beverina_ritums 7

Kārlis Eliass LATVJU ZEMEI

 

Vētras aizšalc mūžiem pāri,

Izgaist melno nakšu spoks,

Tu caur zaļmirdzošo āri

Vaiņagotai celtnei spāri

Cel, lai mirgo zvaigžņu loks!

 

Naids, kas trauca pretim celties,

Gaist, kā saulē miglas bieds.

Kas liek klintīm dārdot šķelties,

Ūdeņiem un jūrām velties,

Liks lai plaukst tavs ugunszieds.

 

Latvju zeme, baltā, svētā…

Upju sudrabs… vējo sils –

Pašas Laimas izredzētā,

Debess zvaigžņu apmirdzētā

Ezerdzelmju teiksmu pils.

 

Meži šalko tavos krastos,

Druvas tāli viļņo, zeļ,

Karogi skrej lepni mastos. –

Saņem savus augļus rastos,

Laiks lai tevi slavā ceļ!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


H. Lāča datorzīmējums

 

 

ZIEMEĻBLĀZMAS GAISMĀ (novembra apcere)

 

Sala mēnesis- novembris- ir nozīmīgs mūsu valstij un tautai ar Lāčplēša dienu un valsts dibināšanas dienu. Mārtiņi iezīmē rudens un klusā veļu laika beigas. Šai apcerē gribu pieminēt latviešu karavīru un viņa veli. Bez mūsu karavīru atdotām dzīvībām nebūtu 1918. gada valsts.

Visos laikos, ko vēsture atstāsta, latvietis un viņa sencis ir rūdījies cīņās, sākot ar sirotāju atvairīšanu un pirmo valstisko veidojumu aizsargāšanu. Mūsu zemē lielās pasaules krustcelēs satiekas tirgoņu un laupītāju gaitas, mijas zemes saimnieku un svešzemju „interesentu” ceļi..

Pati māte savu dēlu karavīru audzināja...

Ne jau ar vieglu sirdi viņa šūdināja kara karogu. Es, karā aiziedams,/ Roku devu māmiņai:/ Man piebira pilna sauja/ Viņas gaužu asariņu. Un, kad kāvi zvēroja ziemeļu debesīs...

***

Māte, atlaidusi lakatu uz pleciem, pēkšņi apstājas, bažīgi raudzīdamās kāvu iedegtajos debešos.

            „Jodi kaujas, kari būs,” viņa cieti nosaka, satverdama lakata stūri un Vara roku stingrāk. Mazais Varis, kas līdz šim, vēl no ceļa nepiekusis, jautri draiskojās mātei pa priekšu, tagad piekļaujas tai:

 „Jodi?”

„Jā, karavīru dvēselītes.”

„Bet viņdien baznīckungs vellu joda vārdā sauca,” mazais nopietni iebilst.

„Ak tā. Nu, kad pats baznīckungs tā teicis...,” māte paraugās uz puiku, sevī nodomādama lūkot kādu brīdi ar dēlu parunāt; tad atkal tā šaubījās, ka to darīs- laipnais baznīckungs mazajam Varim bija tā pati lielākā priekšzīme patlaban. Kā jutīsies sirsniņa, uzzinādama, ka jaukais, vecais vīrs no kalnā celtās, par dievnamu sauktās ēkas gvelž, viņasprāt, aplamas lietas. Gan pats sapratīs, nāks padoms. Tagad jāsasniedz mājas, kas gan nebija vairs tālu- tur pret sārto, plaiksņojošo pamali jau melnē viņmāju gatves liepas.

Citrīt zīle atnes vēsti: kalējam Kārlim un Mārtiņam- Vara lielajam brālim- karā posties.

***

Ko lai vēl saka par laikiem, kad vajadzēja doties svešu kungu rīkotos kara gājienos.

Droši kungi naidu celt,/ Nava droši karā iet:/ Sasēduši kumeļā,/ Gaida manu bāleliņu.

Sirdī rūgtumu remdējot, sevi garā stiprinot, latviešu karavīrs bijis arī optimisma pilns, kā vēsta, piemēram, sekojoša daina: Prieka man, lustes man/ Ar kundziņu karā iet:/ Kundziņš manas bēdas nesa,/ Es kundziņa zobentiņu. To apliecina arī jautrais kareivis Vilibalds Drosmiņš iepriekšējā kara gados Jāņa Kārkliņa grāmatā.

 Prieks par tādu kareivi, kas, par spīti neizbēgamām briesmām, nes sevi staltu, drošu un pašapzinīgu.

No tālienes jau pazinu/ Zobentiņa nesējiņu:/ Stalta gaita, viegli soļi,/ Kaldināta cepurīte.

Ekur vīrs, slaida roka,/ Pār Daugavu šautru svieda:/ No tā šautras sviedumiņa trūks deviņu karavīru.

Mārtiņa brašo iznesību redzēdams, Varis vienvakar stāsta: „Zini, mamm, kad izaugšu, es arī būšu karavīrs.”

Māte, skumji pasmaidīdama, pabužina gaišo ērkuli: „Bet tad jau, draudziņ, ienaidnieks tevi var nošaut.”

Skan bērna vientiesīgā atbilde: „Nu, tad, mamm, es labāk būšu ienaidnieks.”

Rītā agri māte, asaru apmiglotām acīm nāk Mārtiņu modināt. Vieta tukša. Jau aizgājis? Neatvadījies? Kur Mārtiņš? Esot kara āvas vietā lāpstu paņēmis. Māte atrod Mārtiņu gatves galā. Elpa kūp saltajā rītā, pirksti apglauž jauno, tikko stādīto ozoliņu.

Pienācis laiks doties karagaitās. Lai cik braši turas karavīrs, asarās viņa acīs atmirdz klusā sāpe viņa sirdī. Arī mājās palicēji, domājot par Laimas nolemto, bažījas par ozoliņu, ko kara takās aizejošais iestādījis- vai tas kupli zaļos?

Es, karā aiziedams,/ Iestādīju ozoliņu:/ Ja tas auga, ja zaļoja,/ Gaid’, māmiņa, pārnākot;/ Ja tas vīta, ja nokalta,/ Nepārnākšu sētiņā.

 

***

Audzi, audzi, daiļa meita,/ Pie māmiņas sētiņā;/ Kad pārnākšu no kariņa,/ Būsi mana līgaviņa.

Kara traģikas virsotne, šķiet, ir simtiem un tūkstošiem izpostītu cerību un sapņu. Tēvi un dēli palikuši kauju laukos, arī pārnākušie sastopas ar neparedzamām kara sekām.

***

Tek laika ritums, gads, divi. No Dievainēm dienas jo vairāk raujas, saule noslīkst jūrā, zelta kannas mazgādama.

Gatves galā stādītais ozoliņš sagaidījis Mārtiņu. Ak, to prieku!

Kalēju Dārta ar mazo Krišiņu panāk pretī- kur Kārlis? Acis saprotas.

Karavīra dvēselīte/ Kā sarkana magonīte;/ Te ziedēja, te uzplauka,/ Te sabira smiltainē.

Ne tie visi atjājuši,/ Kas karā aizgājuši;/ Cita māte vārtus vēra,/ Cita gauži noraudāja.

