ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Esam laimīgi par dziedināšanu no astmas

Publicēja 2017. gada 20. janv. 12:13Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 20. janv. 12:21 ]

Ziņas datums 20.01.17.

Mūsdienās astma ir viena no visbiežāk sastopamajām slimībām visā pasaulē, arī Latvijā. Ar astmu slimo aptuveni 10–15% bērnu. Slimības cēloņi ir saistīti ar iedzimtību un apkārtējās vides nelabvēlīgo ietekmi. Visticamāk šī iemesla dēļ arī sākās nedienas ar veselību Tomam, kurš tagad ir veselīgs un dzīvespriecīgs puisēns.

Zēna māsa Elīna stāsta: ''Trīs gadu vecumā Toms tika izņemts no ģimenes nelabvēlīgo apstākļu dēļ un ievietots aužu ģimenē, kur viņam arī neklājās pārāk labi, jo bija jaunākais un vecākie bērni mēdza darīt pāri. Iespējams, ka šis emocionālais stress veicināja astmas lēkmes. Šai laikā viņu sāka piemeklēt bieži elpas trūkumi. Tika konstatēta astma. Medikamentus vajadzēja lietot regulāri un bez inhalatora zēns nedrīkstēja iet no mājas ārā, jo arī uz ielas mēdza palikt slikti. Apmēram pirms pus gada pa brīvdienām viņš sāka regulāri braukt ciemos. Es pati apmeklēju draudzi “Kristus Pasaulei” un zinu, ka svarīgi visas problēmas nest lūgšanā Dieva priekšā, jo Viņš ir spējīgs palīdzēt ikvienā situācijā. Pastāstīju par to savā mājas grupiņā, kur arī lūdza par zēna dziedināšanu. Lūdzu un nešaubīgi ticēju, ka Viņš palīdzēs manam brālim un stāstīju Tomam par Jēzu. Kādā reizē, kad brālis ciemojās pie manis, pēc draudzes lūgšanu sapulces viņš pieņēma Jēzu par savu Kungu un tad arī tika aizlūgts par dziedināšanu. Visas atlikušās brīvdienas brālītim neuznāca neviena lēkme, tomēr, atgriežoties ierastajā ikdienā, astmas lēkmes turpinājās.

Pirms dažiem mēnešiem Tomu paņēmu līdzi uz draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Laikā, kad mācītājs sāka aizlūgt par dažādām slimībām, ienesu viņu zālē un, aizejot līdz zāles vidum, izdzirdēju, ka mācītājs saka, ka kāds tiek dziedināts no astmas. Šai brīdī brālis sāka klepot un pēc šīs aizlūgšanas viņam nekad nav atkārtojusies astmas lēkmes. Mēs esam ļoti laimīgi par Dieva dziedinošo spēku, kam pateicoties Toms ir vesels un nav vairs jāmokās ar elpas trūkumiem un jābūt atkarīgam no inhalatoriem.”

Kopš novembra vidus Toms ir māsas Elīnas aizbildniecībā. Viņš šobrīd ir vesels, laimīgs, dzīvespriecīgs sešus gadus vecs puisēns, viņš labprāt runā par Dievu, un katru dienu kopā ar māsu Viņu pielūdz un slavē. Zēns zina, ka ir dziedināts un laimīgs pateicoties tieši Viņam. Jēzus sacīja: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība." (Mateja evaņģēlijs 19:14). Elīna novēl visiem, kuri audzina bērnus, pašiem iepazīt Dievu un stāstīt par Viņu bērniem, jo Jēzus vienmēr palīdz!

Elīnas un Toma Liepas liecību pierakstīja Dace Daubere

Tagad varu pateikt tētim, ka viņu mīlu!

Publicēja 2017. gada 17. janv. 13:26Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 18. janv. 00:22 ]

Ziņas datums 17.01.17.

Nereti gadās situācijas, kad uzzinot par grūtniecību vecāki apjūk gaidāmo rūpju priekšā un vēlas no bērna atbrīvoties. Vairums šādās situācijās uztaisa abortu un aizmirst par notikušo, bet gadās, kad kādu apstākļu dēļ bērns tomēr tiek saglabāts. Par to, vai mazulis jūt vecāku attieksmi vēl pirms dzimšanas, iespējams viedokļi cilvēkiem atšķirsies, bet Vitālijs pēc savas pieredzes uzskata, ka atstumtība arī tik agrā attīstības posmā, atstāj nopietnas sekas.

„Brīdis, kad mamma palika stāvoklī, tēvam šķita pavisam nepiemērots. Viņi abi bija tikko mainījuši dzīves vietu ar cerībām uzlabot savas finanses, un mazs bērns šajos plānos pavisam neiederējās. Kā vienīgā un pareizā izvēle šķita taisīt abortu, taču, man par laimi, ārsti atteicās veikt šo operāciju, jo vecāki bija krietni nokavējuši likumā noteiktos termiņus. Šīs kļūdas dēļ es paliku dzīvs, tomēr aizvien nevēlams savā ģimenē un šī atstumtība atstāja zināmas sekas no sākuma uz fizisko veselību, vēlāk arī uz emocionālo stāvokli. Es piedzimu krietni agrāk, nekā vajadzēja, kad patstāvīgi vēl nemaz nespēju funkcionēt, tādēļ tiku reanimācijā uz ilgāku laiku pieslēgts pie aparātiem. Turklāt ārsti konstatēja man sirds darbības traucējumus, kas vēlāk bija jūtami, kā pastiprināts nogurums un vājums. Tas vēl nebija viss, man atklāja arī nopietnas problēmas ar redzi un dzirdi, kuru novēršanai vajadzēja veikt operācijas un staigāt ar apsēju uz acs. Skolas gados arī nepārtraukti slimoju ar dažādām infekcijām un haimorīts man bija ikdienišķa lieta. Lai uzlabotu veselības stāvokli, vecāki mani sūtīja mācīties sporta skolā un uz nometnēm, no kurām es jutos vēl sliktāk, jo tas prasīja lielu izturību un spēku, kura man nemaz nebija. Daudzas procedūras, piemēram, Šarko duša, man šķita kā īsta spīdzināšanas metode. Turklāt drausmīgākais šajās nometnēs bija fakts, ka jāpaliek vienam. Es nesapratu, kāpēc mamma mani tur atstāj, un kā tas man varēja dot kādu labumu. Jutos pavisam viens un aiz bēdām stundām ilgi raudāju un nevarēju naktī aizmigt. Arī turpmāk dzīvē man ir bijis vienmēr bail palikt vienam, un, ja vien iespējams es meklēju kādu cilvēku. Lai arī ārēji šķita, ka esmu komunikabls, patiesībā jutos ļoti vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Tā kā fiziski biju vājāks, tad man izveidojās pārliecība, ka vienmēr jācenšas būt pirmajam. Vēlējos pierādīt, ka, neskatoties uz visu, es tomēr varu. Aiz šīs maskas slēpās depresija. Mani bieži mocīja domas, kāpēc es vispār esmu? Kāda ir manas dzīves jēga? Biju pārliecināts, ka esmu nevērtīgs un nevienam nevajadzīgs.

Pusaudžu vecumā atkal saskāros ar atstumtību no tēva. Viņš bieži lietoja alkoholu un tādās reizēs sita mammu, uzbruka ar nazi un dusmās plēsa traukus. To redzot, mani pārņēma milzīgs ļaunums un klusībā es plānoju, kā pieaugot varētu viņam atriebties. Pēc laika vecāki sāka dzīvot atsevišķi, un tētis atstāja mammu ar trim bērniem. Mūsu finansiālais stāvoklis vienmēr ir bijis grūts, taču tas situāciju vēl vairāk pasliktināja. Atceros, ka jau no četrpadsmit gadu vecuma man vajadzēja sākt strādāt, lai palīdzētu uzturēt ģimeni. Taču mierīgi dzīvot tālāk neizdevās, jo tētis atgriezās ģimenē un dzīvoja uz mūsu rēķina. Tas periodiski atkārtojās. Vienu brīdi viņš bija mājās, bet jau nākamajā projām pie citas sievietes. Piedzīvotās pārestības manī radīja naidu un nepiedošanu tēvam, taču, lai cik neticami tas izklausītos, pēc gadiem mans dzīvesveids bija kļuvis ļoti līdzīgs. Ar draugiem lietoju alkoholu, smēķēju, dzīvoju izlaidīgu dzīvi un biju parādos, jo man nebija patstāvīga darba. Grūtākās situācijās es domāju par pašnāvību un sapratu, ka dzīvoju līdzīgi kā mans tēvs. Tās bija lietas, kuru dēļ viņu ļoti ienīdu, bet, laikam ejot, tas viss bija parādījies arī manā dzīvē.

