ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Aizvadītas draudzes “Kristus Pasaulei” brīvdienas Siguldā

Publicēja 2016. gada 27. jūn. 23:49Līga Paņina

Ziņas datums 28.06.16.

Draudzes “Kristus Pasaulei” pulcēšanās Siguldā 23. un 24. jūnijā jau ir kļuvusi par ierastu tradīciju, kas ik gadu kopīgās aktivitātēs vieno arvien vairāk dalībnieku. Šogad no Rīgas un no dažādām citām Latvijas vietām bijām sabraukuši rekordkuplā skaitā – 200 pieaugušie un vēl 30 bērni.

Ņemot vērā to, ka laiks bija saulains un karsts, labi varēja justies ne tikai tie, kuri piedalījās kādā no draudzes organizētajām nodarbēm, bet arī tie, kuri bija atbraukuši vienkārši atpūsties un nedarīt neko. Plānoto aktivitāšu, kā ierasts, bija daudz un dažādu, un tās tika prezentētas jau pašā sākumā – draudzes brīvdienu atklāšanas laikā. Gribētāji, kuru netrūka, varēja izkustēties un izsvīst kādā no tradicionālajām sporta spēlēm, bez kurām draudzes brīvdienas nebūtu iedomājamas, kā, piemēram, “Pudeļu spēle”, volejbols, basketbols un virves vilkšana, vai arī piedalīties kādā netradicionālākā pasākumā, piemēram, “Indiāņu” spēlē vai “Putu kaujās”. Brīvdienu organizatori bija padomājuši arī par radošo nodarbju cienītājiem, tie varēja piedalīties glāžu apgleznošanā un tērpu darināšanā, kuras laikā izpausties varēja draudzes jaunie dizaineri. Neiztrūkstoši pašā vakarā ikviens bija aicināts uz kopīgu filmas skatīšanos. Šogad visi kopā smējāmies par labi pazīstamajiem un iemīļotajiem “Limuzīna jāņunakts krāsā” personāžiem. Pēc tam ar lāpām rokās bija iespēja doties nakts pārgājienā un tā noslēgumā vērot draudzes sarīkoto salūtu. Arī par pirts cienītājiem nebijām aizmirsuši. Neskatoties uz tveicīgajiem laika apstākļiem, tie, kuri pirti mīl, bija entuziasma pilni izbaudīt visus tās sniegtos priekus un labumus. Labi, ka vismaz dīķī ūdens bija auksts. To šogad iemēģināja daudzi no mūsu atpūtniekiem. Daži par ūdenspriekiem bija tādā sajūsmā, ka no dīķa nebija dabūjami laukā. Kamēr vieni peldējās, citi gozējās saulē dīķa malā un ķēra iedegumu.  

Noslēgumā draudzes talantīgāko komiķu vadībā notika modes skate un aktīvāko, sportiskāko, radošāko un erudītāko brīvdienu pasākumu dalībnieku apbalvošana, kuras laikā pie zelta kroņa un dažādām vēderu iepriecinošām balvām tika gan liels, gan mazs. Pašās beigās par piemiņu no draudzes “Kristus Pasaulei” brīvdienām ikvienam tika uzdāvinātas krāsainas silikona aproces. Tā nu visi atpūtušies un guvuši jaunus iespaidus, devās mājās, lai ar jauniem spēkiem turpinātu ikdienas darbus un pienākumus.

Gaidām tikšanos draudzes brīvdienu nometnē nākamgad!

Kristīne Krūkliņa

No parādiem līdz svētītai dzīvei

Publicēja 2016. gada 27. jūn. 21:47Līga Paņina

Ziņas datums 28.06.16.

Pilnvērtīgai dzīvei ikvienam cilvēkam ir nepieciešama nauda, taču to nopelnīt bieži vien nav nemaz tik viegli. Mūsdienās aizvien vairāk cilvēku izvēlas ņemt kredītus, attopoties parādu jūgā, citi nespēj atrast darbu un nolemj doties peļņā uz ārzemēm, vēl citi neapzinās savu potenciālu, tādēļ visu mūžu pavada, strādājot maz apmaksātu darbu. Arī Saivas dzīvē finansiālā situācija bija nesakārtota, kā rezultātā radās daudzas problēmas, taču viņa atrada risinājumu.

Par savu pieredzi Saiva stāsta: „Jau divus gadus es strādāju kā veselīga dzīvesveida konsultante kādā firmā, un manu ienākumu apjoms ir atkarīgs no paveiktā darba. Izvēlējos šo darbu, kad gaidīju mazuli, jo sapratu, ka ar bērna audzināšanu iepriekšējo profesiju apvienot nebūs iespējams. Kādu laiku pēc bērniņa piedzimšanas es kļuvu par vienīgo pelnītāju ģimenē, taču tas sagādāja nopietnas grūtības, jo es nevarēju apmeklēt profesionālai izaugsmei nepieciešamās apmācības un pilnvērtīgi nodoties darbam, kas arī atspoguļojās mazajā algā. Mana peļņa bija ļoti svārstīga, un dažkārt pat desmit sarunas ar klientiem varēja beigties neveiksmīgi. Katrā tikšanās reizē biju ļoti uztraukusies, jo nebiju pārliecināta par sevi, un nereti pat aizmirsu, ko klientam sacīt, un tas neatstāja par mani labu iespaidu.

Lai spētu iegādāties visu ikdienai vajadzīgo, es nolēmu paņemt kredītu, jo domāju, ka spēšu to bez problēmām atmaksāt, taču tā nebūt nenotika. Lai nomaksātu iepriekšējo aizņēmumu, es ņēmu nākamo, un tā tas turpinājās nepārtraukti, līdz sapratu, ka esmu parādos „līdz ausīm”. Man bija izveidojusies atkarība no kredītiem, jo nereti tos ņēmu pat bez nopietna iemesla. Mani parādi sāka augt, un nelielo ienākumu dēļ es tos nespēju apmaksāt un jutos kā slazdā.

Finansiālās grūtības radīja arī emocionālas problēmas. Es bieži jutos nospiesta un nelaimīga, jo pastāvīgi nācās dzīvot trūkumā – alga, kuru saņēmu, uzreiz tika iztērēta rēķinu un parādu apmaksai, un es nevarēju iegādāties visu nepieciešamo. Man bija apnicis censties taupīt un ekonomēt. Es bieži cīnījos ar sliktu garastāvokli, kura dēļ nespēju pilnvērtīgi veikt savu darbu – klienti juta manu neapmierinātību un nepatīkamo attieksmi, kas savukārt vēl vairāk samazināja ienākumus. Nereti uznāca brīži, kad es biju ļoti nomākta, man pilnībā nolaidās rokas un es vairs nevēlējos neko darīt, un šādi tas varēja turpināties pat vairākas dienas. Mana situācija likās bezcerīga līdz brīdim, kad sāku iepazīt Dievu un ienācu draudzē „Kristus Pasaulei”.”

