ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Tagad mana redze ir gandrīz vai ideāla!

Publicēja 2016. gada 7. dec. 13:07Līga Paņina

Ziņas datums 07.12.16.

Redze ir viena no cilvēka svarīgākajām maņām, kuras kvalitāte ļoti ietekmē ikdienu. Arī Justīnei redzes pasliktināšanās sagādāja problēmas skolā un sadzīvē. Kādu dienu meitene pamanīja, ka vairs nevar skaidri saskatīt uz tāfeles rakstīto un pretimnācēju sejas. Šī problēma viņu uztrauca, tāpēc Justīne lūdza Dievu un dievkalpojumā piedzīvoja brīnumu – redzes dziedināšanu.

“Pirms aptuveni diviem gadiem pamanīju, ka man ir grūtības saskatīt to, kas rakstīts uz tāfeles. Centos sēdēt klases pirmajos solos, taču tas neko daudz nemainīja – joprojām nevarēju neko īsti izlasīt. Iepriekš man nekad nav bijušas šādas problēmas. Uztraucos, ka neapgūšu mācību vielu, tāpēc bieži lūdzu skolotājām atkārtot viņu teikto, lai varētu to pierakstīt, tomēr jutos neērti visu laiku prasot. Lai arī nevēlējos nevienam stāstīt par savām problēmām, man nācās saņemties un lūgt kursabiedriem, lai iedod man pārrakstīt savus pierakstus. Tālumā visu redzēju miglaini un bieži vien neatpazinu pretī nākošo paziņu sejas. Nevarēju arī salasīt reklāmas plakātus uz ielām, lai arī tur parasti ir ļoti lieli burti. Arī skatīties televizoru bija grūti. Protams, mani tas uztrauca, taču pie ārsta vēl nedevos, jo domāju, ka man nav laika sēdēt garās rindās. Biju nolēmusi, ka iešu tad, kad paliks pavisam slikti. Nevēlējos pieļaut domu, ka man būtu vajadzīgas brilles.

Nezinu, kā tas viss būtu beidzies, ja es nebūtu iepazinusi Dievu un uzticējusi Viņam šo problēmu. Vienmēr esmu ticējusi, taču man nebija personīgu attiecību ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Tā pirms aptuveni pusgada mani internetā uzrunāja kāda sieviete no draudzes “Kristus Pasaulei”, kas man stāstīja par Dievu un uzaicināja apmeklēt viņas mājas grupiņu Ventspilī. Mani tas ieinteresēja un es nolēmu atnākt. Šeit es vairāk iepazinu Dievu un nolēmu, ka lūgšu par savu redzi un paļaušos uz Viņa palīdzību. Arī mājas grupiņā kopīgi lūdzām par manu dziedināšanu. Vadītāja mani uzaicināja doties uz draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā. Es ar prieku piekritu, jo man bija ticība, ka tur varu saņemt savu brīnumu. Jau sprediķa laikā sajutu Dieva klātbūtni, it kā Viņš man stāvētu blakus, un bija siltuma sajūta acu rajonā. Devos pie kalpotājas uz aizlūgšanu, kuras laikā vēl spēcīgāk man šķita, it kā Dievs būtu uzlicis savu silto plaukstu uz acīm. Tas bija brīnišķīgi! Uzreiz pēc tam, atverot acis, sapratu, ka mana redze ir uzlabojusies – vairs nebija miglas un varēju skaidri redzēt visu cilvēku sejas. Biju ļoti laimīga! Atgriežoties skolā, sapratu, ka mana redze ir atjaunojusies – es skaidri redzu visu, kas rakstīts uz tāfeles un man vairs nav jāsēž pirmajos solos, un nemitīgi jālūdz klasesbiedriem norakstīt vai skolotājai atkārtot teikto. Uz ielas es jau pa gabalu redzu cilvēku sejas un varu izlasīt reklāmu plakātus. Arī televizora skatīšanās vairs nesagādā problēmas. Varu teikt, ka mana redze ir ideāla! Esmu ļoti pateicīga Dievam par šo brīnumu un sievietei, kas mani uzaicināja uz draudzi. Es zinu, ka Dievs ir dzīvs un reāls un atbild uz lūgšanām! Bībelē Mateja evaņģēlijā Jēzus mums apsola: Lūdziet, tad jums taps dots! Es zinu, ka tā ir patiesība, jo esmu to pieredzējusi. Novēlu ikvienam lūgt Dievu un ticēt, ka saņemsiet savu brīnumu!” tā ar prieku saka Justīne.

Justīnes Neimanes liecību pierakstīja Laura Gruševa

Straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētku dievkalpojums!

Publicēja 2016. gada 6. dec. 12:55Līga Paņina

Ziņas datums 06.12.16.

Ziemassvētki ir laiks, kad pierimst darba steiga un mēs noskaņojamies gadu mijai. Tas ir laiks, kad aizdomājamies arī par garīgām vērtībām un daudzos ļaudīs rodas vēlme būt labākiem. Tāpēc pat tie, kas parasti uz baznīcu neiet, bieži vien tieši Ziemassvētku vakarā dodas uz kādu dievnamu, un tie šai laikā ir pārpildīti.

Arī draudzē “Kristus Pasaulei” ik gadus notiek Ziemassvētku dievkalpojums. Šis pasākums vienmēr ir gaidīts un labi apmeklēts. Šogad svētku dievkalpojums notiks 25. decembrī, pulksten 11.00 Rīgā, Pasaules tirdzniecības centrā Elizabetes ielā 2.

Ikviens ir mīļi gaidīts šajā īpašajā dievkalpojumā, kur skanēs skaistākās draudzes slavēšanas un pielūgsmes dziesmas, kam sekos iedvesmojoša un aktuāla mācītāja Mārča Jencīša svētruna. Parasti šajā laikā viņš sludina kristīgās ticības pamatlietas. Galvenais mērķis, kādēļ Jēzus nāca uz zemes kā cilvēks, ir tas, lai ikvienam no mums būtu iespēja iepazīt un izveidot ciešas attiecības ar Dievu. Tādēļ katram, kurš vēl nepazīst Jēzu personīgi, būs iespēja ieaicināt Viņu savā dzīvē un apliecināt ticību Viņam.

Tomēr “īpašā odziņa” šajā dievkalpojumā būs teātra izrāde “Ko darītu Jēzus?” Pilnu izrādes saturu paturam vēl noslēpumā, tā, lai paliek neliela intriga. Tomēr jau pats nosaukums pasaka daudz ko priekšā. Kā rīkotos Kristus dažādās ikdienas situācijās, ar kurām savā dzīvē sastopamies mēs ikviens? Vai mēs domājam par šo jautājumu? Šī izrāde noteikti neatstās vienaldzīgu nevienu apmeklētāju.

Mīļi aicinām ikvienu apmeklēt Ziemassvētku dievkalpojumu, kā arī droši ņemt līdzi savus draugus un paziņas. Papildus informāciju skatīt www.kristuspasaulei.lv. Ieeja draudzes svētku pasākumā ir bez maksas. Uz drīzu tikšanos!

