ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Dziedināta no neauglības!

Publicēja 2015. gada 23. apr. 22:32Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 24. 04. 15.

 

Vēlēšanās un sapnis audzināt savu bērnu ir gandrīz visiem pāriem, kuri nolēmuši iet kopīgu dzīves ceļu, tomēr apmēram 15% no tiem ir neauglības problēma un bieži ārstēšanas process beidzas neveiksmīgi.  Ventspilnieki Egils un Ilona bija viens no pāriem, kuri saskārās ar šo problēmu.

 

Jaunie cilvēki satikās un sāka dzīvot kopā apmēram pirms 13 gadiem. Toreiz Ilona studēja, bet Egils jau bija paspējis piedzīvot neveiksmīgu laulību, kas izjuka alkohola atkarības dēļ. Šajā laikā vīrietim bija radušās lielas veselības problēmas, – viņš saslima ar artrītu ļoti smagā formā, ko medicīniski varēja tikai atvieglināt, bet ne izārstēt. Egils ar Ilonas atbalstu meklēja risinājumu savam veselības stāvoklim, un šie meklējumi abus aizveda pie Dieva. Sākot apmeklēt draudzi, neprecētais pāris saprata, ka civillaulība neatbilst Bībeles standartiem, tādēļ nolēma salaulāties, lai viņu attiecības būtu tādas, kā Dievs paredzējis. Šai laikā viņi saprata, ka vēlas mazuli, taču izrādījās, ka Ilonai ir neauglība.

 

Viņa pati par to stāsta: “Laikā, kad apprecējāmies, es vēl studēju, bet, neskatoties uz to, abi nolēmām, ka vēlamies bērniņu. Laiks gāja un izrādījās, ka nevaru palikt stāvoklī. Gāju pie ārsta, man tika izrakstītas ļoti stipras zāles, kas paredzētas neauglības ārstēšanai, bet to lietošana gaidītos rezultātus nedeva. Sākumā to ļoti pārdzīvoju, bija vilšanās, taču, tā kā šai laikā studēju un biju stipri noslogota, tad ilgstošiem pārdzīvojumiem nebija laika un nolēmu uzticēties Dievam, ka savā laikā Viņš dos bērniņu. Turpināju meklēt Dievu, apmeklēt draudzi un arī lūdzu par to, lai varam tikt pie mazuļa.

 

Bija pagājuši četri gadi, kopš apprecējāmies, un es studēju pēdējā kursā. Tolaik mācītājs Mārcis Jencītis Ventspilī rīkoja dziedināšanas dievkalpojumu, uz kuru devāmies arī mēs ar vīru. Gāju kā uz parastu dievkalpojumu, nebija tā, ka sagaidīju ko sevišķu no šī pasākuma. Tā laikā katrs tika aicināts vērsties pie Dieva par savu vajadzību, un es tad arī ticībā lūdzu, lai mums būtu bērniņš. Neko īpašu nesajutu un nepiedzīvoju. Dievkalpojums jau gāja uz beigām un man vajadzēja aizvest uz mājām dažus cilvēkus. Mans vīrs Egils palika dievkalpojumā, un šai laikā mācītājs no skatuves teica, ka Dievs viņam atklāj, ka kāda sieviete ir saņēmusi dziedināšanu no neauglības un turpmāk viņa varēs dzemdēt bērnus. Apkārtējie, kas pazina mūsu ģimeni un zināja problēmu, smaidot skatījās uz Egilu, un arī viņš pats saprata, ka runa iet par mani.

Tā kā studēju citā pilsētā, aizbraucu atkal mācīties un īpaši nedomāju par dievkalpojumā dzirdēto, bet pagāja dažas nedēļas un es pamanīju pie sevis nepierastus simptomus, līdz vienu dienu ienāca prātā veikt grūtniecības testu. Tas izrādījās pozitīvs! Priecājos, ka beidzot mums pieteicies bērniņš un tūlīt zvanīju vīram uz darbu paziņot šo lielisko jaunumu. Bijām laimīgi un pateicīgi Dievam! Dievkalpojums notika 2006. gada 25. februārī un šī paša gada 27. novembrī, tātad tieši pēc deviņiem mēnešiem, mums piedzima meitiņa Estere.”

 

Psalmā 127:3 ir rakstīts: “Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība.” Šobrīd Esterei ir jau 8 gadi un viņai ir arī četrgadīga māsiņa Patrīcija. Egils un Ilona iepazina Dievu, uzticējās Viņam, piedzīvoja dziedināšanu un tika svētīti ar divām brīnišķīgām meitiņām. Laimīgā ģimene novēl katram pārim, kam ir problēmas tikt pie bērniņa, iepazīt Dievu un piedzīvot pašiem savu brīnumu.

 

Ilonas un Egila Sproģu liecību pierakstīja Dace Daubere

 

 

 

Ineta: Reliģija un ballītes nav dzīves jēga

Publicēja 2015. gada 21. apr. 13:40Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 21. 04. 15.

Daudzi cilvēki jaunībā meklē savas dzīves jēgu un piepildījumu. Ļoti bieži tas ir jautri pavadīts laiks kādā kompānijā, ballītēs un pasākumos, kā arī attiecības ar pretējo dzimumu. Kad aiz ārējā spožuma atklājas šāda dzīvesveida nepievilcīgā puse, daži pievēršas reliģijai, filozofijai un citām garīgām mācībām.

Ineta savā dzīvē bija izmēģinājusi gan vienu, gan otru, taču, pēc daudziem gadiem, smagas depresijas mākta, konstatēja, ka patiesu prieku un gandarījumu viņa nespēj gūt ne piedzīvojumos, ne attiecībās ar vīriešiem, ne reliģijā. Kad savā izmisumā jaunā sieviete sauca uz Dievu, Viņš atbildēja uz Inetas lūgšanu un izmainīja viņas dzīvi līdz nepazīšanai. Šodien grūti iedomāties, ka sieviete, kas allaž ir smaidīga un dzīvespriecīga, vēl pirms nepilniem diviem gadiem bija grūtsirdības nomākta un pat gribēja izdarīt sev galu. Īsā telefonsarunā par savu ceļu pie Jēzus Kristus un turpmākajām pārvērtībām stāsta Ineta pati:

„Bērnībā augu bez tēva un nekad neesmu piedzīvojusi viņa mīlestību. Allaž sapņoju, ka man blakus būtu kāds stiprs cilvēks, aizstāvis, bruņinieks, taču tāda nebija. Lai nodrošinātu mums iztiku, mamma strādāja vairākos darbos, arī nakts maiņās, līdz ar to es būtībā augu bez vecāku mīlestības. Ļoti vēlējos mātes uzmanību un to mēģināju izpelnīties dažādos veidos. Ejot no skolas mājās, es tīšuprāt mēdzu aizspēlēties līdz vēlam vakaram vai pat palikt pa nakti pie kādas no klasesbiedrenēm. Tā es centos no mātes saņemt rājienu un sajust, ka par mani uztraucas, tomēr mamma nekādas raizes neizrādīja. Man pāragri bija dota brīvība! Mazliet vēlāk māte mani mēdza uz nedēļu ievietot bērnudārzā vai internātskolā, jo pie vecāsmammas, kur mēs dzīvojām, bija diezgan slikti apstākļi. Tā es jutos atstumta un nevajadzīga jau agrā bērnībā.

Pusaudzes gados biju emocionāli ļoti nestabila meitene, jo man nepārtraukti vajadzēja jaunus iespaidus un piedzīvojumus. Visa mana dzīve balstījās uz izjūtām un to meklējumiem, vienmērīgam plūdumam manā skatījumā nebija jēgas. Visu laiku man vajadzēja kādas ārišķības, ballītes, svētkus, kaut ko īpašu. Biju piedzīvojumu meklētāja, kas visur meklē adrenalīna devu. Tomēr nekas man nedeva īstu prieku un apmierinājumu. Mājās centos daudz neuzturēties un ļoti agri man izveidojās attiecības ar puišiem. Ar savu pirmo vīru mēs sākām dzīvot kopā, kad man bija septiņpadsmit, bet viņam tikai piecpadsmit gadi. Pavisam drīz mums, pusaudžiem, piedzima bērns.

Apprecējāmies, mums piedzima otrs puika, taču ģimene drīz izjuka. Mani ar tiesas lēmumu izlika no vīra dzīvokļa un es ar diviem mazgadīgiem bērniem paliku bez pajumtes. Labi, ka dabūju maznodrošinātā iedzīvotāja statusu un varēju dzīvot sociālajā mājā Ogrē. Uzturēšanās gan tur nebija nekāda patīkamā, jo kaimiņos bija vairākas nelabvēlīgas ģimenes, alkoholiķi un narkomāni, tomēr es tur nodzīvoju diezgan daudzus gadus. Uz mūsu māju dažkārt nāca misionāri no vietējās draudzes. Dzīves grūtību nomākta, es sāku ieklausīties viņu vēstī un meklēt palīdzību no Dieva, taču pati mainīties nevēlējos. Turpināju šķendēties par dzīvi un savās nelaimēs vainot visus citus. Vairs nespēju izturēt nemitīgos skandālus un nekārtības starp kaimiņiem, un arī mani dēli tika nelabvēlīgi ietekmēti, tādēļ vienā jaukā dienā no sociālās mājas aizgāju. Tā arī saikne ar vietējo draudzi pārtrūka.

