Navigation

Klimats



Eiropas klimatu konkrētā ģeogrāfiskā apvidū nosaka trīs galvenie faktori. Tie ir - ģeogrāfiskais platums, kontinentālais raksturs un augstums virs jūras līmeņa. Šie faktori līdz ar Eiropas ģeoloģisko morfoloģiju nosaka klimatiski atšķirīgu reģionu pastāvēšanu. Tā, Eiropas dienvidi ir silta, maiga Vidusjūras klimatiskā josla, Viduseiropas rietumu daļa ir mērena, mitra atlantiskā klimatiskā josla (skat. 10.1,  Atlantiskais klimats, 178.lpp), Eiropas centrālā austrumu daļa - mēreni kontinentāla josla (skat. 11.10.1, Austrumeiropas klimats, 226.lpp) un ziemeļos - arktiskā klimata josla. Katra no minētajām joslām saņem visai atšķirīgu saules radiācijas „porciju”, kas arī nosaka galvenās to klimatiskās atšķirības. Tā, ja josla no Islandes gar Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti saules siltumu vidēji gadā saņem tikai līdz 1000 stundām, tad Spānijas dienvidu daļa „gozējas” saulītē vairāk nekā 3400 stundas gadā[i].

Ja vēlamies būt precīzi, Eiropā būtu jāizdala vismaz divas lielākas klimatiskās zonas. Viena - Eiropas rietumu daļa Atlantijas okeāna piekrastes puse, jeb gluži vienkārši - Rietumeiropa. Otra, Austrumeiropa. Jo tālāk no Atlantijas okeāna piekrastes virzāmies austrumu virziena, jo kontinentālāks kļūst klimats, ar lielākām temperatūras un mitruma svārstībām.

Atšķirīgs ir arī Vidusjūras reģions. Saules siltumu šis reģions saņem pietiekami daudz, bet lietus šeit bieži vien pietrūkst. Turklāt tas ir visai neregulārs. Tā, Spānija, Portugāle, Francijas un Itālijas dienvidos, kā arī Grieķija, labi aug vīnogas, citrusi un olīvas, bet vāji padodas graudaugi.

Nereti tiek uzdots jautājums - ja jau lielā Eiropas daļā klimats ir tik labvēlīgs saimniekošanai, kādēļ Eiropas attīstība aizsākās tik vēlu, tūkstošiem gadu pēc Mezopotāmijas, Ēģiptes, Šumeru un citam senajam civilizācijām? Bija vēl viens vērā ņemams faktors, kas ilgi bremzēja Eiropas saimniecisko apgūšanu. Tie bija meži, kas gandrīz pilnībā klāja lielāko Eiropas kontinenta daļu. Tikai pēc dzelzs darbarīku ieviešanas saimnieciskajā dzīvē radās iespēja uzsākt mežu ciršanu lai atbrīvotu zemi izmantošanai lauksaimniecībā. Tas arī izskaidro, kādēļ ķeltiem, kas apdzīvoja lielāko Eiropas mērenās joslas dalu uz ziemeļiem no Alpiem, tik augsti bija attīstīta dzelzs kultūra.

Tomēr, arī pēc Romas sabrukuma Eiropa vēl ilgi bija klāta bieziem mežiem. Par to liecina daudzas senas Eiropas pasakas un teikas par rūķīšiem, mežos nomaldījušamies ķēniņiem, fejām, raganām un burvjiem. Bija vajadzīgi gadsimti, kamēr zeme arvien lielākās platībās pakāpeniski tika atbrīvota no mežiem lai dotu vietu laukiem, ciematiem un pilsētām, lai apdzīvotas vietas savienotos ar ceļiem un varētu attīstīties tirdzniecība.

Tomēr meži eiropiešiem bieži bija arī pēdējais glābiņš. Neskatoties uz lauksaimniecībai kopumā samērā labvēlīgo klimatu, sausas, vai pārmērīgi slapjas vasaras arī nebija nekāds retums, kad raža neienācās. Pat mūsdienās pāris nelabvēlīgas sezonas nostāda zemnieku uz bankrota sliekšņa, bet valstī kopumā nākas ievest papildus pārtiku no citām zemēm. Bet laikos, kad vēl nebija ne dzelzceļu, ne okeāna tvaikoņu, gaidīt palīdzību nebija no kurienes un sākās iedzīvotāju masveida izmiršana. Izdzīvot izdevās tikai tiem, kas devās mežos medīt, lasīt ogas, sēnes, riekstus.