Artūrs Danenbaums

Laimi un mieru jogā neatradu

Publicēja 2016. gada 2. dec. 12:45Līga Paņina

Ziņas datums 02.12.16.

Mūsu sabiedrībā droši vien būs grūti atrast kādu cilvēku, kurš neko nav dzirdējis par jogu. Interneta vidē par to var atrast milzum daudz informācijas, un no daudzajiem paveidiem izvēlēties, ko vien sirds kāro. Joga aptver daudzas cilvēka dzīves jomas un sola sakārtot gan iekšējo pasauli, gan arī uzlabot fizisko formu. Tā nu liecības autorei Ievai, saskaroties ar nopietnām veselības problēmām, bija skaidrs, ka ir kaut kas jādara lietas labā un joga tajā brīdī šķita pati piemērotākā izvēle, līdz sastapās ar negaidītām problēmām.

Ieva stāsta par savu pieredzi: “Pēc vidusskolas pabeigšanas man parādījās stiprs nogurums un nespēks, kuram nevarēju atrast loģisku izskaidrojumu. Kādā reizē, apmeklējot ģimenes ārsti, atklājās, ka ļoti sen neesmu bijusi uz profilaktisko plaušu rentgenu. Pēc veiktā izmeklējuma parādījās aizdomas, ka man varētu būt sarkoidoze, kas vēlāk arī apstiprinājās pēc rūpīgiem pārbaudījumiem Tuberkulozes un plaušu slimību centrā. Taču ārsts mani mierināja un ieteica kādu laiku vēl nogaidīt, pavērojot turpmāko slimības gaitu, jo sarkoidozes skartais rajons vēl bija visai niecīgs. Pastāvēja liela iespēja, ka es varētu nemaz medikamentus nelietot. Pēc visiem šiem pārdzīvojumiem, manī radās stingra apņēmība uzlabot savu fizisko formu.

Kaut kur biju lasījusi, ka, veicot jogas elpošanas vingrinājumus, ir iespējams palielināt plaušu tilpumu. Izklausījās tieši pēc tā, ko man vajag, un es nolēmu pamēģināt. Kāda no manām draudzenēm, kura bija ļoti aizrāvusies ar jogu un ar cigun meditāciju, to mācīja arī man. Šajā brīdī tad arī sākās trakums, kuram nemaz nebiju gatava. Lai arī cilvēki, kuri nodarbojas ar jogu, cer iegūt nesatricināmu mieru, atrast dzīves jēgu un laimi, ar mani notika pavisam citādāk. Sapratu, ka laikam ejot, kļūstu aizvien tramīgāka un iekšēji cīnos ar milzīgu trauksmi, kurai nebija nekāda pamata. Arī tukšums un dzīves jēgas trūkums nekur nepazuda un neaizpildījās, kā cerēts, ar kosmosa enerģiju. Tas vēl arī nebija viss. Aizvien biežāk es sāku redzēt dažādas vīzijas, redzējumus un arī parādības. Atceros, ka varēju piecelties naktī atvērt acis un redzēt istabā griežamies visādus krāsainus “rimbuļus”. Biedējošākais gadījums bija, kad abas ar draudzeni bijām izlēmušas apmeklēt kādu meditācijas skolu, kur nodarbības laikā pēkšņi blakus pasniedzējai ieraudzīju kādu šausminošu tēlu, kas smējās par dalībniekiem. Saskaroties ar kaut ko tik nepatīkamu, izlēmu atteikties no šīs prakses. Gaidīto rezultātu nebiju ieguvusi un mocīties ar baisajām vīzijām nevēlējos.

Tad kolēģe mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņas pasākumu, kurš man ļoti patika, un es iedraudzējos ar vadītāju un pārējiem grupas cilvēkiem. Dievam esmu ticējusi jau no agras bērnības, jo mazotnē kopā ar omīti bijām lasījušas Bībeli un lūgušas, tomēr ap septiņu gadu vecumu to pārtraucu. Turpmāk es dievkalpojumus apmeklēju tikai divas reizes gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās, nemaz necenšoties tuvoties Dievam. Pēc šī pasākuma tiku uzaicināta arī uz dievkalpojumu, kurā mācītājs sludināja par Dieva nozīmi un gribu mūsu labklājībā un tieši tajā laikā biju izvēles priekšā, ko darīt nākotnē, tādēļ šī tēma man šķita ļoti aktuāla un svarīga. Man iepatikās, kā runā mācītājs un jau no pirmās reizes bija skaidrs, ka šī turpmāk būs mana draudze. Pamazām regulāri sāku apmeklēt mājas grupiņu un atjaunoju attiecības ar Dievu – lasot Bībeli un lūdzot. Apmeklēju arī draudzes rīkotu semināru – inkaunteru, kura laikā pilnīgi atbrīvojos no mokošās trauksmes sajūtas, kas bija parādījusies, praktizējot jogu. Jo vairāk tuvojos Dievam, jo vairāk mainījās gan mana iekšējā pasaule, gan visa dzīve kopumā.

Vēlākās veselības pārbaudēs atklājās, ka sarkoidoze ir pazudusi. Es vairs nejūtos nogurusi un man pietiek spēka nostrādāt garu darba dienu un arī kalpot cilvēkiem. Esmu pilnīgi vesela, un mani nemoka vairs biedējošas ainas. Dievs ir iedevis arī jaunu dzīves jēgu. Vēlos kalpot Jēzum Kristum un cilvēkiem – tas ir mans aicinājums. Esmu ļoti laimīga kopā ar Dievu!

Mieru, dzīves jēgu un laimi, pēc kā alkst visi, var iegūt tikai, pieņemot Jēzu par savu Glābēju. Nekas cits to nespēj dot. Novēlu arī tev patiesi iepazīt Dievu un būt laimīgam!”

Ievas A. liecību pierakstīja Līga Paņina

Sigita: „ Ar mani notika reāls brīnums!”

Publicēja 2016. gada 29. nov. 13:18Līga Paņina

Ziņas datums 29.11.16.

Draudzes „Kristus Pasaulei” rīkotais dziedināšanas dievkalpojums kļuva par vienu no pārmaiņu punktiem Sigitas dzīvē. Kādēļ?  Jo šī pasākuma laikā Dievs viņu dziedināja no 10 gadus ilgušas osteohondrozes.

Sīkāk pastāstīs Sigita pati: „Ja es nebūtu iepazinusi Dievu un sapratusi, ka Viņš dziedina, joprojām mocītos ar sāpēm un diskomfortu kakla skriemeļos. Osteohondroze man parādījās pirms 10 gadiem. Tolaik strādāju par šuvēju – darbs bija sēdošs, ar noliektu galvu un nereti nācās pavadīt astoņas līdz desmit stundas no vietas, sēžot vienā pozā. Sāku pamanīt stīvumu un diskomfortu kakla skriemeļos. Ar laiku sāka likties, ka tur ir kāds kamols, kas neļauj ērti justies. Visu laiku bija sajūta, ka gribas izstaipīties, lai kaklā noskanētu kāds „krikšķis”, kas atbrīvotu no stīvuma un sāpēm. Situācija nebija patīkama, visu laiku gribēju mainīt pozīciju, kurā atrodos. Guļot uz vēdera gultā, nevarēju palasīt grāmatu, jo sprandā bija „kamols”, kas traucēja to iztaisnot un normāli justies.