 Tēvs palicis Vāczemē- veļu valstī, kopā ar sauli, kur mīļā Māra tos ilgodamās sagaida.

 Tev’, dēliņ, atstājām/ Mīļās Māras šūpulī;/ Mīļās Māras šūpulī,/ Jodu mātes rociņā.

Kur līgava? –To aizveda sveši ļaudis… Kaut vai visu mūžu jāšu, tā man jāatrod!

Mārtiņš pazūd skatienam. Brīdi atpakaļ, piemiegusi vājās acis, viņa to vēl jautās redzējusi, pirms ceļš ieveda eglainē. Tad māte atspiežas pret liepu un paveras uz augšu, kur pret debess jumu tiecas kailie zari. Drīz jau nāks, drīz saule nāks, metīs prieku caur lapotnēm, un pārnāks arī viņas dēls.

Varis pieskaras sastrādātajai rokai: „Iesim, māt!”

Nu ja, viss ritēs kā senāk...

 

Adolfs Erss ABRENES PILS

 

Robežā galējā, Ledupes palejā

Abrenes pili redz naidnieku jonis.

Torņiem tā smailajiem celta pret kailajiem

Krievzemes laukiem kā ķēniņa kronis.

Abrenes godība bija kā sodība

Austrumu blandoņām skaudīgā acī.

Lini tur šķiedraini, atvari niedraini,

Zivis kā šķilas tur gozējās tacī.

Svētkalna ziedoklis ozolu ēnā viss

Pilskalna tuvumā laimi nes laukiem,

Tamdēļ, kad pļauju vāks, pļāvēji ziedot nāks

Alu un medu no ozola traukiem.

Pļavas tur ziedošas, meitenes dziedošas

Pulcējas Svētkalnā, upuri dedzot.

Svešnieki skaudīgi kļuva un draudīgi,

Abrenes torņus un Svētkalnu redzot.

Negaisa naujumā, ūdeņu straujumā

Vēlās uz Abreni krievi ar karu.

Pakavi dindēja, zobeni šķindēja,

Svešnieki pārsvaru grāba ar baru.

Pusnaktī blāvajā pilskalnā stāvajā

Dūmi līdz debesīm plīvoja zili.

Klaigās un skandoņās svešajiem blandoņas

Aizdedza dižajo Abrenes pili.

Kautiņā sakrita vīri un pakrita,

Latviešu, svešajo asinis lija.

Liesmās un grāvienos, zibeņu skāvienos

Jāpazūd ķēniņa vainagam bija.

Dumbrājos saldami, atriebi alkdami,

Gāja tik veļi uz Viļakas pusi.

„Abreni atkaros kaut mūžu vakaros!”

Paceltiem šķēpiem tie zvērēja klusi.

Druvas karš samala. Rietumu pamala

Apklājās atmatām. Aizauga ceļi.

Pakavu dindoņu, zobenu šķindoņu

Gadsimtu krēslai vēl dzirdēja veļi.

Ļaudis pie Ledupes, ļaudis pie Sienupes

Iekļuva svešnieku kalpībā sūrā.

Svētkalna likumu, latviešu tikumu,

Valodu – aizmirsa lielkrievu jūrā.

Ikvienu vasaru Pērkons kā asaru

Lēja uz Svētkalnu zibeņu skavu.

Gadsimtus staroja Svētkalns, un karoja

Latvieši, meklējot taisnību savu.

Nāca tad gaidāmais likteņa svaidāmais

Zvaigžņotais gads deviņsimtdivdesmitais.

Ieraudzīt Abreni mirdzošu vareni

Ļaudīm no Drūjas, no Augšpils līdz Sitai.

Vīri kā liesmas nāk, kauju tiem dziesma sāk.

Pilni to visi ir lauki un ceļi.

Uzvaru guva tie, varoņi kļuva tie.

Vai tie nav bruņotie Abrenes veļi?

Zēni tie brašākie, kareivji ašākie

Runā sen senajā latviešu mēlē.

Pamale sniegainā, pamale miegainā

Iegailas, iedegas karogu kvēlē.

Brīva tiek Latvija, brīva tiek Latgale.

Nogrima pamalē svešnieku jonis.

Tālu būs redzami uguņi dedzami

Abrenes torņos, kā ķēniņa kronis.

Ļaudis ir nomodā Abrenes novadā,

Apstaigā mājas kad Svētkalna Laime.

Latviešu likumus, latviešu tikumus

Godā cels svešnieku nomāktā saime.

 

Uzrakstīts fotogrāfijai otrā pusē „Latvijas un P. Krievijas robeža. Jaunlatgale”.

1925. gada 1. aprīlī no Ludzas apriņķa ziemeļu daļas izveidoja Jaunlatgales apriņķi ar centru Jaunlatgalē (Pitalovā), kurai 1933. gadā piešķīra pilsētas tiesības. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu pārsauca senās zemes vārdā.

1944. gada 22. augusts – LPSR Augstākās Padomes Prezidijs „griežas ar lūgumu” Abreni un blakuspagastus pievienot KPFSR. 23. augusts – PSRS Augstākās Padomes dekrēts „Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā” nolemj apstiprināt šo iesniegumu. 1946. gada 5. oktobrī noteica robežu starp LPSR un KPFSR.

2007. gada 18. decembris – valstu ārlietu ministriem ar apstiprinājuma rakstiem apmainoties, stājas spēkā robežlīgums. Latvija – bez Abrenes.

 

Rudens brauciena ainiņas

 

            Kas var būt labāks par svētdienas rītu, kad nekur nav jāsteidzas. Tomēr šī 5. oktobra svētdiena atnāk savādāka. Kad 10.00 no rīta steigā pabeidzu brokastis, jau kājas aujot zvanu Pārslai, ka mazliet kavēšos, lai mani pagaida. Brauksim skatīt Rencēnmuižu, Jērcēnus, kādu netālu ezeriņu, Kaņepju ozolu... Plāni lieli, ja vien dienas garumā visam pietiks laika. Ir mēneša pirmā svētdiena. Beverīnas draudzes sanākšanas diena, kurā kopā ar Eduardu Lauri dosimies no jauna iepazīt tuvākās apkārtnes vēsturi.

            Pie vecās pasta ēkas jau gaida dzeltens autobusiņš ar uzrakstu „Georgs”. Priekšā vēl dažas brīvas vietas. Bez elpas, pāri nelielam koka bāriņam salonā, iekrītu sēdvietā pie loga. Vēl tikai pie apaļā veikala jāsagaida Nellija un ceļš var sākties. Ieslēgtā Globālā Pozicionēšanas Sistēma (GPS) stāsta izvēlētā maršruta pagriezienus un mēs dodamies ceļā uz Zilo kalnu.

