Storix

Pārdomas un to stāsti.

Maza meitenīte iegāja savā guļamistabā un izvilka no savas paslēptuves skapja dziļumos stikla burciņu. Viņa no tās izvilka sīknaudu un ļoti rūpīgi to saskaitīja. Trīs reizes, lai būtu pilnīgi pārliecināta par to, ka ir saskaitījusi pareizi. Šeit nebija iespēju kļūdīties.
Uzmanīgi ielikusi monētas atpakaļ burciņā un aizskrūvēdama to, viņa izlavījās pa mājas durvīm un viena pati veica 6 kvartālu garo ceļu uz Rexall aptieku ar lielā un sarkanā Indiāņu Šerifa zīmi virs durvīm.
Meitenīte pacietīgi gaidīja, kamēr aptiekārs viņai pievērsīs uzmanību, bet tieši tobrīd vīrietis bija ļoti aizņemts. Tesa mīņājās uz vietas, lai radītu kaitinošu troksni. Nekā. Viņa iztīrīja savu rīkli ar vispretīgāko skaņu, kādu prata radīt. Tas neko nedeva. Tad viņa paņēma 25 centu monētu no burciņas un sāka to sist pret stikla trauciņu. Tas nostrādāja!
„Un ko tu gribi?”, aptiekārs jautāja nokaitinātā balsī. „Es runāju ar savu brāli no Čikāgas, kuru es neesmu saticis mūžību”, viņš turpināja, nemaz nesagaidot atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
„Nu, es gribu ar jums parunāt par manu brāli”, teica Tesa tajā pašā nokaitinātajā tonī. „Viņš ir ļoti, ļoti slims. Un es gribētu nopirkt brīnumu.”
„Kā, lūdzu?”, izbrīnīti jautāja aptiekārs.
„Viņa vārds ir Andrejs un viņam ir kaut kas slikts, kas aug galvā. Mans tētis saka, ka tikai brīnums spēj viņu glābt. Tāpēc es gribu zināt- cik maksā brīnums?”
„Mēs šeit nepārdodam brīnumus, meitenīt. Man ir žēl, bet es nekādi nespēju Tev palīdzēt.” aptiekārs teica, drusku nopūšoties.
„Paklau, man ir nauda, ko samaksāt. Ja ar to nepietiks, es sameklēšu pārējo. Lūdzu, tikai pasakiet, cik brīnums maksā.”
Aptiekāra brālis bija labi ģērbies vīrietis. Viņš notupās pie meitenītes un jautāja- „Kādu brīnumu tavam brālim vajag?”
„Es nezinu,” Tesa atbildēja, asarām lēni raušoties acīs. „Es tikai zinu, ka viņš ir ļoti slims un mamma saka, ka ir vajadzīga operācija. Bet mans tētis nevar par to samaksāt, tāpēc es gribēju lietot savu naudu.”
„Cik daudz naudas tev ir?” jautāja vīrietis no Čikāgas.
„Dolārs un 11 centi” Tesa atbildēja tik tikko dzirdami. ”Tā ir visa nauda, kas man ir, bet es varu dabūt vēl, ja tas ir nepieciešams.”
„Kas par sagadīšanos!” vīrietis smaidīja. „Dolārs un 11 centi- tieši tik maksā brīnumi maziem brālīšiem.”
Viņš paņēma viņas naudu vienā rokā un otrā satvēra viņas dūraini. „Aizved mani uz savām mājām. Es gribu redzēt tavu brālīti un satikt tavus vecākus. Apskatīsimies, vai man ir brīnums, kurš tev ir nepieciešams.”
Labi ģērbtais vīrs bija Karltons Armstrongs, ķirurgs, kurš bija specializējies neiroķirurģijā. Operācija tika veikta bez maksas un jau pēc neilga laika Andrejs bija atgriezies mājās un jutās ļoti labi.
Mamma un tētis laimīgi stāstīja par notikumu ķēdi, pateicoties kurai, viss atkal ir kārtībā. „Tā operācija” Tesas mamma čukstēja, ”bija īsts brīnums. Es prātoju, cik tā varētu izmaksāt?”
Tesa smaidīja. Viņa zināja, ka šis brīnums maksāja tieši vienu dolāru un vienpadsmit centus. Un vēl maza bērna ticība.






Kādai vecai sievietei Ķīnā bija divi lieli trauki, kas bija iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.

Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš avota malā uzrunāja sievieti.

«Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām.»

Vecenīte pasmaidīja: «Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī skaistuma mājas izpušķošanai.»

Katram no mums ir kāds unikāls defekts. Bet šīs plaisas un spraugas veido mūsu kopīgo dzīvi tik interesantu un vērtīgu. Jums jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, meklējot viņos labo.