Izveidojot personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un klausoties mācītāja svētrunas, Saiva ieguva ticību, ka kopā ar Dievu šo ieilgušo problēmu ir iespējams atrisināt. Pielietojot Bībeles principus savā darbā, Saivas finansiālā situācija sāka uzlaboties. Lai gan vēl joprojām nākas sastapties ar grūtībām, jaunā sieviete ar Dieva palīdzību veiksmīgi tiek ar tām galā.

„Sākot lasīt un izprast Bībeli, uzzināju, ka Dievs vēlas, lai ikviens dzīvotu labklājībā un pārticībā, tādēļ par savām finansēm regulāri sāku lūgt gan es pati, gan mājas grupiņā. Tāpat sāku dot arī desmito tiesu un brīvprātīgos ziedojumus, jo ticu, ka tas ir viens no svarīgākajiem principiem, lai Dieva apsolījums par labklājību spētu darboties. Klausoties mācītāja svētrunas, es ne tikai ieguvu motivāciju, ticību un spēku, bet arī atklāju daudzus „knifiņus”, kurus izmantot darbā ar klientiem un sava biznesa veidošanā. Ja agrāk grūtos brīžos vēlējos atgriezties darbā ar konkrētām darba stundām un noteiktu algu, tad tagad mana domāšana ir mainījusies, un, neskatoties uz grūtībām, es pati vēlos plānot savu dzīvi un ļaut Dievam mani svētīt. Kopš sāku lūgt par savām finansēm, ziedot un pielietot Bībeles principus savā darbā, man parādās aizvien vairāk jaunu klientu, kā arī esošie klienti izvēlas apjomīgākus pasūtījumus, kas ievērojami palielina manu peļņu. Esmu kļuvusi droša un pārliecināta par sevi, tādēļ darbs ar cilvēkiem man padodas daudz labāk. Ja mani kādreiz pārņem šaubas, vai tiešām spēšu visu izdarīt, es apliecinu no Jāņa evaņģēlija 16:13 “..Patiesības Gars – Tas jūs vadīs visā patiesībā..” Dievs mani māca un vada mani visā, tāpēc esmu pārliecināta, ka man ir pilnīgas zināšanas visos apstākļos, kuros atrodos, jo man ir Dieva gudrība. Tāpat esmu tikusi galā ar kārdinājumu ņemt kredītus, jo zinu, ka nauda vispirms ir jānopelna un tikai tad jātērē, nevis otrādi. Mani parādi vairs nepieaug, un es spēju sākt tos apmaksāt. Par nopelnīto naudu es varu atļauties visu, kas man ir nepieciešams, taču zinu, ka šis ir tikai sākums, un kopā ar Dievu es gūšu aizvien lielākus panākumus. Grūtos brīžos es vairs neieslīgstu skumjās un nolemtībā, bet gan gūstu ticību un spēku attiecībās ar Dievu, apliecinot Rakstu vietas par finansiālu labklājību. Lai arī kāda būtu mana situācija, no visiem ienākumiem dodu desmito tiesu, un jau pēc neilga laika redzu, kā tas manā dzīvē atnes svētību, jo Dievs vienmēr ir uzticams! Tikai kopā ar Jēzu esmu varējusi sakārtot savas finanses, iemācīties pareizi strādāt un apieties ar naudu. Tagad man ir konkrēti mērķi, uz kuriem es dodos, un es ticu, ka nopelnīšu tik daudz, ka spēšu ne tikai apgādāt sevi, bet palīdzēt daudz citiem cilvēkiem, jo Bībele saka: „Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.” (2.Korintiešiem 9:8)

Jēzus Kristus ikvienam, nevis tikai dažiem izredzētajiem, ir paredzējis bagātīgu dzīvi. Notici tam, saņemies un sāc spert pirmos soļus, jo Dievs vēlas tevi redzēt veiksmīgu un laimīgu katrā tavas dzīves jomā!”

Saivas Sudmales liecību pierakstīja Monta Gulbe

Esmu brīva no verdzības ēdienam

Publicēja 2016. gada 24. jūn. 12:58Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 24. jūn. 12:59 ]

Ziņas datums 24.06.16.

Daudziem cilvēkiem ēdiens nav tikai fizisku vajadzību apmierināšana. Garda maltīte ir baudījums, kas liek justies laimīgam un apmierinātam. Kā saka Elīna: „Ēdiens man sniedza mīlestības sajūtu, kas man bija pietrūkusi.” Taču, kā jebkura galējība, arī pārmērīga ēšana var kļūt veselībai kaitīga. „Man bija izveidojusies nepareiza attieksme pret ēdienu un šī iemesla dēļ biju pieņēmusies svarā par trīsdesmit kilogramiem. Šis fakts mani ļoti satrauca un es vēlējos kaut ko mainīt, taču to nespēju, līdz brīdim, kad iepazinu Dievu.”

„Es piedzimu mammai septiņpadsmit gadu vecumā bet, tā kā vecāki nebija vēl gatavi uzņemties atbildību par manu audzināšanu, tiku nodota aprūpē vecmāmiņai. Mūsu finansiālā situācija nebija no labākajām, dzīvojām ļoti pieticīgi, taupot arī uz ēdienu.Taču visādā citādā veidā tiku lutināta un varēju darīt, ko vien sirds vēlas. Salīdzinoši agri iepazinos ar kādu puisi, kuram, tāpat kā man, trūka vecāku mīlestības un uzmanības, tāpēc tie centās to kompensēt, nodrošinot viņu ar neierobežotām finansēm. Viņa lielākā aizraušanās bija ēdiens un ar laiku tā kļuva arī par manējo. Viņš vienmēr centās mani iepriecināt. Šis puisis deva man naudu, veda uz mājām ēdienu, un mēs gandrīz katru dienu mēdzām doties uz restorānu. Tā bija mūsu mīļākā izklaide un laika pavadīšanas veids.

Kad sākām dzīvot kopā, situācija daudz neizmainījās. Svarīgākais joprojām bija ēdiens. Mēs kopīgi plānojām ēdienreizes, devāmies uz veikalu pirkt pārtiku un gatavojām maltītes. Ēdienu vienmēr taisījām lielos apjomos, turklāt visu apēdām tajā pašā dienā, neskatoties uz to, ka tas izraisīja vēdergraizes. Mājās mums atradās milzīgs divdurvju ledusskapis, kas vienmēr tika piepildīts līdz augšai. Tādējādi mēs centāmies izbēgt no sajūtas, ka jebkad varētu trūkt pārtika. Vislabāk jutāmies, esot kopā, savās mājās un gatavojot ēdienu. Mans svars pieauga acīm redzami. Ja sākumā es svēru piecdesmit kilogramus, tad tagad man bija klāt nākuši vēl trīsdesmit. Es skatījos spogulī, bet nespēju saskatīt, ka situācija ir kļuvusi dramatiska. Mierināju sevi ar domu, ja puisis mani mīl tādu, kāda esmu, nav jēgas satraukties par to, kā izskatos.

