Smilšu krupis gada dzīvnieks 2007

Latvijas Dabas muzejs smilšu krupi Bufo calamita izvēlējies par gada dzīvnieku 2007.

 

Šī lappuse ir veltīta smilšu krupim un katru mēnesi šogad tiks papildināta ar jaunu informāciju par šo dzīvnieku.

 

  Smilšu krupja izplatība Baltijā un kaimiņu valstīs (Z.Rubenes zīm.)

Smilšu krupis uz pastmarkām

Smilšu krupis uz monētām

 Smilšu krupja nosaukums Eiropas tautu valodās

Informācija par smilšu krupi Latvijas avīzē

 Izplatīšanās

apdraudējums

bibliogrāfija

Saziņai (jautājumiem, ieteikumiem.kā arī tad, ja atrodat smilšu krupi):

arnisberzins@inbox.lv

Smilšu krupis

Latvijā tikpat krupju sugu cik visā Eiropā

Pasaulē pazīstamas aptuveni 250 dažādas krupju sugas, taču visā Eiropā sastopamas tikai trīs no tām- parastais krupis, zaļais krupis un smilšu krupis. Visas šīs krupju sugas sastopamas arī Latvijā. Visā valsts teritorijā iespējams sastapt parasto krupi, bet smilšu krupis un zaļais krupis Latvijā sasniedz izplatības apgabala jeb areāla robežu. Zaļais krupis nav sastopams uz ziemeļiem no Gaujas, bet smilšu krupis savukārt nav atrodams Latvijas austrumu daļā.

Smilšu krupja zinātnisko nosaukumu Bufo calamita veido latīņu valodas vārdi bufo - krupis un calamus - stiebrs, jo gareniski pār muguru šai krupju sugai iet dzeltena svītra, kas ir droša pazīme šīs sugas atšķiršanai no citām vietējām krupju sugām. Dzeltenā muguras svītra gan ir raksturīga arī dažām Āzijā un Amerikā sastopamajām krupju sugām, tomēr smilšu krupis sastopams tikai Eiropā. Vairums vietējo nosaukumu, kas doti dažādās Eiropas zemēs, atspoguļo šīs sugas raksturīgākās īpatnības un pazīmes. Tā vācu Kreuzkröte, poļu ropucha paskówka un nīderlandiešu Rugstreeppad visi ir saistīti ar dzelteno svītru uz muguras. Vācieši šo nosaukumu ( burtiskā tulkojumā krusta krupis) skaidro ar to, ka svītra iet pāri krustiem. Bet varbūt nosaukuma devējs savulaik sastapies ar krupi, kam starp acīm ir bijusi šķērssvītra, kas tiešām veidojusi krustu? Šādi īpatņi retumis sastopami arī Latvijā. Spāņu sapo corredor nozīmē skrienošais krupis. Angļu nosaukuma “natterjack” izcelsme nav īsti skaidra, bet tā varētu būt norāde uz skaļo tirkšķošo dziesmu.

Smilšu krupis kā suga pārstāv neparastu augstas specializācijas un plašas izplatības kombināciju. Tas ir pielāgojies dzīvei karstos smilšainos apvidos un Eiropas plašumos no Spānijas līdz Igaunijai izplatījies bez izteiktām ģenētiskām variācijām. Par pēdējo liecina tas, ka šim krupim nav izdalīta neviena pasuga. Visā areālā tas ir atrasts šur tur, bet parasti nelielā skaitā - tikai daži desmiti īpatņu vienkop un pie tam ļoti vienveidīgās dzīvesvietās. Šajā ziņā smilšu krupis atšķiras no vairuma citu vietējo abinieku sugu, piemēram, parastā krupja, kas var atrast mājvietu diezgan daudzveidīgā ūdenstilpju klāstā gan lieluma, gan dziļuma ziņā. Tieši atkarība no piemērotām nārsta vietām, kas bieži vien ir nepastāvīgas, padara šo sugu atkarīgu arī no klimatiskajiem apstākļiem- nokrišņu daudzuma un gaisa temperatūrām nārsta periodā. Tas ir arī viens no skaidrojumiem, kādēļ šī suga ir tik reta un ir ietverta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tāpat tā ietverta arī Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas, Zviedrijas, Dānijas, Polijas, Vācijas, Čehijas, Austrijas, Lielbritānijas Sarkanajās grāmatās. Šis krupītis ietverts arī aizsargājamo sugu sarakstā Bernes konvencijā, kurai nesen pievienojusies arī Latvija.