Rīgā es atradu darbu, dzīvokli un iepazinos arī ar savu tagadējo vīru. Viņš bija tradicionālās baznīcas apmeklētājs un arī es astoņus gadus ļoti nopietni nodevos reliģijai. Tur bija ceremonijas, krusti un sveces, taču mierinājumu un Dievu es tur neatradu – manā dzīvē nemainījās pilnīgi nekas, visu laiku mocīja bezpalīdzības un mazvērtības sajūta. Iekšējais tukšums lika izmēģināt visu – tie bija neskaitāmi kursi sevis pilnveidošanai, ārzemju ceļojumi, kā arī dārgs apģērbs. Tādā veidā centos pati sev un citiem apliecināt savu vērtību. Mans vīrs ir strādīgs un bagāts, tāpēc varējām to atļauties, taču tas nesniedza nekādu piepildījumu. Tiklīdz man kaut kas nepatika vai sanāca strīds ar vīru, dusmās varēju plēst traukus. Visu laiku bija nepiepildāma tukšuma sajūta, līdz sākās depresija un no pārdzīvojumiem parādījās arī citas nopietnas problēmas ar veselību – sirds darbības traucējumi, bezmiegs, tūska kājās un krampji. Vēlāk sākās urīna nesaturēšana naktīs un nejūtīgums ķermeņa lejas daļā. Ārsti man izrakstīja dažādas zāles un antidepresantus, taču tas deva tikai īslaicīgu efektu. Arī abu dēlu nepareizais dzīvesveids un pastāvīgās nepatikšanas ar policiju iedzina mani izmisumā un nemitīgā stresā.

Savā baznīcā regulāri gāju uz grēksūdzi, un kādā reizē priesteris teica: „Meita, nāc biežāk!” Man tas likās jocīgi – vai tad mācītājs mani aicina biežāk grēkot? Aizbraucu uz Aglonu, lai meklētu tur glābšanu savai dzīvei, kā arī dziedināšanu no depresijas un slimībām, bet man pienāca klāt kāda tantiņa un teica: „Meitiņ, ko tad tu! Visiem taču sava nasta ir jānes!” Tā arī es paliku ar savu sāpi un problēmām. Pēc šī svētceļojuma atgriezos mājās galīgi sabrukusi, bet Dievu un Viņa glābšanu tā arī nepiedzīvoju.”

Pirms diviem gadiem Inetas dzīvē bija brīdis, kad viņa apsvēra pat pašnāvības iespēju. Tomēr zinādama, ka Dievs ir, viņa nolēma saukt uz Jēzu, un Viņš atbildēja uz jaunās sievietes sirds kliedzienu.

„Kādu nakti es vairs nespēju izturēt un viena pati Vecrīgā staigāju pa ielām ar domu, ka mājās vairs nekad neatgriezīšos. Kad vīrs man zvanīja, es pateicu, lai mani vairs negaida un izslēdzu telefonu. Pati iegāju kādā parkā un histēriski bļāvu uz Dievu. Tobrīd man bija vienalga, ko cilvēki redz un domā. Uz rīta pusi, kad nebija vairs spēka, es nomierinājos un, galīgi piekususi, atgriezos mājās, vilkdama kājas kā veca tantiņa. Tajā dienā man atausa atmiņā misionāri Ogrē un es piesēdos pie datora, lai meklētu informāciju par kādu dzīvu draudzi, kurā tic, ka Dievs grib un spēj palīdzēt cilvēkiem ikvienā viņu vajadzībā un problēmā. Portālā „draugiem.lv” bija aicinājums uz dziedināšanas dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Noskatījos pāris šīs draudzes materiālus un sapratu, ka tieši to es meklēju un tas man ir vajadzīgs! Jau ieejot zālē, sajutu Dieva klātbūtni, mani pārņēma vieglas trīsas un visu dievkalpojumu es nemitīgi raudāju. Kad mācītājs aicināja pieņemt Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju, es izgāju priekšā, un nokritu uz ceļiem. Beidzot esmu atradusi to, ko meklēju visus šos gadus! Viņa Vārds ir Jēzus! Draudzes priekšā nožēloju visus savus grēkus un atdevu savu sirdi Dievam. No manis nokrita smagums kā milzīgs akmens. Tajā brīdī apzinājos, ka grēki ir piedoti, es esmu glābta un Dievs beidzot ir ar mani! Pārnākot mājās, pirmo reizi pēc ilga laika beidzot biju priecīga un laimīga.”

Kopš šīs reizes Ineta vairs nav izlaidusi nevienu dievkalpojumu. Viņa nevilcinoties pievienojās mājas grupiņai, kā arī aktīvi iesaistījās kalpošanā un draudzes dzīvē. Paklausot mācītājam un savai grupas vadītājai, Ineta sāka ik rītus lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Viņas dzīvē sākās strauju pārmaiņu laiks.

„Jau pirmajā dziedināšanas dievkalpojumā pirms nepilniem diviem gadiem Dievs paņēma projām manu depresiju kā ar roku, tā vietā mani piepildīja liels prieks, miers un ticība Ir aizgājis pesimisms, bezspēcība un nemitīgā gaušanās. Šodien pati uzņemos atbildību par sevi un savu dzīvi.

Sākumā vīrs protestēja, ka es apmeklēju draudzi, bet tagad, redzot izmaiņas manā dzīvē, raksturā un arī dziedināšanu no slimībām, viņš sāka mani atbalstīt. Pa šo laiku, kamēr esmu draudzē, ir pazudusi tūska no kājām, krampji un jušanas traucējumi. Laiku, kad dusmās dauzīju traukus pret grīdu vai sienu, mēs tagad abi atceramies ar smaidu. Vīrs ir izlasījis mācītāja grāmatu „Patiesība par sektām” un sapratis, ka es esmu vietā, kas mani ceļ un pārveido. Viņš vairs neklausās radinieku bažās par manu ticību, bet redz, ka manas attiecības ar Dievu ir nākušas par svētību un ieguvumu visai ģimenei! Arī mans vecākais dēls ir atgriezies pie Dieva un no ielas huligāna kļuvis par uzticamu kalpotāju draudzē.

Beidzot esmu atradusi savas dzīves piepildījumu un jēgu! Tā ir kalpošana savam Glābējam! Apziņa, ka esmu dārga Dievam, dara mani laimīgu. Man vairs nevajag ceļot pa pasauli, lai meklētu piedzīvojumus, nepārtraukti kaut ko izmēģināt un pirkt dārgas drēbes, lai sevi tādā veidā apliecinātu. Esmu brīva no ārišķībām, aiz kurām agrāk slēpu savu mazvērtību, un zinu, ka Dievs, galvenokārt, uzlūko manu sirdi. Esot draudzē „Kristus Pasaulei”, mana pašapziņa ir cēlusies, un Dievs ir dziedinājis visas dzīves jomas. Ja mamma bērnībā man nespēja dot tik daudz mīlestības, kā vēlējos, tad tagad es zinu, ka man ir Tēvs debesīs, kurš mani mīl un vienmēr pieņem! Tagad arī es pati kalpoju cilvēkiem, palīdzu viņiem piedzīvot Dieva mīlestību, ko pati esmu saņēmusi.

Ja tu vēl nepazīsti Dievu, bet meklē savas dzīves jēgu un piepildījumu, atceries – Jēzus ir visu problēmu atrisinājums. Tikai Viņš spēj izmainīt tavu dzīvi un darīt patiesi laimīgu!”

Inetas Siliņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Dziedināšanas dievkalpojums un draudzes atklāšana Skrundā

Publicēja 2015. gada 19. apr. 23:00Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 20. 04. 15.

Šo piektdien 17. aprīlī Skrundā bija brīnišķīgs notikums – Skrundas muižas zālē norisinājās draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojums, ar ko tika atklāta draudze Skrundā. Tagad ikviens varēs apmeklēt mājas grupiņu un Bībeles skolu.

Ierodoties Skrundas muižā, visus patīkami pārsteidza tās omulīgā un skaistā apkārtne. Daudzi cilvēki uz dievkalpojumu bija jau ieradušies krietni agrāk, lai varētu pavadīt laiku sadraudzībā ar pārējiem. Daži mēroja ceļu arī no blakus pilsētām un kopumā dievkalpojumu apmeklēja 101 cilvēks.