Ar laiku parādījās jauna problēma – manam draugam nepatika, ja es vēlējos iziet no mājām, sportot vai doties pie saviem radiem. Viņš dusmojās un bija greizsirdīgs, jo tādā veidā es jaucu harmoniju, kas viņam tik ļoti patika un bija jau ierasta. Mazkustīgais dzīvesveids vēl vairāk veicināja svara pieaugumu. Pienāca laiks, kad sāku justies kā ieslēgta būrī. Skaidri saprotot, ka situācija nemainīsies, mēs izšķīrāmies, un es devos dzīvot uz studentu kopmītnēm.

Man ļoti paveicās, un es atradu labu darbu, kuru veiksmīgi varēju apvienot ar studijām un saņēmu diezgan labu algu. Taču gandrīz visi mani ienākumi aizgāja pārtikas iegādei. Šķita, ka šķiršanās visu atrisinās un ka, esot viena, spēšu mainīt ēšanas paradumus, taču diemžēl tā nenotika. Gadu gaitā nostiprinātie ieradumi nebija tik viegli salaužami. Lai gan manā īpašumā vairs nebija lielais divdurvju, bet gan nelielais „koju” ledusskapis, tas tāpat tika pārpildīts ar manu pārtiku. Es biju gandrīz vienīgais students, kas gatavoja ēst trīs reizes dienā. Šāda apsēstība ar ēdienreižu ievērošanu man radās, jo veselīga uztura un diētu žurnālos biju lasījusi, ka izlaist ēdienreizes ir ļoti slikti. Taču manis apēstās porcijas joprojām bija milzīgas. Centos sportot, lai tiktu vaļā no liekajiem kilogramiem, bet mana apņemšanās ļoti ātri izplēnēja. Es sapratu, ka man ir paniskas bailes no izsalkuma sajūtas, tāpēc vienmēr laicīgi iepirku saldos biezpiena sieriņus, ko varētu apēst starp ēdienreizēm. No otras puses es gribēju izskatīties labi un pārdzīvoju par notiekošo. Savas problēmas priekšā jutos pilnīgi bezspēcīga. Mēģināju ievērot arī dažādas diētas, taču dēļ bailēm no izsalkuma tās visas ātri vien izgāzās. Nebija cerību, ka kaut kas varētu mainīties.

Taču man paveicās un sociālajos portālos iepazinos ar tagadējo mājas grupas vadītāju, kura toreiz aicināja mani uz interesantu pasākumu ar dažādiem franču ēdieniem. Iespējams, es nekad nebūtu piekritusi iet ciemos pie sveša cilvēka, ja vien man nebūtu bijusi vājība garšīgi paēst. Atceros, pasākums man ļoti patika ne tikai ēdiena, bet arī lieliskās kompānijas dēļ. Tā kā sevi jau no bērnības uzskatīju par kristieti, es priecājos iepazīties ar citām meitenēm, kuras ticēja Dievam. Drīz apmeklēju arī pirmo dievkalpojumu, par kuru biju sajūsmā. Man patika slavēšanas dziesmas un uzrunāja mācītāja sprediķis. Tas mani motivēja meklēt Dievu un aktīvi piedalīties draudzes dzīvē.

Tuvojoties Dievam, mana pārēšanās problēma izzuda. Izveidojot personīgās attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, izmainījās mana domāšana un attieksme pret ēdienu. Ļoti palīdzēja draudzes iknedēļas gavēnis. Tas parādīja, ka kopā ar Dievu man ir spēks pārvarēt savas vēlmes un atturēties no ēšanas ilgāku laiku. Ja iepriekš ļoti baidījos no bada sajūtas, tad tagad esmu pārliecinājusies, ka varu to izturēt un nekas ļauns man nenotiek. Dievs man sniedz arī meklēto mīlestības, laimes un apmierinājuma sajūtu. Manā dzīvē ēdiens vairs nav pirmajā vietā, esmu to nomainījusi ar kalpošanu Jēzum Kristum, kurš mani ir izglābis no verdzības ēdienam. Beidzot esmu spējusi izmainīt gadiem veidotos ieradumus. Man vairs nav uz sevi jāskatās spogulī ar riebumu, jo tagad, pat bez milzīgām pūlēm, esmu zaudējusi divdesmit kilogramus no iepriekšējā svara. Es zinu, ka esmu skaista un jūtos neizsakāmi labi. Turklāt ietaupās arī finanses, jo ir pazudušas bailes, ka ēdiens varētu pietrūkt. Par to esmu neizsakāmi pateicīga gan Dievam, gan draudzei! Ja vēl pirms salīdzinoši neilga laika man nebija ne mazākās nojausmas, kā cīnīties ar šo problēmu, tad tagad zinu, ka risinājums ir Dievs.

Vēlos iedrošināt ikvienu, kuram ir līdzīgas problēmas. Dievs mūs ir radījis skaistus un vēlas, lai mēs būtu veseli un brīvi. Viņa spēkā mēs spējam izmainīt ikviena cilvēka domāšanu un attieksmi pret ikdienišķām lietām. Pateicoties Viņam, tev vairs nebūs nepārtraukti jācīnās ar nepareizām vēlmēm, tev vienkārši negribēsies darīt sev pāri un tu būsi brīvs. Meklē atbildes un palīdzību Dievā!”

Elīnas Liepas liecību pierakstīja Līga Paņina

Sāpes vairs nav Ievas ikdiena

Publicēja 2016. gada 21. jūn. 21:19Līga Paņina

Ziņas datums 22.06.16

Ieva jau kopš agras bērnības vienmēr ir cīnījusies ar veselības problēmām un nemitīgi apmeklējusi ārstus. Meitenei bija iedzimta galvas asinsvadu problēma, kas izsauca regulāras galvassāpes. Vēlāk viņa saslima ar Epšteina – Barra vīrusu, kas izraisīja iekšējo orgānu palielināšanos un vēdersāpes. Ieva jau bija padevusies un pieņēmusi, ka tā būs jāmokās visu mūžu, līdz iepazinās ar meiteni, kas viņu uzaicināja aizbraukt uz draudzes “Kristus Pasaulei” semināru inkaunteru, pēc kura viņa jūtas lieliski un dzīvo bez sāpēm.