            Zilais kalns ar saviem 127m ir tikai tāds neliels pakalns, tomēr tā ir sena un izcila senās Tālavas ziemeļu daļas svētvieta. Kad ierodamies, izrādās, ka neesam vieni. Ir klāt arī rīdzinieki no „Silavotiem”, kopā ar Ramantu, kurš vadīs rituālu. Gaiss smaržo pēc rudens, sūnas un nobirušām lapām, kad nesteidzīgi kāpjam kalnā. Zilais kalns svētdienas rītā vēl ir diezgan tukšs un neviens mūs netraucē. Ramanta vadīti sastājamies aplī un dziedot cauri rokām laižam Lielvārdes jostu, lasot tās rakstus. „...saka rakstu rakstītāja, gana grūta rakstīšana, kas mācēja, tam bij` viegli, kas nemāka, tam bij` grūt`”... Kad josta izlasīta, Ramants to satin un laiž apkārt vēlreiz, lai katrs klusām vai skaļi ieliktu tajā savu vēlēšanos vai vēlējumu. Vēlējumi izskan par Latviju, par Latvijas stiprumu, par mūsu sirdīm, par atmiņas ilgmūžību un mūsu senču piemiņu, jo tuvojas veļu laiks.

            Kalnā notiek vēl daži mazi vai lieli brīnumi. Varbūt par tiem vēl dzirdēsim pēc gadiem 5 vai 10, jo mēs paši esam gan vēstures, gan teiku radītāji. Un varbūt tas putns, kas nolaidās Zilajā kalnā, mums kādreiz atgriežoties šajās vietās, sagaidīs jau no citu ļaužu mutēm. Kad Zilajā kalnā sarodas svētdienas atpūtnieki, dodamies projām.

            Pa ceļam izmetam nelielu līkumu, uz īsu brīdi apstājoties „Zažēnu” mājās, kurās dzīvojusi leģendārā Zilā kalna Marta. Nekas gan šeit nav saglabājies. Aplokos ganās skaisti zirgi, nojumē izstādīta labi saglabāta atsperu droška, satelītantena uz mājas jumta... Atceramies gadījumus, kuri joprojām ceļo no mutes mutē. Zilais kalns un Marta - tā kļuvusi par nešķiramu, leģendāru vienību cilvēku atmiņā.

            Nākošā vieta ir Rencēnu muižas pils, kura mūs sagaida koši sarkaniem, gluži kā jauniem, ķieģeļu mūriem un kā vakar balsinātām baltām logu ailēm, ieaugusi krūmāju džungļos, izsistiem logu stikliem, vaļējām durvīm, pamesta un aizmirsta. Tāda būtu varējusi izskatīties di Morjē aprakstītā slavenā Manderlija. Mūri stalti un skaisti slejas augšup un muižas mājas stingrās, tīrās formas kontrastē ar apkārtējo pamestību. Pie ieejas durvīm labi saglabājies senais dzimtas ģērbonis. Izstaigājam bijušo baronu Krīgsmaņu īpašuma lielās, tukšās, pamestās telpas. Pa bezmargu kāpnēm, kopā ar Inesi uzkāpjam otrajā stāvā, kur vienā no spārniem vēl stāv koka krēslu rinda ar atlokāmiem sēdekļiem. Viss noputējis, logu stikli izsisti... Satiekam Lauri, kurš izskatījis ēkas centrālo, augšējo daļu, bet tur esot izbiris caurums uz pirmo stāvu, tādēļ turp neejam. Kad dodamies projām, vēl ilgi nevaram samierināties ar redzēto. Vēlāk sameklēju Latvijas avīzē 2006. gada 14. novembrī Gaidas Liepiņas publicēto rakstu, kurā VKPAI toreizējais priekšnieka vietnieks J. Asaris sola parūpēties par īpašumu, taču acīm redzot mantinieku nespēja vienoties un neieinteresētība tik skaisto muižas kompleksu ir novedusi postā.

            Izbraucot ārā no aizaugušā Rencēnmuižas parka, pagaidām rīdzinieku busiņu un braucam tālāk. Beidzot abi autobusiņi un tiem sekojošās pāris vieglās automašīnas apstājas krustcelēs un mēs izkāpjam pie jaunā Rūjienas tilta pār Sedas upi. Uzzinu, ka tieši šeit igauņi tālajā 13. gadsimtā (1223.g.?) kāvušies ar tālaviešiem un tālavieši veselu dienu vajājuši igauņus, lai atņemtu tiem Tālavas pusē sirojumos salaupīto mantu. Atkāpšanās uz Sedas purviem bija strupceļš, tādēļ vajātajiem nebijis cita ceļa, kā atkāpties uz Strenču pusi, Lugažiem, kur vienā pusē Sedas purvi, otrā Gauja. Bet arī tur igauņi sagaidīti un iedzīti Gaujā. Tiesa gan, tālavieši tāpat devās sirojumos igauņu pusē un miera uz robežām nebija. Tagadējā Sedas upe, vietvārdus tulkojot gan  krievu, gan latgaļu, gan igauņu un vācu valodās turp un atpakaļ, esot zaudējusi savu īsto nosaukumu. Tieši Seda, nevis sīkā Jumaras upīte ar jau nesenā pagātnē tās krastā uzceltajām Jumaras mājām, esot senā Imeras upe, kura palu laikā kļuvusi staigna un neizbrienama. Ceļot Rūjienas tiltu un veicot ceļa paplašināšanu, te atrasti senie ieroči, tajā skaitā arī igauņu kara cirvis. Stāvot augstajā krasta kraujā, klausoties Eduarda Laura faktiem un piemēriem pamatotajā stāstā, raugoties lejup gravā uz tumšo, rudenīgo Sedas upi un tālāk, pretējā krastā nojaušot seno upes krasta līniju, ir ticami, ka tieši šeit notikusi lielā Imeras kauja. Bet cik tādas uz robežām tika izkarotas!

            Kad vējš mūs stāvajā krastā izpluinījis, ejam atpakaļ pie saviem autobusiem un tālākais ceļš ved uz Jērcēniem. Pašas Jērcēnu muižas pils liktenis bijis bēdīgs. Padomju laikā tā nodegusi vai nodedzināta un vēlāk, 1986. gadā, nostumta pavisam. Tajā bijis zvaigžņu parkets, lielas kāpnes un balta podiņu krāsns pirmajā stāvā – atceras vietējie iedzīvotāji, kuri bērnībā reiz klejojuši pa pils pamestajām telpām. Toties muižas freileņu māja, kuru muižkungs Hrīdners 1900. gadā cēlis savām neprecētajām māsām, ir gan skaista, gan sakopta, restaurēta un ar sirds siltumu uzturēta. Tās atjaunošanā strādājis arī Valdis Atāls. Barons Hrīdners esot mīlējis uzturēties šajā neprecētajām māsām celtajā īpašumā un joprojām turpinot par to rūpēties. Klusās stundās esot dzirdami gan viņa soļi, gan durvju čīkstēšana un dažādi trokšņi, bet reiz, mazākajā no telpām, pati no sevis aizdegusies svece. Bet vētras laikā muižas saimnieks parūpējies, lai lielais, vecais, lūstošais koks, kādu mājai apkārt netrūkst, nesadragātu ēkas jumtu, un tas nogāzies līdz ar pašu ārsienu, līdzās zālei. No rīta, gaidītā posta vietā, muižas māja sagaidījusi sveika un vesela. Podiņu krāsnis, zīda tapetes, vitrāžu stikli – arī mēs izbaudījām šīs vietas senatnīgo, smagnējo skaistumu.

