ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Kristīne – man nebūs vajadzīga operācija

Publicēja 2017. gada 21. febr. 13:05Līga Paņina

Ziņas datums 21.02.17.

Darbā iegūtas traumas pārslodzes dēļ nav retums. Arī Kristīnei, strādājot noliktavā, nācās regulāri vilkt smagas kravas, kas beidzās ar pleca traumu, kuras dēļ viņa bija spiesta pamest šo darbu. Kad ārstu izrakstītie medikamenti un fizioterapija nepalīdzēja, Kristīne saprata, ka risinājumu var sniegt tikai Dievs un sāka lūgt par dziedināšanu, ko arī saņēma – tagad viņai vairs nav jācieš sāpes un par to viņa ir ļoti pateicīga Dievam.  

Pagājušā gada aprīlī beidzu strādāt lielā noliktavā, jo nespēju turpināt darbu pleca traumas dēļ. Regulāras sāpes biju jutusi jau vairāk kā gadu, tāpēc sapratu, ka tā vairs nevaru. Apzinājos, ka daļēji arī pati esmu vainīga, jo nebiju centusies izvairīties no kravu vilkšanas ar labo roku un celšanas, kad tas bija iespējams. Kā jau noliktavās, tur ziemā bija diezgan vēss, kas, iespējams, pastiprināja manu problēmu. Sāpes labās rokas plecā palika arvien spēcīgākas – pa nakti nevarēju gulēt uz labo pusi un citreiz pat modos no sāpēm. Nevarēju nolaist uz zemes kādu paceltu priekšmetu, dažreiz sāpēja tik ļoti, ka pacelto smagumu vienkārši nometu. Biju pieradusi izņemt telefonu un citas lietas no somas, kamēr tā atrodas uz mana pleca, taču tagad tas man vairs nebija iespējams. Tā nu devos pie ārsta, kur man tika veikts rentgens un pleca sonogrāfija. Tajā atklājās, ka regulārās pārslodzes un traumas dēļ pleca locītava bija iekaisusi un jau apkaļķojusies, kas arī izraisīja lielās sāpes. Man izrakstīja pretsāpju medikamentus un ieteica apmeklēt fizioterapeitu, taču nekas no tā nepalīdzēja – tikai lieka naudas tērēšana. Patiesībā, vienīgais risinājums, ko ārsti man varēja piedāvāt, ir operācija, kad apkaļķojums no locītavas tiek mehāniski nokasīts. Tas nozīmētu stāvēt garā rindā, lai sagaidītu savu kārtu vai maksāt par to lielu naudu. Kādai paziņai tas nesen tika veikts un viņa mocījās ar spēcīgām pēc operācijas sāpēm, ko es nevēlējos piedzīvot.

Tā kā jau vairākus gadus apmeklēju draudzi un esmu saņēmusi atbildes uz lūgšanām, nolēmu, ka vērsīšos pie Dieva pēc palīdzības. Izstāstīju par savu problēmu arī mājas grupiņā, ko apmeklēju, un kopā ar meitenēm sākām par to lūgt. Savā lūgšanu laikā apliecināju, ka Dievs plecu ir dziedinājis un man nekas nekait. Pēc laika pamanīju, ka sāpes ir samazinājušās. Devos uz aizlūgšanu arī draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumā. Pēc tam manī bija vēl lielāka pārliecība, ka tikšu pilnībā dziedināta. Vēl pēc kāda laika pamanīju, ka sāpes ir pavisam izzudušas un es varu gulēt uz labā sāna, pacelt un nolaist zemē kādu smagāku lietu un izņemt priekšmetus no somas bez liekām pūlēm. Biju ļoti priecīga, ka Dievs ir atbildējis uz manām lūgšanām un saucieniem pēc palīdzības. Man nebūs nepieciešama operācija un par pretsāpju medikamentiem varu aizmirst! Es atkal varu labi izgulēties, strādāt un sāpes netraucē manā ikdienā. Dievs joprojām dziedina tāpat kā tajos laikos, kas aprakstīti Bībelē. Esmu Viņam ļoti pateicīga par šo brīnumu un iesaku ikvienam lūgt Dievu par savām veselības problēmām un ticēt, ka tiksiet dziedināti. Dievam nekas nav neiespējams! Bībelē Mateja evaņģēlijā ir teikts – “Ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” Lūdziet un Dievs jums palīdzēs!” tā ar prieku saka Kristīne.

Kristīnes Stalšānes liecību pierakstīja Laura Gruševa

Laimīga bez antidepresantiem

Publicēja 2017. gada 18. febr. 05:29Līga Paņina

Ziņas datums 18.02.17.

„Agrāk uzskatīju, ka depresija ir lieta, ar kuru man nekad nenāksies cīnīties, diemžēl es kļūdījos,” savu stāstu iesāk Henisa. Kad pirms vairākiem gadiem štatu samazināšanas dēļ sieviete palika bez darba, kā arī vienlaikus saskārās ar citām grūtībām, viņas dzīvi pārņēma bezcerība, nebeidzamas skumjas un bailes par nākotni. Saprotot, ka ne zāles, ne speciālisti nespēj palīdzēt iegūt patiesu sirdsmieru un prieku, Henisa sāka lūgt Dievu, un, ienākot draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņā, viņas dzīvē sākās pozitīvas izmaiņas.

„Aptuveni 14 gadus es strādāju radošu un interesantu darbu, kas man ļoti patika, kādā interjera salonā par aizkaru dizaineri, diemžēl negaidīti mani atlaida. Es to ļoti pārdzīvoju, jo savu nodarbošanos patiešām mīlēju, turklāt tas nozīmēja arī ievērojami zemākus ienākumus. Paralēli strādāju vēl kādā uzņēmumā, taču arī to skāra krīze, un pasūtījumi kļuva aizvien retāki. Sāku meklēt jaunu darba vietu savā profesijā, diemžēl bez rezultātiem, tādēļ nolēmu sūtīt CV pilnīgi jebkur, lai tikai varētu strādāt un nopelnīt vajadzīgos iztikas līdzekļus. Šajā laikā sāku justies ļoti nomākta, man parādījās bailes par nākotni un to, kā dzīvošu tālāk. Divu gadu laikā nomainīju četras darba vietas – tīrīju kopmītnes, strādāju rūpnīcā, lokot kartona kastes, un darīju vēl citus mazapmaksātus, taču grūtus darbus. Gandrīz katru rītu uz darbu devos ar asarām acīs, jo jutos bezvērtīga un pazemota. Ik dienas astoņas stundas lokot kartona kastes, man sākās problēmas ar roku pirkstiem, un es sapratu, ka, šo darbu turpinot, es sabojāšu savu veselību un vairs nekad nevarēšu šūt un adīt, ar ko nodarbojos agrāk. Tomēr izvēles nebija – man vajadzēja nopelnīt.

Šajā laikā es satiku kādu vīrieti, ar kuru vēlējos veidot nopietnas attiecības, jo ļoti ilgojos pēc mīlestības un kāda cilvēka, ar kuru būt kopā. Sākumā viss bija ļoti skaisti un es jutos kā spārnos, domājot, ka šis vīrietis ir mans īstais, diemžēl mans lidojums ātri aprāvās un tam sekoja sāpīga šķiršanās. Es paliku ar salauztu sirdi, jutos vientuļa, nemīlēta, nevienam nevajadzīga. Visu vēl vairāk sarežģīja hormonālās pārmaiņas, kas ir normāls un dabīgs process ikvienai pusmūža sievietei, taču tas radīja pilnīgu haosu manās jau nestabilajās emocijās. Mani pārņēma nebeidzamas skumjas un bezcerība – es vairs neredzēju savai dzīvei jēgu, nekas mani nespēja ieinteresēt vai iepriecināt. Katru vakaru devos gulēt pēc iespējas ātrāk un miegā pavadīju ļoti daudzas stundas, lai tikai atkal nebūtu jāceļas un jātgriežas drūmajā ikdienā. Pēc kāda laika nolēmu vērsties pie ģimenes ārsta, kuram pastāstīju savu problēmu, un man tika izrakstītas nervu zāles. Pāris dienas tās lietojot, sapratu, ka jūtos vēl sliktāk un ka nevēlos savas dienas aizvadīt pilnīgā apātijā, tādēļ no zālēm atteicos. Cilvēki apkārt, vēloties palīdzēt, mudināja mani doties pie speciālistiem, lai palīdzētu tikt ārā no šī stāvokļa, taču es zināju, ka neviens ārsts nespēs sakārtot manu dvēseli. Tomēr pēc neilga laika es sastapu Kādu, kuram tas bija pa spēkam.

