoti ilgojos pēc saviem īstajiem vecākiem. Lai arī audžuvecāki centās, cik vien varēja, bērnībā piedzīvotās atstumtības dēļ es vairs nebiju spējīga saņemt man sniegto mīlestību, jo šāda emocionālā trauma neļauj veselīgi uztvert sevi un apkārt notiekošo. Visi šie pārdzīvojumi man ir likuši justies mazvērtīgākai, tāpēc izaugot biju kļuvusi ļoti noslēgta, nerunīga un kautrīga.

Pirmās atšķirības starp sevi un citiem bērniem izjutu jau bērnudārzā, jo man bija grūti sadraudzēties ar kādu, neskatoties uz to, ka ļoti vēlējos un patiešām centos. Kāpēc tas tā notika, es pat nespēju loģiski pamatot. Paaugoties un uzsākot skolas gaitas, situācija izmainījās. Lai arī es vienmēr gribēju būt labs bērns un kārtīgi mācīties, atzinības dēļ izvēlējos draudzēties ar klases sliktajiem skolēniem, jo viņi bija tie, kurus visi apbrīnoja. Viņi savukārt apsmēja bērnus, kuri labi mācījās un bija paklausīgi skolotājiem. Šo draugu iespaidā jau salīdzinoši agri iemācījos smēķēt un lietot alkoholu, lai arī man tas nepatika, to darīju, lai būtu piederīga kompānijai, turklāt tikai tādā veidā es varēju atraisīties un pārvarēt savu kautrīgumu. Atstumtības dēļ biju gatava citreiz darīt visādas nepareizas lietas, lai tikai iegūtu atzinību vienaudžu starpā. Atceros gadījumu, kad, draugu pamudināta, situ kādu meiteni, kuru skolā vienmēr bijām apcēluši. Tāpat arī iemācījos rupji lamāties, lai neatpaliktu no pārējā bara. Sirds dziļumos es savu uzvedību neatbalstīju, bet, baidoties būt atstumtai, es nespēju rīkoties savādāk. Man bija svarīga skolasbiedru atzinība. Taču, pabeidzot vidusskolu un uzsākot mācības universitātē, manas iepriekšējās draudzēšanās metodes nedarbojās un atzinību vairs nevarēju iegūt lamājoties, smēķējot un lietojot alkoholu. Es atkal paliku viena, pārliecinoties, ka esmu savādāka un aizvien vairāk noslēdzos sevī. Man bija grūti komunicēt, jo vienmēr esmu šaubījusies, vai mans viedoklis būs pareizs un saprotams pārējiem. Tāpat īpaši nepatīkamus brīžus man sagādāja jebkura uzstāšanās, kas lika piedzīvot milzīgu stresu.

Tajā laikā es iepazinos ar kādu sievieti, kura kalpo draudzē „Kristus Pasaulei” un uzaicināja satikties un iepazīties. Vēlāk sāku apmeklēt arī kristīgos sadraudzības pasākumos, kuros iepazinos ar pārējiem mājas grupas dalībniekiem. Šie cilvēki mani pieņēma, neskatoties uz manu noslēgtību un kautrību. Man vairs nebija jāapsmej citi, jālamājas vai jādara nepareizas lietas, lai iegūtu mīlestību. Nekad iepriekš nebiju jutusies tik īpaša un novērtēta. Labprāt sāku apmeklēt arī draudzes dievkalpojumus un dzirdētās svētrunas mani ļoti uzrunāja. Sprediķu un mājas grupas vadītājas pamudināta, sāku iepazīt Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Tas ļoti izmanīja visu manu dzīvi, domāšanu un arī rīcību.

Esot draudzē, esmu pilnībā atbrīvojusies no nepiedošanas mammai un atstumtības sajūtas. Dievs mani pieņem, neskatoties uz to, ka piedzimu kā meitene. Viņa acīs esmu vērtība un mans pašvērtējums ir pieaudzis. Cenšos ģērbties un izturēties sievišķīgi, es vairs rupji nelamājos un nelietoju alkoholu. Saprotu, cik mana rīcība skolas gados ir bijusi nepareiza un ļoti to nožēloju. Tāpat, esot sadraudzībā ar citiem kristiešiem, esmu spējusi atraisīties un nekaunos izteikt savu viedokli. Man nav grūti komunicēt, un es vairs nesatraucos, ka mani varētu kāds nesaprast. Turklāt arī augstskolā meitenes ir ievērojušas, ka esmu izmainījusies un kļuvusi daudz atvērtāka. Man ir daudz draugu, kuriem varu uzticēties. Saprotu, ka Dievs mani ir radījis kā personību un neuztraucos, ko par mani varētu padomāt citi cilvēki, ja arī kādreiz kļūdos, par to vairs tik ļoti nepārdzīvoju. Tagad bez lieka satraukuma varu uzrunāt jebkuru nepazīstamu cilvēku un pastāstīt par Dievu. Man vairs nav jālieto alkohols, lai spētu atbrīvoties no kautrīguma un noslēgtības, lai komunicētu ar citiem. Turklāt esmu iemācījusies spēlēt ģitāru un piedalos slavēšanā, kas prasa publisku uzstāšanos, un es to spēju izdarīt bez milzīgā stresa, ko piedzīvoju kādreiz, pirms nonācu draudzē un iepazinu Dievu. Tuvojoties Dievam, esmu piedzīvojusi mīlestību, kas ir dziedinājusi manu sirdi.”

Bībelē 27. Psalmā 10. pantā ir teikts: „Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems.” Ikvienam, kurš cīnās ar mazvērtības kompleksiem, novēlam pieņemt Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju un iepazīt Dievu, studējot Bībeli un lūdzot, piedzīvojot mīlestību, kādu spēj sniegt tikai Dievs. Viņš patiešām ir vislabākais Tētis!

