ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Es spēju priecāties par savu dzīvi

Publicēja 2016. gada 9. febr. 13:16Līga Paņina

Ziņas datums 09.02.16.

Jau kopš dzimšanas Iveta ir piedzīvojusi atstumtību no apkārtējiem cilvēkiem, mocījusies ar kompleksiem un regulārām fiziskām sāpēm kāda iedzimta defekta dēļ. Atklājās, ka labā kāja ir īsāka nekā kreisā, kas vēlāk izraisīja gūžas deformēšanos un pastāvīgas sāpes. Gadiem ilgi cīnoties ar diskomfortu un kustību ierobežojumiem, sieviete nekad nebija iedomājusies, ka tas varētu kādreiz arī beigties. Iepazīstot Dievu un ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”, Iveta ieguva dziedināšanu, kas pilnībā izmainīja viņas ikdienu.

Iveta stāsta: „Kad es piedzimu, ārsti atklāja, ka manas kājas nav vienāda garuma un labā pēda bija izgriezusies uz otru pusi. Es domāju, ka šī traucējošā defekta iemesls ir mammas mēģinājumi no manis atbrīvoties, kad viņa bija stāvoklī. Reiz man mamma atklāja, ka es nebiju gribēts bērns, un viņa mēģināja dažas reizes pati uztaisīt abortu, taču es tomēr piedzimu. Šī ziņa bija kā trieciens. Tā kā man viena kāja bija izteikti tievāka nekā otra, daudzi smējās par mani, izteica negatīvus komentārus. Atceros, ka bērni meta ar dubļiem uz mani un sauca par kropli. Centos slēpt savu defektu, tādēļ nekad nevilku svārkus vai šortus un cīnījos ar pastāvīgiem kompleksiem. Tas viss lika man justies drausmīgi vientuļai un nesaprastai. Manī radās sajūta, ka neesmu nevienam vajadzīga, reizēm pat domāju par pašnāvību.

Pārdzīvoju vairākas operācijas, kurās man tika iztaisnota pēda un kāja pagarināta par 4,5 centimetriem. Neskatoties uz to, pilnībā izlīdzināt kāju garumu neizdevās, un šis defekts sāka deformēt gūžu, kas izraisīja pastāvīgu diskomfortu un sāpes. Staigāt sāku tikai desmit gadu vecumā. Bērnībā daudz laika pavadīju slimnīcās un sanatorijās. Katru gadu valsts apmaksāja vienu mēnesi, kurā bija paredzēta ārstēšanās un rehabilitācija pēc operācijām. Kopumā izdevās mazināt sāpes uz kādu noteiktu laika periodu, līdz tās atkal atgriezās. Lietoju arī pretsāpju medikamentus. Laikam ejot, arī mugura sāka deformēties un sāpes pieauga. Labo kāju, kurai bija defekts, daļēji nevarēju sajust, jo tika nospiests nervs. Ikdienā tas ļoti traucēja normāli dzīvot, jo nevarēju ilgstoši nostāvēt un nosēdēt, visu laiku nācās dīdīties krēslā, lai izbēgtu no diskomforta, taču tas nelīdzēja. Tā kā visu laiku bija sāpes, man negribējās pat ēst, tā rezultātā es biju diezgan vāja. Darbā bija grūti pilnvērtīgi veikt savus pienākumus.

Meklējot palīdzību, biju nonākusi kādā draudzē, taču vēlāk pēc vīra nāves vairs uz turieni negāju. Pārtraucu lasīt Bībeli, jo, paņemot to rokās, gribējās raudāt. Es nespēju samierināties ar to, kāda ir mana dzīve. Ticēju, ka ir Dievs un ka Viņš ir varens, taču šķita, ka tas neattiecas uz mani – es neticēju, ka Dievs varētu mani dziedināt.

Pagājušā gada pavasarī Kuldīgā notika draudzes „Kristus Pasaulei” evaņģelizācijas dievkalpojums, uz kuru saņēmu ielūgumu un nolēmu aiziet. Vēlāk sāku apmeklēt arī mājas grupiņu. Sapratu, ka man nepieciešamas pārmaiņas un ka jāatgriežas pie Dieva. Pamazām sāku atjaunot personīgas attiecības ar Dievu, par ko regulāri māca šajā draudzē. Mājas grupas vadītāja visu laiku teica, ka Dievs dziedina un piedāvāja aizbraukt uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kura laikā notiek aizlūgšanas par katru personīgi. Pēc aizlūgšanām uzreiz pamanīju, ka sāpes ir pazudušas! Sākumā tam bija grūti noticēt, jo biju pieradusi pie nepārtrauktas diskomforta sajūtas. Lai gan gaidīju, ka sāpes atgriezīsies, tā nenotika. Varēju visu laiku mierīgi nostāvēt un sēdēt. Es sapratu, ka tas ir Dieva brīnums! Pēc inkauntera apmeklējuma piedevu Dievam, mammai un arī par pašnāvību neesmu vairs domājusi. Es saprotu, ka Dievs mani ir dziedinājis gan ārēji, gan iekšēji, jo vairs nepārdzīvoju par to, ka man viena kāja ir tievāka nekā otra. Zinu, ka Dievs mani mīl un es spēju priecāties par savu dzīvi.

Kad aizgāju pie ārstes, pastāstīju, kas ir noticis. Viņa man teica, ka es izskatos pilnīgi citādāk, daudz stiprāka un dzīvīgāka. Tagad mans svars ir pieaudzis un jūtos daudz spēcīgāka. Ienākot kabinetā, daktere pajautāja: „Kur Tu biji pazudusi?” Pirms tam ārstu biju apmeklējusi katru mēnesi, lai dabūtu pretsāpju zāles. Kopš inkauntera apmeklējuma medikamentus vairs nelietoju, sāpes gūžā un mugurā ir pilnīgi izzudušas”

Kopš Iveta atgriezās pie Dieva un ienāca draudzē, sievietes fiziskais un emocionālais stāvoklis ir uzlabojies. Beidzot viņa var pārvietoties bez sāpēm, ilgstoši nosēdēt, neizjūtot diskomfortu, un kvalitatīvi veikt savu darbu. Ja agrāk Iveta ar neticību raudzījās uz to, ka Dievs viņu varētu dziedināt, tad šodien viņa ar sajūsmu saka: „Ikvienam iesaku no sirds ticēt Dievam un nešaubīties, ka Viņš dziedina!”

Ivetas Mīkstās liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Draudzei “Kristus Pasaulei” jau astoņi gadi

Publicēja 2016. gada 9. febr. 11:12Līga Paņina

Ziņas datums 09.02.16.

Apritējuši jau astoņi gadi, kopš Biķernieku slimnīcas kapelā kopā sanāca daži cilvēki, kuri vēlējās kalpot Dievam un nest cilvēkiem evanģēlija vēsti. Tā bija draudzes “Kristus Pasaulei” pirmā grupiņa Rīgā. Šodien draudzē ir jau apmēram 400 dalībnieku, kas ik nedēļas pulcējas kopā dievkalpojumā un mājas grupiņās Rīgā un daudzās citā Latvijas pilsētās. 21. februārī tiks svinēta draudzes astotā dzimšanas diena, kurai par godu tiks rīkoti krāšņi svētki.

Pasākumā piedalīsies slavēšanas grupa ar plašu svētku koncertu, kuru pavadīs dejotāju uzstāšanās. Neiztrūkstoša būs mācītāja svētruna, kura būs sagatavota atbilstoši šim notikumam. Kā jau tas dzimšanas dienai pienākas, katru apmeklētāju sagaidīs dažādi nelieli pārsteigumi un daudz patīkamu brīžu.

Aicinām visus mūsu draugus un atbalstītājus, kā arī katru, kurš vēlas svinēt svētkus kopā ar mums. Mīļi gaidīts arī ikviens, kuram šis būs pirmais draudzes apmeklējums, jo svinības ir labs iemesls, lai atnāktu ciemos mūsu draudzē. Dievkalpojumi draudzē „Kristus Pasaulei” notiek svētdienās plkst. 11:00 Elizabetes ielā 2, Pasaules tirdzniecības centrā. Papildus informāciju iespējams atrast draudzes mājaslapā www.kristuspasaulei.lv.