Bērnībā kopā ar vecākiem esmu apmeklējis tradicionālo baznīcu, tāpēc biju kaut ko dzirdējis par Dievu. Kad nonācu pavisam smagā stāvoklī, es atcerējos par Jēzu Kristu un lūdzu pēc palīdzības, kuru gandrīz uzreiz arī saņēmu. Pēc šī gadījuma nolēmu veltīt savu dzīvi Dievam un kalpot draudzē. Sāku apmeklēt dievkalpojumus un pat iesaistījos slavēšanas grupā kā bundzinieks, bet tā arī neizveidoju personīgas attiecības ar Dievu. Līdz ar to mana dzīve neizmainījās un es nespēju tikt vaļā no saviem grēkiem. Nevarēju saprast, kur gan ir dzīvais Dievs, kāpēc nav nekādu pārmaiņu? Gadu no gada situācija bija viena un tā pati. Dzirdēju kādu mācītāju, kurš stāstīja, cik svarīgi ir lasīt Bībeli un lūgt. Pāris reizes pamēģināju, bet regulāri to nedarīju. Tad kādu dienu notika pavērsiens manā dzīvē – draudzē “Kristus Pasaulei” bija vajadzīgs bundzinieks, un es izmantoju iespēju. Tādā veidā dzirdēju mācītāja sprediķus, kas bieži atgādināja par attiecībām ar Dievu un to nozīmi. Vienā brīdī kļuva skaidrs, ka mana dzīve nemainās, jo tajā trūkst lūgšanu un Dieva vārda.

Tikai kopā ar Dievu ir iespējams izmainīt jebkuru situāciju. Sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu. Devos uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kurā ieguvu piedošanu tēvam. Dusmas un naids ir pazuduši, mūsu attiecības ir atjaunojušās. Es labprāt satiekos ar tēvu un piezvanu, lai aprunātos. Man vairs nav grūti atzīt un pateikt, ka viņu mīlu. Atstumtība no manas dzīves ir pazudusi. Iepriekšējās bailes, ka dzīvošu tāpat kā mans tēvs, ir pagaisušas. Es esmu veiksmīgi apprecējies un audzinu savas divas meitiņas.

Man nav nedz redzes, nedz dzirdes problēmu, ar kurām biju mocījies bērnībā. Arī, pārbaudot sirds darbību, ārsti nekonstatēja nekādus traucējumus un saka, ka esmu pilnīgi vesels. Es labi spēju panest fizisko slodzi un nejūtu vairs patoloģisku nogurumu. Ja arī kādreiz apaukstējos, tad tieku cauri ar vieglām iesnām. Tagad nav arī nomācošo domu, depresijas un vēlmes sev darīt galu. Nejūtos vairs vientuļš un nevienam nevajadzīgs, līdz ar to man arī vairs nav bailes palikt vienam. Pateicoties personīgām attiecībām ar Dievu, es spēju tikt galā ar grēkiem un atmest dzeršanu un smēķēšanu. Skaidri zinu, kāda nozīme un mērķi ir manai dzīvei, kurus es arī vēlos piepildīt. Dievs ir sakārtojis manu dzīvi un ienesis reālas, ilgi gaidītas pārmaiņas. Esmu iepazinis Dievu un kalpoju cilvēkiem, un redzu, ka arī citi pieņem Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju un piedzīvo izmaiņas.

Patiess risinājums ir iespējams vienīgi tad, ja cilvēks no visas sirds pieķeras Jēzum un izveido personīgas attiecības ar Dievu. Viņš spēj atbrīvot no visām atstumtības sekām un dziedināt gan fiziskas saslimšanas, gan arī emocionālas problēmas. Ikvienam novēlu patiešām sastapties ar Dievu un uzticēt savu dzīvi Viņam.”

Vitālija Lucas liecību pierakstīja Līga Paņina

Nabadzība – lāsts, pārticība – Dieva svētība

Publicēja 2017. gada 13. janv. 23:34Līga Paņina

Ziņas datums 14.01.17.

Kristieši bieži diskutē par to, vai Dieva prāts mūsu dzīvei ir nabadzība, vai arī gluži otrādi, – lai mūsu dzīvēs valdītu labklājība un pārticība. Mairim bija vajadzīgi 17 gadi, lai tiktu skaidrībā par šo jautājumu. Ilgu laiku viņš bija neveiksminieks, kurš nespēja nopelnīt pietiekami, lai uzturētu sevi un ģimeni. Nabadzība nevienu nepadara ne labāku, ne svētāku, ne garīgāku, tādēļ nolēma izdibināt, kāds ir Dieva prāts šajā lietā. Pagāja kāds laiks un Dievs atbildēja uz viņa jautājumiem. Šodien Mairis zina, ka Dievs vēlas, lai viņš ir veiksmīgs un bagāts ikvienā savas dzīves jomā. Kopš Dievs atklāja Mairim savu gribu finansu lietās, viņš nopelna vairāk kā pietiekami un nu spēj nodrošināt gan pats sevi, gan arī palīdzēt citiem!

Par to, kā tas notika, Mairis stāsta: “Pirms divdesmit gadiem Jēzus mani uzrunāja ļoti īpaši un es, atsaucoties Dieva aicinājumam, atvēru Viņam sirdi un uzticēju savu dzīvi. Nezināju, ko darīt tālāk un sāku apmeklēt pirmo tradicionālo draudzi, par kuru biju visvairāk dzirdējis un kas atradās vistuvāk mājām. Starp daudzām lietām tur mācīja, ka Jēzus bija pliks un nabags un ka arī mums tādiem ir jābūt. Ticīga cilvēka trūkums esot Dievam patīkams un jāuztver kā svētība. Sāku lasīt grāmatas par viduslaiku svētajiem, viņu ciešanām un askētismu, un pieņēmu arī sev to kā normu. Strādāju par smagās mašīnas šoferi, alga bija maza un allaž trūka naudas. Arī ar nopelnīto nemācēju rīkoties, bieži veicu nepārdomātus pirkumus. Nespēju uzturēt trīs bērnus un man izjuka ģimene. Centos attīstīt savu biznesu, paņēmu kredītu, lai iegādātos lauksaimniecības tehniku, taču viss beidzās ar iekulšanos pamatīgos parādos un maksātnespēju.

Tomēr tad, kad pats sāku lasīt Bībeli, es ieraudzīju, ka daudzi tur aprakstītie Dieva cilvēki patiesībā bija turīgi, bagāti un veiksmīgi. Man tas īsti “nelīmējās kopā” ar to, ko stāstīja šajā baznīcā. Pēc kāda laika uzzināju citu viedokli, ka Dievs vēlas mūs svētīt arī finansiāli un materiāli. Manā domāšanā radās konflikts, jo dziļi sirdī bija iesēdusies nabadzības domāšana no iepriekšējās draudzes. Bija grūti noticēt, ka Dievs var un grib svētīt mani materiāli. Tomēr paklausīju Bībeles mācībai un sāku dot desmito tiesu, jo ar prātu sapratu, ka Dievs vēlas mani svētīt, taču ar sirdi pieņemt es to vēl nespēju.

Sāku lūgt Dievu, lai Viņš man dotu konkrētu Rakstu vietu no Bībeles, ko es varētu paņemt kā apsolījumu tieši sev, ka finansiāla svētība manai dzīvei ir Viņa griba. Es zināju daudzas vietas Bībelē, kur par to ir runa, taču likās, ka neviens no šiem pantiem neattiecas tieši uz mani.