            Kad telpas apskatītas, tad bibliotekāres Ilvijas Ķimses vadīti vēl izstaigājam lielo, kopto Jērcēnmuižas parku. Sakopti, rudens lapu klāti celiņi, izrakti ūdens kanāli, kuriem pāri ved nelieli bezmargu tiltiņi, ir pilni romantikas un katrs var atrast klusu stūrīti vienīgi sev. Tomēr rudens diena ir īsa un jau tiecas uz vakaru, kad laiks doties tālāk. Vēl gribam redzēt Kaņepju svētozolu, kurš atrodas pavisam netālu, tikai 1,8 km no Jērcēnu centra.

              

            Brauciens ir īss, kad lauka vidū, staltu, gluži kā uz pieclatnieka, ieraugām Kaņepju svētozolu. Izbirstam no autobusa un steidzamies tuvāk. Ozola vainags ir plats, varens, līdzens un gandrīz simetrisks. No attāluma nemaz nevar ieraudzīt zibens spēriena radīto postu. Tikai nonākot tuvumā, redzams, ka puse stumbra ir nedzīva. No iekšpuses tas rūpīgi sastiprināts koka sijām un balstiem, bet tukšo vidu, augstu virs galvām, nosedz dēļu platforma, lai lietus un nokrišņi saudzētu vecā milža daudz cietušos sānus. Saule spīd, gaiss sasilis silts un mēs sakrītam apkārt uz vecā ozola saknēm un sildāmies saulītē vai vienkārši izjūtam un peldamies vecā milža dotajā spēkā un mierā. Kad Lauris kopā ar palīgiem apmērījis dižkoka stumbru, uzzinām, ka tā apkārtmērs ir 9,30 m. Tā kā ozolam metrs resnumā izaugot apmēram 100 gados, tad Kaņepju ozola vecums varētu būt no 900 līdz 1000 gadiem. Dižozols ir trešais lielākais Latvijā un Baltijā. Tas pieredzējis tik daudzas mūsu senču paaudzes, karus, nezināmu vēstures faktu līkločus, par kuriem neuzzināsim nekad, un tomēr katru gadu no jauna spēj augt un sazaļot, sniedzot spēku un svētību ikvienam, kurš pie tā atnācis. Vecā ozola zīles ir spēka un dzīvības pilnas. Edīte nes saujā rokām izraktu mazu ozoliņu no dižozola sētās zīles, lai vestu uz Ķoņiem un stādītu savā sētā.

            Dodoties projām, ozola milzīgajā dobumā atstājam Ilvijas līdzi doto viesu grāmatu, kurā paliek pirmais vēlējums baltajās lapās: „Dod Dieviņi Saules mūžu Dižajami Ozolam...”. Šajā vietā arī šķiras mūsu un rīdzinieku ceļi. Silavotieši dodas uz Lugažu pusi, bet mēs pa ceļam uz Valmieru apciemosim vēl Rietekļa (Jūlijs Eduards Balodis) kadiķi.

            Ēnas stiepjas garumā un diena gausi tiecas uz vakaru. Kad izkāpjam raudzīt dižo kadiķi, līdz tam vēl labs gabals ejams. Ejam lēni, bez steigas, sadalījušies mazos bariņos, pārrunājot redzēto un vēl neredzēto, kaļot jaunus plānus un pļāpājot vienkārši tāpat – par visu un neko.

            Un te jau viņš stāv. Stiprs, vesels, biezu, blīvu skuju vainagu. Joprojām resnum resns un veselīgs, visu kadiķu vecvec...vectētiņš. Nu ir īstā vieta, lai kopā ar Ausmu dziedātu „Še, kur līgo priežu meži...”. Kaut kadiķis ir mūsu kaimiņu igauņu nacionālais koks, tā nu ir gadījies, ka Baltijā dižākais kadiķis izvēlējies augt Latvijas zemē. Nedzirdīgā Dzejnieka Rietekļa kadiķis.

              

 

            Ar to svētdienas ceļojums ir galā. Dzeltenais busiņš nesteidzīgi ieripo Valmierā un cits pēc cita šķiramies dažādajās pieturvietās. Arī mēs ar Pārslu atvadāmies no palikušajiem ceļabiedriem un izkāpjam pilsētas centrā. Nellijas bumbieri notiesāti, Ausmas pīrādziņi arī, bet arvien vairāk sevi piesaka izsalkums. Kājas pašas nes uz mājām. Atvados no Pārslas. Galvas mums ideju pilnas. Bet rīt gaida pirmdiena.

              

Maija Helmane

Kur cilvēkam smelt gudrību

(Stāsta ārste antroposofe Māra Meijere)

 

            Latviešu Dievziņu iepazinu tagad Beverīnas draudzē esošās Antras ģimenē. Viņas māte vienmēr stingri pieturējās pie dievturu rituāliem. Antras krustabas. Līdzināšana. Onkuļa leģionāra bedības. Viņam kā vecpuisim tāds mūža gods kā līdzināšana (kāzas) bija izpalikuši, tāpēc bedību laikā pulksten divpadsmitos vērās durvis, un ienāca „kūjnieki”. Tad nu bedības izvērtās kā kāzu gods ar dziedāšanu, dejošanu.

            Kad sāku vairāk interesēties par latviešu Dieva un dzīves izpratni, vēsturnieks Oļģerts Auns, tagad Ausekļa draudzes vadītājs, aicināja līdzbraukt uz Karalaučiem (Kēnigsbergu) ekskursijā, kuru viņš vadīja. Brauca arī Jansonu Ramants, viņa mamma. Es zināju daudz tautasdziesmu, bet šai ceļā tika dziedātas tādas, kuras nevienas nepratu. Tas mani satrieca, kaut gan – ko tur brīnīties: padomju laikā Dieva dziesmas taču nedziedāja, kā man bija zināt? Kas cits atlika – atbilstoši manai pārliecībai ķerties pie šo dziesmu apguves.

            Mācoties antroposofisko medicīnu, bija jāiet dabā un jāmācās no tās. Te es iepazinu garīguma un dabas norišu likumsakarības. Antroposofija (no grieķu cilvēks + gudrība), vienkārši runājot, ir medicīna ar klātpievienotu krietnu dvēseliskā garīguma devu. Garīgi dvēselisko var uztvert tikai cilvēks, kurš ir tuvojies dabai, ejot pie tās kā pie Dieva laistas pasaules. Laukā gājām meditēt no rītiem, pēcpusdienā bija lekcijas. Ja man jautā – ko tev tur tajā antroposofijā māca, es saku – dievturību. Pa-saule (dzīvošana zem saules un pa saules gaitai), Aizsaule, Viņsaule – viss tiek antroposofijā skaidrots. Kādā Šteinera (antroposofijas pamatlicēja) lekcijā minēti putni, kas „apdvēseļo” kokus. Zīmīgas ir mūsu dainu rindas: Laužat, meitas, ko laužat, galotnīti nelaužat;/ Lai palika galotnīte, kur putniem uzmesties.