2015. gada rudenī es tiku uzaicināta uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Ventspilī. Lai arī sākotnēji viss, kas tajā notika, man likās svešs un nesaprotams, es tomēr nolēmu to apmeklēt regulāri, jo manī radās cerība, ka Dievs var palīdzēt atrisināt manu problēmu. Klausoties mācītāja sprediķus, sapratu, ka man jāveido personīgas attiecības ar Dievu. Es regulāri sāku veltīt laiku lūgšanām un Bībeles lasīšanai. Laikam ejot, pamanīju, ka kļūstu aizvien mierīgāka un priecīgāka. Pateicoties lūgšanām, es ieguvu garīgu spēku valdīt pār savām emocijām un nepakļauties nomāktībai un skumjām. Gaušanās un baiļu vietā izvēlējos pateicību par katru jaunu dienu un visām lietām, kuras ir manā dzīvē. Lasot Bībeli, esmu ieguvusi drošības sajūtu un vairs nebaidos par savu nākotni, jo zinu, ka Dievs gādā par mani un Viņam ir svarīgi, lai es būtu laimīga un drošībā. Tagad uz problēmām skatos pilnīgi citādāk, jo visās lietās uzticos Dievam, zinot, ka Viņš dos gudrību, kā tās atrisināt.  Ne vienmēr ir viegli, taču visas grūtības es vienmēr uzvaru, pateicoties attiecībām ar Dievu, kā arī mājas grupiņas cilvēku atbalstam. Mana dvēsele ir dziedināta, un es vairs nejūtos vientuļa, atstumta vai nemīlēta, jo zinu, ka man ir Debesu Tētis. Mana dzīve vairs nav bezmērķīga un tukša, esmu brīva no apātijas un nomāktības – un tas viss, nelietojot nekādas zāles! Brīnišķīgas pārmaiņas notika arī darba jomā. Es sāku lūgt Dievu par to, lai varu atsākt strādāt savā profesijā, katru dienu apliecināju un pateicos, ka tur strādāju, kā arī sarakstīju konkrētus mērķus un plānus, kā to sasniegt. Jau pēc neilga laika šī lūgšana tika atbildēta, un nu jau vairāk kā gadu es strādāju par adījumu dizaineri, sadarbojoties ar modes māksliniekiem, kā arī ik pa laikam pieņemu aizkaru dizaina pasūtījumus. Man ir brīvs darba laiks, es varu strādāt jebkurā vietā un jebkurā laikā, un tas dod iespēju atpūsties un darīt vēl citas lietas, kuras mani iepriecina. Mana dzīve ir tik brīnišķīgi mainījusies, es esmu laimīga! Protams, lai to noturētu, katru dienu ir jāstrādā ar sevi un jāizcīna iekšējās cīņas, taču Dieva spēkā man pieder uzvara gan pār savām emocijām, gan apstākļiem. Dievs ir ļoti labs, un Viņš spēj palīdzēt arī tev, tikai uzticies!” tā ikvienu aicina Henisa.

Henisas Siliņas liecību pierakstīja Monta Gulbe

Iznākusi grāmata “Personīgas attiecības ar Dievu”

Publicēja 2017. gada 16. febr. 21:02Līga Paņina

Ziņas datums 17.02.17.

Nupat iznākusi jauna mācītāja Mārča Jencīša grāmata “Personīgas attiecības ar Dievu”. Grāmatas autors vienkāršiem un saprotamiem vārdiem māca, ko nozīmē veidot personīgas attiecības ar Dievu un kā to pareizi darīt. Regulārs laiks, ko veltām ikdienas lūgšanai un Bībeles lasīšanai, ir spēka avots katra ticīgā dzīvē, lai mēs spētu mainīties paši un nestu pozitīvas pārmaiņas arī cilvēkos un vidē sev apkārt.

Grāmatā ir daudzi iedvesmojoši piemēri, arī no mācītāja paša dzīves. Ir minēti iemesli, kas motivēs tevi ikdienā sākt lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Ja nezini, ko lūgt un kā, noderēs lūgšanu paraugi. Tāpat ir arī padomi, kā labāk lasīt un pārdomāt Dieva vārdu.

Grāmata “Personīgas atiecības ar Dievu” turpina sēriju “Kristīgā mācība”, kurā jau ir izdotas vairākas grāmatas, kā “Kristus upuris”, “Kā kļūt bagātam”, “Laulība” un “Patiesība par sektām”. Šīs grāmatas ir veidotas pēc 2013. gada padziļinātās Bībeles skolas materiāliem un katra izsmeļoši aplūko kādu svarīgu kristīgās mācības aspektu.

Sērijas “Kristīgā mācība” grāmatas pieejamas draudzes “Kristus Pasaulei” grāmatu galdā, kā arī citās grāmatnīcās Rīgā.

Artūrs Danenbaums

Juris – dziedināts no epilepsijas

Publicēja 2017. gada 14. febr. 13:20Līga Paņina

Ziņas datums 14.02.17.

Epilepsija ir samērā bieži sastopama saslimšana, kas piemeklē apmēram 0,3% no iedzīvotājiem. Paziņu, radu vai draugu lokā gandrīz katram ir kāds cilvēks, kurš cieš no šīs slimības. Ir izplatīts uzskats, ka epilepsija ir tikai krišana zemē, kopā ar krampjiem. Nereti ir grūti atpazīt tās epilepsijas formas, kas noris bez krampjiem, tikai ar apziņas traucējumiem, līdzīgi ģībonim. Šādi simptomi pirms, apmēram, sešiem gadiem parādījās Jurim no Saldus, kurš tolaik vēl bija pusaudzis.

Jura mamma Anda stāsta: “2011. gadā mans dēls sāka sūdzēties par spiedienu sirds rajonā, elpas trūkumu un nogurumu. Sākumā nepievērsu tam uzmanību, bet, sliktā pašsajūta sāka atkārtoties arvien biežāk. Kādu rītu, ceļoties augšā, lai dotos uz skolu, Juris zaudēja samaņu. Izsaucu “ātro” palīdzību, kas iedeva nomierinošus medikamentus un sūtīja pie ģimenes ārsta. Tā sākās mūsu daudzās vizītes un izmeklējumi gan vietējā poliklīnikā, gan Rīgā, bet īsti nevarēja uzstādīt precīzu diagnozi. Ārsti domāja, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija, un izrakstīja medikamentus, kas nepalīdzēja. Jau pēc daudziem izmeklējumiem, reiz sākās stipra lēkme, kuras rezultātā neatliekamā medicīniskā palīdzības brigāde Juri aizveda uz Dobeles slimnīcu, kur arī uzstādīja diagnozi – epilepsija. Tika izrakstītas zāles, kas bija jālieto precīzi noteiktos laikos, stingri vajadzēja ievērot atpūtas režīmu. Reiz, kad viņš nebija laicīgi iedzēris zāles, kā arī aizrāvies un ļoti ilgi vakarā nosēdējis pie datora, sākās tipiska epilepsijas lēkme. Tad arī sapratām, cik svarīgi ir ievērot ārstu norādījumus. Tā mēs kopā mācījāmies sadzīvot ar slimību, jo, precīzi lietojot medikamentus un ievērojot pareizu režīmu, varēja dzīvot “tīri normāli”. Mums bija jāpierod, ka viņš viens nevar iet peldēties, ka jāizvairās no spilgtām gaismām. Ļāvu viņam dzīvot kā normālam pusaudzim, bet pašai  bija pastāvīga iekšēja spriedze, jo uztraucos, tiklīdz aizkavējās skolā, ja neatbildēja uz telefona zvanu, biju nemierīga kad aizgāja ar draugiem peldēt, naktīs bieži modos un klausījos, vai normāli elpo.”

