ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Trīs dienas pēc dievkalpojuma pēkšņi attapos, ka mugura vairs nesāp!

Publicēja 2016. gada 23. sept. 10:04Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 24. sept. 03:49 ]

Ziņas datums 23.09.16.

2015.gada vasarā posāmies uz ģimeņu nometni. Izbraukšanas rītā kļuvu arvien dusmīgāka, jo man šķita, ka neviens mani neklausa, nepalīdz un kavējas. Neatceros tieši, par ko biju tik nikna, bet lielu dusmu spārnota, nesu uz mašīnu somas, kas bija gandrīz tikpat smagas, cik es. Man bija jābrauc ar kopējo autobusu, kuru baidījos nokavēt, bet vīrs ar bērniem pievienotos vēlāk.

Jau sēžot autobusā, sapratu, ka nosēdēt nav iespējams. Arī vēlāk nometnē nevarēju ne sēdēt, ne stāvēt, ne gulēt, nemaz nerunājot par kādām nodarbībām – sāpes mugurā bija briesmīgas. Laime, ka viens no kursiem bija tieši vingrošana un fizioterapijas pamati un, pateicoties savām muguras sāpēm, tiku grupā uzņemta ārpus kārtas. Pieredzējušas fizioterapeites vadībā apguvu vingrojumus un pareizas stājas principus. Taču vēlāk pie ķirurga un uz rentgenu negāju, jo negribēju uzzināt, ka esmu slima vai nopietni traumēta. Vienmēr ar šausmām esmu skatījusies uz cilvēkiem, kas pie katras sīkākās vainas dzer saujām tablešu. Domāju un ticēju, ka tikšu pati galā ar ikdienas vingrošanu, ko daru jau gadiem, kā arī jaunajiem nometnē apgūtajiem vingrojumiem un pareizu stāju.

Sāpes mazinājās, tomēr pavisam nepazuda. Dienās, kad fiziskā slodze bija lielāka, vai pēc ilgākas sēdēšanas pie datora vai šujmašīnas mugura ļoti sāpēja, kaut baudīju masāžas un cītīgi vingroju.

Tas gads vispār manā dzīvē bija ļoti smags. Jūnijā uzsāku divu jaunu produktu ražošanu, jūlijā mūžībā aizgāja mana mamma un vēl rudenī pēkšņi radās iespēja atvērt savu veikalu Vecrīgā, kas bija sena sapņa piepildījums. Tad vēl tieši veikala iekārtošanas laikā pēkšņi nomira mans mīļais, vienmēr priecīgais un darbīgais tētis. Tajā brīdī viss notika kā pa miglu un nebija laika sērot, bet decembrī sapratu, ka esmu smagā depresijā – netiku, vaļā no bēdām un varēju sākt raudāt jebkurā brīdī, kad vien iedomājos par mammu vai tēti. Biju pārstrādājusies un nepārtrauktā spriedzē, jo veikala uzsākšana izrādījās smagāka nekā varēju paredzēt, bija raizes par naudu un atbildība par investīcijām. Visu laiku vārījos sevī un domāju, ko un kā daru nepareizi, ko darīt labāk un vairāk… Stipri sāpēja savainotā mugura, spranda un rokas, tādēļ bieži nevarēju aizmigt. Tad sekoja smaga darba diena, pēc tās atkal raizēs pavadīta, negulēta nakts.

Katru svētdienu apmeklēju savas draudzes dievkalpojumus, katru rītu sāku ar Tēvreizi, bet nospiestība nemazinājās. Sapratu, ka kaut kas jāmaina, ka kaut ko daru nepareizi. Domāju, ka man jāatrod laiks sev un ģimenei, brāļiem un māsām, kaut kā „jāiekuļ” prieks asinīs. Bija ļoti smagi...

Kad kādu dienu atcerējos, ko mana vīra māsa pavasarī bija stāstījusi par savas meitas brīnumaino izdziedināšanu no vēža un savu izdziedināšanu no mokošas slimības. Ka aizgājusi uz kādu draudzi un tur par viņu lūguši un viņa kļuvusi pilnīgi vesela. Jutos tik ļoti slikti, ka saņēmu dūšu, ielūdzu pie sevis uz veikaliņu ciemos vīra māsu, un it kā starp citu lūdzu, lai viņa paņem arī mani uz „to draudzi”. Tā es nokļuvu draudzē “Kristus Pasaulei”.

Bija ļoti bail iet. Sabiedrībā iepotēti milzīgi aizspriedumi pret kristiešu draudzēm, kas nav kādas ēkas nosaukumā rakstītas vai kanonizētas ģimenes vēsturē vismaz trīs paaužu gājumā. Mana mamma jau bija šausmās, kad aizgāju uz savu luterāņu draudzi. Tādēļ tikai liela izmisuma dēļ nokļuvu pirmajā „sektas” dievkalpojumā.

Mani patīkami pārsteidza lielais jauniešu īpatsvars, mīļums un tuvās attiecības patiešām daudzskaitlīgās draudzes dalībnieku starpā. Kaut kur sirds apvidū patīkami trīsēja: „Pēc mīlestības jūsu starpā jūs pazīs.” Slavēšanas ievadakordi un „Esi sveicināts draudzē “Kristus Pasaulei!” atvēra sirdi, bija sajūta, ka tas viss ir domāts tieši man, – mani te mīl, Dievs mani te mīl. Dziedāju un piedalījos kopējā slavēšanā un jutu milzīgu enerģijas pieplūdumu. Trīsas gāja pa visu ķermeni.

Vēlāk, pēc brīža, man gan bija grūti pieņemt džinsos tērptā mācītāja runas manieri. Vienlaicīgi briesmīgi nāca miegs, atcerējos, ka vīra māsa arī esot nogulējusi visu savu pirmo dievkalpojumu. Vienu brīdi ļoti nobijos no tā, kas ar mani notiek un man likās, ka jāmūk prom, taču pieklājības pēc pret savu radinieci paliku līdz, ka toreiz likās, bezgalīgā dievkalpojuma galam.

Taču jau otrdien pēkšņi sapratu, ka man vairs nesāp mugura. Sāpes bija vienkārši izgaisušas. Nespēju tam īsti noticēt vēl pāris nedēļas un gaidīju, kad atkal sāpēs. Bet nekas vairs nesāpēja.

Vēlāk sāku iet uz mājas grupu un burtiski pāris mēnešu laikā tiku vaļā arī no sērām, depresijas un pilnīgi visām citām fiziskām sāpēm, kuras jau biju pieņēmusi par normu. Draudze „Kristus Pasaulei” ir kļuvusi par manām garīgajām mājām, nespēju normāli dzīvot, ja iznāk izlaist kādu dievkalpojumu vai grupiņu. Esmu ļoti pateicīga par visām iespējām, ko sniedz draudze, bet, pirmkārt, jau par to, ka te tīri praktiski iemāca būt attiecībās ar Dievu, ko nekad nebiju sapratusi. Katru dienu sāku ar Bībeles lasīšanu, slavēšanas un lūgšanas laiku un tikai pēc tam dodos rīta skrējienā. Pēc lūgšanas laika visa diena ir Dieva svētīta. Jau skrienot šķiet, ka esmu 20 centimetru virs zemes un vēlāk visu dienu cenšos turēt sirdī pateicību un prieku par to, ka man tik daudz dots, ka varu dzīvot šajā brīnišķīgajā pasaulē.