Sākoties slavēšanai, bija jūtama Dieva klātbūtne, ikviens varēja slavēt Dievu un pateikties Viņam par visu labo, ko Viņš darījis katra dzīvē. Slavēšanai sekoja mācītāja Mārča Jencīša svētruna, kurā viņš sludināja par Dieva mīlestību. Daudzi varbūt sev uzdod jautājumus – kāpēc manā dzīvē ir slimības, depresijas un nelaimes. Mācītājs sniedza uz tiem atbildi– visas nelaimes rodas no tā, ka cilvēks dzīvo bez Dieva vai arī, pieņēmis Viņu, turpina grēkot. Dievs ir paredzējis cilvēkam pārpilnību visās sfērās, bet pats cilvēks atsakās pieņemt to no Dieva, nevis Dievs ir tas, kas cilvēku ir pametis. Cilvēks izvēlās nepieņemt Dieva mīlestību. Un augstākā Dieva mīlestības forma ir atklājusies, Viņam sūtot Savu Dēlu Jēzu Kristu virs zemes, kurš nomira par mūsu grēkiem, lai dāvātu mūžīgo dzīvību katram, kas Viņam tic. Pēc svētrunas ikvienam, kurš vēlējās, bija iespēja pieņemt Dieva mīlestību, – Jēzu Kristu par savu personīgo Glābēju, lūdzot grēku nožēlas lūgšanu.

Dievkalpojuma beigās bija īpašas aizlūgšanas, kuru laikā cilvēki varēja iet pie kalpotāju komandas un pastāstīt savu konkrēto vajadzību, par kuru tiks lūgts arī turpmāk.

Tagad ikviens, kurš vēlēsies, varēs saņemt atbalstu un aizlūgšanas, piedaloties mājas grupiņā, kas notiks svētdienās pulksten 11.00, kā arī iegūt padziļinātu priekšstatu par aktuālām tēmām Bībelē, apmeklējot draudzes Bībeles skolu. Gan mājas grupiņu, gan Bībeles skolu vadīs Maigonis un Karīna Jomanti, kuriem var zvanīt jautājumu gadījumos: 27498129.

Nākamais dziedināšanas dievkalpojums un draudzes atklāšana ir paredzēta Kuldīgā, 24. aprīlī, kas notiks Sadzīves pakalpojumu namā Mārtiņzālē, Pilsētas laukumā 4, plkst. 19.00.

Par turpmākajiem dziedināšanas dievkalpojumiem citās pilsētās informācija ir pieejama mājaslapā: www.kristuspasaulei.lv

Foto reportāžu par dievkalpojumu Skrundā var aplūkot šeit: http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/index#/kristuspasaulei/gallery/?pid=388719177

Ja arī Tu vēlies piedzīvot izmaiņas savā dzīvē un iepazīt Dievu, esi mīļi aicināts pievienoties!

Kristīne Krapāne

Santa: „Dieva vārds – vislabākās zāles mūsu miesai”

Publicēja 2015. gada 16. apr. 22:50Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 17. 04. 15.

Mūsdienās arvien biežāk cilvēki griežas pie ārsta ar dažādiem depresijas simptomiem. Arī Santai tika diagnosticēta šāda veida problēma. Jaunā sieviete aptuveni piecus gadus lietoja medikamentus, lai justos labāk, bet zāles līdz galam nepalīdzēja. Tikai tad, kad Santa sāka iepazīt Dievu, notika brīnums, un tagad viņa ir dziedināta.

Santa stāsta: „Aptuveni pirms septiņiem gadiem, kad kādā dienā pārrados no darba, man parādījās vēl nebijušas izjūtas – elpas trūkums, drebuļi, karstums, stipri dauzījās sirds, slikta pašsajūta un bailes, ka nomiršu. Nekavējoties zvanīju ātrajai palīdzībai. Mediķi man izrakstīja zāles, bet, neskatoties uz lietotajiem medikamentiem, lēkmes atkārtojās. Mani aizveda uz slimnīcu un veica daudzus izmeklējumus, bet neko neatrada un secināja, ka simptomi ir uz nervu pamata. Pēc otrreizēja slimnīcas apmeklējuma izrakstītās zāles vairs nepirku, jo nodomāju, ka tāpat jau nepalīdzēs. Veselība pasliktinājās, jo man pazuda apetīte, kā arī parādījās pastiprināta baiļu sajūta un bezcerības domas. Pēc neilga laika kāda draudzene ieteica doties pie psihiatra, lai uzzinātu, vai tas tiešām ir uz nervu pamata un, kā to novērst. Ārsts sacīja, ka man ir depresija ar noslieci uz veģetatīvo distoniju un attiecīgi izrakstīja medikamentus. Sāku lietot nomierinošas tabletes un antidepresantus, ko man ieteica psihiatrs. Biju arī zaudējusi svaru – nevarēju neko ieēst un bieži mocīja slikta dūša, tāpēc papildus tika injicētas zāles, lai uzlabotos apetīte. Pateicoties lietotajiem medikamentiem, man beidzot palika labāk un atkal sajutos kā cilvēks. Lai gan naktīs pa retai reizei vēl bija slikti, jo sirds dauzījās, tomēr ar zāļu palīdzību spēju kontrolēt savas sajūtas.”

Santa medikamentus lietoja aptuveni piecus gadus, kuru laikā viņa secināja, ka zāļu dzeršana padarījusi viņu nelaimīgu. Lai gan zāles kaut kādā mērā palīdzēja, Santa neredzēja atrisinājumu un izeju, ka kādreiz zāles varēs arī nelietot. Turklāt jaunā sieviete iekšēji jutās slikti – emocijas bija notrulinātas un bija zudis prieks par dzīvi.  

„Šajā laikā jutu iekšēju tukšumu – es vienkārši eksistēju, jo emocijas un sajūtas bija minimālas, – kā čaula bez iekšēja satura. Tad paliku stāvoklī un sapratu, ka nevēlos vairs lietot medikamentus, jo baidījos, ka tie var negatīvi ietekmēt bērniņu. Tajā pašā laikā satraucos arī par to, vai maz varēšu izturēt bez ierastajām zālēm. Lai gan neredzēju pareizo izeju, izlēmu zāles nelietot un nolikt malā savu veselību. Galvenais, lai ar mazuli viss ir kārtībā. Ginekoloģe gan nedaudz satraucās par manu izvēli, bet atļāva pamēģināt ar nosacījumu – ja viss būs labi, tad grūtniecības laikā medikamentus varēšu nelietot. Gaidot bērniņu, man retu reizi parādījās simptomi – drebuļi, galvas reiboņi, nespēks un karstumi, bet, tā kā biju mājās, tad grūtākajos brīžos varēju pagulēt un tie pārgāja. Stiprinājumu sāku meklēt arī, lasot Bībeli, lūdzot Dievu un nedaudz apmeklējot baznīcu.”

Jau no bērnības Santa ir ticējusi Dievam un smagajos brīžos lūgusi pēc palīdzības, bet, laikam ejot, attālinājusies no ticības, jo dzīvē viss gāja labi un nebija vajadzības kaut ko mainīt. Tagad, kad situācija saasinājās, jaunā sieviete izlēma griezties pēc palīdzības pie Dieva.

„Jā, lūgšana kaut nedaudz, bet stiprināja, tomēr pēc bērna piedzimšanas simptomi kļuva spēcīgāki. Visu laiku bija nespēks, negribējās ēst, mani nomāca bailes, ka kaut kas var notikt ar sirdi, jo tā pārāk strauji dauzījās. Tādos brīžos domāju, ka varu nomirt. Nevēlējos atsākt medikamentu lietošanu, jo baroju bērnu ar krūti, tāpēc vēl jo vairāk pieķēros Dievam. Tad, kādu dienu internetā atradu draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu ierakstus un sāku tos skatīties. Man patika, ka mācītāja sprediķi vienmēr ir saturīgi un noderīgi ikdienā. Tā kā nebija iespējas tikt uz Rīgu, tad turpināju skatīties svētrunas un ievērot tur mācīto. Pēc neilga laika izdevās arī sakomunicēt un pat satikties ar kādu no draudzes mājas grupas vadītājiem un tādējādi ieguvu cilvēku, kurš lūdz par mani, palīdz izprast Bībeli un meklēt Dievu. Es kļuvu garīgi stiprāka, arī mana ticība pieauga, jo sāku tuvoties Dievam un biju pārliecināta, ka saņemšu dziedināšanu, jo man ir Visuvarens Ārsts.”

Ziemā Santa aizbrauca uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Dobelē, kur par viņu tika lūgts un viņa ieguva brīvību no depresijas.