“Atceros sevi kā bērnu, kas nemitīgi un ilgstoši slimoja. Cilvēki pat mēdza teikt, ka es biežāk atrodos gultā nekā skolā vai kopā ar draugiem. Cerot saņemt palīdzību, regulāri apmeklēju ārstus, kas veica dažādus izmeklējumus un izrakstīja medikamentus. Visvairāk cietu no galvassāpēm asinsvadu problēmu dēļ. Ar tām mocījos katru dienu, kas bija tiešām briesmīgi. Parastie pretsāpju medikamenti man vairs nepalīdzēja, tāpēc lietoju ārstu izrakstītās recepšu zāles. Pirms aptuveni četriem gadiem man sāka sāpēt arī vēders. Atceros, ka bez spēka gulēju gultā un jutos ļoti slikti. Paskatījos uz sevi spogulī un pat neatpazinu savu seju – tā bija samocīta un uzpampusi. Sapratu, ka nu vairs tiešām nav labi, un devos uz slimnīcu. Ārsti konstatēja, ka man ir vispārēja organisma infekcija un Epšteina – Barra vīrusa izraisīta slimība, kas veido aknu un liesas palielināšanos. Pēc sonogrāfijas veikšanas man pateica, ka mana liesa ir divreiz lielāka nekā normālam cilvēkam. Pēc vairākām dienām slimnīcā jutos labāk, un, lai arī vēders joprojām sāpēja un ārsti brīdināja, ka slimība jebkurā brīdī var atkal saasināties, devos mājās.

Tas viss mani ļoti nomāca. Jutos kā nepilnvērtīgs cilvēks, kas nevar dzīvot normālu dzīvi slimību dēļ. Sapratu, ka man vajadzētu vairāk pievērsties mācībām, taču nespēju to izdarīt. Gribēju tikai gulēt un atpūsties no visa. Biju padevusies, jo neredzēju nekādu iespēju kaut ko mainīt savā dzīvē. Iepriekš apmeklēju kristīgu draudzi, taču tā izjuka un es nezināju, kur tālāk doties. Biju palikusi viena ar savām problēmām un slimībām. Kādā izmisuma brīdī es saucu uz Dievu un teicu – lūdzu, izcel mani ārā no šīs bedres. Pēc neilga laika viens puisis piedāvāja man iepazīties ar kādu meiteni no draudzes “Kristus Pasaulei”. Man radās cerība, ka viņa man varētu palīdzēt kaut ko mainīt savā dzīvē kopā ar Dievu.

Jau pēc nedēļas es devos uz šīs draudzes semināru inkaunteru, kur no sirds atdevu savu dzīvi Jēzus Kristus rokās, un sapratu, ka Viņš pie krusta ir samaksājis pilnu cenu par manu dziedināšanu, tikai atliek to pieņemt. Caur Viņu es esmu jauns radījums, pār kuru vairs nevalda nekādas slimības. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka tagad, pēc aizlūgšanām būšu vesela, un tā arī notika. Kopš atgriezos mājās, vairs neesmu jutusi nekādas sāpes. Mana galva ir viegla un brīva, arī vēdersāpes ir prom. Es jūtos kā pilnvērtīgs cilvēks, kam vairs nav mokās jāpavada savas dienas gultā un jālieto medikamenti. Tas ir patiešām lieliski! Ik dienas pateicos Dievam, kurš nomira par mūsu grēkiem un slimībām, lai mēs varētu dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Dievs atbildēja uz izmisuma pilno saucienu un izcēla mani no šīs bedres. Nesen satiku savu medmāsu, pie kuras regulāri biju griezusies pēc palīdzības un pastāstīju viņai, kā Dievs mani ir dziedinājis. Viņa paskatījās uz mani un teica – pareizi, tu taču biji tā “sāpju meitene”! Tagad es esmu brīva no visām slimībām un sāpēm. Es pati lūdzu Dievu, apmeklēju draudzi un mājas grupiņu, kur tuvāk Viņu iepazīstu. Novēlu ikvienam cilvēkam, lai cik smaga arī būtu viņa situācija, lūgt Dievu un apmeklēt dzīvu draudzi, kur var iepazīt Jēzu, kas atbrīvo no slimībām un problēmām. Galvenais noticēt, ka mums jau pieder veselība, jo Viņš mums ikvienam ir paredzējis pilnvērtīgu dzīvi. Paldies Dievam!” ar prieku saka Ieva.

Ievas Ribokas liecību pierakstīja Laura Gruševa

Esmu pateicis smēķēšanai nē!

Publicēja 2016. gada 17. jūn. 13:09Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 27. jūn. 23:39 ]

Ziņas datums 17.06.16.

Pēc vidusskolas beigšanas Staņislavs smēķēja deviņus gadus, ik dienas nopīpēdams ap 30 cigarešu dienā. Reiz viņš centās saviem spēkiem atmest šo netikumu, bet neveiksmīgi. Taču, kad jaunais puisis piekrita atnākt līdzi savai draudzenei uz mājas grupiņu un šā gada martā aizbrauca arī uz draudzes “Kristus Pasaulei” triju dienu semināru inkaunteru, Staņislavs kļuva brīvs no smēķēšanas.

Īsā sarunā Staņislavs stāsta par iegūto brīvību: “Pirmo reizi pamēģināju uzpīpēt pamatskolas izlaidumā, taču palika tik slikti, ka vairākus gadus nesmēķēju, jo man tas riebās. Mācoties vienpadsmitajā klasē, mājās pie drauga mēs lietojām alkoholu un es atkal pamēģināju cigareti. Uzpīpēju vienu, pēc tam otru un trešo, un tās man “iegaršojās”. Pabeidzot skolu, pīpēju jau paciņu dienā.

Laiks pēc skolas beigšanas izvērtās diezgan smags. Sākumā smēķēju, lai mazinātu stresu pēc grūtās darba dienas. Nācās smagi strādāt celtniecībā, lai nopelnītu iztiku. Tajā laikā atteicos no vairākiem hobijiem, sašaurinājās mans draugu loks, kādu brīdi sajutos ļoti vientuļš un tādēļ sāku smēķēt vēl vairāk, jo šķita, ka cigaretes noņems spriedzi. Nopīpēju vidēji no trīsdesmit cigaretēm līdz divām paciņām dienā, līdz ar to tas iecirta diezgan pamatīgu robu manā budžetā. Bieži no rītiem mani mocīja klepus un bija grūti elpot, īpaši pie pastiprinātas slodzes. No rītiem vajadzēja kādas pārdesmit minūtes, lai atklepotu gļotas un spētu normāli elpot.

Mana draudzene kādu dienu atgriezās pie Dieva un pieņēma Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju. Viņa arī man stāstīja par savu draudzi un mājas grupiņu, bet es pret viņas teikto attiecos skeptiski un uzskatīju to par sektu. Tomēr reiz es atvēru internetā draudzes mājas lapu, lai iepazītos, kas tā par organizāciju, ko viņa apmeklē. Sāku iedziļināties un mani uzrunāja cilvēku liecības un dzīves stāsti. Intereses pēc aizgāju uz mājas grupiņu, un tur iepazinos ar cilvēkiem, kuri dziedināti un atbrīvoti Dieva spēkā. Šeit es redzēju, ka Dievs tiešām dara brīnumus cilvēku dzīvēs. Tas iedrošināja arī mani un deva ticību, ka Jēzus var dziedināt un atbrīvot no jebkuras atkarības.