Maritas Blank liecību pierakstīja Līga Paņina

Pirms iepazinu Dievu, biju „lūzeris” visās dzīves jomās

Publicēja 2015. gada 21. aug. 13:23Līga Paņina   [ atjaunināts 2015. gada 26. aug. 06:24 ]

Ziņas datums 21.08.15

Nekas tik ļoti neizmana cilvēka dzīvi, kā personīgas attiecības ar Dievu. To spilgti ir piedzīvojis Arvis, kuru draudzē „Kristus Pasaulei” ikviens pazīst kā ļoti izdarīgu un saimniecisku cilvēku, kurš veiksmīgi vada nozīmīgu kalpošanu. Taču apmēram pirms septiņiem gadiem Arvis bija pavisam savādāks. Ik uz soļa viņu pavadīja pastāvīgas neizdošanās un viss, ko viņš uzsāka, pēc neilga laika izjuka.

Arvis atceras savu pagātni: „Tā kā bērnībā man bija veselības problēmas, un ārsti neko palīdzēt nespēja, tie ieteica pamēģināt netradicionālo medicīnu. Tāpēc es tiku vests pie dažādiem vārdotājiem, burvjiem un „cukura” tantiņām. Pieļauju, ka tas atstāja ļoti negatīvu iespaidu uz visu manu turpmāko dzīvi. Lai arī nekādas sekas uzreiz nebija redzamas, pienāca laiks, kad tas sāka izpausties. Piemēram, kad pabeidzu devīto klasi, sāku mācīties Rēzeknes mākslas koledžā. Kaut arī mācībās gāja labi un skolēnu vidū biju pieņemts, pēkšņi, bez jebkāda iemesla es šo skolu pametu. Vēl tagad nevaru izskaidrot savu rīcību. Brīvs no mācībām savu laiku pavadīju, iedzerot kopā ar draugiem kādā jaunatvērtā krodziņā. Garlaicības mākts atcerējos par kādu studentu, kurš piedāvāja nopirkt biljarda galdu. Lai arī sākumā biju atteicies, tagad ieraudzīju iespēju nopelnīt un, pateicoties vecāku paņemtajam kredītam, man izdevās iecerēto ideju realizēt. Sākumā viss tiešām gāja labi, nauda nāca. Parādu veiksmīgi izdevās atdot, taču pārējo ar draugiem vienkārši nodzēru. Viss, ko uzsāku, drīz vien izplēnēja. Divas reizes mēģināju iesākt juvelierdarbu, vienreiz kopā ar draugu Rīgā, vēlāk Aizkrauklē, bet abas reizes neveiksmīgi. Tiklīdz piesēdos strādāt, mani pārņēma neaprakstāma nomāktības sajūta, pieļauju, ka tajā laikā mocījos ar depresiju. Es nespēju iekļauties noliktajos termiņos, līdz ar to mānīju klientus, drīz vien uzradās parādi un nepatikšanas ar neapmierinātiem klientiem. Es nespēju sevi piespiest strādāt, un tajā pašā laikā mocījos ar sirdsapziņas pārmetumiem. Jau nedēļas sākumā gaidīju piektdienas vakaru, kad varēšu ar draugiem doties iedzert. Lai arī man dzīvē bija parādījušās vairākas iespējas, es tās nepratu paturēt un attīstīt. Man nebija nekādu mērķu, un es vispār baidījos sapņot par nākotni, jo uzskatīju, ka viss, par ko sapņošu, neizdosies. Uz jebkuru vienkāršāko jautājumu atbildēju ar vārdiem „es nezinu, varbūt”, biju nenoteikts, neadekvāts savā rīcībā un iekšēji nesakārtots.

Pienāca brīdis, kad kādā no tusiņiem satiku Lindu, savu nākamo sievu. Viņa tajā laikā bija veiksmīga savā biznesā, un manā prātā radās plāns, ka varētu ar viņu apprecēties un gūt panākumus uz viņas rēķina. Un tiešām Linda mani bildināja un es labprāt piekritu precībām, tādā veidā neapzināti palienot zem sievas tupeles. Bet tad es tā nejutos un neko nepareizu tur nesaskatīju. Naudas mums visam pietika, un mēs bijām apmierināti ar savu dzīvi. Tas tā turpinājās līdz brīdim, kad Linda palika stāvoklī un strādāt vairs nevarēja. Mēs bijām pieraduši dzīvot ar plašu vērienu, bet es spēju nopelnīt salīdzinoši mazu naudas summiņu. Es kārtējo reizi cīnījos ar savām neveiksmēm un jutos kā „lūzeris”.