Bail teikt tik stiprus vārdus, bet tagad esmu patiešām laimīga.

Ieva Dāboliņa

Inkaunters – atspēriena punkts izmainītai dzīvei!

Publicēja 2016. gada 22. sept. 12:11Līga Paņina

Ziņas datums 22.09.16.

Inkaunters ir vieta, kur ikviens var piedzīvot sākumu izmaiņām savās dzīvēs. Tajā var uzzināt daudz informācijas par problēmu iemesliem dzīvē, saņemt aizlūgšanas par savām vajadzībām un iepazīties ar cilvēkiem, kuri meklē Dievu. Inkauntera laikā dalībnieki piedzīvo Dieva mīlestību un Viņa klātbūtni pārdabiskā veidā! Arī šoreiz vairāki no tiem saņēma atbrīvošanu no nepiedošanas, kas parasti ir kā šķērslis izmaiņām un brīvībai. Daudzi atjaunoja attiecības ar Dievu un tika atbrīvoti no atkarībām. Cilvēki ir pilni apņēmības un spēka sākt jaunu dzīvi – kopā ar Jēzu Kristu.

Dažas liecības par inkaunterā piedzīvoto:

Marta stāsta: „Manā dzīvē bija vairākas problēmas, kas jāatrisina – lamāšanās, melošana un aprunāšana. Svārstījos starp grēcīgo dzīvi un dzīvi kopā ar Dievu. Pēc aizlūgšanas sajutu ļoti lielu Dieva klātbūtni, ko sākumā pat nebiju gaidījusi. Reāli piedzīvoju Viņa mīlestību un ieguvu patiesu vēlmi mainīties. Dievs mani atbrīvoja no šīs pieķeršanās grēkam. Sapratu, ka vēlos dzīvot pēc Dieva principiem, nebūt nepareizās kompānijās, veidot regulāras attiecības ar Dievu un atvērt arī savu mājas grupiņu.”

Vēsma stāsta: „Uz inkaunteru aizbraucu, lai tiktu galā ar dažām neatrisinātām problēmām. Aizpildot anketu, sapratu, ka manī ir nepiedošana. Līdz ar to, man joprojām bija grūtības tikt galā ar artrītu. Šajās dienās sapratu, ka esmu atbrīvota no visām negatīvajām emocijām, kā arī to, ka Dieva spēkā spēju uzvarēt šo slimību. Esmu ieguvusi jaunu spēku!

Imants dzīvoja grēcīgu dzīvi un vienlaicīgi apzinājās, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš bija apvainojies uz valdību, kuru vainoja daudzās savās problēmās, un aizpildot kaut kā savu ikdienu, kurai neredzēja dziļāku jēgu, skatījās pornogrāfiska satura video, kā arī daudz smēķēja. Ienākot draudzē un aizbraucot uz inkaunteru, Imants saprata, ka Dievs viņu ir atbrīvojis no šīm nepareizajām tieksmēm un emocijām. Viņš sajutās kā Dieva apsardzības ieskauts, kas dod spēju viņam nedzīvot grēkā. Imants tagad saka, ka mīl Dievu un arī valsti, kurā dzīvo, jo problēmas ir jāmeklē sevī pašā!

Ja arī Tu vēlies piedzīvot izmaiņas savā dzīvē, iegūt spēku un atbrīvošanu, piesakies jau nākamajam inkaunteram, kas notiks janvārī!

Pieteikties var pa tel. +371 2001 6806 vai rakstot uz e-pastu luize.zveja@gmail.com.

Kristīne Krapāne

Bībeles skolas izlaidums

Publicēja 2016. gada 21. sept. 04:08Līga Paņina

Ziņas datums 21.09.16

Ikvienam, kurš nolemj kļūt par kristieti, nepietiek tikai ticēt, ka Jēzus piedevis visus grēkus bet, ir svarīgi apgūt kristīgās ticības pamatprincipus, lai zinātu, kā Dievs grib, lai dzīvojam. Lai būtu iespēja šīs zināšanas iegūt, draudzē “Kristus Pasaulei” visa gada garumā notiek Bībeles skolas nodarbības. Tajās tiek aplūkotas tēmas, kas skar visas cilvēka dzīves sfēras, piemēram, attiecības ar Dievu, kāpēc svarīgi lasīt Bībeli, kā lūgt Dievu, svētas dzīves nozīme, par pareizām pirmslaulības attiecībām un laimīgas ģimenes veidošanu, kā audzināt bērnus, izveidot veiksmīgu biznesa un pareizu finanšu lietošanu u.c.

Svētdien, 18. septembrī, notika izlaidums visiem, kuri vasarā sekmīgi mācījušies un kārtojuši eksāmenus. Šoreiz absolventu skaits bija visai kupls – 61 cilvēks saņēma Bībeles skolas diplomus. Ikviens tiek mudināts ne tikai uzkrāt zināšanas, bet aktīvi tās pielietot dzīvē, jo tikai tad tās nes izmaiņas, padarot dzīvi pilnvērtīgu un Dieva svētītu. Novēlam ikvienam absolventam neaizmirst skolā iegūto,  iedzīvināt to savā ikdienā un nest daudz augļu.

Ikviens tiek aicināts mācīties Bībeles skolā, lai iegūtu šīs vērtīgās zināšanas. Mācības ir bez maksas katru pirmdienu plkst 19.00 Zinātņu Akadēmijas 309. telpā, Akadēmijas laukumā 1. Tiem, kas nedzīvo Rīgā, ir iespējams mācīties neklātienē. Pilns kurss ilgst 3,5 mēneši. Nekavējies, piesakies skolai: tālr. 28808660, e-pasts: sandija@gmail.com

Dace Daubere

Laura – mīlestību, ko meklēju cilvēkos, esmu atradusi Dievā!

Publicēja 2016. gada 20. sept. 13:13Līga Paņina

Ziņas datums 20.09.2016

Lai arī Laurai ir ģimene, kas par viņu rūpējas, meitenei pietrūka mīlestības un atbalsta. Tāpēc viņa nolēma, ka meklēs sev labāko draugu starp vienaudžiem. Kad tas neizdevās, Laura sāka pārlieku pieķerties katram cilvēkam, kurš viņu uzklausīja un izrādīja uzmanību. Nonākot draudzē un iepazīstot Dievu kā mīlošu Tēvu, Lauras sirds ir dziedināta, jo mīlestību un rūpes viņam saņem no Dieva.