Dace Daubere

Nervus nomierinu, lūdzot Dievu, nevis smēķējot

Publicēja 2016. gada 5. febr. 13:57Līga Paņina

Ziņas datums 05.02.16.

Atkarība no nikotīna ir ļoti spēcīga un bieži sākas jau pēc pirmās cigaretes. Salīdzinoši reti atrodas cilvēki, kuri pēc pamēģināšanas spēj atturēties un pilnībā atteikties no kaitīgā ieraduma. Ilgu laiku Vitālijs sevi uzskatīja par pietiekami stipru, lai stātos pretī šai atkarībai, un iespējams tieši šīs pārliecības dēļ, jaunais puisis tomēr kļūdījās un iekrita cigarešu slazdā uz desmit gariem gadiem.

Vitālijs stāsta: “Manā ģimenē smēķēja gandrīz visi, tētis, mamma, abas māsas, izņēmums biju tikai es. Neskatoties uz apkārtējo negatīvo piemēru, biju spējis apvaldīt savu zinātkāri un nepamēģinājis uzpīpēt jau bērnībā. Vecmamma mani vienmēr slavēja un pārējiem lika par paraugu. Jutos bezgala lepns un mana pašapziņa auga aizvien lielāka. Tas nostiprināja manu pārliecību, ka nevēlos smēķēt un to nespēja mainīt nekādi apstākļi. Es nepadevos savu vienaudžu ietekmei un “tusiņos” nereti biju vienīgais nesmēķētājs, tāpat vēlāk arī armijas rindās. Tā tas turpinājās līdz pat divdesmit piecu gadu vecumam un varētu domāt, ka šis kārdinājums manā ceļā vairs nestāsies, taču tā nenotika.

Kārtējo reizi, esot kopā ar saviem draugiem, sākām diskutēt par cigaretēm un to lietderību. Mani paziņas aizstāvēja viedokli, ka smēķēšana ārēji izskatās ļoti skaisti un kādā nesaprotamā veidā tas mani uzrunāja. Vēlējos paskatīties, kā būtu, ja es smēķētu. Un tiešām varēju piekrist draugiem, ka no malas ar cigareti izskatos labi. Par draudošo atkarību no cigaretēm es vispār nedomāju, biju pārliecināts, ka esmu stipra personība un mani tas neskar. Uzskatīju, ka esmu pilnīgi brīvs, kad vēlos varu uzsmēķēt un kad nevēlos – atturēties. Šādā veidā blēņojos un mānīju sevi kādus trīs četrus mēnešus, līdz vienā brīdī sapratu, ka bez cigaretes nevaru vairs iztikt. Tas bija šoks. Vārdos nemaz nespēju izteikt, cik lielu vilšanos savos spēkos piedzīvoju. Brīvība, ar ko vienmēr tik ļoti lepojos, nu bija pazaudēta.

Sava lepnuma un iedomības dēļ biju iekritis atkarības slazdos. Cigaretes aizvien vairāk ienāca manā ikdienā un kļuva par neatņemamu tās sastāvdaļu. Drīz vien dienā izsmēķēju nepilnu paciņu un turpmāk, tērējot naudu, vienmēr piedomāju, lai pietiktu cigarešu iegādei. Ja tomēr finanses pietrūka, mēdzu aizņemties, kas man šķita ļoti pazemojoši, bet es neko nevarēju izdarīt, jo nepīpēt nespēju. Vairākas reizes saviem spēkiem mēģināju atbrīvoties no šī netikuma, taču tieksme pēc cigaretēm varēja parādīties pat pēc vairākiem mēnešiem. Pietika nonākt kādā stresa situācijā, kad vēlme uzpīpēt atgriezās, kuru pārvarēt bija ļoti grūti. Protams pienāca brīdis, kad spriedzi neizturēju un atkal atsāku smēķēt. Brīvību ieguvu pavisam negaidītā veidā.

Manā dzīvē pienāca ļoti smagu pārdzīvojumu laiks. Neskatoties uz to, ka iepriekš biju neticīgs un pat skeptisks pret garīgām lietām, pateicoties nepatikšanām, es vēlējos meklēt Dievu, jo sapratu, ka tikai Viņš var man palīdzēt. Šī iemesla dēļ devos uz baznīcu, kur kādu laiku atpakaļ biju kopā ar savu bērnu nokristījies. Taču jau pēc diviem apmeklējumiem bija skaidrs, ka neesmu atradis meklēto. Vienu dienu, pavadot laiku sociālajos portālos, mani uzrunāja kāda sieviete, kura, uzzinot par maniem pārdzīvojumiem, ieteica atbraukt uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Ierodoties biju nedaudz pārsteigts, ka nav tradicionālās ēkas un mūzikas, taču šeit es piedzīvoju patiesu Dieva klātbūtni. Tas bija kaut kas neaprakstāms un spēcīgs! Jau tajā pašā dienā es pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju un piedzīvoju tūlītējas izmaiņas. Parādījās pārliecība, ka Jēzus ir blakus, Viņš vēro mani un katru manu darbību. Bija skaidrs, ka dzīvot kā līdz šim es vairs nevēlos un nolēmu attiekties no visa, kas nav Dieva griba, to starp arī no cigaretēm.

Pēc šī dievkalpojuma man nebija ne mazākās vēlēšanās uzsmēķēt, es jutos pilnīgi brīvs no šīs atkarības. Tas bija kaut kas neaptverams un vārdos grūti aprakstāms. Salīdzinājumā ar iepriekšējām reizēm, kad centos atmest smēķēšanu saviem spēkiem, man vispār nebija jāmokās ar vēlmi pēc cigaretēm. Nebija ierastās cīņas vai centienu sevi ierobežot. Atgriežoties mājās, neizsmēķēto pāri palikušo paciņu es kādam vienkārši atdevu bez mazākās nožēlas. Kopš pirmā draudzes apmeklējuma cigaretes ir pazudušas no manas ikdienas pavisam. Tagad vairs netērēju naudu šim kaitīgajam ieradumam un manā dzīvē nebūs pazemojošo situāciju, kad jāaizņemas, lai nopirktu kārtējo paciņu. Cigarešu dūmu smaka man ir kļuvusi nepatīkama. Pat stresa situācijās prātā neienāk doma, ka es varētu uzpīpēt. Ja satraucos, savus nervus nomierinu, lūdzot Dievu. Viņš palīdz labāk nekā nervozā smēķēšana.

Visus, kas cīnās ar šo netikumu, vēlos iedrošināt meklēt palīdzību Jēzū Kristū. Viņš spēj cilvēku darīt patiešām brīvu arī pēc ilgiem atkarības gadiem. Dievam nekas nav neiespējams!”

Vitālija Žaglova liecību pierakstīja Līga Paņina

Man beidzot ir mērķi un manai nākotnei ir perspektīva!

Publicēja 2016. gada 2. febr. 13:47Līga Paņina

Ziņas datums 02.02.16.

Daudzus gadus Sarmīte mocījās depresijā un mazvērtības apziņā. Sieviete neatrada izeju no tām ne attiecībās un izklaidē, ne arī okultismā un reliģijā. Kad pēc ilgiem pārdzīvojumiem un meklējumiem viņa nonāca draudzē “Kristus Pasaulei” Ogrē un atdeva savu dzīvi Dievam, drīz vien Sarmīte ievēroja, ka gadiem ilgusī grūtsirdība un apātija ir beigusies!

Par to, kā viņa atbrīvojās no depresijas, Sarmīte stāsta: “Ģimenē bijām trīs bērni, mamma mani mīlēja, taču viņai nebija pārāk daudz laika, ko veltīt mums, jo bija smagi jāstrādā, lai uzturētu ģimeni. Tā augām savā nodabā. Savukārt tēvs bija ļoti bargs, par mazāko pārkāpumu allaž sekoja rāšanās un pēriens. Viņš vienmēr lika justies man par kaut ko vainīgai. Neatceros, ka bērnībā viņš mani būtu mani paņēmis klēpī un samīļojis. Tā es augu, sevī ierāvusies, allaž izjūtot uzmanības trūkumu un atstumtību. Skolā manas drēbes vienmēr bija sliktākas, nekā pārējiem klases biedriem. Staigāju salāpītās zeķubiksēs, un ārējā izskata dēļ jutos vienkārši drausmīgi. Pusaudzes gados mazvērtības un atstumtības sajūta pārauga depresijā.

Biju apātiska, mani nekas neinteresēja un nepiesaistīja. Varēju gulšņāt dienām ilgi, nespējot atrast sev nodarbošanos. Jutos nolemta, bez nākotnes un perspektīvas, nebija ne plānu, ne mērķu. Vienmēr bija slikts garastāvoklis un allaž likās, ka tieši mani visi atstumj un atgrūž. Savā prātā pārcilāju un analizēju negatīvus notikumus no savas pagātnes. Bieži vien gulēju un raudāju visu dienu, gaužoties un meklējot vainīgos savās problēmās.

Kad man bija 19 gadi, nomira mamma. Tas bija liels trieciens, jo tieši tad visvairāk vajadzēja padomu un atbalstu. Sākās meklējumu laiks manā dzīvē. Lai pierādītu sev un citiem, ka neesmu sliktāka par pārējiem, sāku iesaistīties kompānijās, veidoju gadījuma attiecības ar puišiem, lietoju alkoholu. Drīz vien kļuvu atkarīga no šāda dzīves veida. Centos kliedēt vientulības un mazvērtības sajūtu sevī, taču arvien jutos nemīlēta un nevienam nevajadzīga. Drūmās domas pārņēma mani ar jaunu sparu.

Pēc kāda laika es apprecējos, taču ģimenes dzīve bija neizdevusies, jo vīrs mājās sita un ņirgājās par mani. Tieši ģimenē depresija izpaudās jo īpaši spilgti. Nevēlējos uzkavēties mājās, tāpēc reizēm pat divas diennaktis paliku citur. Vīrs ļoti bieži bija bez darba un man nācās daudz strādāt, lai uzturētu ģimeni. Depresijai un apātijai pievienojās arī ārkārtīgi liels nogurums. Nebija nekādu interešu, tikai dvēseles sāpes un nolemtība. Domāju, ka visa dzīve jau ir beigusies, vēl jaunai esot. Tas laikam bija man pat uz sejas rakstīts. Kolēģi mani bija iesaukuši par zombiju, jo ievēroja, ka darbā esmu kā dzīvs mironis, bez prieka un cerības nākotnei.

Pēc septiņu gadu ilgām mocībām kopdzīvē es izšķīros, taču tūlīt nāca nākamais trieciens – smaga slimība. Man atklāja audzēju trešajā stadijā. Ārstēšanās kurss bija ļoti smags un slimības laikā mani pārņēma visdrūmākās domas. Gatavojoties operācijai, nepameta sajūta, ka tā būs pēdējā diena manā mūžā.

Vecmāmiņa bija ticīga, allaž lasīja Bībeli un lūdza par mani Dievu. Zināju, ka pastāv kaut kāds augstāks spēks, kas man var palīdzēt, taču meklēju nepareizajā virzienā. Savā izmisumā es pievērsos gan okultismam, gan burvestībām. Cerēju rast dziedināšanu un risinājumu savai veselībai un garīgajām problēmām. Gāju arī baznīcā, liku sveces pie svētbildēm un dzēru litriem svētītā ūdens, taču visas šīs aktivitātes neko nepalīdzēja, lai manu stāvokli uzlabotu. Caur ārstēšanās kūrēm gan atguvu veselību un ārsti apliecināja, ka manā organismā ļaundabīgo šūnu vairs nav, taču garīgi jutos briesmīgi. Visu laiku mocīja bailes, ka audzējs kuru katru brīdi var atkārtoties. Man nebija neviena, kas pamācītu, kā pa īstam iepazīt Dievu!

Kad biju vīlusies svētbildēs un dziedniekos, kādā brīdī es sapratu, ka nevis abstrakts augstāks spēks man var palīdzēt, bet gan tikai Dievs, dzīva un reāla Persona! Portālā draugiem.lv kāda sieviete aicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Sāku skatīties dievkalpojumu ierakstus un tie mani ļoti uzrunāja. Visu laiku bija doma, ka jāaiziet uz šo draudzi, tomēr allaž kaut kā atliku, un tā es vilcinājos diezgan ilgi.

Pirms nepilna gada bija “Kristus Pasaulei” dievkalpojums Ogrē. Nolēmu, ka man tur jābūt, lai vai kas. Tieši šajā dievkalpojumā es pieņēmu Jēzu kā savu Kungu un Glābēju. Sākot regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas sapulces, radās ticība, ka mana dzīve mainīsies un ka esmu pareizajā vietā. Visu laiku lūdzu: “Dievs, paņem no manis prom šo bezcerību!” Pēc tam aizbraucu uz draudzes semināru inkaunteru, kur par mani lūdza kalpotāji. Arī mājas grupiņā iestājās par šo problēmu.

Sāku pati regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu vakaros un no rīta. Savās lūgšanās pateicos un slavēju, ka Viņš mani ir darījis brīvu no depresijas! Cīnījos ar drūmajām domām un centos domāt pozitīvi, tā, kā to māca Dieva vārds. Piedzīvoju lielas izmaiņas savā domāšanā un attieksmē pret dzīvi, kas ļoti pēkšņi un negaidīti deva brīvību no depresijas.

Meklēju iespēju nopelnīt, taču vēl māca šaubas – kā gan es varēšu strādāt papildus darbu, ja man jau tā nebija spēka paveikt līdzšinējo? Mājas grupiņā lūdzām par šo vajadzību. Tajā pašā vakarā piepeši skaidri redzēju un sapratu, ko es gribu darīt! Dievs man atgādināja – es taču esmu šuvēja, man ir amats un ar to es varu nopelnīt. Bija pazudusi apātija un manī pamodās vēlme darboties! Pirmo reizi pēc daudziem gadiem parādījās konkrēta vīzija un rīcības plāns.

Pavisam drīz es saņēmu darba piedāvājumu. Sākot strādāt, pirmais, ko pamanīju, ka pazudis neveselīgais nogurums. Tas bija tik pēkšņi un negaidīti, ka pati biju par to pārsteigta. Meitenes grupiņā teica: “Agrāk tu pēc sešiem vakarā nevarēji aiz noguruma normāli pārnākt mājās, bet tagad tu ej un strādā līdz pulksten vienpadsmitiem!” Viss pēkšņi bija mainījies! Tagad vairs nebija laika žēloties par dzīvi, gausties un vainot citus savās neveiksmēs. Jau labu laiku esmu brīva no depresijas izpausmēm, apātijas un nomākta garastāvokļa. Esmu dzīvespriecīga, jūtos kolosāli, man ir spēks, tagad es varu iet un visu darīt, turklāt man ir pašai par to prieks!

Pagaidām vēl strādāju gan iepriekšējā darba vietā, gan eju pa vakariem šūt. Man vairs nav ne noguruma, ne bezcerības, ne depresijas. Es zinu, ko gribu un kas ir mans mērķis. Visa bezcerība un depresija pazuda vienā mirklī un es esmu ļoti pateicīga par to Dievam!

Tagad ir pagājuši deviņi gadi, kā man izoperēja audzēju. Dievs ir atbrīvojis mani arī no domām un bailēm, ka vēzis var atkārtoties. Ja līdz šim bija ļoti liela nedrošība, tad tagad esmu pārliecināta par savu dziedināšanu, man ir spēks un laba pašsajūta. Savās problēmās es vairs nevainoju citus, bet pati spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Tiem, kuri mokās depresijā, es aicinu meklēt dzīvo Dievu! Viņš spēj un grib mūs glābt, sniedzot atbildes mūsu problēmām!”

Sarmītes Olehno liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Brīnums – mana redze ir dziedināta!

Publicēja 2016. gada 29. janv. 13:14Līga Paņina

Ziņas datums 29.01.16.

Stress un pārdzīvojumi par ikdienas problēmām spēj atstāt sekas arī uz veselību – tā notika ar Ilzi. Kad negaidīti izjuka medicīnas prakse, kurā viņa strādāja, sieviete jutās “kā no laivas izmesta”. Satraukums par notikušo iespaidoja viņas redzi – kādu rītu viņa pamodās un, atverot acis, saprata, ka vairs nevar redzēt tik skaidri kā iepriekš. Lūdzot Dievu un paļaujoties uz Viņu, Ilzes acis ir dziedinātas.

Pagājušā gada aprīlī es negaidīti paliku bez darba. Tā kā man ir jau pāri piecdesmit, satraucos, vai un kā atradīšu citu darbavietu. Ļoti pārdzīvoju par notikušo, jo darbavieta man patika un tur es varēju darīt to, ko pratu vislabāk. Lielā satraukuma dēļ man parādījās redzes problēmas. Kādu rītu, atverot acis, redzēju peldam tādas kā „mušiņas” un brūnus plankumus. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā un steigšus devos pie ārsta. Apmeklēju vairākus acu centrus, kur man konstatēja acs stiklveida ķermeņa distrofiju, kas ir slimība, kurai raksturīga dažādu vielmaiņas gala produktu uzkrāšanās acī. Man izrakstīja acu pilienus, kas uz kādu brīdi palīdzēja, taču radīja arī blakus efektu – tā saukto sauso acu sindromu, kas ir nepatīkama graušana un asarošana.

Tā kā jau vairākus gadus apmeklēju draudzi un esmu dzirdējusi daudzu cilvēku liecības par dziedināšanu, sāku intensīvi lūgt Dievu, lai acis kļūtu veselas. Kopīgi lūdzām arī ar meitenēm mājas grupiņā, ko apmeklēju, taču man nebija stipras ticības, ka Dievs mani tiešām dziedinās. Tik ļoti satraucos, ka problēma ar acīm varētu saasināties un pat ievērojami pasliktināt manu redzi, ka gribēju izmantot visas man zināmās ārstēšanās iespējas. Iedomājos, ka varbūt alternatīvā medicīna – homeopātija man varētu palīdzēt. Pati gan sapratu, ka homeopāti cilvēku neārstē, bet tā vietā nodarbojas ar placebo efekta radīšanu, liekot cilvēkam ticēt, ka viņu dotie preparāti palīdzēs. Tā ir kā burvestība, kas līdzīga okultām darbībām. Taču jutos tik izmisusi, ka ķēros pie “pēdējā salmiņa”, cerot, ka varbūt tomēr tas kaut ko mainīs. Protams, pēc šī apmeklējuma un homeopātisko medikamentu lietošanas mana redze neuzlabojās.

Lai būtu droša, ka esmu izdarījusi visu, ko varēju, pieteicos arī uz draudzes “Kristus Pasaulei” semināru – inkaunteru. Šeit par manu acu dziedināšanu individuāli aizlūdza kalpotāja. Inkaunterā, esot Dieva klātbūtnē, man radās pārliecība, ka Dievs var mani dziedināt, tāpēc nolēmu atteikties no homeopāta izrakstītajiem līdzekļiem. Sapratu, ka nevaru ticēt diviem – homeopātijai un Dievam, jo Bībelē ir teikts, ka mēs nevaram pielūgt citus dievus, kā arī, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem. Es savu rīcību nožēloju un nolēmu, ka paļaušos tikai uz Dievu. Pēc šī lēmuma mana redze tiešām sāka uzlaboties. Arī pati mājās lūdzu Dievu un pateicos Viņam, ka caur Jēzu Kristu man jau pieder pilnīga dziedināšana. Ar katru dienu šie brūnie, peldošie punktiņi un „mušiņas” acu priekšā parādījās arvien retāk līdz izzuda pavisam. Kad rudenī atkal apmeklēju acu speciālistu, izmeklējumā ar datoru tika konstatēts, ka mana redze tiešām ir ievērojami uzlabojusies. Tas ir brīnums!

Esmu ļoti priecīga un pateicīga Dievam, ka Viņš uzklausīja manas lūgšanas un dziedināja. Tagad vairs nedzīvoju pastāvīgās bailēs un uztraukumā, ka redze varētu turpināt pasliktināties. Man ir drošības sajūta, ka ar manu veselību viss ir kārtībā. Katru rītu atveru acis un slavēju Dievu par savu labo redzi. Tas Kungs ir mans Ārsts! Iesaku ikvienam lūgt Dievu un paļauties tikai uz Viņus, nevis kādām viltus terapijām vai preparātiem. Dievs noteikti atbild uz lūgšanām,” ar prieku saka Ilze.

Ilzes Kalmes liecību pierakstīja Laura Gruševa

Aizvadīts pirmais inkaunters šajā gadā

Publicēja 2016. gada 27. janv. 12:21Līga Paņina   [ atjaunināts 2016. gada 27. janv. 12:22 ]

Ziņas datums 27.01.16

Iepriekšējā nedēļā no 20. 22. janvārim notika pirmais draudzes “Kristus Pasaulei” inkaunters šajā gadā. Vārds „encounter” tulkojumā no angļu valodas nozīmē „tikšanās ar Dievu”. Tas ir 3 dienu seminārs, kur katram cilvēkam tiek kalpots individuāli.

Šajā pasākumā cilvēki piedzīvo dziedināšanu un Dieva mīlestību. Atrodoties Dieva klātbūtnē, tiek dziedināti dvēseles ievainojumi un fiziskas vainas, tāpat cilvēki tiek atbrīvoti no atkarībām un lāstiem.

Arī šajā reizē Dieva darbs bija pamanāms, jo ikviens atbrauca mājās izmainīts, un cilvēku sejās staroja milzīgs prieks. Daudziem šis notikums ir kā iesākums pavisam citai uzvaras pilnai dzīvei.

 

Turpinājumā dažas no inkauntera liecībām:

Agita: Jau kopš bērnības mani kontrolējušas bailes no cilvēkiem, tumsas, un no visa jaunā. Vienmēr domāju, ka ar mani var notikt kaut kas slikts. Nesen saņēmu jaunu darba piedāvājumu, bet nobijos, ka nepratīšu sevi labi parādīt, tādēļ atteicos doto iespēju izmantot. Inkaunterā ieguvu brīvību no bailēm, kā arī spēku lūgt un slavēt. Zinu, ka ar Dievu man viss ir iespējams!

 

Elīna: Inkaunterā vēlējos atjaunot attiecības ar Dievu, jo biju tās pārtraukusi. Finansiālās veiksmes man prieku nenesa, jo dvēselē valdīja tukšums, pazuda dzīves jēga. Pirms inkauntera centos izvairīties no sarunām par Dievu, ar grūtībām slavēju un lūdzu. Taču šajās dienās Dievs mani īpaši samīļoja un es atkal sajutos kā Viņa mīļais bērns.

 

Žanete: Pirms inkauntera cīnījos ar stiprām vēdersāpēm, jo man tika konstatēts gastrīts. Ārsti bija izrakstījuši zāles un nosūtījumus uz konsultācijām, kā arī ieteica diētu, bet, tā kā es zināju, ka braukšu uz šo semināru un ticēju par savu dziedināšanu, tādēļ nolēmu uzticēties Dievam un medikamentus nelietoju. Dievs mani dziedināja no gastrīta, un īsi pēc inkauntera ēdu daudz šokolādes konfektes, ko pirms tam nedrīkstēju. Sāpes vairs nav atgriezušās. Slava Dievam!

 

Inga: Ilgus gadus dzīvoju ar nepiedošanu savai mammai, jo biju piedzīvojusi atstumtību ģimenē. Kamēr mamma strādāja, bet māsa un brālis apmeklēja skolu, tiku atstāta viena. Aizvainojošie vārdi un nepietiekama uzmanība manī ienesa dusmas, mazvērtību, bailes un greizsirdību. Inkaunterā piedevu mammai un līdz ar to spēju piepildīties ar Dieva mīlestību. Esmu brīva no mazvērtības, jo caur Viņu jūtos pilnvērtīga!

 

Aivis: Uz inkaunteru braucu, jo vēlējos, lai Dievs mani atbrīvo no smēķēšanas, ko arī tur saņēmu. Jēzus mani īpaši piepildīja ar mīlestību un atbrīvoja arī no mazvērtības un augstprātības, ko nemaz tā īsti par problēmu neuzskatīju. Manī ienāca miers, brīvība, mainījās sapratne par kādām lietām. Esmu Dieva samīļots, un vēlos to dot citiem.

 

Visas dalībnieku liecības var noklausīties draudzes „Kristus Pasaulei” mājas lapā www.kristuspasaulei.lv.

Ja arī Tu esi ieinteresēts, droši piesakies jau tagad! Nākamais inkaunters plānots no 16. 18. martam. Reģistrēt savu dalību iespējams pa tel. +371 20016806 (Luīze) vai rakstot uz e-pastu luize.zveja@gmail.com. Laipni gaidīts ikviens!

 

Līga Ķibilde

Zīlniece, tabletes, ezoterika neatbrīvoja mani no atkarībām!

Publicēja 2016. gada 26. janv. 13:26Līga Paņina

Ziņas datums 26.01.16.

Reizēm kāda negaidīta tikšanās spēj izmainīt dzīves notikumu gaitu, sniedzot risinājumu problēmām, ar ko cilvēks cīnās jau gadiem. Tā notika ar Maiju, kuru kādā Rīgas parka uzrunāja kristieši, pastāstot par Dievu. Tā bija diena, kad aizsākās ceļš uz izmaiņām Maijas dzīvē. Vienpadsmit gadu vecumā pirmā izmēģinātā cigarete pārvērtās neuzvaramā atkarībā, tam vēlāk pievienojās arī alkohols. Tās bija lietas, ar kurām jauniete pati saviem spēkiem galā netika. Taču, iepazīstot Dievu un veidojot personīgas attiecības ar Viņu, Maijas dzīve sāka mainīties.

Viņa pati stāsta: „Smēķēt sāku jau bērnībā. Dzīvoju mazā ciematā, kur izvēlēties kompāniju nebija iespējams, tādēļ darīju arī to pašu, ko pārējie. Kad man bija 11 gadi, izsmēķēju pirmo cigareti. Esmu daudz dzirdējusi, ka no izmēģināšanas atkarība neveidojas, taču manā gadījumā notika tieši pretēji. No cigaretēm kļuvu atkarīga ļoti ātri, sāku pastāvīgi smēķēt tieši no pirmās reizes. Brīžiem bija arī pārtraukumi, kad mamma uzzināja un „uzlika mājas arestu”, tomēr, neskatoties uz to, turpināju smēķēt. Es apzinājos, ka tas nav labi veselībai, taču pārtraukt nevarēju. Pusaudžu gados bija posms, kad uz laiku atmetu šo netikumu, taču tad ļoti strauji pieņēmos svarā. Vainoju tajā nesmēķēšanu, nevis pusaudžu vecumu. Apaļāka nevēlējos palikt, atsāku smēķēt, jo domāju, ka tas palīdzēs cīņā ar lieko svaru. Cigarete vienmēr bija mans labākais draugs nebeidzamajās diētās kopš šī notikuma. Kopumā smēķēju desmit gadus. Papildus tam manā dzīvē ienāca alkohols. Lietojot kopā alkoholu un cigaretes, tad sākās uzdzīve, nepareizas attiecības ar vīriešiem un muļķības, kuras pat atcerēties negribas. Bieži vien biju tādā stāvoklī, ka no iepriekšējās dienas neko neatcerējos, pamodos no rīta savā gultā un sapratu, ka kāds mani ir nogādājis atpakaļ mājās – taču kādā veidā tas notika?

Pret smēķēšanu mēģināju cīnīties ar pašas spēkiem. Meklēju dažādu informāciju, kā atbrīvoties no šīs atkarības. Lasīju internetā citu cilvēku veiksmes stāstus, meklēju visādus rakstus, informāciju par nikotīna aizvietošanas tabletēm un plāksteriem, lasīju arī kādu grāmatu „Kā viegli atmest smēķēšanu?”. Uz kādu laiciņu izdevās atmest, bet tad es kļuvu neiecietīga un agresīva pret apkārtējiem cilvēkiem. Tas bija paradokss – es biju nelaimīga, kad pīpēju, un nelaimīga, kad nepīpēju, jo bez cigaretēm man bija slikts garastāvoklis, savukārt smēķējot, bija pārmetumi, ka to nespēju atmest. Kaut arī lietoju speciālas tabletes, aizvien saglabājās stipra vēlme uzpīpēt, tāpēc ik pa laikam vēl izsmēķēju kādu cigareti. Tā es turpināju smēķēt, kompānijās piedzerties un veidot nepareizas attiecības ar vīriešiem.

Lai gūtu atrisinājumu savām problēmām, kādu dienu izlēmu doties pie zīlnieces. Atbraucu uz Rīgu un pa ceļam apsēdos kādā parkā. Līdzi biju paņēmusi kādu ezotēriska satura grāmatu, ko sāku lasīt. Tā man šajā parkā klāt pienāca divas jaunas sievietes un uzsāka sarunu. Viņas stāstīja par Dievu un draudzi „Kristus Pasaulei”. Lai gan sākumā uz to skatījos ar nelielu skepsi, beigās sapratu, ka tas ir tieši tas, ko meklēju. Vēlāk viena no meitenēm mani uzrunāja internetā un pavaicāja, kā man iet. Biju pārsteigta, ka kāds par to interesējas, un mēs sākām sarakstīties. Man ļoti gribējās aiziet uz draudzi, taču tieši tajā laikā bija jādodas studentu apmaiņas programmā uz ārzemēm. Neskatoties uz to, līdzi paņēmu Bībeli un sāku skatīties dievkalpojumu ierakstus internetā. Atceros, kad bērnībā svētkos gāju reizēm uz baznīcu kopā ar vecākiem, tad gandrīz aizmigu, jo neko nesapratu, kas tur notiek un par ko runā priesteris. Savukārt tagad man gribējās klausīties katru svētrunu! Es sapratu, ka ir jāsāk lasīt Bībele, un man pašai jāiepazīst Dievs. Es nevarēju saņemties to izdarīt, jo, kā man toreiz šķita, es biju pārāk „netīra”, lai to atvērtu un lasītu. Es gribēju vispirms atmest atkarības – smēķēšanu un alkoholu. Sāku skatīties svētrunas, kur tika sludināts Dieva vārds. Lūdzu Dievam atbrīvošanu un ticēju, ka, klausoties Dieva vārdu, tas varētu mani mainīt. Pēc kāda laika pamanīju, ka tiešām vairs nav agrākās tieksmes uz cigaretēm. Biju pat aizmirsusi lietot tabletes, kuras man tā arī nepalīdzēja cīņā pret smēķēšanu. Pamazām sāku lasīt Bībeli un personīgi iepazīt Dievu. Kādā svētrunā mācītājs aicināja ikvienu izkratīt savu sirdi Dievam. Mani tas ļoti uzrunāja, un es sāku saviem vārdiem ar Viņu sarunāties. Turpināju klausīties svētrunas, reizēm raudāju un domāju – kur es biju visus šos gadus? Es ļoti gribēju mainīties un beidzot esmu atradusi to, ko meklēju visu mūžu – piepildījumu Dievā! Biju jau atmetusi smēķēšanu, un beidzot izlēmu pielikt punktu arī alkoholam. Es sāku redzēt izmaiņas, un man vairs negribējās atgriezties vecajā dzīvē.

Pilnīgu dziedināšanu no atkarībām pa īstam izjutu Jaunā gada naktī, kad pienāca laiks doties un vienu no pilsētas parkiem, lai vērotu salūtu. Biju ārkārtīgi laimīga, ka Jauno gadu sagaidu ar pilnīgi skaidru prātu, brīva no atkarībām, brīva no iepriekšējās netīrās dzīves, kas bija radusies alkohola un cigarešu postošās ietekmes dēļ. Es biju brīva no tik daudzām nepatīkamām dzīves situācijām, ka pat vārdos nespēju ietērpt to laimes sajūtu!

Tikai Dievs var atbrīvot no atkarībām jūsu dzīvē. Tikai Dievs ir tik varens un spēcīgs, lai izceltu cilvēku no nikotīna un alkohola bedres. Iepazīsti Dievu, pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju un atvadies no atkarībām un to radītajām sekām, un Viņš izmainīs tavu dzīvi tā, kā tu nekad nebūtu iedomājies!”

Maijas Šteines liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Ballītēs mīlestību neatradu

Publicēja 2016. gada 22. janv. 13:17Līga Paņina

Ziņas datums 22.01.16.

Atstumtība uz bērna attīstību atstāj graujošas sekas, tādēļ reti kāds spēj pārvarēt grūtības un tikt galā ar šo problēmu. Bērnam, nonākot atstumtā statusā, viņa uzvedībā novērojamas izmaiņas, kas izpaužas visdažādākajos veidos. Tāpat arī Marija, lai iegūtu atzinību un mīlestību, iemācījās smēķēt, lietot alkoholu, piedalījās neskaitāmās ballītēs un veidoja attiecības ar puišiem, taču viņa cerēto nesaņēma.

Marija stāsta: „Kad mācījos pamatskolā, vienaudži nereti mani izsmēja un atstūma, kā rezultātā kļuvu par sevi nepārliecināta un ļoti kautrīga. Īstu un uzticamu draugu man nebija. Skolas biedri ar mani kontaktējās tikai tādēļ, ka vecāki bieži nebija mājās un tur varēja rīkot ballītes. Es arī nespēju pastāvēt par savu viedokli un pateikt „nē”, tādēļ nereti darīju lietas, kuras pati nemaz nevēlējos. Mācoties 7. klasē, es iepazinos ar kādu meiteni, kura man tolaik šķita ļoti stilīga, jo smēķēja un lietoja alkoholu. Mēs kļuvām par draudzenēm, un ar laiku arī es kļuvu atkarīga no cigaretēm un grādīgajiem dzērieniem. Kļuvu it kā drošāka un pārliecinātāka par sevi, jutos stilīga un forša, jo beidzot biju kaut kur piederīga. Biežo izklaižu dēļ pamatīgi iekavēju mācības, kā rezultātā sekmes pasliktinājās un es paliku uz otru gadu. Tas kļuva par vēl vienu iemeslu, lai klasesbiedri par mani ņirgātos. Situācija saasinājās tik ļoti, ka man nācās mainīt skolu. Tur es ieguvu jaunus draugus, uzlabojās arī sekmes, un man tika uzticēti dažādi atbildīgi pienākumi. Gūto panākumu dēļ kļuvu augstprātīga, un, atriebjoties par to, ko pati biju iepriekš piedzīvojusi, neapzināti sāku pazemot savus vienaudžus.”

Pēc pamatskolas absolvēšanas Marija iestājās arodskolā. Kā apgalvo viņa pati – atskatoties uz pagātni, to varētu dēvēt par „bēdu laiku”. Meklējot patiesu piepildījumu un laimi, jaunā meitene sāka apmeklēt deju nodarbības, kuras jau drīz ieņēma vissvarīgāko vietu viņas dzīvē. Kopā ar iegūtajiem draugiem Marija tiecās izbaudīt dzīvi pilnā apmērā, ar jaunu sparu nododoties izklaidēm, alkoholam, neskaitāmām attiecībām un pat narkotikām.

„Mēs tikāmies gandrīz katru dienu un kopā izklaidējāmies. Nereti es pārnācu mājās tikai ap diviem vai trijiem naktī. Alkohols, cigaretes un „tusiņi” bija mana ikdiena. Kādā no kārtējām ballītēm nolēmu izmēģināt arī narkotikas, taču drīz to ļoti nožēloju, jo mans ķermenis kļuva uz laiku nekustīgs, lai arī biju pie apziņas. Mani pārņēma paniskas bailes nomirt, un es zināju, ka tādā gadījumā došos uz elli. Savās domās es lūdzu pēc Dieva palīdzības un pēc brīža atslēdzos. Nākamajā dienā es pamodos pilnīgi svešā vietā un biju priecīga, ka vispār esmu dzīva. Šis notikums lika aizdomāties par to, kā dzīvoju, tomēr neko mainīt es nespēju un viss turpinājās, kā līdz tam.”

Neskatoties uz nepārtraukto izklaidi, Marija aizvien ilgojās pēc mīlestības, kuru centās atrast attiecībās ar puišiem. Tomēr tā vietā jaunās meitenes dzīvē ienāca netiklība, kas jau esošo tukšuma sajūtu padarīja vēl neciešamāku.

„Uzturēties meiteņu kompānijās man kļuva aizvien garlaicīgāk, tādēļ lielākā daļa manu draugu bija pretējā dzimuma pārstāvji. Vēloties būt pieņemta un mīlēta, ātri pieķēros puišiem un iesaistījos ļoti daudzās attiecībās. Paralēli jau esošajām bieži vien izveidoju vēl vairākas, lai neveiksmes gadījumā būtu „rezerves plāns”, tomēr tas nesniedza man tik ļoti gaidīto piepildījumu. Vēlme justies mīlētai pārvērtās netiklībā, mūžīgos melos un nodevībā, kas vēl vairāk sāpināja. Tā tas turpinājās vairākus gadus, un, lai gan ārēji izskatījās, ka viss ir kārtībā, iekšēji es jutos nelaimīga. Mana dzīve ļoti atšķīrās no tā, ko patiesībā vēlējos.

Jau no bērnības kopā ar mammu regulāri biju apmeklējusi baznīcu, tādēļ zināju par Dievu un sapratu, ka dzīvoju nepareizi, tomēr man nebija spēka kaut ko izmainīt. Līdz brīdim, kad piedzīvoju ļoti sāpīgu šķiršanos, uzzinot, ka mīļotajam cilvēkam, ar kuru cerēju izveidot nopietnas attiecības, jau ir ģimene, kurā tika gaidīts mazulis. Tas bija pēdējais piliens, lai es saprastu, cik nožēlojamā stāvoklī es patiesībā atrodos un cik ļoti vēlos mainīt savu dzīvi. Ilgu laiku, pavadot asarās un pārdomās, es atcerējos par Dievu. Šajā laikā mamma bija sākusi klausīties draudzes „Kristus Pasaulei” mācītāja sprediķus un ieteica tos arī man. Jau no pirmās dzirdētās svētrunas es sapratu, ka Dievs ir mans īstais problēmu risinājums.”

2015. gadā draudze „Kristus Pasaulei” rīkoja evaņģelizācijas dievkalpojumus lielākajās Latvijas pilsētās, tostarp arī Ventspilī. Marija kopā ar mammu nolēma ierasties uz šo dievkalpojumu, nemaz nenojaušot, cik lielas pārmaiņas ar to aizsāksies. Dzirdētais vārds uzrunāja jauno meiteni, un viņa nolēma uzticēt savu dzīvi Dievam.

Es regulāri sāku apmeklēt mājas grupiņu, taču vislielākās izmaiņas manā dzīvē notika pēc inkauntera jeb draudzes rīkotā trīs dienu semināra, kura laikā īpaši piedzīvoju Dieva klātbūtni un mīlestību. Šajās dienās manī rosījās neskaitāmi daudzas pārdomas, un es sapratu, ka man jāpieņem nopietns un stingrs lēmums nodoties Dievam un cīnīties, lai atbrīvotos no visiem grēkiem. Atbraucot mājās no inkauntera, sāku regulāri pavadīt laiku kopā ar Dievu, Viņu iepazīstot caur Bībeli un lūgšanām. Pamanīju, ka mana ikdiena kļūst daudz priecīgāka un gaišāka, manī pamazām pazuda vēlēšanās smēķēt, lietot alkoholu vai doties uz kādām ballītēm, jo beidzot tik ilgi gaidīto piepildījumu atradu Jēzū Kristū un attiecībās ar Viņu. Ar laiku aizgāju arī no dejām un pārtraucu kontaktēties ar tur iepazītajiem cilvēkiem, jo sapratu, ka tas viss manā dzīvē bija kļuvis par elku un ieņēmis Dieva vietu. Tagad es jūtos patiesi brīva un laimīga, un es ar nepacietību gaidu katru reizi, kad atkal varu būt kopā ar savu Debesu Tēti, Viņu iepazīstot un saņemot mīlestību, kuru nespēju atrast daudzajās attiecībās ar puišiem. Esmu sapratusi, ka neviens puisis man to nevar sniegt. Dievs ir dziedinājis manu dvēseli un atbrīvojis no postošajām atkarībām. Es esmu ieguvusi stingru raksturu, varu pastāvēt par savu viedokli un pateikt „nē”, kad tas ir nepieciešams. Mana domāšana ir pilnībā mainījusies. Dzīve ir ieguvusi stabilitāti, un man ir konkrēti sapņi un mērķi, kurus vēlos sasniegt kopā ar Dievu. Draudzē es esmu ieguvusi arī īstus un uzticamus draugus. Tā vietā, lai pavadītu laiku dažādās bezjēdzīgās izklaidēs, es kalpoju Dievam, stāstot citiem par Jēzu. Tas mani iepriecina, un es jūtos tik labi, kā vēl nekad agrāk! Esmu pilnībā nodevusies Dievam, un es redzu, kā Viņa svētības un apsolījumi piepildās visās jomās. Šis ir manas dzīves labākais laiks!

Bībelē ir teikts: „Esiet vārda darītāji, ne tikai klausītāji,” tādēļ es ikvienam novēlu ne tikai ticēt, ka Dievs eksistē, bet arī rīkoties, izveidojot personīgas attiecības ar Dievu, kurās gūstam spēku pakārtot savu dzīvi pēc Viņa prāta un saņemt visas tās svētības, kuras Dievs tev ir paredzējis!”

Marijas Ostrovskas liecību pierakstīja Monta Gulbe

Olga: “Dievs dziedina vienā mirklī”

Publicēja 2016. gada 19. janv. 13:03Līga Paņina

Ziņas datums 19.01.16.

Osteoporoze ir saslimšana, kas skar daudzus cilvēkus gados, un it īpaši sievietes. Tās rezultātā kauli kļūst trausli un mēdz lūzt pat pie niecīgām traumām. Šo saslimšanu diagnosticēja arī Olgai, kurai bija parādījušās stipras sāpes celī un pēc izmeklējumiem atklājās, ka sievietei ir osteoporozes izraisīts meniska plīsums. Pēc dažiem mēnešiem Olgai tika veikta operācija, bet diemžēl tā cerēto rezultātu nedeva, taču gada nogalē viņa piedzīvoja dziedināšanu.

Ielūkosimies Olgas stāstītajā: “Gandrīz pirms gada sāku just sāpes ceļa locītavā un zinot, ka manā vecumā visādas “krikas” mēdz piemesties, ilgi negaidot, devos pie ārsta. Pēc izmeklēšanas viņš paziņoja, ka man ir meniska plīsums un drīzumā nepieciešama operācija. Uz to bija jāgaida rindā vairākus mēnešus un šai laikā nācās sadzīvot ar stiprām, durstošām, reizēm pat nepanesamām sāpēm celī, kas nepārgāja arī sēžot. Pa trepēm uzkāpt bija īstas mocības.

Gaidīju operāciju un saprotot, ka jaunāka jau nepalikšu, lai atvieglotu dzīvi, nolēmu savu dzīvokli, kas atradās ceturtā stāvā, mainīt uz pirmā stāva dzīvokli. Cilvēks, kurš atsaucās sludinājumam, izrādījās kristietis, kas apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, un viņš uzaicināja mani uz mājas grupiņu Kuldīgā. Vairākas reizes gan atteicu viņam, līdz beidzot piekritu aiziet, un no tā laika kļuvu par regulāru grupiņas apmeklētāju, jo patika, kā tur māca Dieva vārdu. Esmu bijusi ticīga visu mūžu, vecmāmiņa jau bērnībā iemācīja, ka jālūdz un jāievēro 10 baušļi, bet nekad nevienā baznīcā nebiju gājusi. No augusta regulāri apmeklējot draudzi, esmu iemācījusies, ka pašai jāveido personīgas attiecības ar Dievu – jālasa Bībele un jālūdz. To arī cītīgi daru katru dienu, jo gribu iepazīt Dievu vairāk un vairāk.

Septembrī beidzot sagaidīju operāciju, bet diemžēl tā nedeva gaidīto rezultātu, sāpes tāpat turpinājās un tad visu cerību liku uz Dievu. Turpināju iepazīt Viņu, apmeklējot draudzi, lūdzot, lasot Dieva vārdu un mācoties arī draudzes Bībeles skolā. Uzzināju un sāku ticēt, ka Viņš grib dziedināt katru cilvēku. Vēlējos tikt vaļā no sāpēm, taču svarīgāk man likās vairāk tuvoties Jēzum un dzīvot tā, kā Viņš māca. Gada nogalē, kad biju aizbraukusi uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Rīgā, notika brīnums. Slavēju Dievu, ar interesi klausījos svētrunu un par sāpēm īpaši nedomāju. Mācītājs par visiem aizlūdza un teica, ka daudziem tagad notiek dziedināšana. Tai brīdī apsēdos, jo man caur kāju izgāja tāda kā strāva un pēkšņi celis pārstāja sāpēt. Kopš tās dienas nejūtu sāpes celī ne ejot, ne sēžot, ne kāpjot pa trepēm. Es piedzīvoju, ka Dievs dziedina pārdabiski, vienā mirklī. Esmu sapratusi, ka Dievs atbild uz lūgšanām. Novēlu katram iepazīt Jēzu kā savu Glābēju un Dziedinātāju.”

Jesajas 53:5 teikts: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Dieva griba ir, lai visi tiktu dziedināti un ikviens ir aicināts atvērt savu sirdi Dievam un ļaut, lai Viņa spēks darbojas katra dzīvē.

Olgas Vītolas liecību pierakstīja Dace Daubere

Vairs nevēlos kontrolēt un uztiept savu kārtību!

Publicēja 2016. gada 15. janv. 14:04Līga Paņina

Ziņas datums 15.01.16.

Edītei gandrīz visu mūžu bija grūti pieņemt, ka arī citiem cilvēkiem varētu būt savs viedoklis un uzskati. Vēlme dominēt un kontrolēt citus radīja gan konfliktus ar apkārtējiem, gan arī neapmierinātību un spriedzi pašā Edītē. No sākuma viņa meklēja risinājumu jogā un psiholoģijā, taču, vīlusies šajās mācībās, jaunā sieviete nolēma meklēt Dievu un pēc kāda laika nonāca draudzē “Kristus Pasaulei”. Šeit salīdzinoši īsā laikā Edīte ieguva dvēseles mieru, viņas raksturs izmainījās un arī attiecības ar cilvēkiem sakārtojās.

Par to, kā tas notika, Edīte stāsta: “Esmu nākusi no nelabvēlīgas ģimenes, tēvs bieži lietoja alkoholu un pacēla roku pret māti. Savukārt mamma mani, pavisam maziņu, atdeva audzināšanā radiniekiem. Visu bērnību ilgojos pēc mammas mīlestības un klātbūtnes, bet viņai daudz svarīgāks bija vīrietis. Man tas ļoti sāpēja un es bieži mammu lūdzu, lai viņa būtu kopā ar mani, tomēr viņa izvēlējās palikt pie šī vīrieša. Pamazām manī brieda konflikts, jo nespēju saprast, kā gan mamma vairāk var būt kopā ar citu cilvēku, nevis ar mani!

Šī bērnībā gūtā trauma, atstumtība un dvēseles sāpes manī modināja milzīgu spītu, un tas pārgāja arī uz citām dzīves jomām. Visam allaž bija jānotiek pēc mana prāta. Augu valdonīga, kategoriska un neiecietīga pret pārējo cilvēku vēlmēm un viedokļiem. Skolā distancējos no saviem vienaudžiem, ja nespēju attiecībās dominēt un panākt savu, tad šāds cilvēks vairs nebija mans draugs. Strīdi parasti beidzās ar to, ka es noskaldīju savu viedokli, un pēc tam man bija pilnīgi vienalga, ko pārējie saka vai domā. Gribēju, lai citi par normu un patiesību pieņem tikai to, kā domāju es. Ja kaut kas nebija tā, kā vēlējos, kļuvu ietiepīga un slikti izturējos pret apkārtējiem. Biju egoistiska un tik ļoti pārņemta pati ar sevi, ka citi cilvēki man neeksistēja.

Valdonīgums un tieksme kontrolēt radīja manī spriedzi, jo nekad jau nebija tā, ka visi izpildītu manas vēlmes un iegribas. Tāpēc bieži vien atrados ar citiem cilvēkiem konflikta stāvoklī. Arī ģimenē centos dominēt, kam sekoja nemitīgi strīdi ar dzīvesdraugu. Ikdienā nepārtraukti es viņu terorizēju, “zāģēju” un aizrādīju pie katra sīkuma. Man bija svarīgi, lai viņš ievērotu manus dotos norādījumus, kā virtuvē jānoliek krūzīte vai šķīvis. Ja kaut mazākā lieta nenotika pēc mana prāta, sekoja kārtīgs skandāls. Brīžos, kad sapratu, ka esmu rīkojusies vai pateikusi kaut ko nepareizi, nekad neatvainojos un nelūdzu piedošanu, jo uzskatīju, ka tas ir zem mana goda.

Tomēr pēc konfliktiem parasti jutos slikti un mani mocīja vainas apziņa. Pati nevarēju izskaidrot un saprast – kādēļ pēc tam, kad esmu citiem kārtīgi un pelnīti “nodevusi pa ausīm”, pati slikti jūtos? Nebiju apmierināta ar savu raksturu un dzīvi, tāpēc meklēju palīdzību un mierinājumu. Kādu laiku mēģināju rast sirdsmieru, nodarbojoties ar jogu. Meditēju un iestāstīju pati sev, ka esmu tīri labs cilvēks. Centos ar garīgu vingrinājumu palīdzību attīrīt savu domāšanu no visa negatīvā un iegūt rakstura pilnību. Izmantoju dažādas austrumu prakses, lai apklusinātu savu sirdsapziņu, taču tā bija sevis mānīšana. Šīs metodes nepalīdzēja man kļūt labākai. Pēc neilga laika es sapratu, ka mana uzvedība un rīcība ir tāda pati, kā iepriekš. Nekas jau nebija mainījies.

Reiz psiholoģijas grāmatā es izlasīju par kādu vingrinājumu, kas palīdz sevi labāk iepazīt. Katru rītu man vajadzēja uzrakstīt uz papīra lapas savas domas. Taču rakstot šīs pārdomas, es sevi ieraudzīju pavisam nepievilcīgā gaismā. Tikai tad es atklāju pati sev, cik patiesībā esmu briesmīga, tomēr problēmu aprakstīšana un domāšana par tām neko manā dzīvē neatrisināja!

Kad biju izmēģinājusi gan austrumu mācības, gan psiholoģiju, kādu dienu sapratu, ka man palīdzēt var tikai Dievs. Biju dzirdējusi par Dievu, taču personīgi Viņu nepazinu. Bērnībā biju kristīta baznīcā, tāpēc nolēmu tur arī doties, lai meklētu Dievu un atbildes uz saviem jautājumiem. Šajā baznīcā bija daudz dažādu rituālu, kurus man vajadzēja ievērot, taču risinājumu problēmām neatradu.

Aizvien turpināju no rītiem pierakstīt savas domas, kas tobrīd bija prātā un tādā veidā izmeklēt sevi. Atceros, ka reiz uz papīra uzrakstīju: “Dievs, ieved skaidrību manā dzīvē!” Drīz vien sākās pārmaiņas. Man bija pazīstama kāda žurnāliste, kura apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Pēc neilga laika viņa man piezvanīja un uzaicināja skriet krosu kopā ar savām draudzenēm. Intereses pēc pievienojos. Pasākuma laikā iepazinos ar šīm sievietēm un mums izveidojās labs kontakts. Es  jutu, ka viņām rūp mana dzīve un nākotne, man pastāstīja par Dievu un uzaicināja uz dievkalpojumu. Jau pirmajā reizē, esot draudzē “Kristus Pasaulei” es nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Kopš tā laika piedalos visos dievkalpojumos, mājas grupiņās un sāku mācīties arī draudzes Bībeles skolā.

Pavisam drīz ievēroju izmaiņas savā raksturā. Iekļaujoties draudzē, sāku ik dienas lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Caur Dieva vārdu manī ienāca prieks un miers. Ieraudzīju, cik slikta un neglīta ir mana vēlme nepārtraukti pārmest citiem par mazāko sīkumu un strīdēties par to, kāpēc nenotiek pēc mana prāta.

Atgriežoties pie Dieva, pēc kāda laika ievēroju, ka mainījusies mana attieksme pret tuviem cilvēkiem. Man vairs nebija tieksmes viņus kontrolēt. Vēlme dominēt un visā uztiept savu kārtību bija pagaisusi! Sapratu, ka esmu brīva no tieksmes kontrolēt citus cilvēkus. Tagad pati varu nolikt vietā krūzīti vai šķīvi, nepārmetot un nepaceļot balsi. Ja arī rodas kādas problēmsituācijas, pieeju otram cilvēcīgi, nevis uzreiz dusmojoties. Tagad mana izturēšanās konflikta situācijās ir pilnīgi mainījusies.

Piedaloties mājas grupiņā un kalpošanā draudzē, esmu iemācījusies diskutēt, neaizvainojot un neuzspiežot savu viedokli. Ļoti bieži mēs stāstām par Jēzu Kristu, un tagad es uzklausu otra uzskatus, pat tad, ja tie ir galīgi nepareizi un pilnīgi atšķiras no manējiem. Es ieklausos citu domās un kalpoju viņiem mīlestībā.

Darbā esmu personāla daļas vadītāja. Agrāk savas struktūrvienības cilvēkiem noskaldīju: “Tas un tas ir jāizdara tieši tā. Punkts!” Man neinteresēja savu padoto domas un problēmas, svarīgs bija tikai gala rezultāts. Tagad es ieklausos cilvēkos un, ja viņiem kaut kas arī nesanāk, tad mēs kopā izrunājam situāciju un kopīgi meklējam risinājumus.

Ar cilvēkiem un tuviniekiem man attiecības veidojas labas, arī mājas grupiņā mēs visi esam labi draugi. Paštaisnības vietā man ir mīlestība uz cilvēkiem, es ieklausos un rēķinos ar citiem. Ja esmu kļūdījusies, tad spēju atzīt savas kļūdas un atvainoties. Nemiera, spriedzes un iekšēju konfliktu vietā manī ir miers un prieks! Tagad jūtos nesalīdzināmi labāk, nekā pirms pusgada, kad vēl nepazinu Dievu. Joga un modernā psiholoģija nespēja izmainīt manu dzīvi un dot tai piepildījumu. To spēja Jēzus. Tagad esmu patiesi laimīga!

Ja tu apzinies savas rakstura nepilnības un vēlies mainīties, iesaku tev atvērt sirdi un uzticēties Dievam, lai Viņš tevi pārmaina. Pārdomā savas dzīves patiesās vērtības! Dzīvot Dieva gribā un mīlēt cilvēkus ir daudz labāk, nekā būt paštaisnam un ar visiem konfliktēt. Dievam ir risinājums visām tavām problēmām!”

Edītes Kārkliņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

1-10 of 863