Tajā laikā sievasmāte stāstīja man par Dievu, lai arī smējos viņai sejā, dziļi sirdī šie vārdi mani uzrunāja. Nepagāja ilgs laiks, līdz piekritu, aiziet uz pirmo dievkalpojumu. Apmēram vienu gadu es apmeklēju kādu draudzi, bet gaidītās izmaiņas manā dzīvē nenotika un vīlies es visu pametu. Kādu dienu, klausoties radio, dzirdēju kāda mācītāja liecību, tā tik ļoti mani uzrunāja, ka šķita viņš runā tieši par mani un manām problēmām. Sameklēju viņa telefona numuru un pēc trim mēnešiem saņēmos piezvanīt. Pagāja vēl divas nedēļas līdz izdevās satikties klātienē, neatceros par ko tieši viņš runāja, bet man tas šķita garlaicīgi un neinteresanti. Sapratis, ka gaidītais brīnums uz sitienu nenotiks, es gribēju pēc iespējas ātrāk tikt prom. Mācītājs tikai sarunas beigās uzaicināja mani uz jaunas draudzes atklāšanas dievkalpojumu. Lai gan sākumā atteicu, kad pienāca dievkalpojuma diena tomēr devos uz turieni. Dievam teicu: „Redzi, Kungs, pa manam nesanāk, darīšu, kā Tu saki!” Vienojos ar Dievu, ka paklausīšu visam, ko man teiks mācītājs vai mājas grupas vadītājs. Viena no pirmajām lietām, ko man ieteica, bija izveidot personīgas attiecības ar Dievu. No sākuma man nebija īsti skaidrs, ko šie vārdi nozīmē, bet tad man paskaidroja, ka regulāri ik rītus ir jālasa Bībele un jālūdz Dievs. Papildus tam klausījos kāda populāra mācītāja audioierakstus, kas emocionāli uzlādēja un motivēja mani to darīt. Sāku es ar četrām minūtēm, divas minūtes es lasīju Bībeli un divas lūdzu, un tas bija man īsts varoņdarbs, jo es nezināju, par ko varētu lūgt, un nebiju radis no rītiem agri celties. Līdz šim es biju tikai grūtā brīdī skaitījis Tēvreizi. Pēc laika nolēmu katru rītu palielināt savu lūgšanas laiku par vienu minūti, līdz mēneša beigās tas pieauga jau līdz trīsdesmit piecām minūtēm. Bet pēc pusgada manas emocijas noplaka, motivācija pazuda un es vairs nevarēju no rītiem piecelties. Bet apmēram pēc mēneša es sapratu, cik nozīmīgs ir šis laiks, tajā es tiešām esmu Dieva klātbūtnē. Sākumā bija sfēras, kur kļuva pat vēl sliktāk. Biju cerējis, ka viss mans nams atgriezīsies pie Dieva, bet manā gadījumā Jēzus miera vietā atnesa zobenu attiecībās ar sievu. Ģimenē pateicu, ka turpmāk piedalīšos pilnīgi visos draudzes pasākumos. Sieva sākumā neatbalstīja manu nodošanos un kalpošanu draudzē, un ģimenē sākās strīdi un nesaskaņas. Kad bija kārdinājumi padoties un atmest visam ar roku, tieši laiks, pavadīts personīgās attiecībās ar Dievu, lasot Viņa vārdu un lūdzot pēc spēka un gudrības, kā arī mācītāja un mājas grupas vadītāja atbalsts deva man spēku noturēt savas pozīcijas! Tikai pamazām, solīti pa solītim, mana dzīve sāka sakārtoties. Laiks ar Dievu man palīdzēja iegūt uzvaras ikvienā savas dzīves jomā.

Esmu pilnībā atbrīvojies no okultisma sekām un vairs neadekvāti nerīkojos, mans prāts un domas ir skaidras. Beidzot es sapratu, kāda pēc Dieva prāta ir mana vieta ģimenē. Ja kādreiz es labprāt biju zem sievas tupeles, tad tagad esmu kļuvis par ģimenes galvu un apgādnieku. Varu patstāvīgi nopelnīt iztiku ģimenei, lai nekas mums netrūktu. Finansiālā joma ir pilnībā sakārtojusies un es veiksmīgi nodarbojos juvelierizstrādājumu jomā. Tagad vienmēr izpildu pasūtījumus laikā, nekavējot termiņus. Man vairs nav jāmāna klienti un es cenšos uzturēt labas attiecības ar tiem. Lai varētu sasniegt vēl lielākus panākumus, regulāri klausos mācītāja sprediķus un slavēšanu, papildus tam audiogrāmatas par līderību un arī biznesu. Tāpat esmu atbrīvojies no alkohola lietošanas, kas iepriekš bija ierasts brīvā laika pavadīšanas veids. Tagad pilnībā bez tā iztieku un protu labi pavadīt laiku arī bez apreibināšanās. Vairs nemokos arī ar depresiju un nomāktības sajūtu, savu darbu daru ar prieku un tas sagādā man gandarījumu. Esmu sācis uzstādīt sev mērķus un mācos tos veiksmīgi arī sasniegt. Man vairs nav tās nolemtības sajūtas un pārliecības, ka es nedrīkstu sapņot. Arī mana valoda ir izmainījusies, izvairos no tādām atbildēm kā „nezinu vai varbūt”, ir izzudusi šī nenoteiktība un iekšējā nesakārtotība. Cenšos ieraudzīt visas iespējas un mācos tās vairs nepalaist garām.

Šobrīd mēs abi kopā ar sievu kalpojam mācītāja komandā un katrs vadām savas mājas grupas Rīgā, Ogrē un Jelgavā, un mūsu kalpošana ir veiksmīga. Tagad laiks, ko ik dienas veltu attiecībām ar Dievu, ir divas stundas un saprotu, ka arī tas ir salīdzinoši maz. Emocionāli piedzīvojumi lūgšanu laikā man ir reti un nekad neesmu sajutis kaut ko pārdabisku. Kā es zinu, ka savā lūgšanu istabā satiekos ar Dievu? To es redzu pēc augļiem un rezultāta savā dzīvē.

Ja tev vēl nav personīgas attiecības ar Dievu, pilnīgi noteikti es tev iesaku sākt ik rītus veltīt laiku tam, lai lasītu Bībeli un lūgtu. Dari to regulāri, disciplinēti un plānveidīgi! Tad tava dzīve mainīsies, tai būs mērķis un arī gaidītais rezultāts!”

Arvja Kotina liecību pierakstīja Līga Paņina

Trīs pārmaiņu pilnas dienas draudzes “Kristus Pasaulei” inkaunterā

Publicēja 2015. gada 20. aug. 11:59Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 20. 08. 15. 

No 12. – 14. augustam notika draudzes “Kristus Pasaulei” trīs dienu seminārs jeb inkaunters. Tā mērķis ir tikšanās ar Dievu, fiziskā un emocionālā dziedināšana, piedošana, atbrīvošana no dēmoniskās ietekmes, lāstu salaušana. Semināra dalībnieki trīs dienu garumā dzirdēja sludināšanu par dažādām tēmām, kā piemēram, grēku atzīšanu un piedošanas svarīgumu, par to, ka Dievs katru mīl kā tētis un vēlas pieņemt kā savu bērnu, par fizisku un emocionālu dziedināšanu, par to, cik svarīgi ir, lai katram būtu pareiza vīzija un mērķis savai dzīvei un kā dzīvot uzvaras pilnu dzīvi. Par katru dalībnieku individuāli tika aizlūgts.

Inkauntera noslēgumā notika kristības, kurās kristījās tie, kuri jau kādu laiku apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, ir atzinuši Jēzu par savu Kungu un nodevuši savas dzīves Dievam.