“Es aizveru acis un esmu mājās… nekur nav jābrauc vai jāiet kājām.”

Lēnā un sapņaini maigā balsī man ausīs ieskanējās Prāta vētras izpildītā dziesma “Pamodini mani”. Es tiešām sajutos tā, it kā man būtu nepieciešama modināšana… modināšana bez modinātāja, tikai ar maigu pieskārienu un čukstu, kas acumirklī aizslaucītu prom visas dusmas un piesārņotās domas. Paskaties uz pasauli caur aizvērtiem acu plakstiem un pasaki vai tā tev nešķiet krāsaināka un bagātāka, siltāka un apburošu smaidu pilnāka?

Nē, nešķiet, tā liekas tik pat auksta un vējaina kā pirms acu aizvēršanas.

Pirms katras darbības veikšanas ir nepieciešama koncentrēšanās, pat ja šī darbība ir tikai acu aizvēršana, jo svarīgākais ir rezultāts, nevis pati darbība – mērķis, kuru nevar sasniegt iepriekš rūpīgi neatbildot uz jautājumiem, kuri rosās mūsu galvās – “Kāpēc es to daru un ko es no tā iegūšu?” Atbildes var būt tik pat dažādas, cik dažādi ir mūsu prāti, tomēr es varu apsolīt, ka ieguvums būs milzīgs, sākot jau ar laimes un miera sajūtu savā dvēselē. Mērķi nevar sasniegt tam neticot, kā arī bez patiesas pārliecības par savas rīcības pareizumu, nepieciešamību un iedarbību.

Zem šiem garajiem un pamācošajiem teikumiem patiesībā slēpjas viena īsa un visiem saprotama frāze – “Tici sev un saviem spēkiem!”.

Mani tikai brīžiem māc šaubas vai cilvēki saprot, ko šī frāze nozīmē un vai tiešām ir nepieciešami tik gari un sarežģīti teikumi, lai izskaidrotu tās būtību un nozīmi? Šajā brīdī, iespējams, daudzi noraidoši pašūpo galvu, tad, lūk, mans jautājums jums – Ja šīs frāzes teksts ir tik labi saprotams, tad kur paliek jūsu ticība, kādēļ es to neredzu ikdienā mūžīgo čīkstu un gaudu vietā, kādēļ “es nevaru, man ir apnicis un viss ir slikti” tekstu vietā es nedzirdu – “es varu, es to izdarīšu un viss būs lieliski?” Varu arī atbildēt uz šo jautājumu to cilvēku dēļ, kuri tagad ironiski smīkņā un skatās man tieši ģīmī, jo mēs negribam, neticam un nenovērtējam sevi. Protams, ir vieglāk paraudāt kādam uz pleca, staigāt apkārt “kladzinot” cik dzīve ir grūta un problēmu pilna, un cik daudz lietas no šīs “pasakainās” dzīves jūs patiesībā nebijāt pelnījuši. Iegrimt dubļos vienmēr ir bijis vieglāk kā izkļūt no tiem. Bet neviens nesolīja paradīzi ar Ēdenes dārzu, neviens neteica, ka būs viegli un paplātīte stāvēs rokasstiepiena attālumā.

Dzīvot nozīmē pastāvīgi cīnīties ar sevi, bez vardarbības un ieročiem, tikai un vienīgi ierobežojot savas liekās vēlmes un spēcīgos kārdinājumus, tai pat laikā apzinoties arī to, ka neviens jau nesastādīja sarakstu ar to kas slikts un kas labs. Mēs paši radām vērtību sistēmu un lemjam par to, ko uzskatīsim par labu vai sliktu rīcību… kā nosodīsim citus, ja tie nedzīvos pēc mūsu uzburtajiem principiem, bet gan paši pēc savējiem.

Esam mazliet aizrāvušies ar citu sodīšanu un pēršanu, aizmirstot, ka vienmēr noderīgi ir ieskatīties sevī – sākt ar sevi! Citu nosodīšana gandarījumu un laimi nekad nav nesusi.

Ja pasaule jūsu acu priekšā sāk kļūt par pelēku bedri, kurā visi kustas pārāk ātri un haotiski, vilkdami jūs līdzi – nostājieties vēl stabilāk, stāviet pēc iespējas mierīgāk un, kad esiet gatavs, aizveriet acis un ieraugiet to, ko iepriekš neredzējāt, sāciet ar sevi un izmainiet savu dzīvi. Nedrīkst dzīvot haotiski, ja jūs tuvina miers, tāpat kā nedrīkst dzīvot mierīgi, ja vēlaties būt haotisks. Spēks ir jūsu vēlmē un ticībā dzīvot citādāk… dzīvot SAVU dzīvi.

Subpages (1): Storiyx
Comments