Sāku meklēt tam risinājumu. Iegādājos jaunu spilvenu, kas būtu piemērotāks gulēšanai, jo šķita, ka vaina varētu būt tajā. Taču tas neko īpaši nelīdzēja. Vēlāk sāku apmeklēt masāžas, pēc kurām bija īslaicīgs uzlabojums, taču sāpes atgriezās. Turklāt visu laiku masiera pakalpojumus nevarēju atļauties – ne laika, ne finanšu ziņā. Biju izmēģinājusi arī pirtis, saunas un adatu spilventiņus, kas uzlaboja asinsriti kakla skriemeļu rajonā, tādā veidā sniedzot īslaicīgu atvieglinājumu. Tad, kad sāpes un diskomforts vairs nebija izturams, lietoju arī medikamentus – Citramonu vai Ibumetīnu. Taču tas neatrisināja problēmu, sāpes tik un tā palika.

Nekad iepriekš dzīvē nebiju iedomājusies, ka manas problēmas atrisinājums varētu būt Jēzus Kristus. Es nekad līdz šim nezināju, ka Dievs dziedina, lai gan ticēju Viņam kopš bērnības. Bībele mūsu ģimenē netika lasīta, tā vienkārši atradās sekcijā. Es zināju no galvas Tēvreizi un ik pa laikam to noskaitīju. Taču tas vairāk bija kā reliģisks rituāls. Man nebija dzīvu attiecību ar Dievu.

Kādu dienu es iegāju draugiem.lv un pamanīju draudzes ierakstus. Man tie likās saistoši un nolēmu piezvanīt uz informācijas tālruni, lai uzzinātu vairāk. Man pateica, ka šīs draudzes filiāle ir arī Liepājā – pilsētā, kur dzīvoju. Ar mani sakontaktēja šīs draudzes kalpotāja, un es sāku apmeklēt pirmās mājas grupiņas un dievkalpojumus. Agrāk biju meklējusi Dievu dažādās draudzēs, taču šeit īpaši uzrunāja tas, ka katram personīgi tika pievērsta uzmanība, par mani lūdza un interesējās, bez tam šajā draudzē tiek organizēti arī dziedināšanas dievkalpojumi. Kopš esmu draudzē, esmu saņēmusi vairākas atbildes uz lūgšanām, tādēļ arī šoreiz devos uz turieni ticības pilna. Aizlūgšanu laikā mācītājs man pienāca klāt un pateica, ka tūlīt mans kakls iztaisnosies. Par mani sāka lūgt, un tiešām šķita, ka kakls iztaisnojas, it kā kļūst garāks – tā bija neparasta sajūta. Sajutu vieglumu sprandas rajonā. Pēc tā man sāpes un diskomforts vairs nav atkārtojušies! Notika reāls brīnums!

Ar šo slimību es nekad nebiju samierinājusies. Iekšēji vienmēr ticēju, ka ir kāds atrisinājums. Lasot Bībeli un apmeklējot draudzi, esmu sapratusi, ka cilvēkam ir vajadzīga „dzīva draudze”, kur ikvienam ir attiecības ar Dievu. Un Dievam ir iespējamas visas lietas – Viņš var dziedināt pat gadiem ieilgušas kaites!

Šobrīd es vairs neizjūtu diskomfortu un nepieciešamību mainīt pozu, kurā atrodos. Vairs nelietoju nekādas zāles vai citus līdzekļus, jo vairs nav nepieciešamas to darīt. Kakls ir brīvs, varu bez problēmām veikt savus ikdienas pienākumus.

Ikvienam iesaku nākt uz šo draudzi un sastapties ar Dievu – jo Viņš ir tavu problēmu atrisinājums!

Sigitas Frances – Sēles liecību pierakstīja Kristīne Krapāne.

Prieks nebeidzamu skumju vietā

Publicēja 2016. gada 25. nov. 11:26Līga Paņina

Ziņas datums 25.11.16.

Bija laiks, kad Līgas ikdiena pagāja nebeidzamās skumjās un bezjēdzībā. Pirmās depresijas pazīmes jaunajai sievietei parādījās apmēram pirms 10 gadiem. Tās izpaudās kā skumjš garastāvoklis un atkārtojās vairākas reizes nedēļā. Ar laiku skumjas uznāca arvien biežāk un ilgstoši nepārgāja, īpaši grūti bija pavasaros un rudeņos.

Līga stāsta: “Man gribējās bieži raudāt un daudz gulēt, lai nebūtu jādomā par to, cik slikti jūtos. No rītiem piecelties bija tik grūti, ka ar varu rāvu sevi laukā no gultas. Man likās, ka dzīve ir bezjēdzīga, tādēļ aizvien vajadzēja saņemties, lai sevi pierunātu nodzīvot kārtējo dienu. Pastāvīgās nomāktības rezultātā pasliktinājās arī mana fiziskā veselība – sākās biežas galvassāpes, smagums sirds apvidū un imunitāte kļuva vājāka. Neskatoties uz to, savu bēdīgo stāvokli centos no visiem slēpt, kaut arī nedomāju, ka man tas izdevās. Ik pa laikam es mēģināju kaut kā saviem spēkiem saņemties un ķepuroties, piemēram, kādu brīdi mēdzu taisīt sarakstu ar lietām, kuras darot justos priecīgāka, un šo plānu ievēroju. Attiecīgajos momentos šī metode man palīdzēja justies labāk, tomēr depresiju mazināt tā nespēja. Pēc tam izstudēju dažādas psiholoģijas grāmatas par pozitīvu domāšanu, tomēr arī tās nedeva ilgstošu labumu. Pienāca brīdis, kad mani kā magnēts sāka pievilkt dažādas negatīvas lietas. Tā nu sāku skatīties raidījumus ar ekstrasensiem, kaut arī šīs pārraides manī raisīja bailes. Tajā pašā laikā mani arvien stiprāk vajāja slikti sapņi, kuros vienmēr mani kāds mēģināja noķert un man bija jābēg. Reizēs, kad sapnis bija īpaši dzīvs, no rīta pamostoties, redzēju tādus kā pelēkus tēlus sēžam uz gultas malas. Kaut arī šīs būtnes jeb pelēkie vīri, kā tos dēvēju, ātri pagaisa, tie mani darīja īpaši nervozu. Tā visa rezultātā vēlējos sev padarīt galu.