Slimība ilga aptuveni piecus gadus. Šobrīd Juris ir vesels, medikamentus nelieto un jau vairāk kā gadu lēkmes nav atkārtojušās, kā arī visi citi simptomi ir pazuduši. Par to, kā tas notika, tālāk stāsta Juris pats: “Bērnībā biju gājis uz baznīcu, pat piedalījies kādos draudzes uzvedumos, Dievam ticēju, bet personīgi viņu nepazinu un man nebija nopietna attieksme pret Viņu. 2015. gada septembrī kāda pazīstama meitene uzaicināja mani uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Saldū un dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā. Atsaucos ielūgumam, bet, tā kā līdz šim man īpašas saskares ar Dievu un draudzi nebija, braucot uz dievkalpojumu, īsti nezināju, ko sagaidīt. Mamma mani atbalstīja un brauca līdzi. Dievkalpojums patika un, kad izskanēja aicinājums nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu par savu Kungu, sapratu, ka man to vajag un lūdzu šo lūgšanu. Pēc tam bija iespēja iet uz individuālu aizlūgšanu par savām problēmām un es, protams, vēlējos, lai lūdz par dziedināšanu no epilepsijas. Lūgšanas laikā un arī pēc tam neko īpašu nesajutu. Sāku regulāri apmeklēt mājas grupiņu un dievkalpojumus. Bija pagājis apmēram mēnesis pēc dziedināšanas dievkalpojuma, kad sapratu, ka neesmu manījis nevienu ne vismazāko simptomu, un manī ienāca pārliecība, ka esmu dziedināts. Tā kā ticības lietās vēl biju pavisam nepieredzējis, izturējos ļoti piesardzīgi un samazināju zāļu devu. Darīju to “pats uz savu galvu”, mammai nesakot. Šajā laikā jau biju izveidojis personīgas attiecības ar Dievu, regulāri lasīju Bībeli un lūdzu, biju kļuvis patstāvīgs draudzes apmeklētājs un jau zināju, ka Dievs tiešām dziedina neārstējamas kaites. Tā kā redzēju, ka man pie samazinātas zāļu devas lēkmes neatkārtojas, uzticējos Jēzum un pieņēmu lēmumu nelietot medikamentus. Pateicu par to arī mammai un viņa manu lēmumu atbalstīja. Paldies Dievam, kopš tā laika esmu vesels, nav bijuši nekādi simptomi, varu iet viens peldēties vai arī neuztraukties, ka jebkurā brīdī pēkšņi varu nokrist. Varu atļauties arī kādu vakaru vēlāk iet gulēt, vārdu sakot, dzīvot normālu dzīvi. Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs Dievam par savu dziedināšanu!”

Juris novēl ikvienam, kuru nomāc slimība, vienalga, cik tā liela vai maza, griezties pie Dieva, jo Viņš ir Ārsts un spēj dziedināt ikvienu. Jesajas grāmatā 53:5 rakstīts: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Viņš aicina ikvienu, lai svētītu un palīdzētu.

Jura un Andas Blūmentāļu liecību pierakstīja Dace Daubere

Četrdesmit gadus dzīvoju atkarības važās

Publicēja 2017. gada 10. febr. 13:55Līga Paņina

Ziņas datums 10.02.17.

Četrdesmit gadi – tas ir laiks Agra dzīvē, ko ir paņēmusi un diezgan nežēlīgi iedragājusi alkohola atkarība. Gadiem ejot, vairs neticējās, ka kaut kas var mainīties, taču, satiekoties ar Dievu, Agris saprata, ka viss var būt pavisam savādāk.

 „Piedzimu lielā ģimenē, taču uzaugu praktiski bez tēva. Kad man bija divpadsmit gadi, viņš nomira, līdz ar to turpmāk mana mamma rūpējās par četriem bērniem. Tēva nāve ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi, jo mammai vienai vajadzēja strādāt un uzturēt ģimeni, līdz ar to viņai pietrūka laika bērniem. Tā kā brīvajā laikā netiku pieskatīts, pusaudžu gadi pagāja tādā kā pašplūsmā – ārpus skolas pavadīju laiku ar draugiem, kas lietoja alkoholu. Piecpadsmit gadu vecumā sāku pastāvīgi lietot alkoholiskos dzērienus, kas kļuva par manu ikdienu. Tas, protams, atstāja iespaidu uz mācībām skolā, kur negāja spīdoši. Mācības mani neinteresēja, nebija arī nekādu mērķu un vīzijas dzīvei. Tā turpinājās visi skolas gadi. Kad aizbraucu mācīties uz tehnikumu, sākās vēl lielāka uzdzīve, kuras dēļ mācības tā arī nepabeidzu. Armijas laiku arī atceros kā vienu vienīgu dzeršanu. To, ka man bija atkarība, sapratu jau sen, taču pārtraukt pats to nespēju un bez alkohola lietošanas izturēju tikai pāris dienas.

Alkohols ir paņēmis 40 gadus no manas dzīves. Kāpēc paņēmis? Tādēļ, ka šīs atkarības dēļ esmu izniekojis lielu daļu sava mūža, pavadot bezmērķīgu ikdienu kopā ar „pudeles brāļiem”. Mana dzīve bija nožēlojama, sapratu, ka dzīvē neko nespēju sasniegt. Tiklīdz uzradās kāda problēma, to atrisināju vienā veidā – ar grādīgo dzērienu palīdzību. Strādāju mežniecībā un arī darba laikā dzēru. Principā, nonācu līdz tam, ka dzēru dzeršanas pēc – vienalga, kur un ar ko, vienalga, kur pamodos. Visu naudu notriecu un par ģimeni nerūpējos, tādēļ no manis aizgāja gan sieva, gan bērni. Iekšēji jutu, ka tas kādreiz notiks. Bez izjukušās ģimenes, bija cietusi arī mana veselība. Dzērumā biju apsaldējis rokas, kā rezultātā tika amputēts pirksts. Bojājuma dēļ tika izņemta arī viena niere. To, ka mana dzīve iet uz leju, redzēju katru dienu, taču izmainīt neko nespēju, atkarība bija pārāk spēcīga. Esmu bijis uz rehabilitācijām Straupē un Jelgavā, taču, jau esot tur, zināju, ka nekas nemainīsies. Pāris dienas izturēju bez alkohola, bet tad atkal „norāvos no ķēdes”.