“Pusaudžu gados ļoti vēlējos saņemt patiesu mīlestību, uzmanību un gādību. Tā kā ģimenē man tā pietrūka, nolēmu, ka atradīšu sev labāko draudzeni, ar kuru pavadīt laiku un dalīties visos priekos un bēdās. Diemžēl savu vienaudžu vidū šādu cilvēku nesastapu, bet gan piedzīvoju pretējo – klasesbiedri mani apsmēja un atstūma. Domādama, ka tas varētu palīdzēt man labāk veidot attiecības ar citiem jauniešiem, mamma mani aizsūtīja pie psiholoģes uz konsultāciju. Šī sieviete par mani interesējās, izrādīja rūpes, uzklausīja un sniedza ieteikumus, tāpēc es viņai ļoti pieķēros. Bieži domāju par to, cik viņa ir jauka un draudzīga. Prātoju, ko viņa dara, kā viņai iet un kā es gribētu ar viņu pavadīt laiku, dzerot tēju un pļāpājot. Vienmēr centos izpildīt visus viņas norādījumus, nemaz nedomājot, cik tie ir noderīgi, jo pilnībā paļāvos uz šo cilvēku kā savu tuvu draugu. Līdzīgi notika arī vēlāk, kad sāku dziedāt korī, kura vadītājai arī biju pieķērusies. Vienmēr centos ar viņu parunāties un mēģinājumos sēdēt pēc iespējas tuvāk. Skatījos tikai uz viņu un pie sevis domāju, cik vadītāja ir jauks cilvēks. Viņa vienmēr bija manā prātā, jo domas par šo cilvēku mani iepriecināja un lika sajusties pieņemtai un mīlētai, lai arī, protams, viņai biju tikai viens no kora dziedātājiem. Arī vēlāk es nemitīgi raudzījos apkārt uz cilvēkiem, izmisīgi meklējot kādu, kas man izrādītu kaut nedaudz uzmanības un mīlestības.

Pēc laika sāku apmeklēt klavierspēles privātstundas pie kādas meitenes, kura, kā vēlāk uzzināju, ir kristiete un apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Atšķirībā no citiem jauniešiem, viņa pret mani izturējās ļoti mīļi un iejūtīgi, izrādot patiesas rūpes. Protams, drīz vien biju šai meitenei ļoti pieķērusies un gaidīju katru privātstundu, lai pavadītu kopā laiku. Kādu dienu viņa mani uzaicināja uz pasākumu, kuru organizēja viņas mājas grupiņa. Nolēmu, ka aiziešu, jo pilnībā paļāvos, ka viņa noteikti neaicina mani uz kaut ko neinteresantu vai nepatīkamu. Pasākumā man ļoti iepatikās arī pārējās meitenes un draudzīgā atmosfēra, tāpēc drīz vien jau devos uz vēl vienu mājas grupiņas pasākumu. Šķita, ka biju atradusi to, ko meklēju – īstu draugu, kas izrādītu rūpes un interesi par mani, taču šī pieķeršanās viņai nebija īsti veselīga. Biju gatava darīt visu, ko viņa piedāvā vai iesaka, pat nedomājot. Šī meitene man kļuva par tādu kā elku, par ko visu laiku tīksminājos. Kad sāku apmeklēt draudzi, ieraudzīju, ka viņa spēlē slavēšanas grupā dievkalpojumos. Tas man šķita tik jauki, ka tā vietā, lai mūzikas pavadījumā slavētu Dievu, domāju par to, kā viņa izskatās un ko viņa dara. Arī mājās, skatoties slavēšanas ierakstus, vienmēr pievērsu uzmanību tieši viņas izskatam un uzvedībai. Ja šī meitene man kādreiz izteica kritiku, es vienmēr sāku raudāt. Smagi pārdzīvoju, jo nespēju pieņemt, ka cilvēks, kuram esmu tā pieķērusies, redz manī kaut ko sliktu. Kad ierados uz mājas grupiņu, man bija ļoti svarīgi vienmēr sēdēt blakus tieši šai meitenei, lai atrastos pēc iespējas tuvāk. Es pat mēdzu pārņemt šīs meitenes emocijas – ja viņa bija priecīga, arī es priecājos. Ja skuma, tad skumu arī es. Visas viņas izteiktās idejas un jokus pieņēmu ar lielu sajūsmu un skaļiem smiekliem. Biju kā šīs meitenes pastāvīgais līdzjutējs, kas vienmēr ir blakus, lai par viņu sajūsminātos.

Kādu dienu pēc dievkalpojuma šī meitene uzaicināja mani uz sarunu. Viņa teica, ka man jāiepazīst Dievs un jāpieķeras Viņam nevis cilvēkam. Viņa centās paskaidrot, ka ir man kā elks un tas nav pareizi, taču es to īsti negribēju atzīt. Kā gan lai pieķeros Dievam, kurš ir tik šķietami tālu un nav ne saredzams, ne sataustāms? Viņa ieteica doties uz draudzes semināru inkaunteru, lai es iepazītu Dievu un piedzīvotu Viņu personīgi. Nolēmu, ka tā arī darīšu. Šajā seminārā es tiešām sapratu, ka Dievs ir reāls un mīl mani vairāk nekā jebkurš cilvēks. Vēlāk Bībelē 2. Mozus grāmatā izlasīju pirmo bausli: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Sāku saprast, ka tiešām biju šo meiteni turējusi augstāk par Dievu un pārāk viņai pieķērusies. Ik dienas lūdzu, apliecinot, ka Jēzus Kristus Vārdā esmu brīva. Lai arī tas nebija viegli, es cīnījos, un tagad varu teikt, ka esmu pilnīgi brīva no nepareizas pieķeršanās cilvēkiem. Es vairs neesmu izmisīga mīlestības meklētāja, tā vietā uz cilvēkiem raugos ar domu, ka varu mīlēt viņus un palīdzēt iepazīt Dievu. Slavēšanas dziesmu laikā draudzē es koncentrējos uz Dievu, nevis to, ko un kā dara šī meitene. Arī mājas grupiņā vairs nesatraucos, kur apsēdīšos, jo man nav vajadzības vienmēr atrasties viņai maksimāli tuvu. Mēs joprojām draudzējamies, taču manas vissvarīgākās attiecības ir ar Dievu. Tagad varu pieņemt kritiku, un, ja arī ir smagi kaut ko tādu dzirdēt, es saņemos un nolemju, ka ieklausīšos un centīšos mainīties. Es vairs neesmu kāda cilvēka līdzjutējs un apbrīnotājs, man ir pašai savas emocijas, kuras neietekmē šīs meitenes noskaņojums. Esmu brīva un patiesi pieķērusies Dievam, no kura arī saņemu visvairāk mīlestības. Viņš ik dienas sniedz man tādu prieku un piepildījumu, ko cilvēki nespētu. Novēlu ikvienam, kas dedzīgi dzenas pēc atbalsta, mīlestības un rūpēm, censties to saņemt no Dieva, jo neviens cilvēks nemīl tā, kā Viņš!” tā ar prieku saka Laura.

Lauras Šadres liecību pierakstīja Laura Gruševa

Ķirurģiska iejaukšanās vairs nav vajadzīga

Publicēja 2016. gada 16. sept. 13:14Līga Paņina

Ziņas datums 16.09.16.

Reizēm Dievs dziedina uzreiz, bet reizēm par savu brīnumu ir jālūdz ilgu laiku. Kad Agita ar savu dēlu Reini pievienojās draudzei “Kristus Pasaulei” Liepājā, viņai bija daudzas problēmas un viena no tām – dēliņa slimība. Jau apmēram gadu Reinim bija dīvains bumbulis cirksnī, kurš sāpēja un palika arvien lielāks. Gandrīz pusgadu mamma kopā ar dēlu lūdza par dziedināšanu, līdz šī gada pavasarī dievkalpojumā Rīgā notika brīnums – Reinim bumbulis pazuda!