            Arvien biežāk manā praksē nākas saskarties ar ļaudīm, kurus skārusi dzīves nomāktība, depresija. Depresija ir dvēseles slimība. Depresiju veicina bailes. Bailes no nāves ir viskrasākās, jo te ir runa par eksistenci. Tomēr, palasot mūsu dainas, izrādās – viss ir tik vienkārši, saprotami un labi, ka pārņem miers. To ataino augstāk minētās bedības, kuru priecīgā norise daudziem šķiet neizprotama. Depresiju veicina kā materiālistiskais pasaules uzskats, tā tālums no dabas. Latviešiem dievturība ir dzīves veidā, kristieši vairāk materiālisti, un saikni ar Dievu rod svētdienu baznīcās. Ar rituālu vien nepietiek, bet es cenšos neizlaist nevienus gadskārtu svētkus, jo – ja tu izej no ritma, grūti tajā atgriezties, un slimība klāt. Mūsdienās dominē aritmija, ritma vienreizīgo ietekmi var sajust, vienīgi gadskārtu svētkus noteiktos laikos atzīmējot. Vairs nav personiskas dvēseliskas saskares, jo mēs sazināmies pa mobilajiem. Rietumu civilizācijā no depresijas cieš vairāk – 15-20 procentu, biežāk sievietes. Depresija ir arī tautu staigāšanas sekas, tā rodas tur, kur tu neesi mājās. Agrāk vārds „kosmopolīts” nesa negatīvu izpratni, nu mēs lepojamies, ka esam Eiropas un pasaules pilsoņi. Varam būt toleranti pret citiem uzskatiem, bet tautas ētiskie un estētiskie principi ir nemainīgi.

            Visas ticības – kristietība, jūdaisms, musulmanisms, kurās ir pravietis, var dzīvot divus – divarpus tūkstošus gadu. Ticībām, kurām ir sākums, ir arī beigas. Mūsu ticība ir mūžīga, tā nav piesaistīta kādam nebūt pravietim. Latviešu pieeja Dievam ir absolūti citāda kā citiem. Tā dod drošību un aizsegu, aiz kā mēs varam justies brīvi. Nav gan neviena filozofa, kas mūsu dainu filozofiju būtu apkopojis vienā grāmatā.            Antroposofijas mācība saka, ka cilvēkam jābūt pašatbildīgam un patstāvīgam, un pasaulē jāiet ar atvērtu sirdi, ar brīvības izjūtu. Man pašam kungam būt, - teikts dainā. Latvietis ar Dievu dzīvo no rīta līdz vakaram (… ik rītiņu celdamās pirmo Dievu pieminēju), un pat iemiegot saka: „- eju Dievā”. Tā ir saistīšanās ar garīgo pasauli.

             Latvietim nav jākrīt Dieva priekšā ceļos un jāzemojas, baidoties no Dieva sodiem, jo latvieša attiecības ar Dievu ir pilnas uzticēšanās. Mums Dievs ir labākais draugs, viņš dzīvo tepat līdzās. Mēs paļaujamies uz to, ka Dievam ir neierobežota labestība un gādība. Nava man Dieviņš tālu, kā tie mani bāleliņi…

            Dāvanas latvietim no Dieva pieņemot, viņš zināja, ka Dievs ir vienīgais devējs, uz kuru var paļauties. Sēj, Dieviņ, manu tiesu vienas birzes platumā… Tu vari lūgt, bet tev var nedot, taču Dieva doto atņemt nevar. Rainis teicis: „Dodot gūtais neatņemams”.

            Garās pupas un pastarītes dziesmas nes sevī pārdzimšanas domu. Veļi tiek aicināti šajā pasaulē. Nākošā mūsu dzīve atkarīga no tā, kā Šaisaulē būsim darbu dzīvojuši, ko būsim nopelnījuši.

            Ziemsvētku bluķa dedzināšanas rituāls ir mūsdienu ezotērisma piemērs. Tāpat ķekatu apciemojums nes garīgu svētību. Gatavojoties svētkiem, mēs domājam par to norisi, pošam māju, esam piepacelti. Antroposofija saka: pirms svētkiem dakteris nav vajadzīgs.

            Lūk, īsa atbilde virsrakstā dotam jautājumam un apliecinājums senu atziņu šodienīgai izpausmei dievturībā.

              

PIEDZIMŠANA NO JAUNAVAS

(iepriekš 5./6. Nr.)

 

            Kristīgo Marija atrod savu izskaidrojumu senās pagāniskās teiksmās un viņu sakarībās ar zvaigžņoto debesi. Bet mēs nevaram vēl ar to vien apmierināties. Varbūt ir iespējams, ka šī neapšaubāmā līdzība cēlusies no tā, ka tauta Mariju pievienojusi savai pagānisko dievību saimei, pie kam no tā nemaz nav cietusi viņas savdabība un īstums. Aplūkosim, ko mums dod viņas vārda iztirzāšana.

            Jaunā derībā viņa tiek dēvēta par Mariju un Mirjamu, pie kam pirmais vārds ir tikai otrā grieķu forma. Vecajā derībā Mirjama ir Mozus un Ārona vecākā māsa, lai gan sākumā tā skaitījās viņu māte. Pēc Eizebija vārdiem, Ēģiptes vārava meita, kas to esot atradusi kurvītī upes krastā un kļuvusi par viņa audzinātāju, saukusies Merris, tāpat arī vienai no Ēģiptes ķēniņa Ramzesa II meitām bijis vārdā Meri, un it kā tā esot bijusi Mozus īstā māte.

            Raksturīgi, ka tūdaļ pēc Mirjamas nāves izraēļi tuksnesī sākuši sūdzēties par ūdens trūkumu. Pirmais balsiens no vārda Mirjama ebreju valodā nozīmē „rūgts”, bet viss vārds nozīmē „rūgtais ūdens”. Ar to saistās nostāsts par to, ka izraēļi, pēc pāriešanas Sarkanai jūrai, kad Mirjama dziedāja Dievam slavas dziesmu, trijas dienas gājuši pa tuksnesi neatrazdami ūdeni, līdz, beidzot, nonākuši pie avota, kurā ūdens bijis tik rūgts, ka to nevarējuši dzert. Šis avots saukts par Merru jeb Maru. Bet šis vārda sakars ar Maras avotu varētu būt cēlies, lai izskaidrotu vārda nozīmi. Tādā gadījumā paceļas jautājums, kāda tad ir īstā nozīme vārdam Mirjama? Par to domas dalās.

            Vieni domā, ka vārds ir vienkāršs un nozīmē „Spītīgā”. Citi atrod, ka Mirjama nozīmējot „Jūras valdniece”. Vēl citi to iztulko kā „Jūras zvaigzne”, un arī „Pludot”. Visumā vēl nav noskaidrots, vai vārds pieder pašiem ebrejiem, jeb vai tas kaut kur aizgūts un pēc tam iztulkots pašu gaumē. Var arī būt, ka šis jautājums nemaz nav atrisināms valodnieciski vien, jo var notikt, ka vārds ir aizgūts un tam nav nekā kopīga ar augšminētiem iztulkojumiem.

            Indiešu teiksmā jaunavīgā Jes Krišnas mātei ir vārdā Mariamma, pie kam vārds „amma” nozīmē „māte”, „zīdītāja”, bet viss vārds – „Māte Māra”. Šī dieviete saucas arī Gangagamma, t.i. „Dieva Māte”. Citi viņas vārdi ir Lakšmī, Deki, Devaki, Adita, Vasudeva un Maija. Pēdējā vārdā tā pazīstama jau kā Budas māte.