Nezinu, cik ilgi tas būtu turpinājies, ja kāds draugs mani neuzaicinātu uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Nekad neesmu īpaši ticējis Dievam – lielākoties gan padomju laiku audzināšanas dēļ. Dievs toreiz neeksistēja, lai gan savā dzīvē biju pamanījis vairākus gadījumus, kad bīstamās situācijās „izsprūku cauri”, jutu, ka Dievs mani sargā. Tomēr to vairāk uzskatīju par likteni. Sevišķa interese sākumā par Dievu nebija, taču kādā dievkalpojumā mani uzrunāja svētruna par mērķiem. Toreiz tika sludināts par to, ka ikviens cilvēks spēj izvirzīt mērķus un Dieva spēkā tos sasniegt. Es agrāk nekad nebiju aizdomājies un man neviens nebija teicis, ka es kaut ko varu un ka man vajadzētu uzstādīt mērķus un vīziju savai dzīvei. Sāku apmeklēt regulāri dievkalpojumus un vēlāk arī mājas grupiņu. Tur man iepatikās cilvēki, kuri šķita patiesi un manī ieinteresēti. Vēlāk pieņēmu arī Jēzu Kristu par savu Glābēju un sāku lasīt Bībeli, ko agrāk nekad nebiju darījis. Pēc tam pamazām manā dzīvē sākās izmaiņas. Pirmkārt, es sāku iepazīt Dievu un Viņa gribu, es uzzināju, ka Viņš var atbrīvot no atkarībām. Lai gan man agrāk nekad nebija izdevies noturēties ilgāk par pāris dienām bez alkohola, tad tagad es pieņēmu lēmumu, ka vairs nelietošu un ka Dieva spēkā to spēšu izdarīt. Pavadot laiku lūgšanās, ieguvu spēku uzveikt alkohola atkarību. Un pēc šī lēmuma nekad neesmu vairs dzēris. Tas ir Dieva brīnums! Es sapratu, ka bez Dieva to nekad nebūtu spējis izdarīt. Izveidojot personīgas attiecības ar Dievu, mainījās mana domāšana. Sapratu, ka esmu izniekojis ļoti daudz laika, bezjēdzībā pavadot savas dienas un dzerot. Sākumā bija ļoti grūti sev to piedot, bet Dieva spēkā arī to izdarīju. Sapratu, ka īstenībā nepazīstu pats sevi. Iepriekš neapzinājos savu potenciālu un to, ko es varu, jo man nebija ne jausmas, ko iesākt ar savu dzīvi. Šobrīd regulāri apmeklēju draudzi, man ir attiecības ar Dievu un vēlme palīdzēt arī citiem cilvēkiem. Agrāk viss, ko teicu, bija tukši solījumi, apņemšanās, kuras nekad nepiepildīju. Šodien viss, ko vēlos un saku – tiek izdarīts. Arī mani radi sāk tuvoties Dievam, kas agrāk likās nereāli, jo neviens nebija ticīgs un nespēja iedomāties, ka es kādreiz varētu mainīties.

Ikvienam cilvēkam ir vajadzīga garīgā atmoda, tikai tas var palīdzēt kaut ko dzīvē izmainīt.  Ja es, cilvēks, kurš likās pilnīgi bezcerīgs, spēju to pieņemt, tad ikviens to var! Ir jāmaina domāšana, ko var izdarīt tikai, esot ar Dievu!”

Agra Strukas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Mārcis – tagad pats nosaku savu dzīvi

Publicēja 2017. gada 7. febr. 04:29Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 8. febr. 08:28 ]

Ziņas datums 07.02.17.

Mamma Mārci salīdzināja ar citiem bērniem, tāpēc viņam bieži nācās dzirdēt tādas frāzes kā “skaties, kā viņš var, kāpēc tu tā nevari” un citas. Tādēļ zēns jutās, ka nekad nav pietiekami labs un mocījās ar mazvērtības sajūtu. Mārcim ģimenē pietrūka atbalsta un mīlestības, tādēļ zēns to centās kompensēt, izdabājot vienaudžiem un meitenēm, ar kurām satikās. Taču tas beidzās ar alkoholu, smēķēšanu un izjukušām attiecībām. Kad šķita, ka neko vairs nevar mainīt, Mārcis uzzināja par draudzi un sāka iepazīt Dievu, kas radikāli izmainīja gan Mārci pašu, gan viņa dzīvi.

“Jau no bērnības tiku audzināts “pareizi” – mani vecāki vēlējās, lai vienmēr atstāju labu iespaidu, kārtīgi mācoties un nodarbojoties ar viņu izvēlētām aktivitātēm. Bieži tiku salīdzinās ar citiem, kas man lika justies mazvērtīgam, jo šķita, ka nekad neesmu pietiekami labs un pareizs. Pats neko neizvēlējos, jo mamma noteica visu – ar ko man draudzēties, kā mācīties, kā pavadīt savu laiku un kādus pulciņus apmeklēt. Arī ar dejošanu nodarbojos tāpēc, ka mammai ļoti patika dejot. Es tā biju pieradis un pat neiedomājos pats pieņemt lēmumus – man bija mamma, kas to vienmēr bija gatava darīt manā vietā. Tai pat laikā tētis strādāja par tālbraucēju un mājās bija tikai nedēļas nogalēs, kad arī visbiežāk tikai gulēja. Tā es biju pieradis, ka ģimenē un attiecībās visu nosaka mamma.

Pienākot pusaudžu gadiem, izmisīgi vēlējos iegūt draugus no “stilīgo bariņa”, tāpēc darīju visu, lai viņiem izdabātu – dzēru, smēķēju un devos visur, kur viņi vēlējās. Sāku ignorēt mammas aizliegumus apmeklēt ballītes, jo iekšēji jutos ļoti dusmīgs, ka man atkal kaut ko aizliedz un ierobežo. Pēc devītās klases devos mācīties uz tehnikumu, lai tiktu prom no vecāku kontroles. Šeit iedzeršanas un smēķēšana tikai pastiprinājās un es turpināju pakļauties visiem, lai justos pieņemts un atzīts. Aptuveni sešpadsmit gadu vecumā izveidoju pirmās attiecības ar meiteni. No sirds viņai pieķēros, taču viņa mani krāpa, bet pēc tam solīja tā vairs nedarīt. Es biju gatavs viņai ticēt un cerēju, ka saglabāsim attiecības, taču nekas nemainījās un tās izjuka. Arī nākamajās attiecībās notika tas pats – nemitīgi koncentrējos tikai uz meitenes vēlmēm un domāju, kā tikai viņu iepriecināt. Regulāri jutos greizsirdīgs, jo baidījos, ka mani atkal krāps. Ja bija jāpieņem kāds lēmums, mana atbilde bija skaidra – izvēlies tu! Gribēju visu laiku būt blakus savai meitenei un pavadīt laiku kopā. Es pat nepratu būt viens, jo vienmēr esmu bijis vai nu ar vecākiem, draugiem, vai savu draudzeni, cenšoties nopelnīt mīlestību un pieņemšanu. Attiecībās jutos drošāks, jo vientulība mani biedēja. Meitenes dēļ biju arī centies atmest smēķēšanu, taču pie mazākā stresa atkal tvēru pēc cigaretes. Kad mēs strīdējāmies, pēc mierinājuma devos pie kāda no draugiem, lai iedzertu. Šādi es centos “atslēgties” no visām problēmām, kuras nebiju gatavs atzīt un risināt.

Sāku dzīvot Rīgā kopā ar draudzeni. Šeit man vairs nebija blakus draugu, ar kuriem iedzert, tāpēc alkoholu lietoju viens pats – pāris aliņi dienās, kad jutos nomākts, šķita kā mierinājums. Gribēju būt tikai ar draudzeni un biju jau sācis domāt par ģimeni. Iekšēji dusmojos un skumu, kad viņa devās pavadīt laiku ar citiem cilvēkiem. Manī bija vēlme to aizliegt, taču biju par vāju, lai to pateiktu. Patiesībā es attiecības nemaz neveidoju un nestrādāju pie tām – negatīvo es centos izslēgt no savas apziņas, cerot, ka tas drīz pāries un visu laiku gaidīju brīdi, kad viņa atkal būs man blakus. Ja viņai sanāca aizkavēties darbā, es vienmēr biju par to sašutis un pieprasīju precīzu laiku, kad būs mājās pie manis. Jau iepriekš biju no cilvēkiem dzirdējis, ka nedodu brīvību, taču neatzinu pats sev, ka tā tiešām darīju, jo negribēju atzīt savas kļūdas. Es uzskatīju, ka mainīt savu personību nemaz nav iespējams – ar to var tikai sadzīvot. Protams, arī šīs neveselīgās attiecības izjuka, taču drīz pēc tam viņa uzaicināja mani uz draudzi “Kristus Pasaulei”, ko pati nesen bija sākusi apmeklēt. Protams, es piekritu aiziet, lai būtu viņai blakus un pavadītu kopā laiku. Līdz pēdējam nevēlējos viņu atlaist.