Par to, kā tas notika, stāsta Reiņa mamma Agita: “Kad manam dēliņam bija seši gadi, reiz pēc ritmikas nodarbībām bērnudārzā viņam pēkšņi parādījās bumbulis cirkšņu rajonā. No sākuma domājām, ka tas pāries pats no sevis un īpašu vērību tam nepievērsām. Tomēr bērns arvien biežāk sāka sūdzēties par sāpēm un diskomfortu, īpaši pēc fiziskas slodzes, piemēram, kad palīdzēja man dārza darbos. Dēliņu pārbaudīja ķirurgs, veica sonogrāfiju un uzstādīja diagnozi – hidrocēle. Bija regulāri jālieto zāles. Sākumā ārsti deva cerību, ka bumbulis varētu pats uzsūkties, taču tā nenotika. Pagāja apmēram gads, veidojums kļuva vēl lielāks un tad dakteris teica, ka gaidīt nedrīkst, ir jābrauc uz Rīgu un jātaisa operācija.

Paralēli dēla slimībai es cīnījos vēl ar vairākām savām problēmām. Es lūdzu, lai Dievs dod manai dzīvei jēgu un piepildījumu. Pagāja kāda nedēļa un draudzene mani uzaicināja uz mājas grupiņu. No sākuma vēlējos vienīgi, lai viņi aizlūdz par manām vajadzībām un problēmām, taču ātri vien sapratu, ka Dievs ir atbildējis uz manu lūgšanu! Jau pirmajā reizē grupiņā es piedzīvoju Dievu personīgi un sajutu Viņa klātbūtni. Šeit es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju. Kopš tās dienas pievienojos draudzei “Kristus Pasaulei” Liepājā un sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un grupiņu. Parādījās cerība, ka Reinis var kļūt vesels.

Tā kā mans dēliņš ir kautrīgs un ne visiem gribēja stāstīt par savu problēmu, mēs galvenokārt lūdzām par viņa dziedināšanu mājās divatā. Reinis arī pats lūdza Dievu un ticēja, ka viņš tiks dziedināts. Nolēmām ar operāciju nesteigties un paļauties uz Dievu. Tā mēs ar dēlu apmeklējām mājas grupiņu un lūdzām vairākus mēnešus, tomēr uzreiz redzamu izmaiņu nebija. Tas bija pārbaudījums mūsu ticībai.

Šogad maijā mēs ar Reini aizbraucām uz dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā. Likām ļoti lielas cerības, ka Dievs mums palīdzēs tieši šajā reizē. Kādā brīdī mācītājs teica, ka vēlas īpaši aizlūgt par cilvēkiem, kuriem ir audzēji vai ļaundabīgi veidojumi. Es teicu: “Dēliņ, lūdz tu pats arī par savu problēmu, un es arī lūgšu kopā ar tevi!” Pēc aizlūgšanas Reinis teica, ka jūtot spēcīgas sāpes vēdera lejas daļā. Es kā mamma, protams, uztraucos, taču pēc laiciņa sāpes pārgāja. Pārbraucot mājās, aplūkoju dēlēna cirksni, un tur viss bija gluds! Ja agrāk hidrocēles bumbuli varēja ne tikai sataustīt, bet pat redzēt, tad pēc dziedināšanas dievkalpojuma šis veidojums bija pazudis tā, it kā tas tur nekad nebūtu bijis! Pēc dažām dienām aizgājām pie ārsta un viņš apstiprināja, ka viss ir kārtībā. Ķirurģiska iejaukšanās vairs nebija vajadzīga. Vēl jūnijā veicām sonogrāfiju un tā vēlreiz liecināja, ka Reinis ir vesels. Ārsti man jautāja, ko mēs esam lietojuši, un es atbildēju: “Dievs dziedināja”. Savukārt ārstējošais ķirurgs teica: “Dievs lieto arī mūs, ārstus, bet reizēm mediķi ir bezspēcīgi”.

Mans puika Reinis ir ļoti aktīvs, dzīvespriecīgs bērns. Šobrīd viņam vairs nav nekādu sāpju vai diskomforta. Viņš ir priecīgs, laimīgs un nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Rudenī viņš plāno uzsākt treniņus vieglatlētikā.

Tām mammām, kuru bērni slimo ar nopietnām kaitēm, es novēlu nezaudēt ticību, bet gan saukt uz Dievu, jo Viņam visas lietas ir iespējamas. Nekad, nekad nepadodieties! Lai kā arī šķistu, ka neredzam gaismu tuneļa galā, Dievs visas lūgšanas dzird un uzklausa. Dievs katru bērnu grib redzēt veselu, laimīgu un priecīgu!”

Agitas un Reiņa Kārkliņu liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Dievs mani nekad nepametīs

Publicēja 2016. gada 13. sept. 13:28Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 13. sept. 13:43 ]

Ziņas datums 13.09.16.

Vajadzība pēc drošības ir svarīga mums katram, neskatoties uz to cik dažādi mēs esam. Kādam šo sajūtu dos darbs un nauda, cits to meklēs savos tuviniekos un draugos, bet vēl kāds paļaujas tikai uz saviem spēkiem. Leldes gadījumā tas bija tētis, kurš deva drošības sajūtu, līdz brīdim, kad viņš nomira pēkšņā nāvē.

Lelde stāsta: „Es augu septiņu bērnu ģimenē, kurā savā ziņā jutos kā „paradīzes saliņā”, jo, pateicoties tēta un mammas rūpēm esmu vienmēr bijusi pasargāta no jebkādām raizēm. Vislielāko drošības sajūtu sniedza tieši tētis, kurš bija augumā būdīgs un raksturā stingrs pret citiem, bet labsirdīgs pret mums. Viņš arī gādāja par ģimenes finansiālo stāvokli, savukārt, mamma mūs pieskatīja, lai esam vienmēr paēduši un apģērbti. Jutos droša un mīlēta, neatkarīgi no apstākļiem, kas valdīja mums apkārt. Mani nesatrauca nedz kaimiņu tusiņi, kas ik pa laikam beidzās ar asiņainiem kautiņiem, nedz tas, ka mūsu māja atradās avārijas stāvoklī, līdz ar to tajā nedrīkstēja dauzīties un skraidīt, jo jebkurā brīdī varēja iebrukt grīda, nedz arī fakts, ka bieži nevarējām atļauties stilīgākās drēbes vai apavus, par ko skolā tikām apsmieti un apsaukāti. Viss bija kārtībā un es jutos laimīga, līdz vienā dienā pavisam negaidīti tētis nomira.

Tajā reizē nākot no skolas mājās, manī parādījās nelāga sajūta, ka ir noticis kaut kas slikts. No attāluma pie mūsu mājas redzēju ātrās palīdzības mašīnu, un lai arī tas nebija nekas neierasts, šoreiz tā šķita ļaunu vēstoša zīme. Mana sirds sažņaudzās bailēs un es pie sevis lūdzu: „Dievs dod, lai šī ārstu brigāde nebūtu atbraukusi pie mums!” Taču tā nenotika, un bija piepildījušās manas lieIākās šausmas. Ienākot mājās, es pamanīju, ka tētis guļ istabā uz grīdas, mediķu un visādu aparātu ielenkts. Pirms sapratu kaut ko vairāk, mamma mani aizdzina uz blakus istabu, kur, neziņas un izmisuma pārņemta, pavadīju savā dzīvē garākās minūtes. Pēc laiciņa durvis atsprāga vaļā un mamma pateica, ka tēta vairs nav.