Mazo dziedātāju ar skaļo balsi apdraud peļķu izžūšana

Augumā smilšu krupis ir mazākā no mūsu krupju sugām. Reti kad pieaugušie šīs sugas pārstāvji pārsniedz 6 cm garumu. Īpaša prasība tam ir pret nārsta vietām. Nārsts notiek tikai 5-10 cm dziļā ūdenī. Jāpiebilst, ka seklajām nārsta vietām jābūt saules apspīdētām un gandrīz bez augiem. Tikai tad tajās var mitināties šis abinieks. Tās parasti ir nelielas peļķes, kurās ūdens ātri uzsilst. Silts ūdens ir būtisks priekšnoteikums veiksmīgai ikru un kāpuru jeb kurkuļu attīstībai. Seklajās saules apspīdētajās peļķēs ūdens temperatūra palielinās straujāk nekā citās ūdenstilpēs un karstās dienās var pat vairākas stundas sasniegt 40°C temperatūru, nenodarot kaitējumu kurkuļu veselībai. Ūdens temperatūra ietekmē arī kurkuļu attīstības ātrumu. Ikru šķilšanās 26° C temperatūrā smilšu krupim notiek divās dienās, 24° C temperatūrā trīs dienās un 13 - 14° C temperatūrā 5 līdz 7 dienās. Kaut arī temperatūrai ir būtiska nozīme nārsta vietas izvēlē, tās nav vienīgais noteicošais faktors, jo piemērotas ūdens temperatūras reizēm sastopamas arī dziļākās ūdenstilpēs.

Viena no lielākajām nelielo īslaicīgo peļķu priekšrocībām ir tā, ka tajās gandrīz nemaz nav ienaidnieku, jo tikpat kā nav sastopami plēsēji- no kurkuļu viedokļa spāru kāpuri, ūdensblaktis, dažādas ūdensvaboles un, pats galvenais, zivis. Lielākās ūdenstilpēs turpretim ir daudz dažādu ienaidnieku. Ūdenī izšķīdušo vielu ķīmiskais sastāvs ir pētīts dažādās zemēs, arī Latvijā, un rezultāti neliecina par kādiem ierobežojumiem izvēles ziņā. Vienīgi ūdens pH vērtība ir nozīmīga, jo ūdenī ar pH vērtību zemāku par 4 smilšu krupji nenārsto. Smilšu krupis ir izturīgs arī pret iesāļu ūdeni un tādēļ var dzīvot pat jūras piekrastes seklajās peļķēs. Nārsta laikā šādās vietās dzirdami tirkšķoši aprauti saucieni. Klusās naktīs smilšu krupju kori ir dzirdami tālāk par kilometru un līdz ar to tie pieskaitāmi skaļākajiem abiniekiem. Dziedāšanas aktivitāte ir atkarīga no gaisa temperatūras. ja gaisa temperatūra ir zemāka par 7°C, smilšu krupji vispār nedzied, pie 9°C tie jau reizi pa reizei iedziedas, bet īpaša tēviņu aktivitāte novērojama, ja temperatūra pārsniedz 13°C. Dziedošie smilšu krupja tēviņi izskatās ļoti savdabīgi. Lielais iekšējais gaisa maiss- rezonātors piepildoties ar gaisu izpleš arī dzīvnieka kakla ādu lodveidīgi. Radušais balonveidīgais veidojums ievērojami pārsniedz galvas izmērus un lielumā ir gandrīz vienāds ar ķermeņa izmēriem. Dziedāšanas poza ir savdabīga: tēviņi izslejas uz priekšu un priekšējās ekstremitātes piespiež pie ķermeņa taisnā leņķī un tad bieži vien stāv uz pirkstgaliem. Dziedāšana notiek vietās, kur ūdens ir tikai dažus cm dziļš un tēviņi gan ar priekšējām, gan pakaļējām kājām var aizsniegt pamatni. Ja rezonators ir maksimāli pildīts ar gaisu, krupis stabili var nosēdēt tika seklā ūdenī. Tad piepūstās kakla ādas balons ūdeni skar, bet ūdens to jūtami neceļ augšup.