Šā gada februārī es sāku apmeklēt draudzes dievkalpojumus. No sākuma skatījos uz notiekošo ar aizdomām, taču mājas grupiņā man palīdzēja izprast svētrunās sacīto. Šeit es nožēloju savus grēkus, pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un uzticēju savu dzīvi un arī visas problēmas Viņam. Kāds tuvs cilvēks man reiz aizrādīja, ka smirdu pēc tabakas. Ja līdz tam bija tikai vēlme kļūt brīvam, tad tagad sapratu, ka pienācis laiks arī pašam aktīvi rīkoties. Sāku intensīvi lūgt Dievu, lai Viņš mani atbrīvo no smēķēšanas. Par mani lūdza arī mājas grupiņā.

Marta beigās devos uz draudzes semināru inkaunteru. Kad atbraucu mājās, man vēl bija kabatā cigaretes. Vakarā vienu uzsmēķēju, un tajā pašā brīdī man palika riebīgi. Pēc tās reizes es vairs neesmu smēķējis. Pēc tam arī vēl bijuši kārdinājumi uzsmēķēt, taču tos uzvaru ar lūgšanas palīdzību. Tagad man ir pretīgi tabakas dūmi, un ja sabiedriskā transporta pieturā kāds man līdzās smēķē, tad mani pārņem nepatīkama sajūta. Šobrīd esmu pilnīgi brīvs no smēķēšanas, mani vairs nemoka aizdusa un klepus no rītiem. Tā ir neaprakstāma sajūta, ka smēķēšana mani neverdzina, un arī nauda ietaupās, jo nevienam nav noslēpums, ka cigaretes maksā dārgi!

Tiem, kas vēl mokās ar smēķēšanas atkarību, es ieteiktu meklēt Dievu un arī draudzi, jo ar paša gribasspēku bieži vien par maz, lai kļūtu brīvs. Ja tu lūgsi un ticēsi, ka Jēzus nomiris par taviem grēkiem un paņēmis prom tavas atkarības, tad arī tu iegūsi brīvību! Ar Dievu viss ir iespējams!”

Staņislava Romanovska liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Laura: „Piedodot esmu ieguvusi iekšēju brīvību!”

Publicēja 2016. gada 14. jūn. 12:52Līga Paņina

Ziņas datums 14.06.16.

Nepiedošana ir kā inde, kas pārņem cilvēka dvēseli, neļauj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un bieži vien ir par iemeslu daudzām turpmākām neveiksmēm. Nereti nepiedošanas sakne slēpjas tieši bērnībā, ģimenē nesaņemot pietiekami daudz mīlestības vai sapratnes. Arī Laura nespēja piedot savai mammai par dažādiem bērnībā piedzīvotiem notikumiem, taču, pieņemot Jēzu par savu Glābēju un ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”, meitene pieņēma lēmumu piedot, iegūstot iekšēju brīvību, sirdsmieru un dzīvesprieku. 

„Kad biju pavisam maza, mani vecāki izšķīrās, un es turpināju dzīvot kopā ar mammu un vecāko brāli. Lai uzturētu mūsu ģimeni, mamma strādāja vairākos darbos, tādēļ mājās bija reti, un mums ļoti pietrūka viņas rūpes un mīlestība. Pēcāk mamma mani ievietoja diennakts bērnudārzā, kurā nereti paliku arī pa brīvdienām. Atceros, ka jutos ļoti bēdīga un vientuļa, jo biju vienīgais bērns savā grupiņā, kas gandrīz visu laiku pavadīja bērnudārzā, prom no ģimenes. Beidzot bērnudārzu, mēs laicīgi neuzsākām skolas gaitas. Kamēr mamma bija darbā, mēs ar brāli dzīvojām savā vaļā un darījām it visu, ko vēlējāmies, jo nevienam nebija laika mūs pieskatīt. Par to tika ziņots, un mūs abus ievietoja krīzes centrā. Es ļoti gaidīju katru tikšanās reizi ar mammu, taču parasti tās beidzās ar skumjām un asarām. Pēc ilgāka laika mēs varējām atgriezties ģimenē, un uzreiz pēc tam es uzsāku skolas gaitas. Mācībās man veicās ļoti labi, taču tieši tas bija iemesls tam, ka vienaudži sāka par mani smieties un apcelt. Toreiz devos pie mammas, lai pastāstītu par šo problēmu, taču pēc tam, kad mamma bija apmeklējusi skolu, situācija saasinājās, un, lai gan nepamatoti, tajā es vainoju tieši viņu. Nereti brīžos, kad vienkārši gribēju parunāties ar mammu, saņēmu nosodījumu un pamācības, nevis tiku uzklausīta. Viņa neinteresējās par to, kā es jūtos, arī apskāvieni un sirsnīgas mīlestības izrādīšana man bija sveša lieta, taču es ļoti pēc tā ilgojos. Laikam ejot, starp mums bija izveidojies tāds kā mūris, un es vairs nespēju ar viņu normāli kontaktēties un atklāti runāt. Mēs ļoti daudz strīdējāmies un nespējām sadzīvot. Pēc katra konflikta es ļoti pārdzīvoju, ka citiem bērniem ir mīloši vecāki, bet man nav. Uzsākot mācības 7. klasē, mamma mani ievietoja internātskolā, taču brīvdienās, esot mājās, es jutos vientuļa, nesaprasta un nepieņemta. Lai arī man tika veltīta uzmanība, es nejutu mammas mīlestību pret sevi un nespēju viņai uzticēties. Nereti no viņas dzirdēju arī ļaunus vārdus. Pamatskolas izlaidumā man bija ļoti grūti mammai pasniegt ziedus un pateikties viņai par to, ka ir mani audzinājusi, nemaz nerunājot par vārdiem „es tevi mīlu”. Mūsu attiecības bija ļoti saspringtas, un nereti es viņu vainoju pat tur, kur viņa nemaz nebija vainīga. Es zināju, ka vecāki ir jāciena un bieži vien jutos vainīga par savu uzvedību, taču manī bija lielas dusmas pret mammu, un nespēju rīkoties citādāk.”

Laura nevarēja piedot arī dažādus notikumus, kuri jaunās meitenes dvēselē bija atstājuši dziļas pēdas: „Laikā, pirms tikām ievietoti krīzes centrā, mūsu ģimenē ienāca patēvs. Sākotnēji viss šķita labi, taču vēlāk izrādījās, ka patēvam ir problēmas ar alkoholu, un viņš dažkārt pret mammu sāka izturēties vardarbīgi. Par spīti patēva attieksmei, mamma pret viņu turpināja izturēties daudz labāk un iecietīgāk nekā pret mani, un tas mani ļoti sāpināja. Pēcāk pasaulē nāca mazākais brālītis, kuram tika veltīts ļoti daudz uzmanības, arī vecākais brālis tika vairāk ievērots, taču es jutos lieka un nepamanīta. Vairākus gadus mamma aizmirsa mani apsveikt dzimšanas dienā, un tajās reizēs es ļoti raudāju. Atceros, ka reiz manā dzimšanas dienā dāvana tika uzdāvināta nevis man, bet brālim. Es jutos vīlusies arī tad, kad vairākas reizes mammu aicināju apmeklēt koncertus, kuros piedalos, taču viņa neatnāca. Šādi notikumi kā mazi puzles gabaliņi veidoja vienu veselumu, kas manī radīja lielu atstumtību un nepiedošanu.”