Šo vārdu patieso nozīmi apjautu tikai pēc kāda laiciņa. Tētim nomirstot, visa mana dzīve izmainījās. Līdz ar viņu, pazuda mans miers, pārliecība un drošība, ko nomainīja bailes par nākotni. Naktīs bieži nevarēju aizmigt, jo satraucos, ka arī mammai varētu kas notikt un klausījos vai viņa vispār vēl elpo. Mamma sāka strādāt pilnu darba laiku un vairs nevarēja it visā mums palīdzēt. Bija jāmācās patstāvība un jātiek pašiem galā ar mājas darbiem. Mūsu finansiālais stāvoklis pasliktinājās un bieži bija situācijas, kad jācīnās, lai visi esam paēduši. Tādēļ agri sāku strādāt, lai varētu palīdzēt mammai atmaksāt rēķinus. 

 Arī emocionāli jutos nomākta, jo  man trūka piepildījuma un mērķu dzīvei. Centos iesaistīties daudzos treņinos, skolas pulciņos un dažādās organizācijās, bet diemžēl aizpildīt šo tukšumu sirdī neizdevās. Parādījās arī bailes komunicēt un draudzēties ar cilvēkiem, jo šķita, ka viņi vienā dienā mani tāpat pametīs. Turklāt ļoti mocījos ar garastāvokļa maiņām, vienā mirklī varēju palikt nikna un sakliegt uz savām māsām, bet jau nākamājā brīdī to nožēloju un raudāju par izdarīto. Neapzināti es biju dusmīga un aizvainota uz tēti, jo viņš tik negaidīti bija pametis mūsu ģimeni. Pie visa tā klāt pasliktinājās mans veselības stāvoklis. Stresa situācijās bieži ēdu neveselīgu pārtiku un drīz vien ieguvu lieko svaru, kura dēļ sākās problēmas ar paaugstinātu asinsspiedienu. Divdesmit trīs gadu vecumā mani spiediena rādītāji varēja uzkāpt pat līdz 170/110, kas mani ļoti satrauca. Nekas vairs nebija tā, kā iepriekš. Es jutos nelaimīga un pilnīgi bezspēcīga šo grūtību priekšā. Taču, pateicoties Dievam, tas neturpinājās ilgi.

Vidusskolā iepazinos ar kādu meiteni, kura bija draudzīga, un labprāt pavadīja kopā ar mani laiku. Pēc pāris mēnešiem viņa uzaicināja mani uz kristīgu sadraudzības pasākumu. Es labprāt pievienojos un patiešām labi pavadīju laiku. Noslēgumā cilvēki stāstīja savu pieredzi, kā Dievs ir mainījis viņu dzīves. Es vēroju šos cilvēkus un gribēju līdzināties viņiem, būt laimīga un dzīvot jēgpilnu dzīvi. Drīz vien mani uzaicināja arī uz mājas grupiņu, kur es pieņēmu Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju. Manā sirdī ienāca miers, kādu vēl nekad savā dzīvē nebiju jutusi, – pat tad, kad dzīvoju kopā ar tēti un mammu.  Pieņēmu lēmumu regulāri apmeklēt mājas grupas sapulces un dievkalpojumus draudzē „Kristus Pasaulei”. Nedaudz vēlāk aizbraucu uz trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur es ļoti piedzīvoju Dievu. Tur arī saņēmu atbildi uz sev tik sāpīgo jautājumu, – kāpēc tētis mūs pameta? Tiku pāri nepiedošanai un piedzīvotajām sāpēm pēc viņa nāves. Dievs palīdzēja atbrīvoties no bailēm par nākotni, kas mani tik ilgi bija mocījušas. Viņš ir atgriezis arī drošības sajūtu, jo zinu, ka Dievs vienmēr sargā un par katru rūpējās. Turklāt Viņš ir mūžīgs un nekad neatstās un nepametīs mani vienu.

Apmeklējot draudzi un mājas grupiņu, esmu ieguvusi jaunu jēgu savai dzīvei – iet un glābt cilvēkus, stāstot viņiem par Jēzu Kristu. Dzirdot mācītāja sprediķus, sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu, regulāri lasot Bībeli un lūdzot. Sapratu, ka ir lietas, kas ir jāizcīna ar lūgšanu un Dieva vārda apliecināšanu. Pirmais, ar ko nolēmu cīnīties bija paaugstinātais asinsspiediens. Pateicoties Dievam, esmu kļuvusi emocionāli mierīgāka, un līdz ar to ir pazudusi tieksme pēc neveselīgās pārtikas. Tagad mans svars ir stipri samazinājies un asinsspiediens normalizējies. Esmu sākusi rūpēties par sevi un atguvusi pašpārliecinātību.

Dievs ir sakārtojis arī manu finansiālo stāvokli. Es ilgi esmu meklējusi profesiju, kurā gribētu pilnveidoties un darbu, kuru vēlētos strādāt visu mūžu, lai varētu nopelnīt savām vajadzībām. Ar prieku varu teikt, ka esmu to atradusi.

Dievs ir brīnišķīgs un kopā ar Viņu es esmu laimīga! Novēlu arī tev atrast Dievu un pieņemt Jēzu Kristu kā savas dzīves Glābēju. Dievs ir Tētis, kurš nekad nepamet un neatstāj. Viņš vēlas rūpēties un piepildīt visas mūsu vajadzības.”

Lelde Mincāne un Līga Paņina

Es vairs neesmu klusa maliņā stāvētāja

Publicēja 2016. gada 9. sept. 13:23Līga Paņina

Ziņas datums 09.09.16.

Tāpat kā atšķiras cilvēki mums apkārt, tāpat atšķiras arī mūsu komunikācijas spējas. Kādam nav problēmu noformulēt savu domu un izteikt to citiem, bet kādam tas var sagādāt milzīgas grūtības. Viens no biežākajiem cēloņiem šādām komunikācijas problēmām ir mazvērtība, kuras dēļ cilvēks šaubās par savām spējām izteikties. Ilgus gadus Rainai ir bijušas bailes runāt ar cilvēkiem.