Eiropas klimatam un dabas videi bija vēl kādas īpatnības, kas radīja tālejošas sekas kontinenta kultūrvēsturiskajā attīstībā. Mērenā klimata apstākļos, kā arī pateicoties ar zālājiem bagātajām, no mežiem atkarotajām pļavām un ganībām, attīstījās jauna veida mājdzīvnieku populācija. Tie bija lielāki, masīvāki un spēcīgāki nekā citos pasaules reģionos. Tā, piemēram, Mongolijas zirgi[UO1] , lai gan apbrīnojami izturīgi, bija daudz mazāki augumā, salīdzinājumā ar saviem Eiropas radiniekiem. Arī Arābijas tuksnešu skaistie un straujie rikšotāji nevarēja sacensties ar Eiropas zirgiem spēka ziņā. Bet lielākajā Indijas daļā zirgu audzēšana klimatisko apstākļu dēļ vispār bija neiespējama.

Tomēr, lieliem un maziem dzīvniekiem, katram bija savas priekšrocības un trūkumi. Tā, mongoļu un tatāru karapulki, ar saviem mazajiem, bet izturīgajiem zirgiem varēja īsā laikā pārvietoties milzīgos attālumos un negaidīti uzbrukt apdzīvotām vietām un pat lielām pilsētām, pārsteidzot to aizstāvjus nesagatavotus. Arī Eiropas bruņinieku vienības, neskatoties uz to, ka tie, bruņās kalti, savu lielo un spēcīgo zirgu mugurās atgādināja pirmatnējus tankus, nereti tika pilnībā sakautas, ja ienaidniekiem tām izdevās uzbrukt negaidīti. Tomēr, kaujai izkārtojušies bruņinieku kavalērija bija draudīgs spēks, ar kuru bija jārēķinās jebkuram, pat krietni daudzskaitlīgākam ienaidnieka karapulkam.

Šīs atšķirīgās taktikas bieži vien izšķīra daudzu slavenu viduslaiku kauju iznākumu. Tā, franku karavadoņa Šarla Martela bruņinieki 732. gadā sagrāva arābu karapulkus pie Tūras, apturot musulmaņu ekspansiju Eiropā. Vēsturnieks Edvarts Gibons (1737-1794) vienā no saviem sacerējumiem pat atzīmē, ka ja šis kaujas iznākums būtu savādāks, Eiropa šodien studētu Korānu, bet kontinenta vīriešu kārtas iedzīvotāji būtu apgraizīti. Tas nemaz nav liels pārspīlējums, ņemot vērā Eiropas sadrumstalotību agrīnos viduslaikos.

Cits piemērs minams, kur Eiropas bruņinieki tika sakauti, tiem cīnoties neraksturīgā vidē. Tā, 1187. gadā otrajā krusta karagājienā, bruņinieki devās uzbrukumā saracenu karapulkiem Galilejā (Izraēla), kurus vadīja kurdu izcelsmes musulmaņu līderis Saladins (1138-1193). Saracenu karapulki pēdējā brīdī uzbrūkošo bruņinieku priekšā pašķīrās, dodot tiem ceļu. Tā bruņiniekiem neizdevās iesaistīties tūlītējā kaujā, kur viņiem bija visai labas izredzes izcīnīt uzvaru. Sākās ilgstoša manevrēšana un pārkārtošanās, jo mobilās saracenu vienības nepārtraukti mainīja taktiku. Kārstajā dienvidu saulē krustnešu zirgi ar smagajiem, bruņās kaltajiem jātniekiem uz muguras, drīz vien pagura. Saraceniem vairs nebija jāpieliek īpašas pūles izmocīto bruņinieku karapulku sagraut. Šī krustnešu zaudētā kauja ievadīja krusta karu beigu sākumu.