Inkaunteram beidzoties, tā dalībnieki brauca mājās ļoti priecīgi un laimīgi, jo bija satikušies ar Dievu, ieguvuši pārliecību par glābšanu, par to, ka Dievs viņu grēkus piedevis un ka viņiem pieder mūžīgā dzīvība, daudzi saņēma fizisku dziedināšanu, atbrīvošanu no dažādām atkarībām, no depresijas un citām emocionālām problēmām. Ieskatīsimies dažās liecībās, ko cilvēki paši saka par piedzīvoto inkaunterā.

Marta: Inkaunterā es pieņēmu Jēzu par savu Kungu. Iepriekš es, tāpat kā lielākā daļa meiteņu, drošību, mīlestību, dažādas dāvanas, bēgšanu no vientulības sajūtas meklēju attiecībās ar puišiem, bet tagad es zinu, ka neviens vīrietis nevar dot tādu drošību un mīlestību, kādu sniedz Jēzus, neviens nevar vienmēr būt kopā ar mani, kā vienīgi Dievs un cilvēks nespēj dot tādas dāvanas, kā spēj apdāvināt, svētīt un pārsteigt pats debesu Ķēniņš.

Arnolds: Biju iegrimis dziļā alkohola atkarībā, no kuras nespēju tikt vaļā un uz inkaunteru braucu ar cerību atbrīvoties no tās. Pēc aizlūgšanām es vairs nejūtu vilkmi pēc alkohola. Dievs ir ļoti labs, Viņš man palīdzēja iegūt brīvību.

Astra: Uz inkaunteru braucu tādēļ, ka redzēju pozitīvas pārmaiņas savā meitā pēc iepriekšējā inkauntera un arī pati vēlējos kļūt savādāka, nekā līdz šim. Biju cilvēks bez sava viedokļa, vienmēr piekritu tam, ko izteica citi cilvēki. Šūpojos kā koks vējā, arī tēvs mani kontrolēja, pat manas domas. Beidzot esmu ieguvusi gribasspēku un savu “mugurkaulu”. Mans “jā” tagad būs “jā” un mans “nē” “nē”.

Tā kā gribētāju piedalīties bija ļoti daudz, augusta nogalē no 26.08. – 28.08. tiek rīkots papildus vēl viens inkaunters, kurā vēl ir brīvas vietas. Uz to ir iespēja pieteikties, zvanot Luīzei tel. +371 2001 6806, vai rakstot uz: luize.zveja@gmail.com. Būsi mīļi gaidīts!

Dace Daubere

 

Vija: „Vēža šūnas ir pazudušas!”

Publicēja 2015. gada 18. aug. 12:23Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 18. 08. 15.

Vija ir dzīvespriecīga sieviete, kura ir iepazinusi Dievu un reāli ir piedzīvojusi Viņa brīnumu savā dzīvē – dziedināšanu no vēža. Pirms trīs gadiem Vija sāka cīnīties ar šķietami nelielu defektu uz sejas – kārpu. Izmantojot tautā zināmas receptes, viņa uzlika zemes taukus un kārpa nonāca nost. Tomēr ar to viss nebeidzās. Tajā vietā palika rēta, tā vairs nedzija un tālāk sekoja problēmas saasināšanās.

Vija stāsta: „Sākumā šķita, ka būšu tikusi vaļā no tās neglītās kārpas, kas vizuāli neizskatījās labi un lika man sabiedrībā justies neērti. Tomēr nekas nebeidzās. Pamanīju, ka rēta nedzīst, uz tās veidojas kreveles, un tas sāka mani uztraukt. Uz deguna radās iekaisums. Aizejot pie ārsta, mani nosūtīja uz slimnīcu un, veicot analīzes, atklājās, ka man ir audzējs – bazalioma otrajā stadijā jeb, citiem vārdiem sakot, man atklāja vēzi. Biju ļoti satriekta par to, ko uzzināju, jo sapratu, ka situācija ir bīstama.

Mediķi man nozīmēja starošanu, kas sākumā palīdzēja novērst šo problēmu, un rēta uz laiku sadzija. Pēc pusotra gada problēma atjaunojās. Rēta atvērās un sāka iekaist. Man ļoti negribējās atkal braukt uz slimnīcu, jo zināju, kas tam sekos. Tomēr nācās, jo vilcinoties sekas var būt ļoti nopietnas. Aizbraucot uz slimnīcu, man tika paziņots, ka būs jāveic operācija un jāizņem daļa no iekaisušās vietas. Tas mani šokēja, un es ļoti baidījos no operācijas, jo nezināju, kādas būs sekas un kāds būs atlabšanas process.

Pirms gaidāmās operācijas šī gada martā Talsos notika draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojums, un meita mudināja mani turp doties. Es izlēmu aiziet, jo šī tēma man bija aktuāla – es vēlējos saņemt dziedināšanu. Dievkalpojumā mani uzrunāja viss – slavēšana un mācītāja svētruna. Tā laikā katram bija iespēja saņemt aizlūgšanu par personīgajām vajadzībām. Vēlāk ikviens tika aicināts piedalīties mājas grupā, kas notiek katru nedēļu. Es pieņēmu lēmumu to apmeklēt, man iepatikās arī tās vadītāja, kura ļoti atbalsta un regulāri lūdz Dievu par mani gan klātienē, gan telefoniski.

Pirms sāku apmeklēt mājas grupu Talsos, es ticēju, ka ir kāds augstāks spēks, kurš var palīdzēt cilvēkiem, taču reāli iepazinu Dievu, kad sāku apmeklēt mājas grupu. Es uzzināju, ka Jēzus Kristus ir nomiris un augšāmcēlies par maniem grēkiem un slimībām. Tuvojoties operācijai, es arvien vairāk sāku tuvoties Dievam. Mājās man bija Bībele, kuru lasot mani uzrunāja Rakstu vietas par ticību. Sāku saprast, ka, sekojot un ticot Dievam, Viņš var mani dziedināt. Mani iedrošināja arī pārējo mājas grupas dalībnieku lūgšanas.