„Manuprāt, vissmagāko triecienu savam pašvērtējumam ieguvu bērnībā, kad piedzima jaunākā māsa, un man septiņu gadu vecumā vajadzēja uzņemties atbildību par dažādiem mājas darbiem. Bet, tā kā viss perfekti neizdevās, tētis bieži bija dusmīgs un mani lamāja. Vēlāk, skolas gados, dabūju ciest, sava apaļīguma un sliktās veselības dēļ, jo nespēju izpildīt fizkultūras stundās noteiktos normatīvus. Turklāt skolotāja man līdzi nejuta, bet vienmēr skarbi aizrādīja, ka es nekad nespēšu neko prātīgu sasniegt. Jau no pirmās klases sportā man bija nesekmīgas atzīmes, un kopš tā laika biju pārliecināta, ka esmu sliktāka nekā citi klasesbiedri. Līdz ar to es vienmēr centos izvairīties no liekām aktivitātēm, lai nevajadzētu atkal piedzīvot apsmiešanu no pieaugušo un klasesbiedru puses. Tāpat man lielas grūtības sagādāja literatūras stundas, kurās no galvas bija jāmācās dzejoļi un jānorunā klases priekšā. Tas vienmēr radīja spriedzi, jo man nebija laba atmiņa un visu tekstu vajadzēja burtiski “iekalt”. Arī vēlāk, studiju gados, šīs problēmas nekur nepazuda, jebkura uzstāšanās manī radīja milzīgas bailes un es jau nedēļu iepriekš sāku ļoti pārdzīvot. Tādās reizēs man parādījās visi iespējamie stresa simptomi no bezmiega līdz pat vēdergraizēm, kuri reizēm bija tik mokoši, ka vajadzēja lietot aptiekā nopērkamos nomierinošos medikamentus. Tāpēc arī turpmākajā dzīvē, cik vien iespējams izvairījos no uzstāšanās, lai izbēgtu no šīm nepatīkamajām izjūtām, uzticot šos pienākumus citiem cilvēkiem. Veiksmīgi komunicēt es varēju tikai ar vienu vai diviem cilvēkiem, ja klausītāju palika vairāk, es sāku justies slikti. Tuklāt problēmas man varēja radīt arī vienkāršs telefona zvans un saruna ar svešinieku, tāpēc, ja vien bija iespēja, vienmēr lūdzu palīdzību vīram. Man sagādāja lielas grūtības brīvi izteikties bez iepriekšējās sagatavošanās un stresa situācijās varēju ātri pazaudēt galveno domu. Biju klusa maliņā stāvētāja, taču tagad, pateicoties Dievam, esmu saņēmusi dziedināšanu un mana komunikācija ir krietni uzlabojusies.

Draudzi “Kristus Pasaulei” es sāku apmeklēt, pateicoties kādai kolēģei, kura mani uzaicināja uz kristīgu sadraudzības pasākumu. Aizgāju uz vienu, pēc laika uz otru, kur dzirdēju mājas grupas vadītājas liecību par to, kā viņa, pateicoties Dievam, ir atbrīvojusies no mazvērtības. Dzirdētais mani ļoti uzrunāja, un es aizvien biežāk aizdomājos par Dievu. Vēlāk saņēmu uzaicinājumu uz mājas grupiņu un pēc neilga laika sāku apmeklēt arī dievkalpojumus, kur man ļoti iepatikās slavēšana un arī mācītāja sprediķi, kas bija skaidri un viegli saprotami.

Lēnām ieguvu pārliecību, ka ļoti svarīgi ir izveidot attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Uzskatu, ka tas bija arī viens no galvenajiem iemesliem manām izmaiņām. Lasot un iedziļinoties Dieva vārdā, mans pašvērtējums ir audzis, un es saprotu, ka neesmu nekādā veidā sliktāka par citiem cilvēkiem. Vairs neizvairos no aktivitātēm tikai tādēļ, ka man būs jāizsaka savs viedoklis. Uzstāšanās cilvēku priekšā manī nerada milzīgu spriedzi, kā tas bija pirms tam. Tagad arī bez īpašas sagatavošanās varu izteikties un nepazaudēt galveno domu, kuru esmu vēlējusies pateikt. Jau salīdzinoši ilgu laiku neesmu cīnījusies ar bezmiegu un citām stresa pazīmēm. To ir pamanījušas arī manas kolēģes, kuras zināja par manām komunikācijas grūtībām, un ļoti brīnījās par šādām pārvērtībām. Atceros, ka, tikko sākot apmeklēt grupiņu, parasti klusiņām sēdēju stūrītī neko nejautājot un bez īpaša uzaicinājuma nerunājot, taču tagad varu brīvi komunicēt un pat vadīt slavēšanu, kas vēl pirms neilga laika nebūtu vispār iespējams. Pateicoties Dievam, mana pašapziņa ir augusi un komunikācijas spējas krietni uzlabojušās. Man nesagādā grūtības zvanīt un runāt ar svešiem cilvēkiem, jo esmu pārliecināta, ka spēšu pareizi izteikties. Es vairs neesmu klusā maliņā stāvētāja un nesamulstu arī situācijās, kad jākomunicē ar vairāk kā vienu vai diviem cilvēkiem. Plānoju nākotnē arī pati vadīt savu mājas grupiņu. Dievs tiešām ir ļoti labs! Esmu priecīga, ka varu brīvi runāt!

Ikvienam novēlu pieņemt Jēzu kā savu Glābēju, iepazīt Dievu, izveidojot personīgas attiecības ar Viņu, atrast savu mājas grupiņu un izveidot uzticības pilnas attiecības ar tās vadītāju. Draudze ir kā otra ģimene, kas palīdz mainīties un pilnveidoties.”

Rainas Tiltanovas liecību pierakstīja Līga Paņina

Pēteris – mana drošība ir Dievā, nevis naudas pelnīšanā

Publicēja 2016. gada 7. sept. 12:23Līga Paņina

Ziņas datums 07.09.16.

Kā jau daudziem jauniem puišiem, arī Pētera dzīvē ļoti svarīgu vietu ieņēma darbs un naudas pelnīšana. Finanses bija tas, par ko viņš visbiežāk uztraucās un kam pakārtoja visu savu dzīvi. Tomēr tas nekad nenesa gandarījumu un piepildījumu, lai arī cik puisis nopelnītu. Patiesu gandarījumu sniedz iespēja iepazīt Dievu, apmeklēt draudzi un kalpot cilvēkiem. Mācoties Dieva vārdu un pielietojot šis zināšanas dzīvē, arī vēlamais finansiālais stāvoklis kļūst tikai labāks.

“Es uzaugu nabadzīgā ģimenē, kur vienmēr trūka naudas pat visikdienišķākajām vajadzībām. Trūkums mūs dzina tiekties pēc labklājības, noliekot visas pārējās dzīves vērtības otrajā plānā. Pabeidzot skolu, „uzņēmu taisnāko kursu uz naudas pelnīšanu”, lai nekad vairs nenonāktu tādā stāvoklī, kādā dzīvoja mana ģimene.

Finanses bija tas, par ko es vienmēr uztraucos. Domāju, ka nauda sniegs man prieku un piepildījumu, taču tā nebija. Lai arī cik daudz es pelnītu, vienmēr jutu, ka kaut kā pietrūkst, un biju nelaimīgs. Nekad nebija gana, vēlējos vairāk un vairāk – arvien labāku mašīnu un citas „tik ļoti vajadzīgas” materiālās lietas. Arī mani draugi vienmēr gribēja sacensties naudas pelnīšanā un dārgu mantu iegādē un tas apstiprināja manis ieņemtā kursa pareizumu. Es velējos būt noderīgs citiem, lai manai dzīvei būtu kāda lielāka nozīme, taču nezināju, kā to izdarīt, tāpēc turpināju fokusēties uz naudas pelnīšanu. Nemitīgi krāju un centos nekam lieki netērēt, ekonomējot uz veselīgu pārtiku un labu apģērbu. Bieži devos uz darbu apslimis, lai nepazaudētu veselas dienas algu. Un tas jau nebija viss. Dēļ lielāka atalgojuma devos uz dzīvi ārzemēs, kur nebija līdzās nedz manas ģimenes nedz tuvinieku. Visu laiku domās skaitīju, cik man ir naudas un cik drīkstu iztērēt, un regulāri pārbaudīju savu konta saturu, lai būtu lietas kursā. Centos uzmanīties no katra lieka izdevuma, kur būtu varējis ietaupīt. Šķita, ka nauda man sniedz stabilitātes un drošības sajūtu, kas bija trūkusi bērnībā. Tomēr es visu laiku tikai pelnīju un taupīju, bet īsti nebaudīju no tā, kas man jau pieder. Manai dzīvei nebija nekādas dziļākas jēgas – es lielākoties pavadīju laiku darbā un pie datora, skatoties filmas un seriālus.