Kādu laiku nācu tikai šī cilvēka dēļ, taču draudzē sludinātais Dieva vārds sāka mani uzrunāt. Bībelē ieraudzīju, ka Dievs caur Jēzu Kristu spēj izmainīt cilvēku. Sāku domāt – vai tad arī man tas ir iespējams? Apmeklēju mājas grupiņu, kur kopīgi pārrunājām Dieva vārdu, un es sapratu, ka neesmu brīvs no domām par šo meiteni, ar kuru nesen izšķīrāmies. Pieķeršanās bija kļuvusi kā atkarība. Mājās un ar grupiņas cilvēkiem lūdzām par to, lai es iegūtu iekšēju brīvību un spētu viņu atlaist. Devos arī uz draudzes semināru inkaunteru, kur atdevu visas savas problēmas Dievam un lūdzu brīvību no atkarībām un nepareizas pieķeršanās. Pēc tā man pilnībā pazuda vēlēšanās lietot alkoholu un es arvien retāk domāju par bijušo draudzeni. Liels izaicinājums bija mans lēmums dzīvot vienam pašam atsevišķi. Pirmo reizi biju pilnīgi viens ar savām domām un problēmām, taču šoreiz nolēmu nemeklēt glābiņu alkoholā un cigaretēs, bet gan tikt galā ar sevi, lūdzot un lasot Bībeli. Biju spiests pats pieņemt ikvienu savu dzīves lēmumu. Sākumā bieži sazvanījos ar mājas grupiņas vadītāju, kurš uz katru manu problēmu atbildēja caur Bībeles Rakstu vietām. Šādi es iemācījos, ka Dievam ir risinājums ikvienai manai situācijai – atliek tikai lūgt un ticēt, kā arī izdarīt pareizas izvēles. Man bija ticība, ka Dievs palīdzēs man izmainīties.

Gribēju atbrīvoties arī no smēķēšanas, taču tas nebija viegli. Kādā dievkalpojumā mācītājs skaidroja, ka sliktos ieradumus vajag aizstāt ar kaut ko citu, lai pierastu to nedarīt. Tā nu ik reizi, kad vēlējos uzsmēķēt, apēdu pa konfektei. Cigaretes mājās vairs neturēju, taču sanāca satikt cilvēkus, kuri smēķē un, viņu pamudināts, ik pa laikam joprojām uzpīpēju, tomēr turpināju par to lūgt, lai iegūtu pilnīgu brīvību. Tā ar laiku man izzuda vēlēšanās smēķēt un es sāku teikt nē, kad man to piedāvāja. Apmeklēju Bībeles skolu, kur ieguvu skaidru izpratni par dažādām dzīves jomām, arī attiecībām ar pretējo dzimumu. Sapratu, ka vīrietim ir jābūt ģimenes galvai, kas vada un uzņemas atbildību par lēmumiem. Tāpat Bībelē vēstules Ebrejiem 13.nodaļā ir teikts: “Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.” Tātad, Dieva plāns ir laulība un jebkāda veida fiziskas attiecības ārpus tās nav Dievam patīkamas. Esmu izlēmis, ka tad, kad veidošu ģimeni, tas būs pēc Dieva gribas un zinu, ka šāda laulība būs svētīta.

Iepazīstot Dievu, esmu kļuvis par stipru personību, kas pats spēj pieņemt lēmumus un neizdabā citu cilvēku vēlmēm, lai tikai būtu pieņemts. Es varu pateikt nē, ja nevēlos kaut ko darīt vai saprotu, ka man tas nav vajadzīgs. Man ir draugi no draudzes, ar kuriem jautri un interesanti pavadām kopā laiku bez alkohola un cigaretēm. Es pats esmu savas dzīves vadītājs un zinu, ka tad, kad man būs ģimene, es spēšu ieņemt vīra vietu tā, kā Dievs to ir paredzējis. Vairs nemeklēju mīlestību un drošības sajūtu attiecībās ar meitenēm, jo zinu, ka neviens mani nemīl tā, kā Dievs, un man nav vajadzīgi citi cilvēki, lai justos pieņemts un atzīts. Es turpinu mainīties uz labo pusi un uzņemos atbildību par savām kļūdām. Esmu brīvs un jūtos piepildīts. Paldies Dievam par to!” tā ar prieku saka Mārcis.

Mārča Balaško liecību pierakstīja Laura Gruševa

Brīnums draudzes lūgšanu laikā

Publicēja 2017. gada 4. febr. 05:36Līga Paņina

Ziņas datums 04.02.17.

Dievs grib un spēj dziedināt jebkuru slimību, tikai mums tam dažkārt ir grūti noticēt. Reinim bija tikai četrpadsmit gadi, kad kādā treniņā viņš savainoja kāju. Kad jaunais puisis sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, viņam nebija lielas pārliecības, ka Dievs viņai var dziedināt. Taču kādā dievkalpojumā notika brīnums, un Reinis pavisam negaidīti tika dziedināts no sāpēm celī, kas viņu mocīja jau vairākus gadus.

Nelielā sarunā Reinis stāsta, kā kļuvis vesels: “Pirms trim gadiem kādā dejošanas nodarbībā, nepareizi izpildot vingrinājumu, ļoti stipri savainoju celi. Kopš tā laika man bija grūti staigāt un vēl grūtāk – skriet, palekties un pietupties. Pāris mēnešus sāpes vienkārši pacietu, tad nodomāju, ka fiziskas aktivitātes un treniņi palīdzēs no sāpēm kājā tikt vaļā. Taču tas līdzēja tikai kādu mēnesi. Pēc tam sāpes kļuva vēl stiprākas un dejošanu nācās pārtraukt.

Pie ārsta es negāju un nekādas zāles nelietoju, jo deju skolotājs bija mani sabaidījis, ka kādam citam viņa audzēknim bijusi tāda pati problēma un medicīna viņam neesot varējusi palīdzēt, bet kļuvis vēl sliktāk, tikai izdota kaudze naudas par neko. Apmēram divus gadus centos ar savu slimību sadzīvot un nedomāt par sāpēm. Šajā laikā nelieli uzlabojumi mijās ar paasinājumiem, un nekas daudz nemainījās. Taustot kāju, tieši virs ceļa bija izveidojusies tāda kā bedrīte, un tur arī sāpēja visvairāk.

Mana vecmāmiņa ticēja Dievam, viņa man mācīja lūgt un stāstīja daudz interesantus stāstus no Bībeles. Skolā pirmajās klasēs ētikas nodarbību vietā es izvēlējos kristīgo mācību, jo arī skolotāja bija ticīga un mums daudz mācīja par Dievu. Līdz ar to varu teikt, ka esmu ticējis no bērnības, taču vēlāk es pārgāju uz citu skolu, arī omīte nomira, bet es pamazām attālinājos no Dieva un kļuvu tāds pats, kā mani vienaudži. Vairs nelūdzu un negāju arī uz baznīcu, lai gan sirdī vēl arvien ticēju un uzskatīju, ka Dievs ir.

Pagājušajā rudenī sāku mācīties mākslas vidusskolā un kāda meitene no manas klases uzaicināja mani uz draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumu. Sākumā šaubījos, iet vai neiet, beigās tomēr aizgāju. Man ļoti patika atmosfēra, kas šeit valdīja. Nekad vēl nebiju saticis tik jaukus un draudzīgus cilvēkus!