Galvenais faktors, kas stipri ietekmē Eiropas klimatu ir Golfa straume. Tā veidojas siltajos ekvatoriālajos Āfrikas rietumu piekrastes ūdeņos un plūst rietumu virzienā pāri Atlantijas okeānam. Šeit tā nonāk Karību jūrā un tad vēlreiz šķērso Atlantijas okeānu ziemeļaustrumu virzienā, jau kā Ziemeļatlantijas straume. Šāda milzīgo ūdens masu cirkulācija pa visu Atlantijas okeāna ziemeļu daļu pulksteņa rādītāju virzienā ir saistīta ar zemeslodes griešanos, kā arī ar ūdens sasilšanu tropiskajā joslā. Dienvidu puslodē notiek līdzīga ūdens cirkulācija, tikai šeit tā riņķo pretēji pulksteņa rādītāju virzienam.

Eiropas klimatu stipri ietekmē arī atmosfēras cirkulēšana virs Atlantijas okeāna, tai skaitā zema spiediena zona, kas parasti veidojas Islandes rajonā un augsta spiediena apgabals Azoru salu rajonā. Šo divi aktīvo atmosfēras zonu ietekmē lielākajā Eiropas subkontinenta daļā valdošie vēji pūš no rietumiem. Kombinētā šo vēju un siltās Ziemeļatlantijas straumes iedarbība rada krasu Eiropas subkontinenta vidusdaļas klimata kontrastu - siltu un mitru klimatu rietumos un kontinentālu, ar visai ievērojamām gadalaiku temperatūras svārstībām austrumos. Tā, ja Rietumeiropas Atlantijas piekrastes joslā temperatūras svārstības reti pārsniedz 8-10ºC, tad Krievijas vidienē tās ir ap 28ºC.

Arī nokrišņu daudzums ir daudz lielāks Eiropas rietumos, nekā austrumos. Tā, Atlantijas piekrastes joslā nokrišņi gada laikā sasniedz 3000mm, bet Polijas vidienē vai Donavas baseinā tie ir tikai ap 500mm, vēl vairāk samazinoties austrumu virzienā. Izteikti kontinentāls klimats Eiropā vērojams uz austrumiem no Volgas Donas baseina. Nav nejaušība, ka šī klimatiskā robežlīnija, kas nošķir Eiropas atlantiskā klimata daļu no kontinentālās daļas, vienlaicīgi nošķir Eiropas iedzīvotājus arī pēc to pamata saimniecības veida. Tā atlantiskajā klimata joslā, tātad, galvenokārt, uz rietumiem no Donas upes, cilvēki drīz vien, līdzko parādījās metāla darbarīki, pārgāja uz pastāvīgu dzīves veidu, piekopjot laukkopību un lopkopību. Turpretī austrumu virzienā no šīs robežšķirtnes par noteicošo kļuva nomadu dzīves veids, kura pamatā bija klejojošā lopkopība. To veicināja arī šī reģiona ģeoloģiskās, augsnes un augu valsts īpatnības. Tā Eiropas attālāko austrumu daļu veido bezgalīgās Volgas un Ukrainas stepes, kas ir dabīgs turpinājums Kirgīzu stepei starp Urāla dienvidu nogāzi un Arālu, bet vēl tālāk uz austrumiem stepes atduras Baikālā un Altaja rietumu piekalnē. Savukārt subkontinenta rietumos stepe nemanāmi pāriet plašajās Dobrudjas (Valahijas) zemienē Rumānijā un Ungārijas līdzenumā. Līdz ar to no Altaja rietumu piekalnes līdz Gracai Austrijā, kura atrodas uz robežas starp Ungārijas līdzenumu un Alpu kalniem, pa taisnu gaisa līniju ir pāri par 4 tūkstošiem km.