Laura jau kopš bērnības ticēja, ka Dievs ir, taču viņas dzīve sāka mainīties tikai tad, kad viņa ienāca draudzē, pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju un izveidoja personīgas attiecības ar Dievu. Laura regulāri lūdza par attiecībām ar mammu, kā arī apmeklēja draudzes „Kristus Pasaulei” trīs dienu semināru, kurā par viņas problēmu īpaši tika aizlūgts, kā rezultātā meitene pieņēma lēmumu piedot un ieguva sen gaidīto brīvību.

„Regulāri pavadot laiku lūgšanās un Bībeles lasīšanā, sapratu, ka nepiedošana ir grēks, ar kuru jātiek galā, tomēr man nebija pārliecības, ka pati saviem spēkiem to spēšu. Lai arī zināju, ka Dievs vēlas, lai cienu savus vecākus, es nespēju to izdarīt, jo manī bija milzīgs sarūgtinājums. Nolēmu doties uz inkaunteru. Lai arī biju gaidījusi, ka, lūdzot par nepiedošanu, mani pārņems īpaša mīlestība un labas emocijas, tā nenotika. Biju mazliet vīlusies, taču pēc sarunas ar kalpotāju es beidzot sapratu, ka piedošana, pirmkārt, nav sajūtas, bet gan manis pašas lēmums neturēt ļaunu prātu un pāri tam, kā jūtos, censties pret šo cilvēku izturēties laipni. Kad sapratu šo patiesību, likās, it kā pār mani atvērtos debesis! Es sajutu iekšēju brīvību, jo beidzot palaidu vaļā dusmas, skumjas un aizvainojumu, kas bija krājies gadiem. Lai arī manī neparādījās siltas jūtas pret mammu, es nolēmu turpmāk pret viņu izturēties ar cieņu un mīlestību. Ne vienmēr tas ir viegli, bieži nākas pārkāpt pāri savai komforta zonai un emocijām, taču es jūtos daudz labāk nekā agrāk. Esmu kļuvusi mierīgāka, savaldīgāka un vairs neņemu visu pie sirds. Pateicoties personīgām attiecībām ar Dievu, esmu iepazinusi Viņa mīlestību, jūtos pieņemta, un mana dvēsele ir dziedināta.

Es ikvienam cilvēkam novēlu saprast, ka piedošana nav emocijas, bet gan gribas lēmums, tomēr to izdarīt iespējams tikai ar Dieva palīdzību. Nepiedošana nomāc un sarūgtina, tādēļ palaid to vaļā un kļūsti brīvs! Tikai tad, kad piedosi cilvēkiem, kas tev ir darījuši pāri, Dievs tavā dzīvē varēs izliet Savas svētības. Jēzus vēlas dziedināt tavu sirdi, un neatkarīgi no tā, ko esi piedzīvojis no cilvēkiem, Viņš tevi pieņem, mīl un gaida. Cilvēki var pievilt, bet Dievs vienmēr paliek uzticams!”

Lauras Franskevičas liecību pierakstīja Monta Gulbe

Nāc un piedzīvo izmaiņas!

Publicēja 2016. gada 13. jūn. 00:34Līga Paņina

Ziņas datums 13.06.16.

Daudzi cilvēki aizvien vēl nezina, ka Dievs spēj reāli mainīt dzīvi dziedinot no slimībām un atbrīvojot no visdažādākajām problēmām. Tādēļ 19. jūnijā draudze “Kristus Pasaulei” rīko dievkalpojumu, lai aicinātu ikvienu, kam vēlme dzirdēt labo vēsti par Jēzu, kurš piedod grēkus, dziedē visas vainas un izmaina dzīvi kopumā.

 

Kopā slavēsim un pielūgsim Dievu, dzirdēsim mācītāja sagatavotu svētrunu, kas uzmundrinās, dos cerību, pacels ticību un palīdzēs iepazīt Dievu. Šī dievkalpojuma īpašā daļa būs individuāla aizlūgšana par katru, kas vēlēsies. Ikvienam būs iespēja aizlūdzējam pastāstīt par savu problēmu, vajadzību, saņemt aizlūgšanu un, ja nepieciešams, padomu.

 

Lūk, dažas liecības no iepriekšējā dziedināšanas dievkalpojuma.

 

Margarita: Apmēram pirms mēneša trenažieru zālē, nepareizi  pildot uzdevumu ar stieni, sākās sāpes krustos un tās bija jūtamas katru dienu. Aizlūgšanas laikā Dievs pieskārās un sajutu siltumu visā ķermenī, sāpes pārgāja un tagad jūtos labi un ticu, ka esmu dziedināta.

 

Dina: Man bija iedzimta sirdskaite – priekškambaru starpsienu defekts. Vienmēr sāpēja un spieda sirds rajonā. Dievkalpojuma laikā Dievs pieskārās, caur ķermeni  izgāja aukstums, karstums, sajutu atvieglojumu un sāpes pārgāja. Pirmo reizi jūtos tik labi un esmu pateicīga Dievam par  dziedināšanu.

 

Kristīne: Jau no bērnības slimoju ar astmu. Braucot uz dievkalpojumu ticēju, ka tikšu dziedināta, tādēļ no rīta nelietoju inhalatorus. Slavēšanas un sludināšanas laikā jutu, ka caur ķermeni strāvo karstums, aizlūgšanas laikā sāku stipri klepot un zināju, ka Dievs dziedina mani. Tagad ir tik viegli elpot, kā nekad agrāk un ticu, ka astma vairs neatgriezīsies.

 

Aicinām ierasties katru, kas tic vai netic, kas cer uz Dievu vai ir skeptisks – nāc, dzirdi, redzi un piedzīvo Dieva varenību. Gaidām Tevi 19. jūnijā plkst. 11.00 Elizabetes ielā 2. Papildus informācija www.kristuspasaulei.lv vai pa tālruni 29335196. Uz tikšanos!

 

Dace Daubere

Dieva spēkā spēju piedot sev un citiem!

Publicēja 2016. gada 10. jūn. 14:31Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 10. jūn. 23:20 ]

Ziņas datums 10.06.16.

Ārēji Artura dzīve likās sakārtota, tomēr viņam bija emocionālas problēmas, kas vilkās līdzi no bērnības. Tā bija nepiedošana sev un citiem, kas jaunajā cilvēkā radīja depresiju. Kad Arturs atnāca uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu un tur pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju, viņš ieguva mieru dvēselei un kļuva brīvs no pagātnes piedzīvojumu sekām. Apmeklējot draudzes dievkalpojumus, klausoties mācītāja svētrunas un pielietojot iegūtās atziņas, Artura dzīve ir izmainījusies.