„Es biju priecīga, kad uzzināju, ka būs draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojums pavisam netālu no manas dzīvesvietas un, protams, izmantoju šo iespēju. Mācītājs lūdza par slimajiem un teica, ka ne tikai lūgšanu laikā, bet arī slavējot un pielūdzot, Dievs var dziedināt. Es sajutu spēcīgu karstumu viscaur ķermenī, tieši dziedot slavēšanas dziesmas. Lai gan sākumā jutos nedaudz apjukusi, ka mani pārņēmušas tādas sajūtas, tomēr ticēju, ka tajā brīdī tieku dziedināta. Un tā tiešām bija! Kopš šī dievkalpojuma mani vairs nav mocījis elpas trūkums, drebuļi, sirds dauzīšanās un depresijas domas, kā arī baiļu sajūta, ka varu nomirt. Beidzot esmu brīva no septiņus gadus ilgas slimības! Jūtos dzīvespriecīga un manī nav nekādu bezcerības domu – iekšējo tukšuma sajūtu ir nomainījis piepildījums. Brīnišķīgi, ka man nav nepieciešami medikamenti, lai justos labi. Tagad, kad man ir Dievs, zinu, ka vislabākās zāles vienmēr ir lūgšanas attālumā. Ja kādreiz arī parādās kāds slimības simptoms, tad nekavējoties apliecinu, ka Dievs ir mans Ārsts, un tas vienkārši pazūd. Es katru dienu lasu Bībeli, lūdzu, un apmeklēju arī mājas grupiņu Dobelē. Esmu pateicīga Dievam, ka esmu patiesi Viņu atradusi un mana dzīve ir izmainīta.

Viņš ir zāles visai tavai miesai! Es aicinu ikvienu – meklē Dievu un dari to laicīgi. Negaidi, kad notiks kaut kas slikts, bet pievērsies Viņam no visas sirds, jo to, ko spēj Viņš, nespēj neviens!”

Santas Konjuševskas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska

Aļesja – kavēt vismaz stundu man bija ierasta lieta

Publicēja 2015. gada 14. apr. 13:37Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 15. apr. 00:06 ]

Ziņas datums 14. 04. 15.

Aļesja draudzi „Kristus Pasaulei” apmeklē jau vairākus gadus. Viņa aktīvi iesaistās visās draudzes aktivitātēs un vada savu mājas grupiņu, kur palīdz cilvēkiem tuvāk iepazīt Dievu un dzīvot veiksmīgu dzīvi. Taču vēl pirms dažiem gadiem meitene sevi uzskatīja par neveiksminieci un domāja, ka tāda būs visu mūžu.

„Es uzaugu nabadzīgā ģimenē un visi mani radinieki pārsvarā strādāja zemu apmaksātus darbus apkalpojošā sfērā – par pārdevējiem veikalos vai apkopējām. Tāpēc domāju, ka arī pati nākotnē strādāšu šajās profesijās un knapi spēšu nopelnīt iztikai. Uzskatīju, ka tāds ir mans liktenis, jo esmu piedzimusi šādā ģimenē un vidē. Man reti izsniedza kabatas naudu, taču, ja man tā bija, uzreiz iztērēju, jo tā bija pie mums pierasts – ja ir nauda, tad tērē, bet ja nav, tad nav. Saviem draugiem un paziņām mēdzu teikt, ka esmu nabadzīga, taču patiesībā es pat nebiju centusies atrast darbu un nopelnīt naudu. Vasaras brīvlaikos, kad citi jaunieši strādāja, es uzskatīju, ka man ir jāatpūšas un jāizbauda dzīve.

Savu laiku es nemēdzu plānot, visu darīju impulsīvi un balstījos uz tā brīža sajūtām – ja ir vēlēšanās darīt, tad darīju, bet ja nē, tad vienmēr atliku uz rītdienu. Patiesībā es nemaz nedzīvoju šodien un tagad, bet vienmēr domāju, ka rīt izdarīšu un paspēšu. Līdz ar to es bieži aizmirsu lietas, kas man bija jāpaveic, jo nekad neko nepierakstīju. Mēdzu apsolīt cilvēkiem un pēc tam gari un plaši attaisnoties, kāpēc neesmu varējusi izdarīt. Nespēju pat pareizi saplānot savu laiku, lai īstajā brīdī izietu no mājām un nekavētu. Kavēšana par stundu man bija ierasta lieta. Citreiz redzēju, ka kavēju jau tik ilgi, ka nolēmu vispār neierasties norunātajā vietā. Kad cilvēki man zvanīja, lai uzzinātu, kur esmu un kad atnākšu, es mēdzu necelt klausuli un pēc tam no šiem cilvēkiem izvairīties, jo zināju, ka varu saņemt aizrādījumus. Kritiku par savu rīcību vai raksturu uztvēru ļoti emocionāli, parasti pēc tam raudāju un pārdzīvoju. Maniem vārdiem nebija seguma – es varēju atvainoties un teikt, ka tā vairs nedarīšu, taču patiesībā savu attieksmi nemainīju. Līdz ar to man bieži pasliktinājās attiecības ar cilvēkiem, jo viņi dusmojās, ka man nevar uzticēties, bet es tikai attaisnojos un apvainojos. Domāju, ka vienkārši tāda esmu un tur nekā nevar darīt. Jutos bezcerīga un nomākta, jo nespēju mainīt savus ieradumus,” par sevi stāsta Aļesja.

Kad Aļesja sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, viņa saprata, ka ir jāplāno sava nedēļa, jo mājas grupiņa un dievkalpojums vienmēr notiek tajā pašā dienā un laikā, kur viņa vēlējās būt. Meitene centās pārējās lietas pakārtot šo pasākumu apmeklēšanai. Viņa vēlējās sākt mainīties, un kā pirmais solis bija ikdienas Bībeles lasīšana un lūgšana. Tas bija ļoti grūti nepatstāvības dēļ, jo agrāk Aļesja nekad nebija centusies kaut ko darīt sistemātiski katru dienu. „Sapratu, ka esmu Dievam svarīga un Viņš mani mīl. Nolēmu, ka vēlos vēl tuvāk iepazīt Dievu, es ticēju, ka Viņš spēj izmainīt manu dzīvi. Bībelē vēstulē Tasaloniķiešiem izlasīju – ja kas negrib strādāt, tam nebūs arī ēst, un sāku domāt, ka man vajadzētu beidzot sākt meklēt darbu, lai varētu pati sevi apgādāt. Dzirdēju daudzu draudzes cilvēku liecības par to, kā kopā ar Dievu bija krietni uzlabojusies viņu finansiālā situācija un viņi ir atraduši labu darbu vai uzsākuši savu biznesu. Manī radās ticība, ka tomēr neesmu nolemta apkopējas vai pārdevējas darbam visa mūža garumā. Atceros, kā kādā svētrunā dzirdēju teicienu – „iedod “bomzim” miljonu un viņš pēc nedēļas atkal būs “bomzis”. Atņem miljonāram miljonu un viņš pēc nedēļas atkal būs miljonārs.” Sapratu, ka jāmainās man kā personībai un tad mainīsies arī apstākļi man apkārt, nevis otrādi.

Sāku cīnīties ar savu raksturu. Centos pielietot principus, ko mācīja draudzē – es sāku plānot savu laiku un apzināties, kas man jāpaveic katru dienu. Lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdz izdarīt visu, ko esmu ieplānojusi un nepadoties pie pirmajām grūtībām. To, ko apsolīju kādam izdarīt, uzreiz pierakstu, lai neaizmirstu. Es vairs necenšos visu atlikt uz rītdienu, bet gan, ja vien varu, izdaru uzreiz. Pamazām ir cēlies mans pašvērtējums un es sāku justies kā personība, kas pilda savus solījumus. Lēnām mācos saplānot laiku tā, lai izietu no mājām laicīgi un ierastos norunātajā vietā tad, kad esmu to apsolījusi. Saprotu, ka kavējot rīkojos egoistiski, jo nerēķinos ar citu cilvēku laiku. Man vairs nevajag izdomāt dažādus muļķīgus attaisnojumus. Ja arī sanāk kavēt, es vienmēr par to cenšos laicīgi paziņot un atvainoties. Es uzņemos atbildību par savu rīcību un cilvēki ir sākuši man uzticēties un esmu ieguvusi labu darbu – strādāju skaistumkopšanas salonā. Nopelnīto naudu cenšos sadalīt tā, lai man pietiktu visam mēnesim un izvairos no impulsīviem pirkumiem algas dienā. Redzu, kā Dievs ir atbildējis uz manām lūgšanām, jo mans raksturs mainās. Viņš dod man spēku un gudrību pārvarēt nepareizos ieradumus.

Es vairs neesmu nomākta un nedomāju bezcerības domas par nākotni, tagad es dzīvoju šodienā un priecājos par savu dzīvi. Zinu, ka varu sasniegt to, ko vēlos, ja vien darīšu visu kārtīgi uz 100%. Ja tagad kāds izsaka kritiku par manu rīcību vai raksturu, es to pieņemu un cenšos mācīties no savām kļūdām. Tā vietā, lai raudātu un pārdzīvotu, es nolemju nākamreiz rīkoties pareizi. Draudzē vadu savu mājas grupiņu, kuru apmeklē cilvēki, kam ir līdzīgas problēmas. Es viņiem palīdzu sākt lūgt Dievu un lasīt Bībeli, arī saprast, kā labāk plānot savu laiku, atrast darbu un kļūt par uzticamu cilvēku. Vienmēr uzmundrinu un saku, ka ar Dievu viņiem viss izdosies! Esmu ļoti priecīga, ka iepazinu Dievu, kurš mani tik ļoti mīl un draudzē varu dzirdēt un mācīties pielietot Dieva principus savā dzīvē. Iesaku ikvienam lasīt Bībeli, lūgt Dievu un apmeklēt draudzi, lai kļūtu par punktuālu un atbildīgu personību,” tā ar prieku saka Aļesja.