            Pesinuktē šī dievība saukta par Ma un Ammas, kas ir tas pats indiešu vārds Mariamma, pie kam Ma nozīmē „māte”. Citur tā godāta kā „Lielā Māte” (Magna mater), „Zemes Māte”, un arī zem vārda Reja jeb Kibele – tātad kā paša Zeva māte.

            Pēc savas izcelšanās Marija nav nekas cits, kā Zemes māte, kas bijusi viena no visvecākām dievībām. Viņas kults, kā to jau aprādījis Bahofens, cieši saistīts ar senās dzīves matriarhālo iekārtu. Viņa parasti ir mirušo māte, kas uzņem atpakaļ savā klēpī pati savu radību. Kā tāda viņa romiešos saucās par Mariju un skaitījās par veļu (laru) māti.

            Jāatceras arī, ka Hērai bijis pavārds Mira, kas bija arī Izīdas otrs vārds. Viss tas liecina, ka mums darīšana ar vienu un to pašu dievību, kas parādās gan kā jaunava, gan kā māte, un ka šī līdzība nav izskaidrojama tikai ar tautas etimoloģiju vien.

            Kad nu atskatāmies atpakaļ, tad viegli varam noprast, kā mūsu ēras sākumā varējis izcelties jaunavas un dievmātes Marijas kults. Lūk, Marija, kas tika dota ticīgiem pielūgšanai, pēc savas būtības nebija nekāda jauna dievība un par tādu arī netika turēta: viņā saskatīja tās jaunavīgās dievmātes kristīgu paveidu, kuras kults senatnē bija sastopams it visur. Vai tamdēļ varēja turēt par aplamu priekšstatu par bezgrēcīgo ieņemšanu? Ar prieku un patiku varēja ievest Mariju to viņai radniecīgo dievību pulkā, kuras atšķiras viena no otras ne tik daudz būtiski, kā tikai vārda pēc, un kuru izcelšanās saistījās ar Jaunavas zvaigznāju debesīs.

Arturs Drevss („Teiksma par Dievmāti Mariju”)

 

 

 

Veļu mātes atslēdziņa

 

   „No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek,” – šie par dzīves patiesību uzskatītie vārdi atgādina blaumanisko anekdoti par to, kas cilvēku sagaida pēc nāves, proti, no zemes tas top par zāli, kuru apēd govs, pēc kam viņa atkal to „izmet ārā.” „Un tad?” – „Un tad es nākšu un teikšu – Jāni, Jāni, kā tu esi pārvērties!”

   Semītiskā atziņa (modelis „zeme – zeme”, bet semīti – zemīti = zemes bērni) nestāda iepretīm auguma un dvēseles būtības tai izpratnē, kā to saprot latvieši.

   Elements „zeme” piedalās vienīgi auguma veidošanā, bet cilvēks tā dvēseliskā (elpas, gara) izpratnē radies no „gaismas”- Dievišķās gaismas okeāna, un Māra – Zemes māte kā Dieva pretpols piedalās arī cilvēka rašanās procesā. Zemei esot tikai noteiktai matērijas sfērai, starp matēriju vai vielu un zemi neliekam vienādības zīmi, sakot, ka no „zemes” nāk viss mirstīgais un nepastāvīgais, jo mirstīgs un iznīcīgs ir vienīgi augums. Tāda atziņa sakņojas latviešu kā āriešu (ārs = gaiss, gaisma) izcelsmē.

   Senas atmiņas par Māru glabā grieķu teiksma par Orfeju, Eiridiki un Aristeju. Jaunais un skaistais Trāķijas valdnieks Orfejs bija lielisks dziedātājs un koklētājs. Tikai ar savām dziesmām apburdams citkārt nepielūdzamo Haronu – pārcēlāju uz pazemes valstību, Orfejs nokļuva pie skaistās nimfas Eiridikes, un izlūdzās pazemes valdnieka atļauju kopā ar Eiridiki atgriezties virszemē. Eiridiki bija iemīlējis arī Aristejs – dravnieks un dziednieks, kurš ļaudīm bija iemācījis kopt bites, audzēt vīnogas un olīves, pagatavot medus dzērienu un rūgušpienu. Nezinādams, ka viņa ir Orfeja sieva, Aristejs sāka Eiridikei izrādīt pārlieku uzmanību. Vairoties no sastapšanās, Eiridike bēga, bet to nāvējoši sakoda čūska. Orfejs nenocietās, nepārkāpis noteikumu atpakaļceļā uz virszemi neatskatīties uz Eiridiki, un viņa tādēļ palika uz mūžīgiem laikiem Aīda valstībā. Bet Aristeja dvēsele tika apveltīta ar spēju pamest savu miesu un atgriezties tajā. Pēdīgi Aristejs mieru rada, paceldamies zvaigznēs, kur to redzam kā Ūdensvīra zvaigznāju.

   Ūdensvīra apzīmējums Zodiaka zīmēs ir Māras līklocis. Dieva zīme ir jumtveida, ar šauro galu uz augšu, Mārai – pretēji vērsts. Māras līklocis ir šo zīmju apvienojums. Velis, kā to turpmāk redzēsim, ir starpnieks starp augumu un dvēseli – starp fizisko un garīgo dimensiju. 

   Vedu rakstos cilvēka augums tāpat nošķirts no tā dzīvības spēkiem, ko no sanskrita valodas tulko kā dzīvības iemeslu, elpu, dvēseli (Ātman). Arī dainās augumam nozīme tikai zemes dzīvē.

Aizsavēra zemes vārti, aizkrīt zemes atslēdziņa;

Gulēt man to gulumu, kamēr saule debesīs. (27554)

Turpretī dvēsele nāk no Dieva (Dieva vārdiskā nozīme, atcerēsimies, ir Debess Gaisma) un atgriežas pie tā.

Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju,

Dziedot gāja dvēselīte Diev’ābeļu dārziņā.

   „Zemes atslēdziņas” ir Veļu mātes rokās. Dainās minētā Veļu māte ir viens no daudzajiem Māras pavārdiem.

Pirtītēi ieiedama, sviedu zelta gredzentiņu:

Ņem, Māriņa, gredzentiņu, neņem manu dvēselīti. (1096)

Kur, ļautiņi, jūs bijāt, smiltainām kājiņām?

Novedām mūs’ māsiņu mīļas Māras kalniņā. (39560)

 Tā atver vārtus uz Veļu valsti, ko Rihards Rudzītis apraksta kā dvēseles pārejas stāvokli, šķīstītavu, kuru pārvarējusi, dvēsele paceļas pie Dieva:

   „Ceļu no zemes līdz Dievam dvēsele noiet „trīs dienās”. Līdzīgi tam, kā dvēsele galīgi pārrauj saiti ar augumu tikai trešajā dienā un tikai tad drīkst augumu apbedīt. Pēc apbedīšanas dvēseles attīstības process norit „trīs naktīs – dienās” vai trīs garākos posmos. Pirmo nakti velim vēl ir kāds sakars ar augumu. Pirmo nakti dvēselei vēl grūti, jo zemes saites un asaras sauc viņu atpakaļ. Aizeja pie Dieva ir dvēseles attīstības otrais vai trešais posms Aizsaulē. Tikai no zemes kaislībām šķīstīta dvēsele spēj pieķerties pie Dieviņa kamanām un ar Dieviņu ielīgot dvēselīšu namiņā.” (R. Rudzītis. Dvēsele senlatviešu pasaules uzskatā.)