Drīz atnācu arī uz pirmo draudzes dievkalpojumu. Jau no paša sākuma viss šķita interesanti, saistoši, un jau pēc pirmās slavēšanas dziesmas es zināju, ka man patīk un ka “Kristus Pasaulei” būs mana draudze. Šeit bija pilnīgi cita gaisotne, nebija tik oficiāli ka baznīcās, kurās biju apmeklējis līdz šim. “Kristus Pasaulei” mācītājs ne tikai lasīja fragmentus no Bībeles, bet arī stāstīja daudzus piemērus un atgadījumus no savas dzīves. Pavisam drīz es pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu, pievienojos mājas grupiņai un sāku kalpot video komandā.

No sākuma vēroju, kā Dievs dziedina citus, taču man nebija lielas ticības, ka Kristus dziedinās arī mani. Tomēr pamazām sāku lūgt par sāpēm celī. Pēc pāris mēnešiem bija kāds dievkalpojums, kura laikā mācītājs teica: “Pielieciet roku pie vietas, kur jums ir problēmas un lūgsim par dziedināšanu!” Es uzreiz pieliku roku pie ceļa un lūdzu Dievu. Tobrīd lūdza visa draudze. Tūlītējas izmaiņas nejutu, tāpēc par sāpēm kājā vairs nedomāju. Pēc dievkalpojuma iekāpu vilcienā, lai brauktu uz mājām, pārbraucu ar roku pāri kājai, un nejauši ievēroju, ka deformācija, kas jau vairākus gadus bija sataustāma manā ceļa locītavā, gandrīz ir izzudusi! Tajā pašā brīdī konstatēju, ka arī sāpes ir pārgājušas. Sapratu, ka Dievs mani ir dziedinājis!

Tagad ir pagājuši vairāki mēneši kopš šī dievkalpojuma. Bedrīte celī ir stipri mazāka, nekā agrāk, gandrīz nav sataustāma un vairs netraucē. Arī sāpes celī ir izzudušas un šo mēnešu laikā ne reizi nav atjaunojušās.

Cilvēkiem, kuriem ir traumas vai kaulu sāpes, es iesaku – ticiet Jēzum! Arī mana ticība tam, ka Dievs var un grib dziedināt visus, kas meklē palīdzību pie Viņa, pēc šī notikuma ir tikai pieaugusi. Ticiet, lūdziet, meklējiet, un Dievs noteikti atbildēs! Viņš dara brīnumus!” šādu novēlējumu sarunas beigās mums visiem saka Reinis.

Reiņa Bruzīša liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Aizraujošs piedzīvojums – būt kopā ar Dievu

Publicēja 2017. gada 31. janv. 12:22Līga Paņina

Ziņas datums 31.01.17.

Sofija ir radoša personība, kura redz un uztver pasauli krietni savādāk nekā lielākais vairums. Ilgu laiku viņai šķita, ka dzīvē viss ir kārtībā un par Dievu interesējās vairāk, lai atrastu atbildes uz daudzajiem filozofiskajiem jautājumiem, kas nepārtraukti grozījās viņas prātā. Tomēr, esot kopā ar Dievu, arī viņa atzīst, ka ir piedzīvojusi reālas izmaiņas.

Sofija stāsta par savu dzīvi pirms iepazina Dievu: "Esmu piedzimusi labā ģimenē, kurā vecāki vienmēr par mani gādāja un rūpējās. Viņi bija arī saprotoši laikā, kad pusaudžu gados man veidojās brīvdomātāja daba un nerāja, kad darīju visādas trakulības. Es nēsāju dredus, klaiņoju pa pilsētu kopā ar saviem draugiem, klausoties skaļu mūziku. Bez iepriekšēja brīdinājuma varēju doties uz Reiva festivālu kaimiņu valstī un tur nakšņot uz ielas. Protams, šādi tusiņi gāja kopā ar alkohola dzeršanu, cigaretēm un dažreiz arī zālītes smēķēšanu. Nevaru teikt, ka man būtu bijusi drausmīga atkarība, bet, izklaidējoties kopā ar draugiem, tā bija neatņemama sastāvdaļa. Pēc tādām trakulīgām ballītēm jutos gan fiziski, gan emocionāli slikti, jo sapratu, ka tas, ko daru, nav pareizi. Dažreiz mocījos ar vainas apziņu, tāpēc klusībā lūdzos, lai šāda rīcība neatnes ļaunas sekas manā vai vecāku dzīvēs, jo dziļi sirdsapziņā apzinājos, ka tas nav labi.

Tāpat, pirms iepazinu Dievu, manī slēpās lepnums un pārākuma sajūta, kura dēļ bieži mēdzu slikti domāt un tiesāt apkārtējos. Piemēram, vērojot cilvēkus, pie sevis prātoju, ka tie ir neglīti, nesmuki ģērbušies un neveiksmīgi. Veikalā, skatoties uz pārdevēju, domāju, vai tiešām šīs sievietes sapnis bija nožēlojamais kasieres darbs? Kāpēc viņa nav sasniegusi kaut ko vairāk? Taču bija brīži, kad man nepatika arī sava dzīve. Lai gan pārsvarā esmu priecīgs cilvēks, pāris reizes esmu piedzīvojusi epizodes, kad bez jebkāda loģiska pamatojuma, biju pārliecināta, ka pēc dažām nedēļām man jāmirst. Tas tā varēja ilgt apmēram divas līdz trīs dienas. Šīs domas par nāvi bija ļoti nomācošas un pilnīgi pārņēma mani savā varā, liekot visam izskatīties niecīgam un bezjēdzīgam. Regulāri mocījos ar trauksmes sajūtu, it kā kaut ko kavētu vai nebūtu izdarījusi. Šajās reizēs un arī ikdienā manā prātā rosījās milzum daudz neatrisinātu jautājumu. Kāpēc pasaulē viss notiek tā un ne savādāk? Kāda nozīme ir tam, ko mēs darām? Es domāju par Dievu, kāds Viņš ir un kur varētu Viņu atrast?

Jau no mazotnes man bija interese par Dievu, taču ilgu laiku es vienkārši ignorēju vēlmi Viņu pa īstam iepazīt. Līdz sešpadsmit gadu vecumam es Viņu uzskatīju par kādu abstraktu, augstāku spēku bez vārda un rakstura. Dievs man asociējās ar svecītēm baznīcā, ikonām, reliģiskiem rituāliem, ar kaut ko mistisku un nezināmu. Vienu laiku pat pievērsos austrumu reliģijām, jo tās šķita saistošākas un interesantākas, nekā kristietība, taču dziļi sirdī nojautu, ka patiesais risinājums tomēr slēpjas Jēzū Kristū un vienreiz es Viņu atradīšu.

Pāris gadus atpakaļ, vēl pat tagad atceros konkrētu datumu, no rīta pamostoties sapratu, ka ilgāk tā vairs nespēju un man par katru cenu jānoskaidro patiesība. Vai nu Dieva nav un tie ir vislielākie cilvēces meli, vai arī Viņš ir reāls, liels un varens. Tādā gadījumā es vēlos veltīt Viņam savu dzīvi un tas būs to vērts! Skaidrs bija viens, vidusceļa nav. Es sāku lasīt Bībeli, apmeklēju dažādas draudzes, runāju ar cilvēkiem un klausījos viņu liecībās. Piedalījos vairākās kristiešu nometnēs un arī pati mēdzu lūgt Dievu un redzēju, ka Viņš patiešām atbild. Tas deva man pārliecību, ka Dievs tomēr ir reāls un darbojas vēl šodien. Man bija skaidrs, ka tikai Jēzū Kristū ir pilnība un tikai Viņš ir ceļš un patiesība.