Pagāja ļoti ilgs laiks, līdz Dievs uzrunāja par finansēm mani personīgi. Tas notika pirms trijiem gadiem tad, kad es pievienojos draudzei “Kristus Pasaulei” un izlasīju mācītāja Mārča Jencīša grāmatu “Kā kļūt bagātam”. Kopš manas atgriešanās pie Dieva iekšējās pretrunās bija pagājuši veseli 17 gadi, meklējot Dieva prātu savai dzīvei attiecībā uz finansēm un domājot, ka nabadzība ir svētība! Taču toreiz, lasot mācītāja grāmatu, Dievs teica tieši man: “Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Korintiešiem 8:9) Ja līdz tam es piekritu prāta līmenī, ka Dievs var mani svētīt, tad šī Rakstu vieta bija atklāsme par finansēm un uzreiz atbalsojās manā sirdī. Kopš tās dienas katru rītu pateicos Dievam, ka Viņš deva atbildi uz maniem jautājumiem. Tieši šī vieta no Bībeles izmainīja manu domāšanu, ka es spēju pieņemt visas svētības, ko Dievs man grib dot.  Mana ticība arvien pieauga.

Tagad es zinu, ka Jēzus ir paņēmis uz sevi ne tikai manus grēkus un slimības, bet arī manas finansiālās neveiksmes un trūkumu. Romiešu karavīri Viņu aplaupīja pie krusta Golgātā, lai es varētu kļūt veiksmīgs un bagāts! Draudzē “Kristus Pasaulei” mani patīkami pārsteidza, ka bez Bībeles pantiem mācītājs māca daudzas praktiskas un noderīgas lietas, kā būt veiksmīgam finansiāli. Pielietojot savā dzīvē gan Dieva vārdu un ticību, gan arī praktisku padomu, esmu piedzīvojis augšupeju finansu jomā. Arī tagad esmu kravas auto vadītājs, taču nu jau kā pašnodarbinātais un strādāju tikai uz sevi. Manā dzīvē vairs nav situācijas, kad pietrūktu naudas. Esmu brīvs arī no parādiem. Ja agrāk visu laiku es aizņēmos, tad tagad es varu dot un svētīt citus. Dzīvoju ar abiem dēliem un mums visa kā ir pietiekami. Rudenī nomainīju savu auto uz labāku, kā arī nopietni esmu ķēries klāt sava dzīvokļa remontam. Manā sirdī ir pateicība Dievam, tāpēc cenšos dot un palīdzēt materiāli, kur tas nepieciešams. Saprotu, ka, liekot Dievu pirmajā vietā, regulāri lasot Bībeli un lūdzot, kā arī kalpojot cilvēkiem, Dievs mani ir atbrīvojis no nabadzības un svētījis visās dzīves jomās.

Cilvēkiem, kuri vēl joprojām dzīvo nabadzībā un netic, ka Dievs var un grib viņus svētīt materiāli, es iesaku meklēt Bībelē Dieva prātu attiecībā uz finansēm. Par lietām, kuras jums ir neskaidras, jautājiet Dievam! Visas atbildes ir Dievā un Viņš vēlas mūs ikvienu svētīt!”

Maira Muižnieka liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Draudzes”Kristus Pasaulei” šī gada pirmais inkaunters

Publicēja 2017. gada 10. janv. 21:39Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 11. janv. 01:52 ]

Ziņas datums 11.01.17.

Pašā ziemas vidū, no 18. – 20. janvārim notiks draudzes “Kristus Pasaulei” rīkotais šī gada pirmais inkaunters. Tas ir trīs dienu seminārs, kas notiks ārpus Rīgas, prom no ikdienas un steigas, lai  dalībnieki varētu aizmirst savas ikdienas rūpes, veltīt laiku, lai satiktos ar Dievu un iedziļinātos sevī.

Ko var iegūt inkaunterā?

Pārliecību par glābšanu. Daudzi cilvēki kļūstot par kristiešiem, nav piedzīvojuši īstu grēku nožēlu. Viņi var būt nākuši no kristiešu ģimenēm vai vienkārši mainījuši ticību, bet viņi nav izjutuši īstu grēku nožēlu. Bez īstas grēku nožēlas nav piedošanas.

Iekšējo dziedināšanu. Nav noslēpums, ka liela daļa no mums bērnībā piedzīvojuši atstumtību, vardarbību, pazemojumus, nāk no nepilnām, nelabvēlīgām ģimenēm un tas atstājis smagas iekšējās traumas un atstāj sekas tālākā dzīvē. Inkauntera laikā īpaši sagatavota kalpotāju komanda lūdz par katru un tādejādi ir iespēja atklāt problēmu cēloņus un saņemt dvēseles dziedināšanu.

Atbrīvošanu. Ir izplatīts viedoklis, ka pēc tam, kad cilvēki ir pieņēmuši Jēzu Kristu, viņi ir brīvi no nepareizām vēlmēm, emocionālas nospiestības, tieksmes uz grēku un tamlīdzīgām lietām. Dažiem kristiešiem ir grūti veidot savi dzīvi pēc Bībeles standartiem, praktizēt svētumu, jo viņu dvēselēs pastāvīgi notiek cīņa ar neskaitāmiem kārdinājumiem. Inkaunterā daudzi iegūst atbrīvošanu no dažādām atkarībām – alkohola, narkotikām, smēķēšanas vai seksuāliem grēkiem. Dievs arī atbrīvo no paaudžu mantotajiem lāstiem, bailēm un atstumtības.

Vīziju. Pēc dziedināšanas un atbrīvošanas, inkauntera dalībniekiem tiek stāstīts pat to, cik svarīgi ir iegūt vīziju no Dieva savai dzīvei, jo tikai tad ir iespējams dzīvot jēgpilnu dzīvi, ejot uz saviem mērķiem, palīdzot un kalpojot citiem, kuriem tas nepieciešams. Pilnvērtīgu, laimīgu uzvaras pilnu dzīvi spējīgs dzīvot tikai tas, kuram ir vīzija un ļoti daudzi, pārbraucot no inkauntera, ir ieguvuši vīziju, mērķi un jēgu savai dzīvei.

Šeit jūs varat noskatīties daudzu cilvēku liecības, kuri ir bijuši draudzes inkaunteros un piedzīvojuši, kā Dievs pārdabiskā veidā dziedina gan no dažādām smagām slimībām, gan atbrīvo un piešķir jēgu dzīvei.

Ziņas rakstīšanas brīdī vēl ir iespēja pieteikties uz janvāra inkaunteru pie Luīzes, rakstot luize.zveja@gmail.com vai zvanot 2001 6806. 

Dace Daubere

Ja agrāk nevarēju iztikt bez alkohola, tad tagad – bez Jēzus Kristus!

Publicēja 2017. gada 10. janv. 13:14Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 10. janv. 21:28 ]

Ziņas datums 10.01.17.

Daudzi jaunieši, dzīves bezjēdzības un garlaicības mākti, aizraujas ar alkoholu un ballītēm. Arī Artūrs nevarēja iztikt bez iknedēļas iedzeršanas, smēķēšanas un “tusiņiem”. Šādi jaunais puisis bēga no mazvērtības un dzīves bezjēdzības, jo alkohols ļāva kaut uz brīdi aizmirst ikdienu un justies brīvam. Taču, kad jaunietis sāka apmeklēt draudzi un pamazām iepazina Dievu, viņš ieguva jaunus mērķus, jēgu savai dzīvei un saprata, ka alkohols, cigaretes un nemitīgās ballītes vairs nav vajadzīgas.