  Turklāt – „mirušais jāapbeda „ar sauli”, pirms rieta, lai laikus nokļūst Veļu valstī, citādi to neuzņems pulkā un būs jāguļ negoda vietā.” (Latvju dainas Kr. Barona un H. Visendorfa izdevumā 1894)

   Mitoloģijas pētnieks, mācītājs Haralds Biezais atradis daudzu tautu mītos Veļu valsts esamību uz salas jūras vidū, kas rietumos. Arī K. Straubergs un L. Adamovičs saka, ka Veļu valsts virziens „pa saules ceļu – rietumos”. Dainas min arī Veļu upi, ko Jānis Medenis un Jānis Veselis skaisti dēvē par Ilgu (veļi – iļģi, Veļupe – Ilga). (J. Veselis. Teiksma par manu mūžu)

   Lai pievienotos Veļu valsts saimei, gatavojušies rūpīgi, ar godu. Ļaunu cilvēku un nelaikā mirušu dvēseles netiek Veļu valstī, kamēr nav uz zemes pavadīts tām noliktais laiks, tāpēc tās rādās ķēmu, murgu, vadātāju, lietuvēnu veidā. Savukārt labi, tikumiski dzīvojušu ļaužu dvēseles dziedot, bez bēdu iet Dieva pagalmā, jo, tāpat kā dienai seko nakts, tā „šai saulei”- „viņa saule”, un latvietim tas ir pašsaprotami. Saules ceļš tai rietot un atkal uzlecot no jauna simbolizē nemirstību tās garīgajā aspektā. Rieta saule aizved sev līdz uz viņu sauli tās dvēseles, kuru augumus tai dienā pieņēmusi Zemes māte. Tā, piemēram, Guntis Pakalns ar saules lēktu un rietu folklorā saprot cilvēka mūža gājumu (saules riets = mūža riets).

Aiznes manai māmuliņai simtu labu vakariņ’ – saka sērdienīte rietošai saulei.  

   Starp augumu un dvēseli velis ir vidutājs, auguma dvīnis, kas, fiziskam ķermenim satrūdot, turpina eksistēt Veļu valstī. Haralds Biezais latviešu pasauli aplūko kā redzamo, dzīvai būtnei aizsniedzamo (šo sauli) un neredzamo, neaizsniedzamo (to sauli). Šajā saulē mēs ciemojamies, zemes mūžā dvēselei gūstot saturu aizkapa mūžam. Velim kustība starp abām „saulēm” iespējama, tādēļ ļaužu uzskatos vērojama baiļu un uzticēšanās, palīdzības lūgšanas kopdarbība. Veļu laiks veltīts kontaktam starp pagātni un tagadni, lai būtu veiksmīga dzīve nākotnē.

 

 

 

 

Niklāva Strunkes zīmējums

Uz rudeni, kad naktis tumsā ieilgst,

Nāk mani apmeklēt no veļu sētas

Vismīļie aizgājēji; spoži iesilst

        Un tuvojas un skatās būtnes svētas.

 

Ak, vai jūs vēlaties, lai neaizmirstam

Mēs jūsu mīļo vaigu, kas guļ smiltīs?

Jeb ilgojaties, lai mēs drīzāk mirstam,

Tā vairodami aizgājēju ciltis?

 

Jeb nākat brīdināt, dvest labu domu,

Bilst līdzjūtību, mīļie, labie gari?

Es velti nopūlinu savu omu

Jūs mēmos izprast; teiciet, ko lai daru?

 

Bet gaisma brīnišķīga nāk man dvēslē

No jūsu ciemošanās, panti raisās,

Kaut dabu pārņēmusi rudens krēsla

Un visi augi ziemas guļai taisās.

                          V. Eglīts - NĀK VEĻI

 (krājumā Baltie akmeņi)

 

 „Viņi (latvieši) tic, ka veļu laiku nesvētījot, viņiem nebūšot nekāds labs gads, bet gan neraža un bads”, teikts Latviešu tautas ticējumu 1941. gada izdevumā Einhorna pierakstā.

1891. gadā izdotajās Etnogrāfiskās ziņās par latviešiem atrodamas šādas rindas –

„Veci cilvēki zina daudz stāstīt par vecajiem (veļiem). Par vecajiem tie dēvē mirušu cilvēku dvēseles jeb garus, kuri gadā divi jeb trīs reizes apmeklējuši dzīvajos, atnesdami saviem bijušajiem draugiem svētību, bet naidniekiem ļaunumu. Vārds „vecaji” cēlies no tā, ka visiem bijis vecs, gandrīz vienāds izskats.”

Citviet domājuši, ka „veļi esot miroņu dvēseles, kas, melnā kamolā satinušās, veļoties tumšās naktīs gājējiem uz kājām.”

„Mājas gariņi pirtīs, rijās, istabā uz krāsns (bijušā pavarda tuvumā) arī ir senču dvēseles.” (Latviešu tautas ticējumi.)

   Novados veļiem sastopami arī citi vārdi – Kazdangā iļģi, Valtaiķos gari, Puzē ķauķi, Zemītē pauri, Limbažos paurīši, ko Latviešu tautas ticējumos pierakstījis A. Bīlenšteins.

Jau migla veļas smagiem vāliem,

No lejām ceļas zilgans tvaiks

Un klusi plūst pār laukiem bāliem.

Jau migla veļas smagiem vāliem,

Tu satiecies ar tēliem tāliem,

Jo klāt jau vēlais veļu laiks.

Jau migla veļas smagiem vāliem

Un plūst pār laukiem zilgans tvaiks.  

K.Krūza – VEĻU LAIKS

 (krājumā Ar zelta irkli)

 

            Veļu laiks tradīcijās dažāds – tas minēts laiksprīdī no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, 9 dienas pirms Miķeļiem un 9 dienas pēc Mārtiņiem, dažviet pat no Mārtiņiem līdz 12. decembrim. Dieva dēls Mārtiņš kā pēdējais gada ritumā ir īpaši saistīts ar Māru, jo, esot pirmajai ziemas dienai, veļu laika beigās pārstāv materiālā plāna pēdējo izpausmi – ziemu, tātad beigas, galu. Ziema ir garīgā pamiruma laiks ar vislielāko materialitāti, kad pat ūdens (Māras forma) ir cietā, kristāliskā stāvoklī. Vārdi Mārtiņš (indoeir. – Mōrtos) un Māra slēpj sevī jēdzienu „mirt’.