Pienāca laiks, kad bija jāveic operācija. Esot slimnīcā, pastiprināti saucu uz Dievu, lasīju Bībeli un lūdzu. Šajās dienās es ļoti piedzīvoju Dieva tuvumu. Katru dienu devos uz slimnīcas kapelu, lai meklētu Viņa klātbūtni.

Kopumā man veica divas operācijas, no kurām pirmā bija vissmagākā. Tika veikta sarežģīta manipulācija, kuras laikā man nogrieza bojātos audus no deguna, bet pieres ādu nedaudz nostiepa uz leju, lai aizstātu iztrūkstošo daļu. Otrā operācija nebija tik sarežģīta un nepatīkama. Šīs ķirurģiskās iejaukšanās tika veiktas, lai slimība neturpinātu izplatīties, taču to laikā atklājās kāds pārsteidzošs fakts – vēža šūnu manā ķermenī vairs nebija! Tās bija pazudušas, un es sapratu, ka tas ir Dieva brīnums! Pēc analīzēm, kas tika veiktas pēc operācijām, noskaidrojās, ka vēža šūnas ir pazudušas. Slimība neturpināja savu attīstības gaitu, un tas sniedza man lielu mieru sirdī. Es esmu ļoti pateicīga Dievam par savu dziedināšanu!”

Šobrīd Vija jūtās ļoti priecīga, jo viņa zina, ka Dievs ir varens un viņas Kungs ir Jēzus Kristus, kurš ir ne tikai Glābējs, bet arī Ārsts. Citiem Vija iesaka: „Ticiet Jēzum Kristum, tad arī jūs varēsiet piedzīvot savu dziedināšanu!”

Vijas Putniņas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Manas plaukstas ir pilnīgi veselas!

Publicēja 2015. gada 14. aug. 13:35Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 14. 08. 15.

Cilvēki, iepazīstot Dievu, savā dzīvē piedzīvo dažādas pārmaiņas, piemēram dziedināšanu, sakārtotas attiecības, brīvību no atkarībām un citas. Arī Līga, tuvojoties Dievam, ir saņēmusi daudzas svētības. Viena no tām ir dziedināšana no ilgstošas dedzinošas sajūtas plaukstās.

Par to, kā tas notika, stāsta Līga: „Pirms aptuveni trim gadiem pirms gulētiešanas man pēkšņi sākās stipra dedzinoša sajūta plaukstās. Bija tā, it kā rokas būtu ieliktas ugunī, tikai bez redzamām liesmām. Sākumā domāju, ka tas ir karstā laika dēļ, jo bija vasara un es atrados Eiropas dienvidos. Kad sapratu, ka dedzinošā sajūta pati no sevis nepāries, devos pie sava ģimenes ārsta, kura bija pārsteigta par šādiem simptomiem un nevarēja rast tam nekādu loģisku skaidrojumu. Man tika izrakstīti kādi medikamenti un veiktas asins analīzes, kas uzrādīja, ka esmu pilnīgi vesela. Zāles uz neilgu laiku palīdzēja, un es cerēju, ka dedzinošā sajūta ir beigusies, taču pēc neilga laika tā atkal atsākās. Šis karstums naktīs bija tik spēcīgs, ka man bija grūti iemigt un arī bieži modos augšā no sajūtas, ka plaukstas atrodas ugunī. Mēģināju to mazināt, mērcot rokas auksta ūdens bļodā vai liekot klāt ledu, taču tas nepalīdzēja. Tikai no rīta, kad piecēlos un uzsāku ikdienas gaitas, sajūta izzuda. Biju neizgulējusies un ar bažām domāju par nākamo nakti, kad atkal nevarēšu aizmigt. Tā ar nelieliem pārtraukumiem tas turpinājās gandrīz trīs gadus. Biju ļoti norūpējusies šīs problēmas dēļ, ja pat ārsts nezināja, kā man palīdzēt,” stāsta Līga.

Laikā, kad sieviete dzīvoja Francijā, viņa pamanīja, ka kādas viņas paziņas draugiem.lv portālā publicē dievkalpojumu ierakstus no draudzes „Kristus Pasaulei”. Dievkalpojumu tēmas Līgai šķita interesantas, tāpēc viņa nolēma paklausīties. Sludinātais Dieva vārds viņu ļoti uzrunāja un Līga kļuva par regulāru draudzes dievkalpojumu un liecību video skatītāju internetā. Viņa nolēma, ka vēlas tuvāk iepazīt Dievu un, atgriežoties Latvijā, sāka regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas klātienē. „Dievs pamazām ienesa daudzas pozitīvas pārmaiņas dzīvē. Manī bija radusies ticība, ka Viņš atbild uz lūgšanām, tāpēc pastāstīju par savu problēmu ar plaukstu dedzināšanu naktīs arī mājas grupiņas cilvēkiem, lai mēs par to kopā varētu lūgt. Arī pati mājās lasīju Bībeli un lūdzu Dievu, lai saņemtu dziedināšanu. Šī gada martā devos uz draudzes lūgšanu semināru – inkaunteru. Tur kalpotāji lūdza Dievu par visām manām problēmām, arī degošo sajūtu plaukstās. Lūgšanas laikā sajutu Dieva pieskārienu – manas kājas un pēdas notirpa un kļuva karstas. Svētā Gara klātbūtnē gandrīz nevarēju nostāvēt kājās. Sapratu, Dievs ir mani dziedinājis un, lai arī nejutu kādas fiziskas izmaiņas savās plaukstās, sapratu, ka man jāturpina tam ticēt, tāpēc ik pa laikam lūgšanās apliecināju, ka esmu pilnīgi vesela. Pēc laika kādā dievkalpojumā, slavējot Dievu, atcerējos, ka nu jau kādu brīdi neesmu jutusi šo plaukstu dedzināšanu nakts laikā un varu labi izgulēties. Patiesībā par nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi man ir bijusi šāda problēma. Zinu, ka Dievs ir Tas, kurš mani dziedināja. Es paļāvos uz Viņu un saņēmu palīdzību un atrisinājumu! Beidzot varu naktī viegli aizmigt un labi izgulēties. Jūtos atpūtusies un spēka pilna. Pieceļoties man vairs nav jāskrien pie ūdens krāna, lai atvēsinātu plaukstas. Cik labi, ka varu pazīt un piedzīvot Dievu!” saka Līga.