“Es dzīvoju laukos, kur jau pusaudžu gados, draugu pamudināts, sāku lietot alkoholu un smēķēt. Iedzerot jutos jautrs, drošs un bezrūpīgs, taču ikdienā mani mocīja mazvērtība un dzīves bezjēdzība, jo man nebija gandrīz nekādu nākotnes plānu un mērķu. Vienmēr gāju visur, kur mani aicināja draugi un labprāt ļāvu, ka citi izlemj, ko un kā man darīt. Skolā stiprākie puiši mani iekaustīja, un, tā kā es nespēju aizstāvēties, sāku justies vājš un niecīgs. Man bija grūti komunicēt ar citiem cilvēkiem un nekad pirmais neuzsāku sarunu ar kādu nepazīstamo. Savu vainu vienmēr izvēlējos novelt uz citiem, jo nespēju pats sev atzīt, ka esmu kļūdījies. Rūpīgi slēpu no vecākiem alkohola lietošanu un smēķēšanu, kas kļuva aizvien regulārāka, pie tam stipri lamājos – katrā trešajā teikumā bija kāds lamuvārds. Lielāko daļu vecāku dotās pusdienu naudas izlietoju iedzeršanām. Sāku mācīties augstskolā, taču ballīšu un dzeršanas dēļ netiku līdz mācībām, tāpēc nolēmu, ka došos strādāt un pats par sevi gādāšu. Ātri vien ieguvu darbu ar labu algu, kas vēl vairāk pastiprināja “nodzeršanos” nedēļas nogalēs. Arī darba dienās mēdzu izdzert kādu aliņu, taču baidījos piedzerties, jo zināju, ka man jāstrādā ar bīstamām iekārtām, tāpēc pamatīgākai iedzeršanai nodevos tikai nedēļas nogalēs.

Ģimenē biju jaunākais bērns un māsas mēdza teikt, ka esmu pārāk izlutināts. Domāju, ka tas mani padarīja par cilvēku, kas neprata un nevēlējās uzņemties pilnīgu atbildību par savu dzīvi. Regulārām iedzeršanām un ballītēm turpinoties, reiz pēc kāda pasākuma nolēmu paņemt tēva automašīnu, lai izrādītos citiem. Protams, alkohola reibumā nekur tālu netiku un iebraucu grāvī. Atnācu mājās ar kājām un otrā rītā, kā jau ierasts, pilnībā noliedzu savu vainu un izlikos, ka neko nezinu. Tika izsaukta policija un pēc izmeklēšanas mani brīdināja – ja neatzīšos, saņemšu sodu, es nobijos un atklāju visu, ko biju izdarījis. Ar tēvu parakstījām izlīguma dokumentu un es atmaksāju visus zaudējumus, kas bija vairāk nekā tūkstotis latu. Reiz mans tētis redzot, ka notikušais nav mainījis manu rīcību un attieksmi, pateica, ka nožēlo izlīguma parakstīšanu. Tas mani ļoti sāpināja – domāju, kāpēc gan paša tēvs nevar savam bērnam piedot kļūdu. Pat īsti neredzēju savu vainu, jo attaisnojos, ka iedzeršanu esmu mantojis no tēva, kas senāk daudz dzēra. Aizvainojuma dēļ nespēju ar tēti sadzīvot un devos mācīties un strādāt uz Rīgu. Dzīvoju “kojās”, gāju uz darbu un domāju, kāda gan manai dzīvei ir jēga? Te nu es esmu – puisis, kas dzīvo dienesta viesnīcā un nevienam nav vajadzīgs.

Šeit iepazinos ar kādu meiteni, kura man stāstīja par Dievu. Mums izveidojās labas attiecības, taču uzskatīju, ka Dievs man noteikti nav vajadzīgs, jo pats taču lieliski tieku ar visu galā. Lai arī mani iekšēji neapmierināja mana dzīve, negribēju atzīt, ka kaut kas nav kārtībā un man vajag Dieva palīdzību. Teicu, ka nekādi augstāki spēki man nav nepieciešami. Šī meitene bija diezgan uzstājīga, tāpēc, lai viņa beidzot liktos mierā, piekritu aiziet uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumiem un mājas grupiņu, ko viņa apmeklēja. Man patika mācītāja sludinātais, taču visu laiku atkārtoju, ka man Dievs nav vajadzīgs un pats visu varu. Vēlāk šeit ieraudzīju veiksmīgus cilvēkus, kas reiz bijuši tādi paši kā es un tagad ir pašpārliecināti un mērķtiecīgi, un tas man lika aizdomāties. Reiz kāda cita meitene no draudzes man iedeva mācītāja sarakstīto grāmatu un ieteica to izlasīt. Sāku lasīt un grāmatā atklātais Dieva vārds no Bībeles mani uzrunāja. Pirmo reizi iedomājos, ka varbūt man tiešām vajag Dievu. Sāku regulārāk apmeklēt mājas grupiņu, kuras vadītājs arī bija cilvēks, ka senāk bija domājis, ka ar viņu viss ir kārtībā, neredzot, cik ļoti viņam patiesībā vajag Dieva palīdzību. Sāku viņā ieklausīties un nolēmu, ka iepazīšu Dievu un pieņemšu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Devos arī uz draudzes semināru inkaunteru, kur piedzīvoju to, ka Dievs ir reāls un patiesi ieinteresēts manā dzīvē. Sapratu, ka vēlos piedot savas tētim un to arī izdarīju. Pēc tam jutos ļoti brīvs un laimīgs. Pirmo reizi dzīvē spēju savam tētim pateikt, ka viņu mīlu un man viņš ir ļoti svarīgs. Tagad jūtos viņam daudz tuvāks un mums nav problēmu sadzīvot. Inkaunterā piedzīvoju Dieva mīlestību un no tā brīža esmu kļuvis par sevi pārliecinātāks. Nolēmu, ka atteikšos no vainas uzvelšanas citiem un atzīšu savas kļūdas. Man vairs nav jāslēpjas un jāmelo, kad izdaru kaut ko nepareizi. Es spēju pieņemt, ka esmu kļūdījies un darīt visu, lai tas vairs neatkārtotos.

Pieņēmu stingru lēmumu vairs nelietot alkoholu un pats sev apliecināju, ka Jēzus Vārdā esmu no tā brīvs. Bija gan kārdinājumi, kad kādā jauniešu izbraucienā uz ārzemēm man nācās visiem paziņot, ka nevēlos iedzert kopā ar viņiem. Lai arī bija iebildumi un neizpratne, es spēju par sevi pastāvēt, nepakļaujoties apkārtējo spiedienam un neļaujot citiem norādīt, ko man darīt. Tā bija uzvara! Ar cigaretēm gan vajadzēja vairāk pacīnīties. Kad nolēmu, ka vairs nesmēķēšu, man visu laiku bija liela vilkme pēc tām un domas, cik ļoti man to gribas. Taču pēc inkauntera un mājas grupiņas, kur tika aizlūgts tieši par brīvību no visām atkarībām, man šī spēcīgā tieksme tika kā ar roku noņemta un kopš tā laika vairs neesmu smēķējis. Arī pats mājās lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Es vairs nejūtos vājš un niecīgs. Man nav bail droši komunicēt ar cilvēkiem un iepazīties ar svešiniekiem. Esmu ieguvis mērķus un man ir nākotnes plāni, kurus noteikti realizēšu. Zinu, ka Dievam esmu ļoti vērtīgs un nozīmīgs. Mana dzīve ir piepildīta un es varu justies drošs un jautrs bez alkohola lietošanas. Vēlējos tikt vaļā no rupjību lietošanas savā runā. Sākumā centos lamuvārdus aizstāt ar tādiem vārdiem kā "bļāviens", "bļoda" un citi. Pēc kāda mēneša jau pilnībā tos nelietoju un biju no lamāšanās brīvs. Novēlu ikvienam cilvēkam, kam šķiet, ka viņš pats ar visu lieliski tiek galā, atzīt savu nepieciešamību pēc Dieva un jūs to nenožēlosiet! Dzīve ar Dievu ir daudz labāka, nekā varēju iedomāties. Ja agrāk nespēju iztikt bez alkohola, cigaretēm un ballītēm, tad tagad nespēju iztikt bez Jēzus Kristus! Tikai ar Dievu varam būt patiesi laimīgi un piepildīti!” tā ar prieku saka Artūrs.