Tā, “sēžot” internetā, iepazinos ar meiteni, kura mani uzaicināja piedalīties draudzes “Kristus Pasaulei” Skype diskusiju grupā. Domāju, kāpēc gan ne un piekritu. Dievam īsti neticēju, bet sarunas bija saturīgas, cilvēki –gudri un ar pašam bija, par ko aizdomāties.  Pēc laika viņa mani uzaicināja uz draudzes mājas grupiņas atpūtas pasākumu. Iedomājos, ka tur būs ballīte, kā ierasts jauniešu vidū – ar iedzeršanu un trakošanu. Ierodoties biju patīkami pārsteigts, ka cilvēki šeit tik interesanti un jautri pavada laiku bez alkohola. Man iepatikās viņu kompānija un pēc kāda laika es jau apmeklēju pirmo dievkalpojumu, kur mani ļoti uzrunāja mācītāja sludinātais par to, ka ikviens cilvēks var būt līderis, esot kopā ar Dievu. Tā pamazām es pievienojos draudzei un manī radās ticība, ka Dievs ir un vēlos Viņu iepazīt. Es ieguvu draugus, starp kuriem man nebija jādomā, vai esmu bagāts vai nē, jo viņi mani pieņēmu tādu, kāds esmu. Draudzē mācos, kā nepārtraukti pilnveidoties. Sāku lasīt Bībeli, un tur ir tādi vārdi, kas tiešām dod drošību: “Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.” Sapratu, ka ar Dievu man nav vairs jābaidās par to, vai man pietiks naudas, jo Viņš apsola, ka man pietiks pašam un paliks vēl pāri labiem darbiem. Vairs neskaitu katru eiro un nemitīgi nepārbaudu savu bankas konta stāvokli. Es jūtos noderīgs, jo varu kalpot cilvēkiem un būt noderīgs kopēju mērķu sasniegšanā. Nebaidos tur ieguldīt arī savas finanses. Tas man ir liels solis uz priekšu – patiesa gandarījuma avots. Esmu arī sācis iegādāties labas drēbes un ēst veselīgu pārtiku, jo spēju nesatraukties par katru naudas summu, ko sanāk iztērēt. Tagad mana drošība un stabilitātes sajūta ir Dievā, nevis nemitīgā naudas pelnīšanā, un es vairs nedodos uz darbu par katru cenu arī tad, kad esmu saslimis. Esmu priecīgs, ka varu būt kopā ar jauniešiem, kuri tic Dievam, mīl cilvēkus un viņiem palīdz. Tā darot ko patiesi vērtīgu, nevis tikai egoistiski nodrošinot savu materiālo stāvokli. Manai dzīvei ir jēga –būt mīlētam un mīlēt citus. Tas mani dara laimīgu un piepildītu. Novēlu ikvienam, kurš cenšas meklēt laimi finansiālā labklājībā padomāt vai patiesi tur to atradīs, vai labāk tomēr laimi meklēt Dievā un cilvēkos,” tā ar prieku saka Pēteris.

Pētera Mucenieka liecību pierakstīja Laura Gruševa

Dievs ir dziedinājis manu dvēseli un skumjas pārvērtis priekā

Publicēja 2016. gada 3. sept. 01:53Līga Paņina

Ziņas datums 03.09.16.

Pieķeršanās cilvēkiem un patiesas mīlestības meklējumi ir lietas, kuras skar ikvienu. Diemžēl nereti attiecības un alkas pēc patiesas laimes beidzas ar salauztu sirdi, vilšanos, bezcerību un skumjām, kas pārņem savā varā, neļaujot vairs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Arī Anna piepildījumu un atbalstu meklēja attiecībās, taču, piedzīvojot vienu vilšanos pēc otras, visbeidzot to atrada Dievā. Kopš Anna savu dzīvi uzticējusi Jēzum, tā ir pilnībā mainījusies, un jaunā meitene ir patiesi laimīga.

Anna dalās savā stāstā: „Draudzeņu ietekmē pirmās attiecības sāku veidot jau aptuveni 15 gadu vecumā. Daudzas pazīstamas meitenes runāja par puišiem un to, kā viņām veicas „mīlestības lietās”, un tas ieinteresēja arī mani. Man bija vēlme justies mīlētai un atbalstītai, vēlējos būt kopā ar kādu, kurš saprastu, uzklausītu un mierinātu. Man bija izveidojusies ilūzija, ka attiecības ir atrisinājums visām problēmām – skaists un brīnišķīgs notikums, kurā paglābties no visām dzīves grūtībām. Tomēr realitāte izrādījās citādāka. Es ļoti ātri pieķēros un iemīlējos, katru reizi domādama, ka šis cilvēks kopā ar mani būs uz mūžu. Lai arī cik skaists un patīkams bija attiecību sākums, parasti tās ļoti ātri beidzās, atstājot manā sirdī daudz ievainojumu. Pēc katras šķiršanās es vainoju sevi un domāju, ka nebiju pietiekami laba, skaista un gudra. Stiprās pieķeršanās dēļ man bija grūti dzīvot tālāk, jo gan prātā, gan emocijās valdīja pilnīgs haoss – es nespēju skaidri domāt un koncentrēties pat uz ikdienišķām lietām. Manī bija bezcerība, skumjas, nemiers un uztraukums, kā arī dusmas uz tiem cilvēkiem, ar kuriem attiecības nebija izdevušās. Lai aizgaiņātu visas nepatīkamās domas un emocijas, centos meklēt mierinājumu dažādās lietās, tostarp sportā, taču tas palīdzēja vien uz pāris stundām, un pēc tam es atkal jutos iztukšota. Es ļoti baidījos no vientulības, tādēļ uzskatīju, ka labāk būt sliktās attiecībās, nekā palikt vienai. Nezinu kādēļ, taču prātā biju ieņēmusi domu, ja skolas laikā neatradīšu dzīves draugu, visu mūžu pavadīšu viena ar kaķiem. Vairākas draudzenes jau bija apprecējušās, dažām dzima bērni, un tas vēl vairāk pastiprināja manu izmisumu. Manas dzīves viens no lielākajiem mērķiem bija otras pusītes atrašana. Domāju, ka patiesu prieku un laimi atradīšu cilvēkos, taču nezināju, ka īstu piepildījumu var sniegt tikai Dievs.