Apmēram pēc četriem šādi nodzīvotiem gadiem es iedomājos par to, ka man varētu palīdzēt Dievs. Viņam ticēju kā kādam Augstākam Spēkam, kurš, ja to vēlēsies, var likt notikt brīnumam manā dzīvē. Tā nu sāku apmeklēt tuvāko baznīcu. Veselu gadu darīju to ļoti regulāri, divas reizes nedēļā. Kā par brīnumu vienmēr, dievkalpojuma laikā izraudoties, es jutos patiešām labāk. Tomēr, izejot laukā pa baznīcas durvīm, iepriekšējais stāvoklis atgriezās. Lai arī Bībeli visā šajā laikā pat neatvēru, es ticēju, ka mani varētu pasargāt krustiņš, ko nopirku un vienmēr nēsāju līdzi. Neskatoties uz visu minēto, ilgstošus uzlabojumus savam emocionālajam stāvoklim neguvu, tādēļ mēdzu lūgt Dievam, lai Viņš paņem mani pie Sevis. Kad tas nenotika, gandrīz sāku domāt, ka ar savu depresiju būs vien jāsamierinās, tomēr samierināties nespēju. Visbeidzot man radās doma, ka vajadzētu iegūt dvēseles dziedināšanu. Es internetā sāku meklēt informāciju, kas man varētu palīdzēt, un atradu ielūgumu uz draudzes “Kristus Pasaulei” rīkoto dziedināšanas dievkalpojumu, ko nolēmu apmeklēt. Dievkalpojumā visapkārt ievēroju ļoti daudz priecīgu cilvēku. Man tas likās ārkārtīgi neierasti, tādēļ jutos nedaudz neērti un nespēju atbrīvoties un baudīt atmosfēru. Tomēr, neskatoties uz visu, vēlējos atrasties šo priecīgo cilvēku sabiedrībā, tādēļ draudzes dievkalpojumus sāku apmeklēt regulāri. Pievienojos arī vienai no draudzes mājas grupām, kā arī iemācījos katru dienu lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Pēc dažiem šādi pavadītiem mēnešiem sāku ievērot, ka esmu izmainījusies – raudāšanas vietā smaidu, skumju vietā ir nākusi labsajūta un prieks, kā arī dzīves bezjēdzību ir nomainījušas cerības. Biežās galvassāpes, smagums sirds apvidū, miegainība un sliktie sapņi ar pelēkajiem vīriem arī vairs nav problēma, ar ko jāsaskaras. Turklāt es apzinos, ka, pateicoties šīm grūtībām, esmu ieguvusi vēl kaut ko daudz svarīgāku – attiecības ar Dievu un tādējādi arī pamatu zem kājām.”

Līga nobeidz: “Agrāk domāju, ka Dievs izvēlas, kā mēs dzīvosim, tomēr tagad zinu, ka tas tā nav. Izvēlies tu pats. Lūdzot, studējot Bībeli, esot draudzē un kalpojot Dievam, nav iespējams būt depresijā. Dieva plāns ir, lai katrs uz šīs planētas ir laimīgs un svētīts. Izvēle ir tavās rokās!”

Līgas Ķibildes liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa

Trīs dienas īpašā Dieva klātbūtnē

Publicēja 2016. gada 23. nov. 12:33Līga Paņina

Ziņas datums 23.11.16.

No 16. līdz 18.novembrim draudzē “Kristus Pasaulei” notika inkaunters jeb satikšanās ar Dievu. Šajās trīs dienās pieredzējušu draudzes kalpotāju vadībā inkauntera dalībnieki meklē un atrod iemeslus dažādām problēmām savās dzīvēs un saņem no Dieva atbrīvošanu un dziedināšanu. Daudzi atzīst, ka inkaunterā sajutuši reālu Dieva pieskārienu un uzskata to par pagrieziena punktu jaunai dzīvei.

Citāti no inkauntera dalībnieku liecībām:

Anastasija: „Vispār es braucu uz inkaunteru saprast sevi, piedot to, ko daudziem nevarēju piedot. Visvairāk es nevarēju piedot savai mātei to, ka viņa neaudzināja mani un brāli, mēs 10 gadus augām bērnunamā. Ziniet, un es viņai piedevu, es viņai tik tiešām piedevu! Esmu nolēmusi, ka šodien ar viņu sazvanīšos, aizbraukšu un pateikšu viņai, ka viņu mīlu, jo ļoti daudzu gadu garumā nevarēju viņai to pateikt, kā savai miesīgai mātei, kas man ir devusi dzīvību. Visas trīs dienas es ļoti daudz raudāju, likās, ka visas bēdas aizskalojas projām. Tagad man ir sajūta, ka manī ir ienākusi Tēva mīlestība.”

Edgars: „Man ir divi iemesli, kādēļ devos uz inkaunteru. Viens bija tas, ka gribēju pietuvoties Dievam, iepazīt Viņu un otrs, ka man vienmēr bijušas komunikācijas problēmas, jau bērnudārzā. Pamatskolā bija visgrūtākais, vissmagākais periods. Nebiju „krutais” puisis, biju „grāmatu tārps” un „mammasdēliņš”, jutos atstumts, man nebija draugu. Vēlāk bija smagas depresijas periodi, kad gribēju pazust prom, nebūt. Meklēju risinājumus, esmu arī lasījis „The Secret”, praktizējis jogu, esmu nodarbojies ar tā saucamo prana elpošanu, esmu lasījis ļoti daudz komunikācijas grāmatas, bet tas nepalīdzēja. Un, kad es tagad iedomājos, ka varu stāvēt un liecināt auditorijas priekšā, šķiet, ka tas taču nevaru būt es! Inkaunterā sapratu, ka tagad es varu ne tikai iet un runāt ar cilvēkiem, es taču varu daudz dot, kalpot cilvēkiem, sākt ar to, kas man ir, ko es protu. Es vairs nestāvēšu malā un negaidīšu, ka kaut kas notiks pats no sevis.”

Ja vēlies kļūt brīvs un laimīgs, saprast, cik ļoti Dievs tieši Tevi mīl un saņemt spēku mainīt savu dzīvi, piesakies uz nākamo inkaunteru pa tālr. +371 2001 6806 vai rakstot uz e-pastu luize.zveja@gmail.com.

 Ieva Dāboliņa

Brīvība no alkohola slazda

Publicēja 2016. gada 22. nov. 13:41Līga Paņina

Ziņas datums 22.11.16

„Lai arī augu ģimenē, kurā alkoholisms nebija problēma, tomēr pēc daudziem gadiem attapos šīs atkarības slazdā. Kas sākumā šķita kā nekaitīga iedzeršana, kura netraucē manu ikdienas dzīvi, beigās izrādījās nopietna problēma, ar kuru tiku galā, tikai pateicoties Dievam un Viņa spēkam, ko saņēmu, regulāri lasot Bībeli un lūdzot, kā arī apmeklējot draudzi un mājas grupiņu.

No savas bērnības atceros, ka vecāki alkoholu lietoja tikai svētkos, tādēļ nebiju saskārusies ar dzeršanas radīto postu. Sākoties pusaudžu gadiem, arī es pamēģināju alkoholu, taču tas manī neizraisīja nekādu sajūsmu. Ballītēs iedzēru tikai kompānijas pēc un dažkārt „drosmei”. Pēc kāda laika es apprecējos, un manam vīram patika iedzert – lai arī sākumā tas notika tikai brīvdienās, ar laiku šī atkarība kļuva aizvien nopietnāka un būtiski ietekmēja mūsu ģimenes dzīvi. Mēs ļoti bieži strīdējāmies, mājās pastāvīgi bija nepatīkama atmosfēra, līdz pēc septiņu gadu kopdzīves un cīņas ar atkarības radītajām sekām mēs izšķīrāmies.