Aļesjas Daņičkinas liecību pierakstīja Laura Gruševa

Priecīga vēsts – “Kristus Pasaulei” tagad arī Ventspilī

Publicēja 2015. gada 13. apr. 11:43Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 13. 04. 15.

Sekojot savai vīzijai un izvirzītajiem mērķiem, draudzes “Kristus Pasaulei” cilvēki ir bijuši deviņās Latvijas pilsētās, lai atvērtu mājas grupiņas arī ārpus Rīgas. Tad nu iepriekšējā nedēļā 10. aprīlī tika apciemota Ventspils, kas pazīstama kā pilsēta, kur “ciena pagātni, domā par rītdienu un ražīgi strādā šodien”.

Ikviens, kurš vēlējās apmeklēt dievkalpojumu, tika aicināts uz skaistajām telpām Jaunrades namā. Kopumā uz šo pasākumu ieradās 132 cilvēki, – gan tādi, kuri jau ir iepazinuši Dievu kādu laiku atpakaļ, gan tādi, kas vēl nebija izdarījuši savu izvēli pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju, bet izdarīja to šajā reizē.  

Dievkalpojumu īpašu darīja cilvēku liecības, kuri apmēram pirms desmit gadiem bija pulcējušies lielā skaitā uz mācītāja Mārča Jencīša dziedināšanas dievkalpojumu Ventspilī. Tā, piemēram, Ilona un Egīls vairākus gadus nebija spējuši tikt pie bērniem, bet, apmeklējot dievkalpojumu un saņemot aizlūgšanu par savu vajadzību, jau pēc īsa laika konstatēja grūtniecības iestāšanos. Neauglība šī laulātā pāra dzīvē ir pazudusi, jo nu viņi audzina jau savu otro atvasi.

Jūnija, – kundze cienījamā vecumā toreiz uz dievkalpojumu nāca, lai iegūtu dziedināšanu no smagas osteoporozes, kad kauli kļūst trausli un viegli lūst pat pie nelielas slodzes vai traumas. Pēc saņemtās aizlūgšanas viņa tika dziedināta, un pat tagad sieviete aizvien jūtas stipra un, kā pati atzīst, varot bez īpašas piepūles no tirgus atnest smagu iepirkuma somu. Ja agrāk viņa varēja knapi panest 2 kg, tad tagad līdz pat 10kg. Taču tas nav vienīgais, ko Jūnija piedzīvojusi, pateicoties mācītāja Mārča Jencīša kalpošanai. Otrā lieta, ko sieviete ir saņēmusi no Dieva, ir saviem gadiem neraksturīga laba redze, – ja pirms tam sievietei lasot ir vajadzīgas bijušas brilles, tad tagad viņa iztiek bez tām.

Savukārt Ilzes problēma varētu šķist vienkārša, taču jaunā sieviete ar to bija ilgstoši mocījusies. Pēc stomatologa apmeklējuma, lai izrautu iekaisušu zobu, tika nejauši traumēts arī Ilzes žokļa kauls, kurš sāka strutot. Pat pēc sešu mēnešu ilgas ārstēšanas dažādākajos veidos to nebija iespējams sadziedināt. Situācija palika nemainīga līdz brīdim, kad Ilze ieradās uz dievkalpojumu, kur gandrīz uzreiz pēc lūgšanas juta uzlabojumu. Pēc šī dievkalpojuma brūce sadzija ļoti ātri. Ilze par to ir tiešām pateicīga Dievam!

Arī šajā dievkalpojumā bija īpaši jūtama Dieva klātbūtne slavēšanas, svētrunas un aizlūgšanu laikā. Mācītāja sprediķis ikvienam atgādināja, ka galvenais mūsu dzīvē ir neatlaidīgi tiekties pēc Jēzus Kristus, kurš ir patiesais atrisinājums cilvēka ikdienas vajadzībām. Kā turpinājums šim pasākumam jau nākamajā dienā seko draudzes filiāles atklāšana, un visi, kam ir vēlme, tiek aicināti katru nedēļu apmeklēt mājas grupu, kuru vadīs Luīze Zveja. Jautājumu gadījumā, kā arī, lai precizētu mājas grupas sapulces vietu, viņu var sazvanīt pa tālruni 20016806.

Nākamais dziedināšanas dievkalpojums un draudzes atklāšana ir paredzēti Skrundā, Skrundas muižā, Pils ielā 2. Vēl par nākamajiem plānotajiem pasākumiem var uzzināt mājas lapā www.kristuspasaulei.lv.

Vizuālu ieskatu par notikušo var iegūt, apskatot foto reportāžu šeit: 

http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/?aid=58672035&noPopup

 Ikviens, kas vēlas mainīt savu dzīvi un tuvāk iepazīt Dievu, tiks mīļi gaidīts jaunās draudzes “Kristus Pasaulei” filiālē Ventspilī!

Līga Paņina

Ilgus gadus nodzīvoju līdzatkarības valgos

Publicēja 2015. gada 9. apr. 22:37Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 10. 04. 15.

Termins ‘līdzatkarība’ parasti tiek lietots, apzīmējot cilvēku, kurš dzīvo kopā ar alkoholiķi vai narkomānu, nespēdams šīs attiecības pārtraukt. Pirms dažiem gadiem to piedzīvoja arī Anita, kura pavisam nemanāmi bija kļuvusi atkarīga no sava vīra. Ilgu laika posmu viņa nevarēja iedomāties savu dzīvi bez otra cilvēka, neveselīgajās attiecībās zaudējot pati sevi.

Anita stāsta par notikušo: “Pārceļoties uz dzīvi Rīgā, vēlējos izveidot ģimeni un drīz vien apprecējos, bet gaidītās laimes vietā piedzīvoju īstu elli. Mans vīrs regulāri lietoja alkoholu, kam īpašs iemesls nebija nepieciešams. Tieksme iedzert bieži lika viņam rīkoties neprātīgi, nerēķinoties ne ar vienu sev apkārt. Tā, piemēram, viņš varēja apzagt draugus, pie kuriem bija notikusi kopēja pasēdēšana. Taču, lai cik acīmredzami bija pierādījumi par viņa vainu, es akli ticēju tikai vīra teiktajam.  Pienāca brīdis, kad naudas trūkuma dēļ viņš sāka nest prom vērtīgākās mantas arī no mūsu mājām, lai varētu iegādāties alkoholu un spēlēt azartspēles. Katru reizi, kad gāju uz darbu, es šausmās baiļojos, vai viņš neuzsāks dzeršanu un vai nepametīs bez pieskatīšanas bērnus, kuri bija vien divus un astoņus gadus veci. Mēģināju kontrolēt situāciju, regulāri zvanot uz mājām un cenšoties pārliecināties, vai viss ir kārtībā. No šī stresa man parādījās veselības problēmas ar sirdi, kuru dēļ lietoju medikamentus. Zinot, ka mans vīrs piedzeroties kļūst nekontrolējams un agresīvs, es izmisumā mēdzu dzert alkoholu, ar cerību, ka viņam paliks mazāk un varēs iztikt bez skandāliem, taču tas bieži neizdevās. Šādi nodzīvoju apmēram desmit gadus, taču, neskatoties uz visām nejēdzībām, es neizšķīros, un ilgu laiku pacietu notiekošo sev apkārt, jo iekšēji biju ļoti nepārliecināta un cietu no mazvērtības. Šķita, ka bez viņa nespēšu izdzīvot un uzturēt savus divus bērnus. Kopā ar vīru es biju kļuvusi atkarīga no alkohola, regulāri cietu no milzīga stresa un vardarbības, biju kļuvusi slima, kā arī līdzatkarīga viņa izdarībām, taču man nebija spēka kaut ko savā dzīvē mainīt. 

Es centos meklēt kaut kādu izeju savai neapskaužamajai situācijai un griezos pēc palīdzība pie kāda no mācītājiem, kurš, uzklausot manas problēmas, silti ieteica griezties tālāk pēc palīdzības pie psihologa. Nonācu krīzes centrā, kur vardarbības dēļ psihologa konsultācijas uz vairākām reizēm piedāvāja bezmaksas. Ārsts deva man iespēju izrunāties un izstāstīt savus dziļākos pārdzīvojumus, bet nekādu reālu palīdzību vai padomu nesniedza. Īsu brīdi pēc seansa it kā jutos labāk, bet drīz vien šis atvieglojums pilnībā izgaisa, jo vienkārša parunāšanās manā gadījumā neko nemainīja. Joprojām jutos mazvērtīga, nepārliecināta un man šķita, ka bez vīra iztikt nespētu. Tādēļ sapratu, ka šie psihologa apmeklējumi nekādu labumu nesniedz un turpmākajām vizītēm nav nekādas jēgas.”