Aptuveni 19 gadu vecumā es iepazinos ar kādu puisi, kura dēļ, lai tikai saglabātu attiecības, biju gatava darīt gandrīz jebko. Ņemot vērā, ka biju ar vāju raksturu un nemācēju pateikt „nē”, pakļāvos viņa dzīvesveidam – mēs kopā apmeklējām dažādas ballītes, lietojām alkoholu un smēķējām. Pēc kāda laika viņš sāka spēlēt azartspēles un iesaistīja tajā arī mani. Izjūtot spiedienu gan no puiša, gan viņa vecāku puses un uzklausot apvainojumus par to, ka nepalīdzu, atdevu viņam visus savus iekrājumus. Mēs sākām ņemt kredītus, iekļūstot aizvien lielākās naudas grūtībās. Mūsu attiecības man lika justies ļoti slikti. Es biju nelaimīga un sapratu, ka tā turpmāk vairs nevēlos dzīvot.

Neilgu laiku atpakaļ nejauši biju nonākusi kādā kristīgajā nometnē, kurā tika stāstīts par Dieva plānu attiecībām starp vīrieti un sievieti, piemēram, par to, ka sekss ir paredzēts tikai pēc laulībām. Tolaik es domāju, ka tās ir vislielākās muļķības, nemaz nenojaušot, ka pavisam drīz manas domas mainīsies. No dažiem cilvēkiem biju dzirdējusi par Dievu un to, ka vienīgi Viņš spēj dot patiesu mīlestību, un es par to sāku aizdomāties. Pēc neilga laika devos uz vēl kādu kristiešu pasākumu, kur iepazinos ar jauniem cilvēkiem un vēl vairāk nostiprināju savu pārliecību, ka man ir nepieciešams Dievs. Pārceļoties no Valmieras uz Rīgu, biju nolēmusi atrast draudzi, kurai pievienoties. Kāds cilvēks, kuru biju iepazinusi apmeklētajos pasākumus, man pastāstīja par draudzi „Kristus Pasaulei” un iepazīstināja ar mājas grupas vadītāju. Es izlēmu regulāri apmeklēt gan dievkalpojumus, gan mājas grupiņas, un mana dzīve sāka strauji mainīties. Ieklausoties mācītāja un grupas vadītājas ieteikumos, izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, ik dienas pavadot laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā. Pieņemot Jēzu Kristu par savu Glābēju un piedzīvojot Viņa mīlestību, mana dvēsele tika pilnībā atbrīvota no vientulības un bailēm palikt vienai. Es sapratu, ka attiecībās neatradīšu tādu piepildījumu, kādu spēj dot Dievs, tādēļ pārstāju izmisīgi meklēt sev dzīvesbiedru, uzticoties tam, ka Dievs man visu dos īstajā laikā un veidā. Manā sirdī valda miers un prieks, un es zinu, ka Jēzus vienmēr ir ar mani un es neesmu viena. Manas domas un emocijas ir sakārtotas, man vairs nav jācīnās ar iekšēju haosu. Jēzus ir dziedinājis manu dvēseli no visām nepareizu attiecību radītajām sekām, un es esmu patiesi laimīga. Dievs paņēma prom vainas apziņu un mazvērtību, ar kuru biju cīnījusies katru reizi, kad beidzās kārtējās attiecības, – tagad es zinu, ka esmu vērtīga. Dieva spēkā es veidoju savu raksturu un esmu iemācījusies pateikt „nē”. Brīžos, kad prātā vai emocijās vēlas ielauzties vecās domas vai sajūtas, man vairs nav vajadzīgas ne cigaretes, ne alkohols, jo mans cīņas ierocis pret to ir laiks, ko pavadu kopā ar Dievu. Tieši tajā mana sirds tiek piepildīta ar patiesu mīlestību, spēku, mieru un prieku, un es atkal jūtos labi. Dievs ir tik brīnišķīgs, Viņš visas manas skumjas ir pārvērtis priekā!”

Salauztu sirdi nav iespējams dziedināt ar jaunām attiecībām, alkoholu, cigaretēm, aizmiršanos darbā vai kādā hobijā. Visas šīs lietas sniedz tikai īslaicīgu prieku, kura rezultātā skumjas un bezcerība kļūst aizvien lielākas. Bībelē ir teikts: „Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” Vienīgi Dievs spēj sniegt īstu piepildījumu un dziedināt dvēseli, tādēļ nāc pie Viņa lūgšanā un piedzīvo savu brīnumu!

Annas Kristas Eškinas liecību pierakstīja Monta Gulbe

Dziedināšana – Dieva svētība

Publicēja 2016. gada 30. aug. 13:21Līga Paņina

Ziņas datums 30.08.2016

Ar nopietnām veselības problēmām saskaras ne tikai cilvēki cienījamos gados, bet arī jauni vīrieši un sievietes. Tā notika Sandrim no Talsiem. Pirms pusotra gada viņam sākās nopietnas problēmas kājās – tā, ka pat elementāra pārvietošanās periodiski kļuva gandrīz neiespējama. 2015. gada rudenī viņš sāka apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Talsos, vērsās lūgšanā pie Dieva un tagad jaunais vīrietis vairs nesūdzas par sāpēm, tās ir pazudušas un viņš var pilnvērtīgi strādāt.

Par to Sandris stāsta: “Pagājušā gada pavasarī man sāka sāpēt ceļu locītavas. Devos pie ārsta, kas noteica, ka ir nepietiekošs daudzums locītavu saistvielas un izrakstīja man medikamentus, kuru ietekmē tā varētu atjaunoties. Lietoju šīs zāles, bet nekādu uzlabojumu nejutu, sāpes nerimās un reizēm tās bija tik stipras, ka nevarēju pat pastaigāt. Biju izmisis, un sāpes ļoti apgrūtināja manu ikdienu.

Tad kāds draugs man pastāstīja un uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu. Dievam ticēju un pirms tam biju apmeklējis kādu draudzi, bet tas manā dzīvē vēlamās izmaiņas nenesa, tādēļ sākumā biju skeptiski noskaņots, bet, tā kā draugs bija neatlaidīgs, tad beidzot uz rudens pusi piekritu aiziet. Sākumā jutos visai sasaistīts, bet uzreiz iepatikās atmosfēra – tur sastapu foršus cilvēkus, dzirdēju daudz ko jaunu un interesantu par Dievu, arī to, ka Viņš grib un var dziedināt visas slimības. Grupiņā tika aizlūgts par ceļu locītavu dziedināšanu un jau uzreiz jutu uzlabojumus. Kļuva vieglāk iet, jo sāpes mazinājās.  Turpināju arī pats lūgt par to, līdz sāpes pazuda pavisam. Tagad katru dienu lasu Bībeli, lūdzu Dievu, cenšos regulāri būt mājas grupiņā, esmu iepazinis Dievu un nu jau vismaz pus gadu esmu aizmirsis par sāpēm ceļu locītavās. Esmu dziedināts, kā arī priecīgs un pateicīgs Jēzum, ka Viņš ir mans Glābējs un arī mans Ārsts.”

Jaunais vīrietis no Talsiem saņēma Dieva svētību – dziedināšanu. Ja Tev tāpat kā Sandrim ir veselības problēmas, tad zini, ka vari griezties pie Dieva pēc palīdzības, kļūt vesels un iegūt vēl daudz vairāk svētību. Vēstulē ebrejiem 11:6 ir rakstīts: “Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” Aicinām ikvienu griezties pie Dieva un piedzīvot Viņa svētības.

Sandra Gobas liecību pierakstīja Dace Daubere

1-10 of 942