Par to, kā tas notika, viņš stāsta: „Savā dzīvē nemitīgi cīnījos ar vainas apziņu, nespēju piedot sev un arī cilvēkiem, kuri man bija nodarījuši pāri. Centos noslāpēt sevī šīs negatīvās domas un atmiņas, taču līdz galam to nespēju. Lūk, daži notikumi no bērnības, kas izraisīja emocionālas problēmas.

Kad biju pavisam mazs, ar bērniem spēlējos daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Tur bija viens puika, kurš darīja daudz nelietību. Viņš apcēla mani un arī pārējos bērnus. Tā kā šis puika bija par mums vecāks, mēs nevarējām ar viņu tikt galā. Pēc kādiem pāris gadiem viņš pārcēlās uz dzīvi citur, negatīvās atmiņas nedaudz pabalēja, tomēr trauma palika. Es sāku baidīties no svešiniekiem un radās grūtības komunicēt ar cilvēkiem. Kļuva grūti viņiem uzticēties un veidot kontaktu.

Situācija pasliktinājās pēc tēta nāves. Nāku no labas ģimenes, man bija gan abi vecāki, arī attiecības ar tēvu vienmēr bijušas labas. Kad man bija desmit gadi, kādu reizi mums ar tēti sanāca strīds, pēc kā viņam kļuva slikti un pēc dažām dienām viņš slimnīcā nomira. Notikušajā sāku vainot sevi. Mamma teica, ka viņš ir bijis slims jau ilgi, ka tā ir tikai sagadīšanās un ka es sevi velti nosodu. Tomēr, neraugoties uz to, man sākās dažādas emocionālas problēmas. Bieži vientulībā es pārdomāju notikušo, tas mani ļoti nomāca un vairoja skumjas, tādēļ vēl vairāk noslēdzos sevī.

Turklāt desmitajā klasē mums bija matemātikas skolotājs, kurš ar savām replikām un aizskarošajiem jokiem mani aizvainoja, jo viņš uzskatīja, ka jāmāca tikai talantīgie, taču tiem, kam sliktākas sekmes matemātikā, vispār nav jāvelta uzmanība. Pēc dabas esmu ļoti jūtīgs un aizrādījumus, kas domāti pusei klases, uztvēru personīgi. Pie tam atsevišķas piezīmes skolotājs veltīja tieši man. Pēc kādas reizes, kad viņš atkal mani aizvainoja, es sameloju mammai, ka dodos uz skolu, taču patiesībā aizbraucu pie jūras un visu dienu nosēdēju pludmalē, skatīdamies uz viļņiem. Tā tas turpinājās kādas trīs nedēļas. Man bija izveidojusies depresija. Nevēlējos neko darīt, ne mācīties, ne kontaktēties ar cilvēkiem. Varēju stundām gremdēties smagās pārdomās un raudzīties vienā punktā. Šis un vēl citas situācijas un cilvēki bija manī radījuši emocionālus pārdzīvojumus, ar kuriem nespēju tikt galā, jo neredzēju tam risinājumu.

Visu bērnību jutu bijību pret Dievu, jo biju pārliecināts, ka pastāv kaut kas augstāks, lielāks par mums, cilvēkiem. Meklēju atbildes uz daudziem jautājumiem, taču tās neatradu. Klausījos arī dažādas svētrunas internetā. Tur runāja labas lietas, tomēr es neredzēju tam pielietojumu savā dzīvē. Nebija arī apkārt cilvēku, kas izskaidro un pamāca.

Man bija plāni pēc vidusskolas braukt uz ārzemēm mācīties par lidmašīnas pilotu. Bet tajā pašā laikā ņēmu privātstundas klavierspēlē. Pagājušā gada rudenī nolēmu mainīt privātskolotāju. Jaunā skolotāja man pastāstīja par Dievu un Jēzu Kristu. Man bija ļoti daudz jautājumu, kurus es viņai uzdevu, pie tam ar viņu varēja visu pārrunāt un saņemt uz tiem atbildes. Klavierskolotāja mani aicināja arī uz mājas grupiņu un Ziemassvētku dievkalpojumu. Pie viņas mājās es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Jau nākamajā dienā pamanīju notikušās izmaiņas. Satiku uz ielas savus paziņas, klausījos viņu stāstītajā, un pēkšņi es sapratu, ka man ir atbilde arī uz viņu problēmām! Tas ir Jēzus Kristus! Pats biju pārsteigts, ka dzīvi un apkārt notiekošo redzu pilnīgi citādi! Ja agrāk bija tikai problēmas un nolemtība bez gaismas tuneļa galā, tad tagad es zināju, ka katrām grūtībām ir risinājums. Jēzus spēj atbrīvot no depresijas, sliktām domām un atmiņām, un Viņa varā ir arī izmainīt apstākļus!

Drīz vien sāku apmeklēt arī draudzes dievkalpojumus. Biju pārsteigts, cik labi mācītājs spēj izskaidrot Dieva vārdu un piemērot to mūsu ikdienas situācijām. Viņa svētrunas mani ļoti uzrunā. Tagad mācītājs man ir kā tēvs, kurš dod padomus un iedrošina. Arī pats arvien vairāk iekļaujos mājas grupiņā, šeit man ir jauni draugi, ar kuriem mani vieno kopējas intereses un ticība Jēzum Kristum. Draudzē jūtos kā savā ģimenē.

Pēc tam, kad atdevu savu dzīvi Kristum, mani atstāja vainas apziņa. Vairs nemoka nepatīkamas atmiņas, slikti piedzīvojumi pagātnē un apsūdzība, ka es būtu vainīgs tuva cilvēka nāvē. Šogad aizbraucu uz draudzes semināru inkaunteru un tur piedzīvoju ļoti lielu Dieva mīlestību. Kalpotājs, kurš aizlūdza, apskāva mani kā savu dēlu. Visu vakaru raudāju aiz laimes, jo zināju, ka man caur šiem cilvēkiem pieskārās pats Dievs. Piedzīvoju dziedināšanu savai dvēselei. Tagad spēju nepieminēt un nedomāt ļaunu par cilvēkiem, kuri man kādreiz bija nodarījuši pāri. Savā sirdī piedevu bērniem un arī matemātikas skolotājam, kuri mani bija apcēluši un apsaukājuši. Esmu brīvs no depresijas un emocionāli dziedināts.

Katru dienu lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Šodien spēju normāli komunicēt ar cilvēkiem un uzticēties viņiem. Tuvākajā laikā plānoju atvērt savu mājas grupiņu.

Tiem jauniešiem, kuri vēl nepazīst Dievu un meklē savai dzīvei piepildījumu, es ieteiktu ieklausīties vēstī par Jēzu Kristu. Varbūt šķiet, ka tev nav lielu problēmu un dzīvē viss daudzmaz ir kārtībā, taču ir vērts pamēģināt ticēt un atdot savu dzīvi Jēzum. Jūs iegūsiet mieru, prieku, drošību un stabilitāti nākotnei, kā arī atbalstu un sadraudzību no citiem kristiešiem draudzē.