Anitas dzīve tā arī turpinātos, ja viņa kādu rezi neatsauktos savas draudzenes aicinājumam atnākt uz kādu no kristiešu sadraudzības pasākumiem, ko rīkoja draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupa. Šī pasākuma dalībnieki daudz stāstīja par Dievu un to, kā Viņš ir palīdzējis izmainīt viņu dzīves. Dzirdētais ļoti uzrunāja Anitu un viņa izlēma apmeklēt draudzi un mājas grupiņu arī turpmāk.

Anita stāsta: “Visa mana iepriekšējā pieredze un zināšanas par baznīcu un Dievu tika mainītas. Šeit es pirmo reiz dzirdēju par nepieciešamību veidot personīgas attiecības ar Dievu. Sāku daudz lasīt Bībeli un apliecināt Rakstu vietas par savu dzīvi – zināju, ka atrisinājums slēpjas tur.  Biju pilna apņēmības un no visas sirds ticēju, ka Dievs grib un var palīdzēt tikt galā arī ar manu situāciju. Pateicoties tam, ka regulāri ik dienas meklēju Dievu, man pamazām izveidojās sava nostāja, par kuru es biju spējīga pastāvēt. Manī ar laiku pazuda iepriekšējā nedrošība un mazvērtība, kas ļāva šim cilvēkam valdīt pār mani. Apmeklējot dievkalpojumus un mājas grupiņas, kur dzirdēju Dieva vārdu, cēlās mans pašvērtējums, un es sapratu, ka spēju pati parūpēties gan par sevi, gan bērniem. Sākām dzīvot atsevišķi, kaut iepriekš tas šķita pilnīgi neiespējami.

Tagad esmu ļoti apmierināta ar savu ikdienu, jo, atgriežoties mājās, man nav jāsatraucas, ka priekšā gaidīs piedzēries, agresīvs vīrietis, kurš bez īpaša iemesla dusmās varēja uzrīkot skandālu un “palaist rokas”. Pieņemot Jēzu Kristu par savu Glābēju, tiku atbrīvota no alkohola atkarības, ko biju ieguvusi, dzīvojot ar savu vīru. Tā kā man nav vairs nemitīgi pārdzīvojumi un stress, mana veselība ir pilnīgi atjaunojusies un medikamentus lietot nav nepieciešams. Dievs man devis spēku būt brīvai un apzināties, ka Viņš mani radījis par personību.

Dievs patiešām ir labs! Ja cilvēks izvēlas uzticēt savas problēmas Viņam, oligāti nāks atrisinājums. Galvenais ir pilnībā paļauties uz Viņu un sagaidīt atbildi. Dievam nav neiespējamu situāciju vai nepārvaramu atkarību vai līdzatkarību, kāda tā bija manā gadījumā. Es iesaku ikvienam nodot savu dzīvi Jēzus Kristus rokās, Viņš spēj sakārtot visas cilvēka dzīves jomas.”

Anitas Podkalnes liecību pierakstīja Līga Paņina

 

Liene: Svētais ūdens un sveces neatbrīvo no sliktās enerģijas

Publicēja 2015. gada 7. apr. 13:06Artūrs Danenbaums

Ziņas datums 07. 04. 15.

Daudzi uzdod sev jautājumus par to, vai ir kāds augstāks spēks, vai ir Dievs un garīgā pasaule? Ar vēlmi izzināt nezināmo un ieraudzīt pārdabisko sastopas gandrīz katrs. Cilvēki meklē atbildes uz jautājumiem un risinājumus savām problēmām kā vien spēj – ezotērika ir viens no veidiem, ko bieži izmanto. Arī Liene vairākus gadus interesējās par dažādām ezotēriskām praksēm, kas, no malas skatoties, šķita ļoti pozitīvas un vērtīgas, taču patiesībā nekādus risinājumus nesniedza. Paralēli interesei par šīm praksēm Liene reizēm apmeklēja arī baznīcu, kur piedalījās dažādos reliģiskos rituālos, kurus pilnībā neizprata. Nekas no tā, ko viņa darīja, nemainīja dzīvi un nesniedza iekšēju piepildījumu.

Liene stāsta: „Jau vidusskolā mācoties, sāku aizdomāties par garīgo pasauli. Neticēju, ka cilvēks ir tikai fiziska būtne, kura strādā un ēd. Es nezināju, vai Dievs ir, tāpēc centos meklēt un izprast to pēc sev pieejamās informācijas – ezotēriskās literatūras un dažādām televīzijas pārraidēm par garīgo pasauli. Mana labākā draudzene toreiz apmeklēja baznīcu un aicināja arī mani. Intereses vadīta, es gāju līdzi, bet dievkalpojumu laikā garlaikojos un nevarēju sagaidīt beigas, jo es neredzēju jēgu tam, kas tur notiek. Bībele man bija sveša, un arī mana draudzene to nelasīja. Kad sastapos ar problēmām, tā vietā, lai meklētu palīdzību lūgšanā, mēs ar draudzeni veicām darbības, kas vairāk līdzinājās ezotērikā pielietotām metodēm. Piemēram, no baznīcas atnesām “īpašo, svēto” ūdeni un iesvētītas svecītes, lai vēlāk ar tām “attīrītu” manu istabu no sliktajām enerģijām, kuru dēļ, kā tobrīd ticēju, man bija radušās problēmas. Es ticēju, ka, apejot ar iedegtu sveci apkārt savai istabai, viss negatīvais no tās pazudīs. Mēdzu kūpināt arī vīraku ar domu iegūt harmonisku gaisotni, sasniegt iekšēju mieru un tādā veidā pasargāt istabu no visa negatīvā, kas notiek apkārt.”

Liene bija pārliecināta, ka viņai nepieciešami dažādi “attīrīšanas” rituāli, lai atbrīvotu sevi no dienas laikā uzkrātās sliktās enerģijas, viņa ticēja, ka citi var viņu “noskatīt”, padomājot kaut ko sliktu. Jaunās meitenes prātu arvien vairāk nodarbināja domas par to, ko citi cilvēki runā vai domā par viņu. Viņa kļuva pārliecināta, ka kāds viņu aprunā un sačukstas. Lienei šķita, ka uz ielas pretimnākošo skatieni ir dīvaini, noteikti kāds bija gatavs “uzlikt” kādu neveiksmi vai “ļauno aci”. Par spīti visiem reliģiskajiem un ezotēriskajiem rituāliem, Lienes problēmām netika atrasts risinājums, viņa arī iekšēji nejutās piepildīta, tie neatbrīvoja viņu no šīm bažām par sliktajām enerģijām. Dažādās iegūtās zināšanas ezotērikā lika viņai aizdomīgi skatīties uz katru pretimnācēju, jo viņš varēja būt potenciālais negatīvās enerģijas novirzītājs, no kura būtu jāuzmanās.

Liene turpina: „Augstskolas laikā sāku vēl vairāk aizrauties ar ezotērisko literatūru. Lasīju dažādas grāmatas par astroloģiju, metafiziku, pievilkšanās likumiem jeb to, ka katrs var piesaistīt materiālajā pasaulē to, ko pats iztēlojas un vēlas, tāpat arī „konsultējos” ar visumu. Es biju iekārtojusi sev kladi, kurā rakstīju dažādas afirmācijas – frāzes, ar kuru palīdzību sev iestāstīju to, ko vēlējos sasniegt un kas gribu būt. Lasīju autoru grāmatas, kuri mācīja par to, kādai jābūt sievietei, lai pēc iespējas vairāk aktivizētu tā saucamo sievišķo enerģiju, kas ne tikai piesaista vīriešus, bet arī zināmā mērā dod sievietei varu. Tie mācīja par to, kāds apģērbs jāvalkā, kādi priekšmeti mājās jātur, uz kādiem attēliem jāskatās, kāda satura kino vai grāmatas jālasa, lai piesaistītu naudu, veiksmi un lai iegūtu gandarījumu pašai par sevi. Es nelasīju ziņas, jo centos neklausīties un pilnībā ignorēt negatīvo informāciju, lai arī tā bija patiesība. Bieži vien es redzēju arī rezultātus šīm afirmācijām un dažādu okultu priekšmetu pielietojumam, taču toreiz es nesapratu, ka tam visam nav jēgas, jo nekas no kārotā nepastāvēja ilgstoši un beigās nedeva iekšēju piepildījumu. Nebiju nemaz aizdomājusies, ka garīgajā pasaulē eksistē arī ļaunie gari, kurus cilvēki piesaista tieši ar šādu darbību veikšanu, un, iegūstot gribēto, vēlāk sastopas ar vēl lielākām problēmām.