Artūra Akmeņlauka liecību pierakstīja Laura Gruševa

To, ko nespēj vēdas, spēj Jēzus Kristus

Publicēja 2017. gada 6. janv. 13:40Līga Paņina

Ziņas datums 06.01.17.

Gadās tā, ka ar smagām slimībām saslimst bērni. Tādos brīžos cilvēki bieži mēdz dusmoties uz Dievu, kurš ir pieļāvis šādu nelaimi, tomēr, kā izrādās, vainīgs ir nevis Viņš, bet gan mūsu nepareizā rīcība. Līdzīgi gadījās arī Ilvai, kura ar artrītu saslima 9 gadu vecumā pēc tam, kad ar mammu bija apmeklējusi kādu vārdotāju.

Ilva par slimību stāsta: “Kad mana mamma sāka nākt uz draudzi, viņa savās lūgšanās jautāja Dievam par artrīta, ar kuru slimoju, cēloni. Tad nu viņa saprata, ka slimība, ar kuru saslimu 2012. gada augustā, sākās pēc tam, kad bija kopā ar mani aizbraukusi pie kāda vārdotāja. Viņš toreiz manai mammai daudz ko stāstīja un, vienā brīdī paskatījies uz mani, piebilda, ka meitai ceļi arī vairs nesāpēšot. Tas bija diezgan dīvaini tādēļ, ka tajā laikā ceļi man nemaz nesāpēja. Vēlāk tikai izlasīju Bībelē, ka buršanās un zīlēšana ir pret Dieva gribu un tas nenes svētību. Tieši tā bija noticis arī ar mani – drīz vien pēc šī vārdotāja apmeklējuma es ievēroju, ka mans kreisais celis ir sapampis. Tas pietūka tik ļoti, ka vairs nevarēju pietupties, turklāt sāka arī stipri sāpēt. Pēc tam tas pats notika ar otru celi, un dažu mēnešu laikā man sāpēja arī abas potītes. Šo simptomu dēļ no rītiem manas kājas bija notirpušas un nestabilas, tādēļ bija grūti izrāpties no gultas. Dažkārt sāpes kļuva tik neciešamas, ka es vienkārši nespēju paiet. Mēdza gadīties, ka, iepērkoties veikalā, manam tēvam nācās mani no turienes iznest uz rokām, jo es nevarēju paspert ne soli – tik ļoti man sāpēja. Protams, ka par sportošanu varēju aizmirst. Ārsts man noliedza piedalīties sporta stundās skolā, un pat, ja gribētu, es tik un tā to nespētu, jo vienmēr, kad mēģināju skriet vai lēkāt, sāpes locītavās kļuva neizturamas. ”

Meitene turpina par ārstēšanos: “Drīz pēc tam, kad sapampa pirmais celis, mani aizveda pie ārsta. Vispirms biju pie fizioterapeita, bet pēc tam gāju pie ķirurga, kurš pietūkušajam celim veica septiņas punkcijas, izsūknējot locītavā sakrājušos šķidrumu. Tomēr šāda ārstēšana nelīdzēja. Tālāk braucu uz Liepājas slimnīcu, kur man pateica, ka tūskas iemesls esot laima slimība. Tās ārstēšanai nācās izdzert divus antibiotiku kursus, kuri nekādu efektu, protams, nedeva. Tieši otrādi – šajā laikā sāka pampt arī otrs celis. Visbeidzot devāmies pie dakteriem uz Rīgu, kur man pateica, ka esmu saslimusi ar artrītu. Kādu brīdi atrados arī slimnīcā, un, atgriežoties mājās, man bija jālieto vesela kaudze medikamentu – daļu no tiem dzēru, citus mamma man injicēja. Ārsts teica, ka pēc pusgada ārstēšanās kursa varēšot pateikt, vai tās līdzēs vai nē. Man bija ļoti gudra daktere, profesore, bet, iespējams, ka tieši savu zināšanu dēļ, viņa iedzina mūsos bailes. Ikreiz, kad ar mammu iznācām no viņas kabineta, vienmēr bijām noraudājušās. Dakteres vārdi, lai uz brīnumu mēs necerot, nogalināja jebkāda veida cerību, kā rezultātā pamazām jau sākām ar artrītu samierināties un pierast pie tā nepatīkamajiem simptomiem. Turklāt diemžēl izrādījās, ka medikamenti nelīdz vis, un to dēļ tika novājināta mana imūnsistēma. Tā nu es sāku vairāk slimot – man bieži bija iesnas, klepus un paaugstināta temperatūra, kā arī ieguvu urīnceļu iekaisumu. Ja nebiju slimnīcā ar artrītu, tad ar kaut ko citu.”

Ilva stāsta, kā viņa ieguvusi dziedināšanu no artrīta: “Es biju sākusi iet uz baznīcu, savukārt mana mamma aizrāvās ar vēdām, taču gaidīto dziedināšanu saņēmusi nebiju. Tomēr manas ticības iespaidā arī viņa saprata, ka grib pievērsties Dievam. Tā nu viņa internetā atrada video ar cilvēku liecībām, kuri apmeklējuši evaņģēlisko kristiešu draudzes “Kristus Pasaulei” semināru – inkaunteru. Noskatoties liecības, viņa saprata, ka mums arī ir uz turieni jābrauc, jo, ja Dievs palīdz citiem cilvēkiem, palīdzēs arī mums. Mamma ticēja, ka var notikt brīnums. Tā nu 2015. gada martā mēs nokļuvām inkaunterā. Kamēr par mani aizlūdza, es piedzīvoju Dievu – jutos tā, it kā aukstums izietu cauri manam ķermenim. Tomēr pēc aizlūgšanas simptomi pazuduši nebija. Neskatoties uz to, es iekšēji ticēju, ka dziedināšanu esmu saņēmusi. Pēc inkauntera ar mammu sākām apmeklēt draudzes dievkalpojumus Rīgā. Mājās abas sākām katru dienu lūgt Dievu un lasīt Bībeli, kā arī vienmēr īpaši lūdzām par manu dziedināšanu. Zāles, kuras bija jādzer, šajā periodā es sāku lietot arvien retāk, tomēr injekcijas mamma turpināja injicēt regulāri. Tā pienāca maijs, un aizbraucu uz nākamo inkaunteru. Tieši pirms tam bijām gājušas pie ārsta, lai dabūtu recepti kārtējai zāļu porcijai, bet tās galu galā tā arī nenopirkām, jo atklāju mammai, ka zāles vairs tikpat kā nedzeru. Atlikušos medikamentus es paņēmu līdzi uz inkaunteru un tos pēdējā dienā iemetu ugunskurā. Darīju to ar pilnīgu pārliecību, ka rīkojos pareizi, jo jau pirms tam – inkauntera laikā, bija pazuduši visi artrīta simptomi. Pēc tam, kad atgriezāmies, nomainījām ārstu, jo baidījos profesorei atklāt to, ka medikamentus nelietoju. Jaunā daktere pēc ultrasonogrāfijas pateica, ka ceļos vēl ir nedaudz liekā šķidruma, bet stāvoklis ir daudz labāks un es drīkstu sportot. Aizbraucot pie viņas dažus mēnešus vēlāk un informējot, ka zāles nelietošu, daktere atbildēja, ka likt man dzert zāles vairs nav pamata. Kaut arī ultrasonogrāfija uzrāda, ka neliels sabiezējums vēl ir, tas var arī nebūt saistīts ar artrītu. Neskatoties uz to, ka pēc ārsta norādījumiem reizi pusgadā kontroles apmeklējumi ir jāveic, jau ir pagājis apmēram gads kopš man neviena artrīta simptoma vairs nav bijis. Nu jau apmēram četrus mēnešus eju gan uz fitnesa zāli, gan trenējos vieglatlētikā, kur šajā laika periodā ir manāmi uzlabojušies sasniegumi.”