Eiropas klimatisko un ģeoloģisko nosacījumu dažādās kombinācijas radījušas visai atšķirīgus reģionālos hidroloģiskos režīmus, augsnes sastāvus un veģetāciju veidus. Šo iemeslu dēļ arī Eiropas „apgūšana” nenotika dažādās tās daļās vienmērīgi. Turklāt, kā jau redzējām, subkontinents visas Eirāzijas un citu Zemes kontinentu vidū izceļas ar savām fragmentārajām, sarežģītajām ģeofiziskajām struktūrām - dažādajām kalnu, līdzenumu, ūdenskrātuvju utt. kombinācijām, kas ir nozīmīgi arī kā lokālie klimata veidošanās faktori. Rezultātā dažādi, pat samērā tuvi reģioni no cilvēka dzīvošanas piemērotības viedokļa daudzviet visai stipri atšķiras.

Jau vairākkārt pieminējām, ka visā cilvēces attīstības gaitā Zemes klimats nepārtraukti ir mainījies līdz pat mūsu dienām. Galvenā izmaiņu tendence kopš pēdējā Ledus laikmeta beigām ir pakāpeniska vidējās temperatūras paaugstināšanās (skatīt 27. lpp.). Civilizācijas attīstībai vispiemērotākais ir mērens, maigs klimats, kāds vairākus tūkstošus gadus atpakaļ bija ģeogrāfiskā platuma joslā (skatīt 68. lpp.), kur mūsdienās vērojams samērā karsts un tveicīgs laiks.

Arī zemes apstrādes tehnika un tehnoloģija, kas Nīlas ielejā vai Mezopotāmijā deva bagātas un stabilas ražas, Eiropā vēl ilgi nespēja nodrošināt iztiku lielākam iedzīvotāju skaitam. Būtībā, tā agrotehnoloģija, kas bija sastopama lielo upju ielejās izveidojās vairāku tūkstošu gadu laikā šo upju ieleju iedzīvotājiem piemērojoties konkrētajiem dabas apstākļiem. Eiropā šie apstākļi būtiski atšķīrās. Relatīvi siltākajā Eiropas dienvidu daļā, lai gan bija ne mazums upju, tās nekādā ziņā nespēja mēroties ar Nīlu vai Indu ne savu ūdens resursu, ne to īpatnību ziņā. Lauksaimniecības apstrādei piemērotas augsnes arī bija visai maz.

Tomēr, klimatam paliekot siltākam, pakāpeniski sāka izpausties daudzas būtiskas Eiropas subkontinenta priekšrocības, kādu nebija senajām upju ieleju civilizācijām. Turklāt vecākās Mezopotāmijas, Ēģiptes, Feniķijas kultūras bija paplašinājušas cilvēka adaptācijas iespējas mazāk labvēlīgos apstākļos.

Tomēr Centrālai un Austrumeiropai daudz ilgāk bija raksturīgs kontinentāls klimats ar aukstām ziemām un īsām vasarām. Arī mūsdienās klimata atšķirības dažādos Eiropas reģionos ir visai krasas. Uz austrumiem no centrālās Eiropas Polijas - Baltijas reģionā un tālāk uz ziemeļaustrumiem, klimats kļūst arvien bargāks. Vissausākais Eiropas reģions aptver Kaspijas jūru - šeit gadā nokrišņi sasniedz vidēji tikai ap 250 mm (vienā no vismitrākajiem Eiropas reģioniem - Norvēģijas rietumu daļā vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 3500 mm).

Mūsdienu Grieķija – Eiropas civilizācijas šūpulis – priecē acis ar savu spilgto sauli, zilo jūru, klintīm un kalniem. Grieķijas pussalas un vairuma salu tipiska ainava ir kalnains apvidus ar lauksaimniecības izmantošanai derīgas zemes „ielāpiem” upju ielejās un deltās.

Plašāki līdzenumi, kur atradušies vairums senāko Eiropas cilvēku apmešanās vietu, plešas vairāk uz ziemeļiem, aptverot Tesalas un Maķedonijas piejūras reģionus. Ņemot vērā šķēršļoto apvidu, ērtākais komunikāciju veids starp dažādām Grieķijas daļām senatnē bija pa jūru. Kā tālāk redzēsim, tas bija izšķirošs apstāklis agrīnai jūras braukšanas mākslas apgūšanai Grieķijā un citos Vidusjūras reģionos.