Pārošanās saucienus izdod tikai tēviņi. Savukārt gan mātītes, gan tēviņi izdod samērā līdzīgus tā saucamos atbrīvošanās saucienus. Tie pasargā no pārošanās ar citas sugas īpatņiem, tēviņus no citiem tēviņiem un arī iznārstojušās mātītes no pāroties alkstošiem tēviņiem.

No visiem Latvijā sastopamajiem abiniekiem smilšu krupis izceļas arī ar to, ka tam ir vismazākie kurkuļi- garumā tie nepārsniedz 3cm garumu. Kā pretstatu var minēt brūno varžukrupi, kura kurkuļi sasniedz nepilnu 20 cm garumu. Arī tad, kad mazie krupīši atstāj ūdeni, tie ir ļoti mazi- tikai 9-11 milimetrus gari. Pirmajā dzīves gadā tie pastiepjas tikai līz 20- 24mm garumam. Savukārt kurkuļu attīstība smilšu krupim notiek ātrāk nekā citiem abiniekiem.Tiem pietiek ar 3-6 nedēļām. Tā to daba iekārtojusi tāpēc, ka sausā laikā ātri izžūst seklais ūdens un tas nozīmē drošu bojāeju kurkuļiem vai pat olu virtenēm.

Krupis ierokas zemē

Smilšu krupji ir pazīstami ar savu ierakšanās mākslu- kopā ar brūnajiem varžukrupjiem tie pieskaitāmi pie veiklākajiem racējiem no abinieku vidus. Aliņas, kur paslēpties, mitrās smiltīs rok gan jaunie krupīši, gan pieaugušie. Vācu abinieku pētnieks N.Mertens 1947. gadā aprakstījis, ka viņam izdevies atrast 3 m dziļumā ierakušos smilšu krupi. Kopš tā laika šī ziņa vairākkārt pārpublicēta dažādos zinātniskos rakstos, bet citu novērojumu par tik dziļi ierakušamies krupjiem vairs nav. Nespēju noticēt, ka zinātnieks būtu speciāli racies pakaļ krupim. Drīzāk novērojums varētu būt saistīts ar kādiem rakšanas darbiem.Tāpēc rodas jautājums, vai dzīvnieks nav nonācis dziļajā bedrē nejauši no kādas seklākas vietas. Tiesa, citi pētnieki atraduši smilšu krupjus, kuriem bija piestiprināti nelieli raidītāji, ierakušos smiltīs līdz pat 1,8 m dziļumam.

Smilšu krupim ir salīdzinoši īsākas pakaļkājas nekā pārējām divām vietējām krupju sugām. Tādēļ arī pārvietošanās veids tam ir citādāks nekā citiem abiniekiem- tas nevis lec vai rāpo, bet skrien. Ne velti dažreiz cilvēki, kas iepriekš nav sastapušies ar šo dzīvnieku, vakara krēslā to notur par peli. Dienu smilšu krupis pavada ierokoties smiltīs vai paslēpjoties zem kādiem priekšmetiem smiltīs. Lielākais krupju skaits, ko Latvijā esmu atradis vienkop vienā slēptuvē, ir 33 .

Savukārt par peldēšanas prasmi dažādiem pētniekiem nav vienprātības. Vieni saka, ka smilšu krupis peld neveikli, lēni un airējoties ar visām četrām kājām, bet citi apgalvo, ka briesmu gadījumā tas ļoti veikli peld arī “vardiski”- ar cieši sāniem piekļautām priekšķepām. Varbūt smilšu krupis gluži vienkārši nav bijis iepriecināts piedalīties pētnieku rīkotajās “sacīkstēs”, lai noskaidrotu, vai tas peld labāk vai sliktāk par citiem krupjiem. Taču dabā tas, iespējams, briesmu brīdī peld daudz ātrāk nekā laboratorijas eksperimentos.