Meklējot atbildi uz jautājumu: „Kas ir ārpus materiālās pasaules?”, bieži darīju lietas, kurām vispār nebija nozīmes un kas jauca man prātu. No rītiem gāju, nu jau viena pati, uz baznīcu, pēcpusdienā skatījos raidījumus par ekstrasensiem, bet vakarā devos uz parku, jo ticēju, ka parka koki un tekošā upīte noteikti noņems negatīvo enerģiju. Nekas no tā nespēja piepildīt manī slāpes pēc kaut kā augstāka un patiesāka. Pati nemaz nebiju pamanījusi, ka šo iekšējo vēlmi pēc piepildījuma aizvietoju ar pārmērīgu pieķeršanos cilvēkiem, absurdu ballēšanos, kurai sekoja nepareizas attiecības ar vīriešiem un alkohola lietošana. Gāja laiks un vienā acumirklī šķita, ka šī uzdzīve sāka iziet ārpus kontroles. Tad pēkšņi es ieraudzīju sevi no malas – par ko es biju pārvērtusies un kāda ir mana ikdiena. Es sapratu, ka ir jāpiebremzē šī bezmērķīgā trakošana un kaut kas jāmaina. Iesākumā sāku atturēties no stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, bet tomēr turpināju lietot mazāk stipros dzērienus. Pārtraucu regulārus kontaktus ar uzdzīvotājiem no ierastās kompānijas, taču reizēm tos joprojām satiku. Faktiski dzīvoju tāpat, kā iepriekš, tomēr riebās visas neskaitāmās ballītes, kas, principā, bija dzīšanās pēc nekā. Cīnījos ar sevi, jo nebija spēka pārtraukt uzdzīvi, iziet no ierastās kompānijas degradējošajām normām. Vēl vairāk mocījos ar domu „Ko viņi par mani padomās, ja nerīkošos, kā līdz šim?”. Tomēr kādu dienu viss sāka mainīties.

Reiz mana labākā draudzene, kura bija sākusi apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, iesāka stāstīt par Dievu kā par dzīvu un reālu Personību. Mana galva bija pilna ar domām un jautājumiem. Dienas pavadīju, no rīta līdz vakaram, pārdomājot patiesību starp visumu, pievilkšanās spēkiem un dažādām konfesijām. Ticēju Dievam un uzdevu Viņam jautājumu: „Kur ir patiesība?” Piekritu atnākt uz dievkalpojumu pēc pirmā uzaicinājuma. Man bija viegli pieņemt lēmumu ierasties, jo uzticējos savai draudzenei. Zināju, ka viņa ir prātīga un sapratu, ka nebūtu sākusi apmeklēt dievkalpojumus, tikai tāpēc, ka kāds ir pierunājis vai ikdienā ir palicis garlaicīgi, bet gan tādēļ, ka patiesi ir atradusi tam jēgu.

Tolaik gandrīz vispār neko nezināju par draudzēm, kur māca par personīgām attiecībām ar Dievu un kur cilvēki dzīvotu tā, kā māca Dieva vārds.”

Ienākot draudzē, Liene iepazina Dievu kā Personību – lasot Bībeli, pavadot laiku lūgšanā un esot sadraudzībā ar kristiešiem. Viņa sāka apmeklēt mājas grupiņu un dievkalpojumus. Pamazām Lienes dzīve sāka mainīties. Viņa ne tikai ieguva atbildi uz jautājumu: “Kas ir ārpus materiālās pasaules?”, bet arī saprata, ka jebkāda veida lāsti un “ļaunās acis”, dažādi priekšmeti, kas nes veiksmi vai tieši otrādi – neveiksmi, darbojas tikai to cilvēku dzīvēs, kuri nav kopā ar Dievu. Cilvēkam, kurš ir pieņēmis Jēzu kā savu personīgo Glābēju un kurš ikdienā pavada laiku ar Dievu, ir Viņa apsardzība un svētība. Liene apzinās, ka nav jābaidās no sliktām enerģijām vai cilvēkiem, jo jebkura ļaunuma avots ir dzīve bez Dieva un nepaklausība Viņam. Viņa vairs nepiekopj dažādus rituālus, lai iegūtu mieru un drošības sajūtu, jo saprot, ka Dievs ir ar viņu.

Šobrīd Liene ir izpratusi, kāds ir bijis iemesls tukšumam un mūžīgā piepildījuma meklēšanai. Viņas galvā vairs nevalda domu juceklis un svārstīšanās starp dažādām patiesībām. Iekšēji viņa ir mierīga un cilvēku skatieni vai sarunas viņu nesatrauc. Visa bezjēdzīgā uzdzīve ir pārtraukta un šodien Lienes ikdiena ir aizpildīta ne tikai ar darbu un laiku, kas pavadīts ar ģimeni, bet arī ar kalpošanu Dievam. Viņa stāsta un palīdz daudziem cilvēkiem uzzināt par Dievu un par to, kā Viņš spēj mainīt cilvēku dzīves. Komunicēšana ar cilvēkiem vairs neizraisa nepamatotas aizdomas un viņai ir daudz vieglāk uzticēties apkārtējiem. Liene ir arī labs palīgs mājas grupiņas vadīšanā. Ikdiena sagādā viņai prieku, jo vienīgi dzīvei, kas tiek veidota pēc Dieva principiem, ir jēga.

Citiem Liene iesaka: „Meklējiet patiesību un netērējiet laiku, apgūstot informāciju, kā atbrīvot sevi no problēmām un ļaunuma, izmantojot līdzekļus un metodes ārpus Dieva, tādā veidā iekuļoties vēl lielākās problēmās. Meklējiet patiesību Dievā. Tikai Jēzus var darīt patiesi brīvu un jūs pasargāt!

Lienes Kandes liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Sākas jaunā līderu skola

Publicēja 2015. gada 7. apr. 12:08Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 13. apr. 04:00 ]

Ziņas datums 07. 04. 15.

“Es neesmu augstās domās par cilvēku, kurš šodien nekļuva gudrāks nekā bija vakar”, sacīja Ābrams Linkolns, savukārt mācītājs Mārcis Jencītis rakstīja: “Nekad nesamierinies ar to, kāds esi šodien. Vienmēr tiecies pilnveidoties.”

Ir svarīgi nemitīgi mācīties un pilnveidoties visās dzīves sfērās, tādēļ draudzē regulāri tiek organizētas dažāda līmeņa apmācības.

Lai kļūtu efektīvāki savā kalpošanā, draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupu vadītājiem un vadītāju palīgiem tiek dota brīnišķīga iespēja pulcēties uz kārtējās līderu skolas nodarbībām. To vadīs mācītājs Mārcis Jencītis un visas apmācību satura pamatā būs vadības principi, kas atklāti Bībelē. Visi, kas apmeklēs šo skolu, iegūs unikālas zināšanas, kuras varēs pielietot ne tikai kalpošanā, bet jebkurā dzīves sfērā, jo, lai kļūtu veiksmīgs, Bībeles principi jāievēro ne tikai kalpošanā, bet it visās dzīves sfērās, sākot ar savu dzīvi, ģimenes vadīšanu, darbā, biznesā.

Līderu skola sāksies 7. aprīlī un turpināsies līdz jūnijam katru otrdienu Zinātņu Akadēmijas telpās. Nodarbības ir bez maksas un uz to tiks aicināti tie, kuri savā kalpošanā parādījuši, ka ir gatavi pielietot skolā saņemtās zināšanas.

Tāpat 26. aprīlī draudzē būs priecīgs notikums – Bībeles skolas izlaidums, kad diplomu saņemsi visi, kas no janvāra katru pirmdienu apmeklēja nodarbības, kurās apguva Bībeles pamatus, un sekmīgi nokārtoja visus eksāmenus.

Dace Daubere

 

No atstumtības līdz piedošanai

Publicēja 2015. gada 3. apr. 13:10Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2015. gada 4. apr. 05:34 ]

Ziņas datums 03. 04. 15.

Šķirtās ģimenes, vecāku aizņemtība un uzmanības trūkums bērnam mūsdienās nav nekas īpašs, taču, klausoties Andra liecību, atklājās, cik negatīvas sekas tas var atstāt uz cilvēka iekšējo pasauli. Skatoties uz Andri, nekad nevarētu pateikt, ka viņš ir piedzīvojis tik drūmu bērnību, bet, pateicoties Dievam, viņš ir izmainījies un par pagātnē piedzīvotajām šausmām vairs nekas neliecina.