Lai arī šajā laikā, biju apmeklējusi vairākas baznīcas, es brīžiem jutos viena pārējo kristiešu starpā. Tāpēc es ļoti priecājos, kad kāda no paziņām mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” sadraudzības pasākumu. Tā kā zaudēt nebija ko, nolēmu aiziet, turklāt man bija arī pavisam savtīgs mērķis. Cerēju, ka atradīšu kādu, kas varētu man palīdzēt pārtulkot tekstu par Dievu un Viņa simboliem mākslā. Taču tur atradu ne tikai palīdzību skolas uzdevumiem, bet arī lieliskus cilvēkus, kuri ir no sirds nodevušies Dievam. Man ļoti patika šīs pasākums, un pēc tā es nolēmu regulāri apmeklēt arī mājas grupiņu un draudzes dievkalpojumus. Tur man izskaidroja, kā veidot personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, kas palīdzēja man atbrīvoties no daudziem maldīgiem priekšstatiem.

Agrāk es skatījos uz stipriem kristiešiem un redzēju brīnumus un dziedināšanas viņu dzīvēs, taču domāju, ka šī lietas uz mani neattiecas un Dievs mani nemīl tikpat stipri kā tos "izredzētos,  īpašos kristiešus". Taču, vairāk iepazīstot Dievu, sapratu, ka esmu kļūdījusies un varu tikt svētīta tikpat lielā mērā, kā jebkurš cits kristietis. Iedziļinoties Dieva vārdā, esmu saņēmusi ilgi meklētās atbildes uz jautājumiem, kas nelika mieru un nepārtraukti nodarbināja manu prātu. Tagad zinu, kāda nozīme ir manai dzīvei, kāpēc pasaulē viss notiek tā un ne savādāk. Esmu iepazinusi Dievu! Līdz ar to ir pazudusi arī mokošā bezjēdzības sajūta un nemitīgā trauksme un nemiers. Sen vairs nav atkārtojušās epizodes, kad šķiet, ka drīz būs jāmirst. Dievs manai dzīvei ir devis jaunu mērķi un piepildījumu, kurā nav vietas nolemtības sajūtai. Tāpat esmu pilnīgi atteikusies no tusiņiem, alkohola lietošanas, cigaretēm un zālītes smēķēšanas. Tā vietā es labprāt apmeklēju mājas grupiņas pasākumus, kuros varu labi pavadīt laiku arī bez apreibinošām vielām, pēc kurām iepriekš biju jutusies tik slikti. Tur es esmu pieņemta un mīlēta gan no mājas grupas dalībnieku, gan vadītājas puses, kura vienmēr mani atbalsta. Dievs man arī ir palīdzējis tikt vaļā no lepnuma, apkārtējo cilvēku nosodīšanas un tiesāšanas. Tagad saprotu, ka ikviens mēs esam ļoti svarīgi Dieva acīs, un es vēlos no visas sirds palīdzēt cilvēkiem, stāstot tiem par Jēzu Kristu un iedrošinot spert pirmos ticības soļus. Tas man ir aizraujošs piedzīvojums. Zinu, ka Jēzus Kristus ir vienīgā pareizā izvēle, ja runa iet par dvēseles glābšanu, un arī atbilde uz visiem jautājumiem, lai cik daudzsološas un interesantas šķistu citas reliģijas. Novēlu ikvienam atklāt šo patiesību, pieņemt Jēzu Kristu kā savas dzīves Glābēju un izveidot tuvas, personīgas attiecības ar Dievu!

Sofijas Šabuņevičas liecību pierakstīja Līga Paņina

Iztīrīju māju no alkohola krājumiem un cigaretēm

Publicēja 2017. gada 27. janv. 12:42Līga Paņina

Ziņas datums 27.01.17.

Kā stāsta Ainis, ar cigaretēm, alkoholu un pornogrāfijas skatīšanos sācis aizrauties jau pusaudžu gados, gribēdams saņemt draugu atzinību savā bariņā. Diemžēl šādi ieradumi vēlāk kļuva par atkarību, ar kuru paša spēkiem vīrietis nevarēja tikt galā, lai arī to vēlējās. Taču, kad Ainis iepazina Dievu un sāka lūgt, viņš saņēma spēku un uzvarēja savus netikumus.

“Pusaudžu gados ļoti vēlējos būt atzīts un pieņemts vienaudžu vidū, tāpēc darīju visu, ko spēju, lai tā notiktu. Aptuveni četrpadsmit gadu vecumā sāku smēķēt un lietot alkoholu. Ar draugiem kopā “pa kluso” arī skatījāmies vecāku kasetes ar pornogrāfijas filmām. Pieaugot tas viss turpinājās. Lai pēc darba varētu atslābināties un atbrīvoties no iekšēja nemiera, ko jutu pat bez iemesla, gandrīz katru vakaru biju paradis iedzert pa vīna glāzei. Tā ik reizi viss sākās ar glāzi, bet beidzās ar tukšu pudeli, jo nevarēju apstāties. Darba darīšanās bieži devos uz ārzemēm, tāpēc no katra brauciena mēdzu atvest pa kastei lētā vīna – tātad alkohols man vienmēr bija mājās veselām kastēm un pēc tā nebija tālu jāmeklē. Dzēru, kad vien gribēju un pat nepiefiksēju, ka tā jau pamazām bija kļuvusi par atkarību. Vēl viens slikts ieradums bija no rīta brokastu vietā nopīpēt pa cigaretei. Nebiju liels smēķētājs, taču man patika to regulāri darīt. Pēc laika tas bija izraisījis kuņģa čūlu, kas mani ļoti mocīja, tāpēc centos paklausīt ārsta norādījumiem smēķēt pēc iespējas mazāk. Kad čūla bija izārstēta, atkal atgriezos pie ierastā cigarešu daudzuma. Visu laiku domāju, ka vajadzētu atmest un apņēmos vairs nesmēķēt, taču pie pirmā stresa un pārdzīvojumiem vienmēr tvēru pie sava glābiņa – cigaretes. Protams, alkohols un cigaretes paņēma arī daļu manu finanšu.

Vēl viena atkarība, kas turpināja ietekmēt manu dzīvi, bija pornogrāfija. Vienmēr pēc šādu filmu skatīšanās jutos iztukšots, nelaimīgs un netīrs, taču turpināju to darīt. Bieži vien, ejot pa ielu un skatoties uz cilvēkiem, man galvā raisījās dažādas neķītras ainas no pornofilmām – viss mans prāts bija aizņemts ar šādām domām. Redzēju arī pornogrāfiskus sapņus, pēc kuriem no rīta jutos slikti, taču nespēju tur neko mainīt. Atkarībās es patiesībā meklēju piepildījumu savai dzīvei, kā man ļoti pietrūka, taču viss, ko saņēmu, bija mirkli ilgstošas baudas, pēc kurām jutos slikti un domāju, ka vēlos to izbeigt. Jutos mazvērtīgs un domāju, ka citi ir veiksmīgāki par mani, tāpēc ar alkohola un cigarešu palīdzību centos aizbēgt no šīm domām un sajūtām. Varu teikt, ka biju vājš cilvēks, kurš nespēja pateikt “nē” saviem sliktajiem ieradumiem.

Domāju, ka tā tas turpinātos visu manu dzīvi, ja reiz nebūtu atnācis līdzi savai topošajai sievai uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Sākumā gāju tikai intereses pēc, lai redzētu, ko īsti viņa apmeklē. Mācītāja sludinātais man šķita saistošs un interesants, tāpēc turpināju nākt. Sāku arī apmeklēt mājas grupiņu, kur iepazinos ar cilvēkiem, kuri Dieva spēkā bija tikuši vaļā no ļoti smagas alkohola atkarības. Klausoties viņu stāstus, sapratu, ka patiesībā arī pats esmu bijis tikai soļa attālumā no pilnīgas nodzeršanās. Sapratu, ka ir laiks pielikt punktu ik vakara vīna dzeršanai. Sāku regulāri lūgt un lasīt Bībeli, tādējādi iepazīstot Dievu, kurš radījis mūs par brīviem cilvēkiem, tāpēc nolēmu cīnīties arī ar smēķēšanu, par kuras atmešanu jau sen biju domājis. Dievs cēla manu pašapziņu un es sāku par sevi domāt kā par veiksmīgu un stipru cilvēku, kam nevajag kaitīgos ieradumus, lai aizbēgtu no savām sajūtām. Mājas grupiņā visi kopā lūdzām par to, lai es būtu brīvs no jebkādām atkarībām – arī pornogrāfijas. Arī pats mājās lūgšanu laikā apliecināju, ka Jēzus Vārdā man nav nekādu atkarību. Vēlējos saņemt no Dieva spēku cīnīties, tāpēc devos uz draudzes semināru inkaunteru, kur tika aizlūgts par manu brīvību. Pēc tā jutos piepildīts un, piedzīvojot Dieva mīlestību, sapratu, ka vēlos pa īstam sekot Jēzum. Šādi tiku vaļā no tieksmes iedzert un pornogrāfijas. Iztīrīju māju, izmetot ārā visus alkohola krājumus un cigaretes, un pieņēmu lēmumu, ka nevēršu vaļā nevienu pornogrāfijas filmu vai mājas lapu.