Šajā laikā es strādāju pie ļoti labi pelnoša privātā uzņēmēja, kurš darbinieku kolektīvam bieži vien uzsauca dažādās svinības un pasākumus, kuros, protams, alkohols bija pieejams teju neierobežotos daudzumos, un arī es to lietoju. Domāju: „Ja jau boss ļauj un pats vēl uzsauc, kāpēc tad ne?!” Tomēr to, ka man izveidojusies alkohola atkarība, ievēroju tikai tad, kad nomainīju darba vietu un sāku strādāt diennakts kafejnīcā, kur „ejošākās” preces bija grādīgie dzērieni un cigaretes. Strādājot tādā vidē, arī pati sāku iedzert. Jaucot kokteiļus klientiem, tos pagaršoju pati, turklāt pēc diennakts maiņas rituāls bija kafija ar balzāmu.

Tolaik sāku tikties ar kādu vīrieti, ar kuru pēcāk uzsākām kopdzīvi. Iepazīstot vienam otru tuvāk, atklāju, ka viņš aizraujas ar alkoholu, taču sākotnēji tas nesagādāja nekādas problēmas. Mūsu mājās aizvien biežāk sāka parādīties stiprie dzērieni, un mēs kopīgi tos lietojām. Katru reizi, kad viņš devās uz veikalu, es sacīju: „Atved kaut ko garšīgu,” taču ne jau konfektes es vēlējos, bet gan kārtējo pudeli. Saskaroties ar kādām problēmām, savu mierinājumu un palīdzību meklēju tieši dzeršanā. Ar laiku mūsu iedzeršanas bieži beidzās ar strīdiem, rupjiem vārdiem un pat roku palaišanu, līdz tas vairs nebija izturams un šīs attiecības tika pārtrauktas.

Darba dēļ negulētās naktis, alkohola lietošana un neveselīgais dzīvesveids bija atstājis redzamas sekas arī manā veselībā un izskatā. Man bija liekais svars, augsts asinsspiediens, sāpes locītavās un vispārējs nogurums. Līdz galam neapzinājos, ka man ir alkohola atkarība un domāju, ka tā netraucē man dzīvot, tādēļ pati nemaz necentos tikt galā.

To, kādā stāvoklī esmu patiesībā, ieraudzīju tikai tajā brīdī, kad 2015. gada nogalē mans dēls uzaicināja mani uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Mana iepriekšējā pieredze ar Dievu bija, kā jau lielākai daļai cilvēku – baznīcu apmeklēju divreiz gadā uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, tādēļ, dodoties uz šo draudzi, nezināju, ko sagaidīt. Tomēr dievkalpojuma laikā piedzīvoju Dieva klātbūtni, mani īpaši uzrunāja mācītāja svētruna, un, lai gan pati visu līdz galam vēl neizpratu, pēc aicinājuma nolēmu lūgt grēku piedošanas lūgšanu un pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Jau pēc šī pirmā dievkalpojuma, ieejot veikalā un ejot garām alkohola plauktiem, sapratu, ka man vairs nav vēlmes pēc stiprajiem dzērieniem un ka tas ir sākums kādām īpašām pārmaiņām. Es pieņēmu stingru lēmumu atsacīties no alkohola un nolēmu regulāri sākt pavadīt laiku ar Dievu, katru dienu lasot Bībeli un lūdzot, tādējādi iegūstot spēku cīnīties pretim kārdinājumiem un pateikt „nē” šai postošajai atkarībai, kā arī apmeklēju mājas grupiņu un draudzi, kurā guvu atbalstu un uzmundrinājumu doties uz priekšu pretim savai brīvībai. Protams, es saskāros ar grūtībām, taču tieši iepriekš minētās lietas palīdzēja man tās uzvarēt. Tagad jau ilgu laiku es nelietoju grādīgos dzērienus un jūtos tik labi, kā vēl nekad agrāk! Alkohols man ir kļuvis pilnīgi vienaldzīgs, un arī tad, ja man kāds piedāvā iedzert, man vienmēr ir spēks atteikties un es protu izklaidēties arī bez iedzeršanas. Ja saskaros ar problēmām, tad mierinājumu es meklēju lūgšanā, nevis pudelē. Esmu sākusi dzīvot daudz veselīgāk – mans svars ir samazinājies par 15 kilogramiem, esmu izgulējusies, enerģijas pilna un ar skaidru galvu. Es jūtos labi gan emocionāli, gan fiziski. Esmu tik pateicīga Dievam, ka Viņš atvēra manas acis, palīdzēja ieraudzīt, cik postoša ir šī problēma un pilnībā atbrīvoja mani! Esmu brīva un laimīga!

Alkohols nodara lielu ļaunumu, un tas lēnām, taču pamatīgi iznīcina cilvēku un visu, kas tam apkārt. Ja arī tu esi šīs atkarības slazdā, tad ne mirkli nekavējies – Jēzus ir ceļš uz brīvību! Atzīsti savu problēmu, nāc ar to pie Dieva lūgšanā un piedzīvo savu brīnumu!”

Andas Blūmentāles liecību pierakstīja Monta Gulbe

Dziedināts no intensīvām sāpēm mugurā

Publicēja 2016. gada 19. nov. 12:14Līga Paņina

Ziņas datums 19.11.16.

Renārs tikko bija sācis ticēt Dievam un pievienojies draudzei “Kristus Pasaulei” Liepājā, kad viņam parādījās spēcīgas sāpes mugurā, kas pieauga ar katru dienu un kuru dēļ vīrietis nespēja normāli ne sēdēt, ne gulēt. Renārs zināja, ka Jēzus ir ne tikai piedevis grēkus viņa dzīvē, bet arī spēj dziedināt no jebkuras slimības. Viņš nolēma nepadoties, nekrist izmisumā, bet sāka lūgt par savu problēmu. Atbilde atnāca, apmeklējot dievkalpojumā Rīgā, kad Renārs tika dziedināts no vairākus mēnešus ilgām intensīvām sāpēm mugurā.

Par to, kā tas notika, viņš stāsta: “Pirms četriem mēnešiem sajutu diskomfortu muguras lejas daļā. Tas sākās bez redzama iemesla un drīz vien pievienojās asas sāpes, kas pārgāja uz kājām. Sāpes izpaudās tieši tad, kad sēdēju vai gulēju. Staigāt un strādāt es varēju, bet, tiklīdz apsēdos automašīnā pie stūres, sāpes pārņēma visu kāju tā, ka nespēju mierīgi vadīt auto. Bet man ar mašīnu jābrauc gandrīz katru dienu 20 kilometrus uz katru pusi. Arī sēžot mājās uz krēsla, visu laiku vajadzēja dīdīties un kustināt kāju, jo tikai tā varēju kaut cik kliedēt sāpes.