Smilšu krupji galvenokārt pārtiek no kukaiņiem un gliemežiem. Vācijā kādā speciālā pētījumā, kas veikts Reinas- Mainas apvidū, noskaidrots, ka lauksaimniecības ainavā aptuveni 100 dzīvnieku liela smilšu krupju populācija apēd kaitēkļus, kuru apkarošanai vajadzētu iztērēt 1000 vācu markas sezonā par ķimikālijām vien.

Kā vienīgo droši zināmo pieaugušo smilšu krupju dabisko ienaidnieku no putniem var minēt meža pūci, kuras atrijās atrasti arī smilšu krupja kauli. Literatūrā pieminētas arī citas putnu sugas, kas ēdot smilšu krupjus- baltie stārķi, peļu klijāni un citi, bet to vainas pakāpe bieži vien, šķiet, ir pasludināta uz aizdomu pamata. Daudz apdraudētāki nekā pieaugušie dzīvnieki ir krupju ikru un kurkuļu stadijas. Piemēram, ikrus labprāt ēd citu sugu abinieki, īpaši mazie tritoni. To ikrus un arī kurkuļus apdraud ūdenstilpēs dzīvojošās zivis, galvenokārt stagari jeb kazragi, kam seklajā dzidrajā ūdenī tos atrast nav grūti. Smilšu krupjus nebaida ūdens sāļums-nereti tie par nārsta vietām izvēlas peļķes jūrmalā, kurās iekļūst arī sālsūdens. Ikri ir pa divi sakārtoti 1,5 līdz 2 m garā auklā un to skaits svārstās no 2800 līdz 7000. Vienā lielākā peļķē, kur ir arī dziļākas vietas, kopā ar smilšu krupja kurkuļiem var dzīvot arī citu abinieku sugu kurkuļi. To attiecības nebūt nav draudzīgas. Vācijā novērots, ka smilšu krupja ikrus ēd ezera vardes, parastās vardes, kokvardes un dzeltenvēdera ugunskrupju kurkuļi. Smilšu krupju kurkuļi neēd savu sugasbrāļu ikrus, bet labprāt notiesā zaļo varžu, kokvaržu un dzeltenvēdera ugunskrupju ikrus.

“Smirdošais krupis” smaržo pēc sīpoliem

Pieaugušos krupjus sargā arī caur ādu izdalītais indīgais šķidrums, kas satur bufotoksīnus, kuri ir indīgāki par strihnīnu. Poļu pētnieks Pjotrs Straviņskis šādi aprakstījis savus novērojumus par šīs sugas indīgumu: ” Gadījuma pēc man izdevās konstatēt smilšu krupja indes lielo toksiskumu. Vardes,varžukrupji un sarkanvēdera ugunskrupji, kas bija ievietoti vienā traukā ar smilšu krupi, gāja bojā pēc 2-3 stundām ar nervu bojājumu pazīmēm. Vairāki ugunskrupji, ko izņēma agrāk, tika paralizēti un paralīze turpinājās vairāk kā dienu.” Šī indīgā šķidruma dēļ smilšu krupis Zviedrijā tiek dēvēts ne visai cildinoši- stinkpadda, kas nozīmē ‘smirdošais krupis’. Pie šī nosaukuma došanas vainīgs esot pazīstamais zviedru dabaspētnieks Alfreds Brēms, kurš par šo dzīvnieku rakstījis, ka tas aizsargājoties izdala baltu pretīgi smirdošu šķidrumu. Patiesībā šķidrums, ko izdala smilšu krupis ir caurspīdīgs un tam ir viegla skābena smarža, ko dažādos rakstos apzīmē kā šaujampulvera smaržu. Tas ir patiesība tikai daļēji, jo izrādās, ka arī šis salīdzinājums ir ticis pārrakstīts no vienas grāmatas uz otru, bet pa to laiku izmainījies šaujampulvera sastāvs un arī smarža. Mūsdienu šaujampulverim katrā ziņā ir gluži citāda smarža un to drīzāk varētu salīdzināt ar sīpolu smaržu.