Vēlmi uzsmēķēt gan vēl jutu, taču biju nolēmis arī to uzvarēt, lūdzot un ticot. Aizbraucu uz vēl vienu inkaunteru, kur, esot Dieva klātbūtnē, piedzīvoju atbrīvošanu no vēlmes uzsmēķēt, par ko biju lūdzis. Jutos ļoti priecīgs un viegls kā pūciņa. Man bija sajūta, ka Dievs no dvēseles noņēmis kādus trīsdesmit kilogramus visa liekā. Arī iekšējais nemiers, ko senāk izjutu, bija pazudis. Kopš tās reizes vairs nesmēķēju, nelietoju alkoholu un neskatos pornogrāfiju. Prāts beidzot ir brīvs no neķītrām domām. Es zinu, ka manī mājo Dieva Svētais Gars, tāpēc rūpīgi izvēlos, ko skatīties pa TV un kā pavadīt savu brīvo laiku. Man vairs nav vajadzīga vīna kaste un cigaretes, tā vietā labāk dodos sportot. Es nemeklēju piepildījumu, mieru un prieku atkarībās, kas kaitē manai veselībai un netērēju tām naudu. Tā vietā es lasu Bībeli, lūdzu, apmeklēju draudzi un arī kalpoju Dievam mājas grupiņā – pavadu savu brīvo laiku kvalitatīvi. Nejūtos mazvērtīgs, jo esmu stiprs, priecīgs un brīvs cilvēks, un to novēlu arī citiem! Ar Dieva palīdzību jūs varat uzvarēt visas atkarības un justies piepildīti un laimīgi!” tā ar prieku saka Ainis.

Aiņa Ignatjeva liecību pierakstīja Laura Gruševa

Dievs ir tur, kur mainās cilvēku dzīves!

Publicēja 2017. gada 24. janv. 23:55Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 28. janv. 06:13 ]

Ziņas datums 25.01.17.

Dzīves laikā katram ir izveidojies savs stāsts, kurā ir notikumi, cilvēki un sajūtas, kas ir atstājuši iespaidu uz visu mūžu. Diemžēl lielākoties runa ir par negatīvu pieredzi, kas traucē cilvēkam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un no kuras cilvēks pats atbrīvoties nevar. Taču, ko nespēj cilvēks, to spēj Dievs! Un inkaunters ir īstā vieta, kur atstāt pagātnes vai tagadnes problēmas, atkarības vai sāpes, jo šajā trīs dienu seminārā cilvēki reāli piedzīvo izmaiņas. Lūk, ko daži stāsta par piedzīvoto:

Roberts: „Inkauntera laikā piedzīvoju dziedināšanu! Ikdienā daudz laika pavadu pie datora, un tādēļ tas bija iedragājis manu veselību – ļoti sāpēja plecs un nevarēju pacelt roku. Diemžēl medikamenti nepalīdzēja. Taču inkauntera laikā, aizejot pie krusta un lūdzot nodošanās Dievam lūgšanu, sajutu, ka mana roka notirpst. Iekšēji dzirdēju pamudinājumu no Dieva: ”Laid vaļā, būs labi!” Sapratu, ka mana roka būs vesela. Un vēlāk vakarā pamanīju, ka sāpes ir pilnībā izzudušas! Tagad varu izdarīt to, ko agrāk nevarēju – izstaipīt, pagrozīt plecu un roku!

Sabīne aizrāvās ar narkotikām – lietoja zālīti un ripas. Viņa stāsta: „Biju pievērsusies Dievam, bet tad atkritu, sāku izlaist mājas grupiņas un dievkalpojumus, pavadīju laiku ar cilvēkiem, kuri lietoja narkotiskās vielas. Tā bija atkarība, kas vilka mani uz leju un lika justies iekšēji tukšai. Taču mana mājas grupiņas vadītāja iestājās lūgšanās par mani un mudināja mani nepadoties, iesakot aizbraukt uz inkaunteru. Pēc aizlūgšanas sajutos kā jauns cilvēks, vēlme lietot narkotiskās vielas ir pilnībā izzudusi! Atbraucot mājās, pārtraucu attiecības ar cilvēku, ar kuru kopā lietojām šīs vielas. Šobrīd man ir pilnīgi jaunas domas un vēlme mainīt visu un cīnīties, lai to saglabātu!

Dace: „Ir lietas, ko tu pats nevari izmainīt, lai cik ļoti censtos! Es nevarēju pati piedot cilvēkam, ar kuru man bija izjukušas attiecības, tām sekoja vēl daudzas citas, kas atstāja iespaidu uz manu turpmāko dzīvi. Kad pirmo reizi piedzīvoju vilšanos, nākamajās šķita, ka cilvēks bija kopā ar mani tikai tāpēc, ka pašam kaut kas nebija izdevies. Tas manī veicināja neuzticēšanos un radās vēlme norobežoties vispār no cilvēkiem. Es vēlējos to mainīt un inkauntera laikā es tiku atbrīvota no nepiedošanas un negatīvajām emocijām, kas slēpās pagātnē.

Āris atzīst, ka vēlējās būt atbrīvots no alkohola un smēķēšanas atkarības, azartspēlēm un zagšanas. „Pēc inkauntera jūtos kā iztukšots no negatīvā! Šobrīd ir apņemšanās veidot attiecības ar Dievu, mācīties Bībeles skolā un arī stāstīt citiem par Dievu!” priecīgi stāsta Āris.

Ivo saņēma dziedināšanu kakla skriemeļiem – apmēram 20 gadus vīrietis mocījās ar sekām pēc traumas, nevarēdams brīvi pagrozīt galvu. Taču aizlūgšanas laikā sajuta karstuma viļņus ķermenī un pamanīja, ka var pilnīgi brīvi kustināt kaklu!

Lauma piedzīvoja atbrīvošanu no nepiedošanas pēc šķiršanās. Jaunā sieviete cieta no mazvērtības un bija vīlusies gan savā vīrā, gan sevī. Taču, aizbraucot uz inkaunteru, Dievs dziedināja viņas sirdi un emocijas. Nepiedošana ir aizgājusi prom, un šobrīd jaunā sieviete ir atjaunojusi attiecības ar bijušo vīru, lai kopā sāktu stāstu no jauna, audzinot arī savu meitiņu!

Lūk, arī foto no inkauntera: http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/?aid=65159643 un video ar liecībām dievkalpojuma laikā: https://www.youtube.com/watch?v=8Y_IiLAmfSo.

Šīs liecības ir tikai sākums visām izmaiņām, ko šie cilvēki piedzīvos, esot kopā ar Dievu dzīvā draudzē! Arī tu to vari piedzīvot – atbrīvošanu, dziedināšanu un jaunas iespējas! Sāc jau šodien un piesakies nākamajam inkaunteram, kas notiks šī gada 15.– 17. martā. Piesakies rakstot: luize.zveja@gmail.com vai zvanot 20016806.

Kristīne Krapāne

1-10 of 994