Pie ārstiem negāju un nekādus pretsāpju līdzekļus nedzēru, jo cerēju, ka sāpes pašas pāries. Kopš šī gada maija esmu kristietis, ticu Jēzum un esmu atdevis Viņam savu dzīvi. Regulāri apmeklēju draudzi “Kristus Pasaulei” Liepājā, kā arī mājas grupiņu. Redzot, ka sāpes turpinās, pamazām sāku lūgt par savas muguru un apliecināju, ka Jēzus brūcēs esmu dziedināts.

Šā gada oktobra beigās biju uz dziedināšanas dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei” Rīgā. Braucot autobusā, apliecināju saviem mājas grupiņas biedriem, ka tikšu dziedināts no sāpēm mugurā. Dievkalpojumā ar savu vajadzību devos pie kalpotāja, kurš par mani aizlūdza. Tieši tajā brīdī mugura sāka sāpēt vēl vairāk. Sajūtas bija nepatīkamas un pat nepanesamas, taču, braucot mājās, ievēroju, ka pēc vairākiem mēnešiem, sēžot autobusā, es atkal jūtos komfortabli. Tobrīd sapratu, ka Dievs mani ir dziedinājis no sāpēm mugurā un kājās.

Tagad varu normāli sēdēt, vadīt auto bez diskomforta un sāpēm. Sāpes muguras lejas daļā un kājās vairs nav. Strādāju par noliktavas pārzini un mans darbs bieži ir saistīts ar smagumu celšanu un pārvietošanu. Tiem cilvēkiem, kuriem ir problēmas, es iesaku un aicinu vērsties pie Dieva un lūgt pēc dziedināšanas, jo tikai Viņš var un grib tevi dziedināt! Pats savā dzīvē par to esmu pārliecinājies ne vienu reizi vien. Jēzus ir mūsu Ārsts un Viņam nav nedziedināmu slimību!”

Renāra Lapiņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Dievs ir mans Debesu Tētiņš

Publicēja 2016. gada 16. nov. 12:40Līga Paņina

Ziņas datums 16.11.16.

Bērniem vecāki ir tuvākie cilvēki un tieši attiecības ar viņiem var iespaidot visu turpmāko dzīvi un arī skatījumu uz citiem. Aļesja bērnībā auga laimīgā ģimenē ar mammu, tēti un brāli, taču pēc tam, kad tēvam sākās alkohola atkarība, viss mainījās. Meitenei izveidojās liela nepiedošana un naids pret tēti šīs atkarības izraisīto problēmu dēļ un tas negatīvi ietekmēja arī viņas attiecības ar apkārtējiem puišiem un vīriešiem, kurus viņai bija grūti pieņemt. Kad viņa iepazina Dievu un sāka apmeklēt draudzi, Aļesja saprata, ka ir laiks piedot un viņai izdevās uzlabot ar tēti attiecības.

“Sākumā tētis mēdza iedzert tikai algas dienā un svētkos, taču diemžēl vēlāk tas pārtapa par regulāru dzeršanu. Attiecības ar tēti bija sarežģītas. Viņš centās mūs stingri audzināt, taču man ļoti pietrūka sarunu un mīļuma no viņa puses, kas notika pa retam un pārsvarā, kad viņš bija piedzēries. Atceros epizodes no bērnības, kad tētis nāca mājās piekauts un vienmēr pazaudējis savu telefonu, tāpēc katru mēnesi algas dienā iegādājās sev citu. Mēs ar brāli bijām apvainojušies, ka tētis mums abiem atsakās pirkt telefonus, taču sev regulāri pērk jaunu. Atceros gadījumu, kad nolēmu paņemt un noslēpt viņa telefonu. Viņš to uzzināja un, cenšoties man to atņemt, iegrūda mani ar muguru durvju stenderē. Es jutos ļoti atstumta un domāju, kā gan telefons var būt svarīgāks par paša bērnu. Ikdienā komunicēju pārsvarā ar mammu. Pret tēti jutu tikai dusmas, naidu un bailes. Reiz viņš reibumā pat iesita mammai un vairākkārt mājās darīja daudz muļķīgu lietu, piemēram, nejauši aizdedzināja tualetes papīra rulli, ko man kā bērnam vajadzēja nodzēst. Mūsu ģimene šīs atkarības dēļ bieži bija parādos un gadījās, ka pat pietrūka pārtikai. Viņš bija negatīvs paraugs tam, kādi ir vīrieši un es, to pat neapzinoties, sāku skatīties uz saviem vienaudžiem zēniem kā cilvēkiem, no kuriem jāaizstāvas un jāizvairās. Klasē vienmēr aizstāvēju visas meitenes pret puišu izteikumiem un iesaistījos strīdos, kur man pat nebija nekādas daļas. Mamma atceras, ka es bieži baidījos no svešiem vīriešiem. Domāju, ka šī iekšējā naida un saspringuma dēļ man radās arī problēmas ar veselību, kas iepriekš nebija bijušas, sāku bieži slimot, – man regulāri sāpēja galva un mugura un bija problēmas ar kuņģi, kas izsauca vēdersāpes. Pie tam jutos ļoti nomākta un nogurusi. Arī attiecībās ar cilvēkiem biju noslēgta un man bija grūti kādu apskaut vai samīļot. Situācija neuzlabojās arī tad, kad mamma ar tēti izšķīrās. Viņš centās ar mani uzturēt kontaktu, zvanot pa telefonu, taču es parasti ļoti maz runāju vai vispār atteicos ar viņu sarunāties. Reiz kāds draugs mani pierunāja aiziet pie tēta ciemos un es negribīgi piekritu, jo dziļi sirdī gribēju, lai mūsu attiecības būtu citādākas. Mēs nedaudz parunājāmies un sākām biežāk sazvanīties, taču joprojām starp mums bija siena, jo nespēju saviem spēkiem viņam piedot.

Ar ģimeni kopā bijām apmeklējuši draudzi un es zināju par Dievu. Centos arī veidot personīgas attiecības ar Viņu, lūdzot un lasot Bībeli, taču man bija grūti pieņemt, ka Dievs ir mans Tēvs. Varēju Viņu lūgšanās uzrunāt kā Kungu, Glābēju vai Draugu, taču ne kā savu Tēti Debesīs, jo tēvs man neasociējās ne ar ko labu un tuvu. Kad pusaudžu gados man pasliktinājās veselības stāvoklis, es sāku lūdzu Dievu. Pēc laika uzzināju par draudzes “Kristus Pasaulei” semināru jeb inkaunteru, kur ikviens var saņemt aizlūgšanas par savām problēmām un piedzīvot Dievu. Nolēmu, ka aizbraukšu, lai lūgtu Dievam dziedināšanu veselībai. Lai arī nebiju domājusi inkaunterā risināt savas problēmas ar tēti, tomēr sāku par to domāt, kad dzirdēju kādas sievietes liecību par viņas smagajām attiecībām ar tēvu un ka viņa pat bija vēlējusies viņa nāvi. Mani uzrunāja tas, ka ar Dieva palīdzību viņa spēja no sirds piedot un arī attiecības ir pilnībā izmainījušās uz labo pusi. Sapratu, ka man patiešām ir jāpiedod, jo arī Dievs man ir piedevis visus manus grēkus.