Ilva pēc notikušā secina: “Nav jēgas meklēt risinājumu tur, kur tā nav. Meklē palīdzību pie Dieva, jo, esot kopā ar Jēzu, tu atrisināsi visu. Tādēļ nāc pie Viņa, ieaicini Jēzu savā sirdī – un dzīve mainīsies! Dievs var un grib dziedināt un Viņam nav nekā neiespējama.”

Ilvas Kraujas liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa

Atkarībai nav vecuma ierobežojumu

Publicēja 2017. gada 3. janv. 12:23Līga Paņina

Ziņas datums 03.01.17.

Atkarība no alkohola nav tikai jauniešu problēma. Tā tikpat labi var parādīties arī pieaugušam cilvēkam, kurš nonācis negatīvas kompānijas ietekmē. Liecības autore Terēze saka, ka ilgi nemaz nav sapratusi, ka viņai ir atkarība, kaut arī alkohola lietošanas deļ parādījās problēmas gan mājās, gan darbā.

„Ar alkohola radītajām sekām biju saskārusies jau bērnībā. Tētis mīlēja regulāri iedzert un tā ietekmē bieži kļuva agresīvs. Tādēļ bija gadījumi, kad mammai ar visiem bērniem nācās bēgt no mājas, lai glābtos no tēva dusmām. Nevaru īsti teikt, ka tas bija licis apņemties nelietot vai izraisījis kādu īpašu nepatiku pret apreibinošajiem dzērieniem, taču pusaudžu gadi pagāja mierīgi un alkoholu tiku dzērusi ļoti reti. Bet, kā izrādās, atkarībai nav vecuma ierobežojumu. Tas sākās pavisam nevainīgi ar pāris iedzeršanām brīvdienās, līdz kļuva par normālu parādību arī darba dienās. Gadījās, kad viss beidzās ar vienu izdzertu glāzīti, bet bija smagākas reizes, kad nākamajā dienā neko nevar atcerēties. Protams, arī manā dzīvē parādījās nepatīkamas sekas, ko nes līdzi alkohols. Sākās nekam nevajadzīgi strīdi un ģimenē bojājās savstarpējās attiecības. Tāpat cieta arī finanses un reizēm kļuva žēl nepareizi iztērētā ģimenes budžeta. Pati reti kad veikalā pirku alkoholu, jo gandrīz vienmēr to atnesa dzīvesbiedrs, taču nekad arī neatteicos no piedāvājuma iedzert. Neizbēgami nācās piedzīvot arī paģiras, kas citreiz bija tik smagas, ka radīja grūtības pat aiziet darbu. Zāles gan nekad nelietoju, tā vietā otrā dienā mēdzu nedaudz iedzert, kas palīdzēja pārvarēt slikto pašsajūtu. Ilgi es nemaz neaptvēru situācijas nopietnību. Mānīju sevi un domāju, ka nav jau tik traki. Es taču pati alkoholu nemaz nepērku un varu iedzert ar mēru, taču tā nebija patiesība, jo manī patiesībā bija parādījusies grūti pārvarama vēlme pēc alkohola.

Ieraudzīt šīs situācijas bīstamību un atbrīvoties no atkarības man palīdzēja Dievs. Savā laikā biju nokristījusies un iesvētījusies baznīcā. Neskatoties uz to, reti apmeklēju dievkalpojumus, bet tajos nejutu iekšēju piepildījumu un vēlmi tuvoties Dievam. Ar to mana ticības dzīve arī beidzās, kaut baznīca atradās turpat aiz stūra. Kādu dienu uz ielas satiku tagadējo mājas grupiņas vadītāju, kura stāstīja par ticību un uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Tā kā Dievs man nebija pavisam svešs, tad es nolēmu atnākt un paskatīties. Kopš tās reizes esmu regulārs dievkalpojumu un mājas grupu apmeklētājs, jo man ļoti iepatikās šie pasākumi. Tur jutos kā patiesu draugu kompānijā, kurā biju gaidīta un pieņemta. Klausoties dievkalpojumus, pamazām izveidoju personīgas attiecības ar Dievu un tagad jau ir iegājies, ka ik rītu sāku ar Bībeles lasīšanu un lūgšanu. Tā ir kļuvusi neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.

Vairāk iepazīstot Dievu, es sapratu, ka man ir problēma ar alkoholu, no kuras vēlos tikt vaļā. Turklāt apmeklēju arī draudzes rīkoto trīs dienu semināru inkaunteru, kur tika lūgts par manu brīvību no alkohola atkarības. Uzreiz nekādas izmaiņas nepamanīju, bet es turpināju lūgt par to gan pati, gan mājas grupiņā. Sākumā vienkārši pieņēmu lēmumu, ka vairs nelietošu alkoholu. Tas nebija viegli un nācās ar sevi krietni pacīnīties, taču pēc kāda laika es saņēmu savu brīnumu un tieksme pēc alkohola vienkārši pazuda. Tagad es brīvi varu atteikties no iedzeršanas, neskatoties uz kompāniju vai apstākļiem. Kopā ar Dievu esmu ieguvusi iekšēju brīvību, ka es vairs vienkārši negribu to darīt un man nav nepārtraukti jākaro ar savām vēlmēm. Tiklīdz atmetu alkohola lietošanu, ģimenē ir krietni mazāk nesaskaņu, nekā iepriekš. Nenoliedzami arī finanses ietaupās un nav vairs jābēdājas par bezjēdzīgi izlietoto naudu. Turklāt nav jācīnās ar paģirām un atmiņas zudumiem, kas bija pēc smagākām iedzeršanām. Mans raksturs arī ir mainījies, esmu kļuvusi mierīgāka un savaldīgāka attiecībās ar citiem cilvēkiem, ko ir ievērojuši pat darba kolēģi. Esmu ļoti pateicīga Dievam par šo brīvību un izmaiņām, kas ir notikušas manā dzīvē.

Ikvienam iesaku uzticēties Dievam, pieņemt Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju un sākt apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Tas izmainīs jūsu dzīvi, tāpat kā manējo uz simt astoņdesmit grādiem. Dievs spēj cilvēku darīt patiešām brīvu.

Terēzes Loginas liecību pierakstīja Līga Paņina

Kas var būt labāks, kā iesākt jauno gadu kopā!

Publicēja 2017. gada 3. janv. 09:13Līga Paņina

Ziņas datums 03.01.17.

Šogad tieši pirmais janvāris iekrita svētdienas dienā, kas nozīmē to, ka jauno gadu draudze „Kristus Pasaulei” tiešām iesāka kopā. Jaungada dievkalpojumā skanēja slavēšanas mūzika, bija motivējoša svētruna, izklaides programma un pat repa mūzikas priekšnesumi.

Mācītājs Mārcis Jencītis jaunā gada novēlējumu izteica šādi: „Laimīgu Jauno gadu tiem, kas tic!” Tāds bija arī svētrunas nosaukums. Vēlreiz tika atgādināts, ka ticībai nevajadzētu būt nekā kopēja ar sajūtām, tas ir lēmums elementāri paklausīt Dievam. Visi Dieva vīri, kas ir minēti Bībelē, paklausīja Dievam pat tad, kad apstākļi šķita neloģiski un nereāli, tieši tad parādījās Dieva godība. Bet, kur lai gūst šo spēku vai vēlmi paklausīt? Personīgās attiecībās ar Dievu – ik dienas pavadot laiku lūgšanā un lasot Bībeli, tu sapratīsi, ka tas vienmēr ir to vērts – paklausīt Dievam un iet Viņa gribā. Darot šīs sīkās, mazās lietiņas katru dienu, ikviens cilvēks var sasniegt lielas lietas un plānus, ko parasti visi vēlas, iesākot jaunu gadu, bet ne visi izdara līdz galam.

Izklaides programma piedāvāja atskatu, kā draudzei ir šogad gājis – gan mājas grupu apmeklējumos, gan dievkalpojumos. Uz ekrāna varējām redzēt arī draudzes dalībnieku mīluļus – kaķus un suņus, kā arī komiskā gaisotnē uzzinājām, kā aizstāvēties pret negaidītu, aizdomīgu personu naksnīgā stundā vai faktu, kāpēc sievietēm ir tik grūti sākt sportot? Smieklu deva bija ne pa jokam!