Līga novēl ikvienam lūgt Dievu un apmeklēt draudzi, kur var dzirdēt tādus sprediķus, kas stiprina ticību. Viņa ir pārliecināta, ka Dievs atbild uz lūgšanām ikvienam, kas no sirds paļaujas uz Viņu. Pat tur, kur ārsti nezina, ko darīt, Dievam ir risinājums. Viņš spēj dziedināt katru slimību!

Līgas Lūses liecību pierakstīja Laura Gruševa

 

Savu potenciālu vēlos ieguldīt, meklējot Dievu, nevis pavedinot vīriešus

Publicēja 2015. gada 11. aug. 12:45Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 11. 08. 15.

 

Daudzi cilvēki uzskata, ka viens no laimīgas dzīves nosacījumiem ir veiksmīgas attiecības un laulības. Taču mūsdienu sabiedrība bieži vien uz to raugās ļoti vieglprātīgi, aizmirstot par savstarpējo uzticību un aizvien aicinot skatīties pēc kaut kā labāka, aizraujošāka un interesantāka. Bet katras izjukušās saistības neizbēgami līdzi nes negatīvu pieredzi un emocionālus ievainojumus, kas atstāj sekas uz nākamajām attiecībām. Ar šādiem nepatīkamiem pārdzīvojumiem bija saskārusies Ieva, kura savu dziedināšanu ieguva, iepazīstot Dievu.

„Daudzus gadus izmisīgi esmu centusies izveidot veiksmīgas attiecības, bet man līdz šim tas nav izdevies. Tam par iemeslu varētu būt dažādi faktori. Pirmkārt, jau manis pašas nepareizā motivācija. Nevaru precīzi pateikt, kāpēc, jo augu labā ģimenē un skolā netiku apcelta, bet esmu vienmēr cietusi no mazvērtības kompleksiem. Ja kāds arī man nodarīja pāri, es necentos atdarīt, bet noklusēju un izlikos, ka nav nekas bijis, tādā veidā iegūstot vienaudžu labvēlību. Atceros gadījumu no skolas laikiem, kad kādai meitenei, kuras atzinību vēlējos saņemt un draudzēties, es apsolījos notamborēt sedziņu, kas jānodod darbmācībā jau nākamajā dienā. Lai to paveiktu, man nācās drudžaini strādāt visu nakti, kaut patiesībā man tas vispār nebija jādara. Biju gatava darīt nevajadzīgas lietas, lai tikai iegūtu draudzību. Vēlāk, pusaudžu gados, vēlējos veidot attiecības ar pretējo dzimumu, lai saņemtu mīlestību, uzmanību un dzirdētu labus vārdus, bet, kad pagāja kāds brīdis un komplimentu laiks bija garām, mani šīs attiecības vairs neapmierināja un nesniedza gaidīto prieku. Otrkārt, pēc savas dabas esmu pedants un ne vienu vien reizi strīds varēja izcelties niecīgu sīkumu dēļ, jo puisis neizdarīja pēc maniem ieskatiem, līdz ar to es kļuvu arvien piekasīgāka. Protams, drīz vien attiecības izjuka. Es jutos slikti, jo ļoti pārdzīvoju un vainoju sevi par jebkuru strīdu un neveiksmi, bet nepratu atvainoties un paprasīt piedošanu. Nepagāja ilgs laiks, kad es atradu nākamo puisi, lai mēģinātu vēlreiz, un atkal nekas neizdevās. Nepārtraukti metos no vienām attiecībām pie otrām, tas turpinājās gadiem, un tam bija sekas. Tas noveda pie seksuālas izvirtības, manā dzīvē bija pašapmierināšanās, pornogrāfijas skatīšanās, krāpšanas un grupveida sekss. Gaidīto mīlestību, uzmanību un atzinību es nesaņēmu, manī bija dziļa vilšanās un cinisms. Es vēlējos tikt ārā no šī vāveres riteņa, bet pati nezināju, kā to izdarīt.

Labi sapratu, ka kaut kas manā dzīvē nav kārtībā un sāku meklēt atbildes. Kāda paziņa mani uzaicināja uz reikī un jogas nodarbībām. Vēlāk arī aizrāvos ar ezotēriskās un zinātniskās literatūras lasīšanu. Sākumā šķita, ka šīs lietas palīdz un attiecības uzlabojas, bet ilgi tas neturpinājās, un atkal es biju kārtējās šķiršanās priekšā. Man mācīja tik ļoti nepārdzīvot un uztvert to vienaldzīgāk. Reikī un joga pārvilka svītru manām cerībām, ka ir iespējama kopdzīve visa mūža garumā tikai ar vienu vīrieti. Tā mācīja atbrīvot savu potenciālu, dzīvojot pēc sajūtām, bet tajā laikā mans prāts, sirds un sajūtas bija tik tālu sabojātas, ka es savu potenciālu saskatīju vīriešu pavedināšanā, un es arī tam ļāvos. Atceros kādu nejauši dzirdētu savas reikī skolotājas un viņas skolnieces sarunu. Mācekle jautāja: "Ko man darīt, ja man visu laiku gribas ģērbties un izturēties pavedinoši?" Skolotāja atbildēja viņai: "Dari to! Protams, ka tu to vari! Atraisi sevī sievišķo enerģiju!" Un pēc tam viņa skaļi visai grupai izteica pamudinājumu: "Meitenes, jūs varat atļauties būt seksīgas!" Šī nelielā saruna manī iespiedās tik dziļi, ka tā vadīja visu manu turpmāko darbību un domāšanu. Tas vēl vairāk klusināja sirdsapziņas balsi, kas čukstēja, ka varbūt es tomēr dzīvoju nepareizi. Šajā sarunā es atradu attaisnojumu savai aplamajai rīcībai. Tā taču drīkst un tas ir normāli. Es kļuvu par absolūtu brīvo attiecību piekritēju. Pienāca brīdis, kad jau pašā sākumā es pateicu partnerim, ka nevēlos neko nopietnu un par mīlestību vairs negāja runa, sapratu, ka tādā veidā es vienkārši apmierinu savu vajadzību pēc atzinības. Cerības uz nopietnām attiecībām bija izgaisušas, tam sekoja tikai savu vēlmju apmierināšana un īslaicīga pieķeršanās. Vienlaicīgi es varēju tikties ar vairākiem vīriešiem, un neko nosodāmu tur nesaskatīju. Protams, šāds dzīvesveids atnesa emocionālas ciešanas un grūtsirdību, degradēja un iztukšoja mani. Es vēlējos tikt ārā no šī vāveres riteņa, bet cerēto atbilžu vietā es biju iegrimusi vēl lielākā purvā.