Pindusa kalnu grēda stiepjas no Peloponēsas jūras piekrastes ziemeļrietumu virzienā pāri visai Balkānu pussalai, bet Albānijas ziemeļu daļā tie nemanot pāriet Alpos. Atsevišķi kalnu atzari no galvenās grēdas plešas austrumu un rietumu virzienā pa visu Grieķijas teritoriju. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka senie grieķi daudz labāk pazina pat attālus Vidusjūras piekrastes apgabalus – Turciju, Kipru, Levantu – nekā zemes, kas atrodas ziemeļos no Pindusa kalniem. Kā tālāk redzēsim, šie apkārtējās vides apstākļi lielā mērā noteica lielo Austrumu civilizāciju ietekmi uz grieķu, bet vēlāk uz visas Eiropas kultūru.

Kā jau minējām, Eiropā grūti atrast tādas upes kā, piemēram, Nīla, ar milzīgu ūdens baseinu, treknu upes ielejas augsni, siltu klimatu. Tomēr, priekšrocības ir arī Eiropai. Tā visu Eiropu visdažādākajos virzienos šķērso dabīgie ūdensceļi - upes, kas aicināt aicināja senos cilvēkus ceļot. Tā kā Eiropai piemīt lielas pussalas raksturs, tās ūdensteces sistēma pārsvarā vērsta no centrālās daļas uz perifērijām. Tā, garākā Eiropas upe - Volga - plūst no Valdaja uz dienvidiem, ietekot Kaspijas jūrā. Otra garākā upe - Donava - plūst no rietumiem (Bādenes Virtembergas zemes Vācijā) uz austrumiem, ietekot Melnajā jūrā. Centrālās un Rietumeiropas upes ietek Vidusjūrā (Ruāna, Po u.c.), Atlantijas okeānā vai Ziemeļu jūrā (Luāra, Sēna, Reina, Elba u.c.). Savukārt, Daugava, Ņeva, Visla, Nemuna u.c. nes ūdeņus no austrumiem uz Baltijas jūru.

Ja Eiropas šķērsošanai pat bez mehāniskajiem līdzekļiem bija nepieciešams laiks, ko varēja skaitīt dienās, vai sliktākajā gadījumā dažās nedēļās, tad, piemēram, zīda karavānām no Ķīnas lai sasniegtu Eiropu bija jāceļo gads vai pat ilgāk.

Ritot gadu simtiem, klimats Tuvajos Austrumos un Eiropas dienvidos kļuva arvien kontinentālāks un sausāks. Barības apjomi saruka. Plašo līdzenumu tautas bija spiestas meklēt citas izdzīvošanai piemērotas vietas. Dabīgs šo meklējumu virziens bija uz rietumiem, tuvāk Atlantijas okeāna klimatu mīkstinošajai ietekmei. Tomēr šīs klimata izmaiņas nebija vienmērīgs process. Atsevišķos laika periodos tas vairāku gadsimtu laikā atkal kļuva vēsāks. Tā daudzas pazīmes liecina, ka no aptuveni 200. līdz 700. gadam Eiropā bija kļuvis vēsāks. Iespējams, ka tas bijis arī viens no faktoriem, kas veicināja Romas impērijas sabrukumu, jo šajā laikā lauksaimniecībā jūtami saruka ražas. Šī paša iemesla dēļ vairāku nākamo gadsimtu laikā Eiropas iedzīvotāju skaits, kas jau tā bija stipri sarucis vairākkārtēju mēra epidēmiju rezultātā, pieauga ļoti lēnām. Tikai pēc 700.g. līdz pat 11. gadsimtam ražas, klimatam atkal kļūstot siltākam, pieauga.

Klimata izmaiņas bija raksturīgas ne tikai Eirāzijas kontinentam, bet visur citur pasaulē, izsaucot līdzīgus cilšu un tautu migrācijas procesus, piemēram, Ziemeļāfrikā.



[i] Unwin Tim. Ideas of Europe. In A European Geography by Tim Unwin. New York, 1998. p.12.


 [UO1]Precizēt pēc enciklopēdijas.


Comments