Savus spēkus un talantus mērot varēja ikviens, kuru saista repa mūzika, lai izteiktu savas emocijas un izmaiņas, dzīvojot kopā ar Dievu. Tika novērtēti un izvirzīti trīs labākie, kuri tad varēs arī atkārtoti uzstāties dievkalpojuma laikā 8. janvārī.

Esi laipni aicināts pievienoties!

Dievkalpojumi notiek katru svētdienu Rīgā, Elizabetes ielā 2, plkst. 11:00.

Kristīne Krapāne

Mīlestība, kādu līdz šim nebiju piedzīvojis

Publicēja 2016. gada 31. dec. 07:19Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 2. janv. 11:27 ]

Ziņas datums 31.12.16.

Daudzu problēmu sakne cilvēku dzīvēs ir atstumtība un noraidījums pavisam agrā bērnībā, visbiežāk no vecāku un tuvinieku puses. Aleksejs jau no četriem gadiem dzīvoja pie vecmāmiņas, jo māte nevēlējās par viņu rūpēties. Skolas gados viņu pārņēma naids, nepiedošana un ļaunums. Aleksejs bieži iztēlojās, kā atriebjas visiem saviem pāri darītājiem, taču jo vairāk viņš par to domāja, jo sliktāk jutās pats. Tad kādu dienu jaunais puisis piedzīvoja Dieva mīlestību, uzticēja savu dzīvi Jēzum un drīz vien pievienojās draudzei “Kristus Pasaulei”. Attiecības ar Dievu un arī kristīgā vide darīja radikālas pārmaiņas Alekseja dvēselē un tagad viņš ir brīvs no rūgtuma un naida, mīl Dievu, kalpo cilvēkiem, un ir brīvs un laimīgs.

Par to, kā tas notika, viņš stāsta: “Kad man bija trīs gadi, nomira tētis. Turpināju dzīvot ar mammu, taču viņai bija problēmas ar alkoholu. Par mani viņai bija maza bēda, jo vairāk interesēja degvīns. Bieži mainījām dzīvesvietas, tās bija nolaistas un netīras, un nekad nespējām samaksāt par īri. Viņa arī pacēla pret mani roku, sita un kliedza. Kādā reizē, kad mamma mani atkal bija atstājusi vienu, es, izsalkuma mocīts, sniedzos pēc zupas uz plīts un smagi apdedzināju roku. Kādu laiku pavadīju slimnīcā, un tur personāls atklāja, ka man galvā ir utis. Viss beidzās ar to, ka iejaucās bāriņtiesa un par mani tālāk rūpējās vecmāmiņa. Vēlāk ome stāstīja, ka tētis mani maziņu gribējis, taču mamma vēlējusies, kaut es vispār nebūtu nācis pasaulē.

Mācoties skolā, man sāka attīstīties negatīvas rakstura īpašības. Tā kā pats biju mazotnē atstumts un pazemots, arī citus nespēju pieņemt. Allaž smējos par klasesbiedriem un darīju viņiem pāri. Savukārt arī pats it bieži kļuvu par apcelšanas upuri. Rezultātā kļuvu viegli aizkaitināms un nesavaldīgs, palaidnis un huligāns. Ļoti liels naids man bija pret kādu zēnu, kurš bija no vecākas klases un bieži mani pazemoja. Vēlējos atmaksāt visiem, kas pret mani bija slikti izturējušies un pazemojuši. Sāku trenēties cīņas sportā, taču darīju to ar nepareiziem motīviem. Mani vadīja nevis vēlme sevi pilnveidot, bet gan atriebība. Pat sabiedriskajā transportā man bieži radās konflikti ar pasažieriem. Tad vecmāmiņa sarunāja man vizīti pie psihologa. Kādu brīdi tas mazliet palīdzēja, taču tad viss turpinājās pa vecam.

Pret sievietēm man arī bija naids, jo bieži biju piedzīvojis atraidījumu no pretējā dzimuma. Normālas attiecības ar kādu meiteni izveidot nespēju, tāpēc tā vietā ienāca pornogrāfija. Veidoju savu cilvēku loku no tādiem pašiem “atstumtajiem”, kā es. Viņi mani saprata, atbalstīja, savukārt es palīdzēju viņiem gūt panākumus sportā. Tā bija vienīgā joma, kur jutu kaut kādu piepildījumu un kas kļuva par manu elku. Papildus tam visam man parādījās veselības problēmas – žultspūšļa iekaisums. Dēļ negatīvajām emocijām un nepareizas ēšanas pievienojās kuņģa čūla. Naktīs mani mocīja sāpes un vajadzēja dzert zāles. Bija rūgtums ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret pašu dzīvi. Mēģināju izlauzties, kaut ko sasniegt, taču man nekas neizdevās. Allaž uzdevu sev jautājumu – kāpēc man dzīvē nekas neiet? Sāku domāt, ka mani droši vien, kāds ir nolādējis un man nekas cits neatliek, kā mocīties visu atlikušo mūžu.

Jau no bērnības zināju, ka ir garīgā pasaule. Mani pievilka viss mistiskais, pārdabiskais un okultais. Aizrāvos ar ekstrasensoriku, mēģināju pārvietot priekšmetus ar domu spēku. Mūzikas pavadībā iztēlojos garīgo pasauli, dažādas būtnes un dēmonus. Dažkārt pats sevi iztēlojos kā velnu. Nodomāju, ka šos garīgos spēkus varu izmantot, lai atriebtos saviem pāri darītājiem bērnībā. Tajā pašā laikā mani allaž urdīja jautājumi – kāpēc es vispār esmu šajā pasaulē? Kāda ir manas dzīves jēga? Sapratu, ka, dzīvojot tā, kā līdz šim, nekur tālu netikšu. Taču, kur ir izeja?

Regulāri apmeklēju trenažieru zāli un reiz iepazinos ar kādu puisi, kurš ticēja Kristum. Viņš sāka stāstīt par brīnumiem un dziedināšanām savā dzīvē. Mēs iedraudzējāmies un es saskatīju viņā paraugu un pozitīvu piemēru. Viņš bija gan kristietis, gan sportists, un mēs sākām kopā nodarboties ar ielu vingrošanu. Kādā reizē, kad man bija ļoti grūti, es ievēroju, ka viņš lūdz Dievu man nepazīstamā valodā. Nez no kurienes karstā un sutīgā vasaras dienā pēkšņi uzradās vējš, un es jutu, kā caur mani plūst neparasts spēks. Mani pārņēma pilnīgs miers, ko nespēju ar prātu izskaidrot, un piepildīja neparasts siltums. Es prasīju savam draugam: “Kas ar mani notiek?” “Dievs tev pieskārās!” viņš teica un smaidīja. Es pateicu vienu vārdu – mīlestība. Nekad agrāk dzīvē nebiju izrunājis šo vārdu un tāpēc pats par sevi ļoti brīnījos. Drīz vien ievēroju, ka, komunicējot ar jauno draugu, arī es mainos un kļūstu labāks. Manī ienāk pozitīvisms un es biežāk smaidu!

Pēc neilga laika mans draugs ieteica aiziet uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu. Daudz nedomājot, es devos turp un nespēju noticēt, ka uz zemes valdošā ļaunuma vidū var būt tāda mīlestības oāze, kur kādam tu esi vajadzīgs un kam rūp tava dzīve! Tā bija mīlestība, kādu es līdz šim vēl nebiju ne piedzīvojis, ne gaidījis. Kādam es biju vajadzīgs, par mani interesējās, deva padomus, uzmundrināja un iedrošināja! Jau vienā no pirmajām reizēm atsaucos aicinājumam nožēlot grēkus un atdot savu dzīvi Jēzum. Drīz sāku apmeklēt arī dievkalpojumus svētdienās. Ļoti patika, kā mācītājs draudzē allaž izskaidroja visu tik vienkārši un saprotami, gluži kā pienestu brokastis uz paplātes, un es arvien uzzināju daudz ko jaunu.