Tā nu es kādā darba dienas pusdienlaikā, aizvien meklējot atbildes uz savām problēmām, devos uz Vērmaņa parku palasīt sarežģītu grāmatu par augstāko zinātni. Pie manis pienāca divas meitenes, kuras apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un izskatījās ļoti laimīgas. Viņas uzdeva jautājumu: „Kas ir skaistākais brīdis manā dzīvē?” Protams, dalījos ar saviem piedzīvojumiem, savukārt viņas stāstīja liecības, ka ir iepazinušas Dievu, kurš ir pilnībā izmainījis viņu dzīves. Lai gan turējos pretī un apgalvoju, ka visam ir savs laiks, domājot ar to, ka mans laiks noteikti nav pienācis, sameklēju abas meitenes sociālajos portālos, turpinot iesākto diskusiju parkā. Pēc kāda laika sāku skatīties draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumus internetā, vēlāk arī klātienē un apmeklēju arī mājas grupiņu.

Iepazīstot Dievu, mana dzīve tiešām mainījās. Pateicoties lūgšanām, Bībeles lasīšanai, dzirdētajām svētrunām un lūgšanu semināram jeb inkaunteram, mana dvēsele tika dziedināta un esmu atbrīvojusies no mazvērtības. Sapratu, ka tikai Viņš var sniegt patiesu mīlestību un atzinību, pēc kuras es tik ļoti ilgojos visus šos gadus. Nevienam vīrietim tas nav pa spēkam, tāpat kā es nespēju un neprotu bez Dieva mīlēt. Lasot Bībeli, esmu atguvusi pārliecību, ka cilvēkam jābūt tikai vienām attiecībām laulībā uz visu mūžu, kas balstītos uz savstarpēju cieņu un uzticību. Šī pārliecība vēl nesen man šķita neiespējama, bet tagad saprotu, ka tādā veidā tieku pasargāta no destruktīviem, pilnīgi nevajadzīgiem kontaktiem. Sen dzirdēto sarunu esmu izdzēsusi no savas atmiņas un nevēlos būt izaicinoša. Ir mainījušies mani uzskati un domas par šo tēmu. Esmu atbrīvojusies no pašapmierināšanās no pornogrāfijas skatīšanās un jebkādas seksuālas izvirtības. Esmu pārtraukusi nemitīgos attiecību meklējumus un pilnībā paļaujos uz Dievu, ja Viņš būs tā vēlējies, es satikšu savu īsto cilvēku un apprecēšos. Ir pazudušas emocionālās ciešanas, tukšums un grūtsirdība, jūtos piepildīta un laimīga, jo esmu tikusi ārā no šī vāveres riteņa. Lasot Bībeli un lūdzot Dievu, pamazām mainās mans raksturs, un es mācos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, visu nelabojot pēc sava prāta. Kļūstu arī atvērtāka un esmu iemācījusies atvainoties, ja gadījumā ir sanācis kādam cilvēkam pateikt ko nepatīkamu, līdz ar to esmu atbrīvojusies no nepārtrauktās vainas apziņas. Vairs neapmeklēju reikī un jogas nodarbības, jo saprotu, kas tas nekādā veidā nespēj palīdzēt un atrisināt manas problēmas. Šīs lietas ir pilnīgi pret Dieva gribu un Viņa acīs ir pārkāpums, kas nes līdz lielu postu. Dievs vēlas, lai visās savās grūtībās mēs atrisinājumu meklētu, vēršoties pie Viņa. Dievs ir lielāks un pārāks par visām zinātnēm un austrumu reliģijām. Esmu to nožēlojusi un atteikusies no šīm nepareizajām lietām. Savu enerģiju un potenciālu vēlos ieguldīt, meklējot Dievu, kalpojot Viņam un cilvēkiem, nevis pavedinot vīriešus. Tagad uz jautājumu, kurš ir laimīgākais brīdis manā dzīvē, varu droši atbildēt, ka tas ir laiks, kad pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Tas ir izmainījis un uzlabojis pilnīgi visu manu dzīvi.

Dievs ir izmainījis manu raksturu, attieksmi pret sevi un citiem cilvēkiem. Viņš ir atbrīvojis mani no izlaidīga dzīvesveida un nešķīstības. Ja tu cīnies ar mazvērtību un vēlies saņemt atzinību, zini, ka to spēj sniegt tikai Dievs un neviens cits. Par to esmu pārliecinājusies savā dzīvē un novēlu ikvienam to piedzīvot.”

Ievas Krūzkopes liecību pierakstīja Līga Paņina

 

 

Dieva spēkā uzvarēts cukura diabēts

Publicēja 2015. gada 7. aug. 13:40Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 07. 08. 15.

 

Sabīne ir jauna meitene, kuru pirms vairākiem gadiem skāra nedziedināma slimība – pirmā tipa cukura diabēts, kas pamazām, bet neatgriezeniski sagrauj organismu, radot dažādas komplikācijas un samazinot dzīves ilgumu. Tas jaunietei bija šoks, bet nācās pieņemt skarbo diagnozi un mācīties ar to sadzīvot. Tomēr notika brīnums un, pretēji visām ārstu prognozēm, Sabīne šodien iztiek bez insulīna injekcijām un viņu vairs nemoka cukura diabēta izraisītie simptomi.