Tomēr viss nenotika uzreiz. Sāku apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un mājas grupiņas un arī lūgt pati par savām attiecībām ar tēti. Kad draudzē bija dziedināšanas dievkalpojums, es slavēšanas laikā ļoti piedzīvoju Dieva tuvumu un kaut kas manā sirdī izmainījās – man palika ļoti žēl mana tēva un es spēju viņam no sirds piedot. Nolēmu aizbraukt ciemos un atklāti izrunāties. Pastāstīju to, ka biju piedzīvojusi Dieva mīlestību un ka Dievs arī viņu ļoti mīl. Mēs viens otram lūdzām piedošanu par visu, kas iepriekš dzīvē ir noticis, un raudājām no prieka par dziedinātām attiecībām. Pēc kāda laika uzzināju, ka tētis ir nomiris. Ļoti to pārdzīvoju, taču manā sirdī bija miers, ka esmu paspējusi ar viņu izrunāties, piedot un pastāstīt par Dievu. Zinu, ka nožēlotu, ja tas nebūtu noticis.

Pēc tam kad biju piedevusi tētim, man uzlabojās veselības stāvoklis un es vairs neslimoju. Ja arī gadās saaukstēties, tas ir ļoti vieglā formā. Man vairs nesāp galva, vēders un mugura un esmu enerģijas pilna un priecīga. Uz puišiem un vīriešiem vairs neskatos kā cilvēkiem, no kuriem jābaidās un jāaizstāvas. Arī manas attiecības ar Dievu ir ļoti mainījušās – es vairs nesaucu Viņu tikai par Kungu, bet arī par Tēvu un Debesu Tētiņu. Gan draudzē, gan caur personīgām attiecībām ar Dievu, saņemu no Viņa tik daudz mīlestības un sirsnības, ka spēju to dot citiem. Tagad es labprāt samīļoju un apskauju apkārtējos cilvēkus. Es vadu mājas grupiņu, kur palīdzu citiem iepazīt Dievu, un to apmeklē gan puiši, gan meitenes. Agrāk pat iedomāties nevarēju, ka kādreiz puišiem palīdzēt un viņus atbalstīt. Esmu ļoti pateicīga Dievam, ka Viņš deva man spēku un vēlēšanos piedot un atvērt savu sirdi cilvēkiem. Mana dzīve ir pilnībā izmainījusies un to novēlu arī citiem – lūdziet Dievu, centieties Viņu iepazīt un spēsiet piedot saviem pāridarītājiem tā, kā Dievs jums ir piedevis jūsu grēkus. Jēzus jūs ļoti mīl!” tā ar prieku saka Aļesja.

Aļesjas Daņičkinas liecību pierakstīja Laura Gruševa

Oksanas stāsts

Publicēja 2016. gada 12. nov. 08:50Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 14. nov. 05:37 ]

Ziņas datums 12.11.16.

2011. gada nogalē Oksana aizbrauca uz kristīgo jauniešu nometni, kuras noslēgumā katram jaunietim bija jāraksta vēstule Dievam. Pēc kāda laika Oksana saņēma savu “vēstuli” no Dieva un ar gandarījumu saprata, ka liela daļa no viņas lūgumiem bija izpildīti. Oksana nonāca draudzē “Kristus Pasaulei”, un visa viņas dzīve pilnīgi izmainījās. Oksana saņēma dziedināšanu no gadiem ilgas depresijas un pašnāvības tieksmēm.

Ieva: Izstāsti lūdzu par sevi, savu bērnību.

Esmu dzimusi un augusi Aizkrauklē, normālā ģimenē, dzīvojām parastā dzīvoklī. Mamma tina „gotiņas” (konfektes), tēvs laikam zāģēja mežu vai malku, es īsti neatceros, tas bija ļoti, ļoti sen. Atceros, ka viņš kādu dienu neatnāca mājās, jo viņu notrieca mašīna. Tētis bija vairākas dienas slimnīcā un tad viņš nomira. Man bija 7 vai 8 gadi. No tēta es atceros reāli tikai bēres. Un tad, kad viņš nomira, es sāku aizdomāties, ka nekas vairs nav droši. Te tas cilvēks ir un te viņa nav. Es ļoti noslēdzos sevī. Mammai bija ļoti daudz jāstrādā un mūs jāuztur. Mēs ar mazo māsu kaut kā pašas augām. Katru rītu cēlos, ģērbos, saģērbu māsu, kaut ko paēdām, tad vedu viņu uz bērnudārzu, un pēc tam pati uz skolu pavisam citā pilsētas vietā. Es nebiju cilvēks, kurš kādam ies sūdzēties vai stāstīt, ka ir ļoti grūti, mammai arī ne, jo mums nebija tik labas attiecības. Savukārt skolotāja bērniem no nepilnām vai nabadzīgām ģimenēm nemitīgi atgādināja, ka „jūs nekas dzīvē nebūsiet”, un visa mūsu klase sastāvēja tikai no tādiem bērniem. Man ļoti nepatika iet skolā, likās, ka tā ir viena briesmīga iestāde un pasaule ir netaisnīga. Pārdzīvoju par tēti, un visu bērnību riskēju un izaicināju nāvi – ložņāju pa nepabeigtām augstceltnēm, nevaldāmā ātrumā braucu ar velosipēdu, gāzos, metu kūleņus, guvu traumas. Pēc pamatskolas beigšanas, nezināju, ko īsti darīt, bet, pateicoties ķīmijas skolotājai, tomēr paliku vidusskolā, un vēlāk arī iestājos LU Ķīmijas fakultātē. Sākot iet vidusskolā, manas skumjas pārvērtās depresijā.

Kad atnācu uz Rīgu, sākumā īrēju istabu, vēlāk pārvācos uz „kojām”. Universitātē bija maksas vietas un budžeta vietas, par kurām un cilvēki savā starpā bija kā vilki. Katru pusgadu bija rotācija. Un daudz cilvēki ar mani draudzējās tikai tādēļ, ka es varēju palīdzēt mācībās. Tas man likās tik briesmīgi. Es gandrīz vispār ar cilvēkiem nekomunicēju. Nu un tad sākās tāds smagums un nevēlēšanās dzīvot, kā nekad agrāk. Pilnīgs „vāks”!

Ieva: Kā izpaudās Tava depresija?