   Pasaules pilnību veidojošo pretstatu „tumšie spēki” kāpina savu enerģiju laikā, kas saistīti ar tumsas iestāšanos dabā. Tiem pretoties palīdz īpaši rituāli, sakrālas zīmes, zintniecība, dainu vārdu spēks. Šai laikā talkā nāk arī senču veļi, kamēr mēs vien viņus pieminam. Cilvēkam mirstot, viņa domu enerģijas viļņi nepazūd, bet turpina izplatīties. Tādējādi veļu mielasta vieta satur daudz būtiskas informācijas un enerģijas, ar ko pozitīvi uzlādēties gada tumšajā laikā. Apzinoties, ka veļu galda klāšana nav tikai simboliska, mielasta rīkotāji top atvērti šī „enerģijas lādiņa” uzņemšanai. Šim nolūkam der dziednieces Ilzes Jansones ieteikums savas istabas ZA pusē nolikt kādu sakrālās ģeometrijas simbolu – Dieva krustu, trejkrāsu saulīti, un, dedzot sveci un kūpinot kadiķa zariņu, pieminēt savu senču veļus. Veļu spēks ilgstot līdz Mārtiņiem, kad sākas ķekatās iešana. Ļaudis turpina pretoties tumsas spēkiem, tos novirzot uz maskoto „viltus cilvēku”.

   Arī Latvijai – mūsu valstij – nepieciešamas viņas pavalstnieku atmiņas. Katrs no mums atstās turpmāko domu enerģiju nākotnē dzīvojošiem, tāpat kā mēs to esam saņēmuši no saviem senčiem. Jautājums ir, cik būsim gādājuši, lai mūsu bērni to sadzird. Tā veidojas vēsture, kuru daudzi grib, lai aizmirstam. Vēsturi nesaistot ar tagadni, mūsu valsts nebūs laimīga nākotnē.

Rāmi teka rūnavots zem pelēka akmentiņa,

Es pacēlu akmentiņu, lai tecēja virszemē.

   Es nogāju apakšā skatīt savu tēvu zemi:

   Balta māja kalniņā, rāma upe lejiņā.

Treju ziedu vijas viju apkārt savu tēvu zemi,

Lai redzēja sveši ļaudis, ka naidiņa neturēja.

   Sveši ļaudis brīnījās- cik dižena tauta nāca:

   Baltas sagšas, sārtas jostas, treju zīļu vainadziņš.

Rāmi teka valodiņa kā avota dvēselīte;

Rāmi teka rūnavots zem pelēka akmentiņa. 

   Rūnavotam dziesmā – rāmā nerimtībā ir viņa spēks. Rūnas ir raksti, tie atmiņu raksti, ko mūsu senči cenšas pavēstīt, lai mēs tos atminamies un tālāk pastāstam saviem bērniem. Tad turpināsies latvieši un viņu valsts.

 

Uldis Punkstiņš

 

 

Pēteris Aigars  MŪŽĪGIE KŪLĒJI

 

Pusnakts pāri. Zelta sirpis, slaidos egļu zarus cirpis,

Sadilis kā izkapts veca lēni plok pie kalna pleca.

Mēness plok un iemieg zari. Ne tu spēj ko vairs, ne vari.

Kaut tu domās projām bēdzis, miegs tev kājas važās slēdzis.

Apņem miegs, un zvaigznes laistās, ēnas slīd un kokos saistās.

Pēkšņi kā no burvja varas vecā rija vaļā daras,

It kā pūstu nikni vēji, čīkstot durvis atkrīt spēji.

 

Durvis atdarās plaši un spriguļi klaudz,

Kas gan kavējas piedarbā vēlu?

Liekas, atkal tur radu un kaimiņu daudz,

Smuidru meitu un zaļokšņu dēlu.

Zvaigžņu gaismā zib vāles, gan ceļas, gan krīt,

Rakstā soļi pa klājienu staigā.

Sviedru lāses no pieres grib kūlējiem līt,

Sena drosme tiem sārtojas vaigā.

Sirmu bārdu un matiem kā lini un sniegs,

Mūža smagumu nolicis mājās,

Vecais saimnieks nāk soļiem, kas viegli kā prieks,

Līdzi citiem ar spriguli stājas.

Seni dūmi pār jumtu pret debesīm kūp,

Senas dziesmas caur pusnakti vijas.

Kāda maize šiem dīvainiem kūlējiem rūp,

Kādus graudus tie vētījot sijās?

Gari gadi kā jūdzes un smagi kā slogs

Viņu sirdīs nav dzēsuši jausmas,

Kaut uz mūžu tiem aizvēries apvāršņu logs,

Viņu domas vēl saistās pie ausmas.

Druvu briedums kad šķūņos un piedarbos vākts,

Viņi ceļas no velēnu gultas,

Atnāk darīt to darbu, kas sendienās sākts,

Viņu sapņi trauc tālup kā bultas.

Viņi steidzas ik gadus no mūžības sērst,

Viņi nāk šurp, lai svētību nestu.

Viņi atnāk mums grūtumu vieglumā vērst,

Lai še tīrumi auglību dvestu.

 

Pirmie gaiļi. Simtiem balsu satricina krēslu palsu.

Ļaudis mostas, izberž acis. Zaigo rīts, pie loga placis,

Un pa tīrumu no rijas balta migla projām vijas.

Iznāk saimnieks sētā, raugās: rasa zvīļo liepās šmaugās,

Un pie melnās rijas spāres vārpu vainagu kāds kāris.

Saimnieks paceļ acis sauļup, zelta mākoņi kur auļo.

Atpūta, Nr 670                                                                                              

 

 

           

BĒRNIEM

 

                                              MĪKLU MĪKLA

 

 

1.

 

 

 

 

 

 

 

1. Kas zina visu izteikt bez mēles?

 

1

8

12

9

3

6

3

 

2.

 

 

 

 

 

 

 

2. Vērsis māva Vāczemē, šai zemē

 

11

19

8

18

10

17

2

    atskanēja.

3.

 

 

 

 

 

 

 

3. Tērauda sunītis māju sargā.

 

3

6

2

4

19

1

3

 

4.

 

 

 

 

 

 

 

4. Ne acu, ne ausu, bet cilvēkus vadā.

 

2

11

7

20

23

7

2

 

5.

 

 

 

 

 

 

 

5. Pats neredz, otram rāda.

 

13

8

7

4

4

20

2

 

6.

 

 

 

 

 

 

 

6. Kunga dūre ceļmalā, īkšķa gals …

 

13

3

22

17

16

5

3

 

7.

 

 

 

 

 

 

 

7. Kumeļš augšpēdus, kājas griestos.

 

24

21

11

15

4

7

2

 

8.

 

 

 

 

 

 

 

8. Divi stabi, uz stabiem rumba, uz tās

 

5

7

4

14

19

18

2

    rumbas bumba.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

13

3

7

4

16

1

2

11

3

6

2

17

10

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

2

3

14

3

2

 

19

17

3

2

 

9

21

18

3

14

3

2

19

17

3

2

9

21

18

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Valmieras dievturu Beverīnas draudzes izdevums

Valmierā 2008. gadā

 

 

INFORMĀCIJA UN KONTAKTI

 

  • www.marasloks.lv /dievturi Latvijā un pasaulē/draudzes/Beverīna
  • e-pasts: beverina.ritums@gmail.com
  • mob.tālr.: 26495217 (Uldis Punkstiņš)

 

ą
Uldis Punkstiņš,
Feb 22, 2009, 2:33 AM
Comments