 

Viņa par to stāsta: „Pirms pieciem ar pusi gadiem man parādījās dažādi nepatīkami simptomi, tādi kā pastiprināts nogurums, biežas, stipras slāpes, apsārtušas acis un spiediena sajūta tajās, pazeminātas koncentrēšanās spējas, traucēts miegs, sausa āda un lēni dzīstoši izsitumi. Sapratu, ka man ir nopietnas veselības problēmas, kuru dēļ griezos pie ārsta. Pēc analīzēm ārsts noteica diagnozi – pirmā tipa cukura diabēts. Viņš pastāstīja, ka tā ir neārstējama slimība, kas gan ļauj dzīvot it kā pilnvērtīgu dzīvi, ja regulāri injicē insulīnu, bet tomēr jārēķinās ar dažādām komplikācijām, kas var rasties laika gaitā. Bija jāievēro diēta, jāierobežo saldumu lietošana, ja tos ēdu, tad vajadzēja injicēt lielāku insulīna devu. Pirms katras ēdienreizes bija jāzina, ko ēdīšu un atbilstoši tam jāizrēķina, cik daudz insulīna būs nepieciešams. Tas radīja diskomfortu darbā vai aizejot kaut kur paēst ārpus mājas, jo vienmēr bija jāatrod kāda vieta, lai veiktu kārtējo injekciju. Kā diabēta pacientam man bija arī jādodas regulāri pārbaudīt analīžu rādītājus, lai iespēju robežās mazinātu komplikācijas saistībā ar redzi, vielmaiņu un asinsriti. Reizēm piedzīvoju arī hipoglikēmiju, tas ir, kad tiek injicēta pārāk liela insulīna deva, kā rezultātā stipri paātrinājās sirdsdarbība un jutu milzīgu izsalkumu. Laika gaitā iemācījos sadzīvot ar šo slimību un tās radītajām sekām. Nedaudz vairāk kā piecus gadus injekcijas bija kļuvušas par neatņemamu manu ikdienas sastāvdaļu.

 

Pagājušā gada novembrī kaimiņiene mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņas pasākumu. Mani ļoti saistīja draudzīgā atmosfēra un cilvēki. Patika tas, ka šie pasākumi tiek organizēti ar motivāciju palīdzēt cilvēkiem. Pamazām savu darbu sakārtoju tā, lai regulāri tiktu uz mājas grupiņu sapulcēm un dievkalpojumiem. Dievam ticēju jau no bērnības, bet bija tikai ļoti vispārīga sapratne par Viņu. Klausoties sprediķus, lasot Bībeli, pārrunājot Dieva vārdu mājas grupiņā un sākot apmeklēt Bībeles skolu, es pamazām arvien labāk iepazinu Jēzu, sāku saprast, ka pēc Dieva prāta un caur Jēzus Kristus upuri cilvēks ir vesels un dziedināts gan fiziski, gan emocionāli. Tad arī sāku apzināties, ka Jēzus grib mani dziedināt.

 

Šī gada pavasarī kāda dievkalpojuma laikā mācītājs aicināja iznākt priekšā visus, kam nedarbojas kāds orgāns un, lai gan likās, ka neesmu pietiekoši gatava tam, jo pārāk īsu laiku esmu draudzē, tomēr atsaucos šim aicinājumam, jo man nedarbojās aizkuņģa dziedzeris, kas ražo insulīnu. Lūgšanas laikā manu ķermeni caurstrāvoja karstums, sajutu Dieva pieskārienu un ticu, ka tieši šajā brīdī Viņš mani dziedināja. Šis dziedināšanas process līdz pilnīgai veselībai vēl turpinājās, un cenšoties arvien vairāk tuvoties Jēzum, sāku katru dienu regulāri lūgt. Mājas grupas vadītāja mani atbalstīja, stiprināja un ticēja, ka esmu dziedināta.

 

Aprīļa beigās pieteicos braukt uz draudzes trīs dienu lūgšanu semināru jeb inkaunteru. Biju beigusi Bībeles skolu, vēlējos spert nākamos soļus ticības dzīvē un kristīties. Pāris dienas pirms šī semināra lūgšanas laikā sapratu, ka varu pārstāt lietot insulīnu un dienu pirms došanās uz inkaunteru ticībā uz Dievu es pārstāju to injicēt. Semināra laikā tika lūgts par manu veselību un dziedināšanu, un – kopš šī laika neesmu vairs izdarījusi nevienu injekciju. Aptuveni septiņas nedēļas vēl organismam bija krietni jāpacīnās pret ieradumu mākslīgi saņemt insulīna devas. Pati vēl ik pa laikam pārbaudu cukura daudzumu asinīs, un tas vairs nekad nav sasniedzis tik augstu līmeni kā iepriekš, nejūtu vairs nekādus simptomus un esmu jau aizmirsusi, kā tas bija, būt atkarīgai no injekcijām. Dievs ir mans Ārsts un Dziedinātājs, un esmu Viņam ļoti pateicīga par iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez injekcijām un regulārām ārstu pārbaudēm. Es vairs nemokos ar nogurumu un nespēju koncentrēties. Es labi atpūšos, jo mans miegs ir labs. Ir pilnībā pazudušas biežas un stipras slāpes. Manas acis nav vairs apsārtušas un ir pazudusi spiediena sajūta tajās, arī āda man vairs nav sausa. Speciālu diētu vairs neievēroju un saldumus ēdu, kad vien vēlos.”

 

Sabīne ir pārliecināta, ka visu ir iespējams uzvarēt Dieva spēkā. Tādēļ jaunā meitene novēl katram meklēt Jēzu, nodot Viņam savu dzīvi un tādejādi piedzīvot arī šķietami neiespējamo – dziedināšanu no neārstējamām slimībām, jo Dievam viss ir iespējams!

 

Sabīnes Zāģeres liecību pierakstīja Dace Daubere

 

 

 

1-10 of 803