Tomēr ļaunais, kam es biju sekojis līdz tam, mani negribēja tik viegli atlaist. Vairākas reizes naktīs piedzīvoju dēmoniskus uzbrukumus. Dažkārt pat likās, ka kāds rausta manu gultu. Ejot pa ielu, mani pēkšņi sāka kratīt un bija nelaba dūša. Kalpotāji man ieteica doties uz draudzes triju dienu semināru inkaunteru, kur var saņemt brīvību no velna ietekmes. Sapratu, ka man ir jāsper šis solis, lai kļūtu pilnīgi brīvs. Brīdī, kad par mani aizlūdza, nebija nekādu sajūtu. Bet tajā pašā dienā, pēc aizlūgšanas, es jutu, ka esmu dziedināts no kuņģa sāpēm un žultspūšļa iekaisuma. Man vairs nebija nekādu sāpju!  Kalpotāji arī lūdza par to, lai tieku brīvs no velna ietekmes. Taču tad es sajutu, kā no manis aiziet kāda ļauna vara un atnāk brīvība. Kopš tās reizes varu naktīs gulēt pilnīgi mierīgi. Esmu brīvs arī no pornogrāfijas.

Savu atstumtību un mazvērtību es uzvarēju, kalpojot Dievam. Ja līdz tam nevienam es nebiju vērtība un pa lielam nenozīmēju neko, tad tagad esmu vajadzīgs savam debesu Tēvam un arī līdzcilvēkiem. Uzņēmos arī kalpošanu draudzē pie aparatūras uzstādīšanas, un tagad es redzu, cik ļoti esmu nepieciešams draudzei un Dievam!

Es piedevu visiem, kas man jelkad darījuši pāri. Gan mātei, kura mani mazotnē neaudzināja, gan klasesbiedriem, kuri apcēla skolā, gan meitenēm, kuras atraidīja. Tas bija mans prāta lēmums piedot citiem, kā arī man Dievs ir piedevis. Tikšana vaļā no naida, dusmām un dažādām negatīvām rakstura iezīmēm ir process visa mūžā garumā. Protams, par to lūdzu Dievu, taču arī pats pielieku pūles. Dievs man palīdz, maina mani un rezultāts ir ar katru dienu arvien labāks! Pēc inkauntera vairs nejūtu naidu, kas mani agrāk grauza ik dienas. Tagad man ir pilnīgi cita attieksme pret cilvēkiem. Viņi mani vairs nekaitina un es mīlestībā kalpoju viņiem, stāstot par Dievu. Tagad vadu pats savu mājas grupiņu, mīlu cilvēkus un nekad nepametu viņus bēdās un problēmās. Man arī draudzē ir tik daudz draugu! Stāstu par Dievu arī citiem, nepalaižu garām nevienu iespēju!

Veidoju personīgās attiecības ar Dievu, cenšos tam veltīt vismaz pāris stundas dienā, kad es lūdzu Dievu un lasu Bībeli. Pavadot laiku ar Viņu un regulāri apmeklējot draudzi, Dievs man atklājas arvien vairāk. Man ir apziņa un ticība, ka Viņš man ir blakus ik brīdi. Tas Kungs mani saprot tā, kā neviens cilvēks uz zemes. Viņš ir Tas, ko es neapzināti esmu meklējis visu mūžu. Viņš ir tas puzles gabaliņš, kas aizpilda manu sirdi! Neviens cits un nekas cits to nespēj aizpildīt! Viņš ir mīlestība, kuru man neviens nevarēja dot. Tagad man Dievs ir prioritāte nr.1! Esmu sācis plānot savu ikdienu un vairs nedzīvoju bezmērķīgu, tukšu dzīvi. Man ir mērķi un vīzija – kalpot Dievam un glābt cilvēkus.

Tiem jauniešiem, kuri meklē savā dzīvē jēgu, bet vēl nepazīst Jēzu, es gribu novēlēt atrast savu laimi, prieku un piepildījumu Dievā. Lūdz Viņu, lasi Bībeli, iesaisties draudzē! Jēzū Kristū ir pilnīgi viss, kas tev vajadzīgs! Pieņem evaņģēlija vēsti! Jēzus grib satikties ar tevi, lai pilnīgi izmainītu tavu dzīvi. Un viena no tām vietām, kur izmainās dzīves, ir draudze “Kristus Pasaulei”. Tieši šeit esmu sastapis Viņu, un tas ir vajadzīgs ikvienam! Tikai Kristus var atrisināt ikvienu problēmu, ikvienu situāciju!”

Alekseja Bešliu liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Ziemassvētku dievkalpojums draudzē “Kristus Pasaulei”

Publicēja 2016. gada 29. dec. 13:12Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 31. dec. 00:35 ]

Ziņas datums 29.12.16.

Saulainajā ziemassvētku rītā draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojums pulcēja lielu apmeklētāju skaitu. Priecīgi, pacilātā svētku noskaņā ieradās gan draudzes dalībnieki, gan aicinātie viesi, lai būtu kopā Jēzus Kristus dzimšanas svētkos.

Pasākumu atklāja draudzes slavēšanas grupa, aicinot visus slavēt Dievu. Nu jau par tradīciju ir kļuvusi īpašā dievkalpojuma “odziņa” – teātra izrāde. Uzveduma centrā bija cīņa starp labo un ļauno, starp nesavtīgu mīlestību un varaskāri. Sižets par kādas pilsētas mācītāju, kurš traģiski zaudējis savu ģimeni, iegrimis depresijā, kādēļ draudze ir faktiski izjukusi. Pilsēta slīgst nabadzībā. Šai laikā tur uzrodas kāds visai ietekmīgs vīrs Pēteris, kurš negodīgi tīko iegūt mēra amatu. Viņš vēlas nojaukt baznīcas ēku un tās vietā uzcelt kazino. Izskatās, ka viņa plāni izdosies, mācītājs un draudze jau gandrīz padodas, bet notiek kas negaidīts. Kādu dienu pilsētā ierodas nevienam nepazīstam svešinieks. Daniels ir ticīgs cilvēks, kuru Dievs ir izmainījis un viņam ir vēsts draudzes cilvēkiem. Viņš aicina jebkurā situācijā uzdot sev jautājumu – ko darītu Jēzus? Šis jautājums un tas, kas palīdz kristiešiem pieņemt lēmumu cīnīties un gūt uzvaru, savukārt skatītāju tas mudināja pārdomāt par savu vērtību sistēmu. Īstu paliekošu laimi, prieku, personīgu un sabiedrības uzplaukumu atnes tad, ja rīkojamies tā, kā Jēzus to darītu.

Dievkalpojumu turpināja mācītāja svētruna, kuras centrā bija vēsts par Dieva mīlestību. Tās dēļ Dieva Dēls nāca uz zemes kā cilvēks. Viņa mīlestība ir tā, kas dod mums spēku nesalūzt smagās situācijās. Cilvēka mīlestība nekad nebūs pilnīga. Pat vistuvākie cilvēki, kuri mūs tiešām mīl, reizēm liks mums vilties, apzināti vai neapzināti liks mums piedzīvot sāpes, jo pilnīga ir tikai Dieva mīlestība. Katram ir jātiecas tuvāk iepazīt Dievu un Viņa mīlestību, jo tā mums vienmēr dos spēku, prieku, darīs mūs stiprākus, spējīgus pārvarēt katru zaudējumu iziet cauri katrām grūtībām un turpināt mīlēt citus. To, kurš pazīst Dieva mīlestību, nekāda nodevība nespēj izsist no līdzsvara.

Pasākumu noslēdza draudzes mūziķi ar aizkustinošām un priecīgām dziesmām. Ikvienam, kurš nav piedzīvojis Dieva mīlestību, novēlam atvērt savas sirdis un pieņemt Viņu. Tiem, kuri jau pazīst Jēzu kā savu Glābēju, novēlam pieaugt Kristus atziņā un mīlestībā uz apkārtējiem.

Dace Daubere

1-10 of 984