Tomēr pat iepriekšminētie aizsardzības paņēmieni nepasargā krupjus no tā saucamajām krupju līķmušām ar skaistu latīnisko nosaukumu Lucilia bufonivora, bet visai baismu rīcību, jo izšķīlušies kāpuriņi ēd dzīvu miesu. Vēlāk, kad tie izēd arī smadzenes, dzīvnieks iet bojā.

Tieši seklās nārsta vietas ir par cēloni tam, ka reizēm gan ikri, gan kurkuļi iet bojā no izžūšanas. Savlaicīgi veicot aizsardzības pasākumus iespējams ikrus un kurkuļus no šādiem gadījumiem pasargāt. Pirmkārt, iespējams padziļināt izžūstošo peļķi, lai tajā ūdenslīmenis paaugstinātos no gruntsūdeņiem. Otrkārt, var pārvietot kurkuļus vai ikrus uz citu tuvumā esošu piemērotu peļķi. Treškārt, var rakt jaunu ūdenstilpi un tajā pārvietot ikrus un kurkuļus no visvairāk apdraudētajām peļķēm. Šīs iespējas raksta autors veiksmīgi izmēģinājis smilšu krupja kurkuļu glābšanai Ainažos 1980.-os gados. Tādējādi pierādījās, ka ar nelielu iejaukšanos īstajā brīdī var panākt lielu aizsardzības efektu. Diemžēl ne jau vienmēr īstajā brīdī kāds būs klāt un iejauksies.

Lai nodrošinātu šīs sugas aizsardzību, nepietiek ar sugas ņemšanu valsts aizsardzībā vien, kaut arī tas ir vajadzīgs, kaut vai lai pievērstu sabiedrības uzmanību tai. Mēģinājumi palīdzēt šim dzīvniekam bieži vien izraisa neizpratni vai smaidu- ko nu tādu niecību sargāsi.

Sugas saglabāšanai vislabākos rezultātus devusi aizsargājamo teritoriju veidošana smilšu krupju dzīves vietās. Tie ir liegumi, kuros paredzēti ierobežojumi saimnieciskās darbības veikšanai. Visā Austrumeiropā pirmie smilšu krupju liegumi izveidoti Latvijā 1987. gadā ar Ministru Padomes lēmumu Salacas, Bēnes un Puzes pagastos un vēlāk ar pašvaldības lēmumu arī Ainažos. Ideālā gadījumā šiem liegumiem vajadzētu nodrošināt visas dzīvnieka prasības- nārsta vietas, barošanās platības un arī ziemošanas vietas, kas gan no nārsta vietām var atrasties vairāku simtu metru attālumā. Tomēr ilggadīga pieredze rāda, ka visiem šiem liegumiem ir kopīga liksta. Tie atrodas stipri izmantotos smilšu vai grants karjeros, kas pēc aktīva lietošanas perioda beigšanās aizaug. Līdz ar to beidz pastāvēt arī iepriekšminētās krupju iemīļotās nārsta vietas seklās neaizaugušās un saules labi apspīdētās peļķēs. Ja gribam panākt, lai smilšu krupis ilgstoši dzīvo kādā karjerā, tad pēc rakšanas darbu izbeigšanās nedrīkst ļaut tiem aizaugt un reizi pa reizei nepieciešams veikt rakšanas darbus.

 

Smilšu krupis, kā jau rāda nosaukums, ir saistīts ar smilšainām vietām. Tādas šis abinieks mūsdienās var atrast gandrīz tikai smilts un grants karjeros. Dabiskās dzīves vietas tam Eiropā senāk bijušas Baltijas un Ziemeļjūras salu piekrastē un jūru piekrastē, kā arī lielo upju ielejās. Tāpēc vēl jo vairāk interesanti, ka Latvijā vēl ir saglabājušās dabiskās dzīves vietas jūras piekrastē, kas citviet Eiropā jau ir izzudušas. Tāpēc arī mēs tāpat kā dāņi varētu saukt to par piekrastes krupi-’strandtudse’. Varam piekrist pazīstamajā izrunas vingrinājumā teiktajam, ka jūras krupim grāvī grūti, jo grāvis tam ir nepiemērots- par dziļu.

Arnis Bērziņš