Andris atceras: “Kad mamma palika stāvoklī, tēvs lika viņai izvēlēties, vai nu viņa patur mani vai saglabā attiecības ar viņu. Mamma atteicās veikt abortu un tēvs izpildīja savu solījumu, pametot mūs uz visiem laikiem. Ap trīs gadu vecumu manā dzīvē ienāca audžutēvs, viņam bija savs dēls, kurš tika mīlēts un lutināts. Taču pret mani patēvs ne vienu reizi vien izturējās vardarbīgi un dusmu uzplūdos varēja mani pat spārdīt ar kājām. Šī atšķirīgā attieksme mani ļoti sāpināja. Lai ģimenei viss pietiktu, mamma strādāja divos darbos, pa dienu slimnīcā, bet vakaros – mājās kā šuvēja. Tas prasīja daudz viņas laika un uzmanības, kuras savukārt tik ļoti pietrūka man. Lai kaut kā kompensētu savu aizņemtību, atceros, kā mamma uzdāvināja man lāci, kas līdz sešu gadu vecumam bija mans vienīgais draugs. Lai kaut nedaudz kliedētu savu vēlmi pēc viņas mīlestības un uzmanības, regulāri mēdzu zvanīt pat par sīkumiem mammai uz darbu. Kad viņa pārnāca mājās, tā ķērās klāt pie otra darba, līdz ar to es viņu redzēju vienmēr aizņemtu. Citreiz uzstājīgi mēģināju pieprasīt uzmanību sev, bet skaidrs bija viens – mamma ir aizņemta darbā, un laika sarunām vai spēlēm ar mani viņai neatlika. Jutos pilnīgi nevajadzīgs un negribēts, kas ļoti sāpināja, tāpēc jau sešu gadu vecumā sāku aizvien mazāk uzturēties mājās un sabiedrību meklēju, klaiņojot apkārt pa ielām.

Parādījās pirmie draugi, kuri mani iemācīja smēķēt un lietot alkoholu, līdz es no šīm vielām biju jau kļuvis atkarīgs. Blakus mājām atradās alusdarītava un kapsēta, kas bija iecienīta vieta vecāku vīru pasēdēšanai un iedzeršanai. Es mēdzu doties uz turieni un prasīt, lai iedod iedzert arī man; šie vīri pasmējās, bet nekad neatteica. Līdz astoņu gadu vecumam uz ielas savu draugu kompānijā jutos ļoti labi, bet tad mūsu bariņam pievienojās vēl citi jaunieši. Tajā brīdī es atkal sāku cīnīties par uzmanību, un, lai justos piederīgs viņu vidū, sāku sevi apliecināt dažādos veidos. Lai arī cik muļķīgas lietas man prasīja izdarīt, es neatteicu un to paveicu. Pacietu manipulācijas, dažādus publiskus pazemojumus un visa veida ņirgāšanos, piemēram, manas rokas tika izmantotas kā pelnu trauks. Biju gatavs visu to pieciest, ja vien apkārtējie uzjautrinājās un smējās, es beidzot jutos labi. Piedzīvotais mainīja mani, es kļuvu ļauns un neiecietīgs. Ja ceļā gadījās kāds vājāks, es par katru cenu izmantoju iespēju paņirgāties un nodarīt tādas pašas sāpes, kādas pats biju piedzīvojis. Es biju rupjš un mana leksika sastāvēja tikai no lamuvārdiem. Mani joki bija pazemojoši, sadistiski un necilvēcīgi. Arī klases biedri, to redzot, novērsās un nedraudzējās, kas manas dusmas vēl jo vairāk uzkurināja. Brīžiem skolu apmeklēju tikai ar vienu mērķi, lai kautos un radītu nekārtības klasē.

Pusaudžu vecumā es biju pilnībā nodzēries. Pa dienu bez piepūles nopīpēju divas paciņas cigarešu un biju uzsācis lietot arī halucinogēnās tabletes. Dzeršanas dēļ vairāk kā mēnesi no savas dzīves nemaz neatceros. Šis bija viens no vissmagākajiem periodiem, mocījos ar smagu depresiju un vēlmi izdarīt pašnāvību. Iekšēji mani plosīja pārdomas, kāpēc viņi ir ļauni pret mani, vai tiešām es esmu savādāks, kas manī ir tik nepareizs, kāpēc mani neviens nemīl? Pāris reizes pat biju centies griezt vēnas, bet kaut kas iekšēji mani no tā atturēja, jo biju pārliecināts, ka ar to viss nebeigsies. Tā nav izeja. Ir cits risinājums, bet kāds, – es nezināju.”

Nav skaidrs, kāda tagad būtu Andra dzīve, ja vienu dienu mammai, prasot naudu dzeramajam, viņš nebūtu apsolījies aiziet uz baznīcu. Pēc mēneša viņš izpildīja solījumu un apmeklēja kādu no jauniešu vakariem tuvākajā draudzē. Andrim kļuva skaidrs, ka savā vecajā rajonā pie saviem draugiem vairs nekad neatgriezīsies. Viņš lūdza Dievu un jautāja: “Ja Tu esi, atbrīvo mani no alkohola lietošanas un smēķēšanas!” Šis lūgums tika izpildīts un jau nākamajā reizē Andris tika brīvs no atkarībām. Tas bija iemesls, kāpēc viņš arī turpināja apmeklēt jauniešu vakarus.  

“Apmeklējot baznīcu, mana dzīve sāka mainīties. Tur es ieguvu jaunas intereses un jaunus draugus, kuri pret mani izturējās labi. Depresija un domas par pašnāvību aizgāja, tā vietā Dievs man deva cerību un jēgu nākotnei. Es mācījos pareizi runāt, neizmantojot rupjības un lamuvārdus. Tikai mana dvēsele aizvien nebija dziedināta, un atkal pienāca brīdis, kad radīju situācijas, lai pievērstu sev uzmanību.

Daudz lasīju Bībeli, un, lai slēptu savu ievainoto dvēseli, es bieži izmantoju Rakstu vietas, lai sevi paaugstinātu un norādītu uz citu nepilnībām. Kļūdas, ko pieļāvu pats, nemaz neapzinājos, biju lepns un augstprātīgs. Saucu sevi par kristieti un domāju, ka daru visu pareizi, bet patiesībā aizvien biju ļauns un neiejūtīgs. Sava rakstura dēļ zaudēju draugus, kuri nevarēja pieņemt manu attieksmi pret citiem cilvēkiem. Atkal jutos nepieņemts un negribēts.

Es pārcēlos uz Rīgu, lai mācītos un strādātu. Tur apprecējos, bet jau pēc divu gadu kopdzīves sākās nepārtraukti strīdi, kas noveda pie laulības šķiršanas. Biju pārstājis apmeklēt draudzi un pilnībā atgriezies pie vecā dzīves stila. Pienāca periods, kad atkal biju palicis viens. Tas bija laiks, kad Dievs uzrunāja mani un lika saprast pieļautās kļūdas. Atskārtu, cik mana dzīve ir nožēlojama un Dievam pretīga. Dievs mani pārdabiskā veidā atbrīvoja no visām atkarībām. Es sapratu, ka man ir nepieciešams atrast savas garīgās mājas, kur es varētu kalpot Dievam.

Neilgi pēc tam nonācu draudzē “Kristus Pasaulei”, kas arī kļuva par manām mājām. Biju atsācis lasīt Bībeli un lūgt Dievu, taču dvēsele vēl bija nedziedināta no atstumtības. Dzirdēju ka manā draudzē tiek regulāri rīkoti lūgšanu semināri jeb inkaunteri, kuros redzēju, kā citu cilvēku dzīves tiek mainītas, un sapratu ka arī man ir jādodas turp. Pateicoties inkaunteram, esmu spējis piedot saviem vecākiem, gan tētim, kurš pameta ģimeni, gan patēvam, gan mammai. Pirmo reizi patiešām sapratu cik ļoti daudz viņa ir darījusi manā labā. Neskatoties uz panestajām ciešanām un pāridarījumiem, esmu spējis piedot saviem bērnības draugiem. Sapratu, ka viņi nav vainīgi notikušajā, bet patiesībā vainojama ir mana vēlme pēc uzmanības un mīlestības. Inkaunters un mācītāja sludinātais vārds ierosināja manī vēlmi sakārtot attiecības ar cilvēkiem. Piedošana sniedza garīgu brīvību un līdz ar to manī nav vairs dusmu un ļaunuma. Manu sirdi piepilda Dieva mīlestība. Neuzskatu sevi vairs par otršķirīgu vai nesvarīgu. Depresija, nemitīgā vientulības sajūta ir pazudusi un es esmu pieņemts savā draudzē un mājas grupiņā, kur man ir draugi, ar kuriem man ir patīkami pavadīt laiku kopā. Es vēlos nevis apvainot cilvēkus pieļautajās kļūdās, bet gan mīlēt un celt viņus. Lasot Bībeli un lūdzot, Dievs palīdz izprast sevi un caur to maina pasauli man apkārt. Viņš ir izmainījis ne tikai manu sirdi, bet arī citas dzīves sfēras. Draudzē mani māca kā kļūt mērķtiecīgam un palīdz pozitīvi skatīties uz nākotni. Šī draudze man ir devusi jaunu dzīves jēgu. Piepildījies ir arī mans sapnis, slavēt Dievu, spēlējot ģitāru Ja iepriekš es centos aizvainot cilvēkus, tad tagad tiem stāstu par Dievu, kurš vienīgais spēj dziedināt un darīt brīvu.”

Andra Krūkliņa liecību pierakstīja Līga Paņina

 

1-10 of 749