Artura Eduarda Šmatova liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Vairs necīnos ar elpas trūkumu!

Publicēja 2016. gada 7. jūn. 12:44Līga Paņina

Ziņas datums 07.06.16

Sintija jau kopš bērnības slimoja ar astmu, kas traucēja ikdienas dzīvi. Viņa bija apmeklējusi ārstus, kā arī vērsusies pēc palīdzības pie ekstrasensiem, taču nekas neuzlaboja jaunās meitenes veselību, tādēļ viņa sāka aizdomāties par Dievu, kurš varētu būt vienīgais risinājums šai problēmai. Pēc laika Sintija nokļuva draudzē „Kristus Pasaulei”, kurā, iepazīstot Dievu, saņēma pilnīgu dziedināšanu no astmas.

Sintija stāsta: „Astma man parādījās sešu gadu vecumā. Atceros, ka trūka elpa naktīs, sākās žņaudzoša sajūta kaklā, bija spēcīgs klepus un aizdusa slodzes laikā. Lietoju inhalatoru, lai mazinātu simptomus, taču reizēm tie bija tik izteikti, ka nācās saukt ātro palīdzību, jo inhalators nelīdzēja. Stresa vai slodzes apstākļos lēkmes saasinājās, visvairāk tas traucēja skolā. Paralēli tam uztraucos, ko domās vienaudži, redzot pēkšņos astmas simptomus. Tā kā slimības dēļ bieži nebiju skolā, skolotāji domāja, ka simulēju, tādēļ saņēmu nosodošu attieksmi no viņu puses. Nācās daudz laika pavadīt slimnīcās, kas īsti nedeva nekādas pozitīvas izmaiņas.

Visgrūtāk bija laikā, kad sāku draudzēties ar puisi, kuru uzskatīju par savu lielo mīlestību. Es negribēju, lai mans draugs uzzinātu par astmas lēkmēm, jo likās, ka tas varētu viņu izbiedēt un šī iemesla dēļ mūsu attiecības izjuktu. Es centos visu laiku uzmanīties, lai viņš nepamanītu simptomus. Tas lika man būt pastāvīgā stresā. Bailes slimības dēļ mani vajāja gan skolā, gan attiecībās, tādēļ iekšējo pārdzīvojumu un uztraukuma dēļ lēkmes parādījās arvien biežāk.

Ģimenē es nebiju vienīgā, kurai bija astma. Šķita, ka tas ir ģimenes lāsts, jo mana vectēva mammai bija astma, tad tā parādījās mammai un pēc laika izrādījās, ka arī man ir šī slimība. Protams, vecāki meklēja risinājumus arī ārpus mediķu piedāvātās palīdzības. Tā kā zāles šo slimību neārstēja, tikai palīdzēja daļēji novērst simptomus, devāmies ar ģimeni pie dažādām tantiņām un dziedniekiem. Taču tas nedeva gaidāmo rezultātu, bet vēl vairāk lika pasliktināties manam veselības stāvoklim. Sapratu, ka tas nav pareizi. Ja šiem cilvēkiem būtu spējas no Dieva, veselībai vajadzēja uzlaboties nevis pasliktināties. Tādēļ sāku aizdomāties par Dievu.

Taču reiz kāda meitene internetā uzrunāja mani un uzaicināja uz draudzi „Kristus Pasaulei”. Sākumā jutos nedroša un nepārliecināta, vai tā būs īstā draudze, kuru apmeklēšu turpmāk, taču, atnākot uz pirmo dievkalpojumu, piedzīvoju Dievu un pieņēmu lēmumu iet uz draudzi regulāri. Vēlāk devos uz trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kura laikā notiek aizlūgšanas par cilvēkiem, daudzi tiek atbrīvoti no pagātnes lāstiem un iegūst dziedināšanu. Es zināju, ka šo lūgšanu laikā esmu atbrīvota no paaudžu lāsta un dziedināta no astmas. Lai gan simptomi uzreiz nepazuda, es nepadevos un turpināju cīnīties, apliecinot Rakstu vietas no Bībeles. Ar laiku ievēroju, ka lēkmes sāka kļūt retākas, līdz izzuda pavisam. Vairāk nesajutu nekādus simptomus – nebija žņaudzošas sajūtas kaklā, elpas trūkuma. Pakāpeniski sāku atteikties no zālēm, jo sapratu, ka Dievs mani ir dziedinājis un tās vairs nebūs nepieciešamas!  Arī ārsts atzina, ka man vairs nav problēmu ar elpošanu. Viņš teica, ka varu zāles nelietot, ja lēkmes ir pazudušas. Esmu pateicīga Dievam par savu dziedināšanu!

Ja kādreiz no katra satraukuma trūka elpa un sākās stiprs klepus, līdz bija nepieciešams inhalators, tad tagad varu pat skriet uz trenažiera bez aizdusas. Sajūta tāda, ka betona gabals būtu izņemts no plaušām! Arī uztraukuma brīžos nav nekādu iepriekšējo simptomu un medikamentus vairs nelietoju!

Citiem iesaku nākt uz dzīvu draudzi un iepazīt Dievu! Dzīve ir pārāk īsa, lai palaistu garām kaut ko tik labu – iespēju satikties ar Dievu, kurš dziedinās un izmainīs tavu dzīvi!

Sintijas Audžes liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Tuvojas brīnišķīgās draudzes brīvdienas

Publicēja 2016. gada 4. jūn. 09:59Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 4. jūn. 21:40 ]

Ziņas datums 04.06.16.

Katrs draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieks zina, ka pilnvērtīgas dzīves sastāvdaļa ir arī atpūta un pēc kārtīga darba tā noteikti ir jāieplāno. Tādēļ valsts svētkos, 23. un 24. jūnijā, Siguldas novadā  uz brīvdienām ieradīsies draudzes  cilvēki no visas Latvijas.

Šis būs īpašs pasākums, jo divu dienu garumā visai draudzei iespējams kopā pavadīt laiku, labāk iepazīt vienam otru, atpūsties un draudzēties. Tiek plānotas un organizētas dažādas aktivitātes, lai katrs var izvēlēties sev tīkamākās. Būs gan sporta spēles, gan radošās darbnīcas, interesantas stafetes un nakts pārgājiens, neiztrūks kopējā filmas skatīšanās un bērniem piemērotas nodarbes, kā arī iespēja peldēties, iet pirtī, cept šašlikus, un protams, pavadīt laiku sarunās ar draugiem.

Šis ir jau tradicionāls draudzes pasākums un visiem, kas vēl nav tajā piedalījušies, iesakām pieteikties, jo tās tiešām ir jaukas sadraudzības, pozitīvu emociju pilnas dienas. Uz tikšanos!

Dace Daubere

1-10 of 914