Oksana: Tās bija tādas kā dvēseles sāpes, nebeidzamas skumjas, izmisums, tukšums. Neko negribējās, ne iet ārā, neko. Man negribējās dzīvot, es vienkārši eksistēju. Pēc tam man parādījās arī bezmiegs. Pāris stundas naktī pagulēju, pēc tam atkal pamodos un vārtījos savā melnajā bedrē. Vai vienkārši visu nakti pusnomodā valstījos. Otrā kursā tas saasinājās tā, ka es visu pametu un vienkārši aizbraucu atpakaļ pie mammas. Pusgadu es neko nedarīju, sēdēju mājās, tikai centos elpot un eksistēt. Mana tante man ieteica aiziet pie psihologa un pēc tam arī aizveda pie dziednieces. Tā bija tantiņa, kas man nolasīja kaut kādu Bībeles pantu, bet viņas māja bija tik šausmīgi netīra un nabadzīga, ka es nespēju saprast, kā gan viņa tāda var palīdzēt cilvēkiem. Pēc tam trīs dienas man bija tik slikti, ka es sakratīju saujā visas iespējamās miega zāles un antidepresantus un reizē iedzēru. Pēc idejas man nākošā rītā nevajadzēja pamosties, cerēju, ka tas pat nepienāks. Tomēr rīts pienāca, un jocīgākais, ka man nebija pat slikti. Tad es savācu visas tās zāļu kastītes un receptes un izmetu ārā. Jo no visiem antidepresantiem tikai sākumā bija labi, pēc tam smagums tikai pieauga.

Vēlāk es atgriezos Rīgā. Brīnumainā kārtā man atļāva kārtot sesiju un man arī izdevās visu nokārtot, kaut arī pusgadu nebiju bijusi uz lekcijām. Saglabāju pat savu budžeta vietu. Sāku arī nedaudz strādāt, lai nopelnītu iztiku. Bija darbs, mācības un tumšs stūrītis „kojās”. Ārpus šī maršruta nespēru ne soli, ja nu vienīgi kāds no maniem kursabiedriem pierunāja un izvilka ārā. Sākās arī atmiņas traucējumi un nemitīgas galvassāpes, jo gandrīz trīs gadus nebiju normāli gulējusi. Īstenībā vienīgais, ko es gribēju, bija nomirt.

Jā, un tad viena meitene mani uzaicināja uz kādu baznīcu, kur nostaigāju gadu, tā arī ne ar vienu tuvāk neiepazīstoties.  Bieži, grēksūdzi sākot, vairs neatcerējos, ko vēlējos teikt, uzreiz aizmirsu arī, kādas man lūgšanas šoreiz jāskaita. Pagrieziena punkts bija kāda svētku procesija ar karogiem, kur sapratu – ko es te daru? Lūgt pati Dievu nemācēju, es nemaz nezināju, ka tas jādara, vai ka tas varētu palīdzēt. Bez jēgas skaitīju tikai priekšā uzrakstītas lūgšanas.

Tad tā pati meitene man ieteica aiziet uz draudzi “Kristus Pasaulei”, jo tajā Dievs dziedinot cilvēkus. Viņa iepazīstināja mani ar meiteni no draudzes un tā es atnācu – vispirms uz mājas grupiņu un pēc tam arī uz dievkalpojumu. Grūti aprakstīt, kas visvairāk saistīja. Laikam jau patiess draudzīgums un mīļums, pretstatā vienaldzībai un pat savstarpējam ļaunumam citur. Nebiju neko tādu izjutusi visā savā mūžā.

Ieva: Vai vari pateikt pirmos, kaut pavisam mazos brīnumus, kas ar Tevi notika, kad nonāci draudzē “Kristus Pasaulei”?

Oksana: Vispirms jau tas, ka tā meitene, kas man pastāstīja par Dievu, lūdza kopā ar mani grēku nožēlas lūgšanu un pēc tam palūdza, lai man pāriet galvassāpes. Pēc pusstundas tās pārgāja! Tas bija neticami. Un tad pēc diviem mēnešiem aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru un tur es ieguvu tādu neparastu mieru, brīvību, vieglumu, kas deva ticību, ka varu dzīvot citādāk. Un brīnišķīgi bija tas, kā es piedzīvoju un sajutu Dieva klātbūtni inkaunterā. Tas bija kā visaptverošs uguns stabs, kaut kas neticami liels, stiprs un labs.

Ieva: Kā un cik ilgā laikā pārgāja Tava depresija?

Oksana: Ar to cīnījos vēl veselu gadu. Tiklīdz kādu dienu aizmirsu palūgt Dievu, lasīt Bībeli, atkal nāca virsū baigais smagums, pašnāvības domas, kas bija manī tik dziļi gadiem iesēdušās. Tas nebija vienkārši, tā bija cīņa ar lūgšanām. Sākumā, kad man piedāvāja kalpošanu video komandā, arī tā man nāca ar milzīgām pūlēm. Man bija tik grūti. Reizēm sēdēju un domāju: ak Dievs, es taču to nespēju izdarīt, lūdzu palīdzi man! Bija atmiņas traucējumi, koncentrēšanās problēmas. Nespēju strādāt ilgāk par pusstundu. Ar laiku kļuvu arvien stiprāka.

Ieva: Kā Tu vispār varēji izdzīvot, ja tā juties? Kā Tu varēji naudu nopelnīt?

Nu es vienkārši gāju un strādāju. Katru dienu automātiski cēlos un gāju uz darbu. 2012.gada sākumā uzrakstīju atlūgumu, jo nebiju spējīga strādāt 8 stundas dienā. Tad man piedāvāja darbu Latvijas Universitātē, kur man bija jāstrādā tikai 8 stundas nedēļā. Tad sāku apmeklēt draudzi, izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Man kļuva arvien vieglāk, koncentrēšanās spējas un atmiņa uzlabojās, es spēju arī nostrādāt visu dienu un gada nogalē jau dabūju citu darbu. Arī video kalpošanā sāka iet vieglāk – es spēju pilnvērtīgi, bez mokām darīt savus pienākumus. Tāpat – jau sen kā vairs nemokos ar bezmiegu

Ieva: Kādās krāsās Tev pasaule rādās tagad? Kur Tu dzīvo, kur tagad strādā un kā Tev vispār tagad iet?

Dzīvoju Rīgā, strādāju jau ceturto gadu tajā pašā ar ķīmiju saistītā uzņēmumā, īrēju savu dzīvokli. Pašnāvības domas ir pazudušas, manī ir iekšējs miers un prieks. Pēc pirmā inkauntera es vispār pamanīju, ka apkārt ir pasaule, ka ir zilas debesis. Tas tā jau ir ceturto gadu. Esmu priecīga, ka man ir Dievs, mana sirds ir dziedināta, nav skumju, nav depresijas. Es kalpoju Dievam un cilvēkiem, kas dod lielu gandarījumu un prieku. Varu normāli komunicēt un labprāt draudzējos ar cilvēkiem. Apmeklēju dažādus pasākumus un mana dzīve ir kļuvusi interesanta. Protams, ir arī smagāki brīži, bet ar Dieva palīdzību tieku tiem pāri. Jēzus ir dzīvs, Viņš ir Tas pats, kas mira par mums pie krusta. Viņš ir izpircis mūs no grēka, slimībām un nāves. Ar Viņu mēs varam visu.

Oksanu Rotkāju intervēja Ieva Dāboliņa

1-10 of 966