Neolīta revolūcija un pirmās civilizācijas



Sekojot klimata maiņām cilvēki arvien tālāk sāka virzīties uz ziemeļiem - sākotnēji no Āfrikas vidienes līdz kontinenta ziemeļu daļai, tad līdz Mazāzijai (Mezopotāmijai). To veicināja arī vismaz divas lielākās revolūcijas cilvēces vēsturē - uguns izmantošana, kas, kā jau minējām, tika apgūta pirms vairākiem simtiem tūkstošiem gadu un zemes apstrādes uzsākšana un mājdzīvnieku pieradināšana apmēram pirms 10-12 tūkstošiem gadu. Lai gan atsevišķas drosmīgākas mednieku grupas sekojot mūžīgajiem ledājiem strauji virzījās pa Eiropas subkontinentu tālāk uz ziemeļiem, šeit vēl bija stipri tālu ne tikai līdz pirmajai Eiropas civilizācijai, bet arī līdz Neolīta revolūcijai.

Senāko cilvēku apmešanās vietas ārpus Āfrikas kontinenta konstatētas mūsdienu Izraēlas teritorijā, tātad tiešā Āfrikas tuvumā. Pētījumi rāda, ka tas bijis pirms apmēram 90 tūkstošiem gadu. Tas netieši apliecina tā viedokļa pareizību, ka Āfrika ir visu cilvēku pirmdzimtene atšķirībā no vēl arvien sastopamā uzskata, ka cilvēki dažādos pasaules reģionos varēja arī attīstīties neatkarīgi viens no otra.

Taču kad pirmie mūsdienu cilvēki sasniedza Tuvos Austrumus, sākās viens no smagākajiem glaciālajiem aukstuma periodiem. Tas uz ilgu laiku aizkavēja saprātīgo cilvēku virzīšanos tālāk Eiropas kontinentā. Tādēļ Eiropas daļa, kas nebija pārklāta ar ledu, šajā laikā vēl palika Neandertāles cilvēku kontrolē.

Tā Rietumeiropā, apmēram Lielbritānijas un Francijas platuma grādos, tundrai raksturīgs klimats beidzās tikai ap 8.-6. gadu tūkstoti pr.Kr. Baltijas reģions šajā laikā bija vēl mazāk piemērots cilvēku dzīvošanai un šeit bija sastopamas tikai atsevišķas pirmatnējo mednieku apmetnes.

Klimatisko apstākļu dēļ Neolīta kultūras periods Rietumeiropā sākas tikai pēc 6. gadu tūkstoša pr.Kr., kad vasarās vidējā temperatūra sasniedz ap +20°C, bet ziemās - ap +5°C[i]. Eiropas ziemeļu daļā (Skandināvijā, Baltijā), par civilizācijas veidošanos var runāt tikai sākot no apmēram 2000.g. pr.Kr.

Arī Atlantijas okeāna piekrasti Neolīta laikmeta cilvēki no Tuvajiem Austrumiem gar Vidusjūras piekrasti un Donavas upi sasniedza ap 4000.g. pr.Kr., ieviešot visur zemkopību, lopkopību un podniecību. Tomēr, kā rāda arheoloģiskie pētījumi, pirmais Neolīta Eiropas iedzīvotāju vilnis, ļoti īsā laikā izzudis. Domājams, ka to nomācis nākamais ieceļotāju vilnis no Dienvidkrievijas stepēm un Balkāniem. Šiem ieceļotājiem raksturīga jau augsta bronzas apstrādes māksla un tie faktiski bijuši Bronzas laikmeta nesēji Rietumeiropā. Ļoti ticams, ka tas bijis paralēlais stāvus staigājošo cilvēku atzars, kurš no Tuvajiem Austrumiem devies ziemeļaustrumu virzienā, šķērsojis Kaukāza kalnus, tad gar Melnās jūras ziemeļu piekrasti savos klejojumos pavērsies rietumu virzienā, tādējādi apmetot plašu cilpu pa visu Eiropas dienvidu daļu. Tā, pie Dmanisi pilsētiņas Grūzijas dienvidos atrasti cilvēku kauli, kuri liecina, ka šeit bijusi apmetne vēl pirms apmēram 1 miljona gadu. Tik vecas cilvēku pēdas citur Eiropā līdz šim nav konstatētas. Šajā pat reģionā, Kūras upes vidustecē, tā sauktajā Transkaukāzā, atrastas apmēram 5 tūkstošus gadus vecas zemkopju apmetņu paliekas.

Vairums vēsturnieku, cilvēku pirmās sociālās organizācijas formas saista ar Neolīta revolūciju. Marksisti gan šīs formas saskata vēl senākā vēsturē - ģinšu un cilšu organizācijā Bronzas un Dzelzs laikmetos. Tomēr, tikai Neolīta revolūcijas rezultātā acīmredzot radās apstākļi, kuros cilvēkiem kļuva iespējams pāriet no klaiņojoša dzīves veida uz pastāvīgām apmetnēm, jeb, kā saka – kļūt par vietsēžiem. Pareizāk sakot, viena no Neolīta revolūcijas izpausmes formām un rezultātiem bija cilvēku pastāvīga apmešanās vienā vietā. Izmaiņas cilvēku dzīves apstākļos ietekmēja divi galvenie faktori. Pirmkārt, tā bija mājdzīvnieku (kazas, aitas, bet vēlāk arī liellopu) pieradināšana. Tā, pirmās aitu audzēšanas pazīmes konstatējamas jau ap 9000. g. pr.Kr. Irākas ziemeļos un citur dienvidrietumu Āzijā. Otrkārt, cilvēku un mājlopu pārtikai izmantojamo augu kultivēšana.

Gan mājdzīvnieku pieradināšanā, gan augu kultivēšanā galveno lomu, domājams, spēlēja sievietes. Kamēr vīrieši lielāko laika daļu pavadīja medībās vai zvejošanā, tieši sievietes nodevās mājas un piemājas darbiem. Viņām acīmredzot bija daudz lielāka iespēja novērot, kā iepriekšējos gados savvaļā savākti un pārtikā lietoti augi, sāk izplatīties apmetnes tuvumā no nejauši izbirušām sēkliņām.

Viņas pirmās varēja arī ievērot, ka dažu savvaļas dzīvnieku mazuļi, kurus vīrieši bija atnesuši apmetnē bērnu rotaļām līdz ar to nomedītajiem vecākiem, ātri pierod pie cilvēkiem un uzturas to apmetņu tuvumā. Tiem vairojoties samazinājās arī nepieciešamība tos medīt savvaļā. Līdz ar to, kā nedaudz šķelmīgi atzīmē Vils Djurans, vīrietis izrādījās pēdējais sievietes pieradinātais mājdzīvnieks[ii]. Rodoties iespējai tuvināties mājai vīrietis no sievietes arvien vairāk pārņēma arī sociālas īpašības – ģimenes sajūtu, laipnību pret ģimenes un cilts vai klana locekļiem, dažādas sabiedriskas aktivitātes. Tieši šo varētu uzskatīt par civilizācijas sākumu tās sociālajā izpratnē.

Būtisks Neolīta revolūcijas faktors bija arī klimata izmaiņas holocēnā. Šis faktors veicināja radikālas kvalitatīvas un kvantitatīvas izmaiņas cilvēku populācijā. Zinātnieki lēš, ka pirms 15 tūkstošiem gadu no augu valsts pasaulē varēja pārtikt ne vairāk kā kādi 10 miljoni iedzīvotāju. Izņēmums varētu būt atsevišķi reģioni ar īpaši labvēlīgiem klimata un augsnes apstākļiem kā, piemēram, dienvidrietumu Francija, vai Nīlas upes ieleja. Pēdējā Ledus laikmeta beigās lielākajā daļā teritoriju augu valsts varēja nodrošināt ar pārtiku retas un nelielas cilvēku grupas – noteikti mazāk par vienu cilvēku uz kvadrātjūdzi[iii]. Dabiskā iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā, apkārtējās vides dabiskā spēja nodrošināt ar pārtiku cilvēku populāciju sasniedza savu robežu. Nodrošināt sevi ar pārtiku vienkārši pārvietojoties no vienas vietas uz otru cilvēkiem kļuva arvien grūtāk. Tādēļ, lai neciestu badu, tie bija spiesti meklēt efektīvākus pārtikas iegūšanas paņēmienus, dažādot pārtikas veidus.

Pastāvīgā cīņā par izdzīvošanu norisinājās arī pirmatnējo sabiedrību strukturizācija – arvien sarežģītāka kļuva tās hierarhiskā uzbūve. Tas izskaidrojams ar regulāru nepieciešamību racionēt un pārdalīt ierobežotos resursus (ne tikai pārtiku). Cīņa par izdzīvošanu lielā mērā noteica arī nepieciešamību paplašināt un padziļināt darba dalīšanu, specializāciju. Tas, savukārt, veicināja zemkopības un lopkopības pilnveidošanos, ļāva tālāk paaugstināties darba produktivitātei un uzkrāt arī zināmus pārtikas pārpalikumus. Šī procesa rezultātā sāka veidoties pilsētas saimnieciskais pamats - amatniecība - aušana, podniecība, ieguve, koka un metālapstrāde.

Daudzu gadu laikā zinātnes aprindās bija pieņemts uzskatīt, ka Neolīta revolūcija aizsākās Mezopotāmijas upju ielejās un no turienes tā izplatījās uz citiem Vidējo Austrumu reģioniem, vēlāk arī uz Eiropas dienvidiem un Indiju. Pēdējos gados, izmantojot precīzas mūsdienu metodes (masspektrometriju, radiokarbonu datēšanu u.c.) un starpdisciplināro pieeju atklāts, ka Holocēnā notika radikālākas klimatiskās izmaiņas, nekā pirms tam tika uzskatīts. Paaugstinājās gaisa temperatūra, strauji pieauga nokrišņu daudzums. Tas nozīmē, ka upju ielejās straujāk vairojās plašs savvaļas augu klāsts. Tur bija arī vairāk medījumu, nemaz nerunājot par zvejniecības iespējām. Turpretī kalnu apvidos savvaļas pārtikas resursi bija daudz ierobežotākā daudzumā un tur iedzīvotāji bija spiesti meklēt arvien jaunas iespējas, kā papildināt skopos pārtikas krājumus. Tādēļ vispirms tieši šeit – perifērijā, piemēram, Irānas kalnienē, tāpat jau mūsu pieminētajā Transkaukāzā un nevis upju ielejās, kā domā virkne zinātnieku (Robert Braidwood), attīstījās zemkopība, tika pieradināti mājdzīvnieki un izvērsās lopkopība. Tikai pēc tam lauksaimniecības prakse un pieredze izplatījās starp tautām, kas apdzīvoja teritorijas pie ūdens. Šādu atziņu netieši apstiprina arī mūsu iepriekšējā analīze par cilvēku izcelšanos, kur konstatējām, ka pirmo hominīdu dzīves vietas bija Austrumāfrikas kalnu apvidus (skat. 18. lpp.).

No dienvidrietumu Āzijas lauksaimniecība un mājdzīvnieku pieradināšana pakāpeniski izplatījās visos virzienos, kur vien mita cilvēki. Tā, pēc 8000.g. pr.Kr. to jau pazina mūsdienu Turcijas ziemeļu daļā. No šejienes tā nonāca jau Grieķijā, tad tālāk Balkānos un, visbeidzot – izplatījās pa Eiropas teritoriju, kur vien to atļāva klimatiskie apstākļi. Klimats zemkopības un lopkopības izplatībai Centrālajā un Rietumeiropā ap 5500.g. pr.Kr., tiešām bija jau pietiekami labvēlīgs. Tas sakrita ar klimatisko ciklu, kad gada vidējā temperatūra paaugstinājās, ziemas kļuva īsākas un siltākas, bet vasarās bija pietiekams nokrišņu daudzums.

Arī Baltijas jūras austrumu un rietumu piekraste ap 4500.g. pr.Kr. jau bija apdzīvota, ieskaitot Somu jūras līča ziemeļu un dienvidu piekrastes zonas. Tāpat šajā reģionā bija apdzīvotas upju ielejas – Daugava, Nemuna, Dņepra, Dņestra u.c. Tiesa, šo reģionu iedzīvotāji nodarbojās galvenokārt ar medniecību un zvejniecību.

Izplatīts ir uzskats, ka šīs revolūcijas rezultātā seno cilvēku dzīves apstākļi uzlabojās tik ievērojami, ka strauji sāka palielināties iedzīvotāju skaits, dibinājās un attīstījās pirmās pilsētas - Jērika [Jērika], Čatalhjujuka (Çatalhöyük) [Čatalhjujuka], Mohendžodaro [Mohenjo Daro]. Tomēr šajā jomā dažādo pētījumu rezultāti ir visai pretrunīgi. Tā noskaidrots, ka daudzos gadījumos pirmatnējie mednieki un augu savācēji bijuši daudz mazāk noslogoti ar rūpēm par izdzīvošanu, nekā nodarbinātie lauksaimniecībā pēc Neolīta revolūcijas. Daži dietologi, kas pētījuši uztura vēsturi atzīmē, ka cilvēku uzturs, kas pārtikuši pārsvarā no savvaļas augiem, bijis daudzveidīgāks un daudz labāk sabalansēts, nekā tiem, kuru pamata barība bijuši lauksaimniecības produkti. P.J.Anstrats kā piemēru min Dienvidāfrikas bušmeņus. Bušmeņi savā pārtikā izmanto aptuveni 223 dažādus dzīvniekus un 85 ēdamu augu sugas. Tie satur daudz vitamīnu un minerālvielas, tādēļ bušmeņu mūža ilgums ir relatīvi garš. Turklāt pieaudzis bušmenis, gādājot pārtiku, dienā pavada apmēram divas stundas. Citiem vārdiem, viņam ir jāstrādā daudz mazāk nekā zemkopim. Tā kā bušmeņi vienmēr atrodas kustībā, viņi ir arī pasargāti no mazāk higiēniskās dzīves ciematos[iv]. Tādēļ zemkopji, dzīvojot vairāk saspiesti, ierobežotā teritorijā, neražas gados bija daudz vairāk pakļauti bada draudiem, kā arī dažādām slimībām, nekā klaiņojoši augu savācēji vai mednieki.

Arheoloģiskajos izrakumos atrasto pirmo zemkopju skeletu pētījumi rāda, ka to starpā plaši bijusi izplatīta anēmija (mazasinība), to ķermeņa attīstība bijusi aizkavēta, kas parasti ir nepietiekama vai vienveidīga uztura rezultāts. Dažos gadījumos konstatēts, ka agrīnajās lauksaimniecības sabiedrībās samazinājies vidējais dzīves ilgums salīdzinājumā ar šinī pašā reģionā dzīvojošiem priekštečiem, kuri vēl nepiekopa zemkopību, vai arī tā vēl nebija galvenais pārtikas iegūšanas veids. Lai gan nav jāšaubās, ka Neolīta revolūcija gala rezultātā bija viens no lielākajiem soļiem cilvēces attīstībā, minētie piemēri liek pārvērtēt virkni šīs un citu revolūciju aspektus. Viens no secinājumiem ir, ka kopumā pozitīvām revolucionārām pārmaiņām cilvēces attīstībā ne vienmēr seko tūlītēja dzīves apstākļu uzlabošanās. Arī pašas šīs pārmaiņas bieži vien nav nekas cits kā piespiedu piemērošanās apkārtējās vides apstākļiem, dažādiem ierobežojumiem.

Daži arheologi uzskata, ka runa patiesībā ir par divām dažādām, lai gan savstarpēji cieši saistītām lietām – Neolīta un Urbanizācijas revolūcijām. Šāds uzskats nebūt nav bez pamata. Jau apskatot civilizācijas attīstības faktorus vidējā Akmens laikmetā konstatējām, ka attīstības temps strauji pieauga akmens tehnoloģijai ilgstošas evolūcijas ceļā sasniedzot augstu līmeni, kuru raksturo plaša darbarīku un ieroču diferenciācija (skat. 155. lpp.). Acīmredzot, arī urbanizācijas process varēja izvērsties tikai tad, kad lauksaimniecība bija jau sasniegusi zināmu attīstības pakāpi. Proti, kad pārtikas produktu pārpalikums kļuva stabils un pietiekams, lai varētu padziļināties darba dalīšana un specializācija un sākties maiņas tirdzniecība ar specializētiem produktiem un pakalpojumiem.

Cits būtisks faktors, kas veicināja apdzīvotu vietu un pilsētu veidošanos, bija cilvēku populāciju izdzīvošanai nepieciešamās zemes platības. Kā augstāk atzīmējām, senajiem cilvēkiem, kas pārtiku sev nodrošināja medījot un vācot savvaļas augus, izdzīvošanai vajadzēja vismaz vienu kvadrātjūdzi katram (skat. 29. lpp.). Pieaugot iedzīvotāju skaitam, izmantojamā teritorija arvien vairāk saruka. Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, radās iespēja izmantot arī mazākas zemes platības, lai nodrošinātu to pašu nepieciešamo pārtikas daudzumu. Līdz ar to apdzīvotības līmenis pakāpeniski arvien vairāk pieauga, samazinājās ar barības meklējumiem saistītā cilvēku migrācija. Dzīves vietai kļūstot vairāk vai mazāk pastāvīgai, mainījās cilvēku mājokļu uzbūve. Tie kļuva lielāki un masīvāki. Tos sāka būvēt arvien tuvāk viens otram. Samazinoties attālumam starp atsevišķām saimniecībām, ciešāki un pastāvīgāki kļuva kontakti, lielākas kļuva savstarpējās kooperācijas iespējas. Veidojās jaunas sabiedriskās attiecības.[z1] 

Neskatoties uz šo procesu sarežģītību jāatzīmē, ka tie notika relatīvi strauji. Tā, gar Vidusjūras austrumu piekrasti (Levantu) Ledus laikmeta beigās, tātad pirms apmēram 10 tūkstošiem gadu, saskaņā ar dažu zinātnieku pētījumiem, dzīvojuši daži desmiti tūkstoši iedzīvotāju. Apmēram divu nākamo gadu tūkstošu laikā, Neolīta revolūcijas gaitā, iedzīvotāju skaits sasniedzis jau vairākus simtus tūkstošu. Kā jau augstāk atzīmējām, grūti viennozīmīgi apgalvot – vai šī reģiona iedzīvotāju straujais pieaugums ir Neolīta revolūcijas rezultāts, vai, varbūt otrādi, apdzīvotības blīvuma palielināšanās un bada draudu rezultātā kļuva nepieciešams būtiski mainīt pārtikas ieguves veidus un avotus. Acīmredzot abi šie faktori, viens otru papildinādami, veicināja civilizācijas progresu.

Raugoties šodienas acīm, tik straujš iedzīvotāju skaita pieaugums šajā reģionā varētu likties visai pārsteidzošs, tā kā šeit pārsvarā ir visai sauss un karsts klimats. No Jeruzalemes līdz Vidusjūras piekrastei ir tikai kādi 50 kilometri. Apmēram tikpat daudz ir līdz Sīrijas tuksneša sākumam austrumos. Piemēram, Izraēlā, lietus vasaras mēnešos ir visai reta parādība. Gada vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 510 mm Telavivā un Jafā, līdz kādiem 1000 mm Galilejā. Tomēr, kā jau minējām, pirms 8-10 tūkstošiem gadu, Ledus laikmeta beigās, tas bija manāmi vēsāks un mitrāks. Tas pats sakāms par Zagrosas kalnieni Irānā, kas paceļas uz ziemeļaustrumiem no Mezopotāmijas.

Apdzīvota vieta un, vēl jo vairāk pilsēta, ir sarežģīta sistēma, kuras veidošanās bez vispārējiem ģeoklimatiskiem apstākļiem ir atkarīga arī no virknes savstarpēji saistītu lokālo faktoru. Svarīgākie no tiem – ūdens pieejamība, kurināmais, zemkopībai piemērotas zemes, ganības un pļavas mājdzīvnieku nodrošināšanai ar pārtiku, aizsardzības iespējas pret ienaidnieku uzbrukumiem, celtniecības materiālu pieejamība, aizsargātība no dabas stihijām (plūdiem, viesuļvētrām u.c.), satiksmes iespējas u.c.

Pirmās apdzīvotās vietas un pilsētas veidojās, kur minēto faktoru savstarpējās kombinācijas bija visizdevīgākās cilvēku eksistencei. Kādas tieši no šīm kombinācijām izrādījās optimālākās, tika noskaidrots praksē daudzu gadu desmitu un simtu laikā, cilvēkiem, galvenokārt stihiski, pārvietojoties (migrējot) no vienas apdzīvotas vietas (pilsētas, reģiona) uz citu.

Jo augstāk tehniski un saimnieciski attīstījās cilvēku sabiedrība, jo lielāku ietekmi tā atstāja uz vidi, kuru tā apdzīvoja, mainot augstāk minēto faktoru kombinācijas un, daudzos gadījumos, sev par sliktu. Vēsturē zināmi neskaitāmi piemēri, kad apdzīvotas vietas, pilsētas un veselas civilizācijas izzuduši tādēļ vien, ka sākotnēji labvēlīgu faktoru kombināciju pārvērtusies tādā, ka dzīves apstākļi pasliktinājušies tiktāl, ka dzīvošana kļuvusi neiespējama vai maz piemērota. Citos gadījumos, sākotnēji savam vēsturiskajam periodam augsti attīstīta civilizācija, pasliktinoties urbanizācijas faktoriem, arvien vairāk degradējusi, nonākusi citu tautu vai valstu pakļautībā, tikusi asimilēta vai pārvērtusies par nožēlojamu kādas citas valsts provinci. Šāds liktenis piemeklējis vairumu senāko civilizāciju.

Tomēr sabiedrības, kas no savvaļas augu savākšanas un medniecības pārgāja uz lauksaimniecību, neskatoties uz dažādām šī pārejas procesa pretrunām, kopumā izrādījās ļoti veiksmīgas. Tā, ja vēl 8 tūkstošus gadu pr.Kr. gandrīz visi cilvēki, lai kur viņi nedzīvotu, nodarbojās gandrīz vienīgi tikai ar savvaļas augu savākšanu un medniecību, tad mūsu ēras pirmajā gadu tūkstoša sākumā lielākā pasaules iedzīvotāju daļa jau bija zemkopji vai lopkopji. Pāreja uz lauksaimniecību nebija notikusi, vai notika lēnāk nekā citur, tur kur to neļāva bargi klimatiskie apstākļi, piemēram, aukstums kā Eiropas ziemeļos, tai skaitā daļēji Baltijā, vai sausums, kā tuksnešu rajonos.

Nozīmīgs Neolīte revolūcijas faktors bija Bronzas laikmeta tehnoloģiskā attīstība. Vara un alvas sakausēšanas tehnoloģija aizsākās ap 2500.g. pr.Kr. Taču abu šo metālu, it īpaši alvas, iegūšanas vietas bija retas. Tā, visā Francijas vai Vācijas teritorijā alvas atradnes bija zināmas tikai pāris vietās. Savukārt Skandināvijā un Baltijā nebija nekādu izrakteņu, taču bija dzintars, kura nebija nekur citur. Tas viss veicināja starptautisko tirdzniecību visā Vidējo Austrumu un Eiropas teritorijā. Tā arī no Skandināvijas un Baltijas dienvidu virzienā tika transportētas ādas un dzintars, bet pretējā virzienā metāla rūdas vai to izstrādājumi.

Vairums Eiropas zemkopju cilšu piederēja pie t.s. auklas keramikas kultūras. Tai raksturīgi podniecības izstrādājumi ar vītas auklas iespiedumiem. Auklas keramikas izstrādājumi sākuši parādīties ap 5300.g. pr.Kr. Donavas ielejā, galvenokārt tās vidustecē. No šejienes šī kultūra samērā ātri izplatījusies rietumu virzienā līdz Nīderlandei, bet austrumos līdz Ukrainai. Auklas keramikas ciemati parasti aizņēma ap 200 ha lielu teritoriju. Tajos dzīvoja 40-60 cilvēku.

Ar auklas keramikas kultūras sākumu aizsākas vēl kāda nozīmīga Eiropas iedzīvotāju tradīcija. Tā ir mirušo apglabāšana kopīgos kapos. Agrāk mirušos gluži vienkārši parasti pameta zvēriem saplosīšanai. Bet no zināmas civilizācijas brieduma pakāpes tos sāk apbedīt. Kādēļ? Bija izveidojušies cilvēkam raksturīgi līdzcietības un skumju elementi? Acīmredzot tomēr, ka cilvēku sabiedrības locekļi viens otram sāka nozīmēt kaut ko vairāk, nekā partnera funkcijas ikdienas pārtikas iegūšanas un izdzīvošanas cīņā, kas izbeidzās līdz ar kāda locekļa nāvi. Tas, ka apbedīšana parādījās līdz ar lauksaimniecības attīstību un pāreju uz pastāvīgu dzīves veidu nav nejauša sakritība. Sākoties zemes apstrādei, sāka veidoties pirmās īpašuma attiecības. Visvieglāk saprotams zemes piederības kritērijs ir tas, ka šeit jau saimniekojuši pašreizējā saimnieka senči. Tas veda arī pie plaši izplatītā ticējuma, ka cilvēkam nomirstot viņš turpina dzīvot, tikai citā pasaulē. Līdz ar to, viņam nav zudušas tiesības uz zemi, tā paliek visas dzimtas – kā dzīvo tā mirušo tās locekļu īpašumā. Savukārt apbedījumu vietas varēja kalpot par zināmu apliecinājumu teritorijas piederībai tai vai citai kopienai.

Nedaudz vēlāk – ap 2800.-2300.g. pr.Kr. līdztekus kopējiem parādījās arī individuālie kapi dižciltīgajiem kopienu locekļiem. Viņi tika apbedīti greznākā tērpā nekā parastie mirstīgie. Šādi apbedījumi arvien biežāk izcēlās arī ar ieroču, dažādu saimniecības priekšmetu un rotaslietu klāstu, kurus mirušajiem augstmaņiem deva līdzi lai tie varētu turpināt ierasto dzīves ritmu arī viņā saulē. Tas nozīmēja arī, ka bija attīstījusies ieroču un darbarīku izgatavošanas tehnoloģija. Tā, Dānijas un Dienvidzviedrijas teritorijās individuālajās apbedījumu vietās pirmajā gadu tūkstotī pr.Kr. vai pat vēl senāk parādījās no koka stumbra izgatavoti zārki. Lai tos izgatavotu bija nepieciešami pietiekami pilnveidoti darbarīki.

 Tas viss liecina arī par seno sabiedrību strukturizāciju, varas koncentrēšanos atsevišķu kopienas locekļu rokās, kā arī reliģiska rakstura parašu un tradīciju nostiprināšanos. Visi tie ir cilvēku sabiedrību pašorganizācijas elementi, kas kopumā veidoja zināmu kārtību arvien komplicētākajā dzīves veidā.

Lai gan pārtikas ražošana un mājdzīvnieku pieradināšana bija sākums pirmo civilizāciju attīstībai, tas vēl nenozīmēja tūlītēju valstisku struktūru un pilsētu veidošanos. Cilvēces attīstība nebūt nenoritēja pa taisni, kur notikumi kā kāpnes pakāpieni regulāri seko viens aiz otra. Jau minējām, ka civilizācijas attīstība ir sarežģīta multilineāra evolūcija, kur strauji attīstības posmi (revolūcijas) bieži mijas ar stagnācijas vai pat degradācijas un norieta periodiem. Nereti multilineāras evolūcijas process ir stipri pretrunīgs, kad vienā aspektā notiek strauja sabiedrības attīstība, savukārt citā ziņā vērojama atpalicība. Daži zinātnieki uzskata, ka jēdzienam attīstīta vai atpalikusi civilizācija vispār nav objektīva pamata. Patiesībā runa var būt tikai par civilizācijas adaptācijas pakāpi konkrētiem vides apstākļiem[i]. Iespējams, ka tas ir nedaudz pārspīlēti, tomēr jāpiekrīt, ka tās vai citas civilizācijas vai tautas attīstības spēja nav bioloģiski iepriekš ieprogrammēta, kā tas izriet no dažādām rasistiskām (āriešu) teorijām. Katrā ziņā vairums mūsdienu zinātnieku piekrīt viedoklim, ka no pirmajām lauksaimniecības sabiedrībām līdz valstiski organizētu civilizāciju veidošanās sākumam pastāv starpposms, kas raksturojas ar zemju vai novadu veidošanos (skat. tabulu 15. lpp.). Šis starpposms, atkarībā no ārējās vides faktoriem, var būt samērā ilgstošs, daudzos gadījumos pat līdz mūsdienām. Sevišķi labvēlīgos apstākļos tas noritējis visai strauji – tā, ka tikai mūsdienu zinātne rūpīgu pētījumu rezultātā nākusi pie atziņas par šāda perioda izdalīšanas nepieciešamību.[z1] 

Tai pat laikā, šajā civilizāciju attīstības stadijā notika nozīmīgas sociālas un politiskas izmaiņas, kuras izraisīja jaunais, zemkopībai raksturīgais dzīves veids – pastāvīgas apmetnes, nepieciešamība dzīvot lielākās kopienās. Piemēram, cilvēku grupa (ģints), kas pārtika no savvaļas augu savākšanas un medībām, iekšēja konflikta gadījumā varēja sašķelties atsevišķās daļās, turpinot savu klaiņojošo dzīves veidu neatkarīgi viena no otras. Zemkopju kopienā, kur nebija tik viegli pamest savu apmetni un iekoptos laukus, parādījās nepieciešamība daudz rūpīgāk regulēt sabiedrības iekšējo ikdienas dzīvi un attiecības. Tas neizbēgami veda pie kopienas sociālās strukturizācijas un pašregulējošu mehānismu veidošanās. Šo mehānismu pamatā sākotnēji bija cilšu vecākie, kas nostiprinoties zemkopju dzīves veidam kļuva par zemju, ciematu vai novadu vecākajiem. Svarīgi arī atzīmēt, ka, sākotnēji par cilšu, bet vēlāk par zemju vecākiem parasti izvirzījās izcilas personības no dabas apdāvināti ar īpašu drosmi, fizisko spēku, atjautību, viltību un citām īpašībām apveltīti indivīdi. Attīstoties zemkopju sabiedrībām par zemju vecākiem ar vien biežāk kļuva mantojot šos amatus no saviem senčiem, t.i. pēc radniecības principa. Šāds princips sarežģītākā kopienā nodrošināja daudz lielāku stabilitāti, nekā ja vecāko amati tiktu demokrātiski vēlēti, vērtējot tikai kandidāta dabas dotības. Agresīvā apkārtējā vidē, kad jebkuru dienu varēja gaidīt tuvāku vai tālāku ienaidnieku uzbrukumu, ilgstošas demokrātiskas debates par labāko kandidatūru vecākā amatam, vai opozīcijas pretdarbība nepārtraukti apšaubot ar balsu vairākumu ievēlētā vecākā lēmumus un visādi mēģinot vājināt viņa pozīcijas, neizbēgami veda pie drīzas kopienas bojāejas. Kopienas dalībnieki varēja paļauties uz savu vecāko, ka tas viņiem palīdzēs neražas gadījumā, jo viņa rīcībā bija pārtikas rezerves un manta, kuru varēja iemainīt pret pārtiku vai ātri atrisinās iekšējās nesaskaņas, jo viņa rokās bija neapstrīdama vara. Savukārt, arī vecākais varēja paļauties uz pārējiem kopienas locekļiem, ka ienaidnieka uzbrukuma gadījumā kopienas locekļi kā viens bez ierunām pakļausies viņa komandām bez ilgstošas aģitācijas un pārliecināšanas. Šāda kopienas organizācija bija labākā vai pat vienīgā garantija tās fiziskai izdzīvošanai.

Šie ir secinājumi, pie kuriem zinātne nonākusi tikai dažu pēdējo gadu desmitu laikā ilgstošu arheoloģisku, etnogrāfisku, antropoloģisku pētījumu rezultātā. Tas, ka šādu pētījumu nebija agrāk, pieļāva dažādas pseidozinātniskas spekulācijas. Uzskatāms piemērs ir marksistu dogmas par nevienlīdzības izcelšanos un šķiru cīņu, un no tās izrietošo komunistisko ideoloģiju, kas balstās uz civilizācijas attīstības likumsakarību neizpratni. Kā pretstats marksismam ir rasisms, kas izceļ atsevišķas rases vai etnosa pārākumu tikai tādēļ vien, ka dotajā vēstures posmā šī rase vai tauta, pateicoties labvēlīgākiem apkārtējās vides faktoriem, ir sasniegusi augstāku ekonomiskās un kultūras attīstības pakāpi. Taču arī mūsdienu sabiedrisko attiecību formas šī pieeja reizēm liek skatīt nedaudz savādākā gaismā, tai skaitā demokrātijas principus un to darbības mehānismus[ii].

Mainoties zemju un novadu kopienu sociālai struktūrai, būtiski transformējās arī saimnieciskā vide. Strauji pieauga tirdzniecības nozīme. Tā, ja Ledus laikmeta beigu posma mednieki un augu savācēji tirgojās ar akmens darbarīkiem un to sagatavēm, tad zemkopju sabiedrības arvien vairāk kļuva atkarīgas no tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Pastāvīgām apmetnēm un stabilai saimniecībai bija nepieciešams daudz plašāks dažādu mājturības piederumu un darbarīku klāsts. Maiņas tirdzniecība notika arī ar pārtiku – zemkopības produktiem, medījumiem u.c. Jau agrīnās zemkopju sabiedrībās izveidojās daudzveidīgi tirdzniecības sakari starp ciematiem, apmetnēm un pat atsevišķām mājsaimniecībām. Atsevišķi priekšmeti daudzkārtējas maiņas ceļā no mājas uz māju, ciemata uz ciematu, novada uz novadu, pārvietojās milzīgos attālumos. Tā, piemēram, dzintars, kuru ieguva galvenokārt pie Baltijas jūras, nereti šķērsoja visu Eiropu, nonākot Tuvajos Austrumos.

Neolīta revolūcija un tās izraisītās zemkopju novadu (pirmsvalsts sabiedrības formu) veidošanās rezultātā vairāku tālāko gadsimtu laikā attīstījās pirmās valstiski organizētās civilizācijas. Lielākās no tām bija trīs upju civilizācijas - Mezopotāmija, kā arī Nīlas un Indas upju ielejas. Ķīnā valstiskas sabiedrības uzbūves elementus var vērot jau ap 5000. g. pr.Kr., bet Mezopotāmijā un Ēģiptē – ap 3100. g. pr.Kr. un dažus gadsimtus vēlāk arī Indas upes ielejā. Tieši valstiski organizētu sabiedrību mēs arī apzīmēsim ar vārdu civilizācija, lai izvairītos no tā pārāk plašās interpretācijas.

Pirmajām upju civilizācijām piemita virkne būtisku kopīgu iezīmju, kas gan mazināja vai pat zaudēja savu izšķirošo nozīmi vēlākā civilizācijas attīstības gaitā:

Ø  Bagātīga ūdensapgāde no lielām upēm, ne tikai lietošanai mājsaimniecībā, bet arī lauksaimniecībai (irigācija), kā arī satiksmei;

Ø  Silts, subtropisks klimats;

Ø  Liels daudzums upju duļķu un sanesu, kas plūdu periodos dabīgā veidā regulāri bagātināja lauksaimniecībā izmantojamo augsni, kā arī kalpoja par izejvielu celtniecības materiālu (saulē kaltētu ķieģeļu) izgatavošanai;

Ø  Upju ielejas aptvēra kalni, kuru zālainās nogāzes bija labi piemērotas ganībām[UO2] .

Dabīgā irigācija. Mūsu gadsimta sešdesmitajos gados tika veikti rūpīgi pirmo upju civilizāciju irigācijas sistēmu pētījumi. Tika noskaidrots, ka, piemēram, Mezopotāmijā, irigācija tās sākuma stadijā tika veikta vienkārši kā dabīgo upes atteku un kanālu tīrīšana un padziļināšana. Tikai vēlāk jau esošajiem dabīgajiem kanāliem sāka piebūvēt mākslīgus pievadkanālus. Tādējādi gar upēm veidojās daudzas lokālas irigācijas sistēmas, kas bija katra atsevišķa ciemata īpašumā un rīcībā. Vairāku nākamo gadsimtu laikā daudzās lokālās irigācijas sistēmas pakāpeniski integrējās vienotā visa upes baseina vai vismaz nozīmīgas tā daļas irigācijas sistēmā. Vienlaicīgi noritēja arī atsevišķo ciematu integrācija vienotā, centralizētā valstī.

Šie pētījumi uzskatāmi parāda, cik izšķiroša nozīme civilizācijas attīstības sākotnējā posmā bija labvēlīgiem dabas faktoriem. Dabīgās irigācijas sistēmas Mezopotāmijā, Nīlas un citu līdzīgu upju ielejās daudzējādā ziņā bija unikālas. Šo reģionu iedzīvotājiem tās nodrošināja nesalīdzināmi lielākas pārtikas iegūšanas iespējas, nekā vairumā citu teritoriju.


Šo iezīmju dēļ Mezopotāmijas, Ēģiptes, Indas upes un Ķīnas pirmās civilizācijas bieži dēvē par upju vai pirmsindustriālām civilizācijām. Kā redzam, specifiski dabas un klimatiskie nosacījumi bija izšķirošie, lai vispār varētu aizsākties civilizācijas veidošanās process [Dabīgā irigācija].

Vēlākā evolūcijas procesā šīm civilizācijām sāka veidoties sekundāras (sociāls, politiskas) kopīgas iezīmes. Šīm iezīmēm attīstoties un pilnveidojoties tās kļuva par svarīgākajiem jebkuras civilizācijas kritērijiem. Savukārt dabas un ekoloģiskie nosacījumi savu nozīmi pakāpeniski mazināja, lai gan ir tie ir pietiekami svarīgi arī mūsdienās. Kādi ir šie kritēriji, kas kopumā raksturo civilizāciju kā civilizāciju[z1] ?

Ø  Civilizāciju pamatā bija pilsētas vai plašākas teritorijas ar sarežģītu sociāli politisko organizāciju. Dažos gadījumos pilsētas baudīja lielu politisko neatkarību un tās būtībā bija pilsētas – valstis, piemēram, Grieķijas pilsētas – polises. Šādas pilsētas varēja apvienoties arī mazāk stabilos veidojumos – līgās, ūnijās, asociācijās u.c. Citās civilizācijās, piemēram, Ēģiptē, vara bija stipri centralizēta un aptvēra plašu teritoriju, bet pilsētas nozīmīgu lomu nespēlēja. Vienlaicīgi ar šādām civilizācijām dažādos Eiropas un pasaules reģionos vēl ilgi turpināja pastāvēt pirmsvalsts veida zemkopju vai lopkopju sabiedrības – zemes un novadi, kā arī klejojošas ciltis un klani;

Ø  Civilizāciju ekonomiskā mehānisma galvenais elements bija centralizēta kapitāla uzkrāšana, kas tika īstenota ar nodokļu un nodevu palīdzību. Zīmīgi piemēram, ka šumeru valdnieki bija monopolizējuši tirdzniecību Mezopotāmijā nevis savā, bet gan valsts vārdā. Šāda ekonomiskā organizācija nodrošina valstī iespēju uzturēt simtiem un pat tūkstošiem cilvēku, kas nenodarbojas ar pārtikas ražošanu vai pat ražojošu darbību vispār – birokrātiju, priesterus, armiju u.c. Neatņemamas civilizāciju ekonomiskās organizācijas iezīmes ir tirdzniecība lielos attālumos, darba dalīšana un amatnieku specializācija;

Ø  Visām pirmajām valstiski organizētām civilizācijām bija raksturīgi vairāk vai mazāk attīstīta rakstība, zinātne, materiālo vērtību uzskaite;

Ø  Sabiedriskās celtnes un būves, sākot no pilsētu aizsardzības sienām, līdz tempļiem un Ēģiptes piramīdām;

Ø  Tāda vai citāda valsts reliģija, kas parasti bija cieši saistīta ar varu, to attaisnoja un pamatoja. Tipisks piemērs ir Ēģiptes faraons, kurš tika uzskatīts par uz zemes dzīvojošu dievu.

Kā jau minējām, viena no galvenajām civilizācijas pazīmēm un pamatiem bija pilsētas. Dažādām senajām civilizācijām bija raksturīgi atšķirīgi pilsētu veidi. Mezopotāmijā tipiska pilsēta bija ar aizsargsienu apjozta apmetne. Pirmās Krētas un Grieķijas pilsētas veidojās kā tirdzniecības centri, kuros apkārtējo ciematu iedzīvotāji apmainījās ar ražas pārpalikumiem un citiem savu saimniecību produktiem. Citos senās Pasaules reģionos pilsētām mēdza būt arī mazāk praktiska nozīme. Tās kalpoja kā centri, kuros apkārtējo ciematu iedzīvotāji sanāca uz reliģiskām ceremonijām.

Ar ko gan pilsēta atšķirama no liela ciemata vai nocietinātas apmetnes? Zinātnē pieņemti vairāki pilsētas raksturojoši kritēriji:

Ø  Iedzīvotāju skaits pilsētās mērāms vismaz vairākos tūkstošos. Antīkās pasaules mazākās pilsētas parasti apdzīvoja 2-3 tūkstoši iedzīvotāju. Dažās lielākajās pilsētās, piemēram, Romā vai Čanganā (Ķīnā) iedzīvotāju skaits, iespējams, pārsniedzis 1 miljonu;

Ø  Pilsētas ir arī viens no darba dalīšanas un specializācijas rezultātiem. Tādēļ pilsētas jau pašā to veidošanās sākumā parasti ir ekonomiski cieši saistītas ar apkārtējo lauku apvidu. Pilsētas apkārtējām lauku saimniecībām sniedz amatnieku pakalpojumus. Savukārt lauki nodrošina pilsētas ar pārtikas produktiem. Tādēļ grūti iedomāties pilsētu senatnē vai mūsdienās, kurā nebūtu tirgus laukuma. Vēlāk, vienā reģionā veidojoties vairākām pilsētām, attīstās specializācija arī starp tām;

Ø  Pilsētu no laukiem atšķir arī tās organizatoriskā struktūra. Pat mazākajās pilsētās ir īpašas institūcijas, kas atbild par iekšējo kārtību, pilsētas aizsardzību un attiecībām ar ārpasauli. Katrā pilsētā ir arī vairāk vai mazāk monumentālas celtnes – vismaz aizsargsiena, templis vai valdnieka rezidence.


 [z1]Šeit svarīga būtu atsauce uz baltijas zemēm, to organizāciju – pie diskusijas par baltu valstiskuma elementiem.



[i] Fagan Brian M. World Prehistory. 1999, p.154.

[ii] Latvijai, pēc neatkarības atgūšanas un pievienojoties ES, NATO un citām starptautiskām politiskām vai ekonomiskām institūcijām, nereti nācās pieņemt tos vai citus starptautiskos vai nacionālos likumdošanas nosacījumus, kas drīzāk bija nodeva vispārpieņemtām Rietumu pasaules dogmām vai stereotipiem, nekā izrietēja no reālās, konkrētās īstenības. Tas ļāva trešajām valstīm izmantot šīs pretrunas lai mēģinātu uzspiest nepieņemamas, demagoģiskas politiskas prasības, vai iejaukties Latvijas iekšējās lietās. Kā piemērus var minēt Latvijas pilsonības iegūšanu, pilsoņu statusa noteikšanu dažādu iedzīvotāju grupām, to tiesību vai tiesību ierobežojumu noteikšanu, valodu lietošanu u.c.


 [z1]Saistīt ar baltu zemēm.

 [UO2] Sagatavot tabulu 14.2 un grafiku 14.3 no D.Waugh Geography, 361. lpp.




[i] Waugh David. Geography. Ontario, 1995. P.273.

[ii] Durant Will. Heroes of History. Simon & Schuster, New York, 2001, p.16.

[iii] Fagan Brian M. World Prehistory. 1999, p.119.

[iv] Anstrats P.J. Civilizācijas vēsture. Rīga, 1995, 21. lpp.


 [z1]Šeit būtu jāatzīmē, ka austrumslāviem ieplūstot baltu cilšu apdzīvotajās teritorijās tur izveidojās tieši šāda situācija. Tas, no vienas puses, veicināja baltu asimilāciju, bet no otras, paātrināja šī reģiona ekonomisko attīstību.


Subpages